Vispārīgie jautājumi

15.02.2022. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-556/2022

Apstrīdēšanas procesā iestāde nedrīkst pasliktināt sūdzības iesniedzēja stāvokli saistībā ar aprēķināto soda naudu. Iestāde, labojot kļūdas zemākas iestādes lēmumā par pienākumu samaksāt papildu nodokli, nedrīkst palielināt soda naudu. Proti, ja kopumā vai kādā daļā nodoklis tiek aprēķināts no jauna, tad soda naudu, kas noteikta ar sākotnējo lēmumu, nepārrēķina.

Lejupielādēt

26.05.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-197/2022

Persona maksātnespējas procesa pasludināšanas brīdī netiek atbrīvota no nodokļu maksāšanas pienākuma, proti, nodokļu maksāšanas pienākums neizbeidzas. Mainās vienīgi kārtība, kādā nodokļu maksājumi ir atgūstami vai iekasējami, proti, Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā – vai nu iesniedzot kreditoru prasījumu vai arī iekasējot kārtējos nodokļu maksājumus, un vienīgi Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā kreditors var zaudēt savas prasījuma tiesības vai arī neatgūt nodokļu maksājumus, ņemot vērā parādnieka spēju segt maksātnespējas procesa izmaksas un pieteiktos kreditoru prasījumus. Atbilstoši tiesību normu sistēmai un likumdevēja plānam nevajadzētu veidoties situācijai, ka nodokļu administrācijai nekādā veidā – ne iesniedzot kreditora prasījumu, ne iekasējot kārtējos nodokļu maksājumus – nav iespējams atgūt vai iekasēt nodokļu maksājumus Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā un apjomā. Tādēļ apstāklis, ka Valsts ieņēmumu dienests nevar atgūt nodokļu maksājumus Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā un apjomā tā iemesla dēļ, ka nav varējis iesniegt kreditora prasījumu neatkarīgi no savas rīcības, un vienlaikus nevar šos nodokļu maksājumus iekasēt kā kārtējos nodokļu maksājumus, ir pretrunā likumdevēja plānam un tiesību normu sistēmai, kas liecina, ka pastāv aizklāts likuma robs. Tā novēršanai attiecībā uz situācijām, kad parādnieka nodokļa aprēķināšanas un maksāšanas pienākums iestājas pēc kreditoru prasījumu iesniegšanas termiņa beigām, nepieciešams sašaurināt Maksātnespējas likuma 73.panta vienpadsmitās daļas vārdisko jēgu, un tiesiskais regulējums piemērojams tādējādi, ka nodokļu administrācijai pienākums iesniegt kreditora prasījumu pastāv par tādiem prasījumiem, kuri radušies pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas līdz likumā noteiktā kreditora prasījumu iesniegšanas termiņa beigām un ir tieši saistīti ar parādnieka darījumiem, kas veikti līdz dienai, kad pasludināts maksātnespējas process. Tādējādi minētajās situācijās pēc kreditoru prasījumu iesniegšanas termiņa izbeigšanās aprēķināmie un maksājamie nodokļi ir uzskatāmi par kārtējiem nodokļu maksājumiem, kuri sedzami kā maksātnespējas procesa izmaksas.

Lejupielādēt

19.04.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-192/2022

Lejupielādēt

09.08.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-103/2022

1. Pēc tam, kad Valsts ieņēmumu dienests pieņem lēmumu par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu, dienests ilgtermiņā veic darbības konkrētā parāda piedziņai. Līdz ar to akta par piedziņas neiespējamību sastādīšanas brīdis var nesakrist ar valdes locekļa, kura laikā izveidojies nodokļu parāds, atrašanos valdes locekļa amatā. Tomēr tas nenozīmē, ka šādā situācijā ir izslēdzama iespēja vērtēt nepieciešamību iekļaut komercsabiedrības bijušo valdes locekli riska personu sarakstā. Būtiski ir tas, vai aktā par piedziņas neiespējamību norādītie nokavētie nodokļu maksājumi ir radušies tieši laikā, kad konkrētā persona bija attiecīgās komercsabiedrības amatpersona, un vai nokavētie nodokļu maksājumi radušies tieši šīs personas darbības laikā. Apstāklim, ka akts par piedziņas neiespējamību ir sastādīts pēc tam, kad jau bija beidzies valdes locekļa, kura laikā izveidojies nodokļu parāds, pilnvaru termiņš komercsabiedrībā, nav izšķirošas nozīmes. 2. 1. Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 1.panta 31.punkta „e” apakšpunkta izpratnē ar nokavētiem nodokļu maksājumiem ir jāsaprot gan nodokļa maksājums (pamatparāds), gan ar to saistītā nokavējuma nauda un ka piedziņas procesā Valsts ieņēmumu dienests piedzen gan nodokli, gan nokavējuma naudu. Ja nodokļu maksātājs noteiktajā termiņā nesamaksā nodokli, tam tiek aprēķināta nokavējuma nauda, un nodokļu maksātājam rodas pienākums samaksāt gan nodokli, gan nokavējuma naudu. Ja nodokļu maksātājs labprātīgi nenokārto saistības ar valsts budžetu, Valsts ieņēmumu dienestam rodas pienākums piedzīt gan nodokli, gan nokavējuma naudu. Ja nodokļa un nokavējuma naudas piedziņa nav iespējama, tiek sastādīts akts par piedziņas neiespējamību, kurā tiek konstatēts, ka nav iespējams piedzīt nedz nodokļa pamatparādu, nedz arī nokavējuma naudu. Tādējādi likuma „Par nodokļiem un nodevām” 1.panta 31.punkta „e” apakšpunkta izpratnē nokavējuma nauda ir atzīstama par nodokļu maksājumu. 2.2. Procesā par personas iekļaušanu riska personu sarakstā ir ņemams vērā nodokļu maksājumu piedziņas un samaksas termiņa pagarināšanas procesā konstatētais, proti, nokavēto nodokļu maksājumu samaksa nav pagarināta un piedziņa nav iespējama. Šādā veidā tiek nodrošināta konsekventa un saskanīga tiesību normu piemērošana.

Lejupielādēt

28.01.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-83/2022

1. Pretendentu atlases mērķis iepirkuma procedūrā ir izslēgt no dalības tālākajā iepirkuma procedūrā tos pretendentus, par kuru maksātspēju, uzticamību un profesionālo godīgumu ir objektīvas šaubas. Tas, vai konkrētais pretendents ir godprātīgs nodokļu maksājumu izpildē, raksturo ne tikai tā maksātnespēju, bet arī – uzticamību. Noteikums, kas paredz izslēgt no pretendentu loka tādu komersantu, kas pienācīgi nemaksā nodokļus, vispirms sasniedz mērķi veicināt nodokļu iekasēšanu atbilstošā apmērā. Tas arī novērš, ka nodokļu maksājumus nepienācīgi veicis pretendents gūst nepamatotas priekšrocības iepretim citiem pretendentiem. 2. Izslēdzošs pamats pretendēt uz līgumslēgšanas tiesībām iepirkumā ir nodokļu samaksas pārkāpums, kas ir pieļauts dalības konkursā brīdī. Vērtējumam par to, vai konkrētajam pretendentam ir konstatējamas pret budžetu neizpildītas saistības, būtu jābūt tādam, lai tiktu sasniegts kandidātu atlases mērķis – nodrošināt iespējami plašu konkurenci, nepieļaujot vienlīdzīgas attieksmes pārkāpumu. Ne vienmēr situācijā, kad parāda esība ir radusies kļūdainas vai nepilnīgas nodokļu deklarācijas dēļ, pretendenta izslēgšana no turpmākas dalības iepirkumā ir samērīga. Apstākļos, kad pierādījumi apstiprina secinājumu, ka nodokļu parāds sistēmā radies pretendenta nepareizas nodokļu deklarācijas iesniegšanas (nevis nodokļu maksātāja izvairīšanās no nodokļu samaksas pienākuma) dēļ, pretendentam nebūtu liedzamas tiesības novērst šīs kļūdainās deklarēšanas sekas un tiesības uz līgumslēgšanu iepirkumā.

Lejupielādēt

01.10.2021. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-1086/2021

Personas iekļaušanai riska personu sarakstā nav pietiekami konstatēt vienīgi to, ka personas darbības laikā konkrētajam uzņēmumam izveidojās nokavētie nodokļu maksājumi, lielāki par 15 000 euro, un uzņēmums tos nav samaksājis valsts budžetā. Tas ir tikai viens no formālajiem kritērijiem likumā. Papildus nokavēto nodokļu maksājumu apmēram ir jāvērtē arī iemesli, kuru dēļ uzņēmumam konkrētās personas vadības laikā izveidojās nesamaksāts nodokļu parāds. Nodokļu nemaksāšanai var būt dažādi iemesli un cēloņi, tāpēc nodokļu nemaksāšana nav automātiski pielīdzināma negodprātīgai vai pat noziedzīgai nodokļu maksātāja rīcībai. Valsts ieņēmumu dienestam ir pienākums vērsties pret negodprātīgiem nodokļu nemaksātājiem, tostarp iekļaujot tos riska personu sarakstā. Taču šāds pienākums dienestam jāizpilda, ja dienests konstatē ne tikai nodokļu nemaksāšanas faktu, bet arī to, ka nodokļu nemaksāšanas pamatā ir personas negodprātīga rīcība.

Lejupielādēt

30.11.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1047/2021

Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 16.panta pirmās daļas 10.punktā paredzētais termiņš, lai arī prekluzīvs, varētu tikt atjaunots, taču tikai netipiskos gadījumos. Lemjot par prekluzīva termiņa atjaunošanu, katrs gadījums ir izvērtējams individuāli, skaidrojot, vai tas ir netipisks un vai termiņa neatjaunošanas gadījumā būtiski netiks aizskartas personas cilvēktiesības. Proti, ir jāņem vērā konkrēto gadījumu raksturojošie apstākļi un jāizvērtē, vai tie ir ietekmējuši noteiktā termiņa ievērošanu.

Lejupielādēt

19.05.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-984/2021

Iepriekš nodibinātas nodokļu saistības piedziņa no cita adresāta (tiesību pārņēmēja), neskatoties uz to, ka Valsts ieņēmumu dienesta lēmuma pamatā esošais konstatējums par uzņēmuma pāreju var prasīt pietiekami sarežģītu apstākļu pārbaudi, būtībā rada pamatu Administratīvā procesa likuma 33.pantā regulētajai administratīvā procesa dalībnieka procesuālo tiesību pārņemšanai, kas pats par sevi neliek uzsākt administratīvo procesu no jauna un izdot jaunu administratīvo aktu, bet viena procesa dalībnieka vietā stājas cits. Privātpersona savu tiesību iespējamu aizskārumu nokavēta nodokļu maksājuma piedziņas (maksājuma piespiedu izpildes) stadijā var novērst Administratīvā procesa likuma astotajā sadaļā noteiktajā kārtībā (Administratīvā procesa likuma 363.pants).

Lejupielādēt

19.05.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-984/2021

Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 41.pants neuzliek pienākumu Valsts ieņēmumu dienestam slēgt vienošanās līgumu ar nodokļu maksātāju, tādēļ nodokļu maksātājs tiesas ceļā nevar prasīt noslēgt šādu vienošanos.

Lejupielādēt

23.04.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-933/2021

Lejupielādēt

22.02.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-522/2021 (JUDIKATŪRAS MAIŅA)

Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 28.panta 3.2daļā noteiktais termiņš ir vērsts uz tiesiskās noteiktības veicināšanu. Valsts nedrīkst neierobežotu laiku neatmaksāt pārmaksātos nodokļus, ja kompetentās iestādes nav atklājušas faktus, kas varētu būt pamats pārmaksātās summas aizturēšanai. Tomēr tiesiskā noteiktība vien neatsver pārmaksāto nodokļu atmaksāšanu, ja brīdī, kad nodokļu administrācijai likumā noteiktajā kārtībā ir jāizlemj jautājums par pārmaksātās summas atmaksāšanu vai aizturēšanu, šāds pamats tās aizturēšanai ir jau radies. Gan no likuma „Par nodokļiem un nodevām” 28.panta trešās daļas, gan no šā panta 3.2daļas izriet skaidra likumdevēja izšķiršanās neatmaksāt nodokļu maksātājam finanšu līdzekļus situācijā, ja nodokļu maksātājs vai tā amatpersona kriminālprocesā ir ieguvusi tādas personas statusu, kurai ir tiesības uz aizstāvību. Šādā gadījumā vairs nav šaubu par finanšu līdzekļu aizturēšanas nepieciešamību un 28.panta 3.2daļā norādītā termiņa iestāšanās nevar attaisnot finanšu līdzekļu atmaksāšanu.

