Vārda brīvība un cilvēka cieņa izglītībā

Labdien visiem! Tā ir fantastiska iespēja būt jūsu priekšā ar tādu kontroversālu tēmu. Kopš ir vārda brīvība, vai skolā valda cieņa? Kad visi var runāt, ko grib, – vai ir cieņpilnas attiecības?

Es vēl atceros tos laikus, kad tad, ja skolēns „palaida muti”,  skolotājs varēja „sadot pa muti”. Kad mans vecākais dēls gāja bērnudārzā, un tie jau bija deviņdesmitie gadi, viņš bija „palaidis muti” un atgriezās ar saplēstu ausi. Nu tā jau vairs nedrīkstēja, bet to darīja. Un patiesībā nekādas lielās sekas 1998.–1999.gadā neiestājās. Es atceros, kad mani klasesbiedri „palaida muti”, uz skolu varēja tikt atsaukta čeka. Vārda brīvības nebija. Toties padomju skolā bija garantēta cieņa tāpēc, ka bija pilnīgi skaidri instrumenti, ar kuriem skolotājs var strādāt. Taču tā nebija cilvēka cieņa, ko aizstāvēja izveidotā sistēma, bet gan cieņa, bijība pret valdošo režīmu.

Sadzīviskā valodā runājot, šobrīd vārda brīvība un cilvēka cieņa mums liekas tādi jēdzieni, kas viens otru izslēdz. Ja ir vārda brīvība, proti, cilvēks runā visu, kas vien ienāk prātā, tad cieņa ir apdraudēta.

Rietumu kultūrtelpā sabiedrības dzīve tiek veidota, balstoties uz cilvēka cieņu.  Tāpēc ikviens cilvēks, arī bērns, ir vērtība. Tāpēc ikviens no jums ir vērtība. Tāpēc arī mūsu nācijai kā brīvu cilvēku kopībai ir pašnoteikšanās tiesības. Tāpēc, ka mēs gribam dzīvot neatkarīgā valstī. Šī apgaismības domātāju ideja tika iesēta prātos, sākot ar 18. gadsimtu, bet starptautiski juridiski nostiprināta 1948.gadā, kad pieņemta ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija. Līdz ar šo dokumentu cilvēka cieņas jēdziens kļūst par juridisku jēdzienu, kurš ir saistošs visām pasaules valstīm, kas pievienojas šim dokumentam.

Juridiski cilvēka cieņu veido divas daļas jeb pamattiesības: tiesības uz brīvību kā cilvēka pašnoteikšanos un tiesības uz vienlīdzību.

Cilvēkam pienākas brīvība kā pašnoteikšanās. Tas nozīmē, ka es pats varu lemt par to, kas es būšu. Es pats varu lemt par to, ko es teikšu, ko es neteikšu. Es pats varu lemt par to, kur es dzīvošu. Un viena lieta, par ko mēs neaizdomājamies, arī parlaments neaizdomājas tad, kad uzliek ierobežojumus alkohola tirdzniecībā un daudz kur citur. Cilvēkam ir tiesības kļūdīties. Tas izriet no cilvēka brīvās gribas, no privātautonomijas. Es varu izvēlēties izdarīt kļūdas. Turklāt tas, ka citi to uzskata par kļūdu, ne vienmēr nozīmē, ka arī es to uzskatu par kļūdu. Tā ir mana izvēle. Šobrīd, piemēram, Swedbank man signalizē, ka esmu izvēlējusies nepareizo politiku savā otrā līmeņa pensiju plānā – man vajadzētu būt „Dinamikai”, bet es esmu izvēlējusies „Stabilitāti”. Swedbank saka, ka tā ir kļūda. Es saku, ka jūtos komfortabli. Man nevajag lielo peļņu, man nevajag lielos zaudējumus, man patīk stabilitāte. Swedbank saka – pēc cipariem tā ir kļūda. Es saku – es jūtos savā komforta zonā. Te jūs redzat manu brīvību, manu pašnoteikšanos. Var būt, ka ilgtermiņā es kļūdos un zaudēju peļņu, ko būtu guvusi, sekojot padomam, bet es apzinos riskus. Es uzņemos atbildību, un es izdaru izvēli, nevis cits manā vietā. Ne mākslīgais intelekts, kurš Swedbank ir palīdzējis aprēķināt pensiju otrajā un trešajā līmenī un saka, ko labāk man būtu izvēlēties, jo līdz pensijai man vēl ir 10 gadi un, oi, kā es varēšu sapelnīt, ja neatnāk recesija...

