Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros augustā pievienoti vienpadsmit Krimināllietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēzes:
Izvairīšanās no uzturēšanas (Krimināllikuma 170. pants) raksturojošie apstākļi

Lai personu sauktu pie kriminālatbildības par Krimināllikuma 170. pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu – izvairīšanos no uzturēšanas –, ir jākonstatē divi apstākļi. Proti, jābūt tiesas nolēmumam, ar kuru uzlikts pienākums apgādāt un dot uzturu, kā arī jākonstatē, ka persona ir izvairījusies no šā pienākuma pildīšanas. Izvairīšanās šī panta izpratnē nav jebkurš maksājuma kavējums. Izvairīšanās no uzturēšanas izpaužas kā: 1) atteikums pildīt ar tiesas nolēmumu vai kompetentas valsts institūcijas lēmumu uzlikto pienākumu apgādāt un dot uzturu Krimināllikuma 170. pantā norādītajām personām vai 2) apzināta, sistemātiska un ilgstoša nolēmuma nepildīšana, lai gan personai objektīvi ir iespēja to pildīt.

Izvairīšanās no uzturēšanas – objektīvas nespējas uzturēt un apzinātas izvairīšanās nošķiršana

Vērtējot,  vai uzturēšanas pienākuma neizpilde ir bijusi attaisnojama objektīvu iemeslu dēļ, un nošķirot objektīvu nespēju uzturēt no apzinātas izvairīšanās, noskaidrojama ne tikai personas formālā nespēja veikt uzturlīdzekļu maksājumus, bet arī tās faktiskā iespēja pildīt uzlikto pienākumu, ņemot vērā viņas darbspēju, veselības stāvokli, mantisko stāvokli, ienākumus, iespējas gūt ienākumus un citus no personas neatkarīgus apstākļus. Vienlaikus vērtējama personas rīcība un attieksme pret pienākuma izpildi, tostarp tas, vai persona ir veikusi saprātīgus un no tās sagaidāmus pasākumus savu saistību izpildei. Tādējādi par objektīvu pamatu pienākuma neizpildei nevar atzīt tādus apstākļus, kurus persona pati radījusi vai izmantojusi, lai izvairītos no likumā noteiktā pienākuma izpildes.

Par izvairīšanos no uzturēšanas var liecināt gan tas, ka izvairīšanās no uzturēšanas bez attaisnojoša iemesla turpinājusies ilgu laiku un uzturēšana nav bijusi regulāra, gan arī personas darbības, kas veiktas, lai slēptu viņas faktisko mantisko stāvokli vai apgrūtinātu viņas finanšu līdzekļu piedziņu, vai bezdarbība, kas liecina par viņas vienaldzīgo attieksmi pret uzturēšanas pienākuma izpildi. Piemēram, darbspējīgas personas atteikšanās strādāt vai meklēt algotu darbu, darba ienākumu slēpšana, neoficiālas algas saņemšana, mantas vai ienākumu pārreģistrēšana citām personām, dzīvesvietas slēpšana vai bieža maiņa, lai apgrūtinātu piedziņu, pilnīgs sadarbības trūkums ar zvērinātu tiesu izpildītāju u. tml.

Tēze:
Lai veiktu speciālo izmeklēšanas eksperimentu, krimināllietas materiālos ir jābūt pietiekamai informācijai par to, kādas tieši ziņas par pierādāmajos apstākļos ietilpstošajiem faktiem jau ir iegūtas un kādas plānots iegūt speciālā izmeklēšanas eksperimenta laikā. Turklāt, ja pirms šī eksperimenta jau ir veikts eksperiments, ierosinājumā ir jāpamato, kādus jaunus pierādījumus plānots iegūt, veicot vēl vienu speciālo izmeklēšanas eksperimentu.

Tēze:
Latvijas Sodu izpildes kodeksa 15. panta otrajā daļā noteiktais termiņš nerada un neatceļ personas pienākumu uzsākt brīvības atņemšanas soda izciešanu, jo šo pienākumu nosaka spēkā stājies tiesas nolēmums. Šā termiņa mērķis ir vienīgi informēt notiesāto par ierašanās laiku ieslodzījuma vietā un nodrošināt viņam saprātīgu laiku viņam uzliktā pienākuma izpildei.

