Pirms dažām dienām Latvijas tiesneši savā ikgadējā kopsapulcē diskutēja par šī brīža izaicinājumiem. Lai rastu atbildes, manuprāt, ir vērts ielūkoties pagātnē un atcerēties, kā tapa mūsdienu tiesu sistēma, kādi bija izaicinājumi un risināmie jautājumi.
Jau kopš Atmodas sākuma tiesnešu vairākums stingri pauda atbalstu Latvijas neatkarības idejai, tika veidotas Latvijas Tautas frontes atbalsta grupas, tai skaitā Augstākajā tiesā Andreja Lepses vadībā. Ir jāpiemin vairāki vēsturiski Augstākās tiesas plēnuma lēmumi. 1990.gada 14.februārī plēnums nolēma, ka tiesneša amats nav savienojams ar piederību politiskajām partijām (tobrīd vēl darbojās komunistiskā partija). Ar 1990.gada 23.aprīļa lēmumu pieņemts aicinājums nekavējoties veikt represēto personu reabilitāciju. 1991.gada 11.marta plēnuma lēmums „Par Latvijas Republikas tiesu neatkarību” noteica tiesu neatkarības un lietu iztiesāšanas principus.
Augstākās tiesas priekšsēdētāja Gvido Zemrībo vadībā tapa likums „Par tiesu varu”, ko parlaments apstiprināja 1992.gada 15.decembrī, paverot ceļu reformai, pārejot uz trīspakāpju tiesu sistēmu.
Kā tad izskatījās reālā situācija, uzsākot tiesiskas valsts veidošanu? Pirmkārt jāatzīmē kadru problēma. Neapšaubāmi, amatu zaudēja nelojāli tiesneši, kā arī valsts valodas nepratēji. Algas bija ārkārtīgi zemas, un arī šī iemesla dēļ darbu pameta vairāki tiesneši. Tiesu telpas bija neremontētas, dažviet vēl ar krāsns apkuri. Tomēr būtiskākā problēma bija intelektuālais izaicinājums. Jāatgādina, ka paralēli darbojās gan padomju laika likumi, gan jaunpieņemtie, tai skaitā denacionalizācijas likumu pakete un Civillikums. Nereti pieņemtie likumdošanas akti bija nekvalitatīvi un pretrunīgi. Izgaismojās nopietnas tiesnešu kvalifikācijas problēmas, jo īpaši jautājumos par tiesību normu interpretācijas metodēm, tiesību normu hierarhiju. Tiesu nereti sprieda, vadoties pēc likuma burta, ne gara, kas ne vienmēr ļāva nonākt pie saprātīga un taisnīga iznākuma.
Tādējādi pirmais virsuzdevums bija tiesnešu korpusa apmācība. Praktiski visi tālaika tiesneši bija ieguvuši juridisko izglītību padomju laikā, darba slodze bija milzīga, jauno likumu kalns auga augumā. Tomēr bija arī milzīga vēlme mācīties un izprast. Tiesneši diskutēja kolektīvos, pirmās tiesnešu grupas devās mācībās ārpus valsts uz Vāciju un Zviedriju, pārvedot jaunu pieredzi, ar ko dalīties. Ļoti aktīvi darbojās Augstākā tiesa, vērtējot un apkopojot tiesu praksi. Tādējādi relatīvi īsā laika posmā notika transformācija no sociālistiskās domāšanas un rīcības uz spēju darboties demokrātijas un brīvā tirgus ekonomikas apstākļos.
1995.gadā Latvija kļuva gan par Eiropas Padomes dalībvalsti, gan arī par Eiropas Savienības kandidātvalsti. Demokrātija, likuma vara un cilvēktiesības bija pamatjautājumi, no kuru izpratnes un praktiskās īstenošanas atkarīga valsts nākotne. Svarīgākie uzdevumi trešā pīlāra jomā bija tiesu varas stiprināšana, tiesnešu apmācības pilnveidošana, jo īpaši veidojot izpratni par Eiropas Savienības tiesību lomu un vietu, un cilvēktiesībām, lietu izskatīšanas termiņi, korupcijas izskaušana.
Diemžēl 1998.gadā, neraugoties uz centieniem, Latvija saņēma negatīvu Eiropas Komisijas ziņojumu par progresu tieslietu jomā. Domāju, ka lielā mērā kā Tieslietu ministrija, tā arī tiesu sistēma bija koncentrējušās uz materiāli tehnisko problēmu risināšanu, tika būvēti un remontēti tiesu nami, uzsākta datorizācija, bet kvalifikācijas jautājumiem valsts finansējums netika piešķirts līdz pat 2000.gadam. Tiesnešu apmācību finansēja ārvalstu donori un UNDP. Jāatzīmē, ka tiesnešu algas joprojām bija zemas [1998.gadā iesācēja tiesneša alga bija 237 lati].