Tātad viens ir cilvēka brīvība, un tā piemīt ikvienam. Bet šī brīvība ir iespējama tikai tajā gadījumā, ja pastāv vienlīdzība. Te ir tie divi saskaitāmie, ar kuru palīdzību mēs veidojam cilvēka cieņas juridisko konceptu. Tiesības uz brīvību kā pašnoteikšanos un tiesības uz vienlīdzību. Protams, šī brīvība pienākas ikvienam. Taču ikviena cilvēka brīvība pastāv tikai tad, ja sabiedrība ievēro sociālās normas, morāles normas un tiesību normas. Ja mēs visi ievērotu morāles normas, daļa tiesību normu vispār nebūtu vajadzīgas. Tas, ka vecākiem ir jārūpējas par bērniem, ka nedrīkst bērnu līdz zināmam vecumam atstāt vienu pašu – agrāk tas nebija tiesību normās nostiprināts, tas ir nostiprināts pēdējās desmitgadēs. Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēki nerūpējās par bērniem, atstāja badā vai slēgtā mašīnā pārkarst bez gaisa. Tātad to, kam vajadzētu būt morāles normās un kas ir pašsaprotami, ieliekam tiesību normās, lai pasargātu pašus cilvēkus.

Brīvība pastāv tikai tad, ja mēs dzīvojam vispārpieņemtu sociālo normu (morāles normu, estētikas normu) un tiesību normu ietvaros. Kas notiek, ja mēs tās neievērojam? Tad nav arī personas brīvības, tā ir patvaļa. Brīvība ir tad, kad mēs cienām sevi un apkārtējos un dzīvojam saskaņā ar tiem noteikumiem, par kuriem sabiedrība ir vienojusies, ka mēs tā turpmāk dzīvosim. Tad ikviens no mums var brīvi rīkoties, jo viņš var prognozēt, ko darīs otrs, ka tas otrs rīkosies adekvāti, nevis neadekvāti. Dzīvojot ārpus tiesību normām un ārpus morāles normām, ir patvaļa. Vai cilvēks var dzīvot ārpus tiesību un morāles normām? Var, ja dzīvo viens pats kaut kur savvaļā, tad viņam nav jārēķinās ar citiem. Bet tā arī nav brīvība, tā ir savvaļa. Brīvību konstruē sabiedrība kopīgiem spēkiem.

Brīvība ir nepieciešama. Citādāk es nebūšu cilvēks. Brīvība ļauj man attīstīties par to, kas es esmu, bet visa sakne personas brīvībai, pašai personībai slēpjas cilvēka apziņā. Cilvēka apziņa nosaka visas izvēles no maznozīmīgām līdz pašām būtiskākajām – kas tiks šodien vilkts mugurā, par ko persona mācīsies, kas garšo un kas negaršo, ar kuriem cilvēkiem draudzēsies, kurā cilvēkā iemīlēsies no pirmā acu uzmetiena, bet kuram pat roku nepaspiedīs, jo par viņu zina kaut ko tādu, ka ar viņu negribas sveicināties. Viņš ir nelietis pēc viena cilvēka ieskatiem, bet varbūt pēc kāda cita cilvēka kritērijiem viņš nav nelietis. Tas nekas, ka viņam vienā mazpilsētā ir sieva un kaimiņu mazpilsētā ir mīļākā un ka viņš sievai melo regulāri un bērniem regulāri melo, un viņam nav laika bērniem. Manā izpratnē viņš ir nelietis. Citi saka: normāls vecis. Viņš būtu nelietis, ja sieva un mīļākā būtu vienā kvartālā, bet, ja viena ir vienā pilsētā, otra ir otrā pilsētā, viņš respektē ģimeni, lai intereses nesaduras. Sievai pie šī modeļa nevajadzētu uzzināt, ka viņam ir mīļākā, un viņš ir darījis visu iespējamo, lai neuzzinātu. Tātad viņš sievu ciena.

Tātad mana apziņa diktē to, kas es esmu, ko es daru, kā es vērtēju apkārtējos cilvēkus un kādus kritērijus es izvirzu pati sev. Mana personība dzīvo manā apziņā. Mēs zinām, ka tai brīdī, kad sākas demence vai kāda cita psihiska slimība, mainās personība. Tas vairs nav tas cilvēks, ko mēs pazīstam. Cilvēks, kurš bija ļoti pieklājīgs, var kļūt rupjš. Cilvēkam, kuram nebija kaitīgu ieradumu, tādi pēkšņi parādās, vai tieši otrādi – cilvēkam bija kaitīgi ieradumi, bet pēkšņi viņš aizmirst, ka viņam tādi ir bijuši. Prātam mainoties, mainās personība, mainās cilvēks. Zenta Mauriņa saka: „Cilvēks bez sava pasaules uzskata ir skrandains ubags, žēlastības dāvanu lūdzējs”. Viņa te runā par kompromisiem ar sirdsapziņu. Nav cilvēka bez sava pasaules uzskata. Taču ir cilvēki, kuriem ir drosme paust savu pasaules uzskatu, un ir cilvēki, kuriem nav drosmes paust savu pasaules uzskatu. Vai arī cilvēki, kuri visu dzīvi meklē patiesību un tā arī neatrod – no vienas sektas dodoties pie otras, no viena mediķa dodoties pie otra...

