Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros jūnijā pievienoti četri Krimināllietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēzes:
Apsūdzība par apdraudēto savvaļas dzīvnieku tirdzniecības noteikumu pārkāpšanu (Krimināllikuma 115.1 pants)

Apsūdzībā par Krimināllikuma 115.1 pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu norāda tos apdraudēto savvaļas dzīvnieku tirdzniecību reglamentējošo normu pārkāpumus, kuri ir cēloniskā sakarā ar kaitīgajām sekām.

Pēc dzīvnieka iegādes pieļauti dzīvnieka turēšanas prasību pārkāpumi, ja nav konstatēts nodoms dzīvnieku pārdot, apmainīt vai citādi iesaistīt tirdzniecības apritē, paši par sevi neveido apdraudēto savvaļas dzīvnieku tirdzniecības noteikumu pārkāpumu Krimināllikuma 115.1 panta izpratnē. Šādi apstākļi var raksturot kaitīgās sekas, kas radušās attiecīgā pārkāpuma rezultātā, piemēram, dzīvnieka turēšanu sugai neatbilstošos apstākļos, kas apdraud citu cilvēku drošību.

Būtisku kaitējumu kā noziedzīgā nodarījuma sekas apsūdzībā nav pieļaujams aprakstīt, tikai atkārtojot nodarījuma izdarīšanas apstākļus vai pārveidojot tos par pārkāpto normu uzskaitījumu.

Reģistrēta savvaļas sugu dzīvnieku turēšanas vieta Dzīvnieku aizsardzības likuma 3.panta trešās daļas izpratnē

Jēdziens „reģistrēta savvaļas sugu dzīvnieku turēšanas vieta” Dzīvnieku aizsardzības likuma 3.1 panta trešās daļas izpratnē nozīmē tikai tādu turēšanas vietu, kas reģistrēta tai sugai, kuru paredzēts iegādāties un turēt.

Iespējamās neskaidrības par turēšanas vietas reģistrācijas kārtību Ministru kabineta noteikumos neatceļ likumā noteikto aizliegumu iegādāties plēsēju kārtas savvaļas sugas dzīvnieku, kamēr nav reģistrēta attiecīgās sugas turēšanas vieta.

Krimināllikuma 115.1 pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma subjektīvā puse

Speciālo noteikumu, tajā skaitā apdraudēto savvaļas dzīvnieku tirdzniecības noteikumu, pārkāpšana ar nodomu (tīši) nozīmē, ka vainīgais skaidri apzinās rīcības neatbilstību normatīvajiem aktiem (tiešs nodoms) vai apzināti pieļauj šādu neatbilstību un samierinās ar to (netiešs nodoms).

Noskaidrojot nodoma esību, vērtējams, vai tas pastāvēja brīdī, kad tika izdarīta darbība vai pieļauta bezdarbība, kas veido konkrētā noziedzīgā nodarījuma objektīvo pusi.

Aizstāvja vai apsūdzētā iesniegtas notariāli apliecinātas liecības izmantošana pierādīšanā

Gadījums, kad aizstāvis vai apsūdzētais iesniedz notariāli apliecinātu liecību, nelūdzot attiecīgās personas nopratināšanu tiesas sēdē, bet prokurors un cietušais vai viņa pārstāvis neiebilst pret šīs liecības izmantošanu, pēc būtības ir pielīdzināms Kriminālprocesa likuma 512. panta otrās daļas 4. punktā paredzētajai procesuālajai situācijai.

Tas vien, ka notariāli apliecināto liecību sniegusī persona nav nopratināta tiesas sēdē, pats par sevi nav pietiekams pamats atzīt, ka šāda liecība nav izmantojama pierādīšanā.

Tiesas rīcība, apsverot iespēju atzīt par nepieļaujamiem pierādījumiem apsūdzētā vai viņa aizstāvja iesniegtās ziņas par faktiem

Apsūdzētā vai viņa aizstāvja iesniegto ziņu par faktiem atzīšana par nepieļaujamiem pierādījumiem, piemērojot Kriminālprocesa likuma 130. pantu, nedrīkst būt mehāniska, jo likums neparedz šiem procesa dalībniekiem tādas pašas iespējas iegūt ziņas par faktiem kā valsts apsūdzībai.

Ja tiesa apsver iespēju atzīt par nepieļaujamu pierādījumu apsūdzētā vai viņa aizstāvja iesniegtās ziņas par faktiem, vērtējama nepieciešamība par to informēt šos procesa dalībniekus, lai nolēmums šajā daļā nekļūtu par „pārsteiguma” nolēmumu.

Tēze:
Ja persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, atsakās no pašas izvēlēta aizstāvja tiesvedības laikā, tiesa pārliecinās, ka šāda atteikšanās ir pausta brīvprātīgi, apzināti un nepārprotami un ka tā tiek fiksēta lietas materiālos. Īpaši jāpārliecinās, ka persona ir informēta par tiesību uz advokāta palīdzību saturu un sekām, kādas izraisa atteikšanās no šo tiesību izmantošanas, proti, ka turpmāk persona savu aizstāvību īstenos pati.

Tēze:
Atbildību pastiprinoša apstākļa konstatēšana kriminālprocesā pati par sevi nav uzskatāma par atsevišķu sodīšanu, bet gan par soda individualizācijas elementu. Tādēļ fakts, ka konkrētais apstāklis iepriekš ņemts vērā administratīvā pārkāpuma procesā, pats par sevi nenozīmē ne bis in idem principa pārkāpumu.

Piemēram, dubultās sodīšanas nepieļaujamības principa pārkāpums neveidojas, ja apsūdzētais atzīts par vainīgu un sodīts par vieglu miesas bojājumu tīšu nodarīšanu, saskaņā ar Krimināllikuma 48. panta pirmās daļas 16. punktu par personas atbildību pastiprinošu apstākli atzīstot vardarbīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanu nepilngadīgā klātbūtnē, ja tā pati persona administratīvā pārkāpuma lietā ir saukta pie administratīvās atbildības par fizisku un emocionālu vardarbību pret bērnu.

 

Pievienots klasifikatoros tikai virsrakstu (bez tēzēm)