• 75%
  • 100%
  • 125%
  • 155%

Time limits of administrative proceedings

10.08.2022. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-483/2022

Politiskās norises pašvaldībā Administratīvā procesa likums neregulē. Tādējādi tas neregulē arī termiņu aprēķināšanas kārtību. Pašvaldība savā nolikumā var dot norādi uz Administratīvā procesa likumā noteikto termiņa aprēķināšanas kārtību, bet var noteikt arī atšķirīgu kārtību. Ja tāda nav noteikta, tiesai būtu jāpārbauda, kāda ir parastā termiņu aprēķināšanas prakse konkrētajā pašvaldībā. Administratīvi procesuālo termiņu sākuma un beigu noteikšana regulēta Administratīvā procesa likuma 42. un 43.pantā. Likumā tiešā tekstā atrunāti termiņi, kas aprēķināmi gados, mēnešos vai dienās, bet nav atrunāti termiņi, kas aprēķināmi nedēļās. Tādējādi atbilstoši šā likuma 17.panta otrajai daļai piemērojama analoģija, proti, regulējums, kas nosaka, kā aprēķina termiņu, kas noteikts dienās vai mēnešos. Aprēķinot termiņu dienās vai mēnešos, netiek ņemtas vērā stundas, bet termiņa iestāšanos nosaka konkrētā diena vai datums. Stundai un minūtei nav nozīmes dienu vai mēnešu, un attiecīgi arī nedēļu aprēķinā.

Download

31.01.2022. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-264/2022

No Valsts civildienesta ierēdņu disciplināratbildības likuma normām izriet, ka lēmuma pieņemšanai par disciplinārsoda piemērošanu pamatā ir noteikts mēneša termiņš. Termiņa pagarinājuma iespēja uz četriem mēnešiem ir jau izņēmums no parastās kārtības, ja objektīvu iemeslu dēļ nav iespējams ievērot mēneša termiņu. Savukārt termiņa pagarinājums uz gadu ir vēl lielāks izņēmums no šīs kārtības un ir piemērojams gadījumos, ja nepieciešama ilgstoša faktu konstatācija. Līdz ar to jebkurš izņēmums ir jāpiemēro pēc iespējas šauri un šādam izņēmumam ir jābūt objektīvi pamatotam. Valsts civildienesta ierēdņu disciplināratbildības likuma 25.panta otrajā daļā minēto atsauci uz Administratīvā procesa likuma regulējumu nevar tulkot tādējādi, ka tas aptver arī lēmuma par disciplinārlietas izskatīšanas termiņa pagarināšanu apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas iespējas. Vērtējot Administratīvā procesa likuma 64.panta otrajā daļā paredzētās tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt lēmumu par termiņa pagarināšanu mērķi, vērā ņemams, ka tās ir vērstas uz personas aizsardzību pret nepamatotu lēmuma pieņemšanas novilcināšanu situācijā, kad administratīvā lieta ierosināta uz iesnieguma pamata, un līdz ar to nebūtu attiecināmas arī uz lēmumiem par disciplinārlietas izskatīšanas termiņa pagarināšanu.

Download

01.02.2021. Assignment Hearing Decision of the Department of Administrative Cases, case No SKA-803/2021

Kasācijas sūdzību var iesniegt viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas. Procesuālais termiņš, kuru aprēķina mēnešos, sākas nākamajā dienā pēc datuma vai pēc notikuma, kurš nosaka tā sākumu. Sprieduma pārsūdzības termiņa sākumu nosaka tā sastādīšanas dienas datums. Līdz ar to sprieduma pārsūdzības termiņa pirmā diena ir nākamā diena pēc šā datuma. Savukārt sprieduma pārsūdzības termiņa, proti, kasācijas sūdzības iesniegšanas, pēdējā diena ir pārsūdzības termiņa pēdējā mēneša attiecīgais datums. Ar jēdzienu „attiecīgais datums” tiek apzīmēts tas datums vai notikums, kurš nosaka termiņa sākumu. Tā kā spieduma pārsūdzības termiņa sākumu nosaka tā sastādīšanas dienas datums, tad kasācijas sūdzības pēdējā iesniegšanas diena ir nākamā mēneša diena, kas atbilst sprieduma sastādīšanas dienas datumam, ja šajā mēnesī ir tāds datums.

Download

18.08.2016. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-811/2016

Ar jēdzienu „nosaka termiņus” Valsts civildienesta likuma 2.panta ceturtās daļas izpratnē ir saprotama arī tā skaitīšana, līdz ar to termiņu aprēķināšana valsts civildienesta tiesiskajās attiecībās ir viena no jomām, kas risināma atbilstoši darba tiesisko attiecību reglamentējošajām tiesību normām. Arī uz civildienesta gaitu Valsts ieņēmumu dienestā ir piemērojams 2.panta ceturtās daļas regulējums. No Administratīvā procesa likuma 42.panta pirmās daļas vai jebkuras citas normas neizriet aizliegums atsevišķos gadījumos termiņa skaitījumu reglamentēt atšķirīgi. Šo tiesību normu piemērošanā esošā kolīzija risināma atbilstoši Administratīvā procesa likuma 15.panta septītajai daļai, saskaņā ar kuru vispārējo tiesību normu piemēro tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma.

Download

08.06.2015. Judgement of the Department of Administrative Cases, case No. SKA-642/2015

Termiņa nokavējuma gadījumā likumdevējs nav aizliedzis iestādei izdot administratīvo aktu. Izdošanas termiņa kavējuma dēļ administratīvais akts kļūst apstrīdams vai pārsūdzams tiesā. Tādā gadījumā ir vērtējams, kāda ir procesuālā pārkāpuma ietekme uz adresāta tiesībām. Procesuālo darbību termiņa kavējuma, ko pieļāvusi iestāde, gadījumā, tiesa vērtē kavēšanās pamatojumu un var to arī attaisnot.

