Ievads
2024.gadā Senāts uzdevis prejudiciālus jautājumus Eiropas Savienības Tiesai piecās lietās un Eiropas Savienības Tiesa sniegusi atbildes četrās lietās, kurās Senāts jautājumus bija uzdevis šajā gadā vai iepriekš.
Prejudiciālie jautājumi Eiropas Savienības Tiesai
1. Senāta 04.01.2024. lēmums lietā Nr.SKA-10/2024
EST lieta C3/24 „MISTRAL TRANS”
Senāts izskatīja administratīvo lietu par tāda Valsts ieņēmumu dienesta lēmuma atcelšanu, ar kuru pieteicējai (SIA „MISTRAL TRANS”) piemērota soda nauda par Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likuma (Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likums) pārkāpumiem grāmatvedības ārpakalpojumu sniegšanā.
Pieteicēja grāmatvedības pakalpojumus bija sniegusi tikai savām saistītajām personām, skaidrojot, ka tās pamatdarbības veids nekad nav bijis saistīts ar grāmatvedības pakalpojumu sniegšanu un konkrētais grāmatvedības kārtošanas modelis starp saistītajām personām bija izveidots resursu taupīšanas nolūkā. Gan pieteicēja, gan sabiedrības, kurām tā sniedz grāmatvedības pakalpojumus, visas atradās vienu un to pašu personu (vienlaikus arī to patieso labuma guvēju) kontrolē.
Senāts šaubījās, vai šādos apstākļos vispār pastāv iespēja, ka grāmatvedības pakalpojumu sniedzējs neatkarīgi un pilnā apjomā pildītu tos pienākumus, ko tam uzliek Latvijas likums atbilstoši direktīvai, un attiecīgi vai maz ir iespējams sasniegt direktīvas mērķus – noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu. Senātam arī radās šaubas, vai visu direktīvā un likumā piemēroto pienākumu izpildes pieprasīšana no sabiedrības šādā situācijā ir samērīga, ja iegūtais rezultāts varētu izrādīties drīzāk formāla prasību pildīšana.
Senāts lūdza Eiropas Savienības Tiesai atbildēt, vai Eiropas Parlamenta un Padomes 2015.gada 20.maija Direktīvā (ES) 2015/849 ietvertais jēdziens „ārštata grāmatvedis” ir attiecināms arī uz tādiem gadījumiem, kad grāmatvedības pakalpojumi tiek sniegti tikai ar ārštata grāmatvedi saistītajām personām.
Ja atbilde uz iepriekš uzdoto jautājumu ir apstiprinoša, tālāk būtu noskaidrojams, vai apstāklis, ka grāmatvedības pakalpojums tiek sniegts tikai savām saistītajām personām, ir ņemams vērā, nosakot sodu par pārkāpumiem noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas jomā.
2. Senāta 04.07.2024. lēmums lietā Nr.SPC-1/2024
EST lieta C-480/24 „Čiekuri-Shishki”
Senāta izskatīšanā bija civillieta prasībā par parāda un aizdevuma lietošanas procentu piedziņu. Lietā bija stājies spēkā pirmās instances tiesas spriedums, par kuru Latvijas Republikas ģenerālprokurora p. i. iesniedza kasācijas protestu, jo tiesa, izskatot lietu, nebija vērtējusi Eiropas Savienības regulējuma par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība, attiecināmību uz konkrētās lietas apstākļiem.
Pamatlietā atbildētāja ir Latvijā reģistrēta juridiskā persona, kuras kapitāldaļas 50% apmērā pieder Kiprā reģistrētai juridiskajai personai, kuras patiesais labuma guvējs ir Eiropas Savienības sankcijām pakļauto fizisko personu sarakstā. Ir pamats uzskatīt, ka atbildētāja ir šīs fiziskās personas īpašumā vai arī, iespējams, atrodas šīs fiziskās personas kontrolē. Šādā situācijā, iespējams, atbildētāja varētu būt uzskatāma par saistītu juridisko personu.
