• 75%
  • 100%
  • 125%
  • 155%

VALSTS DIENESTS

18.05.2022. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-821/2022

Amatpersonas ar speciālo dienesta pakāpi rīcība ārpus dienesta pienākumu izpildes – darba kolēģa neatturēšana no automašīnas vadīšanas alkohola reibumā – var radīt neuzticību amatpersonas godprātībai arī dienesta pienākumu turpmākajā izpildē. Disciplinārsods – atvaļināšana no dienesta – ir samērīgs.

Lejupielādēt

18.01.2022. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-548/2022

Lejupielādēt

30.03.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-330/2022

1. Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma 5.panta trešajā daļā minētajai atstādināšanai ir tūlītēja ietekme. Proti, amatpersonas atstādināšanas gadījumā izdienas pārtraukuma negatīvās sekas ir tūlītējas, savukārt vēlāk tās atlīdzināmas, ja atstādināšana ir bijusi nepamatota. Attiecīgi, ja atstādināšana ir bijusi nepamatota, tas nozīmē, ka šim pārtraukumam izdienā nebija jābūt - izdiena ir bijusi bez pārtraukuma. Savukārt, ja persona ir atstādināta no amata pienākumu izpildes, bet kriminālprocess vēl nav noslēdzies, nav pamata secinājumam par nepārtrauktu izdienu. Proti, amatpersonas izdienā nav ieskaitāms laiks, kad amatpersona ir bijusi atstādināta no amata pienākumu izpildes sakarā ar krimināllietā piemēroto drošības līdzekli, bet kriminālprocess vēl nav noslēdzies ar konkrētu lēmumu. 2. Izdienas pabalsts sava rakstura dēļ ir vairāk pielīdzināms nevis klasiskai sociālai garantijai, bet ir tuvāks atalgojumam par godprātīgi paveiktiem amata pienākumiem. Priekšnoteikums izdienas pabalsta saņemšanai ir pieci nepārtraukti izdienas gadi, ja tas neizpildās, tad nav pamata pabalsta saņemšanai. Valsts līdzekļu izlietojums nedrīkst būt izšķērdīgs, tas nozīmē, ka valsts ir tiesīga maksāt tikai tādus maksājumus, par kuriem ir pilnībā skaidrs, ka tie personai pienākas.

Lejupielādēt

31.01.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-264/2022

1. No Valsts civildienesta ierēdņu disciplināratbildības likuma normām izriet, ka lēmuma pieņemšanai par disciplinārsoda piemērošanu pamatā ir noteikts mēneša termiņš. Termiņa pagarinājuma iespēja uz četriem mēnešiem ir jau izņēmums no parastās kārtības, ja objektīvu iemeslu dēļ nav iespējams ievērot mēneša termiņu. Savukārt termiņa pagarinājums uz gadu ir vēl lielāks izņēmums no šīs kārtības un ir piemērojams gadījumos, ja nepieciešama ilgstoša faktu konstatācija. Līdz ar to jebkurš izņēmums ir jāpiemēro pēc iespējas šauri un šādam izņēmumam ir jābūt objektīvi pamatotam. Valsts civildienesta ierēdņu disciplināratbildības likuma 25.panta otrajā daļā minēto atsauci uz Administratīvā procesa likuma regulējumu nevar tulkot tādējādi, ka tas aptver arī lēmuma par disciplinārlietas izskatīšanas termiņa pagarināšanu apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas iespējas. Vērtējot Administratīvā procesa likuma 64.panta otrajā daļā paredzētās tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt lēmumu par termiņa pagarināšanu mērķi, vērā ņemams, ka tās ir vērstas uz personas aizsardzību pret nepamatotu lēmuma pieņemšanas novilcināšanu situācijā, kad administratīvā lieta ierosināta uz iesnieguma pamata, un līdz ar to nebūtu attiecināmas arī uz lēmumiem par disciplinārlietas izskatīšanas termiņa pagarināšanu. 2. Lietā par disciplinārsoda piemērošanu personai, kas ir personu sodošs process, kuram, sākot ar brīdi, kad pret personu tiek uzsākta disciplinārlieta, ir jānotiek paredzamā un disciplinārlietas izmeklēšanai objektīvi nepieciešamā laika periodā. Tāpēc termiņa ievērošana, izmeklējot disciplinārlietu un pieņemot lēmumu disciplinārlietā, ir būtiska. Nepieciešamība iespējamo disciplinārpārkāpumu izmeklēt laikus ir jālīdzsvaro ar iestādes un arī privātpersonas interesi, lai tiktu pieņemts objektīvs un izsvērts lēmums. Līdz ar to iestādes rīcības savlaicīguma pārbaudei vispirms jābūt vērstai uz to, lai pārbaudītu, vai iestāde nav nepamatoti vilcinājusies. Apstākļiem ir jābūt tādiem, lai tiesa, pārbaudot šo procesu, varētu gūt pārliecību, ka tik ilga termiņa pagarināšana tiešām objektīvi lietas izskatīšanai ir bijusi nepieciešama. Tāpat nozīme šajā vērtējumā ir tam, vai visā laikā, kamēr pret personu ir bijusi ierosināta disciplinārlieta, tajā faktiski ir arī notikušas aktīvas darbības lietas izmeklēšanai, vai lietā nav bijuši nepamatoti periodi, kuros lietas izskatīšana vispār nav notikusi. Jebkādiem pārtraukumiem (par ko var liecināt norādītie faktiskie laika periodi starp lēmumiem par termiņu pagarināšanu) disciplinārlietas izmeklēšanas un lēmuma disciplinārlietā pieņemšanas procesā ir jābūt racionāli izskaidrojamiem un objektīvi nepieciešamiem.

Lejupielādēt

27.05.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-989/2021

Pavēle, kura izdota, izpildot spriedumu administratīvā pārkāpuma lietā, par personas atvaļināšanu no dienesta, tādējādi izbeidzot tiesiskās attiecības starp iestādi un personu, ir uzskatāma par administratīvo aktu. Tomēr administratīvajai tiesai nav piešķirta kontrole pār sodu izpildes ietvaros pieņemto lēmumu, kaut arī, spriedumu izpildot, tiek izdots administratīvais akts. Kontroli pār pieņemtajiem lēmumiem sodu izpildes ietvaros veic vispārējās jurisdikcijas tiesa.

Lejupielādēt

09.11.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-452/2021 un senatoru Dzintras Amerikas, Vēsmas Kakstes un Anitas Kovaļevskas atsevišķās domas

Vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanai pret personām ar invaliditāti, tām nodrošināma saprātīga darba vietas izveidošanu jeb pielāgošana. Darba devējam, tostarp valsts iestādei, būtu jāparedz efektīvi pasākumi, lai pielāgotu darba vietu personai ar invaliditāti, nodrošinot, ka šāda persona var turpināt strādāt un netiek atlaista. Saprātīgi pielāgojumi var ietvert tehniskus risinājumus, darba organizāciju, mācību pasākumus un informētības uzlabošanas pasākumus. Turklāt, ja iestāde apgalvo, ka pielāgojums konkrētajā gadījumā tai radītu nesamērīgu slogu vai tas ir nepamatots, tas jāpierāda tieši iestādei. Jāņem arī vērā, ka pielāgojums tiek veidots dialogā ar konkrēto darbinieku ar invaliditāti, pārrunājot darbinieka individuālās vajadzības un cenšoties tās samērot ar darba devēja iespējam tās nodrošināt. Jēdziens „invaliditāte” ir attiecināms uz personas spēju ierobežojumu, kurš ir radies tieši ilgstošu fizisku, garīgu vai psihisku traucējumu dēļ, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt attiecīgās personas pilnvērtīgu un efektīvu dalību profesionālajā dzīvē vienlīdzīgi ar citiem darba ņēmējiem. Turklāt nav nepieciešams, lai personai atbilstoši valsts normatīvajiem aktiem būtu oficiāli noteikta invaliditāte, lai šo jēdzienu uz to varētu attiecināt.

Lejupielādēt

30.03.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-435/2021

Lejupielādēt

23.12.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-335/2021

Aizsargjoslu likuma 36.pantā paredzētie ierobežojumi būvdarbiem Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā ir attiecināmi arī uz meliorācijas sistēmas vienkāršoto renovāciju. Priekšnoteikums meliorācijas sistēmu vienkāršotai renovācijai ir tas, ka konkrētie darbi skar tikai vienu īpašumu. Nošķīrumu starp renovāciju un vienkāršoto renovāciju raksturo arī saskaņošanas procedūra kompetentajās iestādēs. Taču atšķirības ir saskatāmas procesā tiktāl, ka vienkāršotā renovācija neprasa tik detalizēta būvprojekta (ar skiču projekta un tehniskā projekta daļām) izstrādi un būvatļaujas saņemšanu, arī būvdarbu veikšanai ir mazāk formālas prasības. Lai arī būvniecības tiesiskais regulējums paredz mazāk formālu procedūru meliorācijas sistēmu vienkāršotai renovācijai, tas neizslēdz, ka var tikt noteikti ierobežojumi vides interesēs, neatkarīgi no tā, kādā procesā būvniecība īstenojama. Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 1.punkta „a” apakšpunktā paredzētais izņēmums, kas krasta kāpu aizsargjoslā pieļauj atjaunot vai restaurēt esošas ēkas un būves, ir attiecināms arī uz esošu meliorācijas būvju vienkāršotu renovāciju. Renovācija veicama ar nosacījumu, ka iecere tiek saskaņota ar attiecīgo Valsts vides dienesta reģionālo vides pārvaldi un tā atbilst vietējās pašvaldības teritorijas plānojumam. Apstāklis, ka meliorācijas sistēmu būvniecības procesā saskaņojumus sniedzošā iestāde nav vērsusi personas uzmanību uz šādu nepieciešamību un nav pieprasījusi saņemt tehniskos noteikumus no vides pārvaldes, neatbrīvo personu no pienākuma ievērot vides aizsardzību regulējošās tiesību normas.

Lejupielādēt

2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-[C]/2021

1. Ar Nacionālo bruņoto spēku Centrālās medicīniskās ekspertīzes komisijas lēmumu tiek saistoši un nemainīgi nodibināts fakts par karavīra saslimšanas cēlonisko sakarību ar dienesta pienākumu izpildi. Tā kā šis konstatējums var tik izmantots dažādu lēmumu pieņemšanai un ļauj karavīram pretendēt uz dažādu sociālo labumu saņemšanu, turklāt arī pēc atvaļināšanas no dienesta un ārpus dienesta attiecībām, tas rada adresātam galīga rakstura tiesiskas sekas. Proti, Nacionālo bruņoto spēku Centrālās medicīniskās ekspertīzes atzinums par karavīra slimības saistību ar dienesta pienākumu izpildi ir uzskatāms par konstatējošo administratīvo aktu. 2. No Ministru kabineta 2010.gada 29.jūnija noteikumu Nr. 605 „Kārtība, kādā izmeklē un uzskaita nelaimes gadījumus, kuros cietuši karavīri dienesta laikā un zemessargi, pildot dienestu Zemessardzē” normām un 1.pielikumā ietvertās veidlapas satura izriet, ka nelaimes gadījuma militārajā dienestā izmeklēšana rezultējas ar aktā izdarītu konstatējumu par nelaimes gadījuma rezultātā cietušā karavīra bojāejas vai veselības bojājuma cēlonisko sakarību ar tiešo dienesta pienākumu pildīšanu. Savukārt no citām tiesību normām secināms, ka aktā par nelaimes gadījumu militārajā dienestā ietvertais konstatējums par minētās cēloņsakarības pastāvēšanu rada karavīram tiesības pretendēt gan uz dažādām sociālajām garantijām dienesta ietvaros, gan uz likumā „Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām” paredzētajiem valsts sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem. Tādējādi akts par nelaimes gadījumu militārajā dienestā satur saistošu konstatējumu, kas karavīram rada tiesiskas sekas. Līdz ar to šis akts ir uzskatāms par konstatējošu administratīvo aktu.

Lejupielādēt

26.10.2020. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1490/2020

Vērtējot no Ministru kabineta 2010.gada 21.jūnija noteikumu Nr. 565 „Noteikumi par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku sociālajām garantijām” izrietošā strīda par kvalifikācijas paaugstināšanas mācību izdevumu atmaksāšanu risināšanas kārtību, nozīme piešķirama tieši starp tiesību subjektiem pastāvošo tiesisko attiecību raksturam. Ja starp tiesību subjektiem pastāv publiski tiesiskas attiecības, strīdā par kvalifikācijas paaugstināšanas izdevumu atmaksu piemērojamas tiesību normas, kas regulē administratīvo procesu. Iestādei ir jāizdod administratīvais akts, ar kuru ierēdnim tiek uzlikts pienākums segt ar kvalifikācijas paaugstināšanu saistītos izdevumus. Šāds lēmums ir apstrīdams un pārsūdzams Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Ja persona ar lēmumu uzlikto pienākumu labprātīgi neizpilda, lēmuma piespiedu izpilde jeb izdevumu piedziņa veicama Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Uzliekot personai pienākumu atmaksāt izdevumus, iestādei ir jānorāda konkrēta atmaksājamā summa. Šāda summa var būt noteikta arī mācību līgumā, tādējādi veidojot administratīvā akta pamatojumu.

Lejupielādēt

22.10.2020. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1339/2020

Tas, ka tiesību normās nav skaidri noteikti pretendentu vērtēšanas kritēriji, kas ļauj izvēlēties labāko profesionāli, un ka tādi, iespējams, nav noteikti arī atklātā konkursa dokumentācijā, nenozīmē to, ka pašvaldības dome atbilstošāko pretendentu var izvēlēties saskaņā ar politisko uzticību, bet gan tikai to, ka tai ir plaša novērtējuma brīvība, izvēloties kandidātu pēc profesionāliem kritērijiem. Savukārt pār šādu procedūru ir jāpastāv tiesas kontrolei. Tādēļ, izsludinot atklātu konkursu uz vakanto amatu, pašvaldības domei pretendentu atlasē jāievēro tiesību principi, kas regulē šādu konkursu norisi (piemēram, vienlīdzība, patvaļas aizliegums, objektivitāte).

