30.06.2022.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-41/2022
Likums neliedz personai celt prasību civilprocesuālajā kārtībā par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu sakarā ar citas personas nāvi, kas iestājusies nekvalitatīvas ārstniecības rezultātā, ja tā nav prasījusi atlīdzību no Ārstniecības riska fonda.
16.12.2021.
Civillietu departamenta lēmums lietā Nr. SKC-1257/2021
Izlemjot jautājumu par prasības pieteikuma pieņemšanu un civillietas ierosināšanu, tiesnesim jāpārbauda, vai attiecībā uz prasību, ievērojot tās priekšmetu, prasītājam ir prasības tiesības. Atzīstot, ka prasītājiem ir prasības tiesības uz visiem prasības pieteikumā ietvertajiem prasījumiem, nevar vienlaikus atzīt, ka prasības tiesības nav, jo prasība celta pret neīsto atbildētāju. Civilprocesa likuma 132. pants neparedz tādu procesuālu darbību, kas izpaužas kā atbildētāja izslēgšana no prasības pieteikumā norādītā atbildētāju loka.
29.01.2021.
Civillietu departamenta lēmums lietā Nr. SKC-133/2021
Tiesas lēmums par atteikšanos pieņemt ar jauniem prasījumiem papildinātu prasības pieteikumu, kas pamatots ar prasības tiesību neesību, ir līdzvērtīgs atteikumam pieņemt prasības pieteikumu uz Civilprocesa likuma 132. panta pirmās daļas 2. punkta pamata. Šādu lēmumu var pārsūdzēt saskaņā ar Civilprocesa likuma 132. panta trešo daļu.
29.07.2020.
Civillietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKC-988/2020
Privātpersonas pieteikums par kaitējuma atlīdzināšanu, kas nodarīts sakarā ar tās pamattiesību aizskārumu kriminālprocesā vai administratīvo pārkāpumu lietvedībā kopš 2018.gada 1.marta nav pakļauts izskatīšanai vispārējās jurisdikcijas tiesā. Valsts atbildību par tās institūciju nepamatotu vai prettiesisku rīcību kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā privātpersona var prasīt saskaņā ar Administratīvā procesa likuma noteikumiem.
25.04.2018.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-404/2018 (JUDIKATŪRAS MAIŅA) un tiesnešu Andas Briedes, Anitas Čerņavskas, Ināras Gardas un Valērija Maksimova atsevišķās domas
Vēršanās tiesā pēc Darba likuma 122.pantā noteiktā viena mēneša termiņa, kuru prasītājs nav lūdzis atjaunot, ietveras Civilprocesa likuma 132.panta pirmās daļas 2.punkta sastāvā un apliecina subjektīvās prasības tiesības zudumu, kas ir pamats atteikumam pieņemt prasības pieteikumu vai tiesvedības izbeigšanai, ja lieta ir bijusi ierosināta (Civilprocesa likuma 223.panta 2.punkts).
06.06.2018.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-79/2018
Darba likuma 60. panta trešajā daļā noteiktā termiņa prasībai par vienlīdzīgas darba samaksas noteikšanu neievērošanas gadījumā darbinieks zaudē iespēju vērsties pret darba devēju, pamatojoties uz pēdējā pieļautu vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu atalgojuma noteikšanā, tostarp prasīt Darba likuma 29. panta astotajā daļā paredzēto zaudējumu atlīdzību un atlīdzību par morālo kaitējumu saistībā ar šo tiesību aizskārumu.
28.09.2017.
Civillietu departamenta Rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKC-1751/2017
Komerclikuma 217.pantā noteiktās un Civilprocesa likuma 30.4 nodaļas kārtībā izlietojamās prasības tiesības izlietošanai noteiktais prekluzīvais termiņš nav pārtraucams, apturams vai atjaunojams, tādēļ tā nokavējums neatgriezeniski izbeidz prasības tiesību. Ja šāds nokavējums ir konstatējams jau prasības pieteikuma pieņemšanas un lietas ierosināšanas stadijā, tiesnesim saskaņā ar Civilprocesa likuma 132.panta pirmās daļas 2.punktu ir pamats atteikties pieņemt prasību.
