Ievads
Atbildību pastiprinošie apstākļi krimināllietā ir faktors, kura nozīmi taisnīga soda noteikšanā ir grūti novērtēt par zemu.
Judikatūrā jau ir pausta atziņa, ka tiesai ir pienākums noteikt vainīgajai personai tiesisku, pamatotu un taisnīgu sodu saskaņā ar Krimināllikuma 46.pantā norādītajiem soda noteikšanas vispārīgajiem principiem, ievērojot Krimināllikuma 35.pantā noteikto soda mērķi.
Krimināllikuma 46.panta trešā daļa paredz, ka, nosakot soda mēru, ņem vērā atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus. Šobrīd (tas ir, raksta gatavošanas laikā 2025.gada janvārī) likums paredz 18 atbildību pastiprinošus apstākļus, tie ir uzskaitīti Krimināllikuma 48.panta pirmajā daļā. Citus apstākļus, kuri nav norādīti Krimināllikumā, nevar atzīt par atbildību pastiprinošiem. Turklāt atbilstoši Krimināllikuma 46.panta 3.1 daļai atbildību pastiprinoši apstākļi tiek ņemti vērā, nosakot brīvības atņemšanas ilgumu, ja Krimināllikuma sevišķās daļas panta sankcija par izdarīto noziegumu paredz tikai vienu pamatsodu – brīvības atņemšanu.
Šajā rakstā autore sniegs ieskatu statistikas datos un Senāta 2024.gada lēmumos, kuros aktualizēti jautājumi saistībā ar atbildību pastiprinošiem apstākļiem.
Atbildību pastiprinošie apstākļi, kuri aktualizēti kasācijas sūdzībās un kasācijas protestos 2024.gadā
2024.gadā kasācijas sūdzībās un kasācijas protestos visbiežāk aktualizēti jautājumi saistībā ar šādiem atbildību pastiprinošajiem apstākļiem:
1) noziedzīgais nodarījums veido noziedzīgu nodarījumu recidīvu (septiņi lēmumi);
2) noziedzīgais nodarījums izdarīts alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko vai citu apreibinošu vielu ietekmē (seši lēmumi);
3) noziedzīgu nodarījumu izdarījusī persona sniegusi apzināti nepatiesu liecību (septiņi lēmumi).
Salīdzinājumā ar noziedzīgu nodarījumu recidīvu, par kuru laka gaitā ir izveidojusies diezgan plaša judikatūra, tiesu prakse par personas apzināti nepatiesu liecību kā par atbildību pastiprinošu apstākli vēl tikai attīstās, un tas ir izskaidrojams ar objektīviem apstākļiem.
2020.gada 11.jūnija likums „Grozījumi Krimināllikumā”, ar kuru Krimināllikuma 48.panta pirmā daļa papildināta ar 17.punktu, ir stājies spēkā relatīvi nesen, 2020.gada 6.jūlijā. Tā ir pietiekami jauna likuma norma, turklāt tā netiek piemērota visās krimināllietās. Jāņem vērā arī tas, ka pat gadījumos, kad jautājums par Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 17.punkta piemērošanu tiek aktualizēts iesniegtajās kasācijas sūdzībās un kasācijas protestos, pastāv iespēja, ka Senāts nekonstatēs pamatu kasācijas tiesvedības ierosināšanai, un lietā tiks taisīts atteikums.
Uz to, ka šobrīd nav pietiekami plašas tiesu prakses par Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 17.punkta piemērošanu, ir norādījuši arī praktiķi.
Vienlaikus jāuzsver, ka 2024.gadā Senāts ir papildinājis judikatūru ar lēmumu, kas attiecas tieši uz Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 17.punktu – tas ir 2024.gada 21.jūnija lēmums lietā Nr.SKK19/2024. Šī lieta izskatīta Senātā sakarā ar prokurores kasācijas protestu, apsūdzētā un viņa aizstāvja kasācijas sūdzībām par apelācijas instances tiesas spriedumu.
Lēmumā Senāts atzinis: lai varētu konstatēt Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 17.punktā paredzēto atbildību pastiprinošu apstākli (noziedzīgu nodarījumu izdarījusī persona sniegusi apzināti nepatiesu liecību), tiesai, pirmkārt, jāpārliecinās, vai personai ir izskaidrotas tiesības neliecināt un viņa ir brīdināta, ka viņas liecinātais var tikt izmantots pret viņu, informēta par sekām par apzināti nepatiesas liecības sniegšanu, otrkārt, jānoskaidro, vai personas sniegtās ziņas ir uzskatāmas par liecību, treškārt, jākonstatē, ka liecība ir nepatiesa, un visbeidzot, vai nepatiesu liecību sniegšana ir bijusi apzināta.