Lejupielādēt

14.08.2020. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-885/2020

1. Iestādei, izvērtējot un saucot dienesta personas pie disciplināratbildības, jārīkojas racionāli, proti, neizmantojot disciplinārsodīšanas funkciju pašmērķīgi vai lai ietekmētu dienestā esošās personas. Ar disciplinārsodu piemērošanu par nebūtiskiem pārkāpumiem, tas ir, ierosinot disciplinārlietas procesu procesa pēc, iestāde gan savus personāla resursus, gan finanšu resursus izmanto nelietderīgi. Tādējādi valsts pārvalde kopumā netiek organizēta efektīvi. 2. Iestādei mūsdienu tiesiskajā telpā ir jāspēj izvērtēt un izsvērt, kuros gadījumos ir runa par tiešām būtiskiem dienesta personu pārkāpumiem (piemēram, atrašanās dienesta vietā alkohola vai citu apreibinošo vielu reibumā, apzināta dienesta pienākumu nepildīšana u.tml.) un kuri, lai arī ir formāli tiesību normu pārkāpumi, tomēr neatstāj ietekmi uz valsts pārvaldes funkciju izpildi. Piemēram, pareiza saīsinājumu lietošana un pareizs datuma pieraksts ir dokumentu rakstu kultūras jautājums. Dokumentu rakstu kultūras jautājums kā disciplinārpārkāpums var tikt izskatīts tikai tad, ja tas rada dokumenta pārprotamību vai rakstu kultūra ir tik zemā līmenī, ka tas jau grauj iestādes autoritāti

Lejupielādēt

12.05.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-877/2020

Tiesību būtība demokrātiskā valstī ir nodrošināt taisnīguma prasībām atbilstošu kārtību sabiedrības locekļu attiecībās, tostarp attiecībās ar valsti. Tāpēc no valsts puses ir pretēji tiesiskajai noteiktībai un tiesiskajai paļāvībai ļaut personai, kura sasniegusi pensijas vecumu, turpināt pildīt amata pienākumus uz noteiktu termiņu, jo tas attiecīgajā brīdī bija valsts interesēs, bet pēc šī termiņa beigām atbrīvot personu no ierēdņa amata, nevis pensionēšanās vecuma sasniegšanas dēļ (kas gan šādā situācijā būtu loģiski un kas paredz atlaišanas pabalsta izmaksu), bet gan termiņa izbeigšanās dēļ (kas šāda pabalsta izmaksu neparedz). Valsts pārvaldes iestādei tiesiskais regulējums ir jāpiemēro pēc tā jēgas, nevis formāli, kā arī jāspēj atzīt savas kļūdas, proti, to, ka iestāde piemērojusi nepareizo civildienesta attiecību izbeigšanas pamatojumu. Atzīstot savu kļūdu, valsts pārvaldes iestādei arī jādara viss, lai novērstu personai nelabvēlīgās sekas.

Lejupielādēt

12.05.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-877/2020

Tiesiskajās attiecībās, kas skar amatpersonu darba samaksas un ar tiem saistīto termiņu jautājumus, ir piemērojamas darba tiesiskās attiecības regulējošo normatīvo aktu prasības. Atlaišanas pabalsts ietilpst darba samaksā, un tāpēc uz to attiecināms divu gadu noilguma termiņš.

Lejupielādēt

30.10.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-571/2020

1. Reputācija ir jautājums, kas var tikt vērtēts ne tikai tad, kad amatpersona tiek iecelta amatā, bet arī visā amata izpildes laikā. Amatpersonas prettiesiska rīcība, kas grauj reputāciju, ir pamats atlaist to no amata. Proti, ne tikai prokurora amata kandidātam ir jābūt ar nevainojamu reputāciju, bet arī prokuroram visā tā amata pienākumu pildīšanas laikā. Līdz ar to, ja tiek konstatēts, ka prokurors vairs neatbilst kādai no izvirzītajām prasībām, tostarp nevainojamai reputācijai, ģenerālprokuroram šī persona ir jāatlaiž no prokurora amata. 2. Gadījumos, kad tiek skarts prokurora reputācijas jautājums, ģenerālprokuroram ir tiesības izvēlēties, vai prokurors ir atlaižams, piemērojot disciplinārsodu par Prokuroru ētikas kodeksa rupju pārkāpšanu vai apkaunojošu nodarījumu, kas nav savienojams ar prokurora amatu, vai administratīvā procesa ietvaros, konstatējot nevainojamas reputācijas trūkumu.

Lejupielādēt

17.03.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-450/2020

Salīdzināmā situācijā attiecībā uz nodarbinātības attiecību izbeigšanu ilgstošas prombūtnes dēļ sakarā ar pārejošu darbnespēju civildienestā esošajiem ierēdņiem, no vienas puses, un darbiniekiem darba tiesiskajās attiecībās, no otras puses, ir atšķirīgs tiesiskais regulējums. Atšķirīgajai attieksmei pret personām ar invaliditāti valsts civildienestā ir ne tikai objektīvs pamats, bet tā ir arī attaisnojama. Tā ir samērīga, ņemot vērā visas sabiedrības leģitīmo interesi uz efektīvu valsts pārvaldes funkciju veikšanu. Tas savukārt nozīmē, ka diskriminācija sakarā ar personu ar invaliditāti tiesībām netikt atlaistām, līdzīgi, kā tas paredzēts Darba likuma 109.panta otrajā daļā, nav konstatējama.

Lejupielādēt

06.11.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-429/2020

1. Ministru kabineta 2013.gada 29.janvāra noteikumu Nr. 66 „Noteikumi par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku darba samaksu un tās noteikšanas kārtību” 18.punkts nosaka, ka amatpersonas kategoriju jāpārskata vismaz reizi gadā, ņemot vērā abus individuālā vērtējuma kritērijus – darba izpildes novērtējumu un profesionālās pieredzes ilgumu. Tātad šī norma neprasa obligāti pārskatīt kategoriju vairāk kā vienu reizi gadā. Prasība par kategorijas pārskatīšanu vismaz reizi gadā ir izpildīta arī tad, ja pārskatīšana notiek tikai vienu reizi gadā. 2. Ministru kabineta 2012.gada 10.jūlija noteikumu Nr. 494 „Noteikumi par valsts pārvaldes iestādēs nodarbināto darba izpildes novērtēšanu” 4.5.apakšpunkts nav attiecināms uz kārtējām un paredzamām situācijām, kad amatpersonas profesionālās pieredzes ilgums, kas kā viens no kritējiem var būt pamats kategorijas pārskatīšanai, mainās starplaikā starp ikgadējām darba izpildes novērtēšanām. Šādā gadījumā nepastāv tūlītēja vajadzība pēc ārpuskārtās darba izpildes novērtējuma kategorijas noteikšanai, jo kategorija jau ir noteikta un tās pārskatīšana notiek vispārējā kārtībā reizi gadā.

Lejupielādēt

06.11.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-429/2020

Amatpersonas (darbinieka) profesionālā pieredze un darba izpildes novērtējums ir individuālā vērtējuma kritēriji, kuri kopā veido konkrētās personas individuālās kvalifikācijas un prasmju novērtējumu, kas ir pamats noteiktas kategorijas piešķiršanai amatpersonai (darbiniekam). Savukārt kategorija tiek ņemta vērā, nosakot mēnešalgu. Kategorijas noteikšana pati par sevi neskar personas tiesības, jo tās skar galīgais lēmums – par mēnešalgas noteikšanu. Līdz ar to arī lēmums par kategorijas noteikšanu ir starplēmums nevis administratīvais akts.

Lejupielādēt

20.10.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-408/2020

1. No Autortiesību likuma 4.panta 1.punkta un likuma „ Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 1.panta 7.punkta secināms, ka lekcija ir viens no literāra darba izpausmes veidiem, par kuru saņem autoratlīdzību vai honorāru. Tas savukārt nozīmē, ka lekciju sagatavošana un prezentācija ir radošais darbs likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” normu izpratnē. 2. Likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 6.panta otrā daļa nosaka ierobežojumus valsts amatpersonai savienot valsts amatpersonas amatu ar citiem valsts amatpersonas amatiem vai amatiem citās publiskās personas institūcijās. Līdz ar to tā nav piemērojama situācijā, kad amatpersona lasa lekciju privātpersonas rīkotā seminārā, nevis ieņem citu valsts amatpersonas amatu. Turklāt normā ir arī norādīts, ka par tajā minētajiem amatiem nav uzskatāms radošais darbs. 3. Valsts amatpersonai savienojot valsts amatpersonas amatu ar radošo darbu, ir jāievēro likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” noteiktie ierobežojumi, piemēram, informācijas izmantošanas aizliegums, uzvedības (ētikas) noteikumi, kā arī nav pieļaujama interešu konflikta situācija un kaitējums valsts amatpersonas tiešo pienākumu pildīšanai. Minēto aizliegumu pārkāpums var būt pamats saukt amatpersonu pie tiesību normās paredzētās atbildības, piemēram, disciplināratbildības.

Lejupielādēt

15.10.2019. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1535/2019

Valsts pārvaldes iestāde bauda rīcības brīvību, nosakot kritērijus konkrēta amata pretendentiem. Iestādes rīcības brīvību ierobežo vispārējās vienlīdzības prasība konkursa procedūras ietvaros, kā arī prasība pēc iestādes objektivitātes un patvaļas aizlieguma, izvirzot kritērijus amata pretendentiem. Savukārt pats amata pretendentu izvērtēšanas process, kritēriji, pēc kuriem tiek vērtēta pretendentu atbilstība izvirzītajām prasībām un arī izvērtējums, cik lielā mērā konkrētais kandidāts atbilst konkrētajā amatā veicamām funkcijām, ietilpst iestādes rīcības brīvības ietvaros. Tiesa ir tiesīga izvērtēt tikai lēmuma pieņemšanas procedūru un pretendentiem izvirzītos kritērijus, ciktāl tie attiecas uz pareizu tiesību normu piemērošanu. Tiesa var izvērtēt vienīgi to, vai pretendentiem izvirzītie kritēriji ir objektīvi un nav patvaļīgi. Tiesas kompetencē neietilpst konkrētu pretendentu atbilstības izvērtējums pēc būtības.

Lejupielādēt

30.08.2019. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1408/2019

Tas, ka Valsts civildienesta likuma 11.panta otrās daļas trešais teikums piešķir ministram rīcības brīvību attiecībā uz to, kāda satura lēmums tiek pieņemts par iestādes vadītāja turpmāko dienesta gaitu, nevar būt pamats, lai secinātu, ka attiecīgajam iestādes vadītājam nav subjektīvu tiesību iesniegt pieteikumu par pieņemto lēmumu.

Lejupielādēt

31.10.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-1153/2019

1. Informācijas sistēmas, kurās dati glabājas, izstrādātas, lai amatpersona varētu efektīvi pildīt tai noteiktos darba pienākumus, lai pieņemtie lēmumi būtu balstīti ātri noskaidrojamos objektīvos apstākļos un, galu galā, lai pieņemtie lēmumi būtu tiesiski. Neielūkoties datos, kas nav saistīti ar amata pienākumu izpildi, ir ne tikai iekšējās ētikas jautājums, bet arī valstiski svarīgs pienākums. Ikvienam, kura dati nonāk valsts rīcībā, ir jābūt pārliecībai, ka tie netiks nepamatoti izmantoti. Šajā ziņā aplūkošana un datu nodošana kolēģim ir uzskatāma par izmantošanu, jo ar šādu rīcību dati ir tikuši „kustināti”, kaut gan tiem būtu vajadzējis būt „netraucētiem”. 2.Gadījumā, ja vairākām amatpersonām ir vienādas piekļuves tiesības informācijas sistēmām, katrai amatpersonai šīs tiesības ir jāizmanto tikai savu konkrēto amata pienākumu veikšanai, un ar savām piekļuves tiesībām informācijas sistēmām nav tiesību informāciju nodot citām dienesta amatpersonām.

Lejupielādēt

05.07.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-978/2019

Lemjot, vai lietderīgi un atbilstoši procesuālās ekonomijas principam ir atcelt tādu iestādes lēmumu, ar kuru par vairākiem disciplinārpārkāpumiem piemērots viens disciplinārsods, jāpiešķir nozīme tam, vai abi disciplinārpārkāpumi izdarīti līdzīgos tiesiskajos un faktiskajos apstākļos. Ja lietā var pārliecinoši secināt, ka disciplinārpārkāpumi izdarīti līdzīgos tiesiskajos un faktiskajos apstākļos, pienākuma uzlikšana iestādei novērst šāda rakstura procesuālu pārkāpumu ir vien formalitāte, kas rezultātā tāpat nekādi nevar ietekmēt personai noteikto galīgo sodu.

Lejupielādēt

05.07.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-978/2019

1. Valsts civildienesta ierēdņu disciplināratbildības likuma 36.panta otrajā daļā paredzētajam disciplinārpārkāpumam ir salikts sastāvs. Proti, tajā ir paredzēta atbildība par rīcību, ja šīs rīcības rezultātā iestājušās normā noteiktās kaitīgās sekas. Lai sauktu pie atbildības saskaņā ar šo normu, jānoskaidro, vai pieteicējs veicis prettiesisku rīcību. Secīgi jāpārbauda, vai tās rezultātā nodarīts būtisks kaitējums un kāda ir pieteicēja attieksme pret izdarīto. 2. Anonīms iesniegums, ar kuru tiek ziņots par iespējamu svarīgu sabiedrības interešu aizskārumu, pats par sevi nenoved pie secinājuma par amata pienākumu nekvalitatīvu pildīšanu, kas turklāt rada būtisku aizskārumu valstij, iestādei vai būtisku personisku kaitējumu personai, par kuru tiek ziņots. Tiesai ir jāsniedz vispusīgs lietas faktisko apstākļu novērtējums un jāiedziļinās strīdus iesniegumu saturā pēc būtības.

