Rakstā aplūkots Latvijas juridiskajā literatūrā salīdzinoši reti sastopams jēdziens – difamācija.
Jēdzienu skaidrojums
Svešvārdu vārdnīcā tas skaidrots kā no latīņu valodas nācis „diffamare” – izplatīt ļaunas valodas, celt neslavu: personas cieņu aizskarošu ziņu izplatīšana; neslavas celšana. Līdzīgs ieraksts ir Latviešu konversācijas vārdnīcā – (lat. diffāmātio), sk. goda aizskaršana, neslavas celšana.
Franču juridisko terminu vārdnīcā Littré dots arī jēdziena „diffamant” skaidrojums – tas, kurš nomelno, aptraipa reputāciju. Turpat arī „diffamation” – neslavas celšanas akts; „diffamé” – tas, kura reputācija ir aptraipīta, tas, kas ir apmelots.
Angļu valodā lieto terminus „difame” un „defamation” – nepatiesu apgalvojumu sniegšana trešai personai par personu, kuras rezultātā tiek nodarīts kaitējums personas reputācijai. Lai apgalvojums tiktu uzskatīts par apmelojošu, tas ir jāuzrāda kā fakts, tam ir jābūt nepatiesam un jārada kaitējums kādas personas reputācijai. Tas ir jādara, apzinoties tā nepatiesumu vai neapdomīgi ignorējot patiesību.
Dažādās Eiropas valstīs dažādos laikos par apmelošanu sodīja gan saskaņā ar krimināltiesisko, gan civiltiesisko regulējumu. Lai to varētu saukt par krimināli sodāmu, tai jābūt tādai, kas varētu izraisīt sabiedriskās kārtības traucējumu vai kā citādi potenciāli tieši kaitēt sabiedrības interesēm. Par to varēja piespriest pat nāves sodu pēc romiešu tiesībām vai mēles izgriešanu pēc ģermāņu tiesībām.
Latvijas tiesu praksē šis termins labāk zināms civilprocesā kā „provocatio ex lege: diffamari” – t. i., atzīšanas prasības vēsturiskais pamats. Tas tika izmantots
romiešu tiesībās kā difamētās personas tiesības sevi aizstāvēt ar prasību pret difamantu, kurš publiski izteicis nepamatotus apgalvojumus (piem., par parādu vai goda aizskārumu), lai viņš atsauktu savus apgalvojumus un turpmāk tos neizplatītu (sub poena perpetui silen).
Pārsvarā tiesību zinātnieki šo prasījuma veidu saista ar Romas imperatora Diokletiāna (284–305) un Maksiminiāna (286–305) valdīšanas laiku. Viņi atsaucās uz CJ 7.14.5 (Crescenti d. 4 Apr 293) Defamari statum ingenuorum seu errore seu malignitate quorumdam periniquum est, praesertim cum adfirmes diu praesidem unum atque alterum interpellatum a te vocitasse diversam partem, ut contradictionem faceret, si defensionibus suis confideret. 1. Unde constat merito rectorem provinciae commotum adlegationibus tuis sententiam dedisse, ne de cetero inquietudinem sustineres. 2. Si igitur adhuc diversa pars perseverat in eadem obstinatione, aditus praeses provinciae ab iniuria temperari praecipiet.
To latviski varētu tulkot kā: „Ir ļoti netaisnīgi apšaubīt brīvo cilvēku statusu, pamatojoties uz citu kļūdām vai ļaunprātību, jo īpaši tāpēc, ka tu apgalvo, ka tu jau sen biji lūdzis vienam un otram gubernatoram izsaukt pretējo pusi, lai tā izteiktu iebildumus [pret tavu prasību], ja tā ir pārliecināta par savu juridisku pozīciju. 1. No kā izriet, ka provinces gubernators, pamatojoties uz tavu lūgumu, ir pareizi nolēmis, ka tev turpmāk nav jācieš nekādi traucējumi. 2. Tādējādi, ja pretējā puse turpina uzstāt uz savu viedokli, tad provinces gubernators, saņēmis lūgumu, veiks pasākumus, lai pasargātu tevi no netaisnības”.
Tomēr ne visi juristi piekrita uzskatam par šīs atziņas nozīmi. Tā piemēram, Pēterburgas Universitātes profesors Vladimirs Gordons savā 1906. gada doktora darbā par atzīšanas prasībām norāda uz dažu tiesībnieku pretēju viedokli, līdz pat tam, ka šis prasības veids ir radīts pilnīgi no jauna līdz ar intereses atdzimšanu par romiešu tiesībām.
