Izaicinājumi Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas ieviešanā un tiešā piemērošanā Lietuvas Augstākās tiesas judikatūrā

Ievads

Cilvēktiesības un to aizsardzība parasti tiek uzskatīta par prioritāti gan demokrātiskas valsts iekšējās lietās, gan arī tās ārpolitikā.

Mūsdienu tiesību doktrīnā dominē uzskats, ka cilvēktiesības nevar uztvert no šaura nacionāla redzesleņķa; tās ir universālas ne vien to deklarēšanas ziņā, bet arī to piemērošanā. No otras puses, nav iespējams neņemt vērā arī zināmas specifiskas īpašības un aspektus, ko jau sākotnēji nosaka vēsturiskais periods, valstī dominējošās morāles normas, tiesiskā apziņa un, visbeidzot, zinātnes un tehnikas attīstība, kas savukārt izraisa izmaiņas morālē un attiecīgi – arī izmaiņas cilvēktiesību sistēmā.

Šāds universāls cilvēktiesību aizsardzības mehānisms, kas vienlaikus atzīst arī nacionālās īpatnības, ir iemiesots Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (turpmāk – Konvencija).

Neapšaubāmi, tas, cik sekmīgi notiek Konvencijas īstenošana nacionālajā līmenī, ir atkarīgs no valstu tiesu attieksmes un aktivitātes. Jo īpaši tāpēc, ka, piemēram, Lietuvā pēdējos gados visvairāk problēmu ir radījušas nepilnības iekšzemes tiesu praksē (gan tāpēc, ka šādas prakses nav bijis, gan arī tās trūkumu dēļ) un daudz retāk – trūkumi tiesiskajā regulējumā Konvencijas izpratnē. Turklāt pat tad, ja iekšzemes tiesiskajā regulējumā tiek identificēti gadījumi, kas neatbilst Konvencijas normām, atsevišķos gadījumos šos trūkumus iespējams labot, attīstot atbilstošu tiesu praksi.

Par atskaites punktu pieņemot jautājumu par attiecībām starp valstu tiesām un Eiropas Cilvēktiesību tiesu (turpmāk – ECT), šajā ziņojumā apskatīta Lietuvas Augstākās tiesas (turpmāk – LAT) prakses efektivitāte, Lietuvas valstij risinot tās identificētās vai apjaušamās iekšējās problēmas, kas saistītas ar cilvēktiesībām, kā arī LAT ieguldījumu efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekļu piemērošanā.

I. Par Konvencijas saistību ar valsts iekšējo tiesību sistēmu; attiecības starp valsts tiesu un ECT jurisdikciju

Savā izvērtējumā par saistību starp Konvenciju un Lietuvas valsts iekšējo tiesību sistēmu Lietuvas Republikas Konstitucionālā tiesa ir minējusi, ka ratificētajai Konvencijai ir paredzēts kļūt par valsts tiesību aktu sistēmas daļu; ratificējot Konvenciju, Lietuva vienlaikus ir apņēmusies garantēt Konstitūcijā nostiprinātās cilvēktiesības un brīvības katrai personai savā jurisdikcijā, līdz ar to Konvencija ir Lietuvas tiesību sistēmas dabiska sastāvdaļa.

Gan no Konvencijas, gan arī no ECT prakses attiecībā uz tās normu interpretāciju ir skaidri noprotams, ka galvenais pienākums īstenot un nodrošināt Konvencijā garantētās tiesības un brīvības piekrīt valsts iekšējai tiesību sistēmai, proti, valsts iestādēm. Starptautisko Konvencijā paredzēto cilvēktiesību aizsardzības līdzekļu (tostarp lūgumraksti ECT) ietekme ir pakārtota valsts iekšējai tiesību sistēmai. ECT jurisdikcijas subsidiārais raksturs un tās kompetences ierobežojumi, kas paredzēti Konvencijā, nosaka, ka ECT nevar uzskatīt par valsts tiesu instanču turpinājumu – par suprakasācijas vai ceturto instanci, kas izskatītu valsts tiesu lēmumus vai būtu pilnvarota tos atcelt. Būtībā ECT būtu jāuzskata par papildu kontroles mehānismu, kas pamatojas uz valstu tiesu veikto faktisko apstākļu izvērtējumu un sagatavotajiem tiesību aktiem (izņemot gadījumos, kad Konvencijas pārkāpumi ir acīmredzami). Jānorāda, ka, pamatojoties uz minētajiem argumentiem, Lietuva gatavo savu aizstāvību vairākās Tiesai iesniegtajās lietās.

Tāpat jāņem vērā, ka diskusijās par ECT nākotni, kas patlaban norisinās starptautiskā līmenī, galvenie aspekti ir subsidiaritātes principa nostiprināšana un plašākas rīcības brīvības piešķiršana valstu tiesām. Šajā kontekstā nepieciešams pieminēt Braitonas deklarāciju, kura, domājams, būs par pamudinājumu grozījumu veikšanai pašā Konvencijā.

II. Konkrēti problemātiskie (pozitīvie un negatīvie) aspekti Konvencijas ieviešanā jeb jaunas un atkārtoti sastopamas problēmas saistībā ar Konvencijas ieviešanu Lietuvā; ieviešanas rezultāti

1. Šobrīd Lietuvā ir radusies neviennozīmīga situācija saistībā ar tiesību uz taisnīgu lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā, ko garantē Konvencijas 6. panta pirmā daļa, ieviešanu: problēma, kas saistīta ar nepamatoti ilgu tiesas procesu un efektīviem tiesību aizsardzības līdzekļiem, lai par to sūdzētos 6. panta pirmās daļas un 13. panta kontekstā.

Starp ECT izskatītajām lietām pret Lietuvu pēdējo gadu laikā izteikti dominē sūdzības saistībā ar 6. panta pirmo daļu, jo īpaši attiecībā uz tiesībām uz taisnīgu lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā; piemēram, no pagājušajā gadā pieņemtajiem desmit spriedumiem piecos tika konstatēti pārkāpumi sakarā ar pārmērīgu procesa ilgumu.

ECT vēl nav nepārprotami atzinusi, ka Lietuvas tiesību aktos būtu paredzēts efektīvs tiesiskās aizsardzības līdzeklis attiecībā uz nepamatotu procesu ilgumu, kas varbūt pat ļautu domāt, ka ir atzīta sistēmiskas problēmas esamība Lietuvā. Valdība turpina noraidīt kā neefektīvus ECT ieteiktos pasākumus tiesību piemērošanas prakses un tiesiskā regulējuma pilnveidošanai, kaut gan kopš 2007. gada LAT ir konsekventi attīstījusi savu praksi, saskaņā ar kuru tiek piešķirta kompensācija no valsts par kaitējumu, ko nodara nepamatoti ilga tiesvedība, pamatojoties uz ECT formulētiem kritērijiem, t.i., tieši piemērojot Konvenciju. Protams, pastāv arī izņēmumi. Lietās Giedrikas (2010. gada 14. decembra spriedums) un Beržinis (2011. gada 13. decembra spriedums), kaut arī netieši, šāda efektīva tiesiskās aizsardzības līdzekļa esamība tika atzīta – kad Lietuvas tiesa piešķīra atlīdzinājumu pieteikuma iesniedzējiem, ECT paziņoja, ka „cietušo vairs nav”. Turklāt papildus jau pastāvošajām tiesību normām, kuras ne vien deklaratīvi ir vērstas uz lietu izskatīšanu īsākajā iespējamajā termiņā (piemēram, Tiesu likuma 5. panta otrā daļa un 34. panta pirmā daļa, Kriminālprocesa kodeksa (KPK) 44. pants, Civilprocesa kodeksa (CPK) 7. pants, kuros minēta tiesvedības koncentrētība, operativitāte un procesuālā ekonomija), bet arī nosaka konkrētus laika ierobežojumus procesuālo darbību veikšanai (īpaši KPK 176. pants (laika ierobežojumi pirmstiesas izmeklēšanai), 215. pants (tiesības iesniegt sūdzību par pirmstiesas izmeklēšanas ilgumu uzreiz pēc sešu mēnešu termiņa iestāšanās) utt.), ir īstenoti jauni preventīvie pasākumi tiesvedības paātrināšanai (piemēram, CPK 72. pants ar grozījumiem, kuros ietverts skaidrāks regulējums laika ierobežojumiem lietu izskatīšanā); ekspertu līmenī notiek diskusija par nepieciešamību šādiem papildus grozījumiem kriminālprocesā un administratīvajā procesā. Tādējādi šāda ECT pozīcija varētu būt pamats diskusijai.

Mēs uzskatām, ka faktiskā situācija Lietuvā būtībā atbilst ECT kritērijiem attiecībā uz efektīvu tiesisko līdzekļu esamību. Lietuvas Republikas likumā – Civilkodeksa (CK) 6.272.pantā – ir noteikts tiesiskais pamats zaudējumu atlīdzinājumam. Tātad formāla tiesiskā bāze eksistē (kaut arī ne expresis verbis formā), un tās saturu, kā jau tika minēts, ir interpretējusi un tās piemērošanas kārtību ir noteikusi kasācijas instances tiesa savā pietiekami apjomīgajā un aizvien pieaugošajā (un attiecīgi – konsekventajā) praksē, kas tiek pilnveidota kopš 2007. gada un ir vērsta uz Konvencijas kritērijiem, un būtībā pielīdzināta vispārīgajiem (kompensējošajiem) pasākumiem.

Tāpat attiecībā uz faktu, ka 2011. gadā ECT sāka izskatīt šīs kategorijas sūdzības (Maneikis, pieteikums Nr.21987/2007; UAB RIKOMA, pieteikums Nr.9668/2008), kas tika iesniegtas pēc jau pieminētajiem LAT nolēmumiem, problēma ir tā, ka ECT turpina neatzīt, ka laikā, kad attiecīgie pieteikumi tika iesniegti Tiesai, Lietuvā varēja būt efektīvs tiesiskais līdzeklis attiecībā uz nepamatoti ilgu tiesvedību, t. i., izvērtē situāciju bez jebkādas diferenciācijas atkarībā no tā, kad pieteikumi tika iesniegti – pirms 2007. gada kasācijas instances tiesas nolēmumiem vai pēc šā un citiem analogiem nolēmumiem. Turklāt varētu arī pieņemt, ka ECT attiecīgos vērtējumus tieši ar procesa ilgumu saistīta pārkāpuma kontekstā nosaka specifiska, izņēmuma vai vērtību nostāja par esošā tiesiskā regulējuma skaidrību un tā piemērojamības robežām. Var rasties iespaids, ka šā pārkāpuma un pieejamo tiesisko līdzekļu kontekstā ECT piemēro stingrākus kritērijus, pieprasot ne vien Konvencijas izpratnē progresīvu tiesu prakses aspektu, bet arī konkrēta un saprotama tiesiskā regulējuma noteikšanu.