Lejupielādēt

03.07.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-474/2019

1. Pārbaudot, vai iestāde ir vērsusies pret konkrētu personu, pieļāvusi emocionālu spriedzi un radījusi nepanesamus apstākļus (t.i., vai ir notikusi emocionālā vardarbība), ir jāvērtē visu apstākļu kopums ilgākā periodā. Turklāt iestādes rīcība ir vērtējama ne tikai saistībā ar konkrēta disciplinārpārkāpuma apstākļiem, bet plašākā kontekstā, tā kā tieši citu, arī ar disciplinārlietu tieši nesaistītu, apstākļu kopums var norādīt uz iestādes rīcības patiesajiem motīviem attiecībā pret personu. Atziņa par nepieciešamību vērtēt visus apstākļus ietver arī vajadzību aplūkot pašas amatpersonas rīcību ilgākā laika posmā, kas arī, iespējams, var sniegt atbildes par piemērotā disciplinārsoda tiesiskumu. 2. Par vēršanos pret konkrētu personu var liecināt un veidot daļu no emocionālās vardarbības regulāra disciplinārsodu piemērošana salīdzinoši neilgā laikā, it īpaši, ja citas personas salīdzināmos apstākļos nav sodītas. Nav izslēgts, ka iestāde ar šādu rīcību vēlas panākt atbrīvošanos no konkrētas personas, vai nu pati pieņemot lēmumus, ar ko tas tiek panākts, vai, radot apstākļus, kuru rezultātā persona pati aiziet no darba.

Lejupielādēt

13.03.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-442/2019

Valstij ir plaša rīcības brīvība lemt, kādas personas drīkst atrasties valsts dienestā, tostarp Zemessardzē. Līdz ar to valsts var izvirzīt paaugstinātas prasības pret personām saistībā ar lojalitāti pret valsti un citiem personību raksturojošiem kritērijiem (tostarp noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu u. tml.), tā kā šāds dienests, saistīts ar valstij būtiskas funkcijas – valsts aizsardzību – nodrošināšanu. Vienlaikus jāņem vērā, ka šādām prasībām ir jābūt formulētām pietiekami skaidri. Īpaši augsts tiesību normu skaidrības līmenis attiecināms uz tiesību normām, kas ierobežo personas tiesības atrasties dienestā, jo tās ir personai nelabvēlīgas. Ja šī prasība nav izpildīta, tad atzīstams, ka ierobežojums nav noteikts ar pienācīgā kārtā izstrādātu tiesību normu.

Lejupielādēt

25.11.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-332/2019

Dienestā strādājošās personas ir pakļautas dienestā noteiktajai tiesiskajai kārtībai, tostarp noteikumiem par informācijas uzglabāšanu un apriti dienesta vajadzībām. Ierobežotas pieejamības informācijas nodošana personai, kas nav dienestā strādājoša un nav pakļauta šai dienesta tiesiskajai kārtībai, ir ierobežotas informācijas izpaušana citai jeb trešajai personai. Tas ir dienestā noteiktās tiesiskās kārtības pārkāpums.

Lejupielādēt

03.12.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-326/2019

1. Valsts civildienesta attiecību izbeigšanai, sakarā ar to, ka ierēdnis nespēj veikt amata pienākumus veselības stāvokļa dēļ, un to apliecina ārsta atzinums (Valsts civildienesta likuma 41.panta pirmās daļas 1.punkta „m” apakšpunkts), ir divi sabiedrības intereses aizstāvoši pamatmērķi: 1) valsts pārvaldes efektīva funkcionēšana, nodrošinot, ka ierēdnim uzticētās funkcijas un uzdevumi pilnvērtīgi tiek izpildīti; 2) ierēdņa veselības aizsardzība, nodrošinot, ka, pildot pienākumus, viņš būtiski nekaitē savai veselībai. 2. Iestāde var piemērot Valsts civildienesta likuma 41.panta pirmās daļas 1.punkta „m” apakšpunktu, ja no veselības kartes pietiekami saprotami izriet, ka persona nedrīkst strādāt ar kādu no kaitīgajiem vides darba faktoriem, kaut arī ārsts ir pasvītrojis „veselības stāvoklis atbilst veicamajam darbam”, ja personas darba pienākumi ir saistīti ar minēto faktoru un to nav iespējams pārcelt uz citu darba vietu.

Lejupielādēt

25.05.2018. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1177/2018

Lejupielādēt

05.09.2018. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-525/2018

Lejupielādēt

16.04.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-152/2018

Lejupielādēt

13.10.2017. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1237/2017

1. Ministru kabineta rīkojums par kandidāta virzīšanu Eiropas Savienības Revīzijas palātas locekļa amatam ir politisks lēmums, kas nav pārbaudāms administratīvā procesa kārtībā. To, ka šāds lēmums ir politisks, apstiprina šādi apstākļi: 1) Latvijā nav normatīvā akta, kas regulētu Revīzijas palātas locekļa atlasi, un līdz ar to nav kritēriju, kurus izvērtējot, Ministru kabinetam jāpieņem lēmums par kandidāta izvirzīšanu; 2) Ministru kabinets ir īstenojis kandidātu atlases procedūru divās savstarpēji nošķirtās stadijās. Pirmajā stadijā – atklātā konkursā – atlases komisijā izvērtēta pretendentu atbilstība profesionālajiem nosacījumiem, otrajā stadijā – izskatīts rīkojums par viena kandidāta virzīšanu Eiropas Savienības Revīzijas palātas locekļa amatam. Tomēr rīkojumā nav sniegts pamatojums kandidāta virzīšanai amatam, un neviena tiesību norma nenosaka ministru kabineta pienākumu šādu pamatojumu sniegt; 3) Rīkojuma projekts izskatīts kā Ministru kabineta lieta, par kuru ir nepieciešama politiska izšķiršanās un konceptuāls lēmums vai balsojums; 4) Ministru kabinets otrajā stadijā vairs nepārvērtēja atlases komisijas secinājumus par personas atbilstību profesionālajiem kritērijiem, bet izvērtēja, balstoties uz saviem iekšējiem tiesību normās tieši neatrunātiem apsvērumiem, vai kandidāts izpelnās valdības uzticību, lai tā varētu kļūt par Latvijas pārstāvi Revīzijas palātā. 2. Konkursa uz Eiropas Savienības Revīzijas palātas locekļa amatu atšķirība no parasta civildienesta ierēdņa amata konkursa ir tikai apstāklī, ka atlases procedūra Latvijas Republikas ietvaros ir vainagojusies ar politiska lēmuma pieņemšanu. Tomēr, ja valsts ir izvēlējusies kandidātu meklēšanu atklātā konkursa formātā, tā nevar pieļaut atlases procedūras patvaļu un vienlīdzības principa pārkāpumus. Šādā gadījumā katram pretendentam ir tiesības uz tādu konkursu, kurā netiek pārkāpts patvaļas aizlieguma princips un atšķirīgas attieksmes aizlieguma princips, bet novērtējums tiek veikts pēc tādiem pašiem kritērijiem kā pārējiem pretendentiem, un nav pieļautas novērtējuma un lietderības apsvērumu kļūdas. Tādējādi, kaut arī administratīvā tiesa nevar pārbaudīt galīga lēmuma (kas ir pieņemts Latvijas Republikas ietvaros) tiesiskumu, tiesu kontrolei ir pakļauta pretendentu atlases procesa tiesiskuma pārbaude.

Lejupielādēt

23.08.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-1020/2017

1. No Valsts civildienesta likuma 37.panta ceturtās daļas izriet, ka ierēdnim pārcelšanas gadījumā citā amatā ir saglabājama tā mēnešalga un citi ar darbu saistītie maksājumi, kuri ierēdnim bija piešķirti un secīgi uz kuriem ierēdnis noteikti varēja paļauties, ka tie tiks saglabāti jaunajā amatā. Tas nozīmē, ka konkrētā tiesību norma ir vērsta uz to, lai netiktu pasliktināts ierēdņa materiālais stāvoklis, kāds ierēdnim bija nodrošināts pirms pārcelšanas jaunā amatā. Vienlaikus tas nozīmē, ka uz neregulāras un negarantētas atlīdzības saņemšanu ierēdnis nevar paļauties. Šīs atziņas piemērojamas ne tikai attiecībā uz garantētajiem vai negarantētajiem darba samaksas maksājumiem, bet arī uz garantētajiem vai negarantētajiem sociālo garantiju veidiem. 2. Tas, ka valsts vai pašvaldības institūcija apdrošina amatpersonu (darbinieku) veselību sev piešķirto budžeta līdzekļu ietvaros, nozīmē, ka amatpersonai nav no likuma izrietošu subjektīvo tiesību prasīt, lai tās veselība tiek apdrošināta, jo amatpersonu veselības apdrošināšana, kurām tā nav noteikta ar likumu, ir atkarīga no iestādes budžeta līdzekļiem.

Lejupielādēt

07.06.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-423/2017

1. Ja ierēdņa atstādināšanu pieprasa attiecīgi pilnvarota valsts amatpersona, iestādei ierēdnis no amata pienākumu izpildes ir jāatstādina. Iestādei šādā gadījumā nav piešķirta rīcības brīvība lēmuma pieņemšanā par ierēdņa atstādināšanu. Iestādei uz ierēdņa atstādināšanas laiku ir jāaptur darba samaksa, kas ir atstādināšanas no amata neizbēgamas sekas. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā atstādinātajam ierēdnim ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. 2. Atstādināšana no amata pienākumu izpildes neliedz ierēdnim veikt citu darbu valsts pārvaldē vai ārpus tās, saņemot iestādes atļauju. Tādējādi atstādināšanas laikā netiek ierobežotas personas tiesības uz iztiku.

Lejupielādēt

27.07.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1251/2016

1. Augstskolas rektors ir amatpersona Administratīvā procesa likuma 1.panta trešās daļas izpratnē. Attiecības, kas tiek dibinātas ar rektoru, uzskatāmas par publiski tiesiskajām attiecībām, nevis darba tiesiskajām attiecībām. Nodarbinātības attiecības ar rektoru rodas ar faktu, ka rektors ir iecelts amatā, nevis tāpēc, ka ar viņu tiek noslēgts darba līgums. 2. Atbilstoši Augstskolu likuma normām augstskolas administratīvais personāls ir rektors, prorektors, direktors, dekāns un citas amatpersonas, kuru pamatfunkcijas ir administratīvais darbs, un rektors ir augstskolas augstākā amatpersona, kas īsteno augstskolas vispārējo administratīvo vadību. Likumā uzskaitītie rektora pienākumi nepārprotami atbilst valsts pārvaldes iestādes administratīvā vadītāja kompetencei un atbildībai. Tomēr tas, ka rektors tiek vēlēts, nozīmē, ka rektors amatu iegūst ne tikai pēc tīri objektīviem profesionālās kvalifikācijas kritērijiem. Tas piešķir rektora amatam vienlaikus arī zināmu politisku raksturu. 3. Augstskolas Satversmes sapulces pienākums pamatot rektora atcelšanu izriet no Latvijas Republikas Satversmes ievadā ietvertā tiesiskas valsts virsprincipa. Tas šajā kontekstā noteic, ka nevienas iestādes, orgāna un amatpersonas lēmums nedrīkst būt patvaļīgs. Tas jāievēro arī tad, ja likumā nav noteikti precīzi lēmuma pieņemšanas kritēriji. Satversmes sapulcei ir jāievēro arī vispārējie tiesību principi, tostarp Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.pantā noteiktie principi, it sevišķi labas pārvaldības princips. Atšķirībā no politiska lēmuma, piemēram, ja pašvaldības dome atceļ savu priekšsēdētāju, augstskolas Satversmes sapulces lēmums atcelt rektoru kā administratīvais akts ir pārbaudāms administratīvajā tiesā.

Lejupielādēt

18.08.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-817/2016

Uz atstādinātu valsts civildienesta ierēdni pēc notiesājoša sprieduma krimināllietā (pēc kura ierēdnis ir atbrīvots no amata ar atstādināšanas dienu) ir attiecināms vispārējais regulējums par viņa atstādināšanas laikā iesniegto kārtējo gada deklarāciju pieejamību. Līdz ar to atbilstoši Informācijas atklātības likuma 4.pantam šādas deklarācijas atzīstamas par vispārpieejamu informāciju un atbilstoši šā likuma 2.panta trešajai daļai un 10.panta trešajai daļai ir pieejamas sabiedrībai.

Lejupielādēt

18.08.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-811/2016

Ar jēdzienu „nosaka termiņus” Valsts civildienesta likuma 2.panta ceturtās daļas izpratnē ir saprotama arī tā skaitīšana, līdz ar to termiņu aprēķināšana valsts civildienesta tiesiskajās attiecībās ir viena no jomām, kas risināma atbilstoši darba tiesisko attiecību reglamentējošajām tiesību normām. Arī uz civildienesta gaitu Valsts ieņēmumu dienestā ir piemērojams 2.panta ceturtās daļas regulējums. No Administratīvā procesa likuma 42.panta pirmās daļas vai jebkuras citas normas neizriet aizliegums atsevišķos gadījumos termiņa skaitījumu reglamentēt atšķirīgi. Šo tiesību normu piemērošanā esošā kolīzija risināma atbilstoši Administratīvā procesa likuma 15.panta septītajai daļai, saskaņā ar kuru vispārējo tiesību normu piemēro tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma.