Savukārt prasītāja (SIA „Čiekuri-Shishki”) pamatlietā ir juridiskā persona, kuras kapitāldaļas 50% apmērā pieder atbildētājai. Lai nodrošinātu Eiropas Savienības tiesību aktos uzskaitīto fizisko personu līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanu situācijā, kad prasītājas un atbildētājas īpašnieku struktūra ir saistīta, arī prasītāja varētu būt uzskatāma par saistītu juridisko personu.
Senāts uzskata, ka Padomes 2014.gada 17.marta Regula (ES) Nr.269/2014 nesniedz skaidru atbildi, vai tad, ja fiziskā vai juridiskā persona, vienība vai struktūra tiktu atzīta par „saistītu”, tā būtu jāuzskata arī par tādu, kas darbojas „ar starpniecību vai vārdā”, kas būtu pamats šīs personas „prasību neapmierināt”. Senāta ieskatā, ir lietderīgi norobežot strīda par tiesībām izšķiršanu no iespējas spriedumu faktiski izpildīt. Tā kā sankcijām ir pagaidu raksturs, nebūtu pamatoti liegt iespēju izskatīt strīdu vai atlikt tā izskatīšanu tikai tādēļ, ka prasītājs ir iekļauts attiecīgā sankciju sarakstā.
Senāts arī lūdza skaidrot, kurš regulējums – sankciju vai datu aizsardzības – prevalē un vai tādējādi tiesas nolēmuma pamatojumā būtu nepieciešams atklāt sankcijām pakļautās fiziskās personas datus, un vai šie personas dati būtu pseidonimizējami (anonimizējami), publicējot tiesas nolēmumu.
3. Senāta 23.10.2024. lēmums lietā Nr.SKA-126/2024
EST lieta C-722/24 „Elektro bizness”
Senāta izskatīšanā bija strīds starp pieteicēju SIA „Elektro bizness” un Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju par pieteicējas tiesībām izbūvēt tiešo elektrolīniju, savienojot pieteicējai piederošu apakšzemes kabeļlīniju ar lietotāja – Ogres novada Pašvaldības aģentūras „Ogres komunikācijas” – objektu.
Senātam bija izšķirams, vai pieteicējas iecerētā elektrolīnija, ievērojot, ka to plānots izbūvēt, savienojot lietotāju ar strīdus kabeļlīniju, nevis tieši ar pieteicējas koģenerācijas stacijas atrašanās vietu, būtu uzskatāma par tiešo līniju Elektroenerģijas tirgus regulējuma izpratnē.
Elektroenerģijas tirgus likumā ir transponēts direktīvas Eiropas Parlamenta un Padomes 2019.gada 5.jūnija Direktīvas (ES) 2019/944 regulējums par tiešajām līnijām. Direktīvā lietotais jēdziens „tiešā līnija” ir autonoms Eiropas Savienības tiesību jēdziens, bet tā definīcija nav acīmredzami skaidra. Senāts norādīja, ka direktīvas tekstā nav atklāts, kāda veida sasaiste starp lietotāju un ražošanas objektu tiek prasīta (vai tiešo līniju var veidot tikai viena elektrolīnija, kas ved no lietotāja līdz pat enerģijas ražošanas vietai, vai arī sasaiste starp enerģijas ražošanas vietu un lietotāju varētu tikt veidota ar vairāku savstarpēji savienotu elektrolīniju palīdzību, ciktāl elektroenerģijas piegāde pa tām notiktu bez sadales sistēmas operatora tīklu starpniecības). Tāpat direktīvā nav atklāts, kas saprotams ar savrupu ražošanas objektu – vai šis jēdziens aptver ne tikai vienā adresē esošu elektroenerģijas ražošanai paredzēto iekārtu kopumu, bet arī tam piesaistīto saražotās enerģijas transportēšanai paredzēto ražotājam piederošo infrastruktūru (elektrolīnijas), pat ja attiecīgā infrastruktūra atrodas ārpus elektroenerģijas ražošanas stacijas atrašanās vietas (adreses).