Kaut pilnībā atbalstām viedokli, ka ir jātiecas uz lielākām garantijām jebkuru tiesību efektīvai īstenošanai, mēs vienlaikus uzskatām, ka šobrīd pastāvošā minēto tiesību īstenošana Lietuvā nodrošina pietiekamas garantijas, lai tās tiktu atzītas un novērtētas kā efektīvas. Tomēr nav šaubu, ka varētu būt vēl vairāk un citādas garantijas, t. i., vienmēr ir iespējams virzīties uz ideālu, paturot prātā, ka samērā dinamiskā ECT prakse turpina prasīt jaunas apņemšanās no Konvencijas dalībvalstīm. Papildus tam arī valstu tiesiskā doktrīna turpina attīstīties.

2. Problēma saistībā ar kasācijas sūdzības iesniegšanu pienācīgā un pareizā veidā

Viens no pienākumiem, kas izriet no Konvencijas (6. panta pirmā daļa), ir nodrošināt personai reālu un efektīvu piekļuvi tiesai. Šis aspekts zināmā mērā ir problemātisks kasācijas stadijā, jo iesniedzēji bieži apgalvo, ka, piemēram, lēmumā nepieņemt viņu kasācijas sūdzību par tiesību jautājumiem, tiesa nav izskaidrojusi, kāpēc tajās minētie jautājumi būtiski neietekmētu tiesību aktu vienveidīgu piemērošanu utt. Tātad rodas problēma saistībā ar kasācijas sūdzību iesniegšanas tiesību efektīvu, pareizu un pienācīgu izmantošanu, un tā ir lielā mērā saistīta ar tiesas rīcības brīvības, izvērtēšanas jautājumiem, kad vienveidīga pieeja ir patiešām sarežģīta. Atbilstoši ECT judikatūrai tiesības uz tiesu, kur viens no aspektiem ir tiesības uz piekļuvi tiesai, nav absolūtas; tās pieļaujams pakļaut ierobežojumiem, jo īpaši gadījumos, kad runa ir par sūdzības pieļaujamības nosacījumiem, tā kā jau pēc sava rakstura tās rada nepieciešamību pēc valsts noteikta regulējuma un valstij attiecībā uz to ir zināma rīcības brīvība. ECT jau ir konstatējusi, ka pieļaujamības prasību ieviešana un piemērošana attiecībā uz sūdzībām par tiesību jautājumiem, kas ir iesniegtas kasācijas instances tiesā, bija vērsta uz leģitīma mērķa sasniegšanu labas tiesvedības interesēs, un šajā procesa stadijā pienākums detalizēti motivēt lēmumu ir ierobežots. Tomēr šādi ierobežojumi nedrīkst ierobežot vai mazināt personas piekļuvi tiesai tādā veidā vai tādā apmērā, ka šīs tiesības tiek liegtas pēc būtības. Tāpēc valsts tiesnesim vienmēr ir jāatrod līdzsvars starp ierobežojumiem uz personu pieeju tiesai un mērķi nodrošināt pienācīgu tiesvedību. Piemēram, 2005. gada 3. novembra spriedumā lietā Nr.6788/02 Lenkauskienė pret Lietuvu Tiesa konstatēja, ka iesniedzējas sūdzība saskaņā ar Konvencijas 6. pantu (piekļuve kasācijas instances tiesai) ietvēra sarežģītus faktu un tiesību jautājumus, kuru konstatēšana būtu atkarīga no lietas izskatīšanas pēc būtības. Otrajā lēmumā ECT ir pārliecinājis valdības arguments, ka iesniedzēja neizsmēla savas kasācijas sūdzības iesniegšanas iespēju efektīvi, pienācīgā un pareizā formā. Viņas kasācijas sūdzības argumenti bija vērsti pret viņas notiesāšanas faktu bāzi un nesaturēja skaidrus tiesību jautājumus par kriminālu darbību simulācijas modeļa izmantošanu vai paļaušanos uz pamudinājumu vai provokācijām no slepeno aģentu puses. Tāpēc tikai vienīgi viņa bija atbildīga par viņas lietas izskatīšanas ierobežošanu Augstākajā tiesā un attiecīgi nevarēja iesniegt sūdzību par to, ka viņai tika liegta piekļuve tiesai.

3. Rīcībnespējīgu personu tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana (Konvencijas 6. panta pirmā daļa), tiesību uz brīvību un drošību (5. panta ceturtā daļa), tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību (8. pants), tiesību uz efektīvu aizsardzības nodrošinājumu (13. pants) un citu Konvencijā noteikto tiesību nodrošināšana.

Attīstot savu praksi lietās par personu atzīšanu par rīcībnespējīgām, LAT pēdējo gadu laikā ir veikusi nozīmīgu darbu, lai garantētu, ka tādas personas, attiecībā uz kuru tiesā tiek lemts jautājums par viņas pamattiesību iespējamu ierobežošanu, tiesības uz taisnīgu tiesu nav tikai ilūzija un personas atzīšana par rīcībnespējīgu tiek izmantota kā līdzeklis personas tiesību un interešu patiesai aizsargāšanai (un tikai kā ultima ratio), nevis kā apspiešanas un vajāšanas instruments. Jāatzīmē, ka šī prakse pastāvēja jau pirms tam, kad valdība tika informēta par lietu D. D. pret Lietuvu (ECT spriedums šajā lietā pieņemts 2012. gada 14. februārī), kurā tiesa nolēma, ka lietas izskatīšana par lūgumu nomainīt rīcībnespējīgā iesniedzēja aizgādni bija netaisnīga, ņemot vērā, ka iesniedzējam nebija piešķirts advokāts, tika pārkāpts sacīkstes princips; vēl tika pārkāptas tiesības uz brīvību un drošību, jo iesniedzējs, kurš piespiedu kārtā bija ievietots sociālās aprūpes iestādē, nevarēja patstāvīgi vērsties tiesā.

Atklāti sakot, Lietuvā joprojām pastāv no padomju laikiem mantots institūts, kura ietvaros tiek izlemts par rīcībnespēju un kas šajā jutīgajā jomā balstās uz nepamatoti neelastīgu principu – visu vai neko (saskaņā ar pastāvošo tiesisko regulējumu tikai personas, kuras cieš no atkarībām, var tikt atzītas par daļēji rīcībnespējīgām; ierosināto grozījumu pieņemšana virzās ar grūtībām). Tāpat jānorāda, ka aizgādnības mehānisms ir definēts un noteikts Civilkodeksā un Civilprocesa kodeksā, taču nav citu tiesību aktu, piemēram, noteikumu, lai nodrošinātu, ka aizgādnība tiek uzraudzīta un kontrolēta. Kontroles funkcija ir piešķirta pašvaldību sociālās aprūpes institūcijām. Tomēr praksē tās pilda šo funkciju tikai tad, kad tām šim nolūkam ir laiks un cilvēkresursi. Tādējādi dažkārt valsts tiesai nākas risināt likumdevēja darba nepilnības.

Visprogresīvākie LAT prakses aspekti, kas tiek pilnveidoti kopš 2007. gada, ir šādi:

Rīcībnespējas noteikšana kā ultima ratio; nepieciešamie būtiskie argumenti šā procesa uzsākšanā; neaizsargātu grupu aizstāvības atzīšana par prioritāti. Cilvēku ar garīgu invaliditāti tiesības var ierobežot tikai un vienīgi apjomā, ko pieļauj Konstitūcija, starptautiskie un nacionālie tiesību akti. Gadījumos, kad tiesību akti neparedz konkrētu regulējumu, neaizsargātu cilvēku tiesību ierobežošanas jautājumus var izlemt, tieši piemērojot Lietuvas Republikas Konstitūciju, starptautiskos tiesību aktus vai līdzīgus institūtus, kas ir paredzēti valsts tiesību aktos, piemēram, aprūpes institūtu;
Personu procesuālā statusa noteikšana lietās par viņu rīcībspējas ierobežošanu (dalību procesā) ar uzsvaru uz viņu tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanas nozīmīgumu un nepieciešamību: ir svarīgi garantēt lietas taisnīgu izskatīšanu (pienācīgu informēšanu par procesu, procesu saskaņā ar sacīkstes principu, mutvārdu procesu, personas, kurai it kā nav rīcībspējas, piedalīšanos procesā in persona vai pienācīgas pārstāvības nodrošināšanu, garantiju vērsties augstākā instancē utt.). Pieprasot personisku līdzdalību, tiek mēģināts sasniegt vismaz divus mērķus: nodrošināt personas, kurai it kā nav rīcībspējas, procesuālo tiesību realizāciju un radīt apstākļus tiesnesim objektīva viedokļa veidošanai tiešā veidā par attiecīgās personas garīgo stāvokli, lai noskaidrotu tās spēju apzināties savu darbību nozīmi vai kontrolēt tās, tādējādi pārbaudot lietas materiālu, tostarp tiesu psihiatra slēdziena patiesīgumu, kas tiesai nav obligāts, un veikt pienācīgu izvērtējumu par personas rīcībnespējas tiesisko kritēriju.
Abu kritēriju – medicīniskā un juridiskā – skaidra identificēšana un pielietošana rīcībnespējas noteikšanai. Ir uzsvērts, ka tikai medicīniskais kritērijs vien, t. i., konkrēta garīgas saslimšanas diagnoze, nav pietiekams; tiesai, kurai nodota lieta, ir pienākums piemērot arī tā saukto juridisko kritēriju, izvērtējot, tieši kā un cik lielā mērā izpaužas personas nespēja saprast un kontrolēt savas darbības, t. i., tiesai ir pienākums noteikt personas faktisko spēju apjaust apkārt notiekošo, patstāvīgi pieņemt noteiktus lēmumus utt. Tikai persona, kurai tiek konstatēti ļoti smagi un nepārejoši garīgās veselības traucējumi, kuras rīcībnespēja ir pastāvīga un pilnībā traucē tās spēju orientēties apkārtējā vidē, strādāt, integrēties, būt ekonomiski patstāvīgai, patstāvīgi pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību par tiem, var tikt atzīta par rīcībnespējīgu un ar nepieciešamību pēc aizgādņa.
Uzsvars uz pierādījumu pieļaujamību un to izvērtēšanas specifika. Saskaņā ar pierādīšanas līdzekļu pieļaujamību (177. panta ceturtā daļa un 466. pants) personas garīgā stāvokļa noteikšanai ir nepieciešams psihiatriskās ekspertīzes slēdziens, tomēr jautājums par rīcībnespējas noteikšanu nedrīkst tikt izlemts pārāk formāli vai pamatojoties tikai un vienīgi uz ekspertu slēdzienā konstatēto medicīnisko kritēriju un uzskatot to par pietiekamu pamatu, lai pasludinātu personas rīcībnespēju. Iespējamības izsvēršanas princips šīs kategorijas lietās nevarētu būt piemērojams. Pierādījumu kopumam ir jāveido noteikts (nevis prezumējošs) secinājums, ka personai, kuras rīcībnespējas atzīšana pieprasīta, ir tādi garīgi traucējumi (medicīniskais kritērijs), kas atņem viņai spēju saprast savu darbību nozīmi un kontrolēt tās tādā mērā, ka viņai ir nepieciešama aizgādnība (juridiskais kritērijs). Tāpēc pierādījumu pietiekamības jautājumi šīs kategorijas lietā ir jāvērtē, piemērojot stingrus kritērijus, kas ir raksturīgi lietām, kas saistītas ar sabiedrības interešu aizsardzību.