Kārlis Ducmanis: Goda aizskaršana presē
No latviešu valodā tapušiem darbiem par difamāciju visizvērstāk rakstījis Kārlis Ducmanissavā 1913. gada darbā „Goda aizskaršana presē”.
Autors aplūko difamācijas jautājuma risinājumu Krievijā (un līdz ar to Baltijā) 19. gs. nogalē un salīdzina to ar ārvalstu regulējumu, kas sekmēja 1903. gada Krimināllikumā ieviestās izmaiņas. Turpinājumā sniegti plašāki izvilkumi no šī darba.
K. Ducmanis norāda, ka goda aizskaršanu vispār var iedalīt divās grupās: 1) goda aizskaršana ar nepieklājīgu, nicinošu, nievājošu apiešanos; tā būs tad tieša personīga apvainošana (обида); 2) goda aizskaršana caur apkaunojošu apstākļu izziņošanu, ar nolūku pazemot un nonicināt cilvēku citu acīs; šādu izziņošanu varam apzīmēt ar vispārīgu nosaukumu blamēšana (опозорение), un tā tiek likumos savukārt formulēta a) kā difamācija un b) kā apmelošana (клевета).
Krievijas krimināltiesiskā regulējumā difamācijas un apmelošanas sistēma konkurē savā starpā kā līdztiesīgas un rada dažreiz tīri neatrisināmus sarežģījumus un zināmu nenoteiktību kā sūdzētāja, tā arī apsūdzētā stāvoklī.
Par difamāciju (no latīņu valodas „fama” – baumas, молва) runā Sodu likuma 1039. pants, kurš skan šādi:
„Katru reiz, kad ir izpausts presē par privātu vai amata personu, vai biedrību, vai iestādi kāds apstāklis, kurš var kaitēt viņu godam, cienībai vai labai slavai, vainīgais sodāms ar naudas sodu ne augstāk par 500 rbļ. un ieslodzīšanu cietumā no 2 mēnešiem līdz 1 gadam un 4 mēnešiem, vai arī pēc tiesas ieskata – ar vienu no šiem sodiem. – Ja vainīgais ar rakstiskiem pierādījumiem pierādīs tāda blamējoša apstākļa patiesīgumu, kurš zīmējas uz personas dienesta vai sabiedrisko darbību, tad viņš ir atsvabināms no šai pantā noteiktā soda; bet viņš vai viņa var tikt sodīts pēc sekojošā 1040. panta, ja inkriminētā raksta formā vai viņa izplatīšanas paņēmienos un citos apstākļos tiesa ieraudzīs skaidri manāmu nodomu apvainot amata personu vai iestādi.”
Vispirms redzams, ka difamācija pie mums var notikt tikai caur presi, kā periodisko – avīzēm un žurnāliem, tā arī neperiodisko – grāmatām, brošūrām, lapiņām. Tālāk, lai varētu sodīt par difamāciju pēc 1039. panta (tāpat kā par apmelošanu pēc 1535. p., kā redzēsim) ir vajadzīgs, „lai ... rakstā būtu izpausti noteikti uzrādīti apstākļi personas rīcībā, kuri var kaitēt viņas labai slavai, cienībai un godam” (Senāta 1871. g. kasāc. spried. Nr. 187). Ar to difamācija atšķiras no apvainošanas (обида) presē, kur noteikta apstākļu uzrādīšana nespēlē lomu.
Tiesība izspriest jautājumu par to, vai presē izpaustie fakti ir atzīstami par godu aizskarošiem, jeb vai raksts ir zākājošs un lamājošs, vienmēr pieder tiesai, kura izspriež lietu pēc kodola (Senāta 1870. g. spried. Nr. 1659). Tikai ļoti šaurās robežās tiek atļauts, pēc 1039. p. pierādīt rakstā izpausto ziņu īstenību (ja tas izdodas, tad sods atkrīt): 1) Tikai par tādiem apstākļiem, „kuri zīmējas uz personas dienesta vai sabiedrisko darbību”; kas tās nu ir par personām? Senāts paskaidro (1870. g. Nr. 880), ka zem tām jāsaprot tikai „personas, kas amatā ieceltas no valdības vai ievēlētas”, un zem pēdējām mūsu likumi saprot tikai oficiālu iestāžu amatus, kā pagastu un pilsētu pašvaldība, muižnieku kārtas pašvaldība, ievēlētie miertiesneši u.v.c. Tātad visas privātās biedrības un visa neoficiālā plašā sabiedriskā dzīve šurp neattiecas, tas ir jāatzīst par lielu trūkumu mūsu difamācijas likumā. Ārzemju difamācijas likumi šai ziņā sabiedrisko dzīvi saprot daudz plašāk.
