24.09.2021.
Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-669/2021
1. Tiesības uz valsts institūcijas rīcībā esošas informācijas pieejamību vispārīgi aplūkojamas Latvijas Republikas Satversmes 100.panta kontekstā. Šajā pantā garantēto tiesību uz informācijas pieejamību mērķis ir nodrošināt sabiedrības tiesības sekot līdzi tam, kā valsts pilda tai uzticētās publiskās funkcijas.
2. Tiesas spriešana – tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana – ir demokrātiskas un tiesiskas valsts funkcionēšanas neatņemama sastāvdaļa, un tāpēc arī tiesu darbam ir jābūt atklātam un caurskatāmam, lai sabiedrība varētu sekot līdzi tam, kā tiesas pilda šo būtisko funkciju. Garantijas, kas nodrošina, lai sabiedrībai būtu pienācīga iespēja sekot līdzi tiesu darbam, primāri paredzētas Latvijas Republikas Satversmes 92.pantā (tiesības uz taisnīgu tiesu).
Tāpēc, aplūkojot jautājumu par informācijas pieejamību saistībā ar tiesas spriešanu, Satversmes 100.pants ir piemērojams kopsakarā ar Satversmes 92.pantu. Proti, Satversmes 100.panta tvērums attiecībā uz informāciju par tiesas spriešanu nosakāms, aplūkojot to, kādas informācijas pieejamību sabiedrībai prasa tiesības uz taisnīgu tiesu. Tādējādi tiek nodrošināts, ka sabiedrībai ir pienācīgas iespējas sekot līdzi tam, kā tiesa īsteno tiesas spriešanas funkciju, vienlaikus pasargājot tiesu no nepamatotas, tiesas darbu kavējošas iejaukšanās tiesas spriešanas procesā.
3. Tiesības uz taisnīgu tiesu prasa, lai sabiedrībai būtu nodrošināta iespēja sekot līdzi atklātam lietas izskatīšanas procesam un lai sabiedrībai būtu pieejami atklātā procesā pieņemti tiesas nolēmumi. Tieši tiesas nolēmuma pieejamība (nolēmuma pamatojums) ir instruments, kas ļauj sabiedrībai izdarīt secinājumus par to, vai lieta izskatīta pienācīgi, jo tieši nolēmums, kura satura atbilstību savam redzējumam par lietas izspriešanu tiesnesis apliecina ar savu parakstu, ļauj izdarīt pamatotus secinājumus par to, kā tiesa ir spriedusi tiesu. Savukārt tehniska rakstura fakti par to, kad un kā tieši tiesnesis faktiski organizē konkrēta nolēmuma sagatavošanas procesu, nav tāda informācija, kas sniedz objektīvu un būtisku informāciju par tiesas spriešanu. Šā iemesla dēļ tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas neparedz nepieciešamību nodrošināt sabiedrībai iespēju piekļūt šāda veida informācijai, un tāpēc arī Satversmes 100.panta garantijas nav attiecināmas uz šādu informāciju.
4. Informācijas atklātības likums attiecas uz iestādēm, kas īsteno pārvaldes funkcijas un uzdevumus. Tādējādi Informācijas atklātības likums uz tiesām ir attiecināms tiktāl, ciktāl tiek lūgts izsniegt tiesas kā iestādes radītu informāciju vai vispārīga rakstura informāciju par to, kā tiesa pilda tai uzticētās funkcijas.
2021.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-[D]/2021
Tiesai tiesvedības process ir jāorganizē tā, lai tajā iesaistītajām personām, tostarp personām ar invaliditāti, tiktu nodrošināta iespēja pēc būtības īstenot viņu tiesības uz taisnīgu tiesu, tostarp tiesības uz pieeju tiesai un pienācīgu piedalīšanos tiesas procesā. Tāpēc tiesai, izvērtējot konkrētas lietas un tajā iesaistīto personu ar invaliditāti individuālos apstākļus, vajadzētu maksimāli censties nodrošināt tādus pielāgojumus, lai procesā iesaistītās personas varētu pēc iespējas efektīvāk īstenot savas tiesības uz taisnīgu tiesu. Vienlaikus tas, ka tiesa kādus noteiktus pielāgojumus konkrētajā tiesvedības procesā personai nav nodrošinājusi, pats par sevi nenozīmē attiecīgās personas tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu. Lai konstatētu tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu, izšķiroši ir tas, vai konkrētu pielāgojumu neesība faktiski personai ir atņēmuši iespējas īstenot tiesības uz taisnīgu tiesu pēc būtības. Vērtējot, vai ir pieļauti personu ar invaliditāti tiesību uz pieeju tiesai un pienācīgu piedalīšanos tiesas procesā pārkāpumi, nozīme ir piešķirama arī tam, vai personām minētās tiesības nebija iespējams īstenot ar pārstāvja palīdzību.
21.12.2016.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-630/2016
Tiesībām uz mutvārdu procesu ir fundamentāls raksturs, kas izriet no tā, ka tiesības uz mutvārdu procesu ietilpst tiesību uz taisnīgu tiesu tvērumā, ka procesa dalībniekam ir tiesības uz mutvārdu procesu vismaz vienā tiesu instancē un ka procesa dalībniekam nav jāpamato, kāpēc viņš vēlas mutvārdu procesu. Līdz ar to šīs tiesības ierobežojamas pēc iespējas mazāk, un šim ierobežojumam jābūt leģitīmam un attaisnojamam pamatam. Tiesai ir pienākums raudzīties, vai šīs procesa dalībnieka tiesības tiek īstenotas atbilstoši to jēgai un būtībai, vai procesuālā kārtība un tās nodrošināšana pārlieku neprevalē pār likumā noteikto procesuālo garantiju uz mutvārdu procesu, tādējādi apdraudot tiesības uz taisnīgu tiesu pēc būtības, lai arī forma būtu ievērota.
06.11.2015.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-482/2015
1. Ievērojot tiesiskās vienlīdzības principu un tiesības uz taisnīgu tiesu, tiesai būtu jāpieliek pūles, lai līdzīgi gadījumi (vai, vēl jo vairāk, identiski gadījumi) tiktu izlemti līdzīgi, jo procesa dalībniekiem ir tiesības sagaidīt un paļauties, ka tie tiesā saņems vienādu taisnību visos līdzīgos gadījumos. Pareizi pielietotai juridiskajai metodoloģijai vajadzētu līdz minimumam samazināt procesa dalībniekiem grūti izskaidrojamu atšķirīgu rezultātu rašanos, pat ja, kā rāda tiesu prakse, šādi gadījumi nav izslēgti nevienā, arī kasācijas tiesas instancē.
2. Gadījumā, ja tiesa, kas izskata agrāk izspriestai lietai līdzīgu lietu, nonāk pie citiem secinājumiem, tiesiskās vienlīdzības princips prasa, lai tiesa katrā ziņā tiesas spriedumā ietvertu apsvērumus, kādēļ rezultāts šajā lietā ir atšķirīgs. Pat ja vienīgais iemesls ir tas, ka tiesa nevar pievienoties cita tiesas sastāva vērtējumam, tiesai ar attiecīgu argumentāciju tas ir jāatspoguļo spriedumā. Procesa dalībniekiem ir jātop redzamam, ka tiesas spriedums, kaut arī atšķirīgs, nav patvaļīgs, un ka tiesa spēj pamatot savu atšķirīgo viedokli.