Lejupielādēt

24.05.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-399/2016 (JUDIKATŪRAS MAIŅA)

1. Valsts robežsardzes noteiktais aizliegums ienest robežkontroles punkta teritorijā un turēt pie sevis jebkādas ārvalsts valūtas vienības ir kategorisks, proti, ar mērķi izslēgt šaubas par korupcijas iespējamību nav pieļaujama jebkādas ārvalsts valūtas atrašanās pie amatpersonas. Tādēļ disciplinārsoda veida noteikšanā ārvalsts valūtas apmēram nav nozīmes. 2. Disciplinārsoda piemērošana ir individualizēta procedūra, kuras gala rezultātu ietekmē vairāku apstākļu kopums, proti, pārkāpuma raksturs, tā izdarīšanas apstākļi un sekas, pārkāpēja vainas pakāpe nodarījumā, ziņas, kas raksturo personību un iepriekšējo darbu, atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus. Tādēļ tas, ka robežsargs ir pieļāvis būtisku pārkāpumu – turējis pie sevis ārvalsts valūtas vienības –, nenozīmē , ka viņš bez citu apstākļu izvērtēšanas automātiski ir atbrīvojams no amata. Tas būtu pretrunā disciplinārsoda noteikšanas principiem.

Lejupielādēt

16.06.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-347/2016

No Eiropas Parlamenta un Padomes 2003.gada 4.novembra direktīvas Nr.2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem izriet, ka ugunsdzēsības dienestā nodarbinātas amatpersonas darba laikā būtu ieskaitāms arī pārtraukuma laiks, ja tā laikā personai ir jāuzturas dienesta vietā un jābūt gatavai jebkurā laikā doties izbraukumā sakarā ar izsaukumu. Tam, ka pārtraukuma laikā persona principā var atpūsties, ja nav izsaukuma, nav nozīmes. Tādējādi Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta 2006.gada 29.decembra noteikumu Nr.7 „Noteikumi par dežūrmaiņām Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā” 2.punktā noteiktais, ka pārtraukumus neieskaita darba laikā, neatbilst Eiropas Parlamenta un Padomes 2003.gada 4.novembra direktīvas Nr.2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem prasībām, tāpēc minētais punkts nav piemērojams. Savukārt, interpretējot Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma 30.panta otro daļu atbilstoši minētajai direktīvai, secināms, ka dienesta amatpersonai pārtraukuma laiks ir ieskaitāms darba laikā, ja ir noteikts aizliegums tā laikā atstāt dienesta pienākumu izpildes vietu.

Lejupielādēt

28.10.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-281/2016

Tiesību normas piemērošana nošķirama no Satversmes tiesas sprieduma piemērošanas. Satversmes tiesas spriedums, kurā apstrīdētā norma atzīta par spēkā neesošu, uzskatāms par tiesību avotu tiesību normas interpretācijai un piemērošanai. Ja apstrīdētā norma atzīta par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka normām un tādējādi par spēkā neesošu, tad šāda tiesību norma saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32.panta otro daļu ir piemērojama atbilstoši Satversmes tiesas nolēmumā sniegtajai interpretācijai. Taisnīga rezultāta sasniegšanas interesēs tiesību normas piemērotājam ir pienākums tiesību normu interpretēt atbilstoši augstāka spēka tiesību normām. Satversmei atbilstoša tiesību normu piemērošana ietver piemērojamās tiesību normas atrašanu un atbilstošu iztulkošanas metožu izmantošanu, intertemporālās un hierarhiskās piemērojamības izvērtēšanu, judikatūras un tiesību doktrīnas izmantošanu, kā arī tiesību tālākveidošanu. Turklāt tiesību normu piemērošanas neatņemama sastāvdaļa ir arī tiesisko seku konkretizēšana. Proti, tiesību piemērotājam, izmantojot tiesību normas interpretācijas metodes, jāapsver tiesiskās sekas un jāizvēlas tās, kuras sakrīt ar tiesību normas mērķi. Jebkuras lietas izskatīšanā svarīgs ir tās rezultāts – taisnīgs spriedums, kas ir neatņemams taisnīgas tiesas elements. Tādējādi tiesību piemērotāja kompetencē ir arī jautājums par tādas tiesību normas piemērošanu laikā, kuru Satversmes tiesa ir atzinusi par neatbilstošu Satversmei.

Lejupielādēt

20.04.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-241/2016

Ja persona pirms iecelšanas prokurora amatā, bet uz cita tiesiska pamata, piemēram, darba līguma pamata, faktiski ir jau uzsākusi patstāvīgi pildīt un pildījusi prokurora amata pienākumus, nav pamata šādi nostrādāto laiku neņemt vērā izdienas stāžā. Minēto secinājumu nemaina tas, ka šāda prokurora amata pienākumu veikšana notikusi stažēšanās laikā.

Lejupielādēt

03.10.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-29/2016

1. Tiesai, vērtējot iestādes rīkoto amata konkursu, jāpārbauda, vai konkurss bija objektīvs, vai bija ievērots procesuālais taisnīgums, vai netika pārkāpts patvaļas aizlieguma princips un atšķirīgas attieksmes aizlieguma princips, tostarp, vai visiem pretendentiem bija vienādas iespējas un vienādi apstākļi, kā arī, vai novērtējums veikts pēc tādiem pašiem kritērijiem kā pārējiem pretendentiem. 2. Ja konkursa nolikums, kurā noteikts, kā tiks vērtēta pretendentu atbilstība, proti, cik liels svars būs katrai prasībai un atsevišķiem kritērijiem tās ietvaros, ir izstrādāts pēc tam, kad pretendenti jau ir pieteikušies, tas var radīt iespaidu, ka nolikuma noteikumi varētu būt izstrādāti tā, lai tie atbilstu kādam no pretendentiem. Tā rezultātā ir būtiski pārkāpts vienlīdzības princips pretendentu atlasē. 3. Ja procedūra ir tāda, kura liek būtībā apšaubīt taisnīgu atlasi, tad konkurss atzīstams par prettiesisku, pat ja nav iespējams pierādīt, ka procesuālā pārkāpuma rezultātā atlase patiešām bija netaisnīga un pastāvēja nevienlīdzīga attieksme. Gadījumā, ja procesuālais pārkāpums pēc sava rakstura ir tāds, ka rada šaubas par valsts pārvaldes objektivitāti, tas uzskatāms par būtisku per se, nemaz nevērtējot attiecīgā pārkāpuma ietekmi uz galīgo lēmumu.

Lejupielādēt

26.06.2015. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-862/2015

Lēmumi, kas pieņemti amata konkursa procesa ietvaros un kuriem vēl nav galīgā noregulējuma rakstura, ir starplēmumi, kas atbilstoši Administratīvā procesa likuma 1.panta trešās daļas 3.punktam nav administratīvie akti un tāpēc nav pārsūdzami administratīvā procesa kārtībā. Taču lēmums ar kuru persona izslēgta no tālākas dalības pretendentu uz prokurora amatu atlasē var tikt uzskatīts par tādu, kas pats par sevi skar būtiskas personas tiesības un tiesiskās intereses vai būtiski apgrūtina to īstenošanu. Tādējādi personai ir subjektīvās tiesības šādus lēmumus pārsūdzēt un tiesai ir jāpārbauda to tiesiskums.

Lejupielādēt

14.12.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-741/2015

1. Disciplinārsoda piemērošana ir individualizēta procedūra, kuras gala rezultātu ietekmē vairāku apstākļu kopums, proti, pārkāpuma raksturs, tā izdarīšanas apstākļi un sekas, pārkāpēja vainas pakāpe nodarījumā, ziņas, kas raksturo personību un iepriekšējo darbu, atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus. Uz minētajiem apstākļiem, piemēram, ir norādīts Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 7.panta piektajā daļā, Valsts civildienesta ierēdņu disciplināratbildības likuma 12.panta pirmajā daļā un Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm disciplināratbildības likuma 15.panta pirmajā daļā. 2. Tiesai, pārbaudot iestādes piemērotā disciplinārsoda tiesiskumu, ir jāpārbauda arī tas, vai iestāde nav pieļāvusi kļūdas rīcības brīvības izmantošanā, vai, nosakot sodu, ir pareizi izdarījusi lietderības apsvērumus. Proti, vai piemērotais sods ir samērīgs ar personas izdarīto pārkāpumu.

Lejupielādēt

16.02.2015. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-441/2015

1. Personai nav subjektīvās tiesības ieņemt noteiktu amatu. Viņai ir tiesības uz amatu pretendēt. 2.Personai, kas pretendē uz noteiktu amatu ir subjektīvās tiesības iesniegt pieteikumu, ja tas nepieciešams, lai nodrošinātu viņas pamattiesību uz vienlīdzīgu attieksmi, kas nostiprinātas Latvijas Republikas Satversmes 91.pantā, ievērošanu. Tādējādi, ja, pieņemot lēmumu, ir pārkāpts vienlīdzības princips, personai ir subjektīvās tiesības pārsūdzēt tiesā lēmumu, ar kuru iecelts amatā cits pretendents. 3. Pretendentam uz noteiktu amatu ir tiesības prasīt, lai tiesa veic kontroli, vai piemērotākais kandidāts ir izvēlēts, nepieļaujot kļūdas. 4. Neviena tiesību norma nepiešķir pretendentam, kurš ir piedalījies konkursā uz ierēdņa amatu, bet nav atzīts par konkursa uzvarētāju, tiesības pieprasīt, lai tieši viņu ieceļ amatā. Tādējādi šādam pretendentam nav subjektīvo tiesību vērsties tiesā ar pozitīvo konkurences pieteikumu, prasot, lai viņš tiktu iecelts ierēdņa amatā

Lejupielādēt

26.06.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-395/2015

1. Izdienas pensiju likuma 3.panta pirmās daļas 10.punktā likumdevējs nav noteicis, ka izdienas stāžā ieskaitāmajai nostrādātā laika daļai jābūt saistītai tikai ar Latvijas teritoriju. Lai pareizi izprastu 10.punktā minēto nostrādāto laiku, izmantojamas tās tiesību normas, kas regulē pensiju un darba tiesību jautājumus, proti, kuri nodarbinātības periodi ir ņemami vērā, nosakot personas stāžu valsts pensijas piešķiršanai, jo strīdus norma attiecas gan uz pensijas piešķiršanu, gan saistīta ar personas darba perioda noteikšanu. Likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 1.punkts noteic, ka apdrošināšanas stāžam tiek pielīdzināti Latvijas pilsoņa līdz 1990.gada 31.decembrim uzkrātie darba periodi Latvijas teritorijā un arī bijušās PSRS teritorijā. Tādējādi likumdevējs ir atzinis, ka personas stāžā pensijas piešķiršanai ir ieskaitāms ne tikai Latvijas teritorijā, bet arī bijušajā PSRS teritorijā nostrādātais laiks. Savukārt 10.punktā minēto nostrādāto laiku pierāda, aprēķina un uzskaita līdz 1995.gada 31.decembrim kā apdrošināšanas stāžam pielīdzināto periodu atbilstoši normatīvajiem aktiem par likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 1. un 2.punktā noteikto apdrošināšanas periodu pierādīšanas, aprēķināšanas un uzskaites kārtību. 2. Tas, ka likumdevējs noteicis izdienas stāžā ieskaitīt arī dienējušās personas nostrādāto laiku, t.i., tādus darba periodus, kas nav saistāmi ar dienestu, nenozīmē, ka tas tiek pielīdzināts dienestam iekšlietu sistēmā. Nostrādātā laika ieskaitīšana izdienas stāžā vērtējama kā likumdevēja noteikts papildu labums tām personām, kas iekšlietu sistēmā nodienējušas vismaz 10 gadus, proti, ka tad tiek ņemts vērā arī personas ārpus dienesta nostrādātais laiks.

Lejupielādēt

09.12.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-559/2014

1. Noslēdzot līgumu ar Zemessardzi un pildot dienesta uzdevumus, zemessargs atrodas īpašā valsts pakļautībā, līdzīgi kā tas ir ar profesionālā dienesta militārpersonām. Ņemot vērā tiesisko regulējumu, kas noteic gan līguma noslēgšanu ar zemessargu, gan šā līguma kopējo raksturu un mērķi iesaistīt Latvijas Republikas pilsoņus brīvprātīgā valsts teritorijas un sabiedrības aizsardzībā, secināms, ka līgums par dienestu Zemessardzē ir publisko tiesību līgums. 2. No likuma „Par Latvijas Republikas Zemessardzi” neizriet, ka, iesaistot zemessargu dienesta uzdevumu pildīšanā ārpus līgumā paredzētā laika, būtu slēdzams atsevišķs līgums. Zemessargu iesaistīšana citu uzdevumu izpildē notiek jau nodibināto dienesta tiesisko attiecību ietvaros, papildinot līgumā par dienestu Zemessardzē ietvertos zemessargam veicamos dienesta uzdevumus un izmaksājot par to izpildi arī noteikta apmēra atalgojumu. Tādējādi vienošanās, ar kuru tiek papildināts līgums, nav uzskatāma par atsevišķu publisko tiesību līgumu.

Lejupielādēt

22.10.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-432/2014

Atstādināšana no amata pienākumu izpildes ir preventīvs līdzeklis, lai novērstu varbūtēja pārkāpuma turpināšanu un novērstu risku, ka ierēdnis izmeklēšanas laikā varētu traucēt lietas apstākļu noskaidrošanu vai, izmantojot dienesta stāvokli, varētu jebkādā veidā slēpt pārkāpumu un tā radītās sekas. Atstādināšanas laikā ierēdnis nedrīkst pildīt amata pienākumus. Savukārt amata pienākumu izpilde pamatā ir saistīta ar atrašanos darba vietā, līdz ar to atstādināšanas laikā ierēdnim nav pamata atrasties darba vietā.

