Dialogs starp tiesām cilvēktiesību aizsardzības kontekstā

Idejai par konferences Nacionālo augstāko tiesu loma cilvēktiesību aizsardzībā rīkošanu ir jāpateicas Augstākajai tiesai. Lieki teikt, ka Rīgas Juridiskā augstskola ir priecīga līdzdarboties konferences rīkošanā, kuras atslēgvārdi ir tiesas un cilvēktiesību aizsardzība. Cilvēktiesības ir viens no augstskolas studiju virzieniem, kur tās iespējams apgūt, smeļoties pieredzi no esošajiem un bijušajiem ārvalstu un Latvijas tiesnešiem. Augstskola ir viens no partneriem Menu for Justice pētniecības projektā, kurā ir iesaistītas vairāk nekā četrdesmit augstskolas un tiesnešu mācību centri no visām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Šī projekta ietvaros tiek apzināti šķēršļi vienotas Eiropas tieslietu kultūras veidošanai, kā arī apkopota Eiropas Savienības valstu labākā prakse, ar mērķi ieteikt labākos risinājumus tiesnešu apmācībā. Katru gadu augstskola rīko diskusiju par aktuālajiem cilvēktiesību jautājumiem Latvijā, kurā tiek analizēti Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmi Latvijas lietās. Minētās aktivitātes ilustrē augstskolas akadēmisko iesaisti un interesi jautājumos, kas tieši ir saistīti ar cilvēktiesību normu piemērošanu tiesās nacionālā un starptautiskā līmenī.

Īpašs gandarījums ir par to, ka augstskolas akadēmisko interesi dala tik nopietns un cienījams partneris, kāda ir Augstākā tiesa. Tas arī ir loģiski, jo pienākums respektēt cilvēktiesības saista valsti kopumā un katru valsts institūciju atsevišķi, un tiesām šajā procesā ir īpaša nozīme. Cilvēktiesības caurauž ikvienu dzīves situāciju un iesniedzas katrā tiesību nozarē – civiltiesībās, krimināltiesībās, administratīvajās tiesībās un konstitucionālajās tiesībās. Tomēr ne vienmēr cilvēktiesību aspekti ir acīmredzami un pārkāpuma konstatēšana – vienkārša. Tiesneša darbā tas nozīmē tiesības identificēšanu, satura noskaidrošanu, pareizās metodoloģijas izvēli, lai secinātu, vai attiecīgās tiesību normas piemērošana noved pie cilvēktiesību pārkāpuma. Tas nebūt nav vienkāršs uzdevums, jo īpaši tad, ja lietas būtība pirmajā brīdī nemaz nešķiet saistīta ar cilvēktiesībām. Savukārt tiesneša atbildība ir liela un – pienākuma respektēt cilvēktiesības gadījumā – nereti ar publisku rezonansi.

Mūsdienu dinamiskajā pasaulē tiesneši nav izolēti no ārpasaules. Ikviena persona var sūdzēties par cilvēktiesību pārkāpumiem augstākā un (vai) starptautiskā tiesā. No cilvēktiesību aspektu iztirzāšanas nav iespējams izvairīties. Vienlaikus nacionālo tiesību aizvien pieaugošai atvērtībai starptautiskajiem procesiem ir liels praktisks labums. Proti, līdzīgas situācijas var būt jau risinātas citās tiesās, citās valstīs vai starptautiskās institūcijās. Šai ziņā starptautisko cilvēktiesību institūciju nolēmumi, jo īpaši Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse, ir īpaši noderīgs palīglīdzeklis tiesneša ikdienas darbā. Tā palīdz ne tikai noskaidrot Eiropas Cilvēktiesību konvencijā ietverto tiesību saturu, principus un piemērošanas metodoloģiju, bet, kas ir īpaši noderīgi, tā parāda ceļu, kā atbilstīgi iztulkot un piemērot pašmāju tiesību normas.

Augstākajai tiesai ir īpaši svarīga loma cilvēktiesību aizsardzības procesā. Gan Latvijas Republikas Satversmes 92. pants, gan Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 13. pants norāda, ka cilvēktiesību pārkāpuma gadījumā ikvienam cilvēkam ir jābūt iespējai savas tiesības aizstāvēt. Tiesām tas nozīmē divkāršu pienākumu – pirmkārt, pārbaudīt to, vai cilvēktiesību pārkāpums jau nav noticis, otrkārt, raudzīties, lai tas netiktu izdarīts ar pašas tiesas darbību. Savukārt Augstākā tiesa ļoti bieži ir pēdējais glābējriņķis valstī. Veidojot vienotu izpratni par tiesību piemērošanu katrā tiesību nozarē, ar savu viedumu Augstākā tiesa īsteno valsts pienākumu aizsargāt cilvēktiesības. Līdz ar Augstāko tiesu visbiežāk valsts garantētās aizsardzības iespējas ir izsmeltas un pēc tam atliek tikai starptautiskie tiesību aizsardzības mehānismi.