Lejupielādēt

20.12.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-314/2021

1. Nodokļu iekasēšana balstās uz nodokļu maksātāja līdzdarbību ar nodokļu administrāciju. Nodokļu administrācija var noteikt pareizu nodokļa saistību tikai tad, ja tai ir zināmi visi faktiskie apstākļi, kas ir šādas saistības pamatā. Šādi fakti vispilnīgāk ir pieejami un zināmi pašam nodokļu maksātājam, tādēļ nodokļu maksātājam pašam jābūt ieinteresētam nekavēt nodokļa saistības pārbaudi, iesniegt nodokļu administrācijai atbilstošas ziņas un paskaidrojumus. Proti, nodokļu maksātājam pašam ir laicīgi jādara zināmi nodokļu administrācijai visi nodokļu pārbaudē nozīmīgie apstākļi un pierādījumi. Ja nodokļu maksātājs bez attaisnota iemesla neinformē nodokļu administrāciju par jautājuma izšķiršanai būtiskiem apstākļiem, tam nav pamata sagaidīt, ka to atklāšana apstrīdēšanas procesā būs pamats jauna audita izvērtējuma veikšanai. 2. Gadījumā, ja nodokļu maksātājs norāda uz konkrētu metodi, kas izmantota, nosakot cenas darījumos ar saistītajiem uzņēmumiem, nodokļu administrācijai ir pienākums respektēt šo izvēli un primāri pārbaudīt tieši nodokļu maksātāja izvēlētās metodes piemērotību. Veicot pārbaudi, nodokļu administrācijai ir tiesības arī atkāpties no šīs metodes, ja tiek atzīts, ka nodokļu maksātājs ir izvēlējies neatbilstošu metodi un ja tiek konstatēta piemērotāka metode, tomēr šādā gadījumā nodokļu administrācijai ir jāspēj skaidri norādīt, kas liecina par nepieciešamību piemērot citu metodi un kāpēc nodokļu maksātāja rīcība, izvēloties citu metodi, ir bijusi kļūdaina. Ja nodokļu maksātājs uzstāj uz savas izvēlētās metodes piemērošanu un norāda, ka tam nav informācijas par salīdzināmiem datiem citas metodes izmantošanai, nodokļu administrācijai nav pienākuma šo pieņēmumu par katru cenu pārbaudīt un atrast salīdzināmus darījumus, ko nodokļu maksātājs varētu izmantot, atkāpjoties no paša iepriekš izvēlētās metodes.

Lejupielādēt

04.11.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-100/2021

Ieskaits ir saistību izbeigšanas veids privāttiesiskajās attiecībās, un ar to komerctiesiskās apgrozības dalībnieki var norēķināties par savstarpēji pretēji vērstiem prasījumiem, taču tas nav pieļaujams attiecībā uz nodokļu prasījumiem. Ieskaita veikšanai ir vajadzīgs parādnieka skaidri izteikts priekšlikums segt viņa parādu ar konkrēti norādītu pretprasījumu. Proti, iniciatīvai veikt ieskaitu jānāk no paša parādnieka. Likums „Par nodokļiem un nodevām” nepieļauj ieskaita piemērošanu attiecībā uz nodokļu maksājumiem un nepiešķir iestādei tiesības vienpersoniski pieņemt lēmumu par nodokļu pārmaksas novirzīšanu nodokļu parāda, kas izveidojies līdz maksātnespējas pasludināšanai, segšanai.

Lejupielādēt

30.08.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-65/2021

Dabas resursu nodokļa desmitkārtīgā apmērā no parastās nodokļa likmes samaksas pienākums personas prettiesiskas rīcības gadījumā uzskatāms par pietiekami bargu, lai to smaguma ziņā pielīdzinātu kriminālsodam. Tādējādi saistībā ar pārkāpumu piemērotās likmes atšķirība no parastās nodokļa likmes liek apskatīt šo nodokļa maksājumu dubultās sodīšanas nepieļaujamības principa kontekstā.

Lejupielādēt

03.04.2020. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-935/2020

Lejupielādēt

16.12.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-481/2020

No likuma „Par nodokļiem un nodevām” 1.panta 31.punkta „e” apakšpunkta izriet, ka viens no priekšnoteikumiem personas atzīšanai par riska personu ir, ka nokavēto nodokļu maksājumu samaksas termiņš nav ticis pagarināts vai komercsabiedrība nav iesniegusi maksātnespējas procesa pieteikumu tiesā. Tātad nav nepieciešams konstatēt vienlaicīgi šo abu priekšnoteikumu iestāšanos, jo saiklis vai norāda, ka pietiek ar vienu no tiem.

Lejupielādēt

29.10.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-386/2020

Lejupielādēt

21.12.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-246/2020

Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 34.3panta piektā daļa paredz iespēju personu izslēgt no riska personu saraksta, ja pēc tās iekļaušanas riska personu sarakstā persona veic darbības (kaut ar nokavējumu), lai novērstu pārkāpumu, kas bija par pamatu personas iekļaušanai riska personu sarakstā. Minētās tiesību normas jēga ir dot personai iespēju ar savām darbībām pierādīt, ka apstākļi ir mainījušies (novērsti) un vairs nav pamata to uzskatīt par riska personu. Lai minētā tiesību norma būtu piemērojama, ir jākonstatē šādas personas darbības. Tomēr apstāklis, ka persona ir izslēgta no riska personu saraksta sakarā ar to, ka lēmums par iekļaušanu riska personu sarakstā ir zaudējis spēku uz likuma pamata, nedod pamatu izdarīt secinājumu par tiesiskā strīda izbeigšanos Administratīvā procesa likuma 282.panta 7.punkta izpratnē.

Lejupielādēt

17.11.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-201/2020

1. Gadījumos, kad nodokļu maksātājs jaunus pierādījumus iesniedz tikai tiesvedības laikā, vispirms nepieciešams novērtēt nodokļu maksātāja norādītos iemeslus, kuru dēļ pierādījumi netika iesniegti jau iestādē. Nekonstatējot objektīvus šķēršļus pierādījumu savlaicīgai iesniegšanai, tiesa var atteikt pieņemt tiesvedības laikā iesniegtos pierādījumus. 2. Gadījumos, ja jauni pierādījumi tiek iesniegti tikai tiesvedības laikā, personas norādītie iemesli pierādījumu savlaicīgai neiesniegšanai vērtējami kopsakarā ar pierādīšanas līdzekļiem, kuros fiksēti attiecīgie pierādījumi jeb ziņas. Jo lielāka ticamības un drošības pakāpe ir piešķirama pierādīšanas līdzeklim, jo nopietnākam pamatam jābūt attiecīgo pierādījumu izslēgšanai no pierādījumu kopuma. 3. Judikatūras atziņas, kas paustas par gadījumiem, kad nodokļu maksātājs jaunus pierādījumus iesniedz tikai tiesvedības laikā, vērstas nevis uz to, lai ierobežotu tiesu izmantot tiesvedības laikā iesniegtos pierādījumus, bet gan, lai izskaidrotu nodokļu maksātājiem pienākumu līdzdarboties ar nodokļu administrāciju un jau audita laikā iesniegt visus nepieciešamos pierādījumus, tādējādi nodrošinot pilnvērtīgu, vispusīgu un objektīvu nodokļu audita veikšanu.

Lejupielādēt

13.02.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-158/2020

Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.pantā lietotā vārdiskā izteiksme „ir pārkāpti” ir tulkojama kā pieļauta neatbilstība tiesību normās regulētājam, nosakot sākotnējo nodokļa apmēru vai nenosakot nodokli vispār. Tādēļ iestāde ir tiesīga labot iepriekš radušos nepareizību nodokļu samaksā un noteikt nodokļu maksātāja pienākumu samaksāt nodokli par iepriekšēju periodu. Līdz ar to minētais regulējums nodrošina, ka valsts nezaudē tos nodokļu maksājumus, kuri konkrētā gadījumā kā likumā paredzēti objektīvi ir maksājami. Vienlaikus normā paredzētais trīs gadu termiņš kalpo noteiktībai un skaidrībai nodokļa maksātāja interesēs, tādējādi valstij deklarējot, cik tālu nodokļu tiesiskās attiecības par iepriekšēju periodu var tikt koriģētas pat tad, ja nodokļa samaksas nepareizība bijusi.

Lejupielādēt

20.02.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-156/2020

Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 16.panta 10.punktā noteiktais trīs gadu termiņš ir prekluzīvs materiāltiesisks termiņš, proti, tāds, ar kura noslēgšanos izbeidzas tiesības, kuras persona varēja īstenot. Šāds termiņš ir atjaunojams tikai netipiskos gadījumos, piemēram, ja termiņa neatjaunošana būtu acīmredzami netaisnīga un varētu būtiski skart personas cilvēktiesības.

Lejupielādēt

18.02.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-80/2020

Nošķirams, kad atbilstoši likuma „Par nodokļiem un nodevām” 1.panta 14.punktam netiek sniegta informācija, izvairoties no nodokļu vai nodevu maksāšanas, un kad Valsts ieņēmumu dienestam tiek apgrūtināta pierādījumu iegūšana, veicot tādus nodokļu kontroles pasākumus citam nodokļu maksātājam, kas nav vērsti uz paša lēmuma adresāta nodokļu maksāšanas pienākumu. Abos gadījumos personai, kurai pieprasīta informācija, ir pienākums sadarboties ar nodokļu administrāciju, taču nav piemērojamas vienas un tās pašas sekas. Ja ar atteikumu sniegt informāciju tiek apgrūtināta pierādījumu iegūšana par cita nodokļu maksātāja darbību, nav pamata piemērot tik būtisku komersanta tiesību ierobežojumu. Ja persona ar savu darbību var palīdzēt citam nodokļu maksātājam izvairīties no nodokļu vai nodevu maksāšanas, būtiski apgrūtinot nodokļu vai nodevu pareizu iekasēšanu vai pat padarot to neiespējamu, ja šīs personas rīcības rezultātā tiek liegts noskaidrot ne tikai, vai nodokļu normatīvos aktus ir ievērojis tās darījumu partneris, bet arī pati šī persona, saimnieciskās darbības apturēšana ir pieļaujama, pamatojot nodokļu sistēmas apdraudējumu no konkrētā nodokļu maksātāja puses.

Lejupielādēt

08.07.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-78/2020

Ierobežojumi mikrouzņēmumu nodokļa deklarācijas precizējumos pabalstu apmēru noteikšanā noteikti, lai izvairītos no situācijām, kas vērstas uz ļaunprātīgu valsts sociālā budžeta līdzekļu izkrāpšanu. Minētais regulējums ir vērsts uz deklarāciju precizēšanu pēc būtības, proti, uz tiem gadījumiem, kad nodokļu maksātājs pēc būtības labo deklarācijā norādītos datus ar mērķi samazināt maksājamā nodokļa apmēru, vai labo deklarācijā norādītos datus attiecībā uz mikrouzņēmuma darbiniekiem. Tāda personas kļūda, kurai ir vien matemātiska aprēķina un pārrakstīšanās kļūdas raksturs, nevar liegt personai saņemt sociālo nodrošinājumu pēc būtības. Proti, pieļautas formālas kļūdas ienākumu un sociālo iemaksu reģistrēšanā nevar būt šķērslis tam, lai apdrošināšanas stāžs netiktu noteikts pareizi.

Lejupielādēt

04.11.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-64/2020 un senatores Līvijas Slicas atsevišķās domas

Darba līgums ir civiltiesisks līgums un puses to slēdz pēc savas brīvas izvēles. Turklāt atbilstoši tiesiskajam regulējumam personas no vairākiem līgumu veidiem var izvēlēties, tieši ar kuru sevi saistīt, uzņemoties par atlīdzību veikt kādu noteiktu darbu (uzdevumu) citas personas labā. Tādējādi, no vienas puses, ir jārespektē privātpersonu griba, nedibinot darba tiesiskās attiecības, bet, piemēram, noslēdzot pilnvarojuma līgumu. Taču, no otras puses, valstij ir jākontrolē, vai personas, nolūkā izvairīties no sociālo iemaksu veikšanas, faktiski nodibinātās darba tiesiskās attiecības neslēpj zem cita veida nodarbinātības attiecībām, kurām pastāvot sociālās iemaksas nav jāveic.

Lejupielādēt

30.09.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-58/2020

Sankcijām par nodokļa maksātāja pārkāpumiem nav jāpārsniedz tas, kas ir nepieciešams, lai nodrošinātu pareizu nodokļa iekasēšanu un novērstu krāpšanu. Eiropas Savienības Tiesas praksē attīstītajai samērīguma principa izpratnei atbilstoši ir nošķirt sankciju, kas tiek piemērota tādam nodokļu maksātājam, kurš apzināti slēpis ar nodokli apliekamo objektu, un tādam nodokļu maksātājam, kurš pārkāpumu pieļāvis neuzmanības dēļ. Proti, konkrētās sankcijas apmērs nosakāms, ņemot vērā, vai pieļautā kļūda saistīta ar nepareizu pievienotās vērtības nodokļa mehānisma piemērošanu, kura nolūks nav bijis radīt valstij nodokļu ieņēmumu zaudējumus, vai pastāv norādes par krāpšanu vai apzinātu izvairīšanos no nodokļu samaksas. Vērtējot sankcijas samērīgumu, jāņem vērā pārkāpuma raksturs un smagums, kā arī tās apmēra noteikšanas nosacījumi. Ja sankcija tiek noteikta saskaņā ar vienotu likmi procentos, jāpastāv iespējai to samērīgi variēt.