Lejupielādēt

27.08.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-409/2014

1. Valsts civildienesta likuma 41.panta 1.punkta „f” apakšpunktā, atšķirībā no Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma 46.panta, nav norādīti konkrēti kritēriji, kas jāvērtē iestādei, lemjot par ierēdņa atstāšanu amatā. Līdz ar to vienīgais vērtēšanas kritērijs, kas izriet no normas, šajā gadījumā ir dienesta nepieciešamība, kas ir atklātais tiesību jēdziens, kas iestādei ir jāpiepilda ar saturu. 2. Tiesa var pārbaudīt, vai lēmums par pensijas vecumu sasnieguša ierēdņa atbrīvošanu no amata ir pamatots, taču tiesas pārbaude attiecībā uz pamatojumu ir ierobežota – tiesa nevar noteikt iestādes personāla plānošanas politiku. Tādējādi tiesai, vērtējot lēmuma tiesiskumu, ir jāpārbauda, vai izpildās Valsts civildienesta likuma 41.panta 1.punkta „f” apakšpunktā paredzētie priekšnoteikumi civildienesta attiecību izbeigšanai ar ierēdni, t.i., ierēdnis ir sasniedzis valsts noteikto pensijas vecumu un nav iestādes vadītāja pamatota rīkojuma par ierēdņa atstāšanu amatā.

Lejupielādēt

17.12.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-318/2014

1. Valsts civildienesta likuma 41.panta 1.punkta „h” apakšpunkts ir viens no mehānismiem, kā nodrošinātvalsts pārvaldes funkciju izpildes nepārtrauktību. Normas uzdevums ir ļaut atbrīvot no valsts pārvaldes uzdevumu veikšanas personas, kas ilgstoši tos nespēj veikt, dodot iespēju uzticēt šos uzdevumus citām personām. 2. Darbnespējas pārtraukums laikā, kad personai nav jāpilda savi amata pienākumi, nemaina to, ka perona ilgstoši nav veikusi tai uzticētos valsts pārvaldes uzdevumus. Līdz ar to ar šādu darbnespējas pārtraukumu netiek pārtraukts Valsts civildienesta likuma 41.panta 1.punkta „h” apakšpunktā norādītā četru mēnešu termiņa tecējums.

Lejupielādēt

20.02.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-124/2014

1. Likums ,,Par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzību 2009.gadā"nenoteica izsmeļošu amatpersonām maksājamo atlīdzību, bet tikai noteica ierobežojumus citās tiesību normās paredzētajai atlīdzībai. Tas nozīmē, ka amatpersonu atalgojumu 2009.gadā regulēja attiecīgās nozares normatīvie akti, papildus ievērojot tos ierobežojumus, kas bija noteikti likumā ,,Par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzību 2009.gadā". 2. Likuma ,,Par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzību 2009.gadā" 6.pants nav tulkojams kā ierobežojums izmaksāt cita veida piemaksas par papildus pienākumu pildīšanu, tostarp par vakanta amata pienākumu pildīšanu papildus tiešajiem amata pienākumiem.

Lejupielādēt

29.12.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-119/2014

1. Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm disciplināratbildības likuma 16.panta otrajā daļā ir noteikts termiņš konkrētas darbības veikšanai, proti, lēmuma pieņemšanai par disciplinārlietas ierosināšanu, un šis termiņš nav atjaunojams vai pagarināms. Šāda termiņa noteikšana ir nepieciešama, lai veicinātu tiesiskās noteiktības principa stiprināšanu (ar disciplinārlietas ierosināšanu uzsāk disciplinārpārkāpuma izmeklēšanu). Termiņš neļauj iestādei ļaunprātīgi izmantot varu, neierobežotā laika posmā paturot savā rīcībā faktus par disciplinārpārkāpuma izdarīšanu kā iespējamo ietekmēšanas līdzekli pret ierēdni, kas varētu apdraudēt ierēdņa patstāvīgu un likumīgu darbību un lēmumu pieņemšanu. Prasība ierosināt lietu noteiktā termiņā ir objektīvi vajadzīga, lai informācija par pārkāpumu vēl būtu „svaiga”, kas atvieglotu pārbaudes veikšanu. 2. Disciplinārlietas ierosināšanas termiņa pārbaudē tiesai ir jālīdzsvaro nepieciešamība iespējamo disciplinārpārkāpumu izmeklēt savlaicīgi ar iestādes un arī privātpersonas interesi, lai tiktu pieņemts objektīvs un izsvērts lēmums, un lieta netiktu rosināta nepamatoti. Iestādes rīcības savlaicīguma pārbaudei jābūt vērstai vispirms uz to, lai pārbaudītu, vai iestāde nav nepamatoti vilcinājusies, nevis, lai noskaidrotu agrāko momentu, kurā iestādei bija iespējams pieņemt lēmumu par disciplinārlietas ierosināšanu. 3. Par disciplinārlietas ierosināšanas termiņa sākumu nav uzskatāma vispārīgas informācijas nonākšana iestādē. Ir jābūt noskaidrotiem apstākļiem, kuri norāda uz konkrētās personas iespējami prettiesisku, disciplināri sodāmu rīcību. Ir būtiski novērtēt, vai iestāde ir vilcinājusies ar noteikto darbību veikšanu, proti, vai iestāde ir veikusi darbības, lai savlaicīgi iegūtu un apstrādātu datus, kas būtu nepieciešami lēmuma pieņemšanai par disciplinārlietas ierosināšanu. 4. Disciplinārlietu ierosina par konkrēta ierēdņa rīcību. Līdz ar to, pat ja iestādes rīcībā ir nonākusi informācija, ka attiecībā pret kādu personu iestāde ir veikusi prettiesisku rīcību, citstarp ir identificējams, tieši kura amatpersona šo rīcību ir veikusi, citiem vārdiem, kura amatpersona ir izdarījusi iespējamo disciplinārpārkāpumu. 5. Disciplinārsoda noteikšanas principi ir attiecināmi uz valsts pārvaldi kopumā, tādēļ arī attiecībā uz disciplinārsodu piemērošanu Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm attiecināmi Valsts civildienesta ierēdņu disciplināratbildības likumā norādītie disciplinārsoda noteikšanas principi.

Lejupielādēt

11.02.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-113/2014

1. Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 33.panta norma attiecas uz gadījumiem, kad kaitējums veselībai radies citas personas rīcības rezultātā. 2. Likums neietver deleģējumu Ministru kabinetam noteikt gadījumus, kuros persona var saņemt Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 33.pantā paredzēto kompensāciju, līdz ar to Ministru kabineta 2010.gada 16.novembra noteikumu Nr. 1042 ,,Noteikumi par karavīru sociālajām garantijām"60.3.apakšpunkts noteic vienīgi iesniegumam pievienojamos dokumentus (nevis uzskaita gadījumus, kad var saņemt kompensāciju), tādējādi minētā noteikumu norma nav uzskatāma par tiesisku pamatu kompensācijas pieprasīšanai par kaitējumu, ko nav radījusi cita persona.

Lejupielādēt

26.03.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-97/2014

Mobings ir grūti identificējama un tikpat grūti pierādāma rīcība - it īpaši ņemot vērā, ka mobingu īstenojošās personas attieksme pret upuri pati par sevi var nebūt prettiesiska. Prettiesisks ir šīs rīcības mērķis padarīt upura atrašanos konkrētajā vietā par neciešamu.

Lejupielādēt

24.03.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-82/2014

1. Militārā dienesta likuma 9.panta pirmās daļas 2.punkts ir interpretējams tādējādi, ka militārā dienesta izpildē iekļaujas tādas komandiera pavēles izpilde, kas attiecas uz tiem karavīra pienākumiem, kas tiek veikti, pildot aktīvo dienestu, vai arī ir tieši saistīti vai izriet no tiem. Turklāt jāņem vērā, ka pavēle ir tāds iekšējs dokuments, ar kuru tiek nokārtoti arī dažādi organizatoriski jautājumi. Tādējādi nebūtu loģiski ikvienas pavēles izpildi attiecināt uz dienesta pienākumu izpildi iepriekš minētās tiesību normas izpratnē. 2. Kompensācijas izmaksa par veselības traucējumu karavīram ir saistīta tieši ar dienesta vides bīstamo vai kaitīgo faktoru iedarbību. Proti, ir jāpastāv cēloniskam sakaram starp negadījumu un karavīra tiešajiem aktīvā dienesta pienākumiem vai citām dienestam nozīmīgām darbībām vai dienesta attiecībām, kuru laikā karavīrs ir atradies dienesta vides bīstamo vai kaitīgo faktoru ietekmē.

Lejupielādēt

07.02.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-16/2014

1. Dienestpersonas pārcelšana var notikt pēc pašas dienestpersonas lūguma, vai arī dienesta vajadzības dēļ. Pārcelšana dienesta vajadzības dēļ nodrošina un pēc iespējas paaugstina pārvaldes funkcionalitāti. Dienesta vajadzība ir tāda personiska nepieciešamība, kuru noteic publiskās pārvaldes vispārīgie organizatoriskie mērķi un konkrētās pārvaldes jomas sevišķie organizatoriskie mērķi. Pārcelšana var būt nepieciešama, lai reaģētu uz personāla vajadzību noteiktā pārvaldes jomā, pārceļamās personas speciālām prasmēm, kas nepieciešamas citā dienesta vietā, nepietiekamu dienesta pienākumu izpildījumu iepriekšējā dienesta vietā u.tml. Kura dienestpersona ir pārceļama, nav dienesta nepieciešamības jautājums, bet gan izvēles brīvības jautājums. Dienesta vadībai izlietojot izvēles brīvību, dienestpersonai jārēķinās ar neērtībām, kas saistītas ar pārcelšanu citā dienesta vietā. Vienīgi būtiski personiski iemesli vai ārkārtējas ciešanas, kas veido būtisku cilvēktiesību aizskārumu, var būt šķērslis pārcelšanai. 2. Dienesta vajadzība ir nenoteikts tiesību jēdziens, kura satura piepildīšanas pareizība gan no faktu, gan tiesību viedokļa ir pakļauta administratīvās tiesas kontrolei. Vienlaikus tiesa ir ierobežota iestādes dienesta vajadzības novērtējuma pārbaudē. Tieši iestādes uzdevums ir noteikt, vai un kā ir jāreaģē uz dienesta vajadzību, tostarp, tādu, kas rodas vienlaikus vairākās dienesta vietās. Ciktāl dienesta vajadzības saturu noteic organizatoriskas politikas vai personālpolitikas vajadzības, tiesa tajā nevar iejaukties, jo to liedz varas dalīšanas princips.

Lejupielādēt

21.11.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-703/2013 un senatora Jāņa Neimaņa atsevišķās domas

1. Valsts pārvalde savā darbībā ievēro labas pārvaldības principu, kas citstarp ietver atklātību pret sabiedrību. Valsts pārvaldes pienākums ir informēt sabiedrību par savu darbību. Tādējādi iestāde var (tai ir pienākums) sniegt informāciju par amatpersonas pārbaudes lietu. Šāda informācija un līdz ar to arī tās publiskošana nav nošķirama no paša pārbaudes fakta un procesa, bet izriet no tā. 2. Iestādes darbībām, kas veiktas administratīvās lietas ietvaros, un ir saistītas ar to, Administratīvā procesa likums nepiešķir patstāvīga rakstura nozīmi no tiesas kontroles procesuālās kārtības aspekta. Tādēļ kontrole pār šādu darbību un gala lēmuma tiesiskumu ir veicama vienas lietas ietvaros, kas ierosināta par iestādes gala lēmumu (administratīvo aktu).

Lejupielādēt

24.05.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-514/2013

1. Pretendentam, kurš piedalījies atklātā konkursā uz ierēdņa amatu, ir tiesības atbilstoši Valsts civildienesta likuma 9.panta septītajai daļai apstrīdēt un pārsūdzēt lēmumu par cita pretendenta iecelšanu amatā. 2. Jautājums par to, vai persona pamatoti nav pielaista dalībai ierēdņa amata pretendentu konkursā, un jautājums par tā iestādes rīkojuma atcelšanu, ar kuru attiecīgā konkursa rezultātā ierēdņa amatā ir iecelts cits pretendents, ir cieši saistīti un tādēļ skatāmi neatrauti.