Iestādes noteikts īsāks termiņš, vērtējot kriminālatbildību par pienākuma neizpildīšanu, ir nozīmīgs tikai tiktāl, ciktāl tas konkrētajā lietā varēja ietekmēt reālu iespēju izpildīt pienākumu. Izšķiroši ir tas, vai apsūdzētais paziņojumu faktiski saņēma un bija informēts par pienākumu ierasties soda izciešanai, vai viņam bija reāla iespēja šo pienākumu izpildīt paziņojumā noteiktajā datumā un vai viņš to apzināti neizpildīja. Proti, šī termiņa neievērošanas gadījumā nozīme ir tam, vai notiesātajam tika liegta reāla iespēja izpildīt pienākumu uzsākt brīvības atņemšanas soda izciešanu paziņojumā norādītajā datumā.

Tēzes:
Apsūdzības atbilstība Kriminālprocesa likuma 405. panta prasībām

Tiesa, pārbaudot apsūdzības atbilstību Kriminālprocesa likuma 405. panta prasībām, vērtē tikai to, vai apsūdzībā norādītā informācija pēc satura un apjoma atbilst likumā noteiktajām prasībām.  Pierādījumus, kas attiecas uz apsūdzībā norādītajiem faktiskajiem apstākļiem, tiesa vērtē, lietu izskatot pēc būtības. Apsūdzībā norādīto juridisko kvalifikāciju tiesa ņem vērā tiktāl, ciktāl tas nepieciešams, lai noteiktu, vai apsūdzībā norādītie faktiskie apstākļi atbilst attiecīgās juridiskās kvalifikācijas pazīmēm.

Apsūdzētā apgalvojuma par apsūdzības neskaidrību izvērtējums

Apsūdzētā apgalvojums par apsūdzības nesaprotamību pārbaudāms, vērtējot gan apsūdzības saturu, gan apsūdzētā norādītās neskaidrības un to ietekmi uz aizstāvības īstenošanu. Izšķiroši ir tas, vai apsūdzība, vērtējot to kopsakarā ar procesa gaitu, ļāva apsūdzētajam saprast apsūdzības būtību, identificēt viņam inkriminēto rīcību, saprast juridiski nozīmīgo faktu kodolu un izvēlēties aizstāvības veidu.

Apsūdzības pēc Krimināllikuma 320. panta (Kukuļņemšana) saturs

Apsūdzībā pēc Krimināllikuma 320. panta norādāmi tādi faktiskie apstākļi, kas ļauj saprast pieņemtā, pieprasītā vai izspiestā kukuļa saikni ar valsts amatpersonas dienesta rīcību, izmantojot dienesta stāvokli. Šai rīcībai nav obligāti jābūt individualizētai, piemēram, kā konkrēta lēmuma pieņemšanai. Pietiek, ja norādīts konkrēts dienesta jautājums vai process, kurā sagaidāma ar valsts amatpersonas dienesta stāvokļa izmantošanu saistīta rīcība, piemēram, konkrēts publiskais iepirkums vai līgums.

Šīs saiknes atklāšanai nav obligāti nepieciešams: 1) norādīt kukuļdevēja vai personas, kuras interesēs kukulis pieņemts, pieprasīts vai izspiests, identitāti; 2) norādīt, vai valsts amatpersona faktiski izdarīja attiecīgo darbību vai pieļāva bezdarbību, ja kukulis pieņemts, pieprasīts vai izspiests pirms darbības izdarīšanas vai neizdarīšanas.

Valsts amatpersonas statusa raksturošanai apsūdzībā parasti pietiek ar norādi uz personas amatu, savukārt amata tiesības, pienākumi vai funkcijas jāatklāj tiktāl, ciktāl tas nepieciešams, lai būtu saprotams, ar kādu dienesta darbību vai bezdarbību kukuļa pieņemšana, pieprasīšana vai izspiešana ir saistīta.