Katram cilvēkam ir savs pasaules uzskats. Tā ir mūsu personība, kas dzīvo mūsu galvās. Bet neviens jau neuzzina to, kas dzīvo mūsu galvās. Apziņas brīvība ir pārējo brīvību pamats un robežas. Brīvības, par kurām es runāju, ir vārda brīvība, reliģiskā brīvība, brīvība izvēlēties nodarbošanos, veidot savu privāto dzīvi un tā tālāk.

Lai citi uzzinātu, kas notiek manā galvā, man vajag vārda brīvību. Mana apziņa materializējas un kļūst citiem cilvēkiem saprotama tikai tajā gadījumā, ja es ar citiem cilvēkiem komunicēju. Te jūs redzat, ka no apziņas brīvības es kā jurists varu atvasināt praktiski ikvienu pamattiesību. Tā ir ticības brīvība, vārda brīvība, preses brīvība, mākslinieciskās un zinātniskās jaunrades brīvība. Izrādās, ka Latvijā ar mākslinieciskās un zinātniskās jaunrades brīvību viss ir kārtībā. Satversmes tiesa strādā 25 gadus, 20 gadus ir konstitucionālā sūdzība, bet nav bijusi neviena konstitucionālā sūdzība par to, ka kādam cilvēkam būtu aizskarta zinātniskās un mākslinieciskās jaunrades brīvība (ja neskaita autortiesību aizskārumu, kuru arī aizsargā šis Satversmes pants, taču tas ir īpašumtiesību jautājums). Es kā jurists vērtēju, ka šīs brīvības ir ierobežotas. Taču cilvēki nesūdzas, netiesājas, lai tās aizstāvētu. Tas savukārt nozīmē, ka varbūt mēs nemaz nesajūtam, ka mums šīs brīvības ir ierobežotas.

Ar brīvību ir tāpat kā ar mīlestību, draudzību, gaumi, takta sajūtu. Brīvības izjūta ir jākopj. Mīļie skolotāji, kopiet savos skolēnos brīvības izjūtu! Brīvību, kura nozīmē uzņemties atbildību par to, kādas izvēles mēs izdarām, kādus vārdus mēs runājam. Kopsim brīvību, nevis patvaļu. Brīvību, kas raksturīga nevis savvaļā dzīvojošam, bet brīvam cilvēkam starp citiem cilvēkiem, sabiedrībā, kurš ciena apkārtējos un līdzdarbojas. Un tad būs fantastisks uzrāviens visai Latvijai!

Valsts aizsargā vērtības un sociālo kārtību. Valsts ir izveidota tāpēc, lai nodrošinātu mieru un taisnīgumu, izveidojot tiesību sistēmu. Katram zemākam likumam ir jāatbilst augstākajiem likumiem. Pašā augšā ir Latvijas Republikas Satversme, ko veido trīs daļas: ievads ar vērtībām, mērķiem un nācijas vēsturisko pieredzi, otrā daļa par valsts uzbūvi un trešā daļa par cilvēka pamattiesībām. Pamattiesības ir Satversmes astotajā nodaļā.

Vārda brīvība ir fundamentāla pamattiesība. Un gribu izcelt to, ka vārda brīvībai vai tiesībām izteikt savu domu ir divējāda daba. Tā ir privāti svarīga tiesība katram cilvēkam, bet tā ir arī publiski svarīga tiesība mums kā sabiedrībai. Jo kas tad ir demokrātija? Demokrātija nozīmē, ka visa nācija savā starpā komunicē un izvēlas, kā mēs gribam dzīvot. Ja kaut kādā brīdī kāda daļa nācijas tiek izslēgta no šīs komunikācijas, jo tiek ierobežotas viņu tiesības paust savu viedokli – vispirms 10%, tad 15%, tad 30% – līdz izrādās, ka gandrīz 50% no nācijas nav nekā svarīga, ko pateikt. Tad tiek zaudēta arī demokrātija!

Tātad domu apmaiņa, cieņpilna diskusija, prasme uzklausīt viedokļus – arī tos, kas man nepatīk, un ar argumentiem pierādīt, ka viņiem nav taisnība, bet man ir taisnība. Tai brīdī, kad no argumentiem pārejam uz apvainojumiem, jo nav loģiska pamatojuma „manai taisnībai”, ir jāsāk šaubīties, vai man vispār ir taisnība. Ja man vairs nav neviena argumenta, lai pamatotu savu domu, bet es gribu gūt uzvaru šajā vārdu kaujā, tiek teikts „kāds muļķis”, „nošļukušas bikses”, „nemazgāti mati”, proti, mēs pārejam uz otra cilvēka apvainošanu. Tas nozīmē, ka man nav argumentu, lai pateiktu, kāpēc man šajā situācijā ir taisnība. Tā ir apelēšana pie kaut kā cita ārpus argumentu ķēdes, par ko mēs šobrīd diskutējam.

