Prasījums saistībā ar publiskas lietas elementa izveidi ir izskatāms administratīvajā tiesā; Termiņa atjaunošana cilvēktiesību ievērošanas nodrošināšanai (10.02.2026.)

Pašvaldības rīcībai, izveidojot (vai ar konkludentām darbībām akceptējot) publiskas lietas elementu, ir publiski tiesisks raksturs. Jautājums, vai pašvaldība ar šādu rīcību ir aizskārusi personas tiesības un radījusi faktiskas sekas un pamatu atlīdzinājuma piešķiršanai, pārbaudāms administratīvajā tiesā.

Neskatoties uz to, ka likumā nav paredzēta trīs gadu termiņa faktiskās rīcības apstrīdēšanai (pārsūdzēšanai) atjaunošana, tiesai ir pienākums apsvērt, vai konkrētajā gadījumā kādu personai piemītošu cilvēktiesību ievērošana neņem virsroku pār tiesību normā noteiktas procesuālās kārtības ievērošanu.

LATVIJAS REPUBLIKAS SENĀTA
DEPARTAMENTU PRIEKŠSĒDĒTĀJU SĒDES
LĒMUMS
Nr. SP-1/2026

Rīgā 2026. gada 10. februārī

[1] Prasītāja [pers. A] iesniedza prasības pieteikumu Vidzemes rajona tiesā pret [nosaukums] novada pašvaldību par zaudējumu 618,49 euro un nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma 100 000 euro piedziņu.

[2] Kā izriet no Vidzemes rajona tiesas tiesneša 2025. gada 7. maija lēmuma un prasības pieteikuma ar tam pievienotajiem materiāliem, prasītājai radītie zaudējumi un nemantiskais kaitējums saistīts ar nāvējošu traumu prasītājas meitai un [nosaukums] pašvaldības lomu tajā. Prasītājas meita mira no traumas, ko guva [datums], paskrienot zem masīvkoka šūpolēm, kas uzstādītas uz [nosaukums] novada pašvaldības zemes, un saņemot sitienu ar šūpolēm. Saistībā ar notikušo prasītāja lūdza atlīdzinājumu gan kriminālprocesa, gan administratīvā procesa ietvaros, bet nevienā no šiem procesiem jautājums par atlīdzinājumu nav izskatīts pēc būtības. Kriminālprocess, kurā apsūdzība celta pašvaldības bijušajam darbiniekam, noslēdzās ar Vidzemes apgabaltiesas 2025. gada 15. janvāra spriedumu, apsūdzēto personu attaisnojot un prasītājas pieteikumu par zaudējumu un morālā kaitējuma kompensāciju atstājot bez izskatīšanas. Savukārt administratīvajā procesā konstatēts faktiskās rīcības apstrīdēšanas (pārsūdzēšanas) termiņa nokavējums vairāk par trīs gadiem un attiecīgi prasītājas sūdzība par [nosaukums] novada domes atteikšanos izskatīt lūgumu par atlīdzinājuma piešķiršanu noraidīta (Administratīvās rajona tiesas 2024. gada 1. februāra lēmums lietā Nr. A420096124, ECLI:LV:ADRJVTN:2024:0201.A420096124.4.L), bet sūdzība par domes atteikumu atjaunot termiņu netika pieņemta (Administratīvās rajona tiesas tiesneša 2024. gada 10. aprīļa lēmums lietā Nr. 670005824, ECLI:LV:ADRJVTN:2024:0410.2497.1.L). Nespējot panākt, ka jautājums par atlīdzinājumu tiek izskatīs kriminālprocesā vai administratīvajā procesā, prasītāja lūdza piešķirt atlīdzinājumu civilprocesa kārtībā.

[3] Pārbaudot prasības pieteikumu, Vidzemes rajona tiesas tiesnesis ar 2025. gada 7. maija lēmumu nolēma vērsties pie Augstākās tiesas priekšsēdētāja jautājuma izšķiršanai par prasības pakļautību. Lēmumā uzdots jautājums, vai vispārējās jurisdikcijas tiesai pakļauta prasība pret pašvaldību par personai nodarīto zaudējumu un morālā kaitējuma atlīdzību, ja pamats šādai prasībai ir pašvaldības faktiskā rīcība, tostarp bezdarbība, īstenojot tai uzticēto autonomo funkciju publisko tiesību jomā, bet persona nokavējusi termiņu attiecīgās faktiskās rīcības apstrīdēšanai administratīvā procesa kārtībā.