24.11.2017.
Civillietu departamenta lēmums lietā Nr. SKC-1023/2017 (JUDIKATŪRAS MAIŅA)
Civilprocesa likuma 38.nodaļā noteiktā uzaicinājuma kārtība ir īpaša procedūra nezināmu prasījumu noskaidrošanai, kuras mērķis ir novērst nākotnē varbūtējus strīdus un nodibināt zināmu mantisko tiesību neaizskaramību un pastāvīgumu. Citiem vārdiem, uzaicinājumam ir nevis tiesības radošas vai nodibinošas, bet gan nepieteiktās tiesības izslēdzošas sekas.
Uzaicinājuma kārtība ir bezstrīdus process un nav piemērojama likuma „Par nekustamā īpašuma ierakstīšanu zemesgrāmatā” 22. pantā norādītajā gadījumā. Saskaņā ar šo normu tiesiskas sekas – iegūt īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu – iespējams panākt, prasības kārtībā ceļot tiesā prasību par īpašuma tiesībām uz nekustamo īpašumu. Šādas prasības apmierināšanas gadījumā tiesas nolēmums būs pamats īpašuma tiesību nostiprināšanai zemesgrāmatā.
20.09.2017.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-325/2017
Lai arī prasītājs saskaņā ar Civilprocesa likuma 74.pantu ir tiesīgs grozīt prasības pamatu, tomēr, gadījumā, ja prasība saistīta ar dzīvojamās telpas īres jautājumiem, pirms tās celšanas tiesā, ir nepieciešams ievērot visus likumdevēja šādas prasības celšanai noteiktos priekšnoteikumus, kas jāizpilda pirms šādas prasības celšanas – iepriekšējs brīdinājums un noteikts termiņš (likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 28.2 panta otrā daļa). Tādējādi, piemēram, ja sākotnēji prasība celta par izlikšanu no dzīvojamās telpas, kas aizņemta bez tiesiska pamata, to var grozīt uz prasību par īres līguma izbeigšanu sakarā ar īres un komunālo pakalpojumu maksas parādu tikai pēc atbilstoša brīdinājuma nosūtīšanas, lai pusēm būtu iespēja strīdu risināt ārpustiesas kārtībā.
29.09.2017.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-160/2017
Prasības priekšmets ir zaudējumu atlīdzības piedziņa, un šis jautājums ir nošķirams no prasības pieteikumā ietvertā lūguma atlīdzināt zaudējumus solidāri, kas ir zaudējumu atlīdzināšanas veids un kā tāds nav atzīstams par patstāvīgu prasījumu Civilprocesa likuma 128.panta izpratnē.
25.05.2017.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-111/2017 un tiesnešu Valerijana Jonikāna, Valerija Maksimova un Andas Vītolas atsevišķās domas
Prasību par patvaļīgas koku ciršanas rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu pret zaudējumu nodarītāju var celt cietusī puse, tas ir, meža īpašnieks. Starp Valsts mežu dienestu un personu, kura ar meža īpašnieku noslēgusi līgumu par mežistrādes darbu veikšanu, nepastāv zaudējumu atlīdzības saistība.
24.03.2016.
Civillietu departamenta lēmums lietā Nr. SKC-1166/2016
Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.4 līdz 50.6 panta (redakcija, kas bija spēkā iesnieguma iesniegšanas un izskatīšanas laikā) redzams, ka notiesātās personas apstākļi ir atkarīgi no soda izciešanas režīma. Tātad jautājums par notiesātā iesnieguma virzīšanu vai nevirzīšanu pēc būtības ir jautājums, kas saistīta ar brīvības atņemšanas soda izpildes apstākļiem. Jautājumos, kas saistīti ar notiesāto personu apstākļiem, jābūt pārsūdzības iespējām.
Notiesātā un valsts pārvaldes amatpersonas tiesiskās attiecības sakarā ar notiesātajam sniegto atbildi uz viņa iesniegumu izriet no administratīvi tiesiskajām attiecībām. Atbilstoši Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.panta otrajai daļai šādas sūdzības izskata Ieslodzījumu vietu pārvaldes priekšnieks Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā, kura lēmums savukārt pārsūdzams administratīvajā rajona tiesā.
