Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros decembrī pievienoti četri Krimināllietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēzes:
Apsūdzības saturs

Apsūdzībā norādāmi faktiskie apstākļi, kas konkretizē katru inkriminētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmi.

Atsevišķos gadījumos, ja: 1) sīkākas detaļas objektīvi nav noskaidrojamas un 2) nenoskaidrotās detaļas nav šķērslis konstatēt visas attiecīgā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes, nodarījuma individualizēšanai (konkretizēšanai) ir pieļaujamas mazāk stingras prasības.

Noziedzīgā nodarījuma objekts tā abstraktā rakstura dēļ apsūdzībā parasti netiek konkretizēts faktu līmenī.

Apsūdzība par izvairīšanos no uzņēmumu ienākuma nodokļa nomaksas un tiesības uz aizstāvību

Tiesības uz aizstāvību netiek ierobežotas, ja apsūdzībā pietiekami skaidri identificēts nepatiesās informācijas saturs, kas bijis pamats samazināt ar nodokli apliekamo objektu.

Kriminālprocesa likuma 125. panta pirmās daļas 4. un 5. punktā paredzētās fakta legālās prezumpcijas piemērošana noziedzīgā nodarījuma subjektīvās puses konstatēšanā

Kriminālprocesa likuma 125. panta pirmās daļas 4. un 5. punktā paredzētās prezumpcijas piemērošana, vērtējot noziedzīgā nodarījuma subjektīvās puses esību, nozīmē, ka nav jāpierāda, ka persona zina vai ka tai vajadzēja zināt savus normatīvajos aktos paredzētos pienākumus vai profesionālos un amata pienākumus. Tādēļ prezumējams ir tikai fakts par pienākuma zināšanu, taču tālākais – apzināta nepildīšana, nolaidīga pildīšana, pilnvaru pārkāpšana konkrētajā situācijā – ir pierādāms Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā.

Nepamatota prezumpcijas piemērošana

Apgalvojums, ka persona (grāmatvedis), kas ikdienā strādā uzņēmumā, nevar kļūdīties, neatbilst fakta legālās prezumpcijas būtībai.

Paļaušanās princips

Saskaņā ar paļaušanās principu persona, kura rīkojas atbilstoši noteikumiem, var paļauties, ka arī citi tos ievēros. Izņēmums ir piemērojams tad, ja: 1) persona zina, ka nav pamata paļauties uz citu personu tiesisku rīcību (šādā gadījumā ir iespējams konstatēt nodomu), vai arī 2) pastāv konkrētas pazīmes, kas liecina, ka uz citas personas tiesisku rīcību paļauties nevar (šādā gadījumā ir iespējams konstatēt neuzmanību).

Tēze:
Rīcība ar mirušas personas bankas kontā esošajiem naudas līdzekļiem ir rīcība ar svešu mantu, proti, ar mantojuma masu kā juridisku personu. Šāda rīcība, ja tai nav tiesiska pamata, samazina mantojuma masu.

Ja tiesa personas rīcībā konstatē visas Krimināllikuma 193. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes, nav izšķirošas nozīmes apstākļiem, kas iestājas pēc šī nodarījuma izdarīšanas, piemēram, tam, ka mantinieks atsakās no mantojuma, tiek atzīts par mantot necienīgu, testaments, ar kuru viņš iecelts, tiek atzīts par spēkā neesošu, vai kreditors atsakās no sava prasījuma.

Tēze:
Personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, lūgums par aizstāvja nomaiņu ir norobežojams no viņa atteikšanās no aizstāvja. Tādēļ, lemjot par aizstāvja nomaiņu, Kriminālprocesa likuma 88. panta otrās daļas trešajā teikumā ietvertā prasība nav piemērojama, proti, līdzšinējā aizstāvja klātbūtne nav obligāta.

Tēzes:
Jēdziens „sveša manta” noziedzīgos nodarījumos pret īpašumu

Noziedzīgos nodarījumos pret īpašumu manta ir uzskatāma apsūdzētajai personai par svešu, ja: 1) tā nepieder viņai; 2) tā nav bezīpašnieka manta.

Vērtējot, vai manta konkrētai personai ir sveša, izšķiroša nozīme ir apstākļu civiltiesiskajam vērtējumam.