Motīvu daļa

[4] Senāta departamentu priekšsēdētāju sapulcei jāizšķir jautājums par prasītājas prasības, lūdzot pašvaldībai atlīdzināt zaudējumus un morālo kaitējumu, pakļautību.

[5] Pašvaldība kā atvasināta publiska persona var darboties gan publisko, gan privāto tiesību jomā. Lai noteiktu, kādā kārtībā izskatāms prasījums par atlīdzinājumu, jānoskaidro, ar kādu pašvaldības darbības jomu (publisko vai privāto) saistīta pašvaldības darbība vai bezdarbība, kas radījusi zaudējumus un kaitējumu.

[6] Iepazīstoties ar prasības pieteikumu, secināms, ka prasītāja tajā norāda uz dažādiem pašvaldības pārkāpumiem saistībā ar to, ka pašvaldība uz tās īpašumā esošas, publiski pieejamas zemes bez līguma noslēgšanas ir ļāvusi izvietot nedrošas šūpoles, ir pieļāvusi to darbību un publisku pieejamību, ir šūpoles remontējusi un uzturējusi par pašvaldības līdzekļiem, nav veikusi šūpoļu būvniecības kontroli un uzraudzību. Minētais rezultējies ar nelaimes gadījumu, kurā dzīvību zaudēja prasītājas meita.

Prasības pieteikumā ir atsauces uz likuma „Par pašvaldībām” (te un turpmāk likuma „Par pašvaldībām” normas redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada
13. decembrim) 6. pantu, kas regulē pašvaldības kompetenci publisko tiesību jomā, 15. panta, kas noteic pašvaldību autonomās funkcijas, 2., 6., 13., 14., 23. punktu. Viena no 15. pantā minētajām pašvaldības autonomajām funkcijām ir gādāt par savas administratīvās teritorijas labiekārtošanu un sanitāro tīrību, tostarp laukumu būvniecība un uzturēšana, parku, skvēru un zaļo zonu ierīkošana un uzturēšana (2. punkts). Tāpat prasītāja uzsver pašvaldības kā zemes īpašnieces atbildību par patvaļīgu būvniecību atbilstoši Būvniecības likuma 19. panta otrajai daļai. Prasības pieteikumā arī norādīts uz Civillikuma 864., 1039., 1770, 1775., 1779., 1784, 1786., 2350. pantu,
876. panta pirmo daļu.

[7] Šūpoles, kas izraisīja nelaimes gadījumu, atradās [adrese]. Šī zemes gabala īpašnieks ir pašvaldība. Ar [nosaukums] novada pašvaldības domes 2012. gada 24. maija lēmumu ir pieņemts [nosaukums] novada teritorijas plānojums 2012.–2024. gadam un izdoti saistošie noteikumi Nr. 13 „[Nosaukums] novada teritorijas plānojuma 2012.–2024. gadam grafiskā daļa un teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi”. No teritorijas plānojuma grafiskās daļas kartēm konstatējams: kā konkrētās teritorijas esošā izmantošana norādīta labiekārtota koplietošanas apzaļumota teritorija, bet kā plānotā – atļautā izmantošana norādīta publisko iestāžu apbūves teritorija. No publiski pieejamajiem Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā iekļautajiem datiem secinās, ka konkrētajā teritorijā nav reģistrētas būves. Līdz ar to tā faktiski joprojām ir labiekārtota apzaļumota teritorija, kas pieder pašvaldībai un ir sabiedrībai pieejama tās vajadzību apmierināšanai.

