Ievads
Kopš starptautiskās konferences Nacionālo augstāko tiesu loma cilvēktiesību aizsardzībā 2012. gada 2. maijā līdz atreferējumiem kārtējā Augstākās Tiesas Biļetenā aizritējis gandrīz pusgads, kas iezīmējies ne tikai ar karstām diskusijām par cilvēktiesību jautājumiem Augstākās tiesas nolēmumos, bet arī plašāku analīzi par cilvēktiesību aizskārumus izraisošiem apstākļiem, veicamajiem likumu pilnveidojumiem, tiesību aizsardzības sistēmas visu posmu darba pārkārtošanu, pat mediķu iesaistīšanu tiesas sēžu dalībnieku disciplinēšanā. Rakstā, kas bija publicēts Jurista Vārdā, pamatojoties uz konferencē nolasītajiem referātiem un neilgi pirms konferences publicēto Ārlietu ministrijas informatīvo ziņojumu Par Eiropas Cilvēktiesību tiesas izskatītajām lietām, kurās iesniedzēju sūdzību pamatā bijušas nacionālo tiesu darbības nepilnības, jau tika vērsta uzmanība uz to, ka cilvēktiesību ievērošanas nodrošināšana ir skatāma plašā, daudzus faktorus aptverošā aspektā un ka tiesu praksē atspoguļojas arī izmeklēšanas iestāžu, ieslodzījumu vietu administrācijas un citu iestāžu darba nepilnības. Konferencē izskanēja aicinājumi visiem tiesnešiem pētīt Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) spriedumus sīkāk, kā arī konferencē pārstāvēto valstu Augstākajām tiesām attīstīt dialogu ar ECT savstarpējas sapratnes labākai attīstīšanai. Dialoga juridiskais formāts nav visai skaidrs. Domājams, ka tam nevajadzētu veidoties tā, kā savā interesantajā referātā stāstīja ECT tiesnese profesore Ineta Ziemele, proti, Vācijas Konstitucionālā tiesa 2004. gadā diezgan asi reaģēja uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā, kas ieguvusi apzīmējumu Von Hannover Nr.1, un kas būtībā gan sākās kā neliels konflikts starp abām tiesām un tikai vēlāk pārtapa par dialogu. Dialogam vajadzētu būt tādam, kurā nacionālo tiesu pārstāvji ne tikai izsaka uzslavas ECT spriedumiem, bet norāda arī uz neskaidriem jautājumiem un izsaka apsvērumus par to risināšanu, cerībā, ka teiktais nonāks arī līdz ECT Strasbūrā.
Tāpēc pievērsīsimies Ārlietu ministrijas informatīvajā ziņojumā (turpmāk – Ziņojums) aprakstītajiem spriedumiem, cenšoties tos dziļāk izprast, lai tiesu praksi pilnveidotu, kā arī apskatīsim dažus dialoga vērtus jautājumus.
Tiesu kļūdas vai Latvijas likumu nepilnības?
ECT, protams, ir īpaša tiesa. Tās augsto mērķu dēļ ir saprotamas un pieļaujamas dažas īpatnības, kas nav raksturīgas citām tiesām, piemēram, tiesības konstatēt cilvēktiesību pārkāpumus pat tādos gadījumos, kad valsts institūcijas vai amatpersonas nav pārkāpušas nekādus nacionālo tiesību priekšrakstus. Tādos gadījumos var atklāties nepilnības likumos, par ko tiesu instances nav atbildīgas. Ir arī tādas lietas, kurās nacionālo tiesu instancēs ir izspriesti jautājumi par noziedzīgu nodarījumu konstatēšanu un attiecīgu sodu vai civiltiesisku strīdu izšķiršanu, piemēram, zaudējumu atlīdzību, taču pieteikumi ECT iesniegti par kaut ko citu, kas nav bijis Latvijas tiesu izskatīšanas priekšmets, proti, par kompensāciju sakarā ar pārkāptām tiesībām uz pieeju tiesai, lietas savlaicīgu izskatīšanu, liecinieka nenopratināšanu, prokurora lēmumu, apstākļiem ieslodzījuma vietā u.c. Latvijā patiešām nav īpašas tiesas, kurā vērsties ar prasījumiem cilvēktiesību īstenošanas sakarā, taču Latvijas tiesām ir jāpieņem un jāizskata mantiski prasījumi par morālā un mantiskā kaitējuma atlīdzību. Taču iesniedzēji dod priekšroku ECT, kura vairumā gadījumu arī atzīst, ka iesniedzējam nav bijušas iespējas panākt viņu pretenziju sākotnēju izskatīšanu nacionālajās tiesās. Par lietu šķirošanu ECT nedaudz vēlāk. Turpināsim par gadījumiem, kad tiesa vai cita valsts institūcija īsteno likumā skaidri noteikto. Vairākās ECT lietās izskan secinājumi, ka tiesa, vadoties no likuma normām, nav pietiekami enerģiski rūpējusies par cilvēktiesību aizsardzību. Tādās situācijās var tikt skarti fundamentāli principi, piemēram, sacīkstes princips, uz kura balstās visa civilprocesuālā tiesvedība.