Krievijas Sodu likuma 1039. pantā priekš difamācijas pietiek, ja izpaustie apstākļi ir apkaunojoši, blamējoši, un difamācija tiek sodīta neatkarīgi no tā, kādi nolūki ir bijuši apsūdzētam un kādi dzenuļi to ir pamudinājuši uz to – vienalga, vai tam ir bijis ļaunprātīgs nolūks, vai ne. Šāds skaidrojums dots Senāta 1885. g. spriedumā Nr. 33.
Ja kāds atrod, ka 1) viņš ir presē nozākāts vai nolamāts, un 2) par viņu ir izpaustas blamējošas, apkaunojošas ziņas, tad tas var sūdzēt reizē par apvainošanu presē (1040. p.) un par difamāciju (1039. p.), t.i. pēc noziegumu kopības, jo, tā to Senāts paskaidro 1870. g. kasāc. spried. Nr. 1300, likumā nav norādījumu, kas aizliegtu kopā lietot 1039. un 1040. p.p.
Sodi par goda aizskaršanu presē ir pārāk bargi, nesamērīgi ar padarīto pārkāpumu un ar tiesību apziņu, tad tiesas allaž izvēlas mazākos un vidējos sodu mērus, un nekad nav dzirdēts par 8 mēnešiem vai par 1 gadu un 4 mēnešiem cietuma. Vēl var gadīties arī tā sauktā ideālā (iedomājamā) noziegumu kopība, p. piem., kad viens un tas pats raksts satur sevī difamāciju un pie tam pēc savas formas un izteiksmes ir apvainojošs: tādos gadījumos sodu var uzlikt tikai par smagāko noziegumu, bez kādas pavairošanas, šinī piemērā tātad tikai par difamāciju (1039. p.), it kā apvainošanas nemaz nebūtu bijis.
Vispārīgi ņemot, par apvainošanu presē un difamāciju (1040. un 1039. p.p.) sūdzības ir ceļamas privātā kārtībā, kā privātsūdzības, t.i. ja pats aizskartais neko nesaka, tad prokuratūra un citi, kam ir tiesība ierosināt publisku apsūdzību, pēc dienesta pienākuma, neiemaisās un sūdzību neceļ. Izņēmuma veidā prokuratūra (neatkarīgi no cietušā) var sūdzību ierosināt 1) ja goda aizskārumi, būdami virzīti pret iestādēm un sabiedrībām, kuras savā darbībā stāv zem īpašas valdības kontroles, līdz ar to tātad ir virzīti pret pašu valdību, un
2) ja tie (aizskārumi) pēc dažas savas formas, ārējā veida un izteiksmes ir nepieklājīgi un piedauzīgi (Senāta 1866. g. kasāc. spried. Nr. 59).
Viens no svarīgākiem elementiem, kas atšķir apmelošanas sastāvu no difamācijas sastāva, ir iepriekšējs ļaunprātīgs nodoms, kurš difamācijā nespēlē nekādu lomu un var arī nebūt.
Priekš difamācijas (1039. p.) sastāva tiek prasīts, lai būtu norādīts uz noteiktu blamējošu apstākli, bet priekš apmelošanas sastāva – uz noteiktu blamējošu rīcību (деяние): pirmais jēdziens ir plašāks par otru, un tajā rīcība ietilpst tikai kā atsevišķa varbūtīga sastāvdaļa.
Sūdzība par difamāciju un apvainošanu presē nav izbeidzamas miera ceļā tad, kad sūdzētājs (t.i. difamētais, resp. apvainotais) ir oficiāla amata persona.
Sūdzība par difamāciju (1039. p.): tā ka te nav brīv pierādīt sniegto ziņu patiesību, tad par patiesības noskaidrošanu te gandrīz nekad nevar būt ne runas. Te sūdzētājs iziet tikai uz to, lai viņa goda aizskārējs tiktu sodīts. No tiesas zāles izejot, nevienam no abiem nav iemesla būt „paceltai galvai”, sabiedrība nedabon nekādas skaidrības, kas te ir un kas nav patiesība. Pie 1039. panta (difamācijas sūdzības) ir iemesls ķerties tad, kad cietušais nevēlas, ka tiesas sēdē publikas priekšā tiek iztirzātas un viļātas viņa privātās, resp. famīlijas būšanas vai pat mazgāta visāda „netīra veļa”.