Tā kā konkrētajā lietas stadijā tiek risināts tikai jautājums par lietas pakļautību, nevis izskatīts strīds pēc būtības, vēl nav precīzi zināmi faktiskie apstākļi saistībā ar šūpoļu izgatavošanu, uzstādīšanu, uzturēšanu. Tomēr ir skaidrs, ka šūpoles atradās pašvaldībai piederošā publiskā ārtelpā. Šādai pašvaldībai piederošai publiskai ārtelpai, kura ir izmantojama attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju vajadzību apmierināšanai un kuru bez īpašas atļaujas var izmantot neierobežota sabiedrības daļa, ir publiskas lietas statuss (Senāta 2016. gada 27. jūlija lēmuma lietā Nr. SKA-1190/2016
5. punkts, 2011. gada 17. oktobra sprieduma lietā
Nr. SKA-106/2011 8. punkts). Pat ja šūpoles sākotnēji nebija uzstādījusi pašvaldība, tās vairākus mēnešus atradās attiecīgajā vietā, un pašvaldība neveica darbības to noņemšanai. Līdz ar to var pieņemt, ka pašvaldība bija ar savu rīcību akceptējusi šūpoles kā publiskās ārtelpas labiekārtojuma elementu jeb publiskas lietas elementu. Pašvaldības rīcībai, izveidojot (vai šajā gadījumā pirmšķietami ar konkludentām darbībām akceptējot) publiskas lietas elementu, ir publiski tiesisks raksturs.

Secināms, ka prasītājai radītais kaitējums un zaudējumi pirmšķietami ir saistīti ar pašvaldības publiski tiesisko rīcību. Savukārt jautājums, vai pašvaldība ar savu rīcību publisko tiesību valsts pārvaldes jomā ir aizskārusi personas tiesības un radījusi faktiskas sekas un pamatu atlīdzinājuma piešķiršanai, pārbaudāms administratīvajā tiesā (sal., Senāta 2015. gada 21. augusta lēmuma lietā
Nr. SKA-567/2015, A420310014, 5. punkts).

Ievērojot minēto, konkrētais prasījums būtu izskatāms administratīvajā tiesā.

[8] Atbilstoši likuma „Par tiesu varu” 1. panta ceturtajai daļai katrai personai ir tiesības uz tiesas lietas iztiesāšanu likumā noteiktajā procesuālajā kārtībā. Līdz ar to personai, vēršoties tiesā, ir jāievēro likumā noteiktā kārtība.

Kā tas konstatēts jau iepriekš, konkrētais prasījums būtu izskatāms administratīvajā tiesā. Tomēr, kā pareizi uzsvērts Vidzemes rajona tiesas 2025. gada 7. maija lēmumā, vairs nav iespējama prasījuma izskatīšana administratīvā procesa kārtībā. Tā kā nedz iestāde, nedz tiesa nav konstatējusi, ka būtu pieļauta prettiesiska faktiskā rīcība, kas varētu pamatot prasījumu par zaudējumu un kaitējuma atlīdzību, un tā kā ir stājies spēkā tiesas lēmums, kas termiņa nokavējuma dēļ liedz pieteicējai prasīt konstatēt faktiskās rīcības prettiesiskumu, prasītājai vairs nav efektīvu iespēju risināt jautājumu par atlīdzinājumu, kas saistīts ar pašvaldības darbību publisko tiesību jomā, administratīvā procesa ietvaros.

Līdz ar to konkrētā prasījuma izskatīšana administratīvajā tiesā vairs nav iespējama. Attiecīgi apsverams, vai tas izņēmuma kārtībā nav izskatāms vispārējās jurisdikcijas tiesā.

[9] Vispārīgi tas, ka persona nav pilnvērtīgi izmantojusi likumā noteikto regulējumu savu interešu aizsardzībai administratīvā procesa ietvaros, nepārvērš konkrēto starp privātpersonu, no vienas puses, un publisko tiesību subjektu, no otras puses, radušos publiski tiesisko strīdu par civiltiesiska rakstura strīdu, kas varētu tikt izskatīts civilprocesuālā kārtībā (Senāta 2021. gada 27. aprīļa lēmuma lietā Nr. SKC-58/2021, ECLI:LV:AT:2021:0427.C31370714.19.L, 9. punkts).

Tomēr jāņem vērā, ka konkrētajā gadījumā runa ir par atlīdzinājumu, kas saistīts ar tiesību uz dzīvību aizskārumu. Senāts ir atzinis: valsts uzdevums aizsargāt tiesības uz dzīvību nozīmē ne vien pienākumu veikt iepriekšējus pasākumus, lai nepieļautu nelaimes gadījumus, kas var apdraudēt personas dzīvību, bet arī, ja dzīvības apdraudējums jau ir iestājies, kopsakarā ar tiesībām uz taisnīgu tiesu ietver arī tiesas pienākumu nodrošināt tiesiskus līdzekļus cietušajam, lai tas varētu konstatēt lietā nozīmīgus faktus, identificēt vainojamās personas, kā arī gūt atbilstošu atlīdzinājumu (Senāta 2021. gada 27. aprīļa lēmuma lietā Nr. SKC-58/2021, ECLI:LV:AT:2021:0427.C31370714.19.L, 12. punkts).