Latvijas tiesneši ir ilgstoši radināti nepaust nekādā veidā labvēlību vienai pusei, nedot padomus, kā veiksmīgāk virzīt savu prasību. Neitralitātes neievērošana draud ar iespēju otrai pusei apsūdzēt tiesnesi korupcijā un citos grēkos. Tiesnešiem gan ir pienākums lietas sagatavošanas un izskatīšanas laikā izskaidrot pusēm viņu tiesības, taču ne jau separātās sarunās. Kādā no ECT spriedumiem ir pārmetums, ka tiesa nav devusi padomu samazināt prasījumu apmēru, kura ievērošana mazinātu arī valsts nodevu, un tādējādi novērstu valsts nodevas lielo apmēru kā šķērsli tiesvedības uzsākšanai. Ja prasība tiktu apmierināta, tad ļoti iespējams, ka pēc uzvaras prasītājs rakstītu sūdzību, ka viņam pienācās vairāk, bet tiesnesis pierunāja neprasīt visu summu. ECT tiesneši ir no dažādām valstīm, iespējams, ka citās valstīs tiesnešiem ļauts jau pirms prasības pieņemšanas aprunāties ar pieteicēju par prasības būtību, izredzēm, labākiem risinājumiem. Pie mums tas kategoriski aizliegts.
Valsts nodevas maksāšanas pienākumu vispārīgi nevar uzskatīt par prettiesisku šķērsli, kas kavē pieeju tiesai. Latvijas Civilprocesa likuma (CPL) 43. pantā likumdevējs ir noteicis diezgan daudz izņēmumus, kad prasītājs atbrīvots no tiesas izdevumiem, tostarp valsts nodevas (darba strīdi, miesas bojājumi, uzturlīdzekļi u.c.). Citus izņēmumus, kaut arī panta trešā un ceturtā daļa paredz, bieži taisīt ir bīstami: atkal draud apvainojumi līdz pat ECT par labvēlību pret vienu un citu diskrimināciju. Sevišķos izņēmuma gadījumus konstatēt vajadzētu uzticēt nacionālajām tiesām, kas labi pārzina vietējo situāciju. Šādu apsvērumu gaismā aplūkosim Ziņojumā valdībai atreferēto ECT lietu M-na pret Latviju.
M-na vērsās ECT ar iesniegumu piespriest no Latvijas valsts kompensāciju par morālo kaitējumu sakarā ar tiesības uz pieeju tiesai pārkāpumu. Viņa bija centusies iesniegt Latvijas tiesā prasības pieteikumu par Ls 171 110 piedziņu sakarā ar būvju nopostīšanu viņas civilvīra mazdārziņā, bet tas viņai neizdevās. Uzrādot savu maznodrošinātas personas dokumentu, viņa lūdza, lai tiesa atbrīvo no valsts nodevas Ls 1503,33, t.i., likumā noteiktā šāda apmēra prasībai. Tiesa, ievērojot prasītājas mantisko stāvokli, gan samazināja valsts nodevu uz Ls 100, tas ir piecpadsmit reizes, bet pilnībā atbrīvot atteicās, cita starpā paskaidrojot, ka viņa varētu lūgt arī sadalīt nodevas maksājumu pa daļām, kā arī to, ka viņai pēc būtības nav bijušas ne lietošanas, ne īpašuma, ne mantošanas tiesības uz nopostītajām būvēm, tātad nav prasījuma tiesību.
Atteikumu viņa vairākkārtīgi pārsūdzēja visās iespējamajās tiesu instancēs. Tiesas pacietīgi savos lēmumos skaidroja atteikuma iemeslus. Saņēmusi piecpadsmit noraidošus lēmumus, M-na iesniedz ECT iesniegumu par pārkāpuma konstatēšanu, kas izpaudies vairākkārtējā atteikumā pilnībā atbrīvot iesniedzēju no valsts nodevas Ls 100 apmērā par prasības iesniegšanu civillietā. Simt latu nebūtu liela problēma gadījumos, kad to lūdz prasītājs, kas neiesniedz, lietojot lietas atreferējuma formulējumu, „acīmredzami nepamatotu (prasījuma tiesības neesamības dēļ) pieteikumu”. Taču šajā gadījumā jāņem vērā, ka tiesa jau bija samazinājusi valsts nodevas apmēru par 1403,33 latiem, kā arī skaidrojusi prasības pieteikšanas priekšnoteikumus. Tomēr ECT konstatēja divas kļūdas, par kuru esamību var diskutēt.