4. Tiesības uz piekļuvi tiesai un valsts imunitāte; tiesību uz piekļuvi tiesai nesamērīga ierobežošana, atsaucoties uz valsts imunitāti (6. panta pirmā daļa); (ECT Lielās palātas 2010. gada 23. marta spriedums lietā Nr.15869/02 Cudak pret Lietuvu; lieta Naku pret Lietuvu un Zviedriju, pieteikums Nr.26126/07).

Problēmas rodas saistībā ar to, ka Lietuvas tiesību doktrīnas pārstāvji joprojām uzskata, ka nav iespējams atrast viennozīmīgu atbildi uz jautājumu, kura valsts imunitātes doktrīna – absolūtās vai ierobežotās – ir spēkā Lietuvā lietās, kas saistītas ar darba tiesiskajām attiecībām. Nepastāvot precīzam tiesiskajam regulējumam, imunitātes doktrīnas interpretāciju un piemērošanu šajā jomā nosaka Lietuvas tiesu prakse.

LAT prakse vedina domāt, ka, pat nepastāvot skaidrai normai par valsts imunitātes raksturu Lietuvas tiesībās, valsts tiesas expressis verbis atzīst ierobežotas imunitātes doktrīnu, kaut gan realitātē tiesu praksē (jo īpaši pēc ECT sprieduma Cudak lietā) diemžēl neapstiprinās, ka Lietuva to tiešām ievēro – vismaz ar darba tiesībām saistītos strīdos. Lai arī nav iespējams nepamanīt acīmredzamo nodomu šo praksi pilnveidot, vismaz pagaidām tā nav vienveidīga, tāpēc acta jure imperii interpretācija Lietuvas tiesās rada problēmas, un nesamērīga piekļuves tiesai ierobežošana dažkārt izraisa Konvencijā paredzēto tiesību uz piekļuvi tiesai pārkāpumus (kopš 1998. gada precedenta lietā V. Stukonis pret ASV vēstniecību LAT ir attīstījusi praksi, ka Lietuvas valsts izmanto ierobežotu imunitāti, un imunitāte tiek piemērota tikai un vienīgi acta jure imperii gadījumos (ASV vēstniecības dārznieka piekļuves tiesības Lietuvas tiesai netika ierobežotas)). Savukārt lietā Cudak pret Polijas vēstniecību – kaut arī LAT centās formulēt jaunus kritērijus tādu problēmu risināšanai, kas saistītas ar valsts imunitātes piemērošanu darba strīdu gadījumos, tā vienalga pieļāva kļūdas, kā rezultātā ECT piemēroja parastās starptautiskās tiesību normas un lietā Cudak pret Lietuvu lēma, ka LAT, piemērojot valsts imunitātes doktrīnu, nepierādīja, ka iesniedzēja funkcijās (kā sekretāra un telefoncentrāles operatora) ietilpst konkrētu ar valsts pilnvaru realizāciju saistītu uzdevumu pildīšana, t. i., Tiesa paziņoja, ka, apmierinot Polijas valdības lūgumu atsaukties uz valsts imunitāti un atsakoties no jurisdikcijas iesniedzēja prasības izskatīšanas, Lietuvas tiesas pārkāpa savu rīcības brīvību un tādējādi nesamērīgi ierobežoja iesniedzēja tiesības, līdz ar to pēc būtības ierobežojot tiesības uz piekļuvi tiesai. 2010. gadā valdībā nonāca vēl viena līdzīga lieta – Naku pret Lietuvu un Zviedriju (Naku strādāja Zviedrijas vēstniecībā par projektu vadītāju). Jauns aspekts, ko LAT uzsvēra lietā Naku pret Zviedrijas vēstniecību, bija tas, ka „starptautiskajā praksē nav vienprātības attiecībā uz jautājumu par to, kuras ārvalstu diplomātiskajās pārstāvniecībās nodarbinātās personas veic pārstāvētās valsts iestāžu funkcijas, tādējādi atrodoties pārstāvētās valsts dienestā [..], un, tā kā nav attiecīgu saistošu starptautisko tiesību normu, to, kuras diplomātiskajā dienestā nodarbinātās personas būtu uzskatāmas par attiecīgās valsts dienestā strādājošām, nosaka katra valsts atsevišķi”. Tas var izsaukt kritiku.

Nav šaubu, ka LAT tuvākais mērķis ir pilnveidot savu praksi šajā jomā. Skaidrību palielinātu arī ECT sprieduma Cudak lietā izpilde, kas papildus tiesu prakses modificēšanai – skaidras prakses attīstīšanai – prasa domāt arī par alternatīviem vispārīga rakstura pasākumiem, tostarp pievienošanos 1972. gada Eiropas Konvencijai par valstu imunitāti, 2004. gada ANO Konvencijai par valstu un to īpašumu imunitāti vai CPK ieviešot atsevišķu normu par valsts imunitātes formu, t. i., ierobežotu imunitāti.

5. Īpaši nozīmīgs jautājums ir saistīts ar administratīvo aktu atcelšanu un turpmākajām darbībām lietās, ko prokurori ir ierosinājuši sabiedrības interešu aizsardzībai (LAT 2012. gada 26. janvāra nolēmums Nr.3K-3-4/2012 un 2012. gada 12. aprīļa nolēmums Nr.3K-7-165/2012).

Šogad LAT ir daļēji mainījusi praksi, kas saistīta ar īpašuma tiesību atjaunošanu uz nekustamo īpašumu lietās, kuras ir ierosinājuši prokurori sabiedrības interešu aizsargāšanai, cenšoties apstrīdēt pašvaldību lēmumus. Saskaņā ar iepriekšējo tiesu praksi, atzīstot par spēkā neesošu administratīvo aktu par īpašumtiesību atjaunošanu uz nekustamo īpašumu, kas paturams valsts ekskluzīvā īpašumā, kā arī darījumus par attiecīgā nekustamā īpašuma tālāku atsavināšanu, visām darījumos iesaistītajām pusēm bija tiesības uz restitūciju materiālā nozīmē. Tas ir, zeme tika atgriezta valstij, bet visām darījumos iesaistītajām pusēm radās apgrūtinošas savstarpējas prasījuma tiesības par darījumos samaksātās naudas atgūšanu. Savukārt attiecībā uz administratīvā akta adresātu administratīvā akta anulēšanas sekas bija tādas, ka īpašumtiesību atjaunošanas procedūra palikta nepabeigta. Tāpēc Zemkopības ministrijas Valsts zemes padomei bija pienākums pieņemt lēmumu par īpašumtiesību atjaunošanu saskaņā ar Restitūcijas likumu sešu mēnešu laikā no tiesas nolēmuma dienas. LAT prakse bija balstīta uz nacionālo doktrīnu – Lietuvas Republikas Konstitūcijas 47. panta pirmo daļu un to interpretējošo oficiālo konstitucionālo doktrīnu, kā arī speciālo likumu sistēmisku interpretāciju (Mežu likums, Pilsoņu īpašumtiesību uz esošu nekustamo īpašumu atjaunošanas likums). Laika gaitā uzmanība tika pievērsta šīs prakses problemātiskajam aspektam Konvencijas Pirmā protokola 1. panta un tās 6. panta kontekstā.

Saskaņā ar jaunāko tiesu praksi, atbilstoši kurai administratīvais akts un turpmākā darbība tiek atcelta, restitūcija ir saistoša tikai attiecībā uz pēdējo īpašnieku un valsti. Tas nozīmē, ka nekustamais īpašums tiek valstij, savukārt pēdējais īpašnieks (pircējs) saņem naudas summu, kuru viņš samaksāja par īpašumu. Atzinums, ka īpašumtiesību atjaunošanas process ir pabeigts, ir ļoti svarīgs. To pamato divi argumenti, kas izriet no ECT prakses: tiesību atjaunošanas process nedrīkst būt pārāk ilgs; pastāv valsts atbildība par prettiesisku administratīvo aktu izdošanu. Šāds viedoklis, pirmkārt, atbilstu Konvencijas Pirmā protokola 1. pantam, jo personai vairs nebūtu jāpieprasa kompensācija no valsts par zaudējumiem, rodoties atšķirībai starp personas prasīto summu un tai izmaksātās kompensācijas apmēru; otrkārt, tas atbilstu Konvencijas 6. pantam, jo tiktu izrādīti acīmredzami centieni nodrošināt ātru procedūru.

Tādējādi LAT savā 2012. gada 12. aprīļa nolēmumā Nr. 3K7-165/2012 paplašinātā tiesnešu sastāvā uzsvēra nozīmīgu valsts atbildības aspektu – pamatatbildības sloga uzņemšanos par tās īpašuma administrēšanas funkcijas neatbilstošu izpildi. Tiesa norādīja, ka vispirmām kārtām tieši restitūcija ir piemērojama sakarā ar valsts pilnvarotu amatpersonu pieņemtajiem administratīvajiem aktiem attiecībā uz īpašumtiesību atjaunošanas prettiesiskumu. Valstij ir pienākums uzņemties atbildību par negatīvajām sekām saistībā ar restitūcijas piemērošanu. Savukārt attiecībā uz atbildētājiem – fiziskām personām – piemērojamas minimāli negatīvas sekas, kas saistītas ar īpašumu atjaunošanu valsts īpašumā. Izskatāmajā lietā tika konstatēts, ka personas, kuru īpašuma tiesības uz valsts nozīmes mežiem tika atjaunotas ar prettiesiskiem administratīvajiem aktiem, pirkšanaspārdošanas darījumu rezultātā nodevušas šo īpašumu citām personām, t. i., paudušas savu gribu mainīt īpašuma veidu bez intereses rīkoties ar to. Ņemot vērā šo un citus nolēmumā minētos argumentus (netika atspēkota iesniedzēju labticība utt.), paplašinātā kolēģija paziņoja, ka attiecībā uz šīm personām restitūcija nav piemērojama – tām nevar uzlikt par pienākumu atdot naudu, kas saņemta no darījumiem ar īpašuma pircējiem, un viņu īpašumtiesību atjaunošanas process tika atzīts par pabeigtu.

Attiecībā uz pircējiem restitūcija ir piemērojama valstij un pēdējam īpašuma pircējam, no kura īpašums tika atdots valstij. Valstij ir pienākums kompensēt pēdējā pircēja izdevumus, kas saistīti ar īpašuma iegādi, kas nedrīkst pārsniegt īpašuma cenu darījuma noslēgšanas brīdī. (Būtu jāizvirza hipotētisks jautājums par īpašuma vērtības piesaistes darījuma noslēgšanas brīdim atbilstību Konvencijas prasībai ņemt vērā vērtības izmaiņas, atgūstot īpašumu; tomēr, no otras puses, pircēji šādu jautājumu nav izvirzījuši.) Jautājums par izdevumiem, kas saistīti ar atdodamo īpašumu (piemērama, saistībā ar īpašuma uzraudzību vai labiekārtošanu), tika atstāts papildu procedūrai. (Vēlreiz rodas jautājums, vai tas Konvencijas izpratnē nevarētu tikt interpretēts kā nesamērīgs papildu slogs; no otras puses, procesa laikā tika norādīts, ka iesniegtā pretprasība neatbilst procesuālajām prasībām, tās pieņemšana konkrētā procesa posmā būtu aizkavējusi procesu, bet, ņemot vērā šajā stadijā panākto vispārīgo rezultātu – īpašuma restitūcijas utt. procesa atzīšanu par pabeigtu, iespējams, Konvencijas kontekstā problēmas neradīsies.) Attiecībā uz restitūcijas piemērošanas specifiku šāda veida lietās LAT norādīja uz nozīmīgu aspektu, ka gadījumos, kad administratīvais akts, ar kuru tiek piešķirtas īpašumtiesības, tiek anulēts tāpēc, ka tas ir pretrunā ar imperatīvajām normām, un visi līgumi minētā īpašuma nodošanā tiek pasludināti par spēkā neesošiem, tiek lemts par restitūciju starp uz šā akta un darījumu pamata izveidoto tiesisko attiecību dalībniekiem, kā arī par attaisnojumu un labticīgu iegādi.