Ir cilvēki, kas nemāk diskutēt, un ir jautājumi, par kuriem nevajag diskutēt. Piemēram, vai cilvēkam patīk blondīnes vai brunetes? Tas ir gaumes jautājums. To nevar pamatot, kāpēc vienam vīrietim patīk blondīnes, otram brunetes un trešajam patīk sirmas kundzes. Tātad ir jautājumi, kas ir mans viedoklis un mana brīva izvēle. Bet, ja runājam par vērtībām, par to, kā kopā dzīvot, kā sasniegt labklājību, kur novilkt robežas tam, kas ir atļauts, un tam, kas ir aizliegts, tad tā ir diskusija, kurā ir jābūt argumentiem. Tā funkcionē demokrātija.

Tas, kas mums ir jākopj un kas mums kā Latvijas sabiedrībai trūkst, ir argumentēta diskusija. Tāpēc, ka mums ļoti ilgi bija aizliegts diskutēt. Vai tā bija cara impērija, vai Ulmaņlaika Latvija – pastāvēja cenzūra. Vai tā bija nacistiskā Vācija vai totalitārā Padomju Savienība – mums visu laiku bija jāturas pie vienas patiesības, kuru nedrīkstēja apšaubīt, kaut arī sludinātā patiesība nebija loģiska. Atceros, ka studiju laikā es mācījos kapitālisma politekonomiju un sociālisma politekonomiju, kas bija atšķirīgas. Tie, kas ir mācījušies padomju laikā, iespējams, kopā ar zinātnisko komunismu un citām lietām to esat apguvuši. Kapitālisma politekonomijā es redzēju loģiku – cena ir atkarīga no preces pieprasījuma. Pieprasījums ceļas – cena ceļas, pieprasījums krītas – cena krītas. Pēc tam bija sociālisma politekonomija, kas bija vienkārši jāiemācās no galvas, jo loģikas tur nebija un saprast tur nevarēja, kā šī sistēma strādā. Tas, ka padomju valsts bankrotēja ar visiem milzīgajiem dabas un cilvēku resursiem, pierāda, ka loģikas sociālisma politekonomijā tiešām nebija.

Mums ir jāiemācās diskutēt, un jūs esat tie, kas to māca – diskutējot savā starpā, diskutējot ar skolēniem, pierādot, ka viņam nav taisnība, ar diskusijas argumentiem, nevis tikai ieliekot vieninieku. Ja skolēns uzskata, ka ir pareizi atrisinājis matemātikas uzdevumu, bet ar citiem paņēmieniem, kāpēc jums ir jātaisa garais risinājuma pieraksts, ja pie tā visa var nonākt ar īso pierakstu? Ja bērns ir ieguvis pareizo atbildi, piemēram, ar nemācītu, bet loģisku domu gaitu, vai tad viņam pienākas nesekmīga atzīme? Kā to pamatot? Vai ar to mēs nemācām nomākt inovācijas un iet pa „sliedēm”?

Ko es ar to gribu teikt? Vārda brīvība ir pamattiesība, kas ir vienlīdz svarīga gan personai, jo tikai tā viņa var pilnvērtīgi komunicēt ar pārējiem cilvēkiem, gan arī sabiedrībai kopumā. Ja mēs gribam dzīvot demokrātiskā valstī, ja gribam veidot iekļaujošu sabiedrību, nevienu sociālo grupu mēs nevaram izslēgt. Bet mēs varam viņiem nesekot, nepiekrist. Piemēram, ticības brīvība nozīmē, ka Latvijā ir daudz un dažādas reliģiskās kustības. Jūs varat viņiem nesekot, bet viņiem ir tiesības būt, un viņiem ir tiesības apvienoties un piekopt savus reliģiskos kultus. Tas nenozīmē, ka jums ir jāseko. Ir daudzas minoritātes, kurām ir tiesības būt. Jums nav viņās jāiekļaujas, bet jums viņas arī nav jāierobežo.

Kā jau teicu, vārda brīvība nodrošina demokrātiju – demokrātija nevar pastāvēt, ja nav vārda brīvības, proti, nācija nekomunicē. Tāpēc daudzas valstis tik ļoti uztraucas, ka šobrīd hibrīdkara apstākļos un daudzu citu apdraudējumu ietekmē mēs sākam ierobežot vārda brīvību. Kad Eiropas Cilvēktiesību tiesa vērtē, ka kāda valsts ir ierobežojusi personām vārda brīvību, ir jābūt ļoti augstiem riskiem un ļoti lielam attaisnojumam, lai ierobežotu kādai personai vārda brīvību.

