Tiesu sistēmas neizmantotās iekšējās rezerves efektivitātei un kvalitātei

Ievads

Godātie kolēģi!

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs!

Ļoti cienījamā Satversmes tiesas priekšsēdētāja!

Ļoti cienījamā tieslietu ministres kundze!

Nevaru neatzīmēt, ka šodienas Tiesnešu konference notiek tiesu sistēmai zīmīgā dienā: 16.maijā ir atjaunotās Latvijas Republikas Augstākās tiesas sākuma diena, ko var nosaukt par dzimšanas dienu. Šajā datumā pirms 35 gadiem, 1990.gadā, Augstākā padome Augstākās tiesas priekšsēdētāja amatā ievēlēja Gvido Zemrībo un uzdeva veidot neatkarīgās Augstākās tiesas sastāvu.

Šodien, klausoties ļoti iedvesmojošo Valsts prezidenta uzrunu par ideālā tiesneša pazīmēm, es pie sevis skaitīju: jā, jā, jā – tas mums ir. Būtībā tas ir tas, uz ko šobrīd iet Tieslietu padome. To nevar izdarīt uzreiz, jo ir būtiski ielaistas lietas, ilgus gadus nav bijuši nopietni strukturēti instrumenti, bet uz to ejam.

Ja man vienā teikumā jāraksturo šodienas stāvoklis tiesu sistēmā, es teiktu tā: tas ir samērā labs, taču joprojām ir pārāk daudz neizmantotas efektivitātes un kvalitātes rezerves, kuru mērķtiecīga atbrīvošana varētu padarīt Latvijas tiesas krietni efektīvākas, kvalitatīvākas un no sabiedrības viedokļa saprotamākas.

Ir labā ziņa un ir sliktā ziņa.

Labā ziņa – sabiedrības uzticēšanās tiesām pēdējo piecu gadu laikā ir būtiski augusi. OECD 2022.gadā publicētais pētījums rāda uzticēšanos 45%, un 2024.gadā – 48%.

Tiesu darbu pozitīvi vērtē arī pārējie valsts varas atzari. Pat neraugoties uz to, ka ik pa brīdim nākas iebilst tiem ar kādu stiprāku vārdu.

Sliktā ziņa – tiesu sistēma ir visai inerta un konservatīva, to nav iespējams mainīt ne vienā dienā, ne vienā mēnesī. Un pat ne vienā gadā.

Tomēr tā ir slikta ziņa tikai nosacīti, jo tiesas inertums un konservatīvisms ir arī tiesai nepieciešamas īpašības. Tiesai jābūt zināmā mērā inertai un konservatīvai, lai to nebūtu iespējams politiski mainīt par 180 grādiem pēc katrām parlamenta vēlēšanām. Izmaiņām valstī jānotiek caur likumiem, nevis tiesnešu maiņu. Problēmas sākas tikai tad, kad šis inertums un konservatīvisms netiek līdzi jaunajiem sabiedriskajiem procesiem, traucē jaunu efektīvu darba un pārvaldīšanas metožu ieviešanu, veicina problēmu ignorēšanu un norobežošanos no sabiedrības un citiem varas atzariem.

Pieskaršos galvenajiem Tieslietu padomes pašreizējās stratēģijas izaicinājumiem – efektivitātei un kvalitātei.

Efektivitāte

Arī te ir labā ziņa un sliktā ziņa.

Ja skatās uz datiem, Latvijas tiesas nav tik efektīvas, kā, piemēram, Igaunijas un daudzu citu valstu tiesas. To parāda, piemēram, kaut vai tādi dati kā tiesnešu skaita uz iedzīvotāju skaitu korelācija pret izskatīto lietu skaitu un termiņiem.

Demokrātija, drošība un tiesiskums ir dārgs prieks. Tas maksā tik, cik tas maksā. Tā ir sabiedrības nauda. Jautājums – cik optimāli tiek izmantoti esošie resursi.