Retāk kasācijas sūdzību un kasācijas protestu autori izklāstījuši motīvus par šādiem atbildību pastiprinošajiem apstākļiem:
1) noziedzīgais nodarījums izdarīts pret personu, kas nav sasniegusi astoņpadsmit gadu vecumu, vai pret personu, izmantojot tās bezpalīdzības stāvokli vai vecuma nevarību (viens lēmums);
2) noziedzīgais nodarījums izdarīts, lietojot ieročus vai sprāgstošas vielas vai citā vispārbīstamā veidā (viens lēmums);
3) noziedzīgais nodarījums izdarīts mantkārīgu tieksmju dēļ (viens lēmums);
4) noziedzīgs nodarījums, kas saistīts ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, vai noziedzīgs nodarījums pret tikumību un dzimumneaizskaramību izdarīts pret personu, ar kuru noziedzīgā nodarījuma izdarītājs ir pirmajā vai otrajā radniecības pakāpē, vai pret laulāto vai bijušo laulāto, vai pret personu, ar kuru noziedzīgā nodarījuma izdarītājs ir vai ir bijis pastāvīgās intīmās attiecībās, vai pret personu, ar kuru noziedzīgā nodarījuma izdarītājam ir kopīga (nedalīta) saimniecība (viens lēmums).
Vēl trīs lietās kasatori aktualizējuši jautājumus, kas saistīti ar vairākiem Krimināllikuma 48.panta piemērošanas aspektiem, proti:
1) par Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 1.punktu un 48.panta otro daļu (viens lēmums);
2) par Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 1. un 12.punktu (viens lēmums);
3) par Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 12. un 15.punktu (viens lēmums).
Senāta 2024.gada prakses raksturojums
2024.gadā Senāts pieņēma 109 lēmumus kasācijas kārtībā un 380 lēmumus, ar kuriem atteikts ierosināt kasācijas tiesvedību (turpmāk arī – atteikumi). Jautājums par Krimināllikuma 48.panta piemērošanu tika aktualizēts kopumā 27 Senāta lēmumos, tajā skaitā 18 atteikumos.
Vairumā gadījumu jeb 21 lietā motīvi par Krimināllikuma 48.pantu tika norādīti apsūdzētā vai aizstāvja kasācijas sūdzībās, turklāt bieži vien šie motīvi bija saistīti ar to, ka kasatoru ieskatā apelācijas instances tiesa nepareizi konstatēja kādu no Krimināllikuma 48.panta pirmajā daļā uzskaitītajiem atbildību pastiprinošajiem apstākļiem.
Piemēram, lietā Nr.SKK-216/2024 aizstāvis iesniedzis kasācijas sūdzību par apelācijas instances tiesas lēmumu un norādījis, ka apelācijas instances tiesa atstājusi negrozītu pirmās instances tiesas spriedumu, nepareizi piemērojot Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 12.punktu, jo abas zemāko instanču tiesas nepamatoti atzinušas, ka apsūdzētais izdarījis noziedzīgo nodarījumu narkotisko vielu ietekmē.
2024.gada 30.aprīļa atteikumā lietā Nr.SKK-216/2024 Senāts konstatējis, ka aizstāvis kasācijas sūdzībā atkārtojis apelācijas sūdzības argumentus, kurus apelācijas instances tiesa ir izvērtējusi un motivēti noraidījusi. Apelācijas instances tiesa argumentēti atzinusi, ka pirmās instances tiesa par apsūdzētā atbildību pastiprinošu apstākli Krimināllikuma 253.panta otrajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā saskaņā ar Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 12.punktu pamatoti un tiesiski atzinusi noziedzīga nodarījuma izdarīšanu narkotisko vielu ietekmē. Tiesa apsūdzētā atrašanos narkotisko vielu ietekmē noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā, kas aptver arī narkotisko vielu glabāšanu, pamatojusi ar medicīniskās pārbaudes protokolā narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu ietekmes noteikšanai un ķīmiski toksikoloģiskās izmeklēšanas rezultātos ietvertajām ziņām, kā arī ar judikatūras atziņām.