Mēs secīgi nonākam pie vēl viena jēdziena, kas daudziem nav līdz galam skaidrs. Tas ir ierakstīts mūsu Satversmē. Latvijas Republikā cenzūra ir aizliegta. Nonākam pie jautājuma, kas ir cenzūra? Teorijā nošķir priekšcenzūru un pēccenzūru. Aizliegta ir priekšcenzūra. Proti, tas, ka pirms cilvēks publicē, padara publiski zināmu savu viedokli, kāds cits izlasa un pasaka nē, šo viedokli mēs publiski nelaidīsim. Tātad aizliegtā ir priekšcenzūra, ka kādai personai vai grupai būtu uzticēta tiesība slepeni izvērtēt un noraidīt cita cilvēka viedokli. Taču pēccenzūra var būt. Viedoklis ir palaists tautās, bet, izrādās, ka tas ir naidu kurinošs, uz nekārtībām aicinošs, kādu personu grupu klaji aizskarošs. Tad mēs šo informāciju varam izņemt no aprites un personu, kura šo informāciju ir paudusi, varam saukt pie atbildības.

Jāatceras, ka vārda brīvība nav tikai man, vārda brīvība nav dota vienai personai. Kāpēc es sāku ar to, ka cilvēka cieņa balstās brīvībā un vienlīdzībā? Vārda brīvība ir dota ikvienai personai. Arī tiem, kuru viedokļus es negribu dzirdēt. Taču vārda brīvība īstenojas atbildīgā komunikācijā. Tātad priekšcenzūra ir aizliegta, pēccenzūra nozīmē, ka sabiedrība var vērtēt un izņēmuma gadījumā aizliegt kādas informācijas tālāku apriti, saucot autoru pie atbildības. Te mēs nonākam pie tā, ka neviens, arī skolēns un pat skolotājs, nedrīkst runāt visu, kas ienāk prātā.

Ir jāsaprot, ka brīvība sastāv no trim daļām. Brīvība nozīmē manu brīvību kā tiesības izvēlēties, bet izvēloties es uzņemos saistības par savu brīvību, tas nozīmē, ka man rodas pienākumi un var būt situācijas, kad rodas atbildība. Īstenojot savu brīvību, es uzņemos atbildību par savām izvēlēm. Nav brīvības bez atbildības.

Reizēm esmu diskutējusi, vai ir labi vai slikti, ka Latvija ir iestājusies Eiropas Savienībā. Mēs ierobežojām savu brīvību apzināti ar referendumu – divas trešdaļas pilsoņu nobalsoja, ka mēs gribam iestāties. Mēs uzņēmāmies atbildību un pienākumus, lai baudītu brīvību un drošību.

Vai absolūta brīvība ir pašmērķis? Vai tomēr brīvība ir līdzeklis, kā padarīt mūsu dzīvi labāku? Piemēram, ja es stājos laulībā, es vienlaikus ierobežoju savu brīvību. Es uzņemos atbildību, pienākumus par otru personu. Bet kāpēc tad mēs veidojam pāri? Tāpēc, ka pārī dzīvot ir labāk un komfortablāk. Tātad brīvība – tāda, kādu mēs to saprotam demokrātijā – nozīmē rīkoties tiesību ietvarā. Brīvību veido gan tiesības, gan pienākumi, gan atbildība. Tajā brīdī, kad esat pauduši viedokli, kurš kādu aizskar, visi šie bosingi, mobingi, – tā ir jūsu brīvība pateikt nejaucības kādam, bet jums jāapzinās, ka jūs var saukt pie atbildības.

Nelaime ir tā, ka zināms līdzsvars ir izjaukts. Proti, iepriekš vārda brīvības nebija, un tad, kad kāds pauda nepieņemamu viedokli, bija pilnīgi skaidrs, kā pret šo cilvēku cīnīties. Tagad vārda brīvība ir palaista apritē. Taču cilvēkiem nav izskaidrota pienākumu un atbildības daļa. Liela daļa cilvēku ar vārda brīvību saprot, ka var runāt jebko, kas ienāk prātā, taču atbildība neiestāsies. Šobrīd gan plašajā sabiedrībā, gan arī skolā brīvību aplami saista ar bezatbildību. Taču tā nav pamattiesība, tā nav vārda brīvība, tā ir patvaļa, kurā par uzvarētāju kļūst bezkaunīgākais, agresīvākais, aprobežotākais.