6. Konvencija jāpiemēro, lemjot arī par kompensāciju par nemantisku kaitējumu mirušas personas radiniekiem neatkarīgi no viņu darbspējas, īpašu uzmanību vēršot uz faktiskās saistības noteikšanu starp mirušo personu un personu, kura prasa atlīdzinājumu par nemantisko kaitējumu (LAT 2007. gada 26. septembra nolēmums Nr.3K-3-3-351/2007)

LAT ir sniegusi šādus skaidrojumus:

Par valsts tiesību normu interpretāciju starptautisko tiesību avotu kontekstā. Nekādas pilsoniskās tiesības nevar tikt ierobežotas, izņemot gadījumos, kas noteikti likumā, vai pamatojoties uz tiesas spriedumu, kas atbilst likumam, ja šāds ierobežojums ir nepieciešams nozīmīgu vērtību aizsardzībai (CK 1. 2. panta otrā daļa). Likumam, kas ierobežo pilsoniskās tiesības, jābūt nepārprotami skaidram. Gadījumā, ja valsts tiesību normas ir neviennozīmīgas, tās var interpretēt, ņemot vērā starptautisko tiesību normas;
Par personām, kurām ir tiesības uz nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu fiziskas personas dzīvības zaudēšanas gadījumā. Nemantiskā kaitējuma izpausmes, tā atlīdzināšanas gadījumi un atlīdzinājuma apmēra noteikšanas kritēriji noteikti CK 6.250. pantā. Tajā iekļauts atvērts gadījumu uzskaitījums, uz kuriem attiecas nemantiskā kaitējuma atlīdzināšana, taču tas nenosaka konkrētu personu loku, kurām ir tiesības uz atlīdzinājumu.

Tiesu atziņa, ka mirušā pieaugušie bērni nav tiesīgi saņemt atlīdzinājumu par nemantisko kaitējumu, ir pamatota ar valsts regulējumu – CK 6.284. panta pirmo daļu, kurā ietvertās normas nepamatoti tiek uzskatītas par tādām, kas ierobežo citu personu tiesības uz nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu. Tiesas nepareizi izvērtēja Eiropas Padomes Ministru komitejas 1975. gada 14. marta rezolūcijas Nr.(75)7 nozīmi attiecībā uz valsts tiesībām. Lai gan minētā rezolūcija nav saistoša likumdevējam, tās normas var tikt ņemtas vērā, tiesām interpretējot valsts normas (CPK 3. panta piektā un sestā daļa).

6.284. panta pirmajā daļā ir uzskaitītas personas, kurām ir tiesības uz nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu fiziskas personas dzīvības zaudēšanas gadījumā. Tās ir: nepilngadīgi bērni, laulātie, darbnespējīgi vecāki vai citi faktiskie apgādājamie, tāpat arī mirušā bērni, kuri dzimuši pēc viņa nāves, vai arī jebkuras citas personas, kuras atbilst šajā pantā noteiktajiem kritērijiem (personas, kuras bija viņa apgādībā vai viņa nāves brīdī bija tiesīgas būt viņa apgādībā). Šī norma skaidri neformulē tiesību uz nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu ierobežojumu attiecībā uz cilvēkiem, kuri nav iekļauti minētajā normā. Tāpēc normā ietvertais personu uzskaitījums un tam piemērojamie kritēriji nebūtu jāuztver kā personu tiesību uz nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu ierobežojums;
Par kritērijiem, kas piemērojami tiesībām uz atlīdzinājumu par nemantisko kaitējumu. Ņemot vērā kritēriju attiecībā uz nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu, kas noteikts ar Eiropas Padomes Ministru komitejas 1975. gada 14. marta rezolūciju Nr.(75)7, attiecībām starp atlīdzinājuma prasītāju un mirušo personu jābūt stabilām līdz pat tās nāves brīdim. LAT veido praksi, ka tiesības uz nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu var baudīt arī pieaugušie bērni neatkarīgi no viņu darbspējas, ja viņu attiecības ar mirušo ir bijušas tuvas un stabilas. Lai atbilstu šim kritērijam, attiecībām ir jābūt pastāvīgām, emocionāli spēcīgām, patiesām un tuvām. Šī prakse atbilst ECT praksei lietās, kas saistītas ar kompensāciju par nemantisko kaitējumu, kas radies personas dzīvības zaudēšanas rezultātā.

LAT ir uzsvērusi, ka, lemjot par nemantiska kaitējuma kompensēšanu, ir jāiesniedz pierādījumi par to, vai attiecības starp māti un viņas pieaugušajiem bērniem bija tuvas un stabilas līdz pašam nāves brīdim, tādējādi ļaujot secināt, ka iesaistītajām personām ir radies nemantisks kaitējums. Šā fakta pierādīšanā pieņemams, ka attiecības starp bērniem un viņu vecākiem, tā kā tās ir asinsradniecības attiecības, atbilst tuvuma kritērijam. Personām, kas strīda izskatīšanas laikā apgalvo pretējo, attiecīgais apstāklis ir jāpierāda (CPK 178. pants).

7. Atlīdzinājums par kaitējumu, kas nodarīts, prettiesiski piemērojot drošības līdzekļus, kas saistīti ar brīvības atņemšanu, un citus piespiedu līdzekļus kriminālprocesā

Lietuvas tiesu prakses attīstība saistībā ar kaitējuma atlīdzināšanu par prettiesisku apcietinājuma un citu procesuālo piespiedu līdzekļu piemērošanu kriminālprocesā liecina, ka tiesu praksei ir būtiska nozīme expressis verbis juridiskajos formulējumos konkrētās lietās. CK 6.272. pants nosaka, ka kaitējums, kas radīts pirmstiesas izmeklēšanas iestāžu amatpersonu, prokuroru, tiesnešu vai tiesas prettiesiskas rīcības rezultātā pirmstiesas izmeklēšanas procesā, tostarp prettiesiska apcietinājuma vai citu piespiedu līdzekļu piemērošanas rezultātā, ir pilnībā jākompensē valstij, neatkarīgi no tā, vai vainīgas ir bijušas amatpersonas vai tiesa. Tomēr šo normu piemērošana tiesu praksē sākotnējā posmā bieži tika saistīta tikai un vienīgi ar valsts nacionālo tiesību aktu pārkāpumiem. Tā kā tiesiskums valsts nacionālo tiesību kontekstā bieži vien nenozīmē tiesiskumu Konvencijas izpratnē, šāda attieksme būtībā var sašaurināt Konvencijā noteikto tiesību aizsardzību. Tomēr LAT savā 2003. gada 1. oktobra nolēmumā skaidri formulēja kritērijus tiesiskuma izvērtēšanai CK 6.272. panta kontekstā, starp tiem ietverot arī tiesiskuma pārbaudi Konvencijas izpratnē. Vēlāk šos pamatnoteikumus turpināja attīstīt. Šim precedentam bija fundamentāla nozīme tiesu prakses attīstībā saistībā ar Konvencijas piemērošanu ne vien šīs kategorijas lietās, bet arī citās lietās.

Šobrīd LAT praksē ir atzīts, ka:

Konvencijas normām dodama priekšroka gadījumos, kad valsts tiesiskais regulējums atšķiras no Konvencijas; saskaņā ar Konvencijas 5. panta piekto daļu tiesām ir jālemj par kaitējuma atlīdzinājuma prasījumiem saistībā ar prettiesisku apcietināšanu/aizturēšanu, pamatojoties ne tikai uz valsts tiesību aktiem, bet arī uz Konvencijas normām un ECT praksi. Apcietināšanas/aizturēšanas tiesiskums saskaņā ar valsts tiesībām automātiski nenozīmē apcietināšanas/ aizturēšanas tiesiskumu Konvencijas 5. panta kontekstā; apcietināšanu/aizturēšanu var atzīt par tiesisku tikai gadījumos, kad tā ir bijusi tiesiska saskaņā ar valsts tiesībām un Konvenciju. Ja tiek konstatēts, ka apcietināšana ir bijusi tiesiska atbilstoši valsts tiesībām, bet prettiesiska atbilstoši Konvencijai, attiecīgā persona ir tiesīga saņemt kaitējuma atlīdzinājumu saskaņā ar Konvencijas 5. panta piekto daļu;
Apcietināšanas/aizturēšanas tiesiskums Konvencijas 5. panta kontekstā būtu jāizvērtē no vairākiem aspektiem: tai jābūt tiesiskai tās veikšanas laikā, t.i., jāpastāv vismaz vienam apcietināšanas/aizturēšanas pamatam, kas ir noteikts Konvencijas 5. panta pirmajā daļā; apcietināšanas/ aizturēšanas procedūrai ir jāatbilst 5. panta otrajā un ceturtajā daļā noteiktajām prasībām; apcietināšanas/ aizturēšanas termiņš nedrīkst būt nepamatoti ilgs;
Konvencijas 5. panta trešās daļas izpratnē apcietināšanai/aizturēšanai ir jābūt tiesiskai visā tās laikā. Ja persona sākotnēji ir aizturēta/apcietināta tiesiski, bet vēlāk tiesiskums ir zudis nepamatoti ilga aizturēšanas/ apcietinājuma termiņa dēļ, attiecīgā persona ir tiesīga saņemt kaitējuma atlīdzinājumu saskaņā ar Konvencijas 5. panta piekto daļu;
Lemjot par to, kāds apcietinājuma termiņš varētu tikt atzīts par pieņemamu (saprātīgu), ir nepieciešams ņemt vērā, ka tas attiecas uz vienu no cilvēka pamattiesību – tiesību uz brīvību – ierobežošanu; katrā lietā ir jāmeklē saprātīgs līdzsvars starp personas tiesībām un sabiedrības interesēm. Nosakot apcietinājuma termiņu, ir nepieciešams vadīties pēc ECT formulētajiem kritērijiem (faktiskais apcietinājuma termiņš, saistība starp apcietinājuma termiņu, nodarījuma raksturu un par to piemērojamo sodu, apcietinājuma sekas attiecībā uz apcietināto, apcietinātā uzvedība, izmeklēšanas gaita, apcietināšanu izmeklējošo institūciju rīcība, lietas sarežģītība, liecinieku skaits, lietas iznākums un citi nozīmīgi apstākļi). Jāuzsver, ka nepietiek ar pamatotām aizdomām, lai piemērotu vissmagākos procesuālos piespiedu līdzekļus – ir jāpastāv arī citiem iemesliem (riskam, ka aizdomās turētais varētu izbēgt no tiesas; ka, paliekot brīvībā, viņš varētu likt šķēršļus tiesvedībai; viņš varētu izdarīt jaunus noziegumus vai arī traucēt sabiedrisko kārtību);
Apcietināšanas pamatojumam un tās ilgumam ir jābūt nozīmīgam un pietiekamam, nevis tikai vispārīgam un abstraktam, savukārt tiesas lēmumiem šajā jautājumā ir jābūt visaptveroši motivētiem un pamatotiem ar konkrētiem argumentiem, kas saistīti ar lietas apstākļiem. Lemjot par apcietinājuma termiņa pagarināšanu, jāizvairās no formālas pieejas – ir nepieciešams garantēt personas procesuālās tiesības (sacīkstes principu, tiesības uz efektīvu juridisko aizstāvību);
CK noteikumi par valsts atbildību par prettiesiskām darbībām kriminālprocesa laikā tiek piemēroti tieši, proti, tiesa, kas izskata civillietu, pieņem lēmumu neatkarīgi no tā, vai procesuālā darbība, kuras dēļ tiek prasīts kaitējuma atlīdzinājums, ir vai nav apstrīdēta kriminālprocesa ietvaros. Ja tas ir izdarīts un attiecīgās darbības tiesiskums ir pārbaudīts kriminālprocesa ietvaros, civillietu izskatošajai tiesai ir pienākums norādīt un izvērtēt šo apstākli savā lēmumā. Ja tiesa konstatē citus būtiskus apstākļus civillietā, tā var izdarīt citu secinājumu nekā to, kas izdarīts kriminālprocesā. Savukārt attaisnojošs spriedums krimināllietā pats par sevi nav pamats, lai civillietā pasludinātu, ka kriminālprocesa ierosināšana un visi procesuālie līdzekļi saistībā ar konkrētajām apsūdzībām, kā arī piemērotie piespiedu līdzekļi ir bijuši prettiesiski;
Lemjot par kaitējuma atlīdzinājuma apmēru, it īpaši jāņem vērā kritēriji, kas ir formulēti ECT praksē, un tajā piešķirtās summas;
Līdzīgi principi ir piemērojami arī tad, kad tiek lemts par kaitējumu, kas radies sakarā ar citu procesuālo piespiedu līdzekļu prettiesisku piemērošanu. Piemēram, izvērtējot atbrīvošanas pret galvojumu piemērošanas tiesiskumu, īpaši jāvadās tieši pēc Konvencijas Ceturtā protokola 2. panta un ECT prakses par tā piemērošanu; nosakot kratīšanas vai personas attēla radīšanas un izmantošanas tiesiskumu Kriminālprocesa kodeksa kontekstā, ir nepieciešams vadīties pēc Konvencijas 8. panta un attiecīgās ECT prakses utt.