Lejupielādēt

04.07.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-168/2013

1. Valsts civildienesta ierēdņu disciplināratbildības likuma 19.panta otrajā daļā ir noteikts termiņš konkrētas darbības veikšanai, proti, lēmuma pieņemšanai par disciplinārlietas ierosināšanu, un šis termiņš nav atjaunojams vai pagarināms. Šāda termiņa noteikšana ir nepieciešama, lai veicinātu tiesiskās noteiktības principa stiprināšanu (ar disciplinārlietas ierosināšanu uzsāk disciplinārpārkāpuma izmeklēšanu). Turklāt ne mazāk nozīmīgs ir arī apstāklis, ka termiņš neļauj iestādei ļaunprātīgi izmantot varu, neierobežotā laika posmā paturot savā rīcībā faktus par disciplinārpārkāpuma izdarīšanu kā iespējamo ietekmēšanas līdzekli pret ierēdni, kas varētu apdraudēt ierēdņa patstāvīgu un likumīgu darbību un lēmumu pieņemšanu. Iestādes rīcības savlaicīguma pārbaudei jābūt vērstai visupirms uz to, lai pārbaudītu, vai iestāde nav nepamatoti vilcinājusies, nevis, lai noskaidrotu agrāko momentu, kurā iestādei bija iespējams pieņemt lēmumu par disciplinārlietas ierosināšanu. 2. Valsts civildienesta ierēdņu disciplināratbildības likuma 36.pantā paredzētā pārkāpuma sastāva noteicošais elements ir prettiesiskā rīcība, kas pati par sevi ir disciplinārpārkāpums. Kaitīgās sekas ir kvalificējoša pazīme, kuru konstatējot, atbildība pastiprinās. Savukārt par tādām pašām sekām, ja to pamatā nav prettiesiska rīcība, ierēdnim disciplinārā atbildība neiestājas. Tātad sekas pašas par sevi nenosaka pārkāpuma esību, bet vienīgi kvalificē pārkāpumu, kuru veido prettiesiskā rīcība. Tāpēc par noteicošo, nosakot vainas formu par pārkāpumu kopumā, atzīstama personas attieksme pret prettiesisko rīcību. 3. No Valsts pārvaldes iekārtas likuma, Valsts civildienesta likuma un Valsts civildienesta ierēdņu disciplināratbildības likuma kopsakarā izriet, ka par pārkāpumu kopumā ir atbildīgs tas, kura amata pienākumos ietilpst attiecīgā darbība. Tostarp par dokumentu, ko paraksta iestādes vadītājs, kopumā atbildīgs ir iestādes vadītājs, bet katrs dokumenta vizētājs atbild par savas kompetences jautājumiem. Taču iestādes vadītājs tik un tā atbild par sagatavoto un parakstīto dokumentu kopumā. Iestādes vadītājs vispārīgi ir atbildīgs pat par tādu lēmumu, ko pieņēmis viņa padotais. Par lēmumu, ko paraksta padotais, iestādes vadītājs nav atbildīgs tikai tajos gadījumos, ja likumā ir noteikta padotā rīcības brīvība un funkcijas.

Lejupielādēt

23.08.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-7/2013

1. Iestāde ierēdņa (darbinieka) bērna kopšanas atvaļinājuma laikā, var veikt pasākumus (tostarp novērtēšanu), kuru rezultātā ierēdnis (darbinieks) var tik atbrīvots no amata. Šie pasākumi nevar tikt motivēti ar bērna kopšanas atvaļinājuma izmantošanu, un ierēdnim (darbiniekam) jāsaglabā tiesības uz līdzīgu vai līdzvērtīgu darba piedāvājumu. 2. Ierēdņu novērtēšanai, lai tā nebūtu diskriminējoša, ir jāatbilst šādiem kritērijiem: 1) novērtēšanai jāattiecas uz visiem ierēdņiem (darbiniekiem), kurus var skart amata (amatu) likvidēšana; 2) novērtējumam ir jābūt balstītam uz vienādiem kritērijiem gan strādājošiem ierēdņiem (darbiniekiem), gan ierēdņiem (darbiniekiem), kuri atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā; 3) lai ieviestu šos kritērijus ierēdņa (darbinieka) fiziska klātbūtne nav nepieciešama (nosacījums, kuru bērna kopšanas atvaļinājumā esošs ierēdnis (darbinieks) nevar izpildīt).

Lejupielādēt

08.11.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-285/2012

1. Ierēdņa pārcelšanas pamats un mērķis var būt labas pārvaldības, civildienesta uzdevumu efektīvas izpildes un sabiedrības uzticības civildienestam nodrošināšana, ierēdņu kvalifikācijas izaugsmes veicināšana. Tā rezultātā ierēdnim nosakāma amata mēnešalga, kas nav zemāka par iepriekšējo, saglabājamas pastāvīgās piemaksas un sociālās garantijas. Ierēdņa pārcelšanu citā amatā var izraisīt arī iestādes vai amata likvidācija, ierēdņu skaita samazināšana, ierēdņa neatbilstība ieņemamajam amatam, ierēdņa lūgums. Tomēr, ievērojot iepriekš minētos apsvērumus, tas var notikt vienīgi uz brīvu vai jaunu amata vietu rēķina. Savukārt pārcelšana valsts interesēs nav atzīstama par ierēdņa atbrīvošanas procesa obligātu sastāvdaļu. 2. Amatu līmeņu aprakstiem atbilstošajiem amatiem amatu aprakstos var tikt noteikti arī līdzīgi amata pienākumi. Tomēr jāņem vērā, ka amatu līmeņu atšķirības noteic pienākumu sarežģītība, atbildība un vadības funkcija. Tādēļ atšķirīgu līmeņu amati vienīgi to atrašanās vienas amatu saimes ietvaros dēļ nav uzskatāmi par līdzvērtīgiem amatiem. Tādējādi salīdzināmo personu lokā iekļaujami ierēdņi, ievērojot ne tikai to pienākumu klāstu, kurus tie faktiski pildījuši, bet ņemama vērā arī attiecīgā amata klasifikācija, kas ietver arī citus tai atbilstošus pienākumus, atbildību, sarežģītību un vadības funkcijas.

Lejupielādēt

23.11.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-150/2012

1. Saskaņā ar Satversmes 94.panta pirmo teikumu ikvienam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību. Tiesības uz personas neaizskaramību ir atsevišķa garantija no tiesībām uz brīvību un ir piemērojamas attiecībā uz valsts pienākumu nodrošināt vispārējo drošību valstī, kā arī konkrētās personas drošību no trešo personu draudiem vai uzbrukumiem. Tiesības uz personas neaizskaramību attiecināmas arī uz darba tiesiskajām attiecībām. Tā kā Satversme aizsargā ikvienas personas tiesības uz neaizskaramību, šīs atziņas pilnā apmērā attiecināmas arī uz civildienestu. 2. Tiesas uzdevums, pārbaudot argumentus par emocionālo vardarbību (mobingu), būtu pievērst uzmanību situācijas izvērtēšanai visaptverošā veidā. Tiesas pieejai nav jābūt formālai no procesuālās vai materiāltiesiskās atbilstības viedokļa, jo tiesas mērķis konkrētajā lietā ir ne tikai iestādes atsevišķu darbību tiesiskuma pārbaude, bet arī mobinga identificējošo pazīmju kopuma pārbaude.

Lejupielādēt

04.06.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-149/2012

1. Ar 2011.gada 1.jūlija grozījumiem Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā likumdevējs ir tieši noteicis, ka prasījums par nesaņemtās darba samaksas atlīdzināšanu ir vērtējams kā prasījums par zaudējumu atlīdzināšanu. Līdz ar to arī lietās, kas saistītas ar personas atvaļināšanu no dienesta, prasījuma par nesaņemtās darba samaksas atlīdzināšanu pamatotība ir vērtējama zaudējumu atlīdzināšanas kontekstā. Tādējādi turpmāk prasījums par nesaņemtās darba samaksas atlīdzinājumu ir skatāms nevis kā jautājums par administratīvā akta izpildes seku novēršanu, bet gan kā prasījums par zaudējumu atlīdzinājumu. 2. Tiesai, nosakot atlīdzinājumu par nesaņemto darba samaksu personai, uz kuru attiecas Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums, jāņem vērā šā likuma 3.panta pirmajā daļā noteiktie atlīdzības veidi, tostarp piemaksas (darba samaksas komponents) un kompensācijas (sociālās garantijas komponents). 3. Tā kā nesaņemtās darba samaksas apmēru regulē Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums, nav pamata, nosakot nesaņemtās darba samaksas apmēru, piemērot Darba likuma 126.pantu. 4. Ņemot vērā to, ka nesaņemtā darba samaksa par darba piespiedu kavējuma laiku personai izmaksājama kā zaudējuma atlīdzinājums, tajā ietilpst tikai tādas atlīdzības, kuras persona noteikti būtu saņēmusi, piemēram, mēnešalga un likumā noteiktās piemaksas. Izmaksājamajā nesaņemtajā darba samaksā savukārt neietilpst tādas atlīdzības, kuras ir atkarīgas no iestādes ieskata, kas nav pietiekami skaidri prognozējams, piemēram, prēmijas, kas tiek piešķirtas atkarībā no personas darba novērtējuma, vai neparedzētas naudas balvas. 5.Nosakot nesaņemtās darba samaksas apmēru, nav jāņem vērā iespējamais atalgojums, ko persona būtu varējusi saņemt, atrodoties amatā. Līdz ar to nav jāņem vērā iespējamo atalgojuma palielinājumu.

Lejupielādēt

04.06.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-138/2012

1. Militārā dienesta attiecību būtiskākā atšķirība no citiem valsts dienesta veidiem ir to pamatā esošās valsts imperatīvās militārās intereses, kas vērstas uz valsts pastāvēšanas un suverenitātes nodrošināšanu. Šo vitālo valsts interešu efektīva nodrošināšana ir pamatā tam, ka militārajā dienestā būtiska nozīme ir karavīra norīkošanai atbilstoši dienesta vajadzībām, ņemot vērā konkrētā karavīra specialitāti un vadības vērtējumu par karavīra specialitātes atbilstību konkrētajai amata vietai. Tādējādi tikai pašas iestādes kompetencē, ņemot vērā dienesta nepieciešamību, ir noteikt, kādu amata vietu Nacionālajos bruņotajos spēkos ieņems konkrētais karavīrs. 2. Militārā dienesta likuma 26.panta trešajā daļā paredzētā karavīra pārcelšana amata likvidācijas gadījumā ir pakārtota imperatīvām militārā dienesta interesēm. Tas savukārt nozīmē, ka vienības reorganizācijas vai karavīru skaita samazināšanas gadījumā iestādei ir nevis jāpiedāvā karavīram brīvās amata vietas, bet gan, ņemot vērā, pirmkārt, militārā dienesta nepieciešamību, otrkārt, konkrētā karavīra dienesta pakāpi, izglītību un profesionālo pieredzi, jāpārceļ dienesta pakāpei atbilstošā amatā vai ar viņa piekrišanu – zemākas dienesta pakāpes amatā. 3. Gadījumā, ja iestāde neredz dienesta nepieciešamību turpināt ar konkrēto karavīru dienesta attiecības, tad, pamatojoties uz Militārā dienesta likuma 26.panta trešo daļu, iestāde ir tiesīga izbeigt dienesta attiecības ar konkrēto personu.

Lejupielādēt

02.03.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-105/2012

1.To darbinieku loks, kuru darba rezultāti un kvalifikācija ir savstarpēji salīdzināma, nosakāms, ņemot vērā viena līmeņa amatus ar līdzvērtīgām funkcijām, turklāt izvērtējot esošos amata vai darba pienākumus un to atbilstību vai salīdzināmību ar jaunizveidotā amata vai darba pienākumiem, kā arī, ņemot vērā jaunizveidotās struktūrvienības funkcijas. Amatpersona konkurē uz tām vietām, kas pēc satura atbilst iepriekš veiktajiem amata pienākumiem, nevis tās spējām vai kvalifikācijai vispār (likuma „Par valsts un pašvaldības institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzību 2009.gadā” 10.panta pirmā daļa; Darba likuma 108.panta pirmā daļa; tiesību doktrīna, Senāta judikatūra). 2.Ņemot vērā iestādes intereses saglabāt amatā tai visvairāk nepieciešamās jeb iestādes darbā visnoderīgākās personas, iestādes pašas kompetencē ir noteikt, kādus vērtēšanas kritērijus ir lietderīgi piemērot (ja tie tieši nav noteikti tiesību normās). Tiesas kompetencē ir pārbaudīt, vai iestāde nav pieļāvusi rīcības brīvības izmantošanas kļūdas, piemēram, vērtējusi personas pēc tādiem kritērijiem, kas nav saistīti ar iestādes funkciju veikšanu (likuma „Par valsts un pašvaldības institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzību 2009.gadā” 10.panta pirmā daļa; Darba likuma 108.panta pirmā daļa). 3.Tiesai piekrīt kontrole pār vērtēšanas kritēriju vienādu un nediskriminējošu ievērošanu. Tiesai ir jāierobežo pārbaude tā, lai tiesa neiejauktos iestādes novērtējuma brīvībā. Tiesa nevar iestādes vietā pēc būtības pārvērtēt amatpersonas prasmju atbilstību konkrētam līmenim (likuma „Par valsts un pašvaldības institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzību 2009.gadā” 10.panta pirmā daļa; Darba likuma 108.panta pirmā daļa; Senāta judikatūra).

Lejupielādēt

06.02.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-81/2012

1. Reorganizācija var būt pamats karavīra atvaļināšanai no aktīvā dienesta, izbeidzot profesionālā dienesta līgumu pirms termiņa, vienīgi gadījumā, ja karavīru nav iespējams pārcelt viņa dienesta pakāpei atbilstošā amatā. Iestādei no Militārā dienesta likuma 26.panta trešās daļas neizriet izvēle atvaļināt karavīru no aktīvā dienesta, izbeidzot profesionālā dienesta līgumu pirms termiņa reorganizācijas dēļ, ja pastāv iespēja pārcelt karavīru piemērotā amatā. 2. Noslēdzot profesionālā dienesta līgumu un pildot militāro dienestu, karavīrs ir īpašā valsts pakļautībā. Tas nozīmē, ka profesionālā dienesta līguma termiņa ietvaros iestādei ir tiesības karavīru brīvi rotēt uz citiem amatiem, nodrošinot dienesta nepieciešamību.