Krimināllikuma 320. pantā (Kukuļņemšana) paredzētā noziedzīgā nodarījuma pazīme – valsts amatpersonas darbība vai bezdarbība

1. Kukuļņemšanas sastāvu veido kukuļa vai tā solījuma pieņemšana par darbību vai bezdarbību arī tad, ja valsts amatpersona solīto faktiski nav īstenojusi un, pieņemot prettiesisko labumu, nav domājusi to īstenot.

2. Valsts amatpersonas darbība vai bezdarbība Krimināllikuma 320. panta izpratnē nav vienīgi precīzi individualizēta rīcība, piemēram, konkrēta dokumenta parakstīšana vai konkrēta lēmuma pieņemšana. Tā var izpausties arī kā vispārīgāk definēta rīcība konkrētā jautājumā vai procesā, kas saistīts ar valsts amatpersonas dienesta stāvokļa izmantošanu. Piemēram, tā var būt labvēlīga dienesta rīcība saistībā ar konkrētu publisko iepirkumu, būvniecības procesu vai līguma izpildi, pat ja nav konkretizēts, kādas konkrētas darbības valsts amatpersonai būtu jāveic vai no kādām darbībām tai būtu jāatturas. Vienlaikus šāda sagaidāmā dienesta rīcība jānošķir no pilnīgi abstraktas labvēlības dienesta ietvaros, piemēram, vispārējas gatavības nākotnē sniegt palīdzību, izrādīt pretimnākšanu vai uzturēt labvēlīgu attieksmi, kas nav saistīta ar konkrētu dienesta jautājumu vai procesu.

Krimināllikuma 320. pantā (Kukuļņemšana) paredzētā noziedzīgā nodarījuma pazīme – „izmantojot savu dienesta stāvokli”

Krimināllikuma 320. pantā ietvertā frāze „izdarīta darbība vai pieļauta bezdarbība, izmantojot savu dienesta stāvokli” nozīmē, ka kukulis tiek pieņemts, pieprasīts vai izspiests saistībā ar valsts amatpersonas dienesta, nevis privātu rīcību. Proti, dienesta stāvokļa izmantošana nav no darbības vai bezdarbības nošķirama patstāvīga pazīme.

Krimināllikuma 320. pantā (Kukuļņemšana) paredzētā noziedzīgā nodarījuma pazīme – pirms darbības izdarīšanas vai neizdarīšanas

Pazīme „pirms kādas likumīgas vai nelikumīgas darbības izdarīšanas vai neizdarīšanas” aptver arī gadījumus, kad labuma pieņemšanas brīdī dienesta rīcība jau ir sākta, bet nav pabeigta un valsts amatpersona joprojām var ietekmēt tās norisi vai rezultātu.

Dalība (līdzizdarīšana)

Krimināllikuma 19. pantā lietotā jēdziena „noziedzīga nodarījuma tieša izdarīšana” kodolu veido darbības, kas atbilst konkrētā noziedzīgā nodarījuma objektīvajai pusei. Tādēļ, izvērtējot, vai persona ir līdzizdarītājs, vispirms noskaidrojams konkrētā noziedzīgā nodarījuma objektīvās puses saturs un pēc tam vērtējams, vai vismaz daļa no personas darbībām atbilst objektīvās puses pazīmēm.

Līdzizdarītāju vienlaicīga atrašanās noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas vietā un laikā ir nozīmīga tikai tiktāl, ciktāl nepieciešama konkrētā nodarījuma kopīgai tiešai izdarīšanai.

Kvalificējošo pazīmi „personu grupa” veido tikai līdzizdarītāji.

Kukuļņemšana kā personu grupā izdarīts turpināts noziedzīgs nodarījums

Ja kukuļņemšana kvalificēta kā turpināts noziedzīgs nodarījums (Krimināllikuma 23. panta trešā daļa), līdzizdarīšanu neizslēdz tas, ka katrs apsūdzētais kukuli pieņēmis atsevišķi, ja šo darbību savstarpējo saistību pamato iepriekšēja vienošanās, vienots nodoms un kopīgs noziedzīgā nodarījuma īstenošanas mehānisms. Šādā gadījumā katra apsūdzētā veiktā kukuļa pieņemšana var tikt vērtēta kā viena turpināta noziedzīga nodarījuma objektīvās puses daļēja īstenošana.