2024.gadā jautājumi par Krimināllikuma 48.panta piemērošanu tika aktualizēti četros kasācijas protestos. Viens no šiem kasācijas protestiem iesniegts par apelācijas instances tiesas spriedumu lietā Nr.SKK-[B]/2024.
Pirmās instances tiesā minētā lieta izskatīta saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 499.panta nosacījumiem, neizdarot pierādījumu pārbaudi. Tiesa, nosakot apsūdzētajai [pers. A] sodu, izvērtējusi likumā paredzētos soda veida un mēra kritērijus – noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, vainīgā personību, konstatējusi viņas atbildību mīkstinošus un pastiprinošus apstākļus. Pirmās instances tiesa par atbildību pastiprinošiem apstākļiem saskaņā ar Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 12. un 15.punktu atzinusi to, ka noziedzīgais nodarījums izdarīts alkohola ietekmē un pret laulāto.
Apelācijas instances tiesa, iztiesājot krimināllietu apelācijas kārtībā sakarā ar aizstāvja apelācijas sūdzību, atcēlusi pirmās instances tiesas notiesājošo spriedumu daļā par sodu un taisījusi šajā daļā jaunu spriedumu. Tiesa secinājusi, ka pirmās instances tiesa, lemjot par apsūdzētajai nosakāmo soda mēru, nepamatoti konstatējusi divus atbildību pastiprinošus apstākļus. Apelācijas instances tiesa atbildību pastiprinošus apstākļus nav konstatējusi.
Prokurors iesniedza kasācijas protestu par apelācijas instances tiesas spriedumu, citu argumentu starpā norādot, ka tiesa nav izvērtējusi Valsts policijas inspektora [pers. C] ziņojumā un [pers. A] personas pārbaudes protokolā fiksētās ziņas par konstatēto alkohola koncentrāciju izelpotajā gaisā un tādējādi nepamatoti nav konstatējusi apsūdzētās atbildību pastiprinošu apstākli, ka noziedzīgs nodarījums izdarīts alkohola ietekmē. Turklāt tiesa nav konstatējusi arī Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 15.punktā paredzēto atbildību pastiprinošu apstākli, kuru apstiprina [pers. A] liecinātais, ka cietušais [pers. B] bija viņas laulātais. Minētais fakts kriminālprocesa gaitā nav apšaubīts.
Senāts atzina par kļūdainu apelācijas instances tiesas secinājumu, ka Kriminālprocesa likuma 499.panta piemērošanas gadījumā, neveicot pierādījumu pārbaudi daļā par vainīgumu, tiesa nepārbauda arī pierādījumus daļā par sodu ietekmējošiem apstākļiem.
Senāts norādīja, ka tiesai jāņem vērā visi soda noteikšanas vispārīgie principi, tajā skaitā Krimināllikuma 35. un 46.pantā noteiktais, arī gadījumā, ja lieta skatīta, neveicot pierādījumu pārbaudi saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 499.pantu. Turklāt Senāts norādīja, ka tiesai ir jāmotivē, kāpēc tā piemēro konkrēto tiesību normu, konstatējot un atzīstot apsūdzētā atbildību mīkstinošu vai pastiprinošu apstākli lietā.
Atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas, Satversmes tiesas un Senāta judikatūru, Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa, konstatējot, ka pirmās instances tiesa lietu iztiesājusi bez pierādījumu pārbaudes, nepareizi piemērojusi Kriminālprocesa likuma 499.pantu, norādot, ka pierādījumu pārbaudes neizdarīšana attiecināma arī uz sodu ietekmējošo apstākļu izvērtēšanu. Minētais atzīts par Kriminālprocesa likuma būtisku pārkāpumu šā likuma 575.panta trešās daļas izpratnē un par pamatu apelācijas instances tiesas nolēmuma atcelšanai daļā par [pers. A] noteikto sodu.
2024.gadā argumenti par Krimināllikuma 48.pantu izklāstīti vienā cietušā kasācijas sūdzībā, savukārt vēl vienā lietā – cietušā pārstāvja kasācijas sūdzībā. Atšķirībā no apsūdzēto un aizstāvju kasācijas sūdzībām cietušais un cietušā pārstāvis savās kasācijas sūdzībās minēja argumentus, kas, viņuprāt, norādīja uz to, ka lietā nepamatoti nav konstatēti atbildību pastiprinošie apstākļi.