Pirmā kļūda esot tāda, ka tiesai vajadzējis jau sākotnēji, pirms valsts nodevas iekasēšanas (?) novērtēt prasību kā acīm redzami nepamatotu vai norādīt uz vajadzību samazināt prasības apmēru. Tas nozīmē, ka tiesnesim jākļūst par advokātu un pretēji civilprocesa principam saglabāt neitrālu pozīciju divu pušu strīdā tam vēl pirms lietas ierosināšanas jākonsultē prasītājs, kā labāk cīnīties pret atbildētāju. Tas būtu nelikumīgi. Arī pretēji dispozitivitātes principam, kas prasītājam pašam ļauj izlemt, par cik lielu summu tiesāties.
Otra lielā kļūda esot tāda, ka nacionālā tiesa, plaši interpretējot Civillikuma normas, esot nepārprotami pateikusi, ka tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību ir patstāvīga tiesība. Jā, tāda tiesība ir ietverta Civillikumā (CL). CL 1775. pants nosaka, ka katrs zaudējums, kas nav nejaušs, ir jāatlīdzina, bet 1779. pants pasludina, ka katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis. Formāli tas nozīmētu, ka ikviena, pat visabsurdākā prasība ir tiesā jāizskata un tikai pēc visu pārsūdzības instanču nolēmumiem tiktu apstiprināts fakts, ka Civillikumā ir visai plaši regulēti arī precizējumi, no kuriem izriet, ka ne jau ikvienam, kurš tikai iedomājas, ka viņa tiesības ir aizskartas, ir dota tiesas aizsardzība. Kā jau teikts, M-nai nebija ne lietošanas, ne īpašuma, ne mantošanas tiesību uz nopostīto siltumnīcu, viņa nebija mirušā īpašnieka tiesību pārņēmēja, bet gan cilvēks no malas. Vārdu sakot, bija sagaidāma bezjēdzīga tiesāšanās, iespējams, trīs instancēs. Šādiem gadījumiem ir Civilprocesa likuma 132. pants, kurā teikts, ka tiesnesis atsakās pieņemt prasības pieteikumu, ja prasību cēlusi persona, kurai nav prasības tiesību. Šis pants ir spēkā, nav apstrīdēts Satversmes tiesā, taču ECT paudusi atziņu, ka tiesām nav skaidrības par Latvijas likumiem attiecībā uz zaudējumu atlīdzību, to interpretāciju.
Taču ECT atrada vēl vienu argumentu par labu enerģiskajai sūdzētājai. Atsaucoties uz Civilprocesa likuma 43. panta trešās daļas sliktu interpretāciju („Puses atbrīvojamas no tiesas izdevumiem arī citos likumā paredzētos gadījumos”), ECT atzina, ka noticis Konvencijas 6. panta 1. punkta (tiesības uz pieeju tiesai) pārkāpums, un piesprieda par labu M-nai 1000 eiro. Šī summa runā pati par sevi, ja salīdzina ar citās lietās piespriestajām ievērojami lielākām summām. Taču ECT spriedums iezīmējas vēl ar vienu īpatnību un savdabīgām iesniedzējai pozitīvā sprieduma sekām. Īpatnība ir tāda, ka spriedumā nav norādīts, kurš no „citiem likumā paredzētiem gadījumiem” nav ņemts vērā. Sprieduma sekām vajadzētu būt tādām, ka, saņēmusi ECT spriedumu, ka iesniedzējai nepamatoti liegta iespēja tiesāties par pienākošos Ls 171 110 piedziņu, viņa tagad šo iespēju izmantos. Nekas tamlīdzīgs nenotika. Acīmredzot iesniedzēja jau bija sapratusi savas prasības bezcerību un vairs necentās izmantot ECT pavērto pieeju tiesai.
