Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros janvārī pievienoti septiņpadsmit Civillietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēzes:
Prasības atzīt par spēkā neesošu darījumu, kas noslēgts kreditoram par ļaunu, (actio pauliana) nošķiršana no Civillikuma 1927. pantā paredzētās kreditora prasības vērst piedziņu uz parādnieka atdāvināto mantu

Kreditora prasībai atzīt par spēkā neesošu darījumu, kas noslēgts kreditoram par ļaunu, (actio pauliana) ir būtisks dāvinātāja ļauns nolūks kaitēt kreditoram un apdāvinātā zināšana par iepriekšminēto nolūku, kuri atsevišķos gadījumos ir prezumējami. Turpretim Civillikuma 1927. panta piemērošanā šiem diviem apstākļiem nav nozīmes, proti, kreditora prasībā vērst piedziņu uz mantu, kuru viņa parādnieks atdāvinājis citai personai laikā, kad parādniekam bijis parāds pret kreditoru, ko parādnieks nespēj samaksāt.

Atlīdzības noteikšana par valdes locekļa pienākumu pildīšanu

Valdes locekļa un kapitālsabiedrības attiecības pēc būtības ir pilnvarojuma tiesiskās attiecības, kas var būt gan atlīdzības, gan bezatlīdzības tiesiskās attiecības, t. i., atlīdzība nav valdes locekļa un kapitālsabiedrības tiesisko attiecību spēkā esības priekšnoteikums.

Komerclikuma 221. panta astotā daļa nepiešķir valdes loceklim subjektīvās tiesības prasīt no sabiedrības ar ierobežotu atbildību konkrētu atlīdzību par valdes locekļa amata pienākumu pildīšanu, bet gan paredz tiesības, ievērojot likumā minētos kritērijus, sabiedrības padomei vai dalībniekiem noteikt vai nenoteikt atlīdzību. Ja sabiedrības padome vai dalībnieki nav noteikuši valdes loceklim atlīdzību, nevar uzskatīt, ka valdes loceklim ir radušās īstenojamas prasījuma tiesības uz atlīdzību vai tās noteikšanu.

Dāvinājuma priekšmets, uz kuru kreditors var vērst piedziņu Civillikuma 1927. panta kārtībā, un kapitālsabiedrības valdes locekļa amata pienākumu pildīšana bez atlīdzības (Judikatūras maiņa)

Civillikuma 1927. pants piemērojams tikai gadījumos, kad ir konstatējams tagadējās mantas dāvinājums. Turklāt atšķirībā no Civillikuma 1912. panta, kuram atbilstoši dāvinājuma priekšmets var būt mantiska vērtība, Civillikuma 1927. pants attiecas tikai uz mantu (ķermeniskām un bezķermeniskām lietām).

Darbs un pakalpojums, tostarp kapitālsabiedrības valdes locekļa pienākumu pildīšana bez atlīdzības (atlīdzība nav bijusi noteikta), neatbilst ķermeniskas vai bezķermeniskas lietas jēdzienam, neietilpst mantas sastāvā un nav tāds dāvinājuma priekšmets, par kuru kreditors var celt prasību saskaņā ar Civillikuma 1927. panta otro teikumu, t. i., uz to nevar vērst piedziņu minētās normas kārtībā.

Savukārt tad, ja valdes loceklis ir atteicies no pastāvoša prasījuma par noteiktas un nopelnītas konkrētas atlīdzības samaksu par valdes locekļa pienākumu pildīšanu attiecīgā laika posmā (atlīdzība ir bijusi noteikta), valdes locekļa prasījuma tiesības pret kapitālsabiedrību uz atlīdzību par valdes locekļa pienākuma pildīšanu ietilpst mantā un var būt dāvinājuma priekšmets, uz kuru kreditors drīkst vērst piedziņu Civillikuma 1927. panta kārtībā. Atbilstoši vispārīgajam principam (Civilprocesa likuma 93. panta pirmā daļa) minēto apstākļu (ka atlīdzība bijusi noteikta un ka valdes loceklis no tās atteicies) pierādīšanas nasta ir prasītājam (kreditoram).