Lejupielādēt

30.10.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-53/2020

1. Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 32.panta septītās daļas pamatmērķis ir soda naudas individualizācija. Tas nozīmē, ka visi šajā tiesību normā ietvertie soda samazināšanas nosacījumi ir vērsti uz šī pamatmērķa sasniegšanu. Minētais ir jāņem vērā, noskaidrojot arī, kā ir piemērojams priekšnoteikums „ja nodokļu maksātājs ir ievērojis deklarāciju iesniegšanas termiņus un kārtējo nodokļu samaksas termiņus”. 2. Lai arī priekšnoteikums „ja nodokļu maksātājs ir ievērojis deklarāciju iesniegšanas termiņus un kārtējo nodokļu samaksas termiņus” nosauc pārkāpumus (deklarāciju iesniegšanas un kārtējo nodokļu samaksas termiņu neievērošana), kas paši par sevi ir precīzi identificējami, tomēr tie nevar tikt vērtēti bez konteksta, kas raksturo nodokļu maksātāja attieksmi. Tiesai ir arī jāvērtē šo pārkāpumu regularitāte un atkārtotība, kavējuma ilgums, kavēto kārtējo nodokļu maksājumu parāda apmērs, tostarp salīdzinājumā ar nodokļu maksātāja budžetā iemaksāto nodokļu apmēru, kā arī iemesli, kāpēc kavējums ir pieļauts, kas varētu radīt priekšstatu par nodokļu maksātāja godprātību savu pienākumu izpildē.

Lejupielādēt

27.05.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-40/2020

Piemērojot likuma „Par nodokļiem un nodevām” 1.panta 31.punkta ,,c” apakšpunktu, ir būtiski noskaidrot ne tikai formālo brīdi, līdz kuram uzņēmuma amatpersona ir pildījusi savus amata pienākumus, bet arī to, vai amata pienākumu pildīšanas pārtraukšanas nolūks nav saistīts ar vēlmi izvairīties no pienākumu pildīšanas un/vai no atbildības par šo pienākumu nepildīšanu, kas noskaidrojams, visaptveroši un savstarpējā kopsakarā novērtējot visus lietas apstākļus.

Lejupielādēt

10.07.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-23/2020

Lai Valsts ieņēmumu dienests atbilstoši likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 16.1panta 5.1daļai varētu precizēt darba ņēmēja darba ienākumus, dienesta rīcībā ir jābūt informācijai, kas pierāda, ka nodokļu maksātājs grāmatvedības reģistros ir uzrādījis mazākus darba ienākumus, nekā tiem būtu jābūt. Tātad pierādīšanas priekšmets šādā lietā ir tas, kādiem patiesībā bija jābūt darbinieku ienākumiem. To, kas tieši katrā konkrētajā lietā ir jāpierāda, nosaka šīs lietas apstākļi un tas, par ko ir strīds (piemēram, darba algas apmērs, nostrādātās stundas, veikto darbu apjoms utt.).

Lejupielādēt

20.12.2019. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1724/2019

1. Lēmums par nodokļu audita veikšanu nav administratīvais akts, bet ir tikai procesuāls lēmums (starplēmums), ar kuru tiek ierosināta administratīvā lieta. Administratīvais akts šī procesa ietvaros ir lēmums par nodokļu audita rezultātiem, kas tiek pieņemts pēc nodokļu audita veikšanas un kuram lietā piemīt galīgā noregulējuma raksturs. 2. Attiecībā uz lēmumu par audita veikšanu nav konstatējami tādi apstākļi, kuri paši par sevi skar būtiskas personas tiesības vai tiesiskas intereses vai būtiski apgrūtina to īstenošanu. Lēmums par audita veikšanu ir administratīvā procesa sākumstadija – lēmums par administratīvās lietas ierosināšanu Administratīvā procesa likuma 55.panta izpratnē, kas nerada tiešas galīgas sekas. Adresāta tiesības, uzliekot pienākumu veikt papildu maksājumus budžetā, var skart tieši lēmums par nodokļu audita rezultātiem. Tāpēc adresātam ir tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt šo galīgo lēmumu, kad tas tiks pieņemts. Izvērtējot tā tiesiskumu, būs pārbaudāms arī tā izdošanas procesā pieņemto starplēmumu, tostarp lēmuma par nodokļu audita veikšanu, tiesiskums.

Lejupielādēt

20.12.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-244/2019

Līdzdarbības princips ir saistāms ar nodokļu maksātāja pienākumiem, kas vispārīgi ir atspoguļoti likuma „Par nodokļiem un nodevām” 15.pantā. Šo pienākumu saturu precizē vēl citas tiesību normas. Nodokļu maksātāja pienākumi ir dažādi, tāpat šo pienākumu izpilde vai neizpilde var izpausties dažādos veidos un intensitātes pakāpēs. Tas nozīmē, ka atsevišķu darbību neveikšanai ir atšķirīgas tiesiskās sekas, ņemot vērā konkrētās darbības nozīmi procesā kopumā. Tiesību normas katram ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamo ienākumu veidiem noteic atšķirīgas prasības dokumentu uzskaitē, nodokļu aprēķinā un deklarēšanā. Tādējādi arī līdzdarbības pienākums katrā situācijā ir atšķirīgi regulēts, un novērtējums ir jāveic par katru tiesisko situāciju atsevišķi. Gadījumā, ja notiek novēlota dokumentu iesniegšana un iestādē neminētu argumentu izteikšana tiesvedības procesa laikā, pirms piemērot līdzdarbības principu, tiesai ir precīzi jānoskaidro, kādi tieši dokumenti tika iesniegti novēloti un kāda ir šo dokumentu nozīme saistībā ar personas argumentiem.

Lejupielādēt

17.04.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-229/2019

Ar jēdzienu „nodokļu samaksas termiņš” ir saprotams gan tāds termiņš, kas iestājies atbilstoši konkrētā nodokļa likumā noteiktajam pienākumam, gan arī administratīvā akta izpildes termiņš. Turklāt likuma „Par nodokļiem un nodevām” 1.panta 31.punkta „e” apakšpunktā ir norādīts, ka nozīme tiek piešķirta nokavētajiem nodokļu maksājumiem. Savukārt tas nozīmē to, ka nodokļu samaksas termiņš ne tikai ir iestājies, bet tas nav pagarināts un/vai administratīvā akta izpilde nav apturēta (administratīvā akta apstrīdēšanas vai pārsūdzēšanas procesā).

Lejupielādēt

05.11.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-173/2019

Nodokļu likumi nepiešķir tiesības tiesai grozīt nodokļu administrācijas administratīvo aktu. Tiesa, konstatējot nepareizību, var nodokļu administrācijas administratīvo aktu atcelt pilnībā vai daļā vai uzlikt pienākumu izdod jaunu administratīvo aktu. Šajā ziņā vispirms tieši iestādei būtu jāapsver, vai šāda veida rīcība, piemēram, pienākuma uzdošana nodokļu administrācijai veikt nepieciešamo korekciju sprieduma izpildes ietvaros, noteikti ir nepieciešama un attaisnojama konkrētajā gadījumā, un šāds pamatojums jāuzrāda tiesai.

Lejupielādēt

27.06.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-152/2019

Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 34.3panta pirmās daļas gramatiskais teksts paredz iestādei rīcības brīvību, jo Valsts ieņēmumu dienestam, konstatējot likuma 1.panta 31.punkta kritēriju esību, ir tiesības pieņemt lēmumu, bet tam nav pienākuma šādu lēmumu pieņemt (izdošanas izvēles administratīvais akts). Tas nozīmē, ka Valsts ieņēmumu dienestam, apsverot, vai konkrētajā gadījumā lēmums par personas iekļaušanu riska personu sarakstā ir izdodams, ir jāizdara lietderības apsvērumi. Lēmumam par riska personas statusa piešķiršanu ir jābūt vērstam uz negodīgu komersantu efektīvu atturēšanu no uzņēmējdarbības vides sasniegšanu. Līdz ar to, apsverot šāda lēmuma pieņemšanu, vispirms ir jānoskaidro, vai konkrētās lietas ietvaros konstatētie apstākļi liecina, ka šis mērķis ir apdraudēts un, ja jā, cik būtisks ir šis apdraudējums.

Lejupielādēt

29.11.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-29/2019

1. Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta 3.1daļā amatpersonai paredzēto pienākumu izšķirties, vai audita lēmuma pieņemšanas termiņu pagarināt līdz 60 dienām, nevar izdarīt, formāli balstoties tikai uz apstākli, ka ir pieprasīta informācija no ārvalstīm. Objektīvais pamats šādam novērtējumam ir saņemtā informācija, tās apjoms un sarežģītība kontekstā ar citiem audita apstākļiem. Informācijas pieprasīšana un saņemšana kā formāls pamats kalpo citam likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta 3.1daļā paredzētajam instrumentam, proti, noteiktu laikposmu neieskaitīšanai audita termiņā, kas tādējādi iezīmē atšķirības lēmuma par audita termiņa pagarināšanu un lēmuma par noteiktu laikposmu izslēgšanu no audita termiņa tiesiskajā dabā. 2. Tiesa, vērtējot nodokļu revīzijas audita termiņa pagarināšanas tiesiskumu, ņem vērā objektīvos apstākļus, proti, nevadoties tikai no formālā apsvēruma, ka lēmums par termiņa pagarinājumu ir pieņemts reizē ar informācijas pieprasījumu, jo nevar izslēgt, ka lietas apstākļi liecina, ka šāds termiņa pagarinājums galu galā bija objektīvi nepieciešams. Gadījumā, ja tiesa nonāk pie secinājuma, ka audita termiņš pagarināts nepamatoti, tā novērtē šī procesuālā pārkāpuma būtiskumu.

Lejupielādēt

08.02.2018. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-892/2018

Nodokļu administrācijas veiktā parāda pārcelšana, kura pilnībā atkarīga no privāttiesību jomā noregulētajām tiesiskajām attiecībām, nav jauns administratīvais akts, bet iekšējs organizatorisks lēmums. Iestāde šādā gadījumā, neizdodot jaunu administratīvo aktu, administratīvā akta adresātu aizstāj ar tā tiesību pārņēmēju.

Lejupielādēt

31.10.2018. Administratīvo departamenta spriedums lietā Nr. SKA-394/2018

Apstāklis, ka Elektroniskās deklarēšanas sistēmas lietotājam sistēmā ir iespējams iepazīties ar konkrētu informāciju, nenozīmē, ka ar to šī informācija ir uzskatāma par tādu, kas padarīta par publiski pieejamu Informācijas atklātības likuma 5.panta sestās daļas izpratnē. Šīs normas piemērošanai nepietiek ar to, ka konkrēta informācija ir pieejama kādai individuāli noteiktai personai; būtiski ir tas, lai attiecīgā informācija būtu padarīta pieejama plašākai sabiedrībai tādējādi, ka jebkura persona, kas par attiecīgo informāciju interesējas, var (būtu varējusi) ar to iepazīties. Elektroniskās deklarēšanas sistēmā ievietotā informācija, kurai nodokļu maksātājs var piekļūt, ir pieejama šim konkrētajam nodokļu maksātājam, nevis jebkuram interesentam. Šāda informācija nevar tikt uzskatīta par publiskotu informāciju un līdz ar to – vispārpieejamu informāciju. Līdz ar to Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā esošas ziņas par personu darījumu iekļaušanu pievienotās vērtības nodokļa deklarācijās atbilstoši likuma „Par nodokļiem un nodevām” 22.panta pirmajai daļai ir uzskatāmas par ierobežotas pieejamības informāciju.

Lejupielādēt

16.11.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-307/2018

Lejupielādēt

10.10.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-146/2018

1. Gan tas, kad un kādā apmērā izveidojusies nodokļu pārmaksa (kas atkarīgs no tā, kad iestājās nodokļa maksāšanas termiņš), gan tas, kad persona šo pārmaksu pieprasīja atmaksāt vai novirzīt kārtējo nodokļu maksājumu segšanai, ir faktu jautājums, kas noskaidrojams Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. 2. Privātpersonas tiesību ievērošanas princips nevar ietekmēt likumā skaidri noteikto, ka nodokļu pārmaksu var pieprasīt ne vēlāk kā trīs gadus pēc konkrētā nodokļa likumā noteiktā maksāšanas termiņa. Tiesas uzdevums strīda gadījumā ir noteikt, kurā periodā ir radusies nodokļu pārmaksa un kad tā pieprasīta, un tas nedrīkst būt patvaļīgs pieņēmums, bet vienlaikus arī nevar tikt pakārtots personas vienpusējam viedoklim – tas ir objektīvi jānoskaidro. Personai, kura prasa labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ir pienākums vispārīgi iesniegumā iestādei norādīt, kāda satura administratīvo aktu un ar kādu pamatojumu tā sagaida. Ja tiek prasīts atmaksāt nodokļu pārmaksu, tad ir jānorāda uz šādas pārmaksas esību, kas parasti prasa arī uzrādīt faktus par pārmaksas izveidošanos un apjomu. Pašam nodokļu maksātājam ir jāseko savam nodokļu samaksas apjomam un jāformulē pārmaksas atmaksas pieprasījums – tas tieši izriet no tā, ka šāds pieprasījums ir iesniedzams, tātad arī atbilstoši ar noteiktu saturu formulējams. Ja iestāde, šos faktus pārbaudot, nonāk pie citiem secinājumiem, tai nelabvēlīgs lēmums ir jāpamato ar attiecīgiem faktiem.