Kopš Lietuvā atcelts vecais Kriminālprocesa kodekss, kura normas mēdza radīt visvairāk problēmu saistībā ar atbilstību Konvencijas 5. pantam, un stājās spēkā jaunais Kriminālprocesa kodekss, kas tika sagatavots, ņemot vērā Konvencijas prasības un pastāvot iespējai pieprasīt kaitējuma atlīdzinājumu civilprocesuālā kārtībā, Lietuva vairs nesastopas ar daudzajām problēmām saistībā ar Konvencijas 5. pantu (ciktāl tas ir saistīts ar kriminālprocesu). Zūdot ar veco kodeksu saistītajām problēmām, 5. panta pārkāpums ir konstatēts tikai vienā lietā: 2010. gada 20. jūlija spriedumā lietā Balčiūnas pret Lietuvu (pieteikums Nr.17095/02) par pārmērīgi ilgu aizturēšanas laiku. Šajā lietā ECT atzina minētā LAT 2003. gada nolēmuma pozitīvo raksturu, lai gan tā norādīja, ka pieteikums iesniegts gadu pirms tam, kad attiecīgais civiltiesiskās aizsardzības līdzeklis vēl nebija uzskatāms par efektīvu.

Tomēr savā 2011. gada 13. decembra spriedumā lietā Beržinis pret Lietuvu (pieteikuma Nr.20508/08) ECT norādīja, ka iesniedzējs, kurš sūdzējās par mājas aresta un aizturēšanas neatbilstību Konvencijas 5. pantam, bija iesniedzis prasību par pārkāpumu rezultātā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu, tomēr viņš atbilstoši neizsmēla valstī pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, tā kā viņš neiesniedza kasācijas sūdzību civillietā. Tāpēc ECT atzina pieteikumu par nepieļaujamu.

Tomēr ECT ir informējusi Lietuvas Republikas valdību par dažām jaunām Lietuvas lietām, kas saistītas ar procesuālajiem piespiedu līdzekļiem (Venskutė pret Lietuvu (pieteikums Nr.10645/08), Varnas pret Lietuvu (pieteikums Nr.42615/06)), kas varētu vai nu atklāt zināmas nepilnības dialogā ar šo starptautisko tiesu, vai tieši otrādi – apstiprināt, ka pārsūdzētajās lietās tas bija atbilstošs.

8. Ar noziedzīga nodarījuma provocēšanu saistītās problēmas: tiesības uz taisnīgu tiesu cīņā ar noziedzību

Vairākās lietās pret Lietuvu radās problēma, kas saistīta ar noziedzīgu nodarījumu provocēšanu, visbiežāk – sakarā ar kriminālo darbību simulācijas modeļa (KDSM) izmantošanu. ECT ir konstatējusi tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumus trijās Lietuvas lietās. Tā 2008. gada 5. februāra spriedumā lietā Ramanauskas pret Lietuvu (pieteikums Nr.74420/01) ECT Lielā palāta atzina, ka prokurors tika pamudināts pieņemt kukuli, savukārt vietējās institūcijas nacionālajā procesā to noliedza, un sēdes laikā netika pienācīgi izskatīti argumenti par pierādījumiem. Spriedumos lietās Malininas pret Lietuvu (pieteikums Nr.10071/04; 2008. gada 1.jūlija spriedums) un Lalas pret Lietuvu (pieteikums Nr. 13109/04; 2011.gada 1.marta spriedums) (tās ir saistītas ar vienu un to pašu krimināllietu) tika konstatēts, ka iesniedzēji tika pamudināti pārdot ievērojamu daudzumu psihotropas vielas tiesībsargājošo iestāžu amatpersonām; turklāt, valsts procesā pārbaudot nozīmīgus pierādījumus, netika ievērots sacīkstes princips. Lietā Milinienė pret Lietuvu (pieteikums Nr.743551/01; 2008.gada 24. jūnija spriedums) par iespējamu pamudinājumu tiesnesim pieņemt kukuli netika konstatēti pārkāpumi. Vēl daži pieteikumi tika izņemti no lietu saraksta sakarā ar to, ka iesniedzēji vai nu tos nebija spējuši pamatot, vai arī nebija izsmēluši vietējos tiesiskās aizsardzības līdzekļus.

Īpašo procesuālo piespiedu līdzekļu piemērošana ir saistīta ar būtisku problēmu par līdzsvaru starp pienācīgu tiesiskuma nodrošināšanu un sabiedrības interešu aizsardzību cīņā pret noziedzību. Lietuvas tiesneši ir pazīstami ar kritērijiem, ko ECT izstrādāja lietā Teixeira de Castro pret Portugāli (pieteikums Nr.25829/94; 1994. gada 9. jūnija spriedums). Tomēr, kā redzams no ECT spriedumiem, šo kritēriju interpretācija un piemērošana nacionālajā līmenī ne vienmēr ir bijusi atbilstoša.

Aizliegums izmantot noziedzīga nodarījuma provocēšanu, piemērojot KDSM, tika uzsvērts jau 2000. gadā Lietuvas Republikas Konstitucionālās tiesas lēmumā; šī pieeja ir attīstīta arī krimināltiesu praksē. Tomēr nodarījuma provocēšana ilgu laiku tika saistīta ar intensīva spiediena izdarīšanu uz personu, t.i., tā tika apskatīta šaurākā nozīmē, nekā to darīja ECT. Ir bijuši arī citi gadījumi, kuros slepeno aģentu darbības robežu traktējums ir bijis nepieņemams Konvencijas 6. panta kontekstā. Vēl viena problēma ir, ka saskaņā ar Lietuvas tiesībām KDSM materiāli, tostarp informācija par to, kāds ir bijis pamats lēmumiem par KDSM izmantošanu, bieži vien ir konfidenciāli un attiecīgi krimināllietas izskatīšanā galvenokārt pieejami tikai tām personām, kuras ir pilnvarotas strādāt ar klasificētu informāciju, labākajā gadījumā – pašiem tiesnešiem. Tas, ka šī situācija, visticamāk, radīs problēmas saistībā ar Konvencijas 6. pantu, Lietuvas tiesību zinātniekiem un praktizētājiem īpaši kļuva skaidrs pēc ECT sprieduma lietā Edwards and Lewis pret Apvienoto Karalisti.

Pagrieziena punkts Lietuvas tiesu praksē attiecībā uz KDSM notika vēl pirms tam, kad tika pasludināti ECT spriedumi pret Lietuvu. Protams, pats paziņojums valsts valdībai par attiecīgo pieteikumu varētu būt kalpojis kā impulss šādai notikumu attīstībai.

Jau savā 2006. gada 28. marta lēmumā krimināllietā par cilvēku tirdzniecību LAT norādīja, ka dati, uz kuru pamata Apelācijas tiesa noraidījusi versiju par nodarījuma provocēšanu, bija jāpārbauda atklātā sēdē uz sacīkstes principu balstīta procesa ietvaros, kas netika darīts. LAT uzsvēra, ka tiesas rīcībā, kas izskata lietu, nevar būt vairāk informācijas nekā procesa dalībniekiem (izņemot vienīgi anonīma cietušā vai liecinieka personas datus). Spriedums nevar tikt balstīts uz argumentiem, kurus puses nav varējušas apstrīdēt. Tāpat LAT norādīja, ka, noraidot versiju par provocēšanu, Apelācijas tiesa atsaucās uz ECT spriedumu lietā Teixeira de Castro pret Portugāli, bet nepārbaudīja visus tajā norādītos kritērijus. Mēģinot apstiprināt vai atspēkot versiju par provokāciju, ir jāpārbauda viss nozīmīgo apstākļu kopums, īpaši svarīgi ir noteikt, kādēļ un sakarā ar kādiem apstākļiem tika nolemts izmantot KDSM attiecībā uz it kā vainīgo personu. Notiesājošais spriedums tika atcelts, un lieta tika nodota atkārtotai izskatīšanai Apelācijas tiesā, kas apsūdzēto attaisnoja.