Līdz ar to Senāts lūdza interpretēt minētajā direktīvā lietoto jēdzienu „izolēts ražošanas objekts” un „tiešā līnija” tvērumu.
4. Senāta 31.10.2024. rīcības sēdes lēmums lietā Nr.SKA-124/2024
EST lieta C-756/24 „Jelgavas autobusu parks”
Senāta izskatīšanā bija administratīvā lieta par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru SIA „Jelgavas autobusu parks” tiktu izdota atļauja elektroenerģijas tiešās līnijas pieslēguma ierīkošanai. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija bija atteikusi pieteicējai izsniegt atļauju izbūvēt elektroenerģijas tiešo līniju, savienojot pieteicējas ūdeņraža ražošanas staciju ar ražotāja objektu – SIA „Gren Latvija” biomasas koģenerācijas staciju. Iestāde uzskatīja, ka lietotāju nevar uzskatīt par izolētu lietotāju, jo tam jau ir ierīkots pieslēgums sadales tīklu sistēmai, kas nodrošina to ar elektroenerģiju nepieciešamajā apmērā un kvalitātē, līdz ar to konkrētajā gadījumā tiešās līnijas ierīkošanai nav tehniska un ekonomiska attaisnojuma.
Senātam bija izšķirams, vai pieteicējas iecerētā elektrolīnija atzīstama par tiešo līniju elektroenerģijas tirgus regulējuma izpratnē un vai tiešās līnijas ierīkošana izskatāmajā gadījumā ir pieļaujama.
Elektroenerģijas tirgus likumā ir transponēts direktīvas Eiropas Parlamenta un Padomes 2019.gada 5.jūnija Direktīvas (ES) 2019/944 regulējums par tiešajām līnijām. Senāts norāda, ka, no vienas puses, no minētās direktīvas būtu jāsecina, ka dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt, ka ikviens lietotājs var brīvi izvēlēties elektroenerģijas piegādes uzņēmumu un ikviens ražotājs un elektroenerģijas piegādes uzņēmums ikvienam lietotājam elektroenerģiju var piegādāt, arī izmantojot tiešo līniju. Tiešās līnijas būtība varētu būt nodrošināt iespēju ražotājam piegādāt elektroenerģiju lietotājam tieši, ar to saprotot – bez sadales sistēmas operatora tīklu starpniecības. Taču, no otras puses, no direktīvas var secināt, ka dalībvalstis var atteikt tiešās līnijas ierīkošanu, ja tā traucē sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja saistību izpildi, tādā veidā ietekmējot visu lietotāju intereses un vajadzības netraucēti, droši un regulāri saņemt elektroenerģijas pakalpojumus neatkarīgi no atrašanās vietas. Tomēr direktīvā ir paredzētas dalībvalstu tiesības, nevis pienākums atteikt tiešās līnijas ierīkošanu šādā gadījumā.
Līdz ar to Senāts lūdza skaidrot, vai elektroenerģijas piegāde, izmantojot tiešo līniju, ir uzskatāma par alternatīvu elektroenerģijas piegādes veidu, vai tomēr tiešā līnija ir pieļaujama vien izņēmuma gadījumos. Tālāk būtu noskaidrojams minētajā direktīvā lietoto jēdzienu „tiešā līnija” un „izolēts lietotājs” tvērums.
5. Senāta 12.12.2024. rīcības sēdes lēmums lietā Nr.SKA-28/2024
EST lieta C-862/24 „Satiksmes ministrija”
Senāta izskatīšanā bija administratīvā lieta par tāda Satiksmes ministrijas lēmuma atzīšanu par prettiesisku, ar kuru pieteicējam tika anulēti viņa kārtotās prasmju pārbaudes privātpilota apliecības saņemšanai rezultāti un uz gadu noteikts aizliegums atkārtoti kārtot prasmju pārbaudi privātpilota apliecības saņemšanai un saņemt privātpilota apliecību, jo tika konstatēts, ka persona ir sniegusi nepatiesu informāciju un viltojusi dokumentu.