Uz kādiem jautājumiem bija jāmeklē atbildes iestāšanās Eiropas Savienībā procesa laikā? Pirmkārt, izpratne par cilvēktiesību jautājumiem. Tiesneši tika asi kritizēti par garajiem lietu izskatīšanas termiņiem, apcietinājumā esošo personu tiesību pārkāpumiem. Spriedumos iztrūka skaidra juridiska argumentācija. Latvija zaudēja pirmās lietas Cilvēktiesību tiesā Strasbūrā. Jāteic, ka tiesneši nereti ļoti sāpīgi uztvēra kritiku, norādot uz lielo lietu skaitu, kas traucē savlaicīgu lietu izskatīšanu. Tomēr pamazām, gan mainot darba metodes, gan mācoties, situācija uzlabojās. Lai noteiktu, vai lieta izskatīta saprātīgā termiņā, tika vērtēta gan objektīvā komplicētība, gan tiesas darbība vai bezdarbība, procesa dalībnieku rīcība un meklēti risinājumi.
Otrkārt, korupcija. Gan politiķi, gan sabiedrība un mediji nereti izteica aizdomas par tiesnešu iesaisti koruptīvās darbībās. Tiesu prestižs bija zems. Tiesneši bieži vien uzskatīja kritiku par nepamatotu, par iejaukšanos tiesas spriešanā, tomēr bija skaidrs, ka jārada sistēma, kas no vienas puses stiprina tiesu neatkarību, no otras atbilst sabiedrības vēlmei saņemt objektīvus un taisnīgus, saprotamus tiesas spriedumus. Aktīvāk sāka darboties tiesnešu kvalifikācijas kolēģija un disciplinārkolēģija, tiesneši apguva komunikācijas prasmes, tiesu varas pārstāvji aktīvi iesaistījās diskusijās gan ar citiem varas atzariem, gan ar sabiedrību par tiesu neatkarības un citiem saistītiem jautājumiem, tika pilnveidotas mācību programmas.
Īpašu paldies tiesu sistēmas sakārtošanā un integrēšanā Eiropas Savienības tiesību telpā un juridiskās domas attīstībā jāsaka tiem tiesnešiem, kas aktīvi piedalījās gan likumu izstrādē, gan studentu un citu tiesnešu apmācībā. Te būtu jāmin bijušie Augstākās tiesas priekšsēdētāji Gvido Zemrībo un Andris Guļāns, tiesneši Mārtiņš Dudelis, Imants Fridrihsons, Zigmants Gencs, Rolands Krauze, Roberts Namatēvs, Pāvels Gruziņš, Valda Eilande, Gunārs Aigars, Valerijans Jonikāns, Edīte Vernuša, Veronika Krūmiņa, Sandra Strence un citi. Daudzi no viņiem diemžēl jau aizsaulē.
2000.gada martā Eiropas Savienība uzsāka oficiālas iestāšanās sarunas ar Latviju, kas vainagojās ar iestāšanās līguma parakstīšanu 2003.gada 16.aprīlī, 2004.gada 1.maijā kļuvām par pilntiesīgu dalībvalsti.
Ir pagājuši 20 gadi, kopš mūsu tiesneši pilda dubultfunkciju gan kā nacionālie, gan kā Eiropas Savienības tiesību piemērotāji. Ir gūta pārliecība par izdarīto izvēļu pareizību, jo īpaši šodien, kad gan sabiedrībai, gan arī, protams, tiesnešiem ir jārod risinājumi jauniem izaicinājumiem. Klimata pārmaiņas un vide, mākslīgā intelekta klātbūtne mūsu ikdienā, Krievijas uzsāktais agresīvais karš Ukrainā un ilgstošā pret rietumu vērtībām vērstā propaganda, kas mainījusi drošības sistēmu pasaulē, īpaši Eiropā, ir problēmas, kuru risinājumam pagaidām nav atbildes.
Lai gan kopumā tiesu sistēma strādā labi, tomēr atsevišķās jomās, kā attieksmē pret minoritātēm un patvēruma meklētājiem, vardarbības upuriem, tiesas reizēm spriež formāli, aizmirstot par tiesneša virsuzdevumu aizstāvēt tiesiskumu un pamattiesības.
Risinot jaunos 21.gadsimta izaicinājumus, novēlu tiesnešiem būt ne tikai viediem, bet arī drosmīgiem un radošiem.
QR