Download

05.06.2015. Judgement of the Department of Administrative Cases, case No. SKA-102/2015, and separate opinions of judges Dace Mita, Vesma Kakste and Rudite Vidusa 

1. Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta 3.1 daļa nosaka, ka nodokļu revīzijas (audita) termiņā neieskaita laikposmu no dienas, kad ārvalstu nodokļu administrācijai vai citām kompetentām ārvalstu iestādēm pieprasīta informācija, līdz atbildes saņemšanas dienai. Likums neizslēdz vienlaicīgu informācijas pieprasīšanu no ārvalstīm un audita veikšanu, un šāda nepieciešamība var pastāvēt lietas apstākļu objektīvas noskaidrošanas dēļ. Tādējādi nav pamata pieskaitīt audita termiņam dienas, kurās pēc informācijas pieprasīšanas ārvalstīm veiktas audita darbības. 2. Administratīvā procesa likuma 49.panta ceturtā daļa paredz, ka procesuālo darbību var izpildīt arī ar kavēšanos, ja termiņa nokavējumam ir pienācīgs pamatojums. Līdz ar to likumā ir ietverts princips, ka iestādes pieļauts termiņa kavējums ir vērtējams saistībā ar šā kavējuma iemesliem. Nav pamata no šāda vērtējuma strikti izslēgt tieši nodokļu jomu. Tādējādi, ja audita termiņš ir pārsniegts un līdz ar to ir pieļauts procesuāls pārkāpums, ir vērtējams šā procesuālā pārkāpuma būtiskums. Līdz ar to, ja tiesa konstatē, ka Valsts ieņēmumu dienests nav ievērojis likumā noteikto audita termiņu, tiesai ir jāvērtē šā termiņa nokavējuma pamatojums. Audita termiņa pārsniegšana jāatzīst par pamatu administratīvā akta atcelšanai tikai tad, ja iestāde nevar sniegt kavējumam pienācīgu pamatojumu.

Download

29.12.2014. Judgement of the Department of Administrative Cases, case No SKA-119/2014

1. Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm disciplināratbildības likuma 16.panta otrajā daļā ir noteikts termiņš konkrētas darbības veikšanai, proti, lēmuma pieņemšanai par disciplinārlietas ierosināšanu, un šis termiņš nav atjaunojams vai pagarināms. Šāda termiņa noteikšana ir nepieciešama, lai veicinātu tiesiskās noteiktības principa stiprināšanu (ar disciplinārlietas ierosināšanu uzsāk disciplinārpārkāpuma izmeklēšanu). Termiņš neļauj iestādei ļaunprātīgi izmantot varu, neierobežotā laika posmā paturot savā rīcībā faktus par disciplinārpārkāpuma izdarīšanu kā iespējamo ietekmēšanas līdzekli pret ierēdni, kas varētu apdraudēt ierēdņa patstāvīgu un likumīgu darbību un lēmumu pieņemšanu. Prasība ierosināt lietu noteiktā termiņā ir objektīvi vajadzīga, lai informācija par pārkāpumu vēl būtu „svaiga”, kas atvieglotu pārbaudes veikšanu. 2. Disciplinārlietas ierosināšanas termiņa pārbaudē tiesai ir jālīdzsvaro nepieciešamība iespējamo disciplinārpārkāpumu izmeklēt savlaicīgi ar iestādes un arī privātpersonas interesi, lai tiktu pieņemts objektīvs un izsvērts lēmums, un lieta netiktu rosināta nepamatoti. Iestādes rīcības savlaicīguma pārbaudei jābūt vērstai vispirms uz to, lai pārbaudītu, vai iestāde nav nepamatoti vilcinājusies, nevis, lai noskaidrotu agrāko momentu, kurā iestādei bija iespējams pieņemt lēmumu par disciplinārlietas ierosināšanu. 3. Par disciplinārlietas ierosināšanas termiņa sākumu nav uzskatāma vispārīgas informācijas nonākšana iestādē. Ir jābūt noskaidrotiem apstākļiem, kuri norāda uz konkrētās personas iespējami prettiesisku, disciplināri sodāmu rīcību. Ir būtiski novērtēt, vai iestāde ir vilcinājusies ar noteikto darbību veikšanu, proti, vai iestāde ir veikusi darbības, lai savlaicīgi iegūtu un apstrādātu datus, kas būtu nepieciešami lēmuma pieņemšanai par disciplinārlietas ierosināšanu.

Download

28.03.2014. Judgement of the Department of the Administrative Cases, case No SKA-22/2014

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 299.pants noteic vispārīgu regulējumu par lēmuma par naudas soda uzlikšanu izpildes termiņu, proti, ja lēmums ir pārsūdzēts, naudas sods jāsamaksā ne vēlāk kā 30 dienu laikā no dienas, kad paziņots, ka sūdzība noraidīta. Savukārt 299.1pants regulē naudas soda uzlikšanas izpildi tieši lietās par administratīvajiem pārkāpumiem ceļu satiksmē. Tostarp panta pirmā daļa atšķirīgi no 299.panta pirmajā daļā ietvertā regulējuma noteic, ka uzliktais naudas sods jāsamaksā ne vēlāk kā 30 dienu laikā no soda uzlikšanas dienas, neparedzot, ka samaksas termiņš tiek skaitīts atšķirīgi tad, ja lēmums ir bijis pārsūdzēts. Tādējādi 299.1panta pirmā daļa ir uzskatāma par speciālo tiesību normu attiecībā pret Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 299.panta pirmo daļu.

Download

25.05.2012. Decision of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-534/2012

Ja tiesas spriedumā ir izlemti vairāki savstarpēji nesaistīti prasījumi, kuriem ir atšķirīga pārsūdzības kārtība un lieta šādā gadījumā nav sadalīta, ir nosakāms viens tiesas sprieduma pārsūdzības termiņš, nevis par katru tiesas spriedumā ietverto nolēmumu atsevišķi. Turklāt attiecībā uz termiņu ir piemērojami pieteicējam labvēlīgākie noteikumi, proti, abus spriedumā ietvertos nolēmumus pieteicējs var pārsūdzēt likumā noteiktajā sprieduma pārsūdzības termiņā.