Uz citai personai piederošas zemes no apsūdzētā materiāliem uzbūvētas ēkas (būves) atzīšana par svešu mantu Krimināllikuma 185. panta izpratnē

Ja apsūdzētais bojājis no saviem materiāliem uz svešas zemes uzceltu ēku, gan pati ēka, gan tajā izmantotie materiāli viņam ir sveša manta Krimināllikuma 185. panta pirmās daļas izpratnē. Apstāklis, ka apsūdzētais uzbūvējis ēku (būvi), izmantojot savus materiālus, un būvniecības laikā starp viņu un zemes īpašnieku radušās mantiskas pretenzijas, nemaina to, ka, iebūvējot šos materiālus ēkā uz citai personai piederošas zemes, tie apsūdzētajam vairs nepieder. Šādā gadījumā apsūdzētajam saglabājas tikai prasījuma tiesības par šo materiālu vērtības atlīdzināšanu.

Ēkas nereģistrēšana pašvaldībā un zemesgrāmatā nav šķērslis to atzīt par apsūdzētajam svešu mantu, jo izšķirošais ir tas, ka zemes gabals, uz kura ēka atrodas, apsūdzētajam nepieder.

Krimināllikuma 185. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma (svešas mantas tīša bojāšana) subjektīvā puse – nodoms

 Lai taisītu notiesājošu spriedumu par noziedzīgu nodarījumu, kura viena no pazīmēm ir sveša manta, ir jākonstatē, ka apsūdzētais apzinājies, ka manta viņam nepieder un tā nav bezīpašnieka manta. Ja apsūdzētais to nav apzinājies – neatkarīgi no tā, vai tas noticis faktisko apstākļu nezināšanas vai kļūdaina juridiska vērtējuma dēļ, – nodoms šo pazīmi neaptver. Labticīga, kaut arī kļūdaina pārliecība par mantas piederību sev izslēdz nodomu izdarīt noziedzīgu nodarījumu pret svešu mantu.

Nodoma konstatēšanu neizslēdz tas, ka apsūdzētais nav zinājis, kuras personas īpašumā vai valdījumā manta atradusies.

Apsūdzētā subjektīvās attieksmes pret mantas piederību vērtējums noziedzīgos nodarījumos pret īpašumu

Noziedzīgos nodarījumos pret īpašumu vairumā gadījumu tiesai nav nepieciešams atsevišķi vērtēt apsūdzētā subjektīvo attieksmi pret mantas piederību, jo tās piederība citai personai parasti ir acīmredzama un nerada šaubas arī personai, kurai nav zināšanu tiesību jautājumos. Tomēr, ja apsūdzētais ir subjektīvi pārliecināts par savām tiesībām uz mantu un ir norādījis konkrētus iemeslus šādai pārliecībai, tiesai tas ir jāizvērtē. Šādas pārliecības iemesls var būt, piemēram, subjektīvi pamatota civiltiesiska pretenzija pret mantas īpašnieku vai valdītāju, kas atsevišķos gadījumos var radīt kļūdainu priekšstatu arī par īpašumtiesībām.

Gadījumos, kad persona, pamatojoties uz kļūdainu pārliecību, uzskata, ka manta pieder viņai, princips „likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības” nav piemērojams, jo tas neatceļ Krimināllikuma 8. panta otrajā daļā paredzēto prasību konstatēt nodomu attiecībā uz visām noziedzīga nodarījuma objektīvajām pazīmēm.

Brīvības atņemšana kā bargākais soda veids arī nosacītas notiesāšanas gadījumā

Brīvības atņemšana ir par naudas sodu un sabiedrisko darbu bargāks soda veids arī tad, ja tiesa apsūdzēto notiesā nosacīti, jo pēc savas juridiskās dabas un likumā noteiktās hierarhijas (Krimināllikuma 36. pants) brīvības atņemšana ierobežo svarīgāku personas interesi – personas brīvību. Varbūtībai, ka nākotnē tiesa var pieņemt lēmumu izpildīt šo sodu, ir bargāka ietekme uz apsūdzēto nekā mantiskajam stāvoklim atbilstoša naudas soda vai viņa fiziskajām un intelektuālajām spējām atbilstoša sabiedriskā darba piemērošana.