Ievads
Šogad aprit 15 gadi, kopš Latvijā darbojas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (turpmāk tekstā –Konvencija).
Līdz Konvencijas darbībai jautājumus par cilvēka pamattiesībām ietvēra 1992. gada likums Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi, 1993. gada likums Par tiesu varu, kā arī citi likumi, piemēram, 1993. gada Latvijas Republikas Advokatūras likums.
Ar 1998. gada 15. oktobra likumu Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē Satversme tika papildināta ar 8. nodaļu Cilvēka pamattiesības. Starp cilvēka pamattiesībām, ko garantē Satversme, saistībā ar kriminālprocesu, atzīmējamas tiesības uz taisnīgu tiesu, uz advokāta palīdzību, tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību, spīdzināšanas, citādas cietsirdīgas vai cieņu pazemojošas izturēšanās pret cilvēku aizliegums.
Līdz 2005. gada 1. oktobrim Latvijā spēkā bija Latvijas PSR kriminālprocesa kodekss, ko ar Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1991. gada 22. augusta likumu Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR kriminālkodeksā un kriminālprocesa kodeksā nosauca par Latvijas kriminālprocesa kodeksu.
Latvijas kriminālprocesa kodeksa atsevišķos pantos bija ietverti pamatnoteikumi par personas neaizskaramības, dzīvokļa neaizskaramības, personiskās dzīves un korespondences noslēpuma aizsardzību, diskriminācijas aizliegums, tiesības pārsūdzēt tiesneša lēmumu par apcietinājuma vai mājas aresta piemērošanu. Ar 2002. gada 20. jūnija likumu Latvijas kriminālprocesa kodekss tika papildināts ar jaunām tiesību normām, kurās cita starpā bija noteikts, ka jebkuru likumīgā spēkā stājušos spriedumu vai lēmumu var izskatīt no jauna, ja starptautiska tiesas institūcija tiesas nolēmumu atzinusi par neatbilstošu Latvijas Republikai saistošiem starptautiskiem līgumiem.
Laventa lieta
2002. gada 28. novembrī Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk arī Cilvēktiesību tiesa) pirmā nodaļa taisīja spriedumu lietā Lavents pret Latviju, kaut arī krimināllieta vēl nebija iztiesāta visās Latvijas Republikas tiesu instancēs un pirmās instances tiesas spriedums nebija stājies spēkā. Cilvēktiesību tiesa atzina, ka krimināllietā pirmstiesas izmeklēšanā un lietas izskatīšanā pirmās instances tiesā ir noticis Konvencijas 5. panta 3. punkta, 5. panta 4. punkta, 6. panta 1. punkta, 6. panta 2. punkta, 8. panta pārkāpums.
Daži vārdi saistībā ar šo lietu, kas nākotnē ietekmēja politiķu un tiesnešu rīcības modeli, sniedzot komentārus par iztiesāšanā esošo lietu.
Iesniedzējs apgalvoja, ka viņam inkriminētā apsūdzība tika izskatīta tiesā, kurai trūka neatkarības un objektivitātes garantiju un kuras izveidošanā pārkāptas Kriminālprocesa kodeksa normas. Viņš tāpat sūdzējās par viņa atrašanās apcietinājumā ilgumu, par tiesas procesa ilgumu, kuru viņš uzskatīja par pārmērīgu, par efektīvas tiesas kontroles, izlemjot jautājumu par viņa atrašanās apcietinājumā, likumību, par viņa tiesības uz nevainīguma prezumpciju iespējamo pārkāpumu, par iejaukšanos viņa ģimenes dzīvē un par aresta uzlikšanu viņa korespondencei un tās izņemšanu.
Lietas apstākļi īsumā bija šādi.