Lejupielādēt

13.02.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-92/2018

Ja nodokļu maksātājs ir uzrādījis primāros darījuma apliecinājuma dokumentus (līgumi, rēķini), tad Valsts ieņēmumu dienestam ir jāpamato ar pierādījumiem, ka pastāv pamatotas šaubas par šo darījumu esību vispār vai par atbilstību dokumentos norādītajam, vai par saistību ar krāpniecību. Ja šādas šaubas tiek pietiekami pamatotas, nodokļu maksātājam tālāk ir pamats censties šīs šaubas novērst.

Lejupielādēt

20.02.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-17/2018

1. Izmaksu pieskaitīšanas metodes būtība ir tirgus situācijai atbilstoša peļņas uzcenojuma piemērošana izmaksām, kādas pakalpojuma sniedzējam radušās sakarā ar pakalpojuma sniegšanu. Tas nozīmē, ka, piemērojot šo metodi, būtiski ir noskaidrot, kāda ir sniegto pakalpojumu būtība, proti, kādas tieši ir pakalpojuma sniedzēja uzņemtās saistības un ar pakalpojumu sniegšanu saistītās funkcijas. Tikai pienācīgi noskaidrojot šos apstākļus, var izdarīt konstatējumu par to, kas ir tās izmaksas, kurām atbilstoši izmaksu pieskaitīšanas metodei jāpiemēro uzcenojums. 2. Piemērojot izmaksu pieskaitīšanas metodi tādiem saistīto uzņēmumu starpā notikušiem darījumiem, kuru apstākļi liecina par starpniecību, ir īpaši būtiski noskaidrot, kāda ir sniegto pakalpojumu būtība (saistīto uzņēmumu starpā noslēgtā darījuma priekšmets, saistītā uzņēmuma – pakalpojuma sniedzēja uzņemtās saistības un ar pakalpojumu sniegšanu saistītās funkcijas), lai varētu izdarīt pamatotu secinājumu par to, vai saistītais uzņēmums pakalpojumu piegādē tiešām ir bijis iesaistīts tikai kā starpnieks.

Lejupielādēt

20.02.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-17/2018

Likumdevējs ir akceptējis, ka Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas „Transferta cenu noteikšanas vadlīnijas daudznacionālajiem komersantiem un nodokļu administrācijām”, kas apkopo Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas dalībvalstu labo praksi transferta cenu noteikšanā, papildina normatīvajos aktos sniegto tirgus cenas noteikšanas metožu skaidrojumu un sniedz norādes, kas palīdz pēc iespējas precīzāk aprēķināt tirgus cenu. Līdz ar to, piemērojot tirgus cenas noteikšanas metodes, pēc iespējas jāņem vērā un jāizmanto minētajās vadlīnijās norādītais.

Lejupielādēt

21.03.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-599/2017

Riska personas tiesiskā statusa regulējuma plašākais mērķis ir ierobežot tādu komersantu darbību, kuru patiesais dibināšanas mērķis ir saistīts ar starpnieka lomas izpildi naudas atmazgāšanas un nodokļu izkrāpšanas shēmās un kuru darbības organizētāji, kā arī patiesā labuma guvēji administratīvā procesa ietvaros nav identificējami. Riska personu kritēriju piemērošanai izmantojami tie faktiskie apstākļi, kādi pastāvējuši tiesību normas spēkā stāšanās brīdī, kā arī tie var būt apstākļi, kuri aizsākušies pirms tiesību normas spēkā stāšanās, kas turpinās (jeb normai ir arī t.s. ,,neīsts atpakaļvērsts spēks”). Tas nav nekas neparasts un nepieņemams no tiesiskas valsts principa viedokļa, jo sabiedrībai var būt nepieciešams tūlītēji atbildēt uz tiem izaicinājumiem, kādi rodas. Personas tiesību ierobežojums uz nodarbošanos var tikt nekavējoši pārskatīts, ja mainās tiesiskā statusa noteikšanas pamatā esošie apstākļi. Tiesas ieskatā riska personas tiesiskā statusa noteikšana un no tā izrietošais ierobežojums piedalīties komersanta vadīšanā un saimnieciskajā darbībā nav pielīdzināma personas kriminālsodīšanai. Kriminālsodam ir pavisam cita bardzības pakāpe un ievērojami būtiskāka ietekme uz personas turpmāko dzīvi un nodarbošanos.

Lejupielādēt

07.12.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-388/2017

Lejupielādēt

29.12.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-315/2017

Valsts ieņēmumu dienests savas iespējamās prasījuma tiesības pret maksātnespējīgu nodokļu maksātāju par nodokļu parāda samaksu var īstenot tikai maksātnespējas procesā. Tas nevar vienpusēji pārvirzīt pārmaksu konstatēto nodokļu parāda segšanai, kā arī piedzīt nodokļu parādus (arī soda naudu) ārpus maksātnespējas procesā paredzētās kārtības.

Lejupielādēt

29.12.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-315/2017

Tiesības veikt nodokļu pārmaksas pamatotības pārbaudi, arī auditu, ir vispārīgas Valsts ieņēmumu dienesta tiesības atbilstoši likuma „Par nodokļiem un nodevām” 28.panta otrajai, piektajai un sestajai daļai, kuras nezūd arī uzņēmuma maksātnespējas gadījumā.

Lejupielādēt

21.11.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-75/2017

1. Likuma "Par nodokļiem un nodevām" 33.2 pants paredz deklarāciju precizēšanu un soda naudas samazinātā apmērā samaksu kā vienotu mehānismu. No vienas puses, strīdus norma ar samazinātu soda naudu motivē veikt nodokļu samaksu un mudina nodokļu maksātājus pašus atklāt Valsts ieņēmumu dienestam viņu pieļautās kļūdas nodokļu deklarācijās, tādējādi ietaupot iestādes resursus. No otras puses, norma tomēr ir sodoša rakstura, kas savukārt veicina nodokļu korektu samaksu tā, lai šādas kļūdas nodokļu deklarācijās nebūtu vispār. Ja pieļautu deklarāciju precizēšanu bez sodošās funkcijas, netiktu sasniegts likuma mērķis – nodokļu iekasēšanas veicināšana –, jo nodokļu maksātāji varētu apzināti norādīt nodokļu deklarācijās palielinātu nodokļu pārmaksu, pirms audita uzsākšanas iesniegt deklarāciju precizējumus un neatbildēt par valstij nodarītajiem zaudējumiem. 2. Vispārīgā gadījumā soda naudu atbilstoši likuma "Par nodokļiem un nodevām" 32.pantam vienādi piemēro gan gadījumos, kad nodokļu maksātājs ir samazinājis nodokli, gan gadījumos, kad ir palielināta nodokļa atmaksa, turklāt vēsturiski likumā 33.2 pants ieviests, lai "mīkstinātu" 32.pantā paredzēto sankciju. Tādēļ likuma 33.2 pants nevar būt ar šaurāku tvērumu kā 32.pants. Sistēmiski secināms, ka nodokļu maksātājs var 33.2 panta otrās daļas kārtībā iesniegt deklarācijas precizējumus par palielināto nodokļu pārmaksu, un par šo pārkāpumu ir piemērojama soda nauda tādā pašā apmērā kā par samazinātajiem nodokļu maksājumiem. Šāds risinājums ir atbilstošs vienlīdzības principam, kā arī personai labvēlīgāks nekā vispārīgā nodokļu sodus paredzošā norma, tādēļ ir pamats analoģiski attiecināt strīdus normā paredzēto risinājumu uz gadījumiem, kad nodokļu maksātājs ir palielinājis nodokļu pārmaksas apmēru. 3. Nodokļu maksātājs normā noteiktajā termiņā var vairākkārt labot nodokļu deklarāciju, ja tas nepieciešams, un ar sākotnējo deklarāciju salīdzināms pēdējais precizējums.

Lejupielādēt

29.12.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-1305/2016

1. Paredzot darba devēja atbildību ne tikai gadījumā, ja dienests konstatējis lielāka ienākuma izmaksu, bet arī gadījumā, ja konstatējams, ka izmaksai vajadzēja būt lielākai, likumdevēja nolūks bijis vienīgi atvieglot dienestam izmaksas pierādīšanas faktu. Norma nepiešķir dienestam tiesības piedzīt iemaksas par tādu dienesta noteiktu ienākumu, par kura neizmaksāšanu nepastāv šaubas. 2. Šāda interpretācija neskar dienesta tiesības atzīt, ka darba devējs faktiski ir izmaksājis lielāku ienākumu par deklarēto, ja pastāv apstākļi, kas liecina, ka attiecīgai izmaksai vajadzēja būt.

Lejupielādēt

07.06.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-580/2016

Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 32.pants regulē aprēķināto nodokļu parādu aprēķināšanas un samaksas kārtību vispārīgā gadījumā, taču apstākļos, kad ir pasludināts personas maksātnespējas process, jāievēro arī speciālās – Maksātnespējas likuma – tiesību normas. Maksātnespējas likuma 73.panta vienpadsmitā daļa noteic, ka nodokļu administrācijas prasījumi, kas radušies pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas un ir tieši saistīti ar parādnieka darījumiem, kas veikti līdz dienai, kad pasludināts maksātnespējas process, ir piesakāmi kā kreditoru prasījumi šajā likumā noteiktajā kārtībā. Tātad uz šādiem prasījumiem nevar tikt attiecināta tā kārtība, kas paredzēta likuma „Par nodokļiem un nodevām” 32.panta pirmajā un astotajā daļā (pienākumu noteiktā termiņā samaksāt budžetā aprēķināto parādu un iespēja iestādei piedzīt parādus). Pretējā gadījumā zustu jēga Maksātnespējas likuma regulējumam, kurš paredz atšķirīgu parādu atgūšanas kārtību personas maksātnespējas gadījumā, ievērojot visu personas kreditoru intereses.

Lejupielādēt

07.07.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-242/2016

1. Izglītības veicināšanu kā sabiedriskā labuma darbību iespējams veikt, vai nu sniedzot atbalstu izglītības iestādēm (arī pedagogiem), vai arī izglītojamiem (paredzot kādu atbalstu, kas nepieciešams izglītības iegūšanai vai motivāciju par sasniegumiem mācību procesā). Izglītības veicināšana nav tikai izglītības programmu īstenošana, bet ir plašāks darbību loks, kas ietver arī atbalstu mācību iestādēm, kuras tiesību normās noteiktajā kārtībā ir tiesīgas īstenot izglītības procesu, bez kura savukārt nav iespējama izglītības iegūšana. Sabiedriskā labuma organizācijas ir tiesīgas sniegt finansējumu izglītības iestādēm, ja vien tās ir likumā noteiktajā kārtībā dibinātas un darbojas saskaņā ar tiesību normām. Tiesību normas neparedz kādus ierobežojumus sabiedriskā labuma darbībai izglītības veicināšanas jomā atkarībā no tā, kas ir izglītības iestādes dibinātājs – valsts, pašvaldība vai privātpersona, vai arī pati sabiedriskā labuma organizācija. 2. Valsts ieņēmumu dienests administratīvo aktu par sabiedriskā labuma organizācijas statusa atņemšanu var izdot balstoties uz Sabiedriskā labuma komisijas atzinumu, jo komisijas kompetencē ir vērtēt sabiedriskā labu organizācijas mantas un finanšu līdzekļu izlietojuma atbilstību Sabiedriskā labuma organizāciju likuma noteikumiem. Taču komisija ir konsultatīva institūcija, kas neizdod administratīvos aktus. Tieši dienests ir likumā noteiktā iestāde, kurai ir šādas tiesības. Sabiedriskā labuma komisijas atzinums nav saistošs Valsts ieņēmumu dienestam, tāpēc dienestam pirms lēmuma pieņemšanas ir jāvērtē lietas apstākļi, tostarp komisijas atzinums. Tādējādi arī organizācijas pārstāvja tiesības piedalīties Sabiedriskā labuma komisijas sēdē neaizvieto Administratīvā procesa likuma 62.pantā noteikto uzklausīšanas pienākumu.

Lejupielādēt

23.12.2015. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1527/2015

Personas reģistrēšana nodokļu (nodevu) parādnieku reģistrā ir vērsta uz faktisko seku radīšanu, kuru rezultātā personai rodas vai var rasties subjektīvo tiesību vai tiesisko interešu aizskārums. Līdz ar to tā veido iestādes faktiskās rīcības sastāvu Administratīvā procesa likuma 89.panta izpratnē. Tādēļ šāda dienesta rīcība kā faktiskā rīcība ir pārbaudāma tiesā.