Pēdējos aptuveni divarpus – trīs gadus Tieslietu padomes uzmanība bija pievērsta plānošanas un vadības nostādīšanai uz racionāla, zinātniska pamata, uz datiem, nevis uz emocijām un labām attiecībām starp tiesas priekšsēdētāju un tieslietu ministru.

Visi zinām, ka joprojām ir problēmas ar tiesu statistiku, kas neļauj līdz galam šādu sistēmu izveidot. Tam pamatā ir morāli un arī tehniski novecojusi elektroniskās lietvedības sistēma. Tomēr mans profesionālais vērtējums pēc piecu gadu pieredzes tiesu sistēmas makro līmeņa vadībā, ka resursu izmantošanas efektivitāte svārstās 60–70% robežās. Tas nozīmē, ka būtiskas rezerves joprojām netiek izmantotas.

Labā ziņa ir, ka tas ir uzlabojams, ja pareizi sakārto un attīsta vairākas lietas, no kurām efektivitāte ir atkarīga.

Efektivitātes rezerves

Tiesu sistēmas efektivitāte atkarīga pamatā no četriem lieliem galvenajiem faktoriem:

1)    Pieejamie materiālie resursi

2)    Pieejamie cilvēkresursi

3)    Darba organizācija

4)    Juridiskie šķēršļi efektīvai darbībai

Materiālie resursi

Materiālie resursi sistēmā kopumā ir vairāk vai mazāk pietiekami. To parāda arī tiesnešu aptauja, kur lielum lielais vairums tiesnešu pozitīvi vērtē tiesu materiāltehnisko nodrošinājumu.

Izņēmums joprojām ir morāli novecojusī Tiesu informācijas sistēma, kā arī vāji funkcionējošā e-lieta. Tā pēdējo pāris gadu laikā ir kļuvusi lietojama, taču ir tālu no optimuma. Uz tās darbināšanu tiek patērēts liels tiesu resurss – gan laika resursi, gan cilvēkresursi, kas atsaucas uz tiesu darba ātrumu.

Cilvēkresursi: tiesneši, tiesu palīgpersonāls, apmācība

Sliktā ziņa – ir problēmas ar cilvēkresursiem.

Labā ziņa – problēmas var risināt caur darba organizācijas maiņu un personāla apmācību.

Vēl viena sliktā ziņa – darba organizācijas maiņa ir smags process, jo ieradumus grūti lauzt. Sīkāk par to pie darba organizācijas.

Tiesneši

Šobrīd ir neaizpildītas 70 tiesnešu vakances. Vai tas ir daudz vai maz? Par to teorētiski strīdēties nav jēgas. Kā jau teicu, Latvija ir valsts ar vienu no lielākajiem tiesnešu skaitu pret iedzīvotāju skaitu Eiropā un ne tikai Eiropā. Svarīgs ir empīriskais konteksts: lietu skaita dinamika, lietu kategoriju dinamika, darba organizācija, termiņi, infrastruktūra (tai skaitā un īpaši – e-lietas problēmas).

Vienlaikus jāatzīst, ka kritiska situācija sāk palikt attiecībā uz krimināllietas skatošajiem tiesnešiem. Vai nu juristu darba tirgū nav pietiekami labi sagatavotu krimināltiesību speciālistu, vai arī viņiem tiesneša darbs nešķiet pievilcīgs.