1995. gada 31. maijā ierosināta krimināllieta par nozieguma pazīmēm, kas paredzētas Latvijas Kriminālkodeksa 64. pantā (kaitniecība). Par šo noziegumu likumā bija paredzēts sods brīvības atņemšana uz laiku no pieciem gadiem līdz divpadsmit gadiem, konfiscējot mantu. 1995. gada 1. jūnijā iesniedzējs bija atzīts par aizdomās turēto un 1995. gada 28. jūnijā uzsākta kriminālvajāšana pret iesniedzēju, apsūdzot viņu kaitniecībā. Šajā dienā ar tiesneša lēmumu iesniedzējam kā drošības līdzeklis piemērots apcietinājums, kurš vairākkārt tika pagarināts līdz 1996. gada 28. novembrim. Šie lēmumi bija pamatoti ar aizdomām, ka, atrazdamies brīvībā, apsūdzētais varētu traucēt lietas izmeklēšanu. Apsūdzētā sūdzības par apcietinājuma termiņa pagarināšanu tika noraidītas. 1996. gada 30. oktobrī tika sastādīts apsūdzības raksts un līdz 1997. gada 29. aprīlim apsūdzētais un viņa aizstāvji iepazinās ar lietas materiāliem, kas bija apkopoti 69 sējumos. 1997. gada 12. jūnijā krimināllieta tika nosūtīta izskatīšanai tiesā. 1997. gada 13. oktobrī pirmās instances tiesa sāka lietas iztiesāšanu. Sakarā ar apsūdzētā veselības stāvokli 1997. gada 14. oktobrī iesniedzējam drošības līdzeklis – apcietinājums, tika grozīts uz mājas arestu. Mājas aresta termiņš tika pagarināts līdz 1998. gada 25. septembrim.
1997. gada 15. oktobrī laikraksts Diena publicēja informāciju par oficiālu Ministru prezidenta un tieslietu ministra kopīgu paziņojumu, kurā viņi izteica savu nepiekrišanu drošības līdzekļa grozīšanai. Pilns šā paziņojuma teksts tika publicēts oficiālajā laikrakstā Latvijas Vēstnesis. Tajā bija teikts: „Piemērotā drošības līdzekļa maiņa bijušajam Bankas Baltija uzraudzības padomes priekšsēdētājam Aleksandram Laventam šajā gadījumā uzskatāma par nepieņemamu Latvijas sabiedrībai. Pamatojoties uz šo un līdzīgiem gadījumiem, uzskatām par nepieciešamu ierosināt pārskatīt tiesnešu atbildības principus, kas noteikti likumā Par tiesu varu un likumā Par tiesnešu disciplināro atbildību”.
1997. gada 16. oktobrī tiesas sastāvs atstādināja sevi no lietas izskatīšanas, pamatojoties uz to, ka spiediens no valdības un sabiedrības puses tam neļauj objektīvi iztiesāt lietu. Lieta tika nodota izskatīšanai citam tiesas sastāvam.
1997. gada 22. oktobrī tiesnesis pieņēma lēmumu par aresta uzlikšanu iesniedzēja korespondencei, tajā skaitā viņa sarakstei ar advokātiem.
Tiesa lietas iztiesāšanu atsāka 1998. gada 14. septembrī un ar 25. septembra lēmumu tiesa pēc savas iniciatīvas grozīja apsūdzētajam drošības līdzekli no mājas aresta uz apcietinājumu. Iesniedzēja lūgumi par apcietinājuma atcelšanu tika noraidīti. Sakarā ar veselības stāvokļa pasliktināšanos iesniedzējs vairākkārt tika ievietots slimnīcā, kas atradās ārpus cietuma teritorijas. Tiesnesei un visam tiesas sastāvam vairākkārt tika pieteikti noraidījumi.