Cits piemērs – lieta B-ga pret Latviju (spriedums ietverts Ziņojumā). B-ga 2001. gada 19. aprīlī vērsās Rīgas apgabaltiesā ar prasību pret Valsts policiju un tās priekšnieku ar prasību par zaudējumu Ls 250 000 un morālā kaitējuma Ls 60 000 atlīdzību sakarā ar to, ka Jelgavas policistu bezdarbības dēļ viņai apzagtas dzīvojamās mājas un kafejnīca Jelgavā un Dobelē. Tas noticis laikā, kad viņa 1995. gada aprīlī - jūnijā bija apcietināta (apcietināšanas likumība netiek apstrīdēta). Sakarā ar zādzībām tika ierosināti divi kriminālprocesi, kuros B-ga, balstoties uz viņas apgalvojumiem par zādzības apmēriem, tika atzīta par civilprasītāju teju Ls 40 000 apmērā. Kriminālprocesa ietvaros tika aizturētas četras personas, kuras atzina, ka iekļuvušas telpās, nozagušas pārtiku, alkoholu, virtuves piederumus un naudu, bet apmēru ziņā stipri mazāk par civilprasībā uzrādīto. Cietušās apgalvojumi bija aptuveni un mainīgi, citus pierādījumus par nozagtās mantas vērtību iegūt neizdevās.
Prokurors nolēma civilprasību daļā noraidīt un daļēji izbeigt kriminālprocesu pierādījumu (par zādzības apmēru) trūkuma dēļ. Tad radās jau minētais prasības pieteikums, kas vērsts nevis pret četriem aizturētajiem, bet gan pret Valsts policiju un tās priekšnieku. Turklāt arī ar lūgumu atbrīvot no valsts nodevas samaksas. Tiesu instances pretojās šādas prasības pieņemšanai un izskatīšanai. ECT, izskatījusi B-as iesniegumu (spriedums stājās spēkā gandrīz astoņus gadus pēc iesnieguma saņemšanas), nesaskatīja pamatu prasībai par zaudējumu atlīdzību, noraidīja prasījumu par tiesāšanās izdevumu atlīdzību, atzina par pārmērīgu prasījumu par morālā kaitējuma atlīdzību. Tomēr piesprieda atlīdzību 8000 eiro apmērā.
Šis spriedums Latvijā ir rūpīgi pētīts, mēģinot saprast, kāpēc apstākļos, kad pat ECT nesaskatīja pamatu zaudējuma atlīdzībai, tomēr bija jāļauj B-ai bez valsts nodevas maksāšanas tiesāties par vienīgi uz viņas apgalvojumiem balstītu prasību par zaudējumu piedziņu no atbildētājiem, kuri saskaņā ar likumu šādā prasībā nevar būt atbildētāji, respektīvi, no Valsts policijas un atsevišķas tās amatpersonas. Nekādā ziņā netiek noraidīti pārmetumi Latvijai par kriminālnoziegumu izmeklēšanas nepietiekamu efektivitāti. Jāpiekrīt daudziem ECT spriedumā izteiktiem secinājumiem. Gribas pat izteikt pateicību par ECT skaidrojumu, ka ierobežotu resursu apstākļos valstij galvenā uzmanība jāpievērš sabiedriski sevišķi bīstamo noziegumu izmeklēšanai un tā nevar visus spēkus virzīt privātā īpašuma aizsardzībai. Māju un dzīvokļu apzagšana diemžēl notiek bieži un skar ne tikai tos īpašniekus, kas atrodas apcietinājumā, bet arī tos, kas no rīta dodas uz darbu un vakarā ar bažām atgriežas mājvietā. Taču divus pārmetumus, kas izcelti Ziņojumā valdībai, pieņemt ir grūti.
Pirmkārt, pārmetumu, ka tiesa, saņēmusi izziņu par prasītājas nelielo pensiju, tomēr nav atzinusi par trūcīgu personu, kurai pieder lielas vērtības – divas mājas un kafejnīca (tātad nekustamo īpašumu īpašniece, bet tomēr trūcīga). Otrkārt, pārmetumu, ka tiesa nav izskaidrojusi, kādi pierādījumi par nozagtās mantas vērtību vēl jāiesniedz, lai lietu vinnētu jeb, kā formulē ECT, lai prasītāja iegūtu pamatotas izredzes. Pamatotas izredzes apstākļos, kad prasītāja nemitīgi maina prasījumu apmērus, pinas savos apgalvojumos, uzrāda lieciniekus, kas neizraisa uzticību? Vai tiešām ECT uzskata, ka katram, kurš griežas tiesā, ir pamatotas izredzes panākt prasījumu apmierināšanu? Jāatkārto, ka tiesas skaidrojumi par to, kā ticami pamatot pašai prasītājai nemitīgi mainīgos, voluntāri izvirzītos prasījumus, būtu pretrunā likumā nostiprinātajam sacīkstes un tiesas neitralitātes principam.