Download

25.05.2012. Judgement of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-257/2012

Administratīvā procesa likuma 87.pantā noteiktais sešu mēnešu termiņš kopš tiesisko apstākļu maiņas uzzināšanas sākas tiesību normas spēkā stāšanās, nevis izsludināšanas (publicēšanas) brīdī. Kamēr tiesību norma nav stājusies spēkā, tiesiskie apstākļi vēl nav mainījušies, taču 87.pantā noteiktais sešu mēnešu termiņš tiek saistīts tieši ar tiesisko apstākļu maiņu. Tas ir procesuālais termiņš, kurš tā nokavējuma gadījumā atbilstoši Administratīvā procesa likuma 46.pantam var tikt atjaunots, ja nokavējuma iemeslu iestāde vai tiesa atzīst par attaisnojošu.

Download

03.06.2011. Judgement of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-65/2011

Tiesai uzdodot iestādei izdot jaunu administratīvo aktu, tiek turpināts tas pats process, kas iestādē tika uzsākts, ierosinot sākotnējā lēmuma procesu. Proti, ja lēmuma pieņemšanai noteikts noilguma termiņš, tajā netiek ieskaitīts administratīvā akta kontroles (apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas) periods.

Download

20.12.2010. Decision of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-795/2010

Ja zemāka iestāde nepaziņo personai savu lēmumu sakarā ar tās iesniegumu, personai ir tiesības vērsties augstākā iestādē gada laikā no dienas, kad tā vērsusies zemākā iestādē.

Download

20.09.2010. Decision of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-755/2010

1. Materiāli tiesiska prekluzīva termiņa atjaunošana nav paredzēta. Šādam termiņam no seku viedokļa ir izšķirošs, absolūts un liktenīgs raksturs, kas nodrošina tiesiskās noteiktības un citu leģitīmu mērķu sasniegšanu. 2. Tiesai jāvērtē, vai kādas personai piemītošas cilvēktiesības ievērošana neņem virsroku pār materiālajā tiesību normā noteiktas procesuālās kārtības ievērošanu.

Download

08.07.2010. Decision of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-656/2010

1. Administratīvais akts vispārīgi stājas spēkā ar tā paziņošanu adresātam. Tomēr administratīvā akta paziņošana ne vienmēr ir saprotama tādējādi, ka administratīvais akts tiek paziņots tad, kad persona par to uzzina, jo Administratīvā procesa likums paredz administratīvā akta paziņošanas prezumpcijas. 2. Viena no administratīvā akta paziņošanas prezumpcijām ir vispārīgo administratīvo aktu paziņošana. Ar paziņošanu laikrakstā „Latvijas Vēstnesis” uzskatāms, ka vispārīgais administratīvais akts ir kļuvis zināms administratīvā akta adresātiem. Ar šādu paziņošanu netiek pārkāptas ieinteresēto tiesības uzzināt administratīvo aktu, un šāda paziņošana lielā skaita ieinteresēto personu dēļ ir uzskatāma par saprātīgu. 3. Tā kā Administratīvā procesa likums nenosaka īpašu kārtību vispārīgo administratīvo aktu pārsūdzības termiņiem, uz vispārīgajiem administratīvajiem aktiem attiecināmi noteikumi par administratīvo aktu pārsūdzēšanu (Administratīvā procesa likuma 79.panta pirmā daļa, 188.panta otrā, trešā daļa).

Download

30.12.2010. Judgement of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-641/2010

1.Lai arī Valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas un privatizācijas sertifikātu izmantošanas pabeigšanas likums un likums „Par valsts un pašvaldību zemes īpašuma tiesībām un to nostiprināšanu zemesgrāmatās” nenoteic konkrētu termiņu, kādā valstij piekrītošais zemesgabals ierakstāms zemesgrāmatā, iestādei, saņemot no privātpersonas atsavināšanas ierosinājumu un visus nepieciešamos dokumentus, ir jāveic likumā noteiktās darbības zemesgabala īpašuma tiesību sakārtošanai, lai bez nepamatotas kavēšanās varētu izlemt jautājumu par zemesgabala atsavināšanu vai šāda ierosinājuma noraidīšanu. 2.Ja iestāde kavējas ar galīgā lēmuma pieņemšanu, savlaicīgi neveic likumā noteiktās darbības, privātpersona ir tiesīga vērsties tiesā ar prasījumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu. Tiesai šādā gadījumā ir jāpārbauda, vai pastāv pamatoti šķēršļi ierosinājuma savlaicīgai izlemšanai, vai iespējams jau lemt par labvēlīga administratīvā akta izdošanu.

Download

20.11.2009. Decision of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No.SKA-825/2009

1. Lēmums, ar kuru pagarināts administratīvā akta izdošanas termiņš, ir pārsūdzams sūdzības kārtībā vienā tiesu instancē. 2. Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums ietver speciālu regulējumu, atbilstoši kuram lēmums pagarināt iesnieguma par atlīdzinājumu izskatīšanas termiņu lietā par atlīdzinājumu nav ne apstrīdams, ne pārsūdzams.

Download

18.08.2009. Decision of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-599/2009

1. Termiņu zaudējumu prasījuma iesniegšanai iestādē sāk skaitīt no dienas, kad cietusī privātpersona uzzināja par zaudējumu. 2. Pirmā iespēja pilnīgi noskaidrot zaudējumu rodas nevis tad, kad noskaidrotas vien faktiskās sekas – mantas samazinājums, personisks kaitējums, morālas ciešanas, bet tad, kad konstatēts, ka šo faktisko seku rašanās pamatā ir iestādes prettiesisks administratīvais akts vai prettiesiska faktiskā rīcība. Brīdis, kad ar spēkā stājušos augstākas iestādes lēmumu vai tiesas spriedumu ir konstatēts iestādes prettiesisks administratīvais akts vai prettiesiska faktiskā rīcība, ir atskaites punkts zaudējumu atlīdzinājuma prasījuma pieteikšanas iestādē termiņa tecējuma sākumam. Šī ir diena, kad cietušais Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma izpratnē uzzina par zaudējumu. 3. Sūdzības par iestādes atteikumu atjaunot procesuālo termiņu, kas saņemtas tiesā līdz 2009.gada 1.janvārim, izskata vispārējā kārtībā, nevis vienā tiesu instancē.