Tēzes:
Aktīvu darbību konstatācijas nepieciešamība personas saukšanai pie atbildības pēc Krimināllikuma 190. panta (Kontrabanda)

Krimināllikuma 190. pantā paredzēta noziedzīgā nodarījuma objektīvo pusi raksturo darbības, kas vērstas uz muitošanai pakļauto preču ievešanu Latvijas Republikas muitas teritorijā, apejot muitas kontroli, savukārt subjektīvo pusi raksturo tiešs nodoms izdarīt tieši šādas darbības.

Persona, kas iesaistīta tabakas izstrādājumu pārvietošanā tad, kad tie citas personas darbību rezultātā kontrabandas ceļā jau nonākuši Latvijas Republikas teritorijā, nav veikusi aktīvas darbības, ievedot tabakas izstrādājumus Latvijas Republikas muitas teritorijā, apejot muitas kontroli.

Kontrabandas darbības tikai vienas valsts teritorijā

Par kontrabandu atzītas apsūdzētās personas darbības var būt veiktas tikai vienas valsts teritorijā, ja apsūdzētās personas aktīva saziņa pierāda kontrabandu grupā pēc iepriekšējas vienošanās ar personu, kas nodrošina preču ievešanu Latvijas Republikas muitas teritorijā, apejot muitas kontroli, un subjektīvo pusi raksturo tiešs nodoms apzināti veikt attiecīgās prettiesiskās darbības.

Tabakas izstrādājumu kontrabanda

Ja noziedzīgā nodarījuma priekšmets ir tabakas izstrādājumi, kas Latvijas Republikas teritorijā nonākuši kontrabandas ceļā un uz kuriem tādēļ attiecināms muitošanai pakļautās preces statuss, apsūdzētās personas pierādītās darbības vērtējamas pēc Krimināllikuma 191. pantā (neatļautas darbības ar muitošanai pakļautām precēm un citām vērtībām) paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmēm.

Tēze:
Materiālu norakstīšana grāmatvedības dokumentos var būt viens no apstākļiem, kas vērtējams kopsakarā ar citiem pierādījumiem, tomēr tā pati par sevi nav pielīdzināma svešas mantas prettiesiskai iegūšanai vai izšķērdēšanai. Lai apsūdzētā darbības kvalificētu kā piesavināšanos, nepieciešams konstatēt ne vien to, ka materiālu norakstīšanas rezultātā cietusī persona attiecīgo mantu faktiski zaudējusi, bet arī to, ka apsūdzētais šo mantu prettiesiski ieguvis vai izšķērdējis.

Personas amats un tiesības rīkoties ar kapitālsabiedrības mantu raksturo Krimināllikuma 179. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma speciālo subjektu, bet nepamato nedz šā noziedzīgā nodarījuma objektīvās puses, nedz subjektīvās puses pazīmju esību.

Tēze:
Persona, kura Ceļu satiksmes likuma un Ministru kabineta noteikumu kārtībā nogādāta medicīniskās pārbaudes veikšanai apreibinošu vielu ietekmes konstatēšanai, pirms atteikšanās no šīs pārbaudes nav uzskatāma par personu, kurai Kriminālprocesa likuma 20. un 59. panta izpratnē ir radies tiesību uz aizstāvību īstenošanas pamats. Kriminālprocess par Krimināllikuma 262.¹ panta pirmajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu šajā brīdī vēl nav uzsākts, jo šajā normā paredzētais nodarījums ir atteikšanās no medicīniskās pārbaudes. Tādēļ pirms atteikšanās no šīs pārbaudes personai nav jāizskaidro Kriminālprocesa likuma 20. pantā paredzētās tiesības uz aizstāvību.

Tēze:
Atzīt tādus apstākļus, kas nav minēti Krimināllikuma 47.panta pirmajā daļā, par atbildību mīkstinošiem ir tiesas tiesības, nevis pienākums (Krimināllikuma 47.panta otrā daļa).

 

Pievienoti klasifikatoros tikai ar virsrakstu (bez tēzēm)