Privātpilota apliecības saņemšana, ko regulē Eiropas Komisijas 2011.gada 3.novembra Regulas Nr.1178/2011 normas, notiek divos posmos: teorētisko zināšanu pārbaude un prasmju pārbaude. Taču lietā piemērojamo regulu normas attiecībā uz prasmju pārbaudi atšķirībā no teorētisko zināšanu pārbaudes procedūras tiešā tekstā neparedz kompetentās iestādes tiesības neļaut kārtot eksāmenu vismaz gadu, ja eksāmena laikā iegūti pretendenta negodīgas rīcības pierādījumi.
Senāts secināja, ka lietā piemērojamo regulu mērķis ir vienots – augsts drošības līmenis civilajā aviācijā un uz to ir arī vērsta pilota prasmju pārbaude. Tā kā tieši praktiskās iemaņas ir tās, kas parāda pilota reālo prasmju līmeni lidojumu laikā, tad uz šo pārbaudi un sekām nebūtu pamats attiekties mazāk stingri kā uz teorijas pārbaudi, kuras laikā pārbauda tikai teorētiskās zināšanas aviācijas jomā. Tādējādi būtu pamats secinājumam, ka nacionālajai kompetentajai aviācijas iestādei, piemērojot regulu Nr.1178/2011, būtu pamats piemērot jebkādus atbilstošus izpildes nodrošināšanas pasākumus atbilstoši samērīguma (proporcionalitātes) principam. Tajā pašā laikā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 52.panta 1.punkts noteic, ka tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem jābūt noteiktiem tiesību aktos. Izskatāmajā gadījumā tas nozīmē, ka pieteicējam noteiktajam aizliegumam noteiktu laiku (termiņu) atkārtoti kārtot prasmju pārbaudi būtu tieši jāizriet no regulu konkrētām normām. Tāpēc Senāts saskata problēmu ar pieteicēja tiesību un brīvību ierobežošanu, piemērojot analoģiju.
Līdz ar to Senāts lūdz skaidrot, vai Regulas Nr.1178/2011 normu izpratnē nacionālajai kompetentajai aviācijas iestādei ir tiesības noteikt terminētu aizliegumu atkārtoti kārtot prasmju pārbaudi privātpilota apliecības saņemšanai un saņemt privātpilota apliecību. Senāts arī jautā, vai tāda regulas normu interpretācija, ar kuru terminēto aizliegumu kārtot teorētisko zināšanu pārbaudi var attiecināt arī uz atkārtotu prasmju pārbaudi, ir saderīga ar tiesiskās drošības principu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 52.panta 1.punktu.
Eiropas Savienības Tiesas atbildes uz Senāta prejudiciālajiem jautājumiem
1. Eiropas Savienības Tiesas 05.12.2024. spriedums lietā „MISTRAL TRANS”, C3/24, ECLI:EU:C:2024:999
Atbilde uz Senāta 04.01.2024. lēmumu lietā Nr.SKA-10/2024
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika iesniegts saistībā ar strīdu starp SIA „MISTRAL TRANS” un Valsts ieņēmumu dienestu par naudas sodu, kas uzlikts par valsts tiesību normu pārkāpumiem, kuras attiecas uz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas novēršanu.
EST norādīja, ka jēdziens „ārštata grāmatveži” Eiropas Parlamenta un Padomes 2015.gada 20.maija Direktīvas (ES) 2015/849 2.panta 1.punkta 3.apakšpunkta „a” apakšpunkta izpratnē attiecas uz fiziskām vai juridiskām personām, kas, veicot profesionālo darbību, trešajām personām neatkarīgi sniedz tādus grāmatvedības pakalpojumus kā kontu izveide, kārtošana vai kontrole. Turpretim šajā jēdzienā neietilpst juridiska persona, kas nodrošina ar to saistītu sabiedrību grāmatvedības kārtošanu, lai optimizētu resursus. Līdz ar to tiesa uzskatīja, ka konkrētajā lietā iesaistītais uzņēmums šķietami nebūtu kvalificējams kā „ārštata grāmatvedis” minētās direktīvas izpratnē.