Tādējādi ECT spriedumi Lietuvas lietās nebija neparedzami un pilnīgs jaunums. Tomēr tie ieviesa lielāku skaidrību konkrētajā valsts kontekstā un noteica tiesu prakses turpmāko attīstību. Lietā Ramanauskas, kas tika atjaunota pēc ECT sprieduma, LAT 2008. gada nogalē formulēja (jeb drīzāk pielāgoja un atkārtoja) vispārīgos kritērijus pieļaujamo izmeklēšanas darbību atšķiršanai no nodarījuma provocēšanas (sk. tālāk minēto par procesu uzsākšanu no jauna kā efektīvu līdzekli ECT spriedumu īstenošanā). LAT it īpaši sniedza šādus skaidrojumus:

par KDSM sankcionēšanu un tā īstenošanu

Šādas darbības drīkst izmantot pret personu tikai tad, ja ir pieejami dati par tās iespējamo noziedzīgo nodarījumu (baumas vai cita nepārbaudīta informācija nav pietiekams pamats), tā kā tikai šādā gadījumā ir iespējams iesaistīties veicamajās noziedzīgajās darbībās, nevis pamudināt uz jauna nodarījuma izdarīšanu. Nodarījuma izprovocēšanu var konstatēt arī gadījumā, ja pamudinājums no valsts amatpersonu puses veikt noteiktas darbības nav īpaši intensīvs vai neatlaidīgs. Privātpersonas var pildīt no amatpersonām saņemtus uzdevumus saskaņā ar likumā noteiktu kārtību; šādā gadījumā uz tām attiecas tas pats regulējums, kas aizliedz nodarījumu provocēšanu. Tiesībsargājošo iestāžu amatpersonas nevar ignorēt šo aizliegumu, šķietami rīkojoties kā privātpersonas;

par citām procesuālajām prasībām lietās, kurās izmantots KDSM

Lietas izskatīšanā tiesā argumentu atspēkošanas pienākums ir tiesībsargājošajām iestādēm (ja vien argumenti nav pilnībā nepamatoti); tas ir izdarāms tikai tad, ja pierādījumi par apsūdzētā rīcību, pirms tika sankcionēta īpašo darbību veikšana, ir tikuši izskatīti uz sacīkstes principa balstītā procesā; pārbaudot, vai persona tika provocēta izdarīt noziedzīgu nodarījumu, ir nepieciešams noskaidrot iemeslus operācijas veikšanai, amatpersonu līdzdalības pakāpi noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kā arī provokācijas raksturu vai spiedienu, kāds ir ticis izdarīts pret apsūdzēto. Konstatējot provocēšanas faktu, visi provocēšanas laikā iegūtie pierādījumi ir jāatzīst par nepieņemamiem; apsūdzētā atzīšanās neatspēko provocēšanas faktu un tās sekas un nevar tikt uzskatīta par pienācīgu pierādījumu vainas pierādīšanai.

Tādējādi Lietuvas tiesu praksē nevarētu būt gaidāmas nekādas problēmas attiecībā uz KDSM vai līdzīgu metožu izmantošanu, par kurām ECT ir paudusi skaidru nostāju. Tomēr vēl uz visiem jautājumiem nav atbildēts. Nepastāvot ECT precedentiem noteiktos aspektos, valstu tiesām ir jāvadās pēc Konvencijas gara un ECT judikatūras. Viens no piemēriem, kā līdzīga rakstura problēma – KDSM izvēršanās par provocēšanu – tika atrisināta, ir lietā K sniegtā interpretācija. Saskaņā ar to nepamatoti ilga amatpersonu darbību veikšana, kas iesākās kā KDSM bez provocēšanas, ilgākā periodā sāka atgādināt provocēšanu un kļuva prettiesiska (sākotnēji amatpersonas izmantoja KDSM likumīgi – piegādāja neīstus grāmatvedības dokumentus personai, kuru turēja aizdomās par krāpšanu ar PVN, lai noskaidrotu tās līdzzinātājus. Tomēr amatpersonas ilgstoši atbalstīja tās noziedzīgo darbību, to neizbeidzot, un attiecīgā persona savā noziedzīgajā darbībā iesaistīja citu uzņēmumu, kura vadībai pirms iepazīšanās ar to nebija nodoma izdarīt noziedzīgu nodarījumu. Tāpēc notiesājošais spriedums attiecībā uz minētajām epizodēm tika atcelts un krimināllieta izbeigta).

Tiesību speciālistu lokā diskusijas rodas arī par, mūsuprāt, pietiekami skaidriem ECT prakses aspektiem. Tā dažkārt ECT tiek kritizēta par tās it kā pārāk formālo attieksmi pret slepeno aģentu darbības robežām. Tiek apšaubīts, vai visās lietās, kad, aģentiem demonstrējot pat minimālu iniciatīvu, viņu redzeslokā esošā persona, parādot labas zināšanas attiecīgajā darbības jomā, cenšas iegūt un iegūst materiālus labumus no šādas darbības, provocēšana konstatēta pamatoti. Pati ECT ir norādījusi uz zināmu šādu apstākļu nozīmīgumu, kaut arī tā vēl nav centusies tos interpretēt par labu valstij (piemēram, 2010. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr.18757/06 Bannikova pret Krieviju 42. punkts). Tāpat tiek apgalvots, ka ECT vajadzētu sniegt visaptverošāku personas profesijas kritērija izvērtējumu. Tiek norādīts, ka valsts amatpersona varētu būt pakļauta stingrākām prasībām attiecībā uz „pretošanos nelabticīgiem piedāvājumiem” vai vismaz būtu jānorāda iemesli, kāpēc profesijai šajā gadījumā nav nozīmes. Tā, lietā Ramanauskas prokurors, no kura tika gaidīta noziedzības novēršana, vairāku mēnešu garumā bija pieļāvis kukuļa piedāvājumus, līdz beidzot viņš tiem pakļāvās. Plašākā izpratnē doktrīnas pārstāvji kopumā priecātos par jaunāku vai visaptverošāku ECT teoriju attiecībā uz slepeno aģentu līdzdalības robežām. Daži praktiķi pat pesimistiski apgalvo, ka, pastāvot šādām stingrām prasībām, visdrošāk būtu atteikties no KDSM izmantošanas vispār. Jebkurā gadījumā patiesība dzimst strīdos.

9. Procesa uzsākšana no jauna kā būtisks līdzeklis ECT spriedumu izpildē

CPK XVII nodaļa (366. panta pirmā daļa) un XXXV nodaļa (456.-461. pants) nosaka konkrētu pamatu procesa uzsākšanai no jauna, kam ir nepieciešams izvērtējums par saistību starp nacionālo tiesu un ECT jurisdikciju, ja ECT konstatē, ka Lietuvas tiesu nolēmumi civillietās un krimināllietās ir pretrunā Konvencijai un/vai tās papildprotokoliem, kuru dalībniece ir Lietuvas Republika.

Pamatu procesa uzsākšanai no jauna, lai pārskatītu spēkā stājušos tiesas spriedumus, var konstatēt, ja ECT atzīst, ka valsts tiesu pieņemtie lēmumi personas tiesību un brīvību aizsardzībā ir pretrunā Konvencijai, un, lai atjaunotu aizskartās tiesības, nepārkāpjot Konvencijā vai valsts iekšējos tiesību aktos noteiktās robežas, ir nepieciešams piemērot papildu valsts tiesiskās aizsardzības līdzekļus. LAT, izskatot lietas, pārbauda, vai ECT spriedumi, ar kuriem ir konstatēts pārkāpums, ir pamats lietā pieņemto nolēmumu grozīšanai un atbilstošu pasākumu veikšanai personas aizskarto tiesību aizsardzībai, tādējādi nodrošinot taisnīgumu.

Tāpēc, izskatot no jauna uzsāktās lietas, Lietuvas tiesu pieņemtie lēmumi ir jāmaina, ņemot vērā ECT secinājumus un interpretāciju. Tomēr tas ne vienmēr ir tik vienkārši.

Turpinot apskatīt ar KDSM saistītās problēmas, ECT interpretācija lietās Ramanauskas un Malininas attiecībā uz pierādījumu pieļaujamību tikai daļēji bija skaidra un acīmredzama, proti: jebkuras instances tiesā no jauna uzsāktā procesā nevar tikt izmantoti pierādījumi, kas iegūti provocēšanas rezultātā; apsūdzētās personas atzīšanās nav izmantojama, lai uz to balstītu notiesājošu spriedumu. Tādējādi daļa no pierādījumiem, kas iepriekš tika izmantoti apsūdzētā vainas pierādīšanai, no jauna uzsāktajos procesos ir jāatzīst par nepieļaujamiem, kas nozīmē, ka jauni spriedumi ir jāgatavo, pamatojoties uz šaurāku pierādījumu klāstu.

Tomēr saglabājas fundamentāla problēma, par kuru vēl ir jālemj un uz kuru ECT vēl nav sniegusi atbildi: vai vispār ir iespējams piemērot kriminālatbildību par darbību, ko persona ir izdarījusi provocēšanas rezultātā. Arī tiesību doktrīnā nav vienprātības, un tas minēto problēmu tikai sarežģī.

LAT Krimināllietu palāta plenārsēdē, balstoties uz pirmo pieeju, lietās Ramanauskas un Malininas, pieņēma dažādus lēmumus: lieta Ramanauskas tika izbeigta, savukārt lieta Malininas tika nodota atkārtotai izskatīšanai apelācijas kārtībā. Atšķirīgu LAT lēmumu pieņemšanu noteica dažādās iespējas ECT konstatēto pārkāpumu novēršanā:

Atkārtoti uzsāktajā procesā lietā Ramanauskas plēnumā tika konstatēts, ka krimināltiesības nesasniedz savu mērķi, ja kriminālatbildība tiek piemērota par darbībām, kas veiktas pēc pašas valsts iniciatīvas. Turklāt šādas darbības valsts uzraudzības un iesaistīšanās dēļ nevar uzskatīt par bīstamām tiktāl, lai attaisnotu kriminālsoda piemērošanu. Saskaņā ar kriminālprocesa normām procesuālās darbības ir jāveic tad, kad kļūst redzamas noziedzīga nodarījuma pazīmes; tomēr kriminālvajāšanas darbības nav pieļaujamas ar nolūku mākslīgi konstruēt šādas pazīmes. Turklāt, atzīstot par nepieļaujamiem visus pierādījumus, ar kuriem bija pamatota notiesātā vaina, vairs nebija konstatējami inkriminējoši pierādījumi;
Atkārtoti uzsāktajā procesā lietā Malininas LAT atkārtoja iepriekš formulētos pamatprincipus un nolēma, ka Konvencijas 6. panta pārkāpumu vēl ir iespējams novērst. LAT norādīja, ka procesuālā situācija, kas noteica ECT secinājumus lietā Malininas pret Lietuvu, būtībā varētu mainīties, ja tiktu novērsti tiesību uz aizstāvību pārkāpumi un pārbaudīti visi būtiskie apstākļi pamudinājuma izvērtēšanai saskaņā ar pienācīga tiesas procesa prasībām. Atkārtoti pārbaudot pierādījumus, apelācijas instances tiesai būtu jānosaka, vai KDSM dalībnieku darbības veidoja pamudinājumu attiecībā uz visām apsūdzībā norādītajām noziedzīgajām darbībām.