Vienā no šīm lietām, Nr.SKK-138/2024, ar pirmās instances tiesas spriedumu apsūdzētais atzīts par vainīgu un sodīts noziedzīgajos nodarījumos, kas paredzēti Krimināllikuma 126.panta otrās daļas 7.punktā un 141.panta 2.1 daļā. Par pirmās instances tiesas spriedumu apelācijas sūdzību iesniegusi cietusī [pers. A] daļā par kaitējuma kompensācijas nenoteikšanu un daļā par apsūdzētajam [pers. C] noteikto sodu. Cietusī lūdza atzīt, ka apsūdzētais [pers. C] izdarījis Krimināllikuma 126.panta otrās daļas 7.punktā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, izmantojot [pers. B] bezpalīdzības stāvokli, kas saskaņā ar Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 6.punktu ir atzīstams par atbildību pastiprinošo apstākli.
Apelācijas instances tiesa atstājusi negrozītu pirmās instances tiesas spriedumu.
Par apelācijas instances tiesas lēmumu cietusī [pers. A] iesniegusi kasācijas sūdzību, kurā norādīts, ka noziedzīgais nodarījums nav izdarīts atbildību mīkstinošos apstākļos – bojāgājušās [pers. B] amorālās uzvedības ietekmē, jo noziedzīgais nodarījums izdarīts pret personu bezpalīdzības stāvoklī, tas ir, lietā ir konstatējams apsūdzētā atbildību pastiprinošs apstāklis.
2024.gada 29.februārī Senāts atteica ierosināt kasācijas tiesvedību minētajā lietā, norādot, ka kasācijas sūdzības daļā par sodu ietekmējošo apstākļu izvērtēšanu cietusī ir atkārtojusi apelācijas sūdzības argumentus, kurus apelācijas instances tiesa ir izvērtējusi un argumentēti noraidījusi.
Atteikumā norādīts, ka apelācijas instances tiesa nav konstatējusi apstākļus, kas liecinātu, ka Krimināllikuma 126.panta otrās daļas 7.punktā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā bojāgājusī [pers. B] būtu atradusies bezpalīdzības stāvoklī atzinusi, ka lietā nav pamata konstatēt apsūdzētā atbildību pastiprinošu apstākli saskaņā ar Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 6.punktu – noziedzīgais nodarījums izdarīts pret personu, izmantojot tās bezpalīdzības stāvokli. Senāts atzinis, ka kasācijas sūdzības argumenti šajā daļā faktiski pauž cietušās neapmierinātību ar tiem secinājumiem, kādus izdarījusi apelācijas instances tiesa, izvērtējot sodu ietekmējošos apstākļus, un vērsti uz to, lai panāktu apelācijas instances tiesas nolēmuma atcelšanu nevis juridisku, bet faktisku iemeslu dēļ, kas ir pretrunā ar Kriminālprocesa likuma 569.panta pirmo daļu.
Ievērojot minēto, šajā daļā Senāts konstatējis Kriminālprocesa likuma 573.1 panta pirmajā daļā paredzēto pamatu atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību.
Vairumā gadījumu, kad kasācijas sūdzībā vai protestā bija norādīts uz iespējamiem pārkāpumiem saistībā ar atbildību pastiprinošajiem apstākļiem, Senāts nekonstatēja Krimināllikuma 48.panta pārkāpumus.
Tomēr Krimināllikuma pārkāpums tika konstatēts, piemēram, lietā Nr.SKK-225/2024, kura Senātā tika izskatīta sakarā ar apsūdzētā [pers. A] aizstāvja kasācijas sūdzību par apelācijas instances tiesas spriedumu.
Izskatāmajā lietā apelācijas instances tiesa apsūdzēto [pers. A] atzinusi par vainīgu pēc Krimināllikuma 15.panta ceturtās daļas un 118.panta 2.punkta, proti, par to, ka apsūdzētais mēģinājis noslepkavot divas personas – cietušos [pers. B] un [pers. C].