Ir kolēģi, kuri vaino „tās jaunās atlases procedūras”. Izplatās pat nepatiesas ziņas, ka, piemēram, atlases testā tiekot sagaidīta atbilžu iemācīšanās no galvas un burtiska citēšana u.tml. Esmu pietiekami komunicējis ar atlases komisiju un piedalījies tās darba organizēšanā katrā atlasē, lai varētu ar pilnu pārliecību apgalvot – tā nav patiesība! Problēmas slēpjas pavisam citur, komisija tās ir apzinājusi, un tiek strādāts, lai šīs problēmas mazinātu. Galvenā problēma – nepietiekams skaits patstāvīgi domājošu juristu. Tiesnesim jāspēj domāt radoši un patstāvīgi, jāprot argumentēt savs viedoklis. Nepietiek atrast TISā līdzīgu lietu un nokopēt motīvus. Kandidātu starpā šādu augsti attīstītu juristu ir par maz. Otrkārt, tiesnesim ir jāpārzina ne tikai kriminālprocesa likums vai civilprocesa likums. Viņam jāpārzina juridiskā metode, Eiropas tiesības, konstitucionālās tiesības un Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse. Lūk, patiesie iemesli, kāpēc kandidāti bieži vien netiek tālāk par pirmo testu. Un šajā jomā es, protams, vairāk uzticos atlases komisijas kolēģu un saviem empīriskajiem novērojumiem nekā atlasi neizturējuša kandidāta emocionālajam viedoklim par to, ka „tā jaunā atlases kārtība nekam neder”. Atlase ir kritisks tiesu sistēmas kvalitātes elements. Kritisks! Jo no šodienas atlases ir atkarīgs, vai nākamās divas paaudzes ticēs tiesiskumam, tiesai un Latvijas valstij kopumā.

Kā jau teicu, šīs problēmas ir apzinātas, un pie tām tiek strādāts. Atlasē paredzēts iesaistīt Tieslietu akadēmiju ar kandidātu apmācības programmu. Un nupat Tieslietu padome ir ieviesusi „sākotnējās specializācijas” koncepciju, kura ir iespējama, arī pateicoties Tieslietu akadēmijas darba uzsākšanai šogad. Nākamā atlase notiks, balstoties uz šo koncepciju. Tas nozīmē, ka kandidāti varēs kandidēt sākotnēji viņu pašreizējā specializācijā – krimināltiesībās vai civiltiesībās. Tās nozares sadaļa, kura nav kandidāta sākotnējā specializācijā, būs atvieglota atlases procedūrā. Tomēr tiesnesim, kurš šādā procedūrā būs apstiprināts, būs pienākums iziet attiecīgu papildu apmācību pēc apstiprināšanas.

Statistika rāda, ka Latvijā ir ne vien lielāks tiesnešu skaits pret iedzīvotāju skaitu, bet arī lietu skaits uz tiesnesi ir mazāks nekā daudzās citās valstīs. To daļēji kompensē Latvijas salīdzinoši labie lietu izskatīšanas termiņi. Bet vai kopaina ir optimāla? Diez vai. Uz to norādījusi arī Valsts kontrole.

Šobrīd Tieslietu padome nosaka aizpildāmo vakanču skaitu kārtējam gadam, kas uzskatāms par pagaidu risinājumu. Šobrīd norisinās Eiropas Komisijas finansēts projekts, kura mērķis ir sniegt Tieslietu padomei metodoloģisko atbalstu tiesu resursu efektīvas izmantošanas plānošanai. Ja projekts būs veiksmīgs, tā rezultāti varētu dot būtisku pienesumu šā jautājuma sistēmiskai pastāvīgai atrisināšanai.

Tiesu palīgpersonāls

Latvijas tiesās ir samilzusi problēma ar palīgpersonālu, it īpaši tiesnešu palīgiem. Ņemot vērā, ka tiesneša palīgs bieži vien ir nākotnes tiesnesis, nav reāli sagaidīt, ka jaunais speciālists pēc maģistra grāda iegūšanas 23 gadu vecumā 7 gadus būs gatavs strādāt ar apmēram 1000 eiro mēnesī uz rokas.

Rezultātā nav iespējams tiesām piesaistīt spējīgākos jaunos juristus. Retos gadījumos tas ir iespējams, taču sistēmai ar to nepietiek. Rezultātā neatražojas tiesnešu korpuss.

Notiek milzīga personāla mainība – Rīgā pat 20–40% gadā. Jaunie speciālisti, kuri tomēr atnāk uz tiesu, gada-divu-triju laikā apgūst zināšanas un prasmes un pāriet uz advokātu birojiem un citām juridiskajām profesijām, kurās atlīdzība ir būtiski lielāka.