Lejupielādēt

29.05.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-77/2012

1. Noslēdzot vadības līgumu un paredzot atlīdzību par tādu pienākumu pildīšanu, kas jau paši par sevi ir amatpersonas kompetencē, ir pamats uzskatīt, ka vadības līgumā paredzētā atlīdzība ir daļa no viņas atalgojuma. Tas, ka šāds atlīdzības veids nav minēts vispārīgajā civildienesta regulējumā, nav izšķirošs, jo tas ir speciālajās normās īpaši paredzēts atlīdzības veids par pienākumu pildīšanu noteiktos apstākļos. 2. Vadības līgums nav administratīvais akts, līdz ar to, izbeidzot līgumu nav nepieciešams iestādei izvirzīt tādas pašas pamatojuma prasības kā administratīvajam aktam. Izvērsta pamatojuma trūkums vai tā atspoguļojuma trūkums lēmumā par vadības līguma izbeigšanu nav izšķirošs minētā lēmuma atzīšanai par prettiesisku. Ja prasība pamatot lēmumu par vadības līguma izbeigšanu tā pieņemšanas procesā neizriet no līguma nosacījumiem un tā juridiskā rakstura, tad tiesas procesā iestādes pienākums ir pamatot savu rīcību, lai tiesa varētu pārliecināties par tiem iestādes apsvērumiem, kas ir bijuši par pamatu šāda lēmuma pieņemšanai.

Lejupielādēt

24.11.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-708/2011

1. No Latvijas Republikas Satversmes 1.pantā ietvertā demokrātiskās republikas jēdziena izriet valsts pienākums savā darbībā ievērot tiesiskas valsts pamatprincipus, tostarp tiesiskās paļāvības principu . Tomēr tiesiskās paļāvības princips neizslēdz valsts iespēju grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu. Grozot tiesisko regulējumu, valstij ir jāņem vērā tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu personai var būt izveidojusies paļāvība. Tiesiskās paļāvības princips prasa, lai valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu saprātīgu līdzsvaru starp personas paļāvību un tām interesēm, kuru nodrošināšanas labad regulējums tiek mainīts (sk. Satversmes tiesas 2010.gada 6.decembra sprieduma lietā Nr.2010-25-01 4.punktu). 2. Tiesību normai var piešķirt atpakaļvērstu spēku vienīgi tiesību normas izdevējs. Tiesību normai var paredzēt atpakaļvērstu spēku, ja tā paredz labvēlīgākas sekas nekā iepriekš noteiktās, kā arī tad, ja ir pietiekams pamats ierobežot indivīda uzticību tiesībām. Šajā gadījumā likumdevējam ir jāparedz pārejas noteikumi. 3. Likumdevējs, grozot Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījumu vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma 4.panta 4.punktu, nav paredzējis pārejas noteikumus, kuros būtu atrunāta rīcība attiecībā uz amatpersonām, kuras pieņemtas dienestā, esot spēkā iepriekšējām likuma prasībām, un kuras tām atbilda. Lietderīgākais un taisnīgākais šīs tiesību normas tulkojums ir tāds, ka tā ir vērsta uz priekšu un jaunās stingrākās prasības tiek attiecinātas uz kandidātiem, nerevidējot jau pastāvošās dienesta attiecības ar personām, kuras tiesiski pieņemtas dienestā pirms tās spēkā stāšanās. 4. No Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 35.panta pirmās un otrās daļas izriet, ka uzturdevas kompensācijas mērķis ir sniegt amatpersonai atlīdzību naudas izteiksmē par izdevumiem viņas pašas uzturam laikā, kad amatpersona pilda tai uzticētos amata pienākumus. Tādējādi uzturdevas kompensācija nav maksājama laikā, kad amatpersona nepilda amata pienākumus.

Lejupielādēt

07.10.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-600/2011

Gadījumā, ja ministrijas strukturālās izmaiņas ietver ne tikai amatpersonu atbrīvošanu, samazinot to skaitu pa atbildības līmeņiem un darbības jomām, bet arī ministrijas funkciju pārdali pa struktūrvienībām, lai piemērotu likuma „Par valsts un pašvaldības institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzību 2009.gadā” 10.panta pirmo daļu atbilstoši tās īstajai jēgai, konkurencei starp esošajiem darbiniekiem jāveidojas, ņemot vērā arī nākotnē veicamās funkcijas un to atbilstību, ne tikai atmesto iestādes struktūru ar attiecīgu amatpersonu atbildības sadalījumu. Ja jaunajā ministrijas struktūrā tā pati funkcija tiek nodota citai struktūrvienībai, tad, ņemot vērā vienlīdzīgas attieksmes principu, nav pamata izslēgt no konkurences personas, kas šo funkciju iepriekš pildījušas citā struktūrvienībā.

Lejupielādēt

29.04.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-489/2011

Militārā dienesta likuma 42.panta pirmās daļas 1.punktā vai 43.panta otrajā daļā paredzēto apstākļu pastāvēšana izslēdz iespēju piemērot lemšanas par līguma pagarināšanu vai nepagarināšanu procedūru, kuras rezultātā iespējams piemērot 42.panta pirmās daļas 2.punktu. Tādejādi, ja konkurē 42.panta pirmās daļas 1.punktā vai 43.panta otrajā daļā un 42.panta pirmās daļas 2.punktā paredzētie atvaļināšanas pamati, priekšroka dodama 42.panta pirmās daļas 1.punkta vai 43.panta otrās daļas pamatam.

Lejupielādēt

27.05.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-433/2011

1. Par disciplinārlietas ierosināšanas termiņa sākumu nav uzskatāma vispārīgas informācijas nonākšana iestādē. Ir jābūt noskaidrotiem apstākļiem, kuri norāda uz konkrētās personas iespējami prettiesisku, disciplināri sodāmu rīcību. 2. Disciplinārlietas izmeklēšanas komisijas atzinums ir starplēmums administratīvajā lietā, kura noslēdzās ar administratīvo aktu – pārsūdzēto lēmumu. Iestāde, kura izdod administratīvo aktu, ņem vērā starplēmumā konstatēto un secināto, tomēr tikai šīs iestādes kompetencē ir pieņemt konkrēta satura lēmumu. Pilnīgi iespējams, ka apsvērumi, kuri izmeklēšanas komisijas vērtējumā bija pamats vienam soda veidam, iestādes ieskatā, rada citas sekas. Līdz ar to apstāklis, ka gan starplēmumā, gan galīgajā lēmumā uz vienu apstākļu pamata ir noteikti atšķirīgi sodi, pats par sevi nav pietiekams, lai konstatētu defektu pārsūdzētā lēmuma pamatojumā. Būtiski, vai no galīgā lēmuma ir saprotami lietderības apsvērumi, uz kura pamata pieņemts attiecīgs lēmums, lai tiesa var veikt kontroli pār lēmuma tiesiskumu. 3. Atbilstoši Valsts civildienesta ierēdņu disciplināratbildības likuma 27.panta pirmajai daļai ierēdnim ir pienākums piedalīties lietas izmeklēšanā, lai tiktu noskaidroti apstākļi, kas saistīti ar iespējamo disciplinārpārkāpumu. Tāpat atbilstoši šā panta otrajai daļai ierēdnim ir pienākums sniegt paskaidrojumus. Tas nozīmē, ka disciplinārlietu izskatīšanā ne tikai iestādei ir pienākums vispusīgi noskaidrot lietas apstākļus, bet arī attiecīgajam ierēdnim ir jāsadarbojas ar iestādi, lai palīdzētu šos apstākļus noskaidrot. 4. Ja persona pati neuzskata kādu apstākli par savas rīcības priekšnosacījumu un nenorāda uz to disciplinārlietas izmeklēšanas gaitā, šis apstāklis nevar atstāt ietekmi uz šīs personas vainu (subjektīvo attieksmi).

Lejupielādēt

08.07.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-426/2011

1. Prettiesiski no dienesta atvaļinātai amatpersonai, novēršot administratīvā akta izpildes sekas, ir kompensējams tas, ko persona būtu nopelnījusi, ja netiktu prettiesiski atvaļināta no dienesta. Lai pareizi izlemtu nesaņemtās darba algas apmēru, ir jāvērtē arī tie tiesiski nozīmīgie fakti, kuri iestājušies pēc personas atvaļināšanas no dienesta un pieteikuma iesniegšanas tiesā. Tādējādi, atlīdzinot nesaņemto darbu algu sakarā ar prettiesisko atvaļināšanu, ir jāņem vērā pēc atvaļināšanas gūtie ienākumi, kurus no tā paša budžeta izmaksājis tas pats tiesību subjekts – Latvijas Republika. 2. Gadījumā, ja persona pati pēc atvaļināšanas ir uzsākusi dienestu kādā no Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē, tiesai nav pamata uzlikt iestādei pienākumu atjaunot personas dienestā, jo persona jau atrodas dienestā. Tiesai šajā gadījumā ir pamats aprobežoties ar pārsūdzētā lēmuma tiesiskuma izvērtējumu. 3. Ņemot vērā dienesta vienotības principu, kas izpaužas visās Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē, tiesai, lemjot par prettiesiski atvaļinātās amatpersonas atjaunošanu dienestā, ir jālemj tikai par atjaunošanu dienestā, nenorādot konkrētu iestādi, kurā persona būtu atjaunojama dienestā. Tādējādi iestādei tiktu atstāta izvēles brīvība sameklēt personai piemērotāko amata vietu (pēc iespējas, kas pielīdzināma amatam, ko persona ieņēma pirms atvaļināšanas) jebkurā no Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē.

Lejupielādēt

27.01.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-288/2011

1. Zemessargs ir valstij īpaši pakļauta persona un atrodas valsts dienestā. Valstij ir pienākums tās noteiktajā apjomā rūpēties par šādas personas uzturēšanu. Uzturdeva neietilpst zemessarga atalgojumā, bet pieder pie vispārējām sociālajām garantijām, tāpēc šajos gadījumos iestādes lēmumi ir uz āru vērsti. 2. No 2006.gada 1.janvāra līdz 2009.gada 31.jūlijam atšķirībā no likuma „Par Latvijas Republikas Zemessardzi” 47.panta pirmās daļas, kas noteica, ka zemessargi dienesta uzdevumu izpildes vai apmācību laikā atrodas daļējā valsts apgādē, Militārā dienesta likuma 49.pants papildus iepriekš minētajam tieši paredzēja, ka katrs karavīrs dienesta laikā citstarp saņem karavīra uzturdevu vai tās kompensāciju. Līdz ar to uzturdevas kompensācijas izmaksa tieši bija paredzēta tikai karavīriem, nevis zemessargiem. Tādējādi laikā no 2006.gada 1.janvāra līdz 2009.gada 31.jūlijam normatīvie akti neparedzēja zemessargam sociālo garantiju – uzturdevas kompensēšanu, tādēļ prasījums par to nevar tikt celts. 3. Latvijas Republikas Zemessardzes likums, kā arī Ministru kabineta 2010.gada 29.jūnija noteikumi Nr.606 „Noteikumi par karavīra un zemessarga uzturdevas kompensācijas apmēru un izmaksāšanas kārtību” attiecībā uz zemessargiem spēkā stājās 2010.gada 1.septembrī un tiem nav atpakaļvērsta spēka, un apstāklis, ka finansējuma ietvaros zemessargiem ticis nodrošināts uzturs, nevar radīt tiesības vērsties tiesā ar prasījumu par uzturdevas kompensācijas izmaksāšanu, jo tiesību normas šādas tiesības neparedzēja.

Lejupielādēt

12.01.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-191/2011

1. Atlaišanas pabalsts un kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu ir uzskatāmi par sociālajām garantijām. Šādas sociālās garantijas bijušajiem ierēdņiem paredzētas ar likumu, kad tie vairs neieņem ierēdņa amatu. Ja persona nav apmierināta ar iestādes lēmumu, kas pieņemts šajā sakarā, tā jau kā privātpersona var vērsties pret iestādi par lēmumu, kas attiecībā uz viņu pieņemts publisko tiesību jomā. 2. Jautājums par ierēdņa novērtējumu ir pārvaldes iekšējs tiesību akts, jo novērtēšanas mērķis ir iestādes darba organizēšana. Iekšēji tiesību akti nav pārbaudāmi administratīvajā tiesā, bet valsts pārvaldes ietvaros. Ja ierēdņa darbības novērtējums tiek izmantots tādu administratīvo aktu izdošanā kā lēmumā par ierēdņa mēnešalgas noteikšanu vai lēmumā par ierēdņa statusa izmaiņām, tas ir starplēmums. Vēl pirms administratīvā akta nodošanas izvērtēšanai administratīvajai tiesai starplēmumu var apstrīdēt augstākā iestādē un pārsūdzēt administratīvajā tiesā, ja tas jau pats par sevi skar būtiskas personas tiesības vai tiesiskas intereses vai būtiski apgrūtina to īstenošanu. 3. Ja iestāde ir regulējusi jautājumu par finanšu līdzekļu atmaksu saviem darbiniekiem, tas ir ierēdņa un iestādes dienesta attiecību ietvaros esošs jautājums, kas risināms valsts pārvaldē. Ja personai šo valsts pārvaldē noregulēto attiecību ietvaros ir iebildumi par atmaksāto finanšu līdzekļu apmēru un tas skar personas privātos finanšu līdzekļus, tad šāds prasījums ir izskatāms administratīvā procesa kārtībā.