1999. gada 4. un 5. novembrī divi laikraksti – Lauku Avīze un Respublika – publicēja tiesneses izteikumus, kas, atbildot uz žurnālista jautājumiem, cita starpā bija paziņojusi: „Aizstāvībai ir tiesības pieteikt noraidījumu. Man jau tas ir piektais noraidījums. Es pie noraidījumiem jau esmu pieradusi ... advokāti meklēja jebkuru iemeslu, lai mani noraidītu. Un es nesaprotu, kāpēc. Bezgalīgi lietu stiept garumā nevar. Var sarīkot pārtraukumu, ja tam ir objektīvi iemesli. Darba likumdošanā ir noteikts, ka mums ir tiesības uz atvaļinājumu un slimību. Ja advokāti patiesi būtu ieinteresēti izskatīt lietu ātri, to varētu izdarīt sešos, septiņos mēnešos. Tā būtu tad, ja viņi par varēm negribētu tikt no manis vaļā. Kāpēc? Tāpēc, ka mani nevar ne nopirkt, ne iebiedēt. Starp citu, ja viņi būtu patiesi gudri cilvēki, viņi varētu diskutēt par pierādījumiem, kas ir šajā lietā. Debatēs savas iebildes un prokuratūras kļūdas viņi varētu celt priekšā. Ja nepatiktu tiesas spriedums, viņi to varētu pārsūdzēt Augstākajā tiesā. Taču aizstāvība stingri nolēmusi no manis tikt vaļā jebkuriem līdzekļiem, un protesti sekoja cits citam. Viņi uzskata, ka apsūdzētie nav vainīgi, apsūdzība ir nepareizi sastādīta. Es šobrīd nevaru pateikt, vai tiesas spriedums būs apsūdzošs vai daļēji attaisnojošs.”
1999. gada 7. decembrī laikraksts Komersant Baltic publicēja jaunu tiesneses paziņojumu, kur viņa teica: „Godīgi sakot, es nesaprotu aizstāvību un apsūdzētos. Viņi taču sevi neatzīst par vainīgiem. Piemēram, noliedz pat apsūdzības punktu par ieroču glabāšanu. Nu tad vienkārši pierādiet savu nevainīgumu, un viss.”
Cilvēktiesību tiesa atzina, ka tiesneses paziņojumi nav vienkāršs iesniedzēja lietas negatīvs vērtējums, bet skaidras nostājas ieņemšana par labu apsūdzētā vainas konstatācijai. Lai arī kādi iemesli būtu mudinājuši tiesnesi šādi izteikties, viņas paziņojumi nevar nekādā gadījumā tikt uzskatīti kā atbilstoši Konvencijas 6. panta 1. punktam. Iesniedzējam bija vispamatotākie iemesli uzskatīt, ka tiesnese bija neobjektīva. Turklāt tiesa uzskatīja, ka šādi izteikumi pielīdzināmi iesniedzēja vainas atzīšanai un ir pretrunā nevainīguma prezumpcijas principam, kas ir viens no demokrātiskas valsts pamatprincipiem.
Ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2003. gada 13. februāra lēmumu tika atzīts, ka no visiem Cilvēktiesību tiesas konstatētajiem Konvencijas pārkāpumiem Konvencijas 6. panta 1. punkta (daļas) pārkāpums par tiesībām izskatīt lietu objektīvā, ar likumu noteiktā tiesā, ir tāds, kurš ir par pamatu pirmās instances tiesas sprieduma atcelšanai. Pārējie Cilvēktiesību tiesas konstatētie pārkāpumi ir vērā ņemami, bet tie nevar būt par pamatu sprieduma atcelšanai.
Cilvēktiesības Kriminālprocesa likumā
Kopš 2005. gada 1. oktobra spēkā ir Kriminālprocesa likums. Šajā likumā atsevišķā nodaļā ir apvienoti kriminālprocesa pamatprincipi, tostarp, vienlīdzības princips, kriminālprocesuālās imunitātes princips, cilvēktiesību garantēšanas princips, spīdzināšanas un pazemošanas aizliegums, tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā, tiesības uz lietas izskatīšanu taisnīgā, objektīvā un neatkarīgā tiesā, tiesības uz objektīvu kriminālprocesa norisi, procesuālo funkciju nodalīšanas un līdzvērtības princips, nevainīguma prezumpcija, tiesības uz aizstāvību, sadarbību, uz kompensāciju par radīto kaitējumu, dubultās sodīšanas nepieļaujamība un citi principi, tostarp ar brīvības atņemšanu saistīto drošības līdzekļu pārsūdzība un piemērošanas kontrole.
Kriminālprocesa likumā ir noteikts, ka viens no pamatiem atjaunot kriminālprocesu, kurā stājies spēkā tiesas spriedums vai lēmums, ir starptautiskas tiesu institūcijas atzinums par to, ka Latvijas tiesas nolēmums, kas stājies spēkā, neatbilst Latvijai saistošajiem starptautiskajiem normatīvajiem aktiem.