Download

09.04.2009. Decision of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-426/2009

1. Tiesību normās noteiktais termiņš sertifikātu pieprasīšanai ir materiāli tiesisks prekluzīvs termiņš. Ar prekluzīvo termiņu izbeidzas pašas tiesības. Privātpersonai nevēršoties ar iesniegumu par sertifikātu piešķiršanu tiesību normās noteiktajā termiņā, izbeidzas subjektīvās tiesības, kas aprobežotas ar normāsnoteiktu laika periodu. 2. Administratīvā procesa likums satur tiesisko regulējumu procesuālo termiņu nokavējamu gadījumā, paredzot, ka procesuālos termiņus noteiktajos gadījumos ir iespējams atjaunot. Taču materiāli tiesiskie (prekluzīvie) termiņi, kas norobežo laikā kādu tiesību pastāvēšanu, nav atjaunojami.

Download

09.01.2009. Judgement of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-42/2009

1. Iestādes lēmums ir jāvērtē kopumā. Lēmuma lemjošā daļa nav iespējama bez konkrēto apstākļu vērtējuma, kas ietverts motīvu daļā. Tikai kopā šīs abas daļas veido pilnu iestādes lēmumu, kad pēc iestādes apsvērumu ietveršanas lēmuma motīvu daļā seko no motīvu daļas izrietošais gala secinājums lemjošajā daļā. 2. Lai iestāde varētu lemt par termiņa atjaunošanu, ir nepieciešams saņemt attiecīgu personas lūgumu, kas turklāt ir motivēts. Proti, pirmkārt, tajā ir paskaidroti iemesli termiņa nokavējumam, lai iestāde varētu izvērtēt, vai minētie iemesli atzīstami par objektīviem un neatkarīgiem no personas gribas (tas ir, tādiem, kas ir pamats termiņa atjaunošanai). Otrkārt, no saņemtā dokumenta iestādei ir jāsaprot, ka persona lūdz atjaunot nokavēto procesuālo termiņu. 3. Apstāklis, ka persona ir iesniegusi apstrīdēšanas iesniegumu, pats par sevi nenozīmē, ka gadījumā, ja tiek konstatēts apstrīdēšanas iesnieguma iesniegšanas termiņa nokavējums, persona ir lūgusi arī attiecīgo termiņu atjaunot. Arī apstākļu, kas atspoguļo līdzšinējo procesu, atreferēšana pati par sevi nenozīmē, ka līdz ar to persona ir lūgusi atjaunot nokavēto apstrīdēšanas termiņu. 4. Tiesai, konstatējot pieteikuma nepieļaujamību ārpustiesas kārtības neievērošanas dēļ (apstrīdēšanas termiņa nokavējumu), nav jātaisa spriedums, bet gan jāpieņem lēmums par pieteikuma atstāšanu bez izskatīšanas, jo šādā gadījumā pieteicējs nav ievērojis likumā noteikto lietas iepriekšējās ārpustiesas izskatīšanas kārtību.

Download

12.12.2008. Decision of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-872/2008

1. Administratīvā procesa likuma 70.panta otrās daļas pirmā teikuma mērķis ir atvieglot administratīvā akta saņemšanas fakta pierādīšanu, tādēļ te ar likumu noteikts, kad administratīvais akts stājas spēkā. Minētā tiesību norma ir neatspēkojams pieņēmums un ir piemērojama visos gadījumos, kad administratīvo aktu nosūta pa pastu. 2. Kā likumdevēja noteikta neatspēkojama pieņēmuma tiesību norma Administratīvā procesa likuma 70.panta otrās daļas pirmais teikums ir piemērojams arī tad, ja ir pierādījumi par to, ka adresāts administratīvo aktu pa pastu ir saņēmis ātrāk. Tas novērš Administratīvā procesa likuma 70.panta pirmās daļas piemērošanas pārspīlējumus: iestādei vai tiesai nav nepieciešams noskaidrot pastā, kad tieši adresāts ir saņēmis administratīvo aktu, lai noteiktu administratīvā akta spēkā stāšanās brīdi. Tādējādi, apstāklim, ka persona administratīvo aktu saņem ātrāk, nav nozīmes apstrīdēšanas vai pārsūdzēšanas termiņa aprēķināšanai. Noteicošā ir likumā ietvertā prezumpcija par rakstveida administratīvā akta saņemšanu, tas ir, 7 dienā pēc tā nodošanas pastā.

Download

21.11.2008. Decision of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-795/2008

1. Administratīvā procesa likuma 188.pantā, kas noteic administratīvā akta pārsūdzības termiņus, nav noteikts, kā pārsūdzības termiņš skaitāms gadījumos, ja administratīvo aktu pārsūdz persona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses attiecīgais administratīvais akts skar, bet kura nav bijusi pieaicināta procesā kā trešā persona. Līdz ar to uz šādiem administratīvā akta pārsūdzēšanas gadījumiem ir attiecināms Administratīvā procesa likuma 79.panta otrās daļas regulējums, kurā noteikts, kā šādām personām procesuālo termiņu skaita administratīvā akta apstrīdēšanas gadījumā. 2. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 79.panta otro daļu privātpersona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses administratīvais akts ierobežo un kura nav bijusi pieaicināta kā trešā persona, administratīvo aktu var apstrīdēt (un pārsūdzēt) mēneša laikā no dienas, kad tā uzzinājusi par šāda akta esamību, bet ne vēlāk kā gada laikā no attiecīgā administratīvā akta spēkā stāšanās dienas. Tādējādi, ja persona uzzinājusi par administratīvo aktu vēlāk nekā gada laikā kopš tā spēkā stāšanās, personai jālūdz nokavētā procesuālā termiņa atjaunošana. Ņemot vērā, ka likumdevējs, kā atskaites punktu procesuālā termiņa skaitījumam šādām personām nosakot uzzināšanu par administratīvo aktu, vienlaikus ir paredzējis ierobežojumu „bet ne vēlāk kā gada laikā no administratīvā akta spēkā stāšanās”, nezināšana par administratīvā akta esību pati par sevi līdz ar to nevar būt automātiski pietiekams iemesls nokavētā gada termiņa atjaunošanai. Proti, lemjot par procesuālā termiņa atjaunošanu, nezināšana kā termiņa nokavējuma iemesls pēc gada termiņa beigām ir ņemama vērā tikai īpašos gadījumos, izvērtējot katra konkrētā gadījuma apstākļus. Lai nezināšanas dēļ atjaunotu nokavēto procesuālo termiņu, tiesai būtu jākonstatē, ka persona ir darījusi visu, kas varētu būt no tās atkarīgs, lai uzzinātu par attiecīgo administratīvo aktu un novērstu novēlotu apstrīdēšanu vai pārsūdzēšanu.