Lejupielādēt

07.10.2015. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1054/2015

1. Nodokļu parāda dzēšana nošķirama no nodokļu pārmaksas dzēšanas, jo tie ir būtiski atšķirīgi gadījumi gan saturiski, gan tiesisko seku ziņā (likuma „Par nodokļiem un nodevām” 25.1 un 52.pants) 2. Nodokļu pārmaksu dzēšana ir iestādes iekšējs lēmums, kas pats par sevi nerada tiesiskas sekas un ir vērsts uz iestādes iekšējās organizācijas sakārtošanu (Augstākās tiesas 2013.gada 15.oktobra lēmuma lietā Nr.SKA-736/2013 11.punkts, 2014.gada 3.februāra lēmuma lietā Nr.SKA-377/2014 5.punkts, 2014.gada 20.marta lēmuma lietā Nr.SKA-243/2014 5.punkts). 3. Atšķirībā no nodokļu pārmaksas nodokļu parāds rada personai tiesiskas sekas arī tad, ja tas vairs nav atgūstams (piemēram, noilguma dēļ). Nodokļu parāds personas tiesības ietekmē gan tieši, piemēram, faktiski liedzot iespēju juridiskai personai piedalīties publiskajos iepirkumos vai saņemt nodokļu atlaidi ziedotājiem, gan arī netieši, piemēram, juridiskai personai atrodoties publiski pieejamā nodokļu parādnieku datu bāzē. Šādā situācijā tieši dienesta (vai pašvaldības) lēmums par parāda dzēšanu ir tas, kas noteic parāda izbeigšanos, proti, lēmums rada tādas tiesiskas sekas kā parāda neesību (likuma „Par nodokļiem un nodevām” 25.pants;Administratīvā procesa likuma 1.panta trešā daļa).

Lejupielādēt

25.06.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-801/2015

1. Nodokļu iekasēšana balstās uz nodokļu maksātāja līdzdarbību ar nodokļu administrāciju. Līdzdarbības pienākuma izpildei vispiemērotākais brīdis ir audita norises laiks. Nodokļu maksātāja iesniegtie dokumenti un sniegtā informācija nodokļu administrācijai ir pamats tālāko audita darbību veikšanai, noskaidrojamo apstākļu papildu izmeklēšanai. Savlaicīga informācijas sniegšana ir paša nodokļu maksātāja interesēs, lai nodokļu administrācijas lēmums būtu objektīvs un tiesisks (Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 15.panta pirmās daļas 5., 6., 10., 11.punkts un 32.2pants). 2. Gan apstrīdot audita rezultātā pieņemto lēmumu, gan pārsūdzot to tiesā, nodokļu maksātājs ir tiesīgs iesniegt papildu pierādījumus. Iesniedzot papildu pierādījumus pēc audita noslēguma apstrīdēšanas procesā vai tiesā, nodokļu administrācijai vai tiesai ir jānoskaidro iemesls, kādēļ šādi pierādījumi tiek iesniegti ar novēlošanos, tā pamatojums un ticamība (Satversmes tiesas 2007.gada 11.aprīļa sprieduma lietā Nr.2006-28-01 20.2. un 20.3.apakšpunkts). 3. Audita rezultātu apstrīdēšanas procesā nodokļu maksātājs var iesniegt vienīgi papildu pierādījumus par tiem faktiem un pierādījumiem, kuri jau tikuši iesniegti vai izskatīti audita ietvaros. Pretējā gadījumā tiktu radīta situācija, ka nodokļu maksātājs nesadarbotos ar nodokļu administrāciju audita laikā, bet gan, novērtējot vienīgi nodokļu administrācijas pašas iegūto informāciju un izdarītos secinājumus audita rezultātā pieņemtajā lēmumā, izlemtu, kurus faktus tas ir ieinteresēts atklāt. Tādi paši secinājumi attiecināmi arī uz tiesvedības procesu par nodokļu administrācijas administratīvo aktu. Pretējā gadījumā tiesa uzņemtos nodokļu administrācijas funkcijas un veiktu nodokļu auditu (Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 15.panta pirmās daļas 5., 6., 10., 11.punkts un 32.2pants).

Lejupielādēt

01.06.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-355/2015

1. Datu atbilstības pārbaude paredzēta nodokļu saistības pareizai noteikšanai. Tā atšķiras no audita ar to, ka datu atbilstības pārbaude nenotiek nodokļu maksātāja telpās un nenotiek iepazīšanās ar faktisko aktīvu un līdzekļu stāvokli. Šī procesuālā atšķirība neierobežo nodokļu administrāciju konstatēt pievienotās vērtības nodokļa izkrāpšanu (likuma „Par nodokļiem un nodevām” 1.panta 27.punkts un 23.panta 5.1daļa). 2. Nodokļu maksātājs var iesniegt papildu pierādījumus gan datu atbilstības pārbaudes paskaidrojuma procedūras ietvaros, gan lēmuma apstrīdēšanas ietvaros, un iestādei jāpārbauda personas argumenti. Tiesa, izvērtējot šādu iestādes lēmumu, nav ierobežota pierādījumu iegūšanā un attiecināšanā uz lietu (Administratīvā procesa likuma 81.pants un 250.panta pirmā daļa).

Lejupielādēt

25.06.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-350/2015

1. Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 28.panta 2.1 daļa attiecas uz iesnieguma par pārmaksātās nodokļa summas atmaksāšanu izskatīšanas termiņu, piešķirot tiesības nodokļu administrācijai tiesības pieņemt lēmumu par nodokļa pārmaksu, neatkarīgi no tā, vai ir pagājuši trīs gadi no konkrētā nodokļa maksāšanas termiņa. Šā regulējuma mērķis ir sabalansēt nodokļu maksātāja tiesības pieprasīt nodokļa pārmaksas atmaksāšanu un nodokļu administrācijas tiesības un pienākumu veikt pieprasītās summas pamatotības pārbaudi. Šāda norma novērš iespēju, ka nodokļu maksātāja termiņa pēdējā dienā iesniegtais prasījums nebūtu izvērtējams pārbaudes termiņa izbeigšanās dēļ 2. Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 28.panta 2.2 daļa noregulē nodokļu administrācijas pārbaudes par pārmaksas pieprasījumu tiesiskās sekas, t.i., ka pārbaudes veikšana nerada tiesisko paļāvību uz pārbaudes rezultāta nemainīgo raksturu. Proti, atmaksātā vai saistību ieskaitam izmantotā nodokļa pārmaksa, kura nav pārbaudīta audita ietvaros, var tikt atkārtoti pārbaudīta nodokļa audita formā, tostarp nodokļa audita rezultātā nodokļu administrācija var arī konstatēt, ka pārmaksa ir mazāka vai tās nav vispār. Tādējādi likuma „Par nodokļiem un nodevām” 28.panta 2.2 daļa pēc būtības noteic vienīgi to, ka cita veida pārbaude, lai konstatētu nodokļu pārmaksu, nav šķērslis vēlākai audita veikšanai par to pašu taksācijas periodu. 3. Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 28.panta 2.2 daļu nevar izmantot pretēji tās jēgai un sistēmai ar likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta pirmo daļu (auditējamo periodu ierobežojums), uz faktiski nenoteiktu laiku nodokļu administrācijai iegūstot tiesības revidēt vēsturiskās maksātāja nodokļu saistības. 4. Nodokļu audita noilguma principu nevar „apiet”, veicot auditu kā pārbaudi sakarā ar iesniegumu par vēlākā taksācijas periodā radušos nodokļu pārmaksu.

Lejupielādēt

05.06.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-102/2015 un tiesnešu Daces Mitas, Vēsmas Kakstes un Rudītes Vīdušas atsevišķās domas

1. No likuma „Par nodokļiem un nodevām” 38.panta izriet nodokļu maksātāja pienākums iesniegt pierādījumus par skaidras naudas uzkrājumu veidošanos vai vismaz norādīt ticamu pamatojumu un apstākļus, kādos tas veidojies, kurus savukārt Valsts ieņēmumu dienests varētu pārbaudīt. Novērtējot nodokļu maksātāja paskaidrojumus, Valsts ieņēmumu dienestam ir jāizvērtē to ticamība kopsakarā ar citiem tiešiem vai netiešiem pierādījumiem. Ja nodokļu maksātājs nespēj sniegt ticamu izskaidrojumu par skaidras naudas uzkrājumiem, Valsts ieņēmumu dienestam ir tiesības tos atzīt vai neatzīt. Savukārt tiesa šajā gadījumā pārbauda Valsts ieņēmumu dienesta novērtējuma pareizību 2. Lai arī tieši nodokļu maksātājam ir pienākums iesniegt pierādījumus, kas pamato iebildumus pret Valsts ieņēmumu dienesta secinājumiem, pierādīšanas nastai jābūt reāli īstenojamai – tiesa nedrīkst nonākt līdz tam, ka nekāds pierādījumu apjoms kādā lietu kategorijā netiek uzskatīts par pietiekamu nodokļu maksātāja pozīcijas pierādīšanai, jo pretējā gadījumā darbotos neatspēkojama prezumpcija par sliktu vienam procesa dalībniekam. 3. Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta 3.1 daļa nosaka, ka nodokļu revīzijas (audita) termiņā neieskaita laikposmu no dienas, kad ārvalstu nodokļu administrācijai vai citām kompetentām ārvalstu iestādēm pieprasīta informācija, līdz atbildes saņemšanas dienai. Likums neizslēdz vienlaicīgu informācijas pieprasīšanu no ārvalstīm un audita veikšanu, un šāda nepieciešamība var pastāvēt lietas apstākļu objektīvas noskaidrošanas dēļ. Tādējādi nav pamata pieskaitīt audita termiņam dienas, kurās pēc informācijas pieprasīšanas ārvalstīm veiktas audita darbības. 4. Administratīvā procesa likuma 49.panta ceturtā daļa paredz, ka procesuālo darbību var izpildīt arī ar kavēšanos, ja termiņa nokavējumam ir pienācīgs pamatojums. Līdz ar to likumā ir ietverts princips, ka iestādes pieļauts termiņa kavējums ir vērtējams saistībā ar šā kavējuma iemesliem. Nav pamata no šāda vērtējuma strikti izslēgt tieši nodokļu jomu. Tādējādi, ja audita termiņš ir pārsniegts un līdz ar to ir pieļauts procesuāls pārkāpums, ir vērtējams šā procesuālā pārkāpuma būtiskums. Līdz ar to, ja tiesa konstatē, ka Valsts ieņēmumu dienests nav ievērojis likumā noteikto audita termiņu, tiesai ir jāvērtē šā termiņa nokavējuma pamatojums. Audita termiņa pārsniegšana jāatzīst par pamatu administratīvā akta atcelšanai tikai tad, ja iestāde nevar sniegt kavējumam pienācīgu pamatojumu.

Lejupielādēt

21.01.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-86/2015 (JUDIKATŪRAS MAIŅA)

Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta pirmā daļa gan tekstuāli, gan arī pēc jēgas attiecas vienīgi uz nodokļa maksājuma apmēru ietekmējošiem auditiem, jo normas mērķis ir aizsargāt nodokļa maksātāja tiesisko noteiktību uz nodokļa audita rezultātā noteiktajām nodokļa saistībām. Tāpēc 23.panta pirmā daļa aizliedz veikt gan atkārtotu nodokļa saistības pārbaudi, gan pārskatīt noteiktās nodokļa saistības apmēru, tomēr tā neskar tematiskās pārbaudes.

Lejupielādēt

31.03.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-75/2015

Gadījums, kad Valsts ieņēmumu dienests trīs gadu laikā kopš administratīvā akta spēkā stāšanās nav pieņēmis lēmumu par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu un šādu lēmumu vairs nav iespējams pieņemt, jo ir iestājies noilguma termiņš administratīvā akta piespiedu izpildei, ir pielīdzināms gadījumam, kad lēmums par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu zaudē spēku, jo triju gadu laikā nav izpildīts piedziņas neiespējamības dēļ. Pretējā gadījumā nodokļu maksātāja tiesības tiktu nepamatoti ierobežotas nodokļu administrācijas kļūdas dēļ. Tātad abos gadījumos sekām vajadzētu būt vienādām – parāds būtu dzēšams.

Lejupielādēt

09.12.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-632/2014

Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 28.panta 2.1daļa attiecas uz iesnieguma par pārmaksātās nodokļa summas atmaksāšanu izskatīšanas termiņu. No 28.panta 2.1daļas izriet, ka dienestam ir jāuzsāk nodokļu maksātāja iesniegumā norādītās pārmaksātās nodokļu summas pārbaude trīs gadu termiņā no konkrētā nodokļa likumā noteiktā maksāšanas termiņa. Uzsākot pārbaudi minētajā termiņā, dienestam ir tiesības pieņemt lēmumu par nodokļa pārmaksu, neatkarīgi no tā, vai ir pagājuši trīs gadi no konkrētā nodokļa maksāšanas termiņa. Šā regulējuma mērķis ir sabalansēt nodokļu maksātāja tiesības pieprasīt nodokļa pārmaksas atmaksāšanu un nodokļu administrācijas tiesības un pienākumu veikt pieprasītās summas pamatotības pārbaudi.