Tiesnešu palīga amatam kvalifikācijas un nozīmīguma ziņā būtu jābūt tuvu tiesnešu amatam. Iespējams, „lāča pakalpojumu” ir izdarījis vārds „palīgs”, radot ar tiesu varu nesaistītiem politiķiem un sabiedrībai priekšstatu, ka tas ir kaut kāds kopēšanas mašīnas operators vai pat tikai kafijas pienesējs. Nē! Palīgam ir jābūt ar augstu profesionālo kompetenci, lai varētu pilnvērtīgi palīdzēt tiesnesim sagatavot lietas un rakstīt nolēmumus. Un veidotu vienu no galvenajām nākotnes tiesnešu rezervēm.

Tieslietu padome risina tiesnešu palīgu jautājumu. Šobrīd sadarbībā starp Tieslietu padomi un Tieslietu ministriju tiek gatavota nopietna tiesu darbinieku reforma, rodot atlīdzības palielināšanas iespējas no pašreizējiem tiesu resursiem, neprasot papildu finansējumu.

Apmācība

Laba ziņa tiesu varai ir Tieslietu akadēmijas darbības uzsākšana šogad. Uz to lieku ļoti lielas cerības, jo šāda veida iestāde var palīdzēt tiesu varu pacelt jaunā kvalitatīvā līmenī. Ar nosacījumu, ja tā tiek attīstīta radoši un drosmīgi. Akadēmijai sadarbībā ar Tieslietu padomi ir iespēja šo jomu pacelt pilnīgi jaunā līmenī. Tas prasīs gan pasniegšanas metožu maiņu, gan pētniecības attīstīšanu, pasniedzēju nopietnu apmācīšanu, gan apmācības integrēšanu atlases procesā utt. Tas viss šobrīd jau tiek plānots un attīstīts.

Darba organizācija

Darba organizācija visbiežāk netiek pienācīgi novērtēta kā efektivitātes attīstīšanas rīks.

Labā ziņa – darba organizācijas maiņai parasti nav vajadzīgi likuma grozījumi.

Sliktā ziņa – darba organizācijas maiņa parasti sastopas ar pretestību.

Liela daļa problēmas šeit izriet no tā, ka cilvēks ir visai konservatīva būtne, kuru ir ārkārtīgi grūti pārliecināt par nepieciešamību mainīt ieradumus, darba stilu, kārtību, metodes. Tiesu sistēmā šo jau tā būtisko problēmu pastiprina ne vien tiesu iedzimtais konservatīvisms, ko jau minēju, bet arī nereti pārprastā tiesneša neatkarība.

Kāpēc pārprastā? Tāpēc, ka tiesnesis nav absolūti neatkarīgs jebkurā jautājumā vai aspektā. Tiesneša absolūtā, Satversmē garantētā neatkarība attiecas tikai uz lietu izspriešanu un ar to saistīto jautājumu izlemšanu. Šī tiesneša neatkarība izpaužas ļoti šauri: tā ir tiesneša tiesības un pienākums pilnīgi patstāvīgi, bez iejaukšanās vai spiediena no ārpuses izvērtēt apstākļus un pierādījumus un pieņemt nolēmumu. Bet lai to darītu, tiesnesim ir jāievēro virkne citu pienākumu: pienākumu ievērot lietas robežas, pienākumu kvalitatīvi sagatavot lietu izskatīšanai, pienākumu ievērot pušu vienlīdzību, pienākumu izvērtēt pierādījumu attiecināmību, pieļaujamību un ticamību, pienākumu vērtēt pierādījumus objektīvi un pamatoti, pienākumu ievērot likumu, tai skaitā ES tiesības, un judikatūru, pienākumu pamatot spriedumu u.c. Mēs esam atbildīgi par efektīvu un lietderīgu sabiedrības līdzekļu izlietojumu.