Šādi spriedumi mudina aizvien vairāk cilvēkiem izmēģināt laimi. Tas novedis pie situācijas, ka ECT uzkrājušās neizskatītas 150 000 lietas un jādomā, kā tiesu pārorganizēt. Sūdzētāju ir nesalīdzināmi vairāk kā ar ECT spriedumiem aplaimoto. ECT, saskatot, ka ne katram iesniedzējam ir pamatotas izredzes, ieviesusi īpašu šķirošanas procesu, kurā jau sākotnēji daudzi iesniegumi atkrīt. No Latvijas saņemtās sūdzības sadalās šādi: 97% sūdzību par Latviju tiek noraidītas, lietu nemaz neierosinot, kas ir labāks rādītājs nekā visā Eiropā kopumā. No atlikušajiem trīs procentiem sūdzību aptuveni puse tiek atmestas pēc padziļinātas iepazīšanās ar tām, bet no pārējiem 1,5% aptuveni trešdaļa līdz tiesas spriedumam nenonāk izlīguma dēļ.
Ar visu to lietu izskatīšana ECT kļūst aizvien garāka. Jau pieminēts, ka B-as lietā spriedums stājās spēkā pēc astoņiem gadiem, skaitot no pieteikuma iesniegšanas. Vispārināti dati rāda, ka Latvijas lietās spriedums tiek gaidīts piecus, citreiz pat divpadsmit gadus, nu jau esot lieta, kurā spriedums gaidāms ne ātrāk kā 12-13 gadus pēc lietas iesniegšanas Strasbūrā. Tas atspoguļo vēl vienu īpatnību: kas atļauts ECT, nav atļauts nacionālajām tiesām! Tieši par lietu ilgo virzību Latvijas tiesas tiek bārtas un Latvija sodīta visbiežāk.
Vai lietu lēnā virzība ir tiesnešu bikluma sekas?
Tiesu lietu lēna virzība, bez šaubām, ir Latvijas, un ne tikai Latvijas, tiesu darba trūkums. Tam ir daudz cēloņu, kurus uzskaitīt šoreiz nebūtu jēgas. Taču nevar nepateikt, ka lietu savlaicīgu izskatīšanu biežāk kavē paši procesa dalībnieki, nevis tiesnešu vēlme vai bezatbildība. Liekas, kas nu tur daudz mainīsies, ja nenopratinās vienu liecinieku vai noturēs tiesas sēdi bez paša atbildētāja, ja klāt ir viņa advokāts. It kā sīki procesuāli pārkāpumi ļoti bieži atriebjas un kļūst par kasācijas sūdzības argumentiem. Te nav tiesnešu biklums, bet likuma prasību ievērošana. Sūdzību gadījumā ECT neinteresē, ko svarīgu būtu pateicis atbildētājs lietā par kredīta piedziņu, kurā nav apšaubāms ne kredīta ņēmēja paraksts par aizdevuma saņemšanu, ne parāda summa, kuras sakarā parādnieks paskaidrojumos pažēlojies par krīzi un neparedzētām grūtībām. Tiesības tikt uzklausītam tiesā ir svētas! Taču situācija varētu mainīties, ja nacionālās tiesas konsekventi prasītu, lai apelācijas vai kasācijas sūdzības iesniedzējs norāda ne tikai uz procesuālo tiesību pārkāpumu (liecinieka nenopratināšanu), bet arī kādus lietā svarīgus un jau ar citiem līdzekļiem nekonstatētus faktus šis liecinieks būtu sniedzis, kādā veidā viņa nenopratināšana novedusi līdz nepareizam spriedumam. (Šeit ir runa par civillietām, krimināllietā liecinieks, iespējams, spētu kādu svarīgu niansi sniegt).
Biežākie pārkāpumi no Konvencijas 6. panta ievērošanas viedokļa tiesu darbā izpaužas pārkāpumos attiecībā uz lietas savlaicīgu izskatīšanu un tiesību tikt informētam par procesa virzību.
Ir veikti vairāki svarīgi civilprocesa pārkārtojumi, kas paātrinās vienkāršāko lietu izskatīšanu, kasācijas tiesvedību. Galvenie pasākumi tiesu atslogošanai un darba paātrināšanai ir šādi:
1. Īpašas procedūras ieviešana maza apmēra prasībām (CPL 33³. nodaļa).