Prasītājas situācijā pastāvēja arī iespēja, ka nodarītais nemantiskais kaitējums un zaudējumi varētu būt saistīti ar konkrētas amatpersonas noziedzīgu nodarījumu. Noziedzīga nodarījuma gadījumā primāri par nodarīto kaitējumu un par zaudējumiem atbild tieši persona, kura ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, un šī persona atbild Kriminālprocesa likumā un Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā (Senāta departamenta priekšsēdētāju sēdes 2018. gada 11. oktobra lēmuma 5. punkts). Tikai noslēdzoties kriminālprocesam, tika konstatēts, ka nav noticis noziedzīgs nodarījums. Attiecīgi kļuva skaidrs, ka pašvaldība ir primāri atbildīga par prasītājai iespējami nodarīto nemantisko kaitējumu un zaudējumiem. Lai gan administratīvā procesa kārtībā, pārbaudot pašvaldības faktiskās rīcības tiesiskumu, un kriminālprocesā, pārbaudot konkrētas apsūdzētās personas darbības, pārbaudes priekšmets un apmērs atšķiras, tomēr kriminālprocesa norise var privātpersonai liegt laikus saprast, kādā kārtībā prasāms atlīdzinājums.

Minētos apstākļus vajadzēja ņemt vērā arī Administratīvajai rajona tiesai, vērtējot jautājumu par termiņu faktiskās rīcības apstrīdēšanai (pārsūdzēšanai). Administratīvā procesa likumā noteiktā trīs gadu termiņa atjaunošana tiesību normās nav paredzēta. Tomēr tiesiskā noteiktība un citi leģitīmi mērķi, kas bijuši termiņa noteikšanas pamatā, neizslēdz tiesas pienākumu apsvērt, vai konkrētajā gadījumā kādas personai piemītošas cilvēktiesības ievērošana neņem virsroku pār tiesību normā noteiktas procesuālās kārtības ievērošanu (Senāta 2010. gada 20. septembra lēmums lietā Nr. SKA-755/2010, Senāta 2017. gada 20. oktobra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-1456/2017, ECLI:LV:AT:2017:1020.SKA-1456-17.2.L, 7. punkts). Konkrētajā gadījumā Administratīvajai rajona tiesai bija pienākums veikt šādus apsvērumus, tomēr tiesa tos kļūdaini nav veikusi. Tā kā tiesas lēmums ir stājies spēkā, to vairs nevar pārskatīt. Līdz ar to nav iespējams šo kļūdu labot administratīvā procesa kārtībā.

[10] Secināms: prasības pieteikums satur prasījumu, kas būtu izskatāms administratīvajā tiesā. Tomēr konkrētajā gadījumā prasītājai vairs nav efektīvu iespēju risināt šo strīdu administratīvā procesa ietvaros, jo ir stājies spēkā tiesas lēmums, kas liedz prasīt konstatēt pašvaldības faktiskās rīcības prettiesiskumu termiņa nokavējuma dēļ. Līdz ar to izņēmuma kārtībā, ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt prasītājai Latvijas Republikas Satversmes 92. pantā noteiktās pamattiesības, kas konkrētajā gadījumā ir svarīgāk par tiesu kompetences nošķiršanas jautājumiem, tiesvedība ir turpināma vispārējās jurisdikcijas tiesā.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz likuma „Par tiesu varu” 50. panta piekto daļu, Augstākās tiesas priekšsēdētājs un departamentu priekšsēdētāji

nolēma

atzīt, ka [pers. A] prasības pieteikums pret [nosaukums] novada pašvaldību par zaudējumu un nemantiskā kaitējuma atlīdzību ir pakļauts izskatīšanai vispārējās jurisdikcijas tiesā.

Augstākās tiesas priekšsēdētājs A. Strupišs
Departamentu priekšsēdētāji A. Kovaļevska, N. Salenieks, A. Uminskis