Jaunais Krimināllikuma krājums (Уголовное Уложение 1903 г.), kurš vēl nav ievests dzīvē šinīs jautājumos, daudz noteiktāki un pareizāki – pēc franču un angļu paraugiem – pieturas pie difamācijas sistēmas, bet pie tam noliek difamāciju viņas īstajās robežās – privātās dzīves lietās. Par difamāciju tur ir pavēlēts uzskatīt seko[jo]šos goda aizskārumus: 1) nav brīv izpaust presē vai citos rakstos blamējošus apstākļus, kas zīmējas uz izblamētā privāto vai famīlijas dzīvi; 2) apstākļus, kuri ir tāds noziegums, par ko var celt tikai privātsūdzību, tad tāda sūdzība pie tam tomēr nav celta; 3) blamējošus apstākļus, kas zīmējas uz ārzemju valsts galvu un diplomātisko priekšstāvi. Šinīs gadījumos kategoriski ir noliegts pievest pierādījumus par izpausto ziņu patiesīgumu, ja vien izrādās, ka minētie apstākļi ir blamējoši, tad ar to pietiek, lai piespriestu sodu.
Pauls Mincs: Krimināltiesības
Turpinājums šī jautājuma izklāstam Latvijas krimināltiesiskajā regulējumā seko profesora Paula Minca mācību grāmatā „Krimināltiesības”.
P. Mincs savas mācību grāmatas „Krimināltiesības” 36. § II sadaļā raksta: – Neslavas celšana (Ehrgefährdung) atšķiras no apvainošanas divējādā nozīmē. Negatīvā ziņā tai nav vajadzīga personīga vēršanās pie cietušā, lai gan tā klātbūtne nemaina nodarījuma sastāvu. Pozitīvā ziņā neslavas celšana, neatkarīgi no tā, vai tā sasniedz savu mērķi, vai ne, pastāv tādu apstākļu nelikumīgā izpaušanā, kuri spējīgi radīt trešās personās nicināšanu vai necieņu pret cietušo. Neslavas celšana aizskar cietušā labo vārdu.”
Sakarā ar to t. s. „apmelošanas” vietā sāk izvirzīties t. s. difamācijas jēdziens (diffamation, üble Nachrede), kad izpaušanas sodāmība zināmos nosacījumos – atklātība vai izpaustā īpatnējs raksturs (piem., privātas vai ģimenes dzīves intīmā sfēra) – neatkarājas no izpaustā apstākļa patiesīguma vai nepatiesīguma. Pie tāda paša viedokļa pieturas arī franču 1881. g. Preses likums, kas definē „diffamation” (29. p.) kā „allégation ou imputation d’un fait, qui porte atteinte ā 1 nonneur ou ā la considération de la personne ou de corps auquel le fait est imputé”, paredzot tai sodu tikai tad, ja tā izdarīta atklāti (30., 31., 32., 33. p.), pie kam patiesīguma pierādīšana ar nedaudziem izņēmumiem izslēgta, tāpēc, ka soda ne izpaustā apstākļa nepatiesīgumu, bet vienkāršu neslavas celšanu.
Mūsdienas: salīdzināmo tiesību konteksts
Mūsdienu Latvijas doktrīnā jēdzienu difamācija lieto salīdzināmo tiesību kontekstā. Piemēram, profesore Valentija Liholaja norāda, ka Holandes kriminālkodeksa 267. pantā noteikts, ka sods var tikt palielināts par vienu trešdaļu, ja difamācija ir vērsta pret: 1) publisko varu, publisko orgānu vai publisko iestādi; 2) publisko kalpotāju laikā, kad viņš likumīgi pilda savus pienākumus vai sakarā ar šo pienākumu likumīgu pildīšanu; 3) citas valsts vadītāju vai valdības locekli.
Docente Diāna Hamkova aplūko Holandes Kriminālkodeksu un norāda, ka Holandes KK 262. pantā, nosakot atbildību par mutisku neslavas celšanu vai difamāciju paskvilas veidā, ja vainīgā persona ir apzinājusies, ka paziņojums neatbilst patiesībai, likumdevējs ir paredzējis bargāku sodu. Savukārt Holandes KK 266. pantā likumdevējs ir paredzējis kriminālatbildību par parastu difamāciju, kas pēc savas izpausmes atbilst Krimināllikuma 156. pantā paredzētajai goda aizskaršanai.
Dānijas KK 268. pantā likumdevējs ir paredzējis kriminālatbildību par difamāciju: ja apgalvojums bija izdarīts vai izplatīts ar nolūku un ja autoram nebija saprātīga pamata uzskatīt, ka tas ir patiess, persona tiek atzīta par vainīgu difamācijā.
Zviedrijas KK 5. nodaļas „Difamācija” 1. pantā likumdevējs, nosakot kriminālatbildību par difamāciju, atklāj šī nodarījuma būtību: „Persona, kura norāda uz otru kā uz noziedznieku vai arī kā uz personu, kuras dzīves veids ir nosodāms, vai arī citādā veidā paziņo par otru ziņas, kuras liecina par to, ka šī persona nepelna citu cieņu, sodāma ar naudas sodu par difamāciju."