Lejupielādēt

17.01.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-131/2011

1. Dienesta gaitas likuma 47.panta pirmās daļas 6.punkts noteic, ka amatpersonu atvaļina no dienesta sakarā ar iestādes vai amatpersonas amata likvidāciju vai amatpersonu skaita samazināšanu. Senāta nostiprinātā judikatūrā norādīts, ka norma piemērojama tā, lai sasniegtu Dienesta gaitas likuma 1.pantā un 3.panta pirmajā daļā norādīto vērtību – vienotu – stabilu un efektīvu dienestu. Dienesta vienotības princips izpaužas visās Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē. Dienests Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē ir vienots, iestādes vai amatpersonas amata likvidācijas vai amatpersonu skaita samazināšanas gadījumā iestādei ir pienākums pārbaudīt brīvas amata vietas esību visa dienesta ietvaros. 2. Amatpersonu brīdināšana pirms zināms, kura amatpersona patiešām tiks atvaļināta, degradē brīdinājuma jēgu, tomēr šādam procesuālam pārkāpumam nav būtiskas ietekmes uz galīgā lēmuma tiesiskumu. 3. Iestāde var noteikt, pēc kādiem kritērijiem tā vērtē amatpersonas, un tiesai piekrīt kontrole pār kritēriju vienādu un nediskriminējošu ievērošanu. 4. Iestādei ir zināma brīvība jautājumā, vai vienu rakstveida administratīvo aktu adresēt vairākiem adresātiem, vai sagatavot katram adresātam atsevišķu administratīvo aktu. 5. Administratīvā procesa likuma 62.pants uzliek pienākumu iestādei uzklausīt adresāta vai trešās personas viedokli un argumentus lietā, kurā tiek lemts par adresātam vai trešajai personai iespējams nelabvēlīgu administratīvo aktu. Uzklausīšanas pienākums ir spēkā gan lemjot par privātpersonai esošu tiesību liegšanu, gan lemjot par privātpersonas prasījumu piešķirt tai tiesības. 6. Uzklausīšanas pienākuma neizpildīšanas sekas ir administratīvā akta apstrīdamība. Tā ietekmē administratīvā akta atcelšanu tikai tiktāl, ciktāl uzklausīšanas pienākuma neievērošana ir ietekmējusi administratīvā akta saturu, t.i., vai uzklausīšana varēja novest pie satura ziņā citāda administratīvā akta izdošanas. Uzklausīšanas pienākuma neievērošana neietekmētu satura ziņā citāda administratīvā akta izdošanu, ja iestādei saskaņā ar tiesību normām jāizdod obligātais administratīvais akts. Uzklausīšanas pienākuma neievērošana neietekmētu satura ziņā citāda administratīvā akta izdošanu arī tad, ja iestādei saskaņā ar tiesību normām jāizdod satura izvēles vai izdošanas izvēles administratīvais akts, taču iestādes rīcības brīvība ir samazināta līdz nullei. Pārējos gadījumos nav pamata atzīt, ka uzklausīšanas pienākuma neizpildīšana būtu nebūtisks procesuāls pārkāpums, kas neietekmētu administratīvā akta saturu.

Lejupielādēt

15.10.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-742/2010

1. Administratīvo tiesu kontrolei ir pakļauti lēmumi par amatpersonas tiesiskā statusa nodibināšanu, maiņu, izbeigšanu vai par amatpersonas disciplināro sodīšanu, kā arī citi lēmumi, ja tie būtiski ierobežo amatpersonas cilvēktiesības. Par cilvēktiesību būtisku ierobežojumu nav atzīstama iespējamība, ka lēmumā konstatētie fakti un atzinums par disciplinārpārkāpuma izdarīšanu varētu tikt izmantoti citā lietā. 2. Lai nolēmums, kurā konstatēts pārkāpums, iegūtu konstatējoša administratīvā akta pazīmes un tādējādi tiktu pakļauts administratīvās tiesas kontrolei, pārkāpuma konstatējumam ir jābūt ar saistošu raksturu, jārada tiesiskas sekas. 3. Lēmums par disciplinārlietas izbeigšanu, kas ietver arī faktus un atzinumu par disciplinārpārkāpuma izdarīšanu, ir iestādes iekšējs lēmums, kas skar tikai pašu iestādi un tādējādi nav administratīvais akts, ja vien minētais atzinums nerada amatpersonai tiesiskas vai faktiskas sekas.

Lejupielādēt

06.12.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-673/2010

1. Iztulkojot Dienesta gaitas likuma 47.panta pirmās daļas 6.punktu, Senāts norādījis, ka tā piemērojama tā, lai sasniegtu Dienesta gaitas likuma 1.pantā un 3.panta pirmajā daļā norādīto vērtību – vienotu, stabilu un efektīvu dienestu. Senāts atzinis, ka atbilstoši Dienesta gaitas likumam dienesta vienotības princips izpaužas visās Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē. Iestādes vai amatpersonas amata likvidācijas vai amatpersonu skaita samazināšanas gadījumā iestādei ir pienākums pārbaudīt visa dienesta ietvaros, vai pastāv brīva amata vieta. Dienesta gaitas likums nenoteic tuvāk, cik un kādas tieši brīvas amata vietas piedāvājamas. Tātad te iestādei ir plaša rīcības brīvība. 2. Personai ir tiesības prasīt, lai iestāde izmanto savu rīcības brīvību nekļūdīgi. Tiesa var pārbaudīt tikai to, vai valsts pārvalde, izmantojot savu rīcības brīvību, ir rīkojusies tiesiski. Valsts pārvaldes rīcības brīvība nav izmantota tiesiski, ja tā ir kļūdaina. Līdz ar to tiesai ir jāpārbauda iespējamās rīcības brīvības izmantošanas kļūdas: rīcības brīvības neizmantošana, rīcības brīvības pārsniegšana, rīcības brīvības nepareiza izmantošana. 3. Valsts pārvaldes rīcības brīvība ir izmantota nepareizi, ja tās izmantošana ir pretrunā ar noteikumiem, kas reglamentē rīcības brīvības pareizu izmantošanu– tas ir, ja lēmuma pieņēmējs nav metodoloģiski korekti izdarījis vispārējos lietderības apsvērumus, nav ievērojis likuma specifiskos norādījumus, patvaļas aizlieguma principu vai procesuālā taisnīguma principus. Vispārējos lietderības apsvērumos iekļaujams arī efektivitātes princips (Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta desmitā daļa). Dienesta vienotības principa ietvaros tas nozīmē, ka brīvo amata vietu piedāvājums nevar būt formāls, acīmredzami patvaļīgs, bet tāds, kurš ir pēc iespējas efektīvāks, tostarp atbilstošākais no pieejamajiem vakantajiem amatiem.

Lejupielādēt

28.09.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-632/2010

1. Vienota, stabila un efektīva specializētā valsts dienesta (Iekšlietu ministrijas sistēmas un Ieslodzījuma vietu pārvaldes iestādes) nodrošināšanas nolūkā iestādes vai amatpersonas amata likvidācijas vai amatpersonu skaita samazināšanas gadījumā iestādei ir pienākums šā dienesta ietvaros pārbaudīt, vai pastāv brīva amata vieta. 2. Valsts dienesta attiecību īpašā rakstura dēļ uz valsts civildienesta vai specializētā dienesta personām neattiecas regulējums par arodbiedrībām, tostarp nepieciešamība saņemt arodbiedrības atļauju personas atlaišanai no dienesta. Arodbiedrībām nav tiesību aizkavēt valsts darbību publisko tiesību jomā.

Lejupielādēt

13.11.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-490/2010

1. Dienests Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē (specializētais dienests) ir veidots atbilstoši karjeras dienesta modelim. Karjeras dienesta modelim raksturīga pakāpeniska dienesta gaita, kad persona sāk dienestu no zemākās amata pozīcijas un pakāpeniski veido karjeru, pārejot arvien augstākos amatos sistēmas ietvaros. Atvaļināšanas pamats no specializētā dienesta var būt neatbilstība amatam tikai gadījumā, ja amatpersona nepiekrīt pārcelšanai citā amatā. 2. Citādāk Latvijā ir veidots valsts civildienests, kas atbilst amatu dienesta modelim. Amatu dienesta sistēmā uz visiem vakantajiem amatiem tiek izsludināts atklāts konkurss, kurā var piedalīties jebkura persona, kura atbilst konkrētajam amatam izvirzītajām prasībām. Augstākie amati nav garantēti zemākus amatus ieņemošajiem, bet tajos var nokļūt arī dienestam iepriekš nepiederējušas personas. 3. Ierēdnis valsts civildienestā nonāk konkrētā amatā, un viņam nav no dienesta organizācijas sistēmas automātiski izrietošu tiesību pāriet citos civildienesta amatos, vēl jo vairāk citā iestādē. Valsts civildienesta attiecības izbeidzas sakarā ar neatbilstību ieņemamajam amatam, neparedzot piedāvāt ierēdnim citu amatu. Tādējādi uz valsts civildienestu neattiecas dienesta vienotības princips.

Lejupielādēt

30.04.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-407/2010

1. Iestādes lēmums, ar kuru tiek noteikts īpaši pakļautas personas pamata atalgojums (mēnešalga), skar Latvijas Republikas Satversmes 107.pantā garantētās personu tiesības par veikto darbu saņemt atbilstošu samaksu. 2. Prezumējams, ka iestādes lēmums, ar kuru personai noteiktā mēnešalga tiek samazināta, būtiski skar šīs personas tiesības uz darba samaksu, tāpēc šāds lēmums atzīstams par administratīvo aktu. Šī atziņa ir vienlīdz attiecināma kā uz ierēdņiem, tā uz citām amatpersonām.

Lejupielādēt

17.03.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-237/2010

1.Tiesību normas noteic, ka Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu persona pilda līdz 50 gadu vecumam. Pēc šā vecuma sasniegšanas iestādei ir rīcības brīvība izlemt, vai un uz cik ilgu laiku attiecīgā persona var turpināt dienestu. Tādējādi noteikta vecuma sasniegšana ir apstāklis, kas pats par sevi dod iespēju dienesta attiecības izbeigt, ja vien iestāde nesaskata konkrētajā gadījumā pieļaujamību (personas spējas) un nepieciešamību dienesta attiecību turpināšanai. 2. Iestādes rīcības brīvība, izlemjot jautājumu par iespēju pagarināt Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta amatpersonas dienesta pildīšanas laiku, ir ļoti plaša. Proti, personas palikšana dienestā pēc 50 gadu vecuma ir atkarīga ne tikai no personas fiziskā stāvokļa un profesionālajām iemaņām, bet ir saistīta ar konkrētās personas nepieciešamību dienestam. Nepieciešamība dienestam ir atklātais tiesību jēdziens, kas iestādei ir jāpiepilda ar saturu. Proti, iestādei ir iespējas izvērtēt plašu apstākļu kopumu katrā konkrētā gadījumā, izsverot attiecīgās personas nepieciešamību attiecīgajā amatā, struktūrvienībā, kā arī iestādē vispār. 3. Ar tiesību normām iestādei piešķirta plaša rīcības brīvība nenozīmē iestādes tiesības pieņemt patvaļīgu lēmumu (patvaļas aizlieguma princips). Tādējādi, ja tiesa, vērtējot tādu iestāde lēmumu, kura izdošanai iestādei piešķirta plaša rīcības brīvība, secina, ka lietā konstatētie fakti ir pretrunā ar iestādes norādīto pamatojumu, tiesai var būt pamats atzinumam, ka iestādes lēmums bijis patvaļīgs. Tiesa nevar principiāli norobežoties no kontroles pār iestādes apsvērumu tiesiskumu tikai tāpēc, ka iestādes rīcības brīvība ir ļoti plaša.

Lejupielādēt

23.10.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-798/2009

1. Jautājums par atalgojuma izmaksu tiesnesim ir skatāms administratīvā procesa kārtībā, jo tiesnesis kā valsts dienestā esoša persona ir amatpersona un jautājums par atalgojuma izmaksu būtiski skar amatpersonas cilvēktiesības. 2. Gadījumā, ja tieslietu ministrs nevirza atkārtoti amatā iecelto tiesnesi apstiprināšanai amatā bez pilnvaru termiņa ierobežojuma, tad tiesnesis uz likuma pamata (ex lege), tas ir, bez īpaša lēmuma pieņemšanas zaudē tiesneša statusu ar likuma „Par tiesu varu” 60.panta otrajā daļā paredzētā atkārtotās iecelšanas termiņa izbeigšanos. Šādā gadījumā nav nepieciešams Saeimas lēmums par tiesneša statusa zaudēšanu. 3. Pēc vispārējā principa tiesnesis atrodas amatā bez pilnvaru termiņa ierobežojuma, tomēr tiesneša iecelšana amatā uz noteiktu termiņu atsevišķos gadījumos var būt pieļaujama, kas nav pretrunā Latvijas Republikas Satversmes 84.pantam. 4.Tiesības uz tiesneša atalgojuma izmaksu ir tiesnesim. Ja persona ar konkrētu datumu ir zaudējusi tiesneša statusu, viņai nav subjektīvo tiesību prasīt tiesneša atalgojuma izmaksu par laiku pēc minētā datuma.

Lejupielādēt

24.03.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-278/2009

1. Lēmums, ar kuru amatpersonai ir liegta piekļuve attiecīga statusa informācijai, pats par sevi nenodibina, nemaina un neizbeidz amatpersonas tiesisko statusu. Tāpēc šāds lēmums nav administratīvais akts. 2. Vienlaikus speciālās atļaujas anulēšana var būt pietiekams pamats amatpersonas statusa izmaiņām vai dienesta attiecību izbeigšanai. Amatpersonas atbilstība ieņemamajam amatam lielā mērā tiek noteikta tieši ar lēmumu par speciālās atļaujas anulēšanu. Tādējādi kaut arī lēmumam, ar kuru amatpersonai ir liegta piekļuve attiecīga statusa informācijai, nav visu administratīvā akta pazīmju (nav galīgā noregulējuma, kas maina vai izbeidz amatpersonas tiesisko statusu), tā ietekme uz personas tiesībām pēc būtības, tostarp uz tiesībām saglabāt amatu, var būt būtiska un izšķiroša. Tāpēc pār šādu lēmumu būtu veicama kontrole tiesā administratīvā procesa kārtībā kā par starplēmumu, kuram ir būtiska ietekme uz gala lēmumu lietā. Tomēr speciālās tiesību normas (likuma „Par valsts noslēpumu” 13.panta trešā daļa, 11.panta piektā daļa) šādu kārtību