Download

22.04.2008. Decision of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-339/2008

Apelācijas instances tiesas tiesnesis, izlemjot jautājumu par apelācijas tiesvedības ierosināšanu, izvērtē, vai pirmās instances tiesas tiesnesis, pieņemot apelācijas sūdzību un nosūtot to izskatīšanai apgabaltiesā, nav kļūdījies – proti, vai nav palaidis garām kādu apstākli, kas ir šķērslis apelācijas sūdzības pieņemšanai un apelācijas tiesvedības ierosināšanai. Šo jautājumu apelācijas instances tiesnesis izlemj tādā pašā kārtībā kā pirmās instances tiesas tiesnesis lemj par apelācijas sūdzības pieņemšanu un nosūtīšanu izskatīšanai apgabaltiesā – bez tiesas sēdes (bez procesa dalībnieku piedalīšanās). Tādējādi nav objektīva pamata noteikt atšķirīgu pārsūdzības kārtību pirmās instances tiesas tiesneša lēmumam atteikt pieņemt apelācijas sūdzību vai atstāt apelācijas sūdzību bez virzības un apgabaltiesas tiesneša lēmumam par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību vai par lietas nosūtīšanu pirmās instances tiesai likumā noteikto darbību veikšanai. Līdz ar to atzīstams, ka šādiem lēmumiem pārsūdzības termiņš skaitāms no lēmuma noraksta saņemšanas dienas, kā tas likumā tiešā tekstā ir noteikts attiecībā uz pirmās instances tiesas tiesneša attiecīgajiem lēmumiem.

Download

23.01.2008. Decision of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-91/2008

No Administratīvā procesa likuma normām, kas regulē lēmumu pārsūdzības kārtību, izriet, ka privātpersonai labvēlīgākais pārsūdzības termiņa skaitījums (no lēmuma noraksta saņemšanas dienas) attiecināms uz tādiem lēmumiem, kuru pieņemšanas laiks privātpersonai pirms tam nav bijis paziņots un ar kuriem tiesa (tiesnesis) atteicies pieņemt procesuālo dokumentu un līdz ar to tiek izbeigta lietas vai attiecīgā blakus jautājuma tālāka virzība. Minētais princips attiecināms ne tikai uz lēmumu par atteikšanos pieņemt pieteikumu un par atteikšanos pieņemt apelācijas sūdzību, bet arī uz lēmumu par atteikšanos pieņemt blakus sūdzību un kasācijas sūdzību. Tādējādi pārsūdzības termiņš lēmumam par atteikšanos pieņemt blakus sūdzību skaitāms no lēmuma noraksta saņemšanas dienas, kaut arī Administratīvā procesa likums expressis verbis to neparedz.

Download

24.10.2007. Decision of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-652/2007

1. No Administratīvā procesa likuma normām izriet, ka, ja nav noteikts citādi, pārsūdzības termiņš tiek skaitīts no nolēmuma pieņemšanas dienas. Pārsūdzības termiņa aprēķināšanā šī „pieņemšanas” diena saistāma ar normām, kas paredz, ka procesa dalībniekiem tiek paziņots, kad nolēmums tiks pieņemts. Tādējādi, ja tiesa procesa dalībniekus ir informējusi par datumu, kurā nolēmums būs sastādīts un pieejams tiesas kancelejā, šis datums arī uzskatāms par nolēmuma pieņemšanas dienu un no šī datuma skaitāms pārsūdzības termiņš. 2. Gadījumos, kad nolēmums faktiski tiek pieņemts vēlāk, nekā sākotnēji procesa dalībniekiem paziņots, likums ietver speciālu atrunu, kas termiņu ļauj skaitīt no faktiskā pieņemšanas datuma. Šāds nosacījums ir pamatots ar nepieciešamību garantēt likumā paredzēto pārsūdzības termiņu gan gadījumos, kad tiesa nolemj atlikt nolēmuma pieņemšanu, gan gadījumos, kad faktiski kavējas nolēmuma sastādīšana. 3. Likums neietver atrunas gadījumiem, kad nolēmuma pieņemšana tiek bez paziņošanas pārlikta uz agrāku laiku vai nolēmums faktiski tiek sastādīts ātrāk. Līdz ar to šādos gadījumos par nolēmuma pieņemšanas datumu tik un tā ir uzskatāms tas datums, kas par tādu iepriekš noteikts un paziņots. Apstāklis, ka tiesa (tiesnesis) kaut kādu apsvērumu vai apstākļu dēļ nolēmumu faktiski sastāda pirms iepriekš noteiktā termiņa, nevar būt iemesls, lai šo datumu uzskatītu par nozīmīgu pārsūdzības termiņa sakarā. 4. Ja termiņa nokavējums radies, procesa dalībniekam vadoties pēc tiesas nepareizi norādītas pārsūdzības kārtības, attiecīgā nolēmuma pārsūdzības termiņu skaita atbilstoši likuma prasībām. Tomēr tiesas kļūda var būt pamats termiņa atjaunošanai.