Juristi Signe Bole un Maksims Miņejevs norāda uz Nīderlandes kriminālkodeksa 267. pantu, kas paredz soda paaugstināšanu, ja difamācija tiek attiecināta uz publisko kalpotāju dienesta pienākumu pildīšanas laiku vai saistībā ar to izpildi.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa
Līdz šim saistībā ar mūsdienu Latvijas tiesību sistēmu jēdziens difamācija ikdienā netiek lietots. Tomēr tas tiek izmantots, aplūkojot Latvijas tiesisko regulējumu, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē. Piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2004. gada 27. maija sprieduma pirmtekstā lietā „Vides aizsardzības klubs pret Latviju” (iesniegums Nr. 57829/00) 21. punktā konstatēts: 21. L’article 127 de l’ancien code pénal (Kriminālkodekss) en vigueur au moment de la publication de la résolution litigieuse, prévoyait la responsabilité pénale pour diffamation (neslavas celšana). Une diffamation publique ou par voie de presse était passible de deux ans d’emprisonnement ou d’une amende. (21. Apstrīdētās rezolūcijas publicēšanas laikā spēkā esošā Kriminālkodeksa 127. pants paredzēja kriminālatbildību par neslavas celšanu. Par neslavas celšanu, ja tā izdarīta publiski vai presē, Kriminālkodekss paredzēja divus gadus brīvības atņemšanas sodu vai naudas sodu.)
Arī šobrīd daļa no šīs tiesas nolēmumiem top franču valodā. Tādēļ difamācijas attiecināšana uz Latvijas tiesisko regulējumu iespējama arī turpmāk.
Neslavas celšana [difamācija] Eiropas Savienībā
Tiesiskais regulējums
Eiropas Savienībā tiesiskais regulējums attiecībā uz neslavas celšanu dalībvalstīs ievērojami atšķiras, atspoguļojot atšķirīgās tiesību tradīcijas un atšķirīgo līdzsvaru starp vārda brīvību un tiesībām uz reputācijas aizsardzību. Tomēr rodas kopīgi principi, jo īpaši Eiropas Cilvēktiesību konvencijas aizgādībā, kas aizsargā vārda brīvību, vienlaikus pieļaujot ierobežojumus, lai aizsargātu citu personu reputāciju vai tiesības. Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumi ietekmē valstu likumus par neslavas celšanu, uzsverot nepieciešamību aizsargāt gan preses brīvību, gan indivīda tiesības. Šī dualitāte rada sarežģītu sistēmu, kurā neslavas celšanas robežas pastāvīgi tiek pārdefinētas caur Eiropas demokrātisko vērtību prizmu.
Saskaņošana un izaicinājumi
Neraugoties uz to, ka pastāv direktīvas un regulas, kuru mērķis ir saskaņot atsevišķus tiesību aktu aspektus Eiropas Savienībā, neslavas celšanu joprojām galvenokārt reglamentē valstu tiesību akti. Šis saskaņošanas trūkums rada problēmas, jo īpaši digitālajā laikmetā, kur neslavas celšana var viegli pārsniegt robežas. Eiropas struktūras, piemēram, Eiropas Komisija, strādā, lai veicinātu sadarbību starp dalībvalstīm, risinot šos starptautiskos jautājumus, taču tiesiskā regulējuma daudzveidība sarežģī standartizēšanas centienus. Debates par neslavas celšanu izceļ spriedzi starp valstu īpatnību ievērošanu un tiesiskās saskaņotības mērķa sasniegšanu Eiropas Savienībā.
Perspektīvas un attīstība
Tiesību aktu par neslavas celšanu attīstība Eiropas Savienībā ir cieši saistīta ar tehnoloģiju attīstību un Eiropas sabiedrības attīstību. Digitālo platformu un sociālo tīklu kā sabiedrisko diskusiju telpu pieaugums aicina likumdevējus pielāgot spēkā esošos tiesību aktus. ES līmeņa iniciatīvas tiešsaistes satura regulēšanai, piemēram, Digitālo pakalpojumu akts, varētu piedāvāt jaunus instrumentus cīņai pret neslavas celšanu, vienlaikus ievērojot vārda brīvības principus. Šie notikumi liecina par pieaugošu izpratni par jautājumiem, kas saistīti ar neslavas celšanu, ar vēlmi rast atbildes, kas pielāgotas divdesmit pirmā gadsimta realitātei.
QR