Tēze:
Pirmās instances tiesas lēmums par ārvalsts šķīrējtiesas nolēmuma atzīšanu un izpildīšanu pārbaudāms tikai apelācijas instances tiesā, kuras pieņemtais lēmums nav pārsūdzams.

Tēze:
Nodibinot piespiedu ceļa servitūtu, tiesa ir kompetenta, ņemot vērā visus lietas apstākļus, tostarp atbildētāja celtos iebildumus vienlaikus, aprobežot šīs tiesības faktisku izlietošanu laika, vietas vai izlietošanas veida ziņā (sk. Civillikuma 1137. un 1160. pantu), piemēram, noteikt ceļa servitūta izlietotāja pienākumu aizvērt uz servitūta ceļa esošos vārtus, lai tādējādi novērstu mājlopu patvaļīgu izkļūšanu no iežogotā ganību lauka, kas atrodas kalpojošā nekustamajā īpašumā, un lai tādējādi izvairītos no zaudējumu nodarīšanas pusēm vai trešajām personām. Uz šāda sprieduma pamata nostiprinot zemesgrāmatā ceļa servitūta tiesību, vienlaikus šīs tiesības nostiprinājuma ierakstā kā „būtisks piederums” (sk. Zemesgrāmatu likuma 47. panta pirmās daļas 3. punktu) jānorāda iepriekšminētais ar spriedumu noteiktais aprobežojums.

Tēzes:
Procesuālie līdzekļi, ar kuriem īstenojamas kalpojošā nekustamā īpašuma īpašnieka likumiskās intereses strīdā par ceļa servitūta nodibināšanu

Tiesības prasīt ceļa servitūta nodibināšanu ar tiesas spriedumu ietilpst nevis kalpojošā nekustamā īpašuma īpašnieka, bet gan valdošā nekustamā īpašnieka subjektīvo tiesību saturā. Ja prasītājs cēlis prasību par ceļa servitūta nodibināšanu, tad atbildētāja likumiskā (ar likumu aizsargātā) interese panākt to, lai ceļa servitūts ar tiesas spriedumu tiktu noteikts iespējami saudzīgi, ir procesuāli īstenojama nevis ar pretprasību, bet gan, ceļot iebildumus pret prasītāja argumentiem un apsvērumiem.

Lietas izskatīšanas rezultāts un tiesas izdevumu piedziņa, ja tiesa ar spriedumu noteikusi servitūta ceļu atbildētāja norādītajā kalpojošā nekustamā īpašuma vietā, kura atšķiras no prasītāja lūgtā ceļa novietojuma varianta

Tiesas spriedums par ceļa servitūta nodibināšanu, nosakot servitūta ceļu no prasītāja lūgtā varianta atšķirīgā atbildētāja piedāvātajam variantam atbilstošā kalpojošā nekustamā īpašuma vietā nozīmē to, ka prasītāja celtā prasība par ceļa servitūta nodibināšanu ir daļēji apmierināta. Līdz ar to tiesas izdevumi pusēm atlīdzināmi kā daļēji apmierinātas prasības gadījumā. Apstāklis, ka atbildētājs piedāvājis savu servitūta ceļa novietojuma variantu, neaprobežojoties tikai ar iebildumiem pret prasītāja lūgto variantu, bet gan kļūdaini ceļot pretprasību par ceļa servitūta nodibināšanu, neietekmē minēto tiesas izdevumu atlīdzināšanas kārtību un nevar būt pamats visu atbildētāja tiesas izdevumu piedziņai no prasītāja.