Download

22.10.2007. Decision of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-650/2007

1. Nokavētā procesuālā termiņa atjaunošanas pamats ir nokavējumu attaisnojoši iemesli, kas nevar būt atkarīgi no nokavējušā lietas dalībnieka gribas un rīcības. Proti, šķēršļiem, kas traucēja procesuālās darbības izpildi laikā, jābūt objektīviem, neatkarīgiem no lietas dalībnieka. Tā kā termiņa nokavējuma iemesli pilnībā var būt zināmi tikai pašam nokavējušajam procesa dalībniekam, viņa pienākums, iesniedzot lūgumu par termiņa atjaunošanu, ir norādīt uz termiņa nokavējuma iemesliem. Savukārt tiesas uzdevums, izskatot lūgumu par termiņa atjaunošanu, ir izvērtēt, vai nokavējušā procesa dalībnieka norādītie termiņa nokavējuma iemesli ir attaisnojoši. 2. Lietā, kurā ir vairāki līdzpieteicēji, kopīgajā pieteikumā ietvertais norādījums par korespondences sūtīšanu uz vienu noteiktu adresi nav uzskatāms par pilnvarojumu šajā adresē sasniedzamajām personām pārstāvēt pārējos pieteicējus procesā. Tomēr, pieteikumā īpaši norādot, uz kādu adresi sūtāmi tiesas dokumenti, pieteicēji liek tiesai saprast, ka tieši šīs adreses ir tās, kurās pieteicēji vēlas, lai sūtījumi tiktu saņemti. Tiesai šādu pieteicēju vēlmi nav pamata nerespektēt. Līdz ar to, ja tiesa likumā noteiktajā kārtībā nosūtījusi dokumentu pieteicējiem uz norādīto adresi, attiecīgais dokuments uzskatāms par paziņotu visiem pieteicējiem, ne tikai konkrētajai personai, kas norādītājā adresē dzīvo. 3. Procesa dalībniekam ir pienākums administratīvā procesa laikā būt sasniedzamam. No minētā izriet, ka gadījumā, ja tiesai īpaši tiek norādīta kāda adrese, kurā persona vēlas saņemt sūtījumus no tiesas (vai attiecīgi arī iestādes), personai šajā vietā jābūt sasniedzamai jeb, citiem vārdiem, tiesa var paļauties, ka sūtījumi tieši šajā adresē arī tiks saņemti. Minētais vēl jo vairāk attiecināms uz gadījumiem, kad personai noteiktā laika posmā bija jārēķinās ar dokumenta piegādi, proti, ja tiesa personu pirms tam brīdinājusi par aptuveno laiku, kad tiks sūtīti dokumenti. 4. Ja vairāki līdzpieteicēji ir vienojušies un norādījuši tiesai, lai dokumentus visiem sūta uz kādu konkrētu adresi, tad visiem pieteicējiem ir savstarpēji jārūpējas (jābūt līdzatbildīgām) par to, lai sūtījumi norādītajā adresē tiktu saņemti. Ja kāds no pieteicējiem sūtījumu nav saņēmis tā iemesla dēļ, ka norādītajā adresē dzīvojošā persona sūtījumu nav nodevusi vai nav savlaicīgi izņēmusi no pasta, tas nebūs pietiekams iemesls nokavētā procesuālā termiņa atjaunošanai. Minētais pamatojams ar to, ka personas, norādot tiesai adresi, uz kuru sūtīt dokumentu, pašas ir atbildīgas par to, lai uz šo adresi nosūtītos dokumentu saņemtu. 5. Līdz ar grozījumiem, kuri stājās spēkā 2006.gada 1.decembrī, Administratīvā procesa likuma 48.pants vairs neparedz, ka jautājums par procesuālā termiņa pagarināšanu vai atjaunošanu ir jāskata tiesas sēdē. Lai arī panta jaunā redakcija tieši neparedz, ka jautājums par procesuālā termiņa atjaunošanu būtu skatāms rakstveida procesā, grozījumu izdarīšana, izslēdzot tekstu par izskatīšanu tiesas sēdē, liecina, ka likumdevēja mērķis bijis vienkāršot procesuālo kārtību šāda jautājuma izlemšanā. Tādējādi jautājumi par procesuālā termiņa atjaunošanu vai pagarināšanu skatāmi rakstveida procesā. 6. Rakstveida procesā procesa dalībniekiem tiek drošināts tāds pats tiesību apjoms kā mutvārdu procesā. Vienīgā atšķirība rakstveida procesam no mutvārdu procesa ir apstāklis, ka komunikācija tiesas un procesa dalībnieku starpā notiek rakstiski, nevis tiesas sēdē

Download

08.03.2007. Judgement of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-120/2007

1. Apstrīdēšanas (pārsūdzēšanas) norādei administratīvajā aktā ir īpašs mērķis – informēt administratīvā akta adresātu un citas personas, kuras skar izdotais administratīvais akts, par viņu tiesībām turpināt uzsākto administratīvo procesu un pārbaudīt izdotā administratīvā akta tiesiskumu. Tādējādi, apstrīdēšanas (pārsūdzēšanas) norādei ir jābūt pietiekami skaidrai, lai persona to varētu saprast un atbilstoši izdarīt izvēli par savu turpmāko rīcību. 2. Norāde, dodot atsauci uz konkrētu tiesību normu, kas noteic apstrīdēšanas (pārsūdzēšanas) kārtību un termiņus, ne vienmēr atzīstama par pietiekamu, lai informētu privātpersonu par tās tiesībām administratīvajā procesā. Labas pārvaldības principam un privātpersonas tiesību ievērošanas principam atbilstošāks risinājums būtu konkrēta termiņa un kārtības norādīšana administratīvajā aktā. Tomēr, lai izlemtu, vai administratīvajā aktā ietvertā apstrīdēšanas (pārsūdzēšanas) norāde ir pietiekami skaidra, tiesai katrā konkrētā gadījumā jānoskaidro, vai privātpersona ir sapratusi vai, ievērojot pienācīgu rūpību, būtu varējusi saprast šīs norādes būtību. 3. Juridiskai personai, kas ir nodokļu maksātājs, adresētā administratīvajā aktā ietverta apstrīdēšanas iespēju norāde, dodot atsauci uz likuma „Par nodokļiem un nodevām” 37.1 panta otro daļu, var tikt atzīta kā pietiekami skaidra, lai persona, ievērojot pienācīgu rūpību, varētu to saprast un rīkoties atbilstoši tajā ietvertajam regulējumam.