Tomēr, kamēr lieta vēl atradās izskatīšanā apelācijas instances tiesā, gan Maļiņinas (Malininas) (kurš jau bija izcietis savu sodu, kas viņam nelabvēlīga iznākuma gadījumā teorētiski būtu kļuvis smagāks), gan prokuratūra atsauca savas sūdzības. Tādējādi process bija jāizbeidz, nesniedzot atbildes šajā strīdīgajā doktrīnas jautājumā par to, vai vispār ir iespējams piemērot kriminālatbildību par darbībām, ko veikusi persona, kura atbilstoši ECT secinātajam uz to ir tikusi pamudināta. ECT spriedumi šajā ziņā reizēm mēdz būt neviennozīmīgi – no vienas puses, piemēram, lietā Malininas, provocēšana tika konstatēta, no otras – ECT pati izdara šādu secinājumu, iespējams, nezinādama visu būtisko informāciju, kas nepieciešama, lai izvērtētu versiju par nodarījuma provocēšanu. Tādējādi kurš gan var noliegt, ka valsts tiesa, novērsusi visus tiesību uz aizstāvību pārkāpumus un trūkumus pierādījumu izskatīšanā, nepārkāps ECT sprieduma nosacījumus, izlemjot, ka galu galā nekādas provocēšanas nebija? Agrāk vai vēlāk uz šo jautājumu būs jāatbild valstu tiesām un varbūt beidzot arī pašai ECT. Tā, LAT 2011. gada nogalē nodeva atkārtotai izskatīšanai Apelācijas tiesā Maļiņina lietā līdzvainīgās personas lietu pēc tam, kad tika pieņemts ECT spriedums lietā Lalas pret Lietuvu. Lals (Lalas) vēl nav izcietis savu cietumsodu par nodarījumu, uz kura izdarīšanu viņš tika pamudināts, un šobrīd slēpjas. Turklāt lietā Lalas rodas vesela virkne jautājumu attiecībā uz situācijas izvērtējumu Konvencijas 6. panta pirmās daļas kontekstā saistībā ar trešajām personām, kas bija iesaistītas pamudinātās personas nodarījuma veikšanā. Šajā lietā ECT ir sniegusi vairākas būtiskas vadlīnijas, kaut gan daži tiesību praktizētāji tās uzskata par pārāk abstraktām.

Pēc ECT spriedumiem no jauna uzsāktajos procesos civillietās LAT arī uzsvēra atsevišķas svarīgas atziņas, atbilstoši kurām:

valsts nedrīkst sašaurināt Konvencijā garantēto cilvēktiesību aizsardzības robežas, lai gan vienlaikus tai nav liegts sniegt plašākas cilvēktiesību garantijas nekā Konvencijā nostiprinātās;
ECT neizvērtē cilvēktiesību pārkāpumus no valstu tiesību viedokļa. Jautājums par to, vai ir tikušas pārkāptas nacionālajās tiesībās noteikto cilvēktiesību garantiju robežas, ir valstu tiesu kompetencē;
restitutio in integrum ir vispārējs cilvēktiesību aizsardzības princips, kas raksturīgs gan valstu, gan starptautiskajām tiesībām. Šis princips nosaka valstu tiesu pienākumu nodrošināt pārkāpto cilvēktiesību aizsardzību visplašākajā veidā. Valstu tiesas nevar apstrīdēt ECT spriedumus, kas saistīti ar Konvencijas pārkāpumiem, lai arī tām nav liegts piemērot arī citus, plašākus līdzekļus cilvēktiesību aizsardzībai, nekā par vajadzīgu uzskata ECT, ja šādi tiesiskās aizsardzības līdzekļi ir noteikti valsts tiesību sistēmā.

Ir bijuši gadījumi, kad, balstoties uz minētajiem principiem, iesniedzēji papildus ECT piešķirtajai kompensācijai varēja saņemt summas arī valsts līmenī, piemēram, saistībā ar īpašuma tiesību aizsardzību. Gan ECT izskatītajā lietā Jucys pret Lietuvu (pieteikums Nr.5457/03), gan no jauna uzsāktajā lietā tika vērtēts viens un tas pats iesniedzēja īpašuma tiesību pārkāpums; tāpēc LAT norādīja, ka, nosakot iesniedzējam piešķiramo procentu apmēru, ir nepieciešams ņemt vērā ECT piemērotos tiesību aizsardzības līdzekļus – 25 000 eiro kā taisnīgu atlīdzību. Valstu tiesu kompetencē nav ECT spriedumu interpretācija, tāpēc, nepārkāpjot šo robežu, nav iespējams noteikt, kādu tieši summu ECT piesprieda par labu iesniedzējam, lai atlīdzinātu mantiskos zaudējumus, bet kādu – nemantiskā kaitējuma kompensēšanai. LAT norādīja, ka, lemjot par brīdi, kad iesniedzējam radās tiesības uz procentiem, un šo tiesību apmēru, valsts tiesas, kas izskatīja šo lietu, bija kļūdaini interpretējušas un piemērojušas materiālo tiesību normas, tāpēc apstrīdētie lēmumi bija daļēji grozāmi. Vadoties pēc taisnīguma, samērīguma un labas ticības principa, kas noteikts CK 1.5. panta ceturtajā daļā, LAT nolēma, ka iesniedzēja aizskartās tiesības uz īpašumu būtu taisnīgi aizsargātas, ja tiktu piešķirta papildu procentu summa. Tādējādi ar iepriekšējiem tiesas lēmumiem valsts piešķirtā summa iesniedzējam tika palielināta līdz 100 000 litu.

10. Gaidāmie ECT spriedumi

10.1. Lietas, kas saistītas ar padomju okupācijas režīma noziegumiem Baltijas valstīs Otrā pasaules kara laikā un pēckara periodā; genocīda jēdziens

2009. gadā valdība tika informēta par lietu Vasiliauskas pret Lietuvu. Šajā lietā iesniedzējs, atsaucoties uz Konvencijas 7. pantu, sūdzas, ka genocīda definīcija, kas ir iekļauta ANO Konvencijā par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to, ir šaurāka nekā tā paredzēta Lietuvas krimināltiesību aktos, kam ir atpakaļejošs spēks, un tā neietver sevī politisku vai sociālu grupu daļēju vai pilnīgu iznīcināšanu. Tātad tiek izvirzīts jautājums par to, vai genocīda jēdziens starptautiskajās paražu tiesībās vai līgumtiesībās aptver genocīdu attiecībā uz politiskām grupām.

Neraugoties uz to, ka Lietuvas tiesām ir pazīstama ECT prakse līdzīgās lietās, kur apskatīts genocīda jēdziena tā plašākā izpratnē, un labi pazīstama ir arī ECT Lielajā palātā izskatītā lieta Kononovs pret Latviju, attiecībā uz kuru īpaši nozīmīgs bija Lietuvas Republikas (kas lietā piedalījās kā trešā persona) valdības 2009. gadā sniegtais komentārs par vēsturiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem Baltijas valstīs Otrā pasaules kara laikā un to ietekmi uz izskatāmo lietu, kā arī par padomju karavīru darbību, kas bija vērsta pret Baltijas valstu pilsoņiem, kvalificēšanu saskaņā ar starptautisko humanitāro un krimināltiesību normām, un tika piedāvāts apsvērt iespēju kvalificēt padomju varas represijas pret pretošanās kustības dalībniekiem kā noziegumus pret cilvēci, ir sagaidāms, ka spriedums lietā Vasiliauskas ieviesīs vēl lielāku skaidrību.

Kaut arī lietā Vasiliauskas pieteikums tika iesniegts un par to tika paziņots Lietuvas valdībai 2005. gadā, lieta joprojām atrodas izskatīšanā, tāpēc vēl aizvien pastāv zināma nenoteiktība attiecībā uz Lietuvas tiesu prakses atbilstību Konvencijas 7. pantam. Turklāt Konstitucionālajā tiesā ir iesniegti atsevišķi pieteikumi vairākās analogās lietās. Ņemot vērā šādu lietu morālo un juridisko nozīmi, kā arī apsūdzēto/notiesāto personu lielo vecumu, būtu vitāli nepieciešams drīzs ECT spriedums, kurā būtu iekļauta Tiesas nostāja tādos jautājumos, kā tas, vai darbības, par kuru veikšanu iesniedzējs ir notiesāts saskaņā ar Lietuvas un starptautiskajām tiesībām, bija uzskatāmas par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas brīdī un vai tās būtu arī uzskatāmas par noziegumu saskaņā ar vispārpieņemtiem tiesību principiem civilizētās valstīs, kā arī vai, ņemot vērā genocīda definīciju starptautiskajās tiesībās, valsts tiesas nepārkāpa principu nullum crimen sine lege.

10.2. Par it kā mazo atlīdzinājuma apmēru par kaitējumu, kas radies informācijas atklātības ļaunprātīgas izmantošanas rezultātā, pārkāpjot tiesības uz privāto dzīvi Konvencijas 8. panta kontekstā un tiesības uz efektīvu aizsardzību saskaņā ar Konvencijas 13. pantu (lieta Mertinas un Mertinienė pret Lietuvu (pieteikums Nr.43579/09) un Žvagulis pret Lietuvu (pieteikums Nr.8619/09); (lietas vēl atrodas izskatīšanā).

Iesniedzēji minētajās lietās apgalvo, ka tikušas pārkāptas viņu tiesības uz efektīvu aizsardzību, vietējām tiesām piešķirot nepamatoti mazu atlīdzinājumu lietās par pazemojošas informācijas publiskošanu saistībā ar privāto dzīvi.

Lietuvas tiesas šajās lietās atzina, ka tika pārkāptas Mertinu (Mertinai) un Žvaguļa (Žvagulis) tiesības uz privātumu, tomēr abās lietās LAT, ievērojot savu praksi līdzīgās lietās, samazināja zemākās tiesu instances piešķirtās summas par nemantisko kaitējumu no LTL 75 000 līdz LTL 15 000 abiem iesniedzējiem pirmajā lietā, kā arī no LTL 25 000 līdz LTL 10 000 otrajā lietā.