Aizstāvis kasācijas sūdzībā lūdza atcelt apelācijas instances tiesas spriedumu un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā. Savu lūgumu aizstāvis pamatojis tajā skaitā ar argumentu, ka apelācijas instances tiesa nepamatoti konstatējusi Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 10.punktā paredzēto atbildību pastiprinošu apstākli – noziedzīgais nodarījums izdarīts vispārbīstamā veidā – un tādējādi pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 574.panta 1.punktā norādīto Krimināllikuma pārkāpumu.
Senāts izskatāmajā lietā ir vērtējis, vai apelācijas instances tiesa, konstatējot apsūdzētā atbildību pastiprinošu apstākli, kas noteikts Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 10.punktā, pareizi piemērojusi Krimināllikumu.
Senāts atzinis, ka apelācijas instances tiesa nepareizi piemērojusi minēto Krimināllikuma normu, pieļaujot Kriminālprocesa likuma 574.panta 1.punktā norādīto Krimināllikuma pārkāpumu. Tiesa nav ņēmusi vērā Krimināllikuma 48.panta ceturtajā daļā noteikto, ka par atbildību pastiprinošu apstākli nav atzīstams tāds apstāklis, kurš šajā likumā paredzēts kā noziedzīga nodarījuma sastāva pazīme.
Sniedzot pierādītā noziedzīgā nodarījuma aprakstu, tiesa norādījusi, ka apsūdzētais savas darbības vērsis pret diviem cietušajiem. Tiesa nav konstatējusi, ka tiktu apdraudētas vēl citas personas.
Atsaucoties uz tiesību doktrīnas atziņām par vispārbīstamā veida izpratni krimināltiesībās, Senāts atzinis, ka, ievērojot tiesas konstatētos lietas faktiskos apstākļus, proti, ka nebija apdraudētas citas personas, ka vispārbīstamais veids – dedzināšana – raksturo divu personu slepkavības objektīvo pusi, Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 10.punkts piemērots kļūdaini.
Ievērojot minēto, Senāts atcēla apelācijas instances tiesas spriedumu daļā par [pers. A] noteikto sodu pēc Krimināllikuma 15.panta ceturtās daļas un 118.panta 2.punkta un nosūtīja lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.
Daļā lietu, kurās aktualizēts jautājums par Krimināllikuma 48.panta piemērošanu, Senāts nekonstatēja Krimināllikuma pārkāpumus, taču konstatēja Kriminālprocesa likuma būtiskus pārkāpumus.
Piemēram, lieta Nr.SKK-38/2024 Senātā izskatīta sakarā ar apsūdzētā [pers. A] un viņa aizstāvja kasācijas sūdzībām, kurās lūgts atcelt apelācijas instances tiesas lēmumu un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā. Senāts 2024.gada 31.janvāra lēmumā pārsniedza kasācijas sūdzībās izteikto prasību apjomu, jo konstatēja tādu Kriminālprocesa likuma būtisku pārkāpumu, kas nebija norādīts kasācijas sūdzībās.
Minētajā lietā apelācijas instances tiesa konstatējusi, ka pirmās instances tiesa pamatoti saskaņā ar Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 1.punktu par apsūdzētā [pers. A] atbildību pastiprinošu apstākli atzinusi to, ka noziedzīgais nodarījums veido noziedzīgu nodarījumu recidīvu, jo tas izdarīts nedzēstas sodāmības laikā.
Senāts konstatēja, ka apelācijas instances tiesas lēmumā un pirmās instances tiesas spriedumā nav izklāstīts pamatojums Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 1.punktā norādītā atbildību pastiprinošā apstākļa esībai.
Senāts norādīja, ka apelācijas instances tiesa nav izvērtējusi pirmās instances tiesas secinājumu par atbildību pastiprinoša apstākļa esību un savu atzinumu par to, ka [pers. A] viņam inkriminēto noziedzīgo nodarījumu izdarījis nedzēstas sodāmības laikā, nav pamatojusi ar likumu, pārbaudītiem un novērtētiem pierādījumiem. Senāts konstatēja, ka tādējādi apelācijas instances tiesa, izskatot lietu daļā par [pers. A] noteikto sodu, pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 564.panta ceturtās daļas pārkāpumu, kas atzīts par Kriminālprocesa likuma būtisku pārkāpumu šā likuma 575.panta trešās daļas izpratnē, kas noveda pie nelikumīga nolēmuma daļā par apsūdzētajam noteikto sodu.
Ievērojot minēto, Senāts atcēla apelācijas instances tiesas lēmumu daļā ar apsūdzētajam [pers. A] noteikto sodu pēc Krimināllikuma 116.panta un atceltajā daļā nosūtīja jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.