Lejupielādēt

22.12.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-535/2014

1. No Likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 14.panta otrās daļas teksta nepārprotami izriet, no vienas puses, ka iemaksu objekts ir personas faktiskie ienākumi, kurus tā ir guvusi no savas dažāda veida darbības. No otras puses, ka pašnodarbinātais nav tiesīgs noteikt iemaksu objektu, ja tam nekādu ienākumu nav. Līdz ar to normā ietvertais teikums – šādu izvēli persona var izdarīt tikai vienu reizi par pārskata ceturksni – attiecas tikai uz tiem gadījumiem, kad pašnodarbinātajam pārskata ceturksnī ienākumi ir bijuši, un šā teikuma mērķis ir aizliegt pašnodarbinātajam grozīt pārskata ceturksnī vienreiz deklarētu faktisko ienākumu apjomu kā iemaksu objektu, lai tādējādi izvairītos no ļaunprātīgas sociālā budžeta līdzekļu izkrāpšanas. Pašnodarbinātajam nav pienākuma dienestam iesniegt ziņojumu par iemaksām un veikt iemaksas, ja pārskata ceturksnī nevienā mēnesī tam nav bijuši ienākumi. 2. Ņemot vērā, ka iemaksu veikšana no neesošiem ienākumiem nav savienojama ar sociālās apdrošināšanas būtību un var radīt nepamatotas izmaksas no sociālā budžeta, kā arī Valsts ieņēmumu dienesta pienākumu kontrolēt nodokļu aprēķināšanas un maksāšanas pareizību, Valsts ieņēmumu dienestam, ievērojot tiesību normās noteikto kompetenci labot iemaksu veicēju ziņojumos sniegto informāciju, ja tā ir kļūdaina, ir arī pienākums konstatētās nepareizās ziņas anulēt. Tiesību normas nav tulkojamas tādējādi, ka dienestam ir tiesības iemaksu veicēju sniegtās ziņas labot tikai tajos gadījumos, kad iemaksu objekts un iemaksas ir jāpalielina.

Lejupielādēt

20.11.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-498/2014

1. Parasti tiesiskajās attiecībās ir piemērojama tā materiālo tiesību norma, kas attiecīgajā brīdī ir spēkā. Ilgstošu vai secīgi laikā izkaisītu faktisko apstākļu gadījumā jaunā tiesību norma parasti piemērojama tiem apstākļiem, kas radušies pirms, bet turpinās pēc jaunās tiesību normas spēkā stāšanās. Tomēr šis princips nav absolūts. Normatīvajam aktam vai tā daļai var būt atpakaļejošs spēks, ja tas īpaši paredzēts likumā. Soda naudai nodokļu tiesībās var piemist kriminālsoda raksturs, piemēram, soda naudai 100 procentu apmērā no nodokļa summas, un šādas soda naudas piemērošanā izmantojami krimināltiesību principi, tostarp noteikumi par tiesību normu spēku laikā. Krimināllikuma 5.pantā apkopotie principi citstarp paredz, ka likumam, kas atzīst nodarījumu par nesodāmu, mīkstina sodu vai ir citādi labvēlīgs personai, ir atpakaļvērsts spēks. Tādējādi iestādei, piemērojot sodu par nodokļu likumu prasību pārkāpumiem, ir jāpiemēro tā sodu apmēru nosakošā norma, kura bija spēkā pārkāpuma izdarīšanas laikā, ja vien jaunā tiesību norma nav privātpersonai labvēlīgāka. 2. Tiesai, ievērojot Administratīvā procesa likuma 250.panta pirmo daļu, gadījumā, ja pieteikuma priekšmets ir nelabvēlīga administratīvā akta atcelšana, ir jāpārbauda, vai administratīvais akts, ņemot vērā konkrētā gadījuma tiesiskos un faktiskos apstākļus, tostarp ievērojot apsvērumus par normu piemērojamību laikā, ir tiesisks. Tiesa šāda prasījuma kontekstā nevar ar spēkā stājušos administratīvo aktu nodibināto tiesisko stāvokli koriģēt atbilstoši tiesību normām, kas ir spēkā lietas izskatīšanas laikā. Šāda kompetence tiesai nav piešķirta un nav arī atvasināma no tiesību normām. Tādēļ, tā kā tiesa tikai pārbauda jau izdotā administratīvā akta tiesiskumu, tai nav lietā jāpiemēro jaunākas, pat ja labvēlīgākas, tiesību normas, kas nosaka soda apmēru.

Lejupielādēt

02.07.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-495/2014

1. Parasti tiesiskajās attiecībās ir piemērojama tā materiālo tiesību norma, kas attiecīgajā brīdī ir spēkā. Ilgstošu vai secīgi laikā izkaisītu faktisko apstākļu gadījumā jaunā tiesību norma parasti piemērojama tiem apstākļiem, kas radušies pirms, bet turpinās pēc jaunās tiesību normas spēkā stāšanās. Tomēr šis princips nav absolūts. Normatīvajam aktam vai tā daļai var būt atpakaļejošs spēks, ja tas īpaši paredzēts likumā (Augstākās tiesas judikatūra). 2. Iestādei, piemērojot sodu par nodokļu likumu prasību pārkāpumiem, ir jāpiemēro tā soda apmēru nosakošā norma, kura bija spēkā pārkāpuma izdarīšanas laikā, ja vien jaunā tiesību norma nav privātpersonai labvēlīgāka (Augstākās tiesas judikatūra). 3. Gadījumā, ja pieteikuma priekšmets ir nelabvēlīga administratīvā akta atcelšana, tiesai ir jāpārbauda, vai administratīvais akts, ņemot vērā konkrētā gadījuma tiesiskos un faktiskos apstākļus, tostarp ievērojot iepriekš paustos apsvērumus par normu piemērojamību laikā, ir tiesisks. Tiesa šāda prasījuma kontekstā nevar ar spēkā stājušos administratīvo aktu nodibināto tiesisko stāvokli koriģēt atbilstoši tiesību normām, kas ir spēkā lietas izskatīšanas laikā. Tiesa tikai pārbauda jau izdotā administratīvā akta tiesiskumu, un tai nav lietā jāpiemēro jaunākas, pat ja labvēlīgākas, tiesību normas, kas nosaka soda apmēru (Administratīvā procesa likuma 250.panta pirmā daļa).

Lejupielādēt

09.04.2014. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-148/2014

1. Informācijas pieprasīšana nodokļa audita ietvaros ir procesuāla darbība, kas vērsta uz galīga administratīvā akta izdošanu par nodokļa samaksu. Tās tiesiskumu kontrolē, pārbaudot nodokļa maksāšanas pārbaudes procesa noslēdzošo lēmumu. 2. Nodokļu administrācija var lūgt nodokļa maksātājam papildu informāciju vai sniegtās informācijas (deklarāciju, pārskatu) izskaidrojumu arī pirms nodokļa audita uzsākšanas, piemēram, lai tikai izlemtu, vai ir pamatots iemesls uzsākt nodokļa auditu. Šāds informācijas pieprasījums nerada tiesiskas sekas. 3. Sekas nodokļa maksātāja sadarbības atteikumam ar nodokļu administrāciju ir risks, ka nodokļa aprēķināšanā tiks izmantota tā informācija, kura ir nodokļu administrācijas rīcībā. Tādējādi pašam nodokļa maksātājam ir jāizvērtē, vai informācija, kuru tas nevēlas sniegt par sevi un kuru neprasa iesniegt likumi, palīdzēs vai kaitēs nodokļa saistības pareizā noteikšanā.

Lejupielādēt

07.11.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1006/2013

1. Valsts ieņēmumu dienesta lēmums dzēst nodokļu pārmaksas tiešas tiesiskas sekas nerada un nav nedz iestādes faktiskā rīcība, nedz administratīvais akts, bet gan iestādes iekšējs lēmums, kas vērsts uz iestādes iekšējās organizācijas sakārtošanu. 2. Valsts ieņēmumu dienesta lēmumā kļūdaini norādīta apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas tiesība pati par sevi nerada tiesības vērsties tiesā un dienesta lēmumu nepadara par administratīvo aktu. 3. Nodokļu maksātājam vispārīgi nevajadzētu radīt nodokļu pārmaksas. Tomēr nodokļa pārmaksas rašanās gadījumā jābūt paša nodokļu maksātāja rīcībai jeb izteiktai gribai, kā rīkoties ar pārmaksu. Tādējādi, lai sagaidītu, ka iestāde rīkosies ar nodokļa pārmaksu (piemēram, lems par tās atmaksu), par to likuma ,,Par nodokļiem un nodevām" 16.panta 10.punktā noteiktajā termiņā ir jāiesniedz iesniegums iestādē. Ja persona nav iesniegusi iesniegumu, tā nevar sagaidīt administratīvā akta izdošanu. 4. Nodokļu administrācijas pienākums ir uzraudzīt nodokļu maksāšanas pareizību un atbilstoši tiesību normās noteiktajai kārtībai nodrošināt nodokļu iekasēšanu. Šis pienākums neietver nodokļu maksātāja nodokļu saistību izpildes ,,grāmatveža" funkciju. Proti, nevar gaidīt, ka dienests pats norādīs ikvienam nodokļu maksātājam par radušos nodokļa pārmaksu un aicinās nodokļu maksātāju izmantot savas tiesības attiecībā uz to. Šāda Valsts ieņēmumu dienesta rīcība nepārkāpj labas pārvaldības principu.

Lejupielādēt

10.04.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-149/2013

1. Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 16.panta 10.punktā paredzētās nodokļu maksātāju tiesības pieprasīt pārmaksātā nodokļa atmaksāšanu vai novirzīšanu kārtējo nodokļu maksājumu segšanai triju gadu laikā pēc nodokļa samaksas termiņa ir patstāvīgas nodokļu maksātāju tiesības, kas īstenojamas ar prasījumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu. Šīs tiesības izmantojamas neatkarīgi no tā vai nodoklis aprēķināts ar administratīvo aktu (kā tas ir nekustamā īpašuma nodokļa gadījumā), vai persona nodokli aprēķina pati (kā tas ir, piemēram, iedzīvotāju ienākuma nodokļa gadījumā). 2. Nodokļa pārmaksas būtība nav saprotama tik šauri, ka nodokļa pārmaksa nepastāv, ja nodoklis samaksāts saskaņā ar maksāšanas paziņojumu, un uz šāda pamata ierobežot personas tiesības saņemt nodokļa summu, kura budžetā iemaksāta bez pamata, tas ir, neesot attiecīgam pamatojumam likumā.

Lejupielādēt

01.02.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-95/2013

Atbilstoši likuma „Par nodokļiem un nodevām” 19.panta pirmajai daļai, 28.panta pirmajai daļai un 29.panta otrajai daļai nodokļu administrācijas atbildība aptver arī nodokļu maksātāja no aprites izslēgtās naudas radīto zaudējumu atlīdzināšanu, kas tiek atlīdzināti, nepareizi piedzīto nodokļu summu palielinot par 0,025 procentiem par katru nokavēto dienu jeb mazliet vairāk kā 9% gadā. Tādējādi likumdevējs centies atlīdzināt tos zaudējumus, kas rodas personai, ja tā nevar izmantot sev piederošus naudas līdzekļus. Privātpersonai arī nav nepieciešams īpaši vēl kā pierādīt, ka tās naudas līdzekļi ir zaudējuši kādu vērtības daļu, kamēr nauda prettiesiski atradusies pie citas personas.

Lejupielādēt

11.01.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-15/2013

1. Ir trīs alternatīvi kritēriji, pēc kuriem var konstatēt, vai lietai piemīt krimināllietas pazīmes Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas izpratnē. Kritēriji ir šādi: 1) konkrētā tiesību pārkāpuma kvalifikācija nacionālajā tiesību sistēmā; 2) pārkāpuma raksturs; 3) sankcijas atbilstība vai neatbilstība krimināltiesībām pēc tās veida vai smaguma. Lai lietu pielīdzinātu krimināllietai konvencijas izpratnē, pietiek ar to, ja kaut viens no minētajiem kritērijiem norāda uz lietas krimināltiesisko raksturu. 2. Nedz administratīvais sods, nedz likumā „Par nodokļiem un nodevām” paredzētā soda nauda Latvijas tiesībās netiek uzskatīta par kriminālsodu. Tomēr sankcijas par izvairīšanos no nodokļu un tiem pielīdzināto maksājumu veikšanas ir paredzētas ne vien Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 159.pantā un likuma „Par nodokļiem un nodevām” 32.pantā, bet – ja ir noteikti kvalificējoši apstākļi – arī Krimināllikuma 218.pantā. Tādējādi pārkāpumam – izvairīšanās no nodokļu un tiem pielīdzināto maksājumu veikšanas – pēc būtības piemīt krimināltiesisks raksturs. Tādējādi tas atzīstams par krimināllietu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas izpratnē. 3. Dubultās sodīšanas nepieļaujamības princips nosaka tiesības netikt atkārtoti tiesātam un sodītam par vienu un to pašu nodarījumu. Minētais princips aizliedz tiesāšanu un sodīšanu par otru nodarījumu, kas izceļas no tiem pašiem faktiem vai faktiem, kas pēc būtības ir tie paši. Tādējādi tiesību normu piemērotājam ir jāizvērtē, vai personas izdarītie nodarījumi izriet no vieniem un tiem pašiem faktiskajiem apstākļiem vai apstākļiem, kas pēc būtības ir vieni un tie paši. 4. Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 32.panta pirmās daļas un Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 159.panta piemērošanas pamatā ir vieni un tie paši faktiskie apstākļi par izvairīšanos no nodokļu samaksas. Tādējādi abu normu paralēla piemērošana pārkāpj dubultās sodīšanas nepieļaujamības principu.

