Vērtības starptautiskajās privāttiesībās

Ievads

Ziemas sesijā izskatītās tēmas: metodes, institūcijas un instrumenti starptautiskajās privāttiesībās, patērētāji, nodarbinātie, pasažieri, ārpuslīgumiskā atbildība un cietušie, kolektīvās tiesības un industriālās prasības, civilprasības vides aizsardzības jomā, produktatbildība, īpaši aizsargājamas grupas (tostarp sievietes, bērni, minoritātes, migranti), vecāku atbildība, bērna labākās intereses (tostarp bērna prettiesiskas pārvietošanas gadījumā), surogacija, uzņēmējdarbības vide.      

Vispārīga informācija par Eiropas starptautisko privāttiesību pētnieku grupām:

• ELI – European Law Association – daži no tās interesē nonākušajiem jautājumiem saistīti arī ar starptautisko privāttiesību jautājumiem: https://www.europeanlawinstitute.eu/
• GEDIP – pētnieku grupa (slēgta), kura pievēršas atsevišķiem starptautisko privāttiesību jautājumiem: https://gedip-egpil.eu/en/
• EAPIL – European Association of private interenational law, aktīvi iesaistās Eiropas līmeņa diskusijā, arī ar likumdevējiem. Informācijas cirkulēšanai tiek uzturēts blogs, nākamais projekts būs žurnāls. https://eapil.org/

Atsevišķu lekciju atziņas

Šobrīd starptautisko privāttiesību kursa tvērums ir jurisdikcija; piemērojamais likums un spriedumu atzīšana un izpildīšana.

Eiropas Savienības (ES) starptautiskajām privāttiesībām raksturīgs federālisma tipa (kopīgs) regulējums – regulas, pretstatā tam ASV tas ir štatu līmeņa regulējums. ES starptautisko privāttiesību regulējums nostiprināts dibināšanas līgumos, arī Pamattiesību hartā.

Vispārīgi starptautiskās privāttiesības tiek raksturotas kā neitrālas. Šo postulātu sarežģīti savienot ar sabiedriskās kārtības atrunas (public policy, ordre public) izmantošanu vai obligātajiem noteikumiem (overraiding manadatory provisisons, loi de police), ko var izmantot vai ir jāizmanto neitrālā risinājuma vietā. Šīs normas vairs nav tikai nacionālā līmenī, bet tiek ņemti vērā arī ES tiesību akti un vērtības, kā arī globālās vērtības.

Vispārīgi ES starptautisko privāttiesību piemērošanā ordre public tiek izmantots tikai izņēmuma gadījumos. EST lietā C-86/23 (kaitējuma kompensācija pēc ceļu satiksmes negadījuma) atzīts, ka arī obligāti piemērojamās normas var izmantot, ja pārbaudīts rezultāts, ir pietiekošs ģeogrāfiskais vienojošais faktors, pārbaudīta sabiedrības interese.

Patērētāju lietās jurisdikciju noteic prasības celšanas brīdī, savukārt piemērojamo likumu – līguma noslēgšanas brīdī. Patērētāja kā vājākās puses aizsardzība var būt pamatota ar sabiedrības interesēm, ja to noteic tiesas nacionālais likums.

Eiropas privāttiesības attiecībā uz nodarbinātajiem aptver arī publisko tiesību instrumentus, piemēram, sociālās apdrošināšanas aspektus.

Vairākkārt tika uzsvērtas Savinjī (Savigny) atziņas starptautisko privāttiesību konceptu veidošanā, kas arī tiek izmantotas šodien, proti, balstīt risinājumu uz tuvumu (proximity, connecting factor).

Lai ES instrumentos regulētās starptautiskās privāttiesības būtu harmonijā ar arbitrāžas noteikumiem, jāievēro, ka strīdam, kas tiek pakļauts Ņujorkas konvencijas režīmam, jāatbilst Ņujorkas konvencijas tvērumam, nepieciešama atbilstoša vienošanās par strīda nodošanu arbitrāžai.

Lex loci laboris (piesaiste pēc darba veikšanas vietas) – atbilst nodarbinātības interesēm. Attālinātā darba gadījumā piesaistes faktors būtu rūpīgi noskaidrojams: tā varētu arī būt fiziskā atrašanās vieta, bet EST attīstījusi judikatūru, kā noskaidrot piesaistes faktoru.

Jebkuru „jaunu” piesaistes faktoru attīstīšana veido neparedzamību – tas neatbilst noteiktībai kā vispārējam principam.

Ārpuslīgumiskajā atbildībā ES starptautisko privāttiesību normas nav domātas īpašai vājākā strīdus dalībnieka aizsardzībai, bet gan tiesai, kura ir vistuvāk notikumiem jeb atrodas vislabākajā situācijā, lai izskatītu lietu, sk., piemēram, Regulas Nr. 1215/2012 (Brisele I bis) 7(1). pantu par jurisdikciju.