Abas lietas faktisko apstākļu ziņā ir līdzīgas, abas ir tieši saistītas ar LAT judikatūru, un abās novērojama subsidiaritātes principa dominēšana; tāpēc pat atsevišķas sākotnējas atziņas šajā ziņojumā saistībā ar minēto problēmu varētu rosināt interesantu diskusiju, gaidot ECT interpretāciju, kura šajā jomā Lietuvai būs īpaši interesanta. Tālāk minēti galvenie argumenti, analizējot abas lietas, kas varētu ļaut prognozēt ECT nostāju:

Par cietušā statusu. Gan tiesību doktrīna (autoritatīvais viedoklis), gan ECT prakse apstiprina, ka, apsverot iesniedzēja kā cietušā statusu, ir ļoti svarīgi ievērot valstu rīcības brīvības principu un Tiesas kompetences subsidiaritātes principu. ECT jurisdikcijas ietvaros uz personu vairs netiek attiecināts cietušā statuss, ja vien valsts iestādes tieši vai pēc būtības ir atzinušas Konvencijas pārkāpumu un piešķīrušas kompensāciju (sk. 1996. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr.19776/92 Amuur pret Franciju 36. punktu un 1999. gada 28. septembra sprieduma lietā Nr.28114/95 Dalban pret Rumāniju 44. punktu). Domājams, ka vairs nepastāv šaubas par to, ka cietušā statuss ir zudis, ja to skaidri atzinušas trīs tiesu instances, un par ciesto kaitējumu ir piešķirts atlīdzinājums;
Par atlīdzinājuma apmēra apšaubīšanu. ECT diez vai apšaubīs LAT noteikto atlīdzinājuma apmēru, atzīstot to par acīmredzami kļūdainu vai neadekvātu, kas prasītu ECT iejaukšanos. ECT ir nepārprotami norādījusi, ka galvenokārt valstu iestāžu, jo īpaši tiesu, kompetencē ir interpretēt un piemērot vietējās tiesību normas (sk. Jahn un citi pret Vāciju [Lielā palāta], pieteikums Nr.46720/99, 72203/01 un 72552/01, 86. punkts, ECT 2005-VI); valstīm jādod plaša rīcības brīvība gadījumos, kad pastāv tiesiskās aizsardzības līdzekļi valsts līmenī (sk. 2006. gada 29. marta ECT Lielās palātas sprieduma lietā Nr.64886/01 Cocchiarella pret Itāliju 80. punktu). ECT norāda, ka gadījumos, kad ir ieviests tiesiskās aizsardzības līdzeklis vietējā līmenī, valstij ir jāļauj to organizēt tā, lai tas atbilstu valsts tiesību sistēmai un tradīcijām, kā arī attiecīgajā valstī esošajam dzīves līmenim. Tāpēc, nosakot atlīdzinājuma lielumu, šie faktori ir jāņem vērā un nav obligāti jāpielāgojas summām, kādas ECT būtu piešķīrusi saskaņā ar Konvencijas 47. pantu. Pat zemāks valsts tiesu piešķirtā atlīdzinājuma apmērs varētu tikt atzīts par pamatotu, tā kā valsts sistēmā atlīdzinājumu parasti piešķir un izmaksā ātrāk nekā tad, ja lieta būtu jāizlemj starptautiskajā tiesā (2005. gada 15. marta spriedums lietā Nr.60227/00 Bako pret Slovākiju, 2010. gada 14. decembra spriedums lietā Nr.51392/07 Giedrikas pret Lietuvu. Var uzskatīt, ka šajā gadījumā subsidiaritātes principam būtu jābūt noteicošajam, jo, ja ECT sāktu izvērtēt valsts tiesas noteiktā nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma lielumu (kas acīmredzot nav daudz mazāks par ECT standartiem), tas būtībā nozīmētu subsidiaritātes principa, kuru atklājusi pati ECT, pārkāpšanu. Tas arī varētu būt kā pamudinājums personām, kuras uzskata, ka viņām piešķirtais atlīdzinājums par nemantisko kaitējumu ir pārāk mazs, vērsties ECT (turklāt tām ir šādas tiesības), lai gan kopumā atlīdzinājums atbilstu dzīves līmenim valstī;
Par kritērijiem nemantiskā kaitējuma apmēra noteikšanā. Neraugoties uz zināmu tendenci lietās par privātuma pārkāpšanu nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma apmēra noteikšanā balstīties uz vispārīgu izpratni par atlīdzinājuma kompensējošo raksturu un diskriminācijas aizlieguma, vienlīdzības un paredzamības principu, Lietuvas tiesas bauda neierobežotu (valsts tiesību izpratnē, nevis starptautisko saistību kontekstā) rīcības brīvību atlīdzinājuma piešķiršanā par nemantisko kaitējumu, tostarp nosakot atlīdzinājuma apmēru individuāli, atkarībā no lietas apstākļiem.

Kaitējuma apmēra noteikšana ir jautājums par faktiskajiem apstākļiem un attiecīgi – valsts tiesas prerogatīva. Nemantiskais kaitējums ir specifisks kaitējuma veids; nepastāv objektīvi kritēriji, ko varētu piemērot, nosakot tā apmēru, tāpēc tas tiek atstāts valsts tiesas ziņā, kura ir labākā pozīcijā, lai analizētu būtiskos faktus un citus svarīgus apstākļus, kas atbilst attiecīgās valsts specifikai/videi. Atbilstoši ECT atziņām kaitējuma lielums būtu jāsaista ar pārkāpuma veidu un pārkāptās vērtības raksturu (sk. piemēram, 2011. gada 14. jūnija spriedumu lietā Nr.44704/98 Normann pret Dāniju (sūdzība attiecībā uz 6. panta pārkāpumu), vai 2003. gada 20. marta spriedumu lietā Nr.52620/99 Jensen un Rasmussen pret Dāniju (sūdzība attiecībā uz 11. panta pārkāpumu)). Arī LAT savu novērtējumu pamatoja, ņemot vērā šos aspektus.

Minētajās lietās ir jāatrod līdzsvars starp divām konfliktējošām vērtībām (konstitucionālām un konvencionālām, Konvencijas 8. un 10. pants) – pārlieku liels atlīdzinājuma apmērs var novest pie izpausmes brīvības pārkāpuma (10. pants), proti, ir jāmeklē samērīga (saprātīga un taisnīga) šo vērtību aizsardzība, ko ECT apstiprina savos spriedumos (sk. iepriekš minētā sprieduma lietā Tolstoy Miloslavsky pret Apvienoto Karalisti 50. un 51. punktu un 2005. gada 15. februāra sprieduma lietā Steel un Morris pret Apvienoto Karalisti 96. punktu). Tāpat nesen izskatītās lietas pret Somiju parāda šādas Tiesas pieejas turpināšanu (sk. 2010. gada 6. aprīļa spriedumu lietā Nr.25576/04 Flinkkilä u.c. pret Somiju, 2010. gada 6. aprīļa spriedumu lietā Nr.43349/05 Jokitaipale u.c. pret Somiju, 2010. gada 6. aprīļa spriedumu lietā Nr.6372/06 Iltalehti un Karhuvaara pret Somiju, 2010. gada 6. aprīļa spriedumu lietā Nr.6806/06 Soila pret Somiju, 2010. gada 6. aprīļa spriedumu lietā Nr.25711/04 Tuomela u.c. pret Somiju). Tā, Žvaguļa gadījumā tiesas ir atzinušas, ka konkrētās lietas apstākļos tiesībām uz privātumu dodama priekšroka attiecībā pret tiesībām uz izpausmes brīvību, tāpēc tika atzīts tiesību uz privātumu pārkāpums, tomēr neatkarīgi no tā, piešķirot atlīdzinājumu par nemantisko kaitējumu, ir jāatrod atbilstošs līdzsvars starp šīm vienlīdz lielā mērā kā konstitucionāli, tā konvencionāli aizsargātajām vērtībām.

Pamatojot atlīdzinājuma apmēru, LAT ņēma vērā visus objektīvos un subjektīvos kritērijus, kas noteikti CK 6.250. pantā. Turklāt valsts tiesas ir analizējušas argumentus, kāpēc piešķiramā atlīdzinājuma apmērs varētu būt mazāks vai lielāks. Tiesas atzina, ka ir jāņem vērā pārkāptās vērtības (interešu) raksturs, šā pārkāpuma sekas, kaitējumu izraisījušās personas vainas pakāpe, tās mantiskais stāvoklis, valsts saimnieciskie rādītāji, vispārējais dzīves līmenis, kā arī labticīguma, taisnīguma un saprātīguma principi. Tāpat tiesas salīdzinot ņēma vērā citās, līdzīgās lietās piešķirtā atlīdzinājuma apmēru (2006. gada 29. marta sprieduma lietā Nr.64886/01 Cocchiarella pret Itāliju 67. punkts). ECT atzīst, ka ir nepieciešams „noteikt kritērijus attiecībā uz taisnīga atlīdzinājuma piešķiršanu par nemantisko kaitējumu saskaņā ar 41. pantu, lai iegūtu līdzvērtīgus rezultātus līdzīgās lietās”. LAT, izvērtējot lietā Mertinai abiem iesniedzējiem zemāku instanču tiesu piešķirtās summas, norādīja, ka tiesas ir ņēmušas vērā likumos un tiesu praksē noteiktos kritērijus nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma aprēķināšanai, tomēr LAT ir novirzījusies no savas judikatūras, atbilstoši kurai konkrēts atlīdzinājuma apmērs ir jāaprēķina, ņemot vērā ne vien līdzīgās lietās piešķirtās summas, bet arī aizsargājamās tiesiskās vērtības (interešu) raksturu. Lietā Žvagulis LAT secināja, ka pirmās instances tiesa bija pareizi piemērojusi materiālo tiesību normas, un Apelācijas tiesa nebija konstatējusi nekādus citus kritērijus, ar kuriem varētu pamatot atlīdzinājuma palielināšanu, tāpēc nepamatoti grozīja pirmās instances tiesas lēmumu;.

Par LAT prakses konsekvenci, paredzamību un atsevišķu lietu nozīmi kā precedentiem. Lietas Biriuk pret Lietuvu (2008. gada 25. novembra sprieduma 32. un 46. punkts; pieteikums Nr.23373/03) un Armonienė pret Lietuvu (2008. gada 25. novembra sprieduma 33. un 47. punkts; pieteikums Nr.36919/02) faktisko apstākļu ziņā būtībā atšķiras no lietām Mertinai un Žvagulis. Iesniedzēji pirmajās lietās bija parasti cilvēki, kuri nekad nebija atradušies mediju uzmanības centrā, un par viņiem atklātā informācija bija medicīniska rakstura ziņas ar norādi uz neārstējamām slimībām, kas būtībā nozīmē neatgriezeniskas sekas.

Savukārt Žvagulis un Mertini ir sabiedrībā labi pazīstamas personas, tās bieži tiek atspoguļotas plašsaziņas līdzekļos, piedalās publiskos pasākumos; Mertini nekad nebija izvairījušies runāt par savu personisko dzīvi, tostarp par savas veselības aspektiem; par viņiem izplatītā informācija neradīja nekāda veida neatgriezeniskas sekas iesniedzējiem. Jācer, ka šo apsvērumu dēļ minētajās lietās netiks konstatēti pārkāpumi no Lietuvas puses.

Secinājumi

Valsts tiesu pozitīvā un negatīvā pieredze arvien no jauna apliecina, ka no valstu tiesām tiek gaidīts, ka tās tiešā veidā atsauksies uz Konvencijas normām jau savās iekšējās tiesībās. Nav šaubu, ka šis nepavisam ne vienkāršais process būtu jāsekmē ar savstarpējiem centieniem sadarboties. Ir jāturpina nepārtraukts dialogs starp valstu un starptautiskajām tiesām – gan neformāli, kā šodien, gan arī, jo īpaši, dialoga veidā, kas notiek ar spriedumu starpniecību. Izvērtējot visjaunākās pārmaiņu tendences pašā ECT, kam seko daudz diskusiju dažādos līmeņos, pastāv cerība pēc Braitonas deklarācijas pieņemšanas sagaidīt racionālu transformāciju, kas it īpaši iekļautu vairāk produktīva un radoša dialoga – kā horizontālā, tā vertikālā līmenī – starp valstu un starptautisko tiesu tiesnešiem, vairāk dialoga starp dažādu valstu tiesnešiem, vairāk subsidiaritātes, vairāk skaidru spriedumu.