Download

11.06.2007. Judgement of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-117/2007

1. Procesuālās ekonomijas un lietas savlaicīgas izskatīšanas apsvērumu dēļ likumdevējs ir atzinis, ka mazāk svarīgos jautājumos, proti, tādos, kas nekavē lietas izskatīšanas pēc būtības turpināšanu, atsevišķa blakus tiesāšanās nav lietderīga un pieļaujama. Tomēr iespēja izteikt iebildumus par šādiem lēmumiem personai ir nodrošināta, pārsūdzot spriedumu, kas nozīmē, ka šie iebildumi ir izvērtējami, kad lietas izskatīšana notiek augstākā instancē. Minētais gan nenozīmē, ka augstākas instances tiesai, izvērtējot procesa dalībnieka iebildumus, ir jālemj par konkrētā lēmuma atcelšanu. Augstākai instancei, izskatot apelācijas vai kasācijas sūdzībā ietvertos iebildumus, ir jāvērtē, vai lēmums, par kuru izteikti iebildumi, ir ietekmējis lietas izskatīšanu pēc būtības, un, ja ir, jāizvēlas viens no Administratīvā procesa likumā paredzētajiem zemākās instances tiesas radītās kļūdas novēršanas viediem. 2. Administratīvā procesa likums neparedz iespēju iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar kuru atjaunots procesuālais termiņš, taču arī īpaši nenoteic, ka lēmums par termiņa atjaunošanu vispār nebūtu pārbaudāms. Līdz ar to var pieņemt, ka savus iebildumus par lēmumu, ar kuru termiņš ticis atjaunots, procesa dalībnieks var izteikt sūdzībā par pirmās instances tiesas vai apelācijas instances tiesas spriedumu. 3. Izvērtējot lēmuma par procesuālā termiņa atjaunošanu ietekmi uz lietas izskatīšanu pēc būtības, atzīstams, ka šāds lēmums ir procesuāla rakstura lēmums, kas vērsts uz lietas virzības veicināšanu. Tātad tas nevar ietekmēt lietas izskatīšanu (rezultātu) pēc būtības. Līdz ar to gadījumos, ja zemākas instances tiesa ir likumā noteiktajā kārtībā pieņēmusi lēmumu par termiņa atjaunošanu un lietas virzība attiecīgi ir jau notikusi, tad nav pamata pārvērtēt šo zemākas instances tiesas lēmumu tikai tādēļ, ka augstākas instances tiesai varētu būt cits viedoklis par termiņa nokavēšanas attaisnojumu. Šī iemesla dēļ lēmumi par termiņa atjaunošanu parasti nebūtu pēc būtības pārskatāmi augstākā instancē. 4. Augstākas instances tiesai zemākās instances tiesas lēmums par procesuālā termiņa atjaunošanu būtu jāpārvērtē pēc būtības tajos gadījumos, ja konstatējams, ka zemākās instances tiesa, dodot virzību lietai, pieļāvusi acīmredzamu būtisku procesuālo tiesību normu pārkāpumu. Minētais attiecas arī gadījumiem, ja zemākās instances tiesa devusi virzību lietai bez nokavētā termiņa atjaunošanas – proti, pieņemot izskatīšanā attiecīgu procesuālo dokumentu bez atsevišķa lēmuma pieņemšanas.

Download

29.01.2007. Decision of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-64/2007

1. Ja administratīvais akts adresātam sūtīts pa pastu, likumdevējs ļauj piemērot pieņēmumu (prezumpciju), ka tas adresātam paziņots (padarīts pieejams) septītajā dienā pēc nodošanas pastā. Šo pieņēmumu adresāts var atspēkot, minot ticamus iemeslus, kāpēc sūtītais administratīvais akts tomēr nav saņemts. Ar „ticamu iemeslu” nav saprotams ikviens iemesls, kāpēc persona nav saņēmusi sūtījumu, bet gan tikai tādi iemesli, kas ticami apliecina sūtījuma nesaņemšanu neatkarīgi no personas gribas un darbībām. Tādējādi pie ticamiem iemesliem nav pieskaitāmas tādas situācijas, ja paša adresāta rīcība, neizpildot likumā viņam noteiktus pienākumus, ir radījusi šķēršļus administratīvā akta, kas sūtīts ar ierakstītu pasta sūtījumu, saņemšanai(Administratīvā procesa likuma 70.panta otrā daļa). 2. Apstāklis, ka persona nav saņēmusi lēmumu, ko iestāde ir nosūtījusi uz personas deklarēto dzīvesvietu, nenozīmē, ka lēmums nestājas spēkā. Gadījumā, ja persona pati nav pienācīgi izpildījusi savu pienākumu deklarēt savu patieso dzīvesvietu un nav nodrošinājusi, ka attiecībās ar valsti ir sasniedzama, sūtījumu nesaņemšana nav uzskatāma par tādu „ticamu iemeslu”, kas ļauj atspēkot administratīvā akta paziņošanas prezumpciju (Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 1., 4. un 8.pants, Administratīvā procesa likuma 70.panta otrā daļa). 3. Gadījumos, kad pastāv šaubas par to, vai pieļaujams paļauties uz paziņošanas prezumpciju, piemēram, sūtījums atsūtīts atpakaļ iestādei ar norādi, ka adresāts norādītajā adresē nav sastopams, nepieciešams noskaidrot visus konkrētās lietas apstākļus, tostarp, vai adresāts ir paziņojis pastam vai pašvaldībai, attiecīgām valsts iestādēm, ka viņš ir prombūtnē no deklarētās dzīvesvietas, kur viņš faktiski sastopams un uz kurieni nosūtāma deklarētajā dzīvesvietā saņemtā korespondence; vai administratīvais process iestādē ierosināts pēc personas iesnieguma vai iestādes iniciatīvas un vai personai par to bija zināms vai tai vajadzēja un tā varēja zināt par ierosināto administratīvo procesu; cik būtiskas personai ir administratīvā akta radītās sekas un vai tās ir neatgriezeniskas vai labojamas, un jāizvērtē, vai adresāts pats, negodprātīgi rīkojoties, nav radījis šķēršļus administratīvā akta saņemšanai. No minēto apstākļu izvērtējuma ir atkarīgs tas, vai atzīstams, ka adresāts pa pastu sūtīto lēmumu nav saņēmis ticamu un no viņa gribas neatkarīgu iemeslu dēļ(Administratīvā procesa likuma 70.panta daļa).