Lejupielādēt

17.12.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-171/2012

1.No likuma „Par nodokļiem un nodevām” 38.panta izriet nodokļu maksātāja pienākums iesniegt pierādījumus par skaidras naudas uzkrājumu veidošanos vai vismaz norādīt ticamu pamatojumu un apstākļus, kādos tas veidojies, kuru savukārt Valsts ieņēmumu dienests varētu pārbaudīt. Valsts ieņēmumu dienesta tiesības pārbaudīt deklarācijā norādīto datu ticamību un pareizību ir noteiktas likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 21.panta 1.punktā. Tādēļ personai, norādot papildu deklarācijā skaidras naudas uzkrājumu, ir jāspēj saprātīgi un ticami pamatot un pierādīt to izcelsmi, lai Valsts ieņēmumu dienests varētu izpildīt savas likumā paredzētās tiesības un pienākumu kontrolēt nodokļu aprēķināšanas un maksāšanas pareizību. 2.Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta pirmā daļa ierobežo iestādes tiesības veikt atkārtotu pārbaudi. Tas nozīmē, ka, ja reiz iestāde ir veikusi nodokļu maksāšanas pareizības pārbaudi par kādu laika periodu, tad persona var paļauties, ka pārbaudes rezultāts ir galīgs un vēlāk netiks pārskatīts. 3.Ja pēc papildu deklarācijas izvērtēšanas Valsts ieņēmumu dienests nodokļu maksātājam nenoteic papildu maksājamo nodokli, nodokļu maksātājs var uzskatīt, ka Valsts ieņēmumu dienests nav apšaubījis maksātāja ieņēmumu un izdevumu savstarpējo atbilstību, tostarp deklarācijā vai papildu deklarācijā norādītos uzkrājumus.

Lejupielādēt

27.11.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-351/2009

1. Lēmums par audita rezultātiem nodokļu administrācijai jāpieņem 90 dienu laikā no audita uzsākšanas dienas. Izņēmuma gadījumos nodokļu administrācijas augstākā amatpersona var pagarināt šā lēmuma pieņemšanas termiņu (likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta trešā daļa). 2. Nodokļu administrācijas augstākā amatpersona ir Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektors, bet ne Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālo iestāžu direktori. 3. Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoram kā augstākajai Valsts ieņēmumu objektīvs pamats pagarināt termiņu lēmuma pieņemšanai par nodokļu audita rezultātiem.

Lejupielādēt

04.06.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-192/2009

Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 30.panta pirmajā daļā likumdevējs ir noteicis soda naudu par skaidrā naudā veiktu darījumu nedeklarēšanu vispār, nevis par deklarēšanas nokavējumu. Ja nodokļu maksātājs ir deklarējis skaidrā naudā veikto darījumu, taču ir nokavējis deklarācijas iesniegšanas termiņu, nodokļu maksātājam nevar piemērot minētajā tiesību normā noteikto soda naudu.

Lejupielādēt

25.09.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-502/2008

1. Nodokļu tiesības ir noteikumi, kas paredz iejaukšanos privātpersonas tiesību sfērā. Tāpēc nodokļu administrācijas nozīmīgākā darbības forma ir administratīvais akts kā vienpusējs publiskās varas instruments. Kā alternatīvs instruments, ko likumā noteiktā kārtībā nodokļu administrācija var izmantot publiski tiesiskajās attiecībās ar privātpersonu, ir administratīvais līgums. Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 41.pantā norādītais vienošanās līgums ir administratīvā līgums Valsts pārvaldes iekārtas likuma izpratnē. Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma noteikumiem administratīvo līgumu slēdz, lai izbeigtu tiesisku strīdu, it īpaši tiesas procesu, vai, ja piemērojamās tiesību normas piešķir iestādei rīcības brīvību attiecībā uz administratīvā akta izdošanu, tā saturu vai faktisko rīcību. 2. Vienošanās līguma mērķis ir nodrošināt nodokļu administrācijas funkciju efektīvu izpildi. Proti, vienošanās līgums starp nodokļu administrāciju un nodokļu parādnieku ir instruments, ko nodokļu administrācija var izmantot, lai ātrāk iegūtu likumā noteiktos nodokļu maksājumus, netērējot valsts resursus ilgstošiem strīdiem par aprēķinātā nodokļa parāda pamatotību. Līdz ar to nodokļu administrācijai, izvērtējot iespēju slēgt vienošanās līgumu, vienmēr ir jāizvērtē arī strīda turpināšanas lietderība un izmaksas. 3. Strīda esamība vienošanās līguma noslēgšanas kontekstā nav vērtējama šauri, attiecinot to tikai uz gadījumiem, kad par nodokļu parāda esamību ir iesniegts pieteikums tiesā. Uzskatāms, ka strīds pastāv arī tad, ja nodokļu maksātājs nav turpinājis tālāku nodokļu administrācijas lēmuma apstrīdēšanas/pārsūdzības procesu, bet tā vietā ir piedāvājis noslēgt vienošanās līgumu. Proti, tas, ka nodokļu maksātājs izvēlas nevis iesniegt tālāku apstrīdēšanas iesniegumu augstākā iestādē un secīgi pēc tam pieteikumu tiesā, bet piedāvā noslēgt vienošanos, nenozīmē, ka nodokļu maksātāja un nodokļu administrācijas starpā strīds ir beidzies. Strīds būs atrisināts ar brīdi, kad nodokļu maksātāja un nodokļu administrācijas savstarpējā tiesiskā attiecība būs izbeigta vai nu ar izpildi vai lēmuma atcelšanu. 4. Vienošanās līgums nav slēdzams visos gadījumos un par jebkuru nodokļu tiesisko attiecību jautājumu, kad nodokļu administrācija ir aprēķinājusi nodokļu maksātājam nodokļu maksājumus un soda naudas. Tā, piemēram, vienošanās par nodokļu pamatparādu nav tiesiski iespējama, jo to liedz nodokļu administrācijas padotība likumam – nodokļu administrācija nevar ar vienošanos atteikties no likumā noteikto nodokļu iekasēšanas. Salīdzinājumam Vācijas nodokļu tiesībās atzīts, ka pamatā vienošanās ir slēdzama par faktu novērtējumu, ja lietas faktiskie apstākļi nav noskaidrojami vai to noskaidrošana prasītu lielu un neadekvātu resursu patēriņu, bet vienošanās par tiesību normu saturu pamatā nav iespējama. 5. Nodokļu administrācijai nav pienākuma slēgt vienošanās līgumu tikai tāpēc, ka nodokļu maksātājs to ir ierosinājis. Tomēr nodokļu administrācijai ir pienākums izvērtēt šādu ierosinājumu un, vadoties no konkrētās lietas apstākļiem, lemt par vienošanās slēgšanu vai atteikumu slēgt vienošanos. Šī vērtējuma izdarīšana ir nodokļu administrācijas rīcības brīvība, kuru pēc tās izmantošanas var pārbaudīt administratīvajā tiesā.

Lejupielādēt

13.10.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-327/2008

1. Lēmumu par nodokļu maksājuma bezstrīdus piedziņu Valsts ieņēmumu dienests pieņem gadījumā, ja persona noteiktā termiņā labprātīgi neveic nodokļu maksājumus, kas jau noteikti ar nodokļu administrācijas kontroles rezultātā pieņemtu lēmumu, vai neveic tos atbilstoši nodokļu aprēķinam, pārskatam, deklarācijai, avansa maksājuma aprēķinam. Tādējādi atzīstams, ka lēmums par nokavēto nodokļu bezstrīdus piedziņu pats par sevi nav administratīvais akts (ja vien izņēmuma gadījumā nenoteic privātpersonas tiesības un pienākumus pēc būtības), bet ir vērsts uz nodokļa maksājumu piespiedu izpildi, tostarp uz administratīvā akta, ar kuru personai aprēķināts nodoklis, izpildi. 2. Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 37.panta sestajā daļā ir noteikts, ka Valsts ieņēmumu dienesta lēmumi ir pārsūdzami tiesā. Šīs tiesību normas vārdiskā redakcija ir par plašu, jo normas tiesiskās sekas („ir pārsūdzami tiesā”) analogi attiecina gan uz administratīvajiem aktiem, gan uz tādiem Valsts ieņēmumu dienesta lēmumiem, kuri pēc savas tiesiskās dabas nav administratīvie akti, bet gan izpildrīkojumi Administratīvā procesa likuma D daļas izpratnē. Šāds tiesību normas tekstuālais apjoms ir par plašu un pārkāpj tiesību normas mērķi, tādēļ tam ir nepieciešams ierobežojums. 3. Tiesību tālākveidošanas ceļā, izmantojot teleoloģiskās redukcijas metodi, atzīstams, ka par Valsts ieņēmumu dienesta lēmumiem par nodokļu parāda bezstrīda piedziņu tiesā nav veicama kontrole tādā pašā kārtībā, kā par administratīvo aktu. Kontrole par šādu lēmumu tiesā veicama atbilstoši administratīvo aktu izpildes tiesiskumu reglamentējošajām tiesību normām. 4. Līdz ar to privātpersona savu tiesību iespējamu aizskārumu nokavēta nodokļu maksājuma piedziņas (maksājuma piespiedu izpildes) stadijā var novērst Administratīvā procesa likuma astotajā sadaļā noteiktajā kārtībā (363.pants). Proti, nokavētā nodokļa maksājuma izpildes stadijā privātpersonai ir piešķirtas tiesības prasīt veikt tiesas kontroli par to, vai piespiedu izpilde atbilst tiesību normām, kā arī prasīt atlīdzinājumu, ja tā bijusi prettiesiska.

Lejupielādēt

21.09.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-367/2007

1. Administratīvā akta pamatojuma princips noteic personas tiesības zināt, kāds ir tai izdotā nelabvēlīgā administratīvā akta pamatojums. Administratīvā akta pamatojums ļauj personai saprast, ka iestāde nav rīkojusies patvaļīgi un ka administratīvais akts ir pareizs, kā arī secināt, vai to apstrīdēt un pārsūdzēt. Pienākums administratīvajā aktā sniegt šādu pamatojumu pienācīgā kārtā, proti, lai tas personai arī bez speciālām zināšanām būtu saprotams, ir iestādei. Administratīvā akta pamatojumu plašākā nozīmē veido faktisko un tiesisko apstākļu izklāsts, tostarp piemēroto tiesību normu norāde, kā arī lietderības apsvērumi, ja tādi bija jāizdara. 2. Ja no lēmuma par nodokļu parāda piedziņu nav saprotams, uz kāda tiesiska pamata ir radies nodokļu parāds, un nav iespējams secināt, kāpēc parāda summas kopsumma ir tieši tāda, kāda tā norādīta šajā lēmumā, tas uzskatāms par būtisku procesuālo pārkāpumu, jo liedz lēmuma adresātam izprast, kāpēc attiecībā uz viņu izdots konkrētā satura administratīvais akts. 3. Lēmumā norādītās nodokļu parāda summas apmēra pamatojums var izpausties arī kā atsauce uz kādu citu adresātam paziņotu dokumentu, kurā summas atšifrējums norādīts. Minētais īpaši attiecināms uz Valsts ieņēmumu dienesta lēmumiem par nodokļu parāda bezstrīdus piedziņu, kuros pieļaujama atsauce uz lēmumu par nodokļu parāda uzrēķinu. 4. Administratīvā procesa likuma 85.pantā paredzētie ierobežojumi administratīvā akta atcelšanai attiecas uz administratīvo procesu iestādē, kad iestāde pēc savas iniciatīvas lemj par administratīvā akta atcelšanu. Tie nekādā veidā neierobežo tiesas tiesības atcelt administratīvo aktu, ja tiesa to atzīst par prettiesisku.

Lejupielādēt

14.06.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-241/2007

1. Nodokļu maksātājam piemērotās soda naudas samazināšana uzskatāma par administratīvā akta grozīšanu. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma nosacījumiem tiesa var grozīt administratīvo aktu un noteikt konkrētu tā saturu tikai gadījumos, kas paredzēti likumos. Proti, tā kā administratīvās tiesas uzdevums ir kontrolēt iestādes izdota administratīvā akta tiesiskumu, nevis iestādes vietā pieņemt administratīvo aktu, satura noteikšana ar tiesas spriedumu ir atzīstama par izņēmumu. Likumos, kas regulē nodokļu tiesības, nav paredzēta šāda tiesas kompetence. Tādēļ, konstatējot administratīvā akta par soda naudas piemērošanu prettiesiskumu, tiesa to var tikai atcelt, nevis grozīt. 2. Administratīvā procesa likuma 253.panta sestā daļa atļauj tiesai, apmierinot pieteikumu par administratīvā akta atcelšanu, uzdot iestādei izdot jaunu, iespējams, arī nelabvēlīgu administratīvo aktu. Tomēr atbilstoši minētajai normai to var darīt tikai tad, ja tas ir nepieciešams. Minētais interpretējams tādējādi, ka šī norma ir piemērojama tikai gadījumā, ja faktiskie apstākļi ir tādi, ka situācija nevar iztikt bez attiecīga tiesiskā regulējuma – nelabvēlīga administratīvā akta. Pieteicējas sodīšana konkrētajā gadījumā nevar tikt uzskatīta par tādu nepieciešamību. 3. Tiesiskas valsts un tiesību normu saprātīgas piemērošanas princips prasa, lai uzliktais sods būtu samērīgs. Ja tas tāds nav un tiesa pati atbilstoši tiesību normām nevar uzlikt samērīgu sodu, nesamērīgais sods ir atceļams. Tādā veidā tiesiskas valsts un tiesību normu saprātīgas piemērošanas princips tiek ievērots vairāk, nekā gadījumā, ja nesamērīgs sods tiek atstāts spēkā. 4. Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 16.panta 6.punktā paredzētās tiesības nodokļu maksātājam iesniegt nodokļu administrācijā pieteikumu par nodokļu un nodevu samaksas pārskatīšanu attiecas uz tiesībām ierosināt samaksāto nodokļu pārskatīšanu. No minētās normas neizriet nodokļa maksātāja tiesības vērsties nodokļu administrācijā ar pieteikumu par nodokļu samaksas termiņa atjaunošanu.