2. Eiropas Savienības Tiesas 05.07.2024. rīkojums lietā „EUROCASH1”, C-788/23, ECLI:EU:C:2024:589
Atbilde uz Senāta 19.12.2023. rīcības sēdes lēmumu lietā Nr.SKA-222/2023
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika iesniegts saistībā ar tiesvedību starp SIA „EUROCASH1” no vienas puses un Iepirkumu uzraudzības biroju un VSIA „Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca” no otras puses par tāda Iepirkumu uzraudzības biroja lēmuma tiesiskumu, ar kuru apstiprināts slimnīcas kā pasūtītājas lēmums piešķirt līguma slēgšanas tiesības par fiziskās un tehniskās apsardzes pakalpojumiem AS „G4S Latvia” (neatzīstot iepirkuma uzvarētājas piedāvājumu par nepamatoti lētu).
Strīds pamatlietā skāra jautājumu par pasūtītājas pienākumiem, vērtējot, vai piedāvājums nav uzskatāms par nepamatoti lētu, kā arī bija saistīts ar tiesas kontroles apjoma noteikšanu.
EST atzina, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir acīmredzami nepieņemams, jo Eiropas Parlamenta un Padomes 2014.gada 26.februāra Direktīva 2014/24/ES nav piemērojama konkrētajam iepirkumam pamatlietā (tā vērtība ir zemāka par minētajā direktīvā noteikto robežvērtību, kā arī konkrētajam iepirkumam nav noteikta pārrobežu interese).
3. Eiropas Savienības Tiesas 04.10.2024. spriedums lietā „Patērētāju tiesību aizsardzības centrs”, C-507/23, ECLI:EU:C:2024:854
Atbilde uz Senāta 07.08.2023. rīcības sēdes lēmumu lietā Nr.SKA-817/2023
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika iesniegts saistībā ar tiesvedību starp pieteicēju un Patērētāju tiesību aizsardzības centru par nemateriālā kaitējuma atlīdzinājumu. Kaitējums pieteicējam nodarīts, bez viņa atļaujas apstrādājot viņa personas datus – izplatot videosižetu, kurā pieteicējs atdarināts.
EST bija jāatbild uz jautājumiem par Eiropas Parlamenta un Padomes 2016.gada 27.aprīļa Regulas (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (turpmāk – Vispārīgā datu aizsardzības regula) 82.panta 1.punkta interpretāciju, proti, par tiesībām uz kompensāciju.
EST atzina, ka ar Vispārīgās datu aizsardzības regulas pārkāpumu pašu par sevi vien pietiek, lai uz tā pamata rastos tiesības uz kompensāciju, jo nodarīta materiāla vai nemateriāla kaitējuma esamība – tāpat kā minētās regulas normu pārkāpuma esamība un cēloņsakarība starp šo kaitējumu un šo pārkāpumu – ir viens no tiesību uz kompensāciju nosacījumiem un šie trīs nosacījumi ir kumulatīvi. Tādējādi personai, kas lūdz nemateriālā kaitējuma atlīdzinājumu, jāpierāda ne tikai šīs regulas normu pārkāpums, bet arī tas, ka šā pārkāpuma dēļ tai patiešām ir nodarīts šāds kaitējums.
Atbildot uz jautājumu par atbilstošu atlīdzinājumu, EST norādīja, ka Vispārīgajā datu aizsardzības regulā nav tiesību normas, kuras mērķis būtu paredzēt noteikumus par to, kā aprēķināms zaudējumu atlīdzības apmērs. Tāpēc dalībvalstu tiesām jāpiemēro savas valsts iekšējie noteikumi par finansiālā atlīdzinājuma apmēru, ja vien tiek ievēroti Eiropas Savienības tiesību līdzvērtības un efektivitātes principi. Tātad arī atvainošanās var būt atbilstošs atlīdzinājums par nemateriālo kaitējumu, tostarp tad, ja nav iespējams atjaunot stāvokli, kāds pastāvēja pirms šā kaitējuma nodarīšanas, ja vien ar šo atlīdzinājuma veidu var pilnībā kompensēt datu subjektam nodarīto kaitējumu.