Tēzes:
Konkurences likuma 21. panta intertemporālā piemērošana, izskatot prasību par karteļa vienošanās nodarītu zaudējumu atlīdzības piedziņu

Konkurences likuma pašreiz spēkā esošā 21. panta trešā daļa (ja pārkāpums izpaužas kā karteļa vienošanās, tiek prezumēts, ka pārkāpums radījis kaitējumu un tā rezultātā cena paaugstināta par 10 procentiem, ja vien netiek pierādīts pretēji) karteļa gadījumā paredz divas atspēkojamas prezumpcijas – kaitējuma prezumpciju un cenas 10 procentu paaugstinājuma prezumpciju. Šī ir materiālo tiesību norma, tādēļ tā nav piemērojama lietās, kurās pārkāpums izdarīts pirms šīs tiesību normas spēkā stāšanās, proti, pirms 2016. gada 15. jūnija.

Savukārt Konkurences likuma 21. panta pirmās daļas 2. teikums (ja konkurences tiesību [..] pārkāpuma radīto zaudējumu apmēru praktiski nav iespējams noteikt vai ir pārmērīgi grūti precīzi noteikt, tiesa nosaka zaudējumu apmēru, pamatojoties uz lietā esošajiem pierādījumiem), kas ir spēkā kopš 2017.  gada 1. novembra, ir procesuālo tiesību norma, un tā ir piemērojama arī tajās lietās, kurās pārkāpums izdarīts pirms šīs normas spēkā stāšanās, bet prasība celta pēc šīs normas spēkā stāšanās.

Pierādīšanas nasta, standarts un tiesas kompetence zaudējumu apmēra noteikšanā atbilstoši Konkurences likuma 21. pantam redakcijā, kas bija spēkā līdz 2016. gada 14. jūnijam

Atbilstoši Konkurences likuma 21. pantam redakcijā, kas bija spēkā līdz 2016. gada 14. jūnijam, (persona, kura ir cietusi zaudējumus šā likuma pārkāpuma dēļ, ir tiesīga prasīt no pārkāpēja zaudējumu atlīdzību un likumiskos procentus; pēc prasītāja lūguma tiesa var noteikt zaudējumu atlīdzības apmēru pēc saviem ieskatiem) tiesai, lai piedzītu zaudējumu atlīdzību, bija jākonstatē visi trīs vispārīgie zaudējumu atlīdzināšanas priekšnoteikumi: prettiesiska rīcība, radītie zaudējumi (zaudējumu esība un to apmērs) un cēloņsakarība starp prettiesisko rīcību un zaudējumiem. Savukārt šī panta otrais teikums par to, ka pēc prasītāja lūguma tiesa var noteikt zaudējumu atlīdzības apmēru pēc sava ieskata, neatceļ iepriekšminētos trīs priekšnoteikumus, bet gan tikai atļauj tiesai noteikt aptuvenu zaudējumu apmēru tad, ja precīzu zaudējumu apmēru nav iespējams noteikt vai ir pārmērīgi grūti noteikt.

Zaudējumu nodarīšanas un zaudējumu apmēra pierādīšanas nasta ir prasītājam, un Konkurences likuma 21. panta otrais teikums paredzēja izņēmumu vienīgi attiecībā uz pierādīšanas standartu. Proti, gadījumos, kad prasītājs ir izdarījis visu saprātīgi iespējamo, lai pierādītu viņam nodarīto zaudējumu apmēru, tomēr precīzu zaudējumu apmēru ir neiespējami vai pārmērīgi grūti noteikt, tiesa pēc sava ieskata zaudējumu atlīdzības apmēru noteic nevis precīzu, izmantojot matemātiski precīzus aprēķinus, bet gan aptuvenu, izmantojot pēc iespējas tuvākās aplēses. Tomēr arī šādā gadījumā aptuveno aplēšu pamatā ir nevis lietas materiālos nebalstīti vispārīgi pieņēmumi, bet gan ar konkrēto pārkāpumu saistīti konkrēti apstākļi un uz konkrēto pārkāpumu attiecināmi un izskatāmajā lietā iesniegti un pārbaudīti pierādījumi.