Arī citā lietā, kurā aktualizēts jautājums par atbildību pastiprinoša apstākļa esību (Nr.SKK-65/2024), Senāts konstatēja Kriminālprocesa likuma būtisku pārkāpumu šā likuma 575.panta trešās daļas izpratnē.
Šajā lietā ar pirmās instances tiesas spriedumu apsūdzētais [pers. A] atzīts par vainīgu un sodīts pēc Krimināllikuma 262.panta ceturtās daļas un 312.panta otrās daļas.
Apelācijas instances tiesa pirmās instances tiesas spriedumu atstājusi negrozītu.
Lieta Senātā izskatīta sakarā ar prokurora kasācijas protestu par apelācijas instances tiesas lēmumu.
Senāts konstatēja, ka abu zemāko instanču tiesu nolēmumos nav izklāstīts pamatojums un norādīti pierādījumi, kas apstiprinātu Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 1.punktā norādītā atbildību pastiprinošā apstākļa – noziedzīgais nodarījums veido noziedzīgu nodarījumu recidīvu – esību apsūdzībā pēc Krimināllikuma 312.panta otrās daļas. Tiesu nolēmumos ir tikai norādīta sodāmība pēc tāda rajona tiesas sprieduma, ar kuru nevar pamatot Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 1.punktā noteiktā atbildību pastiprinošā apstākļa esību apsūdzībā pēc Krimināllikuma 312.panta otrās daļas, jo ar minēto spriedumu nav konstatēts [pers. A] vainīgums cita tīša noziedzīga nodarījuma, izņemot Krimināllikuma 262.panta pirmajā daļā paredzētā, izdarīšanā.
Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa, izskatot lietu daļā par apsūdzētajam [pers. A] noteikto sodu pēc Krimināllikuma 312.panta un, nepamatojot ar likumu, pārbaudītiem un novērtētiem pierādījumiem atbildību pastiprinoša apstākļa – noziedzīgais nodarījums veido noziedzīgu nodarījumu recidīvu – esību, ir pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 564.panta ceturtās daļas pārkāpumu. Norādītais pārkāpums atzīts par Kriminālprocesa likuma būtisku pārkāpumu šā likuma 575.panta trešās daļas izpratnē.
Ievērojot minēto, Senāts atcēla apelācijas instances tiesas lēmumu daļā par [pers. A] noteikto sodu pēc Krimināllikuma 312.panta otrās daļas un daļā par noteikto galīgo sodu un atceltajā daļā nosūtīja lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.
Secinājumi
Rezumējot rakstā aplūkoto statistiku un Senāta 2024.gada praksi par atbildību pastiprinošiem apstākļiem, autore izdara šādus secinājumus un prognozes.
- Ievērojot atbildību pastiprinošu apstākļu nozīmi taisnīga soda noteikšanā un Senāta 2024.gada prakses tendences, ir pamats uzskatīt, ka arī 2025.gadā motīvi par Krimināllikuma 48.panta piemērošanu regulāri parādīsies iesniegtajās kasācijas sūdzībās un protestos.
- Ar lielu varbūtības pakāpi var prognozēt, ka arī tuvākajā nākotnē jautājums par Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 17.punkta piemērošanu joprojām būs aktuāls. Turklāt var diezgan droši apgalvot, ka argumenti saistībā ar Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 17.punktā paredzētā atbildību pastiprinoša apstākļa konstatēšanu visbiežāk parādīsies tieši apsūdzētā un viņu aizstāvju kasācijas sūdzību motīvos.
- Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 15.punktā paredzētais atbildību pastiprinošais apstāklis 2024.gadā ir aktualizēts tikai divās lietās, turklāt vienā no šīm lietām Senāts taisīja atteikumu, atzīstot, ka nav pamata kasācijas tiesvedības ierosināšanai. Tomēr, ņemot vērā cīņas pret vardarbību ģimenē aktuālo raksturu un īpaši ievērojot kriminālsodu reformas mērķus un nulles tolerances pret jebkādām vardarbības izpausmēm politiku, ir pamats uzskatīt, ka 2025.gadā iesniegtajās kasācijas sūdzībās vai kasācijas protestos biežāk tiks aktualizēts jautājums par Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 15.punkta piemērošanu.
QR