Ir jāmaina daudzu tiesnešu attieksme pret lietas sagatavošanu un procesa vadīšanu. Lietas kvalitatīva un uz juridisko metodi balstīta sagatavošana ir absolūts priekšnoteikums tās ātrai kvalitatīvai izskatīšanai. Ieguldoties lietas sagatavošanā, tiek ietaupīti būtiski resursi gan tiesnesim, gan lietas dalībniekiem, jo izskatīšana tiek fokusēta uz nepieciešamajiem faktoriem. Pretējā pieeja – klausīties brīvā režīmā, ko stāsta puses un šķetināt lietu tiesas sēdē – ir neefektīva, nepamatoti patērē tiesas un lietas dalībnieku resursus un rada ļoti lielu kļūdu iespējamību. Nav pieņemamas atrunas, ka „nav laika sagatavot lietu”. Pienācīga lietas sagatavošana ir viens no tiesneša pamatpienākumiem.

Ir jārisina procesuālās domstarpības tiesnešu starpā, kuras traucē efektīvu tiesas darbu. Ir iespaids (un ne tikai iespaids), ka pastāv zināma spriedze starp pirmās un otrās instances tiesām. Proti, ka apelācijas instances kolēģi mēdz neuzticēties pirmās instances kolēģiem un jaukties jautājumos, kuros apelācijas instancei nebūtu jāiejaucas. Pierādījumu pieņemšana apelācijas instancē gadījumos, kad to liedz likums, pirmās instances piespiešana pieņemt nesagatavotus prasības pieteikumus, juridiskais formālisms, ignorējot būtību, – tās visas ir iekšējās rezerves, kuras atbrīvojamas.

Piemērs – pagājušā gada nogales Rīgas apgabaltiesas lēmums, ar kuru atcelts Ekonomisko lietu tiesas spriedums tādēļ, ka tiesnesis, pabeidzot lietas izskatīšanu, formulas „tiesa aiziet apspriedē” vietā bija pateicis „tagad pārtraukums uz 15 minūtēm, un tad tiesa pasludinās spriedumu”. Apgabaltiesas lēmums pamatots ar „tiesas kolēģija konstatē, ka tiesnesis nav devies uz apspriežu istabu un apspriede nav notikusi”. Un tas situācijā, kad tiesnesis pilnīgi skaidri bija pateicis, ka atgriezīsies ar spriedumu, kas diez vai atstāj jebkādas interpretācijas iespējas par to, vai lietas izskatīšana ir vai nav pabeigta. Nekādi citi šāda iespējamā procesuālā pārkāpuma pierādījumi nav ne minēti, ne analizēti. Atzīstu, ka teorētiski var būt gadījumi, kad līdzīgās situācijās var tikt izdarīts personas tiesību pārkāpums. Bet šajā gadījumā man ir jautājums: kuras personas un kādu konkrēti tiesību pārkāpums tika izdarīts? Par to lēmumā ne vārda, lai gan tieši šo apstākļu konstatācijai un analīzei bija jābūt lēmuma pamatā. Rezultātā ir sanācis augstākā līmeņa formālisms. Tas parāda, ka tiesneši zina normu, bet neredz tās jēgu. Jurisprudence nav reliģija, kur var praktizēt rituālus, neizprotot to jēgu. Rezultātā trīs gadus tiesas resurss vienā korupcijas lietā ir pazaudēts. Un sabiedrībai, protams, rodas jautājums: vai tas ir darīts apzināti, lai kāds var izvairīties no atbildības?

Divus gadus atpakaļ tiesnešu konferencē runājām par to, kā optimizēt lietu izskatīšanu, padarot pirmo instanci par sistēmas galveno elementu. Šajā sakarā runājām par vienu konkrētu normu – Civilprocesa likuma 430.panta ceturto daļu. Tā nosaka, ka pierādījumus, izņemot šauri noteiktus gadījumus, apelācijas instances tiesa nepieņem. Prakse ar šā panta pārkāpšanu, kā izskatās, turpinās, lai gan nevienam nekad nav bijis domstarpību par to, ka visam jānotiek pamatā pirmās instances tiesā. Neko darīt, ja runāšana nelīdz, jāķeras pie nopietnākiem līdzekļiem.