Download

10.10.2006. Decision of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-563/2006

1. No Administratīvā procesa likuma 46.panta pirmās daļas izriet, ka formālais pamats jautājuma izskatīšanai par procesuālā termiņa atjaunošanu ir procesa dalībnieka rakstveida pieteikums. Savukārt faktiskais pamats termiņa atjaunošanai ir nokavējumu attaisnojoši iemesli, kas nav atkarīgi no nokavējušā procesa dalībnieka gribas un rīcības. Proti, šķēršļiem, kas traucēja procesuālās darbības izpildi laikā, jābūt objektīviem un neatkarīgiem no procesa dalībnieka. 2. Ja pastāv objektīvi un no procesa dalībnieka neatkarīgi šķēršļi, kas liedz procesa dalībniekam atbilstoši Administratīvā procesa likuma 324.panta otrajai daļai desmit dienu laikā sastādīt un iesniegt blakus sūdzību, viņam ir atjaunojams procesuālais termiņš atbilstoši laikam, cik ilgi šie objektīvie šķēršļi ir pastāvējuši. Personas atrašanās stacionārā ārstniecības iestādē ir atzīstama par attaisnojošu iemeslu procesuālā termiņa nokavējumam.

Download

22.09.2006. Decision of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-390/2006

1. Attiecībā uz iestādes nosūtītiem dokumentiem pēc analoģijas piemērojamas Administratīvā procesa likuma normas par tiesas paziņojumu un izsaukumu nosūtīšanu, kurās noteikts, uz kādu adresi sūtāma korespondence (Administratīvā procesa likuma 14. nodaļa). Proti, ja persona iesniegumā iestādei norādījusi adresi, kas nav tās dzīvesvieta (juridiskā adrese), dokumenti sūtāmi uz šo norādīto adresi. Savukārt, ja persona nav sasniedzama tās norādītajā adresē, tad dokuments nosūtāms uz tās dzīvesvietu (juridisko adresi) un tas uzskatāms par paziņotu personai septītajā dienā pēc nosūtīšanas uz personas dzīvesvietu (juridisko adresi). 2. Augstākās tiesas Senāts, izskatot blakus sūdzību par apgabaltiesas lēmumu, ar kuru atstāts negrozīts rajona tiesas lēmums par atteikšanos atjaunot procesuālo termiņu, ir kompetents pārbaudīt, vai zemāko instanču tiesas pamatoti uzskatījušas, ka konkrētajā lietā vērtējams jautājums par procesuālā termiņa atjaunošanu. Ja pieteikuma iesniegšanas termiņš nav nokavēts, bet Administratīvā rajona tiesa un Administratīvā apgabaltiesa nepamatoti izvirzījušas un skatījušas jautājumu par šā termiņa atjaunošanu un nepamatoti atzinušas, ka pieteicējai termiņa nokavējuma dēļ nav subjektīvo tiesību iesniegt pieteikumu, tad apgabaltiesas lēmums ir atceļams un jautājums par pieteikuma pieņemšanu nododams jaunai izlemšanai Administratīvajā rajona tiesā.

Download

15.03.2006. Decision of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-143/2006

Administratīvajā procesā ir nodalāmi divi lēmumu veidi: 1) pilns lēmums, kurā atspoguļots viss Administratīvā procesa likuma 286.panta pirmajā daļā norādītais, tostarp motīvu daļa; 2) saīsināts lēmums, kurš tiek sastādīts bez motīvu daļas saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 286.panta otro daļu. Identisku pārsūdzības termiņu noteikšana abu veidu lēmumu pārsūdzēšanai uzskatāma par objektīvi neattaisnojamu, jo aizskar administratīvā procesa dalībnieka iespējas pienācīgi īstenot tiesības pārsūdzēt tiesas lēmumu. Tādējādi gadījumos, kad tiesa paziņojusi saīsināto lēmumu, lēmuma pārsūdzības termiņa skaitījuma sākums nosakāms, pēc analoģijas piemērojot Administratīvā procesa likuma 291.panta un 329.panta nosacījumus par saīsināta sprieduma pārsūdzēšanu. Proti, lēmuma pārsūdzēšanas termiņš skaitāms no pilna lēmuma sastādīšanas dienas.

Download

17.08.2005. Decision of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-358/2005

Ar lēmuma, ar kuru noraidīts lūgums par procesuālā termiņa atjaunošanu, spēkā stāšanos personas subjektīvās tiesības iesniegt pieteikumu ir zudušas ar termiņa nokavējumu. Tādējādi, ja pieteikumi ir iesniegusi persona, kura ir zaudējusi tiesības pieteikuma iesniegšanai, atzīstams, ka pieteikumu iesniegusi persona, kurai nav tiesību iesniegt pieteikumu.

Download

25.01.2005. Decision of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-78/2005

Pieteikums tiesā atstājams bez izskatīšanas, jo termiņa nokavējuma dēļ augstāka iestāde ir atteikusi izskatīt pieteicēja iesniegumu par apstrīdēto administratīvo aktu.

Download

27.04.2004. Decision of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-98/2004

Ja tiesa nokavējusi pašas noteikto termiņu pilna sprieduma sastādīšanai un spriedumā nav norādīts tā sastādīšanas datums, pēdējā iespējamā diena pilna sprieduma sastādīšanai ir sprieduma caurauklošanas diena.

Download