Apstāklis, ka prasītājs prasības pieteikumā nav lūdzis atlīdzību noteikt pēc tiesas ieskata saskaņā ar Konkurences likuma 21. panta otro teikumu, neierobežo tiesu to darīt, ja tiesa konstatē, ka prasītājam nav izdevies pierādīt zaudējumu precīzu apmēru atbilstoši Konkurences likuma 21. panta pirmajam teikumam.

Tēzes:
Pilnvarojums atteikties no prasības, kas celta pēc kooperatīvās sabiedrības biedru mazākuma pieprasījuma

Apstākļos, kad kooperatīvās sabiedrības prasība saskaņā ar Kooperatīvo sabiedrību likuma 66. panta otro daļu celta pēc šīs sabiedrības biedru mazākuma pieprasījuma, attiecīgais sabiedrības biedru mazākums ir procesuālo tiesību īstenotājs, kas ir tiesīgs pieņemt lēmumus par prasības virzību, tostarp atteikšanos no prasības. Tādēļ bez prasības celšanu pieprasījušā biedru mazākuma pilnvarojuma kooperatīvās sabiedrības valdei vai sabiedrības pilnvarotajam pārstāvim nav tiesību sabiedrības vārdā atteikties no prasības.

Kooperatīvās sabiedrības valdes pārstāvības varas ierobežojumi, sabiedrības vārdā noslēdzot izlīgumu valdes celtā prasībā pret sabiedrību

Likumā noteiktajā kooperatīvās sabiedrības valdes locekļa pārstāvības varā neietilpst sabiedrības pārstāvība tiesvedībās, kurās valdes loceklis cēlis prasību pret sabiedrību. Tādēļ kooperatīvās sabiedrības valdes locekļa pārstāvības varā, neesot biedru kopsapulces pilnvarojumam, neietilpst izlīguma noslēgšana sabiedrības vārdā par prasību, kuru valdes loceklis cēlis pret sabiedrību. Savukārt kooperatīvās sabiedrības pilnvarotā pārstāvja, tostarp zvērināta advokāta, procesuālo pilnvaru apjoms, lūdzot tiesu apstiprināt izlīgumu, nevar būt plašāks nekā pilnvaru izdevušajam valdes loceklim likumā noteiktā pārstāvības vara. Ja tiesa nepārliecinās par valdes locekļa tiesībām noslēgt izlīgumu kooperatīvās sabiedrības vārdā un sabiedrības pilnvarotā pārstāvja tiesībām lūgt tiesai apstiprināt izlīgumu, tad nevar uzskatīt, ka tā ir izpildījusi pienākumu noskaidrot izlīguma atbilstību Civilprocesa likuma prasībām. 

Tēze:
Lietas izskatīšana slēgtā tiesas sēdē ir uzskatāma par izņēmumu, proti, ir nepieciešams pamatojums, kas attaisnotu atkāpšanos no civillietu izskatīšanas atklātuma.

Lai tiesas sēdi pasludinātu par slēgtu pēc lietas dalībnieka lūguma, šāds lūgums piesakāms katrā tiesu instancē (un atkarībā no lietas apstākļiem – katrā tiesas sēdē) atsevišķi, norādot atbilstošu pamatojumu.

Tiesai, atzīstot nepieciešamību pēc kādu interešu aizsardzības, ir jāierobežo civillietu izskatīšanas atklātuma princips pēc iespējas mazākā mērā, proti, jāapsver iespēja pasludināt tiesas sēdes daļu un nevis visu tiesas sēdi par slēgtu.

Tēze:
Ieguldījums otra laulātā atsevišķajā mantā var tikt izdarīts ne vien no laulātā personīgajiem naudas līdzekļiem (atsevišķās mantas), bet arī kā viena laulātā piekrišana palielināt otra laulātā atsevišķās mantas vērtību, izmantojot kopīgo mantu, piemēram, finansējot uzlabojumus atsevišķajā īpašumā no laulāto kopīgajiem līdzekļiem. Tāpat laulāto mantisko attiecību kontekstā ieguldījums nav aprobežojams ar mantiski novērtējamo, bet ir vērtējams plašāk, iekļaujot arī tādas darbības kā, piemēram, mājsaimniecības vešana ikdienā un laulāto kopīgo bērnu ikdienas aprūpe un uzraudzība.

Tēze:
Civillikuma 2363. un 2365. panta normu izpratnē vārds „īpašnieki” jātulko plašāk, ar to saprotot arī kustoņa vairākus turētājus, uz kuriem attiecināma solidāra atbildība par kaitējumu, ko nodarījis kustonis. Piemēram, laulātajiem kā mājdzīvnieka turētājiem jāatbild solidāri par kaitējumu, ko nodarījis viņu mājdzīvnieks.

Tēze:
Prasības pieteikuma neatbilstība Civilprocesa likuma 128. panta otrajā daļā noteiktajam saturam neveido pamatu atteikumam pieņemt prasības pieteikumu saskaņā ar šā likuma 132. panta pirmās daļas 2. punktu, bet gan ir pamats  prasības pieteikuma atstāšanai bez virzības trūkumu novēršanai.

Prasības pieteikuma iesniedzējam ir tiesības uz prasības izskatīšanu tiesā neatkarīgi no tā, cik dibināts ir celtās prasības pamats. Tas, vai šāda prasība ir pamatota, izvērtējams, lietu izskatot pēc būtības.

Tēze:
Ja dzīvokļa īpašums pieder vairākām personām un tas nav neviena kopīpašnieka atsevišķajā lietošanā, visi tā uzturēšanas izdevumi Civillikuma 1071. panta izpratnē, tostarp dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumi un izdevumi komunālo pakalpojumu saņemšanai, dzīvokļa īpašuma kopīpašniekiem arī savstarpējās tiesiskajās attiecībās jāsedz samērīgi ar katra kopīpašnieka domājamo daļu.

Kopīpašnieku pienākumu segt dzīvokļa īpašuma uzturēšanas izdevumus neietekmē apstāklis, ka dzīvokļa īpašums ir viena kopīpašnieka atsevišķajā lietošanā, izņemot attiecībā uz izdevumiem komunālo pakalpojumu saņemšanai. Ja dzīvokļa īpašums atrodas viena kopīpašnieka atsevišķajā lietošanā, vispārīgi pieņemams, ka visi izdevumi komunālo pakalpojumu saņemšanai jāsedz šim kopīpašniekam. Viņš var prasīt pārējiem kopīpašniekiem segt šos izdevumus samērīgi ar viņu domājām daļām, ciktāl tie ir bijuši objektīvi nepieciešami, lai nodrošinātu attiecīgās dzīvojamās mājas (dzīvokļa īpašuma) fizisku saglabāšanu. Pierādīšanas nasta par to, kādā apmērā izdevumi komunālo pakalpojumu saņemšanai ir bijuši nepieciešami dzīvojamās mājas (dzīvokļa īpašuma) fiziskai saglabāšanai, gulstas uz kopīpašnieku, kas prasa atlīdzināt šos izdevumus.

Tēze:
Ārvalsts tiesas lēmums par radniecības fakta konstatēšanu bezstrīdus kārtībā nav nolēmums, ar kuru strīdus jautājums starp pusēm ir izspriests pēc būtības Civilprocesa likuma 636. panta pirmās daļas izpratnē, tāpēc nevar tikt atzīts un izpildīts Civilprocesa likuma 77. nodaļā noteiktajā kārtībā.

Tēze:
Darba līguma uzteikšanas tiesības izmantošana uz Darba likuma 101. panta pirmās daļas 3. punkta pamata ir iespējama ne vēlāk kā 12 mēnešu laikā no pārkāpuma izdarīšanas dienas. Minētā termiņa nokavējuma gadījumā darba līguma uzteikšanas tiesība ir zaudēta.

 

Pievienoti klasifikatoros tikai virsrakstu (bez tēzēm)