Visbeidzot EST skaidroja, ka minētās regulas 82.panta 1.punktā paredzētajām tiesībām uz kompensāciju piemīt tikai un vienīgi kompensējoša, nevis sodoša funkcija. Tāpēc, nosakot finansiālā atlīdzinājuma apmēru, ir jāņem vērā tikai datu subjektam faktiski nodarītais kaitējums. Pārkāpuma smagums vai pārziņa attieksme nevar ietekmēt piešķiramās zaudējumu atlīdzības summu. Atlīdzība nevar tikt noteikta apmērā, kas pārsniegtu pilnu kaitējuma atlīdzinājumu. Gluži tāpat kompensējošā funkcija netiktu ievērota, ja pārziņa attieksme un motivācija tiktu ņemtas vērā, lai noteiktu piešķiramā atlīdzinājuma veidu vai lai piešķirtu atlīdzinājumu, kas ir „mazāks” nekā pilnīgs atlīdzinājums par datu subjektam nodarīto kaitējumu.
4. Eiropas Savienības Tiesas 05.09.2024. spriedums lietā „BIOR”, C-344/23, ECLI:EU:C:2024:696
Atbilde uz Senāta 30.05.2023. lēmumu lietā Nr.SKA-109/2023
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātnisko institūtu „BIOR” un Valsts ieņēmumu dienestu par tarifu klasifikāciju un tādējādi par ievedmuitas nodokļiem, kas BIOR jāmaksā par zīmītēm, kuras paredzētas zivju iezīmēšanai.
BIOR muitas procedūrā pieteica preces – plastmasas zivju zīmītes. Precēm tika piemērota ievedmuitas nodokļa pamatlikme 0%, proti, tika piemērots ievedmuitas nodokļa atbrīvojums. Pieteicējs apgalvoja, ka ievestā prece ir zinātniski instrumenti vai aparāti, ko pieteicējs ieved vienīgi nekomerciāliem mērķiem. Valsts ieņēmumu dienests nepiekrita un pieteicēja ievestajām precēm piemēroja ievedmuitas nodokļa likmi 6,5% apmērā. Tātad lietā ir strīds, vai pieteicēja ievestā prece atbilst Padomes 2009.gada 16.novembra Regulas (EK) Nr.1186/2009, 46.panta „a” apakšpunktā noteiktajam kritērijam „zinātnisks instruments vai aparāts”.
EST norādīja: lai šīs zīmītes varētu kvalificēt par „zinātniskiem instrumentiem” Regulas Nr.1186/2009 izpratnē, tām, ņemot vērā to objektīvās tehniskās īpašības un rezultātus, ko tās ļauj iegūt, ir jābūt vienīgi vai galvenokārt piemērotām zinātniskam darbam. Šajā gadījumā runa ir par zīmītēm, kas pārklātas ar plastmasu vai izgatavotas no polietilēna stieņa un piestiprinātas pie zivīm, lai zinātniskos pētījumos novērotu to migrāciju un augšanu. Lai gan ir taisnība, ka šādas zīmītes var izmantot zinātniskiem mērķiem, tomēr tās, šķiet, var arī rast piemērotu izmantojamību akvakultūrā vai sporta zvejā – rūpnieciskiem vai komerciāliem mērķiem. Līdz ar to tiesa atzina, ka šīs zīmītes neietilpst jēdzienā „zinātniskie instrumenti” regulas izpratnē. Tā vietā tiesa secināja, ka zīmītes ietilpst kombinētās nomenklatūras apakšpozīcijā 3926 90 97, par kurām ir paredzēta muitas nodokļa likme 6,5%.
Apkopojumu sagatavoja Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas padomniece Elīna GRIGORE-BĀRA
QR