Paculas lieta
Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2009. gada 15. septembra spriedumā lietā Pacula pret Latviju atzina, ka krimināllietā, notiesājot E. Paculu pēc Latvijas kriminālkodeksa 141. panta trešās daļas (atkārtota laupīšana personu grupā, iekļūstot telpā), ir noticis Konvencijas 6. panta pirmās daļas un trešās daļas 3. punkta pārkāpums. Jāpiebilst, ka pirmstiesas izmeklēšana un iztiesāšana lietā visās trijās tiesu instancēs notika laikā, kad spēkā bija Latvijas kriminālprocesa kodekss, tas ir, 1998.-2000. gadā. Pārkāpuma būtība bija tāda, ka tiesājamajam nebija dota iespēja tieši uzdot jautājumus cietušajai tiesas sēdes laikā. Tiesa, ņemot vērā cietušās slikto veselības stāvokli, bija nolasījusi viņas liecības, kas bija apsūdzības pamatpierādījums. Cietusī sirmgalve bija mirusi jau 2001. gadā. Augstākās tiesas Senāts atteica apmierināt Ģenerālprokuratūras departamenta nodaļas virsprokurora atzinumu, kurā viņš, pamatojies uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu, bija lūdzis atcelt visu triju tiesu instanču nolēmumus un nodot lietu jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesā. Senāts atzīmēja, ka cilvēktiesības kriminālprocesā vienādā mērā ir attiecināmas kā uz tiesājamo, tā uz cietušo.
Nozieguma rezultātā cietušajai tika nodarīts ne tikai mantisks zaudējums, bet arī fiziskas un garīgas ciešanas, pie kam, vairākkārt. Cietušajai kā cienījamā vecumā esošam cilvēkam atkārtota vardarbības un ciešanu atsaukšana atmiņā, sastapšanās ar apsūdzēto (tiesājamo) vēl vairāk padziļinātu garīgās ciešanas un līdz ar to arī atstātu negatīvu iespaidu uz vispārējo veselības stāvokli. Turklāt nav nepieciešams un iespējams piemērot restutio in integrum, tas ir, izskatīt no jauna krimināllietu tiesā ar cietušās nopratināšanu.
Jāatzīmē, ka kopš notikumiem jeb iespējamajiem pārkāpumiem līdz Cilvēktiesību tiesas spriedumam, mierizlīgumam vai vienpusējai deklarācijai paiet ilgs laiks, vairāki gadi. Pa šo laiku jau ir mainījusies juridiskā domāšana, tiesu prakse, pieņemti grozījumi, papildinājumi likumos. Turklāt arī Cilvēktiesību tiesas prakse uz atziņas attīstās ar katru gadu.
Atbilstoši Kriminālprocesa likumam un tiesu praksei kriminālprocesa pamatprincipu pārkāpums lietas iztiesāšanā tiek atzīts par būtisku likuma pārkāpumu un ir pamats tiesas nolēmuma atcelšanai.
Nobeigums
Latvijas tiesas seko līdzi Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei un nolēmumos, motivējot atzinumus, izmanto šīs tiesas spriedumos paustās atziņas. Tā, piemēram, lietā SKK-532/11 Senāts ir izmantojis atziņas, kas izteiktas Cilvēktiesību tiesas 2002. gada 21. maija spriedumā lietā Jokela pret Somiju un 2010. gada 4. novembra spriedumā lietā Baņņikovs pret Krieviju jautājumā par operatīvā eksperimenta norobežošanu no provokācijas, kas nav vienkāršs jautājums.
Turklāt Cilvēktiesību tiesas tiesnese Ineta Ziemele regulāri tiekas ar Latvijas tiesnešiem un apspriež aktuālos jautājumus. Pagājušajā gadā mums bija gods tikties arī ar tiesnesi no Lietuvas Danuti Jočieni.
Nobeigumā vēlos atzīmēt, ka vispārējās cilvēktiesības, Konvencija, Cilvēktiesību tiesas augsti autoritatīvās atziņas ir Latvijas tiesnešu pastāvīgas uzmanības centrā un mums nepieciešams pilnīgāk izmantot tās kriminālprocesā.
QR