Jau skolēnam, kas vienlaikus ir nākamais pieaugušais, nākamais pilsonis, ir jāiemācās uzņemties atbildību par saviem darbiem un nedarbiem. Skolēna brīvība nav vērtīgāka par cita klasesbiedra cilvēka cieņu vai skolotāja cilvēka cieņu. Ir izjaukts balanss. Ja agrāk visas tiesības bija skolas un skolotāja pusē, tad šobrīd visas tiesības bērnu un vecāku pusē. Un atkal sistēma nevis sekmē skolēnu pieaugšanu par pašapzinīgiem, bet atbildīgiem pilsoņiem, bet gan kavē. Mēs neesam izstrādājuši skolēnu un vecāku atbildību par bērna uzvedību skolā, vai arī tā līdz galam nestrādā.

Vārda brīvības jēdziens Latvijā it kā ir šaurs – tas ir par runāšanu. Bet pamattiesībās vārda brīvības jēdziens iekļauj un aizsargā absolūti visas mūsu ārējās izpausmes – zīmējumi, dziesmas, grafiti, vārdi, jebkuri teksti – viss, kā vien es savu iekšējo pasauli izpaužu pārējai sabiedrībai uztveramā veidā. Tas viss tiek aizsargāts kā vārda brīvība. Mums vajag atbildīgu komunikāciju, lai visi saprot, par ko mēs runājam, ko gribam paust pārējiem. Vienlaikus svarīgi, lai, paužot savu viedokli, mēs neaizskartu citus.

Saprotu, ka skolā šobrīd ir ļoti grūti, un problēma ir ne tik daudz skolēni, kā viņu vecāki. Gandrīz katrā klases kolektīvā ir bērni, kuru dēļ skolotājam ir grūtības noturēt stundas. Ja vecāki to izprot un sadarbojas ar skolu, tad šo problēmu var atrisināt. Citādi ir, ja vecāki noliedz, ka viņu bērnam ir uzvedības problēmas, vaino citus vai ir agresīvi, atbalstot savu bērnu ar visiem pieļaujamiem un nepieļaujamiem līdzekļiem.

Skolai ir jāsaprot, ka tās rokās ir jābūt ieročiem, lai padarītu gaisotni skolā cieņpilnu. Tās var būt prasības, kas nostiprinātas skolas iekšējos noteikumos. Tie var būt arī valsts izdoti noteikumi. Cieņpilna komunikācija ir pienākums. No vienas puses ir atsevišķas personas vārda brīvība, bet no otras puses ir citas personas tiesības uz cilvēka cieņu. Tāpēc tas, kurš ar vārda brīvību iziet ārpus morāles un tiesību normu robežām, ir saucams pie atbildības. Protams, vispirms šie noteikumi ir jāizskaidro ar labiem piemēriem. Bērniem ir jāmāca cieņpilna un atbildīga komunikācija. Savādāk mēs vārda brīvību nenodrošināsim. Vārda brīvība nozīmē, ka ikviens ciena ikvienu.

Atgriežoties pie jau minētā – vārda brīvība nav absolūta, tomēr rūpīgi sargājama vērtība. Lai aizsargātu mūsu demokrātiju, pēdējā gadu desmitā parlaments ir virkni vārda brīvības ierobežojumu kriminalizējis un iekļāvis Krimināllikumā. Latvija ir aizsargāties spējīga demokrātija. Tas ir iemesls, kāpēc Ždanokas kundzei ir liegtas tiesības kandidēt Latvijas Republikas Saeimas vēlēšanās. Nebija ierobežojums balotēties uz Eiropas Savienības Parlamentu.... Tiesībās ir noteikts ierobežojums personām, kas pēc 1991.gada ir bijušas komunistiskajā partijā un PSRS represīvajos orgānos, kandidēt vēlēšanās. Ždanokas kundze ir vairākas reizes vērsusies Eiropas Cilvēktiesību tiesā, arī Satversmes tiesā. Starptautiska tiesa vērtēja, vai tiešām 30 gadus pēc neatkarības atjaunošanas šis cilvēks joprojām apdraud Latvijas valsti? Secinājums ir: jā, apdraud. Tagad tas viss ir pierādīts, kaut gan juridiski atbildes tika dotas arī iepriekš.

Tātad vārda brīvība nav absolūta. Virkne gadījumu, kas ir saistīti ar naida kurināšanu, genocīda noliegšana un dažas citas vārda brīvības izpausmes ir ierobežotas. Jums var patikt vai nepatikt citu tautību un ādas krāsu cilvēki. Jūs varat brīvi izvēlēties, ar ko gribat draudzēties, kopā doties pārgājienā, dibināt ģimeni.  Tajā pašā laikā jūs nedrīkstat aicināt uz naidu, nedrīkstat sociālajos tīklos paust naidīgus uzskatus pret citu tautību, ādas krāsu cilvēkiem. Jums nav jāpatīk visiem cilvēkiem, bet jūs nedrīkstat aizskart citus.