2. Dažādu būtībā bezstrīdus lietu nodošana notariāta un zemesgrāmatu lietvedībā.
3. Sakārtotas CPL normas par tiesas dokumentu piegādi.
4. Noteiktas plašas tiesības kasācijas tiesvedību īstenot rakstveida procesā.
5. Noteikts, ka Senāta rīcības sēžu lēmumi var būt rezolūcijas veidā.
CPL normas par tiesas paziņojumu, izsaukumu piegādāšanu un izsniegšanu tagad skaidrāk, precīzāk nosaka lietas dalībnieku pienākumus un ļauj tiesai rīkoties bargāk pret tiem, kas, aizbildinoties ar pavēstes nesaņemšanu, nenāk uz tiesas sēdēm. Tiek veikti pasākumi, lai izskaustu viltus slimības lapas un simulētas slimošanas. Risināms būtu jautājums par to, kā lietu virzību varētu paātrināt gadījumos, kad kādu divām vai vairāk dienām ieplānotu lietu nākas atlikt. Radušos logu nevar aizpildīt, piezvanot citas lietas dalībniekiem un piedāvājot izskatīt lietu ārpus kārtas. Protams, tiesnešiem ir daudz darba arī ārpus tiesas sēdēm, taču zināmas rezerves te ir, kas izmantojamas pēc attiecīga normatīvā noregulējuma.
Samērā droši var prognozēt, ka civilprocesa vienkāršošanas pasākumi izsauks pieteikumu skaita pieaugumu ECT, atsaucoties uz to, ka strīda pusei nav izsniegts dokuments, kurā sīki izklāstīts, kāpēc viņu neaicināja uz rakstisko procesu, neierosināja kasācijas tiesvedību, atcelta kasācijas tiesvedība maza apmēra prasību lietās. Vainot tiesas te nu atkal nez vai būtu pamats.
Par morālā kaitējuma atlīdzības kritērijiem
Lielu daļu pieteikumu par cilvēktiesību pārkāpumiem ECT saņem tieši no notiesātajām personām. Un ne jau par to, ka viņas nepamatoti notiesātas (iespējas pārsūdzēt ECT spriedumu krimināllietā ir ierobežotas). Nē! Personas, kas nesen enerģiski un pat izmisīgi centās pierādīt savu nevainību izmeklēšanas gaitā un tiesā, nonākušas ieslodzījumā par slepkavību, izvarošanu vai laupīšanu, pēkšņi atceras, ka uz viņām attiecas arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija un itin bieži pievēršas cīņai par tās ievērošanu. Gari pieteikumi ceļo uz Strasbūru ne jau par nepatiesu notiesāšanu, bet gan par apstākļiem soda izciešanas vietā – nepietiekamu uzturu, negaršīgu ūdeni, mitrumu kamerā, ziepju nepietiekamību un citu.
Cietumu stāvoklis un pārapdzīvotība ir smaga Latvijas problēma, ko tiesas var ietekmēt vienīgi ar mazāku notiesāto skaitu un īsākiem cietumsodiem, kas, protams, nebūtu labākais ceļš. Valdība un Tieslietu ministrija veic pasākumus stāvokļa labošanai cietumos budžeta iespēju robežās, kā arī ar organizatoriskiem pasākumiem. Pakļaujoties ES prasībām un Satversmes tiesas spriedumiem, Ministru kabinets ir apstiprinājis Noteikumus par ieslodzīto personu uztura un sadzīves vajadzību materiālā nodrošinājuma normām (MK noteikumi Nr.1022, 19.12.2006. ar grozījumiem), kas nosaka attiecīgi rudzu un kviešu maizes, putraimu, gaļas, zivju, tauku, eļļas, olu, piena, cukura, dārzeņu u.c. produktu devas, apģērbu un apavu normas utt. Tiek gādāts arī par vitamīniem, minerālvielām, medikamentiem. Iepazīstoties ar šīm normām, rodas iespaids, ka tās dažos rādītājos ir lielākas nekā var atļauties tūkstošiem pensionāru un daudzbērnu ģimeņu, kas nepārkāpj likumus un tāpēc nav valsts maizē. Bet notiesātie ir cilvēktiesību subjekti un var paģērēt, bet ja nesaņem, prasīt atlīdzināt par morālo kaitējumu, ciešanām. Priekšplānā tiek izvirzīts: „Aizmirstiet, ka es esmu slepkava vai izvarotājs, es esmu cilvēks!”
Raksturīgs šai aspektā ir ECT spriedums lietā B-ks pret Latviju, kuru pazīstamais kriminoloģijas speciālists Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes dekāns Andrejs Vilks tā daudznozīmīgi un rezervēti minējis kā interesantāko tiesas nolēmumu, kādu ir lasījis.