Personai ir tiesības savas aizskartās, ierobežotās vai apstrīdētās tiesības aizstāvēt nevis tādā kārtībā, kādā tā vēlas (Civilprocesa likuma 1.panta pirmā daļa, 23.panta pirmā daļa un 127.panta pirmā daļa), vai kādu tā subjektīvi uzskata par lietderīgāko, bet gan tādā kārtībā, kādu noteicis likumdevējs.
04.09.2014.
Civillietu departamenta lēmums lietā Nr. SKC-2775/2014
Tiesvedībā, kura notiek Civilprocesa likuma 30.4 nodaļas kārtībā, atbildētājs ir kapitālsabiedrība, bet ne tās dalībnieki.
Civilprocesa likuma 30.4 nodaļas kārtībā celtā prasībā nevar ietvert prasījumus, kuri nav paredzēti Civilprocesa likuma 250.30 pantā un kuri celti uz citiem pamatiem, nekā prasībā ietvertie minētajā pantā paredzētie prasījumi.
Civilprocesa likuma 134.panta noteikums par tiesībām vienā prasības pieteikumā apvienot vairākus saistītus prasījumus ir vispārīgā norma, kura attiecināma uz prasības celšanas vispārīgo kārtību. Ar Civilprocesa likuma 30.4 nodaļas normām ir izdarīti izņēmumi no šīs vispārīgās kārtības (sk. Civilprocesa likuma 250.28 pantu), tādēļ Civilprocesa likuma 250.30 pantā noteiktie izņēmumi, ciktāl tie nosaka citu kārtību, uzskatāmi par speciālo normu attiecībā pret 134.pantu.
31.10.2014.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-2768/2014
Ņemot vērā pretprasības institūta būtību, Civilprocesa likuma 44.panta trešajā daļā noteiktais par to, ka ar lietas vešanu saistītos izdevumus piespriež no prasītāja par labu atbildētājam, tulkojams paplašināti un ir attiecināms arī uz gadījumiem, kad noraidīta pretprasība.
18.09.2014.
Civillietu departamenta lēmums lietā Nr. SKC-2465/2014
Tiesu izpildītāja paziņojums parādniekam - bijušajam dzīvokļa īpašniekam - izpildīt tiesas nolēmumu par piespiedu ievešanu valdījumā skar tikai pašu parādnieku, nevis īrniekus, tādēļ īrnieka prasības pieteikuma pieņemšana pret ieguvēju un tā ievešanu valdījumā atsakāma, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 132.panta pirmās daļas 2.punktu, jo ar apstrīdētajām darbībām netiek aizskartas īrnieka tiesības lietot dzīvojamo telpu.
Jautājums par īrnieka un citu personu piespiedu izlikšanu saskaņā ar likumu „Par dzīvojamo telpu īri” ir risināms tiesas ceļā.
29.04.2014.
Civillietu departamenta lēmums lietā Nr. SKC-2113/2014 (JUDIKATŪRAS MAIŅA)
Ņemot vērā to, ka Regula (EK) Nr. 861/2007 (2007.gada 11.jūlijs), ar ko izveido Eiropas procedūru maza apmēra prasībām attiecas vienīgi uz pārrobežu lietām, kā arī to, ka procedūra maza apmēra prasībām Latvijas iekšējā tiesību sistēmā ir noregulēta, Regulā noteiktie tās darbības jomas ierobežojumi neskar Civilprocesa likuma 30.3 nodaļas regulējuma tvērumu un šīs nodaļas normas ir piemērojamas arī darba strīdos par naudas piedziņu līdz 2100 EUR.
05.02.2014.
Civillietu departamenta lēmums lietā Nr. SKC-1447/2014 un tiesneses Mārītes Zāģeres atsevišķās domas
Civilprocesa likuma noteikumi par parādnieka mantas izsoli uz maksātnespējas procesa administratoru attiecas tiktāl, ciktāl viņš veic šo tiesu izpildītājam raksturīgo funkciju.