Freids ir teicis, ka patiesībā mēs visus uzskatām par muļķiem. Mēs uzskatām par muļķiem tos, kas ir dumjāki par mums, jo viņi mūs nesaprot. Mēs uzskatām par muļķiem tos, kas ir gudrāki par mums, jo mēs viņus nesaprotam. Un tad ir ļoti vientuļi, jo apkārt ir ļoti daudz muļķu. Jūs savā galvā varat domāt, ka priekšnieks ir muļķis vai padotie ir muļķi, vai skolēni ir muļķi, bet teikt jūs to nedrīkstat. Turklāt, vai cilvēks tiešām ir muļķis, ja izdarījis kādu kļūmīgu soli? Aplama var būt izvēle, taču tas nenozīmē, ka cilvēks ir muļķis.

Jūsu apziņas brīvību, domas ierobežot nedrīkst, bet vārda brīvību ierobežot var. Tātad apziņas brīvība ir absolūta, tā nav pakļaujama ierobežojumiem, bet vārda brīvību var ierobežot.

Esmu izmantojusi vairākus Satversmes tiesas spriedumu citātus, kas ir saistīti ar vārda brīvības ierobežošanu un ar vārda brīvības nozīmi demokrātiskā sabiedrībā.

„Vārda brīvība vairāk nekā jebkura no cilvēka tiesībām simbolizē pilsoņu un politisko tiesību savstarpējo atkarību – vārda brīvība pieder gan pie pilsoņu, gan politiskajām tiesībām”(Satversmes tiesas 2003.gada 5.jūnija spriedums 2003-02-0106).

„Izteiksmes brīvības ierobežojumiem jābūt izņēmuma rakstura pasākumiem, un to nepieciešamība ir pārliecinoši jāpamato” (Satversmes tiesas 2022.gada 27.maija lēmums par tiesvedības izbeigšanu).

Ir ļoti svarīgi apzināties, un to jums noteikti ir jāiemāca saviem skolēniem, ka par saviem vārdiem ir jāatbild. Ir arī tādi vārdi, par kuriem ir jāatbild Krimināllikuma priekšā. Ir tādi vārdi, par kuriem var nonākt pie administratīvajiem sodiem. Darbavietās tie var būt arī disciplinārsodi.

Šobrīd vārda brīvības ierobežojumi ļoti strauji aiziet saistībā ar seksuālās uzmākšanās gadījumiem. Jebkurā gadījumā ir grūti nošķirt seksuālu uzmākšanos no flirta, domāju, tas vēl būs policijas un tiesu uzdevums.

Pēdējās ziņas, pilnīgi šokējošas, bija par kādu starptautiskas klases Latvijas šahistu, kurš nepilngadīgām šahistēm aploksnēs sūta neķītrības un izlietotus prezervatīvus. Viņa izpratnē tā ir vārda brīvība komunicēt ar šīm meitenēm. Vai tādēļ viņu var saukt pie atbildības? Meitenes ir ārzemnieces, viņas nav sūdzējušās Latvijas policijā, tāpēc ir problēma juridiski saukt pie atbildības. Bet Šaha federācija ir reaģējusi, konstatējot, ka ir noticis ētikas normu pārkāpums. Manuprāt, ir būtiski, ka pārējie šahisti ir vienojušies un nostājušies pret šādu komunikācijas veidu.

Mana ģimene ir ļoti iecietīga, tā arī esmu centusies audzināt savus bērnus. Taču ikreiz 7.–8.klases laikā viņi pēkšņi no skolas sāka nest rasistiskas un antisemītiskas  anekdotes. Tādas cirkulē šo klašu skolēnu vidū. Šajā vecumā bērni no jauna testē pieaugušo robežas, kur beidzas „drīkst” un sākas „nedrīkst”. Tajā brīdī bērniem ir jāizstāsta, ka var iznākt atbildēt par saviem vārdiem, īpaši, ja pusaudžu muļķībās aizies par tālu, tas var ietekmēt visai būtiski, piemēram, sociālajos tīklos vai viens otru būs nofilmējuši. Tas vēl ir 12–13 gadu vecums, bet lēnā garā viņi pietuvojas atbildības vecumam – 14 gadiem. Tāpēc viņiem jāsaprot ļoti būtiska vārda brīvības sastāvdaļa: jūs varat runāt, ko gribat, bet jums ir jāapzinās, ka pie zināmas informācijas paušanas jums var iestāties atbildība.

Mēs šobrīd paši kā sabiedrība apdraudam savu vārda brīvību, jo cenšamies būt politkorekti. Mēs paši sevi cenzējam. Man ir jautājuši, vai pašcenzūra ir cenzūra. Nē, pašcenzūra ir veselais saprāts. Mums visu laiku ir jāvērtē tas, ko mēs runājam. Mums vispirms ir jādomā un pēc tam jārunā. Cenzūra ir tikai tad, kad kāds cits jums liedz paust jūsu viedokli publiski. Ja jūs paši sevi „cenzējat”, pārskatāt, ko teiksiet un ko neteiksiet, tā nav cenzūra tiesību izpratnē. Jūs vienkārši filtrējiet savu runu, domājiet, ko drīkstat un ko nedrīkstat atļauties. Jūs mēģiniet saprast, vai par to, ko pateiksiet, iestāsies vai neiestāsies atbildība.