B-ks notiesāts par nepilngadīgas meitenes izvarošanu atbildību pastiprinošos apstākļos uz 10 gadiem ieslodzījumā. Cietušajai tiesa piesprieda kompensāciju par kaitējumu Ls 4000. Izmeklēšanas laikā un pēc notiesāšanas B-ks nepakļāvās ieslodzījuma vietas režīmam, uzvedās agresīvi, trīsdesmit divas reizes tika sodīts par dažādiem režīma pārkāpumiem. Viņš rakstīja daudzas sūdzības dažādām valsts iestādēm, bet, nepanācis savu, iesniedza ECT pieteikumu par vairāku Konvencijas pantu pārkāpumiem – brīvā stilā un bez jebkādiem pierādījumiem aprakstīja, cik slikti pret viņu izturējušies trijos cietumos, kur kameras netīras, dzeramajam ūdenim balināšanas līdzekļa piegarša, trūkst higiēnas līdzekļu, telpas pārapdzīvotas, kas viss kopumā viņam radot ciešanas, kas pārsniedz nenovēršamās ciešanas, kādas raksturīgas ieslodzītajam.
Notiesātais un ieslodzījuma režīma sistemātiskais pārkāpējs B-ks tagad ir slimīgs un jūtīgs un izvirza iespaidīgas prasības – vienu miljonu eiro par iespējamiem ārstniecības izdevumiem nākotnē un divus miljonus eiro par morālo kaitējumu. Plašā 37 lapaspušu spriedumā ECT vispusīgi analizē lietas apstākļus, atzīst par nepamatotiem vairumu prasījumu, taču beigās, atsaucoties uz valdības trūcīgo paskaidrojumu („valdība nav pierādījusi, ka vispārējās jurisdikcijas tiesa būtu pieņēmusi izskatīšanai ieslodzītā prasības par jebkādiem zaudējumiem, nav iesniegusi tiesu prakses piemērus”), Latvijas cietumu vispārēju pārzināšanu pēc speciālas komisijas nesenas vizītes tajos („valdība nenoliedz, ka D. cietums bija pārapdzīvots”) un to, ka pieteicēja rakstītais, lai gan nav pamatots ar jebkādiem pierādījumiem, „šķiet skaidrs un saskanīgs”, un ņemot vērā visu faktoru kumulatīvo efektu (savdabīga pierādījumu vākšanas un vērtēšanas metode, ko nedrīkst atļauties Latvijas tiesneši), tomēr piešķir 11 700 eiro kompensāciju sakarā ar B-ka turēšanas apstākļiem D. cietumā. Vai šāds spriedums būtu uzskatāms par spožu Konvencijas triumfu? Vienpadsmit tūkstoši eiro izvarotājam pret četriem tūkstošiem latu, ko Latvijas tiesa piesprieda upurim! Turklāt pirmais šo naudu no Latvijas valsts saņems bez šaubām, bet cik un vai vispār kaut cik no notiesātā saņems upuris, to zināt nevar. Šis spriedums provocē rakstīt pieteikumus un sūdzības vēl un vēl, jo rada cerības, ka varbūt kaut tūkstoti izdosies dabūt. Tas palielina tiesu jau tā nenormālo noslogotību un ved pie Konvencijas jauniem pārkāpumiem, proti, lietu ilgstošas nenobeigšanas.
Diskutējams ir cits jautājums, proti, par mērauklām, kādas morālā kaitējuma kompensēšanai pielieto Latvijas tiesas un ECT. Latvijas tiesas, balstoties uz profesora V. Sinaiska atziņām par kompensāciju kā gandarījuma došanas un samierināšanas līdzekli, cenšas vispusīgi apsvērt dažādus faktorus tā, lai piespriestā summa būtu saprātīga, samērojama ar citos gadījumos piespriesto, piemēram, smaga sakropļojuma vai tuvinieka nonāvēšanas gadījumos. Dažos likumos ir norādes par to, kādi apstākļi ņemami vērā. Piemēram, Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14. pantā noteikts, ka „morālo kaitējumu nosaka atbilstoši aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma smagumam, ņemot vērā iestādes rīcības tiesisko un faktisko pamatojumu un motīvus, cietušā rīcību un līdzatbildību, kā arī citus konkrētajā gadījumā būtiskus apstākļus”. Tātad jāsniedz izvērsts pamatojums, un nav viegli detaļās aprakstīt visus tos apsvērumus, kas tiesai uzkrājas, ilgi un pacietīgi uzklausot puses, vērtējot citus lietas materiālus. Domājot par iepriekš aprakstītās izvarošanas lietas apstākļiem, Latvijas tiesai būtu jāizvērtē visai pretrunīgi rādītāji par notiesātā dzīves veidu un līmeni pirms notiesāšanas, apstākļiem, kādi izraisīja slimības, samērīgas atlīdzības apmēru, kas atbilstu prof. V. Sinaiska formulētajiem atlīdzības mērķiem. Par ECT tiesas noteiktās kompensācijas apmēra kritērijiem Latvijas tiesnešiem nav ne skaidrības, ne informācijas. Atliek vienīgi teikt: no Strasbūras labāk redzams. Latvijas tiesneši priecātos gūt kādu plašāku informāciju par to, kā pareizāk noteikt kompensācijas. Tā vietā pagaidām lasām spriedumos formulējumus bez apsvērumu izklāsta: „Ņemot vērā visus būtiskos faktorus, tiesa iesniedzējam piešķir kompensāciju par morālo kaitējumu EUR ..” .