Atsevišķs stāsts ir e-lieta, kuras trūkumi ir radījuši nopietnus izaicinājumus tiesu darba organizācijā e-lietas nodrošināšanā, kas dažādās tiesās tiek risināta atšķirīgi.

Par ko jāsatraucas

Ja man jānosauc divas-trīs akūtākās lietas, kuras mani uztrauc visvairāk, tās ir šādas:

1)    Problēmas ar krimināllietu specializācijas kandidātiem uz tiesnešu amatiem.

Problēma tiek risināta, modificējot atlasi, kas tagad ir iespējams, pateicoties Tieslietu akadēmijai. Nākamgad nāks klāt vēl viens līdzeklis – tiesnešu kandidātu apmācība.

2)    Korporatīvisma recidīvi un populisms tiesnešu starpā, kas ir savstarpēji daļēji saistītas lietas.

Tiesa ir sabiedrības daļa, un tiesnešiem nav svešs nekas cilvēciskais, ne labā, ne sliktā nozīmē. Ideālā variantā tiesnešu amatā būtu jānonāk augsti apzinīgiem, godīgiem, mācīties gribošiem un par sabiedrību un valsti rūpi turošiem cilvēkiem. Lielākoties tā tas arī ir.

Tomēr ir atsevišķi kāzusi, kuri padara mani un daudzus kolēģus uzmanīgus, un to izpausmes veidi ir korporatīvisms, vēlme slēpt sistēmas kļūdas un, diemžēl, arī pakļaušanās populismam.

Visbīstamākie korporatīvisma izpausmes gadījumi ir tad, kad pašpārvalde, kuras funkcijās ietilpst tiesu darba kvalitātes un efektivitātes nodrošināšana, sāk spēlēt arodbiedrības lomu. Piemēram, kā lai tiek uztverts Tiesnešu disciplinārkolēģijas šā gada 21.marta lēmums par disciplinārsoda neuzlikšanu tiesnesim, kura rupjas neuzmanības dēļ cilvēks bija trīs dienas bez juridiska pamata turēts apcietinājumā? Tiesnešu disciplinārkolēģija, konstatējot rupju nolaidību, nolēma aprobežoties ar disciplinārlietas izskatīšanu, neuzliekot disciplinārsodu. Diemžēl lēmumā nav atrodami motīvi, kādēļ šāds risinājums tika izmantots. Vienkārši pēc vispārīga faktu apraksta seko šāds secinājums, nenorādot, ar kādiem konkrētiem apstākļiem pamatota soda neuzlikšana. Līdz ar to es nevaru publiski izskaidrot šo lēmumu, un tas paliek neizskaidrots ne vien sabiedrības acīs, bet arī daudzu tiesnešu acīs.

Par populismu. Ko es ar to saprotu? Vienkāršā valodā sakot, es ar to apzīmēju publiska atbalsta meklēšana ar vidusmēra cilvēka ausij tīkamiem zemas izšķirtspējas abstraktiem lozungiem bez konkrēta satura.

Lozungi var būt būtībā pareizi, vērsti uz pozitīvām lietām, piemēram: „Nodrošināt Latvijas attīstību un kļūšanu par Baltijas tīģeri”, „Nodrošināt, lai minimālā alga valstī ir 3000 eiro”, „Nodrošināt valstī tiesiskumu”, „Rūpēties par tiesnešiem”, „Padarīt pirmās instances tiesu par galveno tiesu” utt.

Katram lozungam ir sava mērķauditorija. Bet problēma nav šajos lozungos. Tajos nav nekā nepareiza. Problēma sākas, ja cilvēki uz tiem uzķeras, lai gan netiek piedāvāts neviens konkrēts risinājums, kā šos mērķus sasniegt. To, KAS ir vajadzīgs, to zina daudzmaz visi. Problēma ir tā, ka tikai nedaudziem ir priekšstats, kā to sasniegt. Un tas ir mūsu visu uzdevums šādus cilvēkus atrast un virzīt par vadītājiem. Tiesu priekšsēdētājiem, vietniekiem, pašpārvaldes institūciju locekļiem. Jo cilvēki, kuri spēj ne tikai zīmēt vīzijas, bet arī tās piepildīt ar saturu, ir retums.