Lejupielādēt

07.06.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-238/2007

Likumdevēja mērķis, nosakot, ka pārmaksātās nodokļu summas nav atmaksājamas nodokļu maksātājiem, pret kuriem vai kuru amatpersonām ierosināta krimināllieta par tādiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas varētu ietekmēt nodokļu apmēra noteikšanu, ir bijis aizkavēt iespējami nepamatotu naudas summu izmaksu no valsts budžeta, ja radies pamats aizdomām par noziedzīgām darbībām, kas ietekmējušas nodokļu nomaksu un kuras var būt tieši saistītas ar konkrēto nodokļu maksātāju. Krimināllietas ierosināšana ir pietiekams pamats, lai rastos pamats aizdomām par noziedzīgām darbībām, kas ietekmējušas nodokļu nomaksu, ja attiecīgais nodokļu maksātājs ar tām ir tieši saistīts. Tomēr minētā tiesību norma nav interpretējama tādējādi, ka pamats atteikumam atmaksāt nodokļa pārmaksu ir jebkura ar nodokļa maksātāju saistīta krimināllieta. Pamats atteikumam būtu tikai tāda krimināllieta, kas ir saistīta ar noziedzīgiem nodarījumiem, kas var ietekmēt nodokļu apmēra noteikšanu. Šo saistību (vai tās pietiekami ticamu iespējamību) iestādei, atsakot nodokļu atmaksu, ir jākonstatē.

Lejupielādēt

24.04.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-183/2007

1. Ja Valsts ieņēmumu dienests, pieņemot lēmumu par nodokļu parāda uzrēķinu un soda naudas piemērošanu, nav izdarījis lietderības apsvērumus, šāda procesuālās darbības neizdarīšana pati par sevi nevar pārkāpt samērīguma principu. Samērīguma princips ir pārkāpts, ja adresātam uzliktais ierobežojums ir nesamērīgs – lielāks kā iegūtais labums. Tādējādi, lai tiesa atceltu administratīvo aktu tā nesamērīguma dēļ, šāds nesamērīgums ir jākonstatē. Proti, tiesai nepietiek aprobežoties tikai ar norādi, ka lietderības apsvērumi nav izdarīti, bet arī jānorāda, kādā veidā šo apsvērumu neizdarīšana ir ietekmējusi administratīvo aktu pēc būtības, proti, ka konkrētajā gadījumā uzliktais sods ir nesamērīgs. 2. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 253.panta trešajai daļai tiesa var grozīt administratīvo aktu un noteikt konkrētu tā saturu tikai gadījumos, kas paredzēti likumos. Likumos, kas regulē nodokļu tiesības, nav paredzēta šāda tiesas kompetence. Tādēļ tiesa, konstatējot administratīvā akta, ar kuru nodokļu maksātājam piemērota soda nauda, prettiesiskumu, var to atcelt, nevis grozīt. 3. Administratīvā procesa likuma 253.panta sestā daļa atļauj tiesai, apmierinot pieteikumu par administratīvā akta atcelšanu, uzdot iestādei izdot jaunu, iespējams, arī nelabvēlīgu administratīvo aktu, ja tas ir nepieciešams. Nepieciešamība interpretējama tādējādi, ka šī tiesību norma ir piemērojama vienīgi tajos gadījumos, kad no konkrētajiem apstākļiem izriet, ka situācija nevar iztikt bez attiecīga tiesiskā regulējuma – administratīvā akta. Gadījumos, kad tiesa atceļ Valsts ieņēmumu dienesta lēmumu par soda naudas piemērošanu sakarā ar nodokļu parādu, šī tiesību norma nav piemērojama.

Lejupielādēt

20.12.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-543/2006

1. Likuma normas, kas noteic, kā nosakāms nodokļa apmērs, ir obligātās tiesību normas. Līdz ar to Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoram, izskatot apstrīdēšanas iesniegumu par zemākas iestādes pieņemtu lēmumu par nodokļu parāda uzrēķinu, ir tiesības aprēķināt lielāku parāda apmēru, nekā tas bija noteikts apstrīdētajā lēmumā (izņēmums no reformatio in peius aizlieguma principa). 2. Soda naudai, ko Valsts ieņēmumu dienests aprēķina par nesamaksāto nodokli, piemīt krimināltiesiskas sankcijas raksturs. Tādējādi, izvērtējot nodokļa parādnieka sūdzību par zemākās iestādes lēmumu, augstākajai iestādei daļā par aprēķināto soda naudu jāņem vērā tie paši principi, kas ievērojami, pārskatot administratīvo sodu vai kriminālsodu sakarā ar sodītās personas sūdzību. 3. Gadījumā, ja par piemēroto administratīvo sodu vai kriminālsodu sūdzējusies pati sodītā persona, nav pieļaujams, ka šīs sūdzības izskatītājs ar savu lēmumu vēl vairāk pasliktina sodītās personas stāvokli. Līdz ar to reformatio in peius (lēmuma pasliktināšana apstrīdēšanas rezultātā) nav pieļaujama arī nodokļu soda naudas pārskatīšanas gadījumā, ja pārskatīšanas process ierosināts uz nodokļu maksātāja iesnieguma pamata.

Lejupielādēt

10.02.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-73/2006

Likuma „Par valsts ieņēmumu dienestu” 10.panta otrās daļas 16.punkts paredz VID amatpersonu tiesības pie noteiktiem apstākļiem nodrošināt tiesā ceļamās (celtās) prasības un Valsts ieņēmumu dienesta ierēdņa lēmuma izpildi, piemērojot prasības nodrošinājuma līdzekļus arī pirms likumā vai lēmumā noteiktā maksāšanas termiņa iestāšanās. Minētā tiesību norma interpretējama tādējādi, ka VID amatpersonas lēmumu par prasības nodrošināšanu var pieņemt vienīgi tad, ja vienlaikus pastāv visi normā paredzētie savstarpēji saistītie priekšnoteikumi, proti: 1) VID ir ieguvis attiecīgus pierādījumus; 2) šie pierādījumi apliecina nodokļu maksātāja apzinātas, tīšas darbības, kas liecina par viņa negodprātību, un 3) šīs darbības ir tādas, kas var novest pie nodokļu parādu piedziņas neiespējamības. Apstāklis, ka pieteicējs muitas iestādē iesniedzis nepatiesu informāciju saturošus dokumentus, pats par sevi nav pietiekams, lai secinātu, ka ir iestājušies likuma "Par Valsts ieņēmumu dienestu" 10. panta otrās daļas 16. punktā minētie priekšnoteikumi.

Lejupielādēt

09.05.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-52/2006

1. Uzliekot sodu, jāizvērtē, vai tiesību norma, kas nosaka pienākumu, par kura nepildīšanu personai var draudēt sods, ir pietiekoši skaidra. Ja tiesību normu iztulkošanas process, kā rezultātā nonākts pie secinājuma, ka personai uzliekams sods, atzīstams par sarežģītu, tiesiskās skaidrības esamība ir apšaubāma. Šādā gadījumā lēmums par soda piemērošanu ir atceļams. 2. Iestādes privātpersonai izsniegts paziņojums par termiņu, kādā uzņēmumam jāveic valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas, atbilst visām administratīvā akta pazīmēm: tas ir uz āru vērts tiesību akts, ko publisko tiesību jomā izdevusi iestāde attiecībā uz konkrētu juridisko personu, nodibinot tiesiskās attiecības – uzliekot par pienākumu veikt iemaksas līdz attiecīgam datumam. Šādam administratīvajam aktam ir ilgstoša iedarbība un tas tiek izdots bez nosacījuma, tostarp bez atrunas par tā atcelšanu vai spēka zaudēšanu. 3. Ievērojot Administratīvā procesa likuma 70. panta trešajā daļā ietvertos nosacījumus par administratīvā akta spēka zaudēšanu, secināms, ka tas vien, ka spēku ir zaudējusi tiesību norma, pamatojoties uz kuru administratīvais akts ir izdots, pats par sevi nevar būt par pamatu administratīvā akta spēkā neesamībai.

Lejupielādēt

01.02.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-2/2006

1. Gan tiesību teorijā, gan tiesību normās administratīvā akta darbības apturēšana un administratīvā akta izpildes apturēšana tiek apzīmēta ar dažādiem jēdzieniem, kuru nozīmes atšķiras. Administratīvā akta darbības apturēšana ir plašāks jēdziens, kas ietver arī administratīvā akta izpildes apturēšanu. Savukārt administratīvā akta izpildes apturēšana attiecas tikai uz izpildi, nevis uz citām tiesiskajām sekām, kuras ir nodibinātas ar administratīvo aktu. 2. Likuma “Par nodokļiem un nodevām” 40. panta pirmā daļa paredz, ka apstrīdēšanas gadījumā tiek apturēta tikai nodokļu administrācijas lēmuma izpilde, nevis lēmuma darbība. Tādējādi citas tiesiskās sekas, kas ir nodibinātas ar attiecīgo lēmumu, apturētas netiek.No minētā izriet, ka laikā, kamēr sakarā ar apstrīdēšanu VID lēmuma par nodokļu parāda noteikšanu izpilde ir apturēta, persona, attiecībā uz kuru apstrīdētais lēmums pieņemts, nezaudē nodokļu parādnieka statusu. 3. Nodokļu parādnieka statuss nozīmē, ka kompetenta valsts iestāde ir pieņēmusi lēmumu, pamatojoties uz kuru attiecīgajam nodokļu maksātājam ir jāiemaksā budžetā noteikta naudas summa un konstatēts, ka šis nodoklis nav nomaksāts. 4. Izziņā nosakot personai nodokļu parādnieka statusu, tās mērķis ir nevis sodīt nodokļu maksātāju, bet gan brīdināt potenciālos darījumu partnerus par nodokļu maksātāja saistībām pret valsti. Šāds statuss var radīt nodokļu maksātāja tiesību ierobežojumus, piemēram, ietekmēt tā tiesības piedalīties valsts vai pašvaldību pasūtījumā, tomēr tas nenozīmē, ka parādnieka statusa piešķiršanai ir soda sankcijas raksturs. Ne katras negatīvas sekas nav uzskatāmas par sodu. 5. Precizējot nodokļa apmēru un uzliekot soda naudu, nodokļu administrācija nosaka naudas summu, kāda nodokļu maksātājam ir jāiemaksā budžetā. Šī summa veido nodokļu parādu. Tādējādi nodokļa apmēra precizēšana likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23. panta pirmās daļas izpratnē nozīmē arī nodokļu parāda noteikšanu.

Lejupielādēt

04.07.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-222/2005

1. Neviens normatīvais akts neregulē benzīna izkraušanas laiku un neviens normatīvais akts neparedz, ka benzīns būtu nekavējoties jānolej licencē norādītajā tvertnē. Tādējādi normatīvajos aktos nav noteikts uzņēmumam pienākums nekavējoties izkraut pieņemto degvielas kravu. 2. Publisko tiesību uzdevums ir sabalansēt indivīda un sabiedrības intereses, vienlaikus nodrošinot indivīdu pret neattaisnotu valsts iejaukšanos viņa brīvībā. Publisko tiesību subjekts attiecībās ar privātpersonu ir tiesīgs prasīt no privātpersonas tikai to, kas normatīvajos aktos ir paredzēts. 3. Pavadzīmes izsniegšana vēl neliecina par to, ka konkrētā krava ir izkrauta. Izkraušana notiek pēc kravas izsniegšanas un pieņemšanas. Savukārt uzglabāšana var notikt pēc tam, kad krava ir izkrauta. Līdz ar to degvielas uzglabāšana licencē nenorādītā vietā būs konstatējama vienīgi tad, ja degviela jau ir izkrauta, taču tā tiek uzglabāta licencē nenorādītā vietā.

Lejupielādēt

09.11.2004. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-198/2004

Parādnieka maksātnespējas pasludināšanas brīdis ir tiesas sprieduma pasludināšanas brīdis. Visu to prasījumu apmierināšana, kuri radušies laikā, kamēr mantu pārvaldījis pats parādnieks, arī nodokļu maksājumi, kuri aprēķināti par laiku līdz tiesas sprieduma pasludināšanai, veicama kreditoru prasījumu kārtībā.

Lejupielādēt

Tiesu prakse

Vispārīgie jautājumi