Princese Karolīna un civiltiesiskie strīdi Latvijā
Ziņojumā valdībai ietvertas divas lietas, kas saistītas ar vārda brīvības aizskārumiem. Pirmā no tām ir S-is pret Latviju, ko Latvijā sāka izskatīt 1998. gadā, iesniegumu ECT saņēma 2004. gadā un savu vērtējumu par 1998.-2004. gada nolēmumiem deva 2010. gadā. Otrajā lietā A/S „Diena” un O-ņš pret Latviju iesniegums ECT saņemts jau tālajā 2000. gadā, vērtējums taisīts 2007. gadā. Nav ziņu, ka kopš 2004. gada ECT būtu saņēmusi no Latvijas un izskatījusi jaunus iesniegumus šajā jomā. Tas nav kavējis I. Reines kundzi 2012. gadā pasludināt, ka izpratne par vārda brīvības aizsardzību Latvijā vēl ir bērnu autiņos, vēl neprotam atšķirt ziņu no viedokļa. Korekcijas šādā vērtējumā izteikusi ECT tiesnese profesore I. Ziemele, kas, stiprinot dialoga veidošanos, šā gada 6. augustā tikās ar Augstākās tiesas tiesnešiem. I. Ziemele izteicās, ka Latvijas tiesu darbs ECT skatījumā ir manāmi uzlabojies un nebūtu pareizi Latvijas tiesām un tiesnešiem pārmest par zināšanu nepilnībām pirms 10-20 gadiem, jo visa valsts sistēma tad vēl tikai mācījās demokrātijas un tiesiskas valsts pamatus.
Kā 2. maija konferencē norādīja prof. I. Ziemele, jautājums par fundamentālu tiesību principu līdzsvarotu piemērošanu ir viens no sarežģītākajiem ECT praksē. To rāda arī tas, ka pēc viena sprieduma (Von Hannover Nr.1) ir tapis otrs spriedums par Monako princeses Karolīnas von Hannover privātuma aizskaršanu (Von Hannover Nr.2). ECT ir nonākusi pie zināma kompromisa jautājumā par to, kurš tiesību postulāts ir svarīgāks – tiesības uz vārda brīvību (masu mediju tiesības informēt sabiedrību) vai personas tiesības uz privātumu, aizsargātu privāto dzīvi: privātuma tiesībām un vārda brīvībai ir vienāds svars. Un tiesa sniegusi apsvērumus, kādi apstākļi ļauj taisīt juridiski pamatotu galīgo spriedumu. Liekas, nebūs kļūda, ja apgalvosim, ka vienāds svars ir arī personas goda un cieņas aizsardzības un preses brīvības nodrošināšanas prasībām. Tas mudina turpmākajā praksē domāt, vai šādā vienāda svara aspektā nav skatāmi arī strīdi, kuros saduras postulāti “īpašuma tiesības ir svētas” un “īpašuma labticīgs ieguvējs un civiltiesiskās apgrozības stabilitāte ir ne mazāk aizsargājama”. Tas nozīmē, ka atkarībā no dažādu faktoru vispusīgas analīzes rezultātiem, vienā gadījumā tiesas spriedums ir par labu vienai pusei, bet citā var būt par labu otrai pusei, un tāda judikatūra nav uzskatāma par nekonsekventu vai kļūdainu. Nav šaubu, ka šādu ECT spriedumu detalizēta izpēte ir vajadzīga un veicina juridiskās argumentācijas izkopšanu arī cita satura strīdos.
Noslēgumā gribas teikt paldies ECT tiesnesei prof. I. Ziemelei par uzmundrinošu Latvijas tiesu darbības vērtējumu skatījumā no Strasbūras. Tiekoties ar Augstākās tiesas tiesnešiem 6. augustā, viņa izteicās, ka ir pagājis tiesiskās bāzes un elementāro zināšanu apgūšanas laiks un tagad, kad pamatlietas ir sakārtotas un nostabilizējušās, ir laiks tiesām pievērsties spriedumu kvalitātei un kļūt par nopietniem spēlētājiem valsts varas laukumā, dodot domu virzību arī citiem varas atzariem. Tiesām ir iespēja jaunam, kvalitatīvam lēcienam, un to no Latvijas tiesām gaida gan pašu valstī, gan ECT. Strādāsim, lai šo uzdevumu īstenotu!
QR