Arī te cerības tiek liktas uz Tieslietu akadēmiju, kuras viena no funkcijām būs vadītāju un pašpārvaldes institūciju locekļu sagatavošana.

Tāpēc, kolēģi, gribu aicināt, vēlot pašpārvaldes institūcijas, nepakļauties tukšiem lozungiem, kuriem līdzi nenāk konkrēti risinājumi, konkrēti priekšlikumi. Un būt ļoti kritiskiem pret priekšlikumiem, kuri vērsti uz likumu nebeidzamu grozīšanu, ignorējot problēmu patiesās saknes – prasmju trūkumu, nezināšanu, nepārdomātu darba organizāciju u.tml.

3)    Joprojām pārāk lielā skaitā lietu tiesvedībā notiek ilgi un neefektīvi.

Daļēji tā cēlonis ir neefektīva darba organizācija, procesa pienācīga nevadīšana un pārāk maiga attieksme pret procesuālo tiesību ļaunprātīgu izmantošanu.

Vienlaikus jāatzīst, ka tam tomēr ir arī formāli cēloņi, kas saistīti ar darbnespējas lapām un dažos gadījumos joprojām ierobežotām tiesas iespējām skatīt lietu bez lietas dalībnieka klātbūtnes. Šos jautājumus risināsim sadarbībā ar izpildvaru un likumdevēju.

4)    Darba organizācija pirmās instances tiesā civillietu iztiesāšanā.

Daudzi tiesneši paši saprot, ka liela daļa pirmās instances tiesnešu pārslodzes problēmas ir ne tik daudz lietu skaitā, cik tiesas un paša tiesneša darba organizācijā. Proti, nespējā plānot parasto lietu izskatīšanu steidzami skatāmo lietu dēļ. Ja tiesnesim ir saplānots sēžu kalendārs, un viņš nespēj prognozēt, kad un cik steidzamās lietas viņam sakritīs, no tā cieš parasto lietu skatīšanas kvalitāte un arī nolēmumu kvalitāte, turklāt visās lietās – gan steidzamajās, gan parastajās. Un tad nākas dzirdēt par pārslodzi, kļūdām pārslodzes dēļ un izdegšanu. Cilvēka psihei nav nekā sliktāka par nestabilitāti un nespēju prognozēt. Tāpēc ir jāmeklē jaunas darba organizācijas formas, kuras palīdz šo problēmu risināt.

Noslēgumā

Kopsavelkot iepriekš teikto, uzsvēršu dažas tēzes.

1. Problēmas bija, ir un būs, bet tās ir risināmas. Ne ar lozungiem, ne ar emocijām, bet ar konkrētu plānveida rīcību.
2. Problēmas par 80% ir darba organizācijā un prasmēs, atlikušie 20% – procedūrās un likumos; tāpēc primāri jāinvestē cilvēkos, attīstot viņu zināšanas un prasmes. Atsaukšanās uz „likuma nepilnībām” 80% gadījumu ir tiesnešu nabadzības apliecinājums. Tiesnesim jau tagad ir doti visi juridiskās tehnikas rīki, lai šo atsaukšanos samazinātu līdz nepieciešamajam minimumam.
3. Stipra, objektīva un profesionāla pašpārvalde ir garantija tam, ka pārējie valsts varas atzari nemēģinās risināt tiesu problēmas konflikta ceļā. Ja savas problēmas nerisināsim mēs, tad atnāks un tās atrisinās citi. Pašpārvalde nozīmē ne vien tiesības, bet arī pienākumus un atbildību.

Paldies un novēlu interesantu dienu ar sarunām un lietišķām diskusijām!