Politkorektumu Satversmes tiesa ir vērtējusi vienā lietā. Kāda sieviete atnāca uz Satversmes tiesu tāpēc, ka viņas meitai ir dzimšanas diena vasarā un viņi svin dārza svētkus – izdekorē ar lampiņām un baloniem pagalmu, bet valsts viņiem prasa izkārt valsts karogu sēru noformējumā, jo ir kārtējā sēru diena. Viņi atnāca uz Satversmes tiesu par vārda brīvību. Valsts viņai uzliek administratīvo sodu par to, ka viņa nepauž, ka sēro kopā ar nāciju šajā dienā. Bet viņa nesēro, jo viņas bērnam ir dzimšanas diena, ir bērnu ballīte. Satversmes tiesa, gatavojot lietu, pieaicināja ļoti daudz ārējos ekspertus, tostarp politologus. Izrādījās, ka šādi sodi par noteiktās dienās neizskārtu karogu ir tikai postsociālistiskajās valstīs. Tāpēc, ka šajās valstīs padomju režīms paaudzēm bija prasījis publisku lojalitātes izrādīšanu. Vecajās demokrātiskajās valstīs neviens nesoda cilvēku par to, ka viņš noteiktos datumos neizkar karogu. Cilvēks aiz iekšējās pārliecības parāda savu lojalitāti valstij, savu piederību nācijai.

Satversmes tiesa atzina: „Ja pastāv iespēja, ka indivīds par uzskatu paušanu tiek sodīts, tad šis aspekts ietekmē ne tikai indivīda faktiskās rīcības motivāciju konkrētā situācijā, bet arī citas indivīda vārda brīvības izpausmes”(Satversmes tiesas 2015.gada 2.jūlija spriedums 2015-01-01).

Cilvēks, kas politkorekti pauž to, ko viņš nedomā, ir liekulis. Patiesībā šāda situācija apdraud arī demokrātiju, jo tas cilvēks nevar runāt, nevar pilnvērtīgi kā līdzvērtīgs ar savu viedokli iekļauties kolektīvajā sarunā. Viņam ir jādemonstrē politkorektums. Mēs paaudzēm ilgi esam pieraduši pie politkorektuma demonstrēšanas un bieži vien bez prasīšanas to demonstrējam vai to prasām no citiem tāpēc, ka no mums tas ir prasīts pirms 30–40 gadiem. Es esmu bijusi oktobrēnos, bijusi pionieros, es iestājos komjauniešos. Partijā es vairs neiestājos, kaut gan aicināja un pēc vecuma varēju. Kāpēc lietuvieši padomju laikā stājās partijā? Tāpēc, lai paši nonāktu pie teikšanas savā zemē. Latvieši pagāja maliņā, latvieši nestājās. Mums partijniekus ieveda no citurienes, varbūt tāpēc pie mums padomju laikā bija vairāk iebraucēju nekā Lietuvā. Kurā brīdī kura ir pareizā izvēle? Atbildes nav, un to jums nedos arī digitālais saprāts. Tāpat kā ar tiem Swedbank pensiju līmeņiem.

Esmu pievienojusi sarakstu, ko jūs varētu ieteikt palasīt saviem skolēniem, runājot par cieņpilnu komunikāciju. Pirmkārt, ir izveidots Iekļaujošas valodas ceļvedis. Ne vienmēr mēs gribam cilvēku apvainot, un ar bērna muti runā patiesība. Bērns pasaka, ka tas ir kuprītis, ka tā tante ir resna, ka trolejbusā smird, jo blakus sēž bomzis. Mēs – pieaugušie – noklusējam, un arī bērns negrib nevienu aizskart. Bet bērnam ir jāiemāca, kā runāt neaizskarot. Iekļaujošas valodas ceļvedis ir nevardarbīgas komunikācijas grāmata.

Vienmēr aicinu jūs, skolotāji, kopā ar skolēniem izmantot Nacionālo enciklopēdiju. Tur ir fantastiskas, ticamas ziņas. Pati esmu uzrakstījusi vairāk par 30 šķirkļiem – par cilvēka cieņu, dzimumu līdztiesību, likumpaklausību, tiesisko nihilismu u.c. Šeit ir nozares ekspertu rakstīta ticama informācija. Nacionālajā enciklopēdijā katram šķirklim tiek pievienots literatūras saraksts, norādot, vai grāmatas pieejamas arī Nacionālajā bibliotēkā.

Kopsim kopā atbildīgu vārda brīvību un cilvēka cieņu!