Nedrīkst aizmirst, ka starptautiskajām cilvēktiesību aizsardzības institūcijām ir tāds pats pienākums kā nacionālajām tiesām – nodrošināt cilvēktiesību aizsardzību. Turklāt standarti gan Eiropas Cilvēktiesību konvencijā, gan Latvijas Republikas Satversmē ir lielā mērā līdzīgi. Ir ļoti svarīgi apzināties, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir partneris kopējā pienākuma – nodrošināt cilvēktiesību aizsardzību – izpildē. Nedz Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir ieinteresēta cilvēktiesību pārkāpuma konstatēšanā, nedz Augstākā tiesa ir ieinteresēta, lai Eiropas Cilvēktiesību tiesa pārkāpumu konstatē. Gluži otrādi – abu tiesu darbība ir vērsta uz to, lai pārkāpums tiek novērsts valsts ietvaros nacionālajās tiesās. Ne velti 2005. gadā Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzsāka ikgadējo semināru ciklu ar nosaukumu Dialogs starp tiesnešiem. Šajos semināros tiesneši no 47 dalībvalstu konstitucionālajām un augstākajām tiesām un Eiropas Cilvēktiesību tiesas cenšas rast vienotu izpratni par tik komplicētiem jautājumiem kā, piemēram, dalībvalstu rīcības brīvība Eiropas Cilvēktiesību konvencijas standartu īstenošanā vai Eiropas Cilvēktiesību tiesas uzraudzības robežas.

Dialogs starp tiesām ir pamattēma, kas caurauž šo konferenci. Tas ir attiecināms uz pirmo diskusiju bloku par Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Savienības tiesas mijiedarbību, uz otru diskusiju bloku par Lietuvas, Polijas un Igaunijas augstāko tiesu pieredzi Eiropas Cilvēktiesību konvencijas kontekstā, un arī uz trešo diskusiju bloku par Latvijas Republikas Augstākās tiesas pieredzi un sadarbību ar Satversmes tiesu. Faktiski dialogs starp tiesām izkristalizējas divos vienlīdz svarīgos līmeņos – starp nacionālajām tiesām un Eiropas Cilvēktiesību tiesu, kā arī starp vispārējās jurisdikcijas tiesām un Satversmes tiesu.

Tradicionāli lielāka uzmanība tiek veltīta pirmajam līmenim. Kā rāda spriedums lietā Lavents pret Latviju, kurā Eiropas Cilvēktiesību tiesa nepiekrita Augstākās tiesas sniegtajam likuma tulkojumam, šai diskusijai Latvijā ir sena vēsture. Bet nedrīkst nenovērtēt arī otra līmeņa nozīmi. Raugoties šauri no attiecīgās tiesību nozares procesuālo noteikumu viedokļa, prasība vai pieteikums var tikt noraidīts. Tas var novest pie situācijas, kad cilvēkam nav pieejama tiesa un līdz ar to kopumā netiek nodrošināta iespēja aizstāvēt savas tiesības. Tas savukārt var novest pie pārkāpuma konstatācijas starptautiskā cilvēktiesību institūcijā. Ņemot vērā valsts kopējo pienākumu cilvēktiesību aizsardzībā, un tiesu institūcijām savstarpēji sadarbojoties, nosakot, kuras tiesību nozares ietvaros vai kuras tiesu institūcijas līmenī (vispārējās jurisdikcijas tiesas vai Satversmes tiesa) panākams risinājums, tādas situācijas ir iespējams novērst. Turklāt negaidot pārkāpuma konstatāciju starptautiskā līmenī.

Noslēgumā jāsaka, ka šī ir pirmā starptautiska līmeņa konference Latvijā, kurā, ņemot par atskaites punktu Augstāko tiesu, tiek veidots dialogs ar Eiropas Cilvēktiesību tiesu un Satversmes tiesu. Kā rāda pieredze, visupirms ir jābūt vēlmei dialogā iesaistīties. Šāds dialogs ir nebeidzams process, un caur nolēmumiem un profesionālām diskusijām tas ir jāuztur!