Piemērojamā likuma normas ārpuslīgumiskajai atbildībai (Regula Nr. 864/2007 Roma II) ir plānots pārskatīt, īpašu regulējumu paredzot gan goda un cieņas aizskaršanas un vārda brīvība lietām, gan SLAP direktīvai. Šajās lietās nav viennozīmīgs aspekts par aizskarto personu vai vājāko lietas dalībnieku.

Kolektīvās prasības, ja nav kolektīvais līgums, arī tiek skatītas kā ārpuslīgumiskā atbildība. Jurisdikcija tiek noteikta vai nu pēc atbildētāja atrašanās vietas (Briseles I bis regulas 4. pants) vai pēc forum delicti (Briseles I bis 7(2). pants). C-18/02 DFDS – kaitējums kuģu apkalpes dēļ tika nodarīts konkrētās ostās, nevis tieši atbildētāja vai prasītāja atrašanās vietās. Šajā gadījumā dažādām darbībām būs atšķirīga piesaiste. Abstrakts zaudējums var tikt izmantots jurisdikcijas noteikšanai. Teorijā tiek nodalīts lex loci damni (kur tiek pārkāptas tiesības vai bojāts īpašums) un lex loci deliciti (kur notiek darbības). Savinjī (Savigny) izmanto piemēru ar šaušanu pāri robežai (šaušana tiek izdarīta vienā valstī, bet persona tiek nošauta otrā).

Briseles I bis regulas 8. pants var tikt izmantots vairāku atbildētāju (tikai ES dalībvalstīs) gadījumā, piemēram, C-438/05 (Viking case) starp Igaunijas un Somijas privāttiesību elementiem tika izskatīta Lielbritānijā pēc starptautiskās transporta federācijas (ITF) atrašanās vietas.

Lex loci delikti tiek izmantots ES starptautisko privāttiesību regulējumā, proti, Roma II regulas standarts.

Kolektīvajiem līgumiem nav īpašas izpildes vietas, tāpēc jāmeklē norma, kas ļauj atrast tuvāko piesaisti. Kolektīvās prasības pretstatā starptautiskajām privāttiesībām ir saistītas ar kolektīvām darbībām. Šajos jautājumos obligāti piemērojamās normas var būt jāmeklē direktīvās.

Vides tiesību prasībās ir vispārklātesošs starptautiskais elements. Stratēģiskajās tiesvedībās (Eiropā) tiek testēta tiesu attieksme, arī attīstīti tiesību principi. Tāpēc tām tiek izvēlētas ietekmīgo valstu (Vācija, Francija, Lielbritānija, Nīderlande) jurisdikcijas.

Starptautiskajās privāttiesībās uzmanība pievēršama instrumentiem, jo gan konvencijām, gan ciešākās sadarbības mehānismā pieņemtajām regulām ne visas valstis ir pievienojušās. Ārpus šādiem instrumentiem joprojām tiek izmantots savstarpējības (reciprocity) princips.

Starptautisko privāttiesību spēlētāji Eiropā ir Eiropas Komisija un ES dalībvalstis (atkarībā no temata), bet pasaulē tā ir Hāgas Starptautisko privāttiesību konference (HCCH).

Atšķirīgi lietoti koncepti (piemēram, patstāvīgā dzīvesvieta, valstspiederība, domicils) jurisdikcijas un piemērojamā likuma noteikšanai būtiski apgrūtina kopēju skatījumu uz starptautisko privāttiesību jomu, jo daži ir faktu, daži vērtējuma koncepti.

Civiltiesībās ieviestais nākotnes pilnvarojums ir Kanādas tiesībās nostiprināts institūts, kura [aktīva] ienākšana Eiropas valstīs notikusi caur īpaši aizsargājamu pieaugušo tiesību aizsardzības instrumentiem. Šim instrumentam vēl nav attīstīta prakse attiecībās ar trešajām personām.

Kritizēta tika Eiropas Savienības Tiesas prakse, ka starptautisko privāttiesību jautājumi (piemēram, laulības reģistrācijas sekas, ģimenes saites) tiek risināti ar Eiropas Savienības pamatā esošajām brīvībām (tiesības uz brīvu pārvietošanos). Tādējādi starptautisko privāttiesību aspekts šajos strīdos tiek ignorēts.

Tiesiskā noteiktība kā vispārējs princips, kas balstīta uz paredzamību un drošību, starptautiskajās privāttiesībās tiek pretnostatīta fleksibilitātei kā rīcības brīvībai, kas nepieciešama, lai indivīdiem nodrošinātu piekļuvi tiesai un taisnīgu rezultātu.