Iesniedzot pieteikumu par izsoles akta atzīšanu par spēkā neesošu, maksātnespējas administrators darbojas kreditoru interesēs, tādēļ šo pieteikumu nav iemesla pielīdzināt sūdzībai, kas iesniegta Civilprocesa likuma 617.panta otrās daļas kārtībā.
02.02.2011.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SPC-4/2011 un senatora Normunda Salenieka atsevišķās domas
Juridiskā fakta konstatācija, kas nepieciešama politiski represētās personas statusa noteikšanai, pamatoti tiek izskatīta Civilprocesa likuma 37.nodaļā noteiktajā kārtībā. Pieteikumi par labvēlīga administratīvā akta izdošanu ir pakļauti administratīvajai tiesai, taču vajadzīgo faktu konstatēšanā var tikt iesaistītas vispārējās jurisdikcijas tiesas. Pašvaldībai, kura politiski represētās personas statusu piešķir un to apliecinošo apliecību izsniedz, jāizvērtē jautājumu par pieteicēja tiesībām iegūt politiski represētās personas statusu, tas ir, pašvaldībai administratīvā procesa kārtībā jāizlemj, vai vispārējās jurisdikcijas tiesas konstatētais juridiskais fakts ir pietiekošs pamats politiski represētās personas statusa noteikšanai (Likuma „Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” 11.panta pirmā daļa).
21.04.2010.
Senāta Civillietu departamenta lēmums lietā Nr. SKC-736/2010
Pašvaldību lēmumi par štatu struktūras apstiprināšanu, amatu likvidēšanu un strukturālām izmaiņām ir uzskatāmi par pašvaldības iekšējiem lēmumiem, kas skar pašu iestādi un attiecas uz tās darba organizāciju (Valsts pārvaldes iekārtas likuma 1.panta 2.punkts, likuma „ Par pašvaldībām” 21.panta pirmās daļas 8.punkts).
Lemjot strīdu par darba tiesisko attiecību atjaunošanu, tiesas kontrolei nav pakļauta jautājumu izvērtēšana, kas attiecas uz pašvaldības funkciju izpildes organizēšanu, jo to izlemšana ietilpst tikai pašvaldības kompetencē (Civilprocesa likuma 132.panta pirmās daļas 1.punkts – strīds nav pakļauts tiesai).
21.04.2010.
Senāta Civillietu departamenta lēmums lietā Nr. SKC-721/2010
Privātpersona ir tiesīga lūgt prokuratūru aizstāvēt fiziskas personas tiesības un likumīgās intereses, tomēr tā nevar prasīt šo tiesību īstenošanu. Prasījumam par prokuratūras pienākuma izpildi personas tiesību aizsardzībai ir publiski tiesisks, nevis civiltiesisks raksturs.
27.01.2010.
Senāta Civillietu departamenta lēmums lietā Nr. SKC-443/2010
Citu personu tiesības un ar likumu aizsargātās intereses tiesā var aizstāvēt likumā paredzētos gadījumos. Šādas tiesības likuma „Par arodbiedrībām” 14.pantā un Darba likuma 26.pantā ir paredzētas darbinieku pārstāvošai aroda organizācijai, tādēļ, ceļot prasību tiesā, kā prasītājus lietā jānorāda konkrētas personas, kuru interesēs lieta uzsākta. Strīds, kas tieši neattiecas uz konkrētiem darbiniekiem (darbinieku grupu) neietekmē viņu tiesības un likumīgās intereses, nav pakļauts tiesai saskaņā ar Civilprocesa likuma 132.panta pirmās daļas 1.punktu.
30.09.2009.
Senāta Civillietu departamenta lēmums lietā Nr. SKC-1054/2009
Civilprocesa likuma 617.panta otrajā daļā lietotā termina „ieinteresētās personas” saturs ir noskaidrojams, izvērtējot Civilprocesa likuma 617.panta pirmajā daļā ietvertos pamatus, kuriem pastāvot, izsoli atzīst par spēkā neesošu.
Civilprocesa likuma 617.panta pirmajā daļā sniegtais pamatu uzskaitījums, kad tiesa izsoli atzīst par spēkā neesošu, ierindo izsoles dalībnieku ieinteresēto personu lokā.
Tiesas izskatīšanas priekšmets sūdzībā par tiesu izpildītāja rīcību, lūdzot izsoli atzīt par spēkā neesošu, ir tajā pieļauto procesuālo pārkāpumu konstatēšana un novēršana, kas sūdzību iesniegušajai personai nerada nekādas tiesības uz izsolē nodoto objektu. Tas vienīgi var būt pamats jaunas izsoles procedūras uzsākšanai.
Jautājums par izsoles tiesiskumu nav risināms prasības tiesvedības kārtībā.
01.10.2008.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SPC-68/2008
Likuma „Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” 11.pants nosaka, ka politiski represētās personas statusu piešķir vietējā pašvaldība, bet likuma 4.nodaļa paredz valsts garantijas politiski represētām personām. Politiski represētās personas statusa piešķiršana izriet no administratīvi tiesiskajām attiecībām.
24.10.2007.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-703/2007
1. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 426.panta otro daļu apelācijas instances tiesa izskata tikai tos prasījumus, kas izskatīti pirmās instances tiesā. Prasības priekšmeta vai pamata grozīšana nav pieļaujama. Iesniedzot apelācijas instances tiesas sēdē kopīpašuma lietošanas kārtības sadales jaunu variantu, netiek grozīts prasības pamats, jo prasības priekšmets ir tas pats – lietošanas kārtības noteikšana kopīpašumā. Kopīpašuma jauns lietošanas kārtības variants nav uzskatāms par pretprasību.
2. Ar kopīpašuma lietošanas kārtības noteikšanu kopīpašums neizbeidzas, tāpat kā neizbeidzas arī likumā noteiktās kopīpašnieku tiesības un pienākumi attiecībā uz kopējo lietu. Līdz ar to nav pamata uzskatīt, ka ar kopīpašnieku lietošanā nodoto telpu neatbilstību pēc vērtības, ja telpu saimnieciskā nozīme ir vienāda, būtu aizskartas kāda kopīpašnieka tiesības, kā tas ir kopīpašuma reālas sadales gadījumā.
14.03.2007.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-134/2007
Jebkurai prasībai atbilstoši Civilprocesa likuma 1.panta noteikumiem jābūt vērstai uz konkrēta tiesību vai interešu aizskāruma vai apstrīdējuma novēršanu. Tiesa, izskatot strīdus, piemēro materiāli tiesiskās normas, bet neizskata pieteikumus par materiāli tiesisko normu piemērošanu.
28.03.2007.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SPC-27/2007
1. Ceļu satiksmes likuma 1.panta 23.punkts nosaka, ka transportlīdzekļa īpašnieks ir fiziska vai juridiska persona, kurai pieder transportlīdzeklis. Šā likuma 10.panta otrajā daļā noteikts, ka transportlīdzekli reģistrē uz tā īpašnieka vārda (Ceļu satiksmes likuma 1.panta 23.punkts, 10.panta otrā daļa).
2. Transportlīdzekļa reģistrācijas apliecība ir dokuments, kurā uzrādīti dati par transportlīdzekļa īpašnieku. Nevar konstatēt juridisku faktu, ka transporta līdzeklis pirkuma rezultātā atsavināts un pieder citam, ja likums paredz, ka par transportlīdzekļu īpašnieku uzskatāma persona, uz kuras vārda transportlīdzeklis reģistrēts (Ceļu satiksmes likuma 10.pants, 13.panta pirmā daļa).
3. Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 132.panta pirmās daļas 1.punktu, tiesai jāatsaka pieņemt pieteikumu par šāda juridiska fakta konstatēšanu, jo pieteikums nav pakļauts izskatīšanai tiesā sevišķās tiesāšanās kārtībā (Civilprocesa likuma 132.panta pirmās daļas 1.punts).
15.11.2006.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-635/2006
Prasības pamatu veido apstākļi (juridiski fakti), kas jānorāda prasības pieteikumā, bet ne tiesību norma pati par sevi. Tiesai šie juridiskie fakti jāsaista ar tiesību normas hipotēzi par strīda pušu materiāltiesiskās attiecības esamību, grozīšanos vai izbeigšanos (Civilprocesa likuma 128.panta otrās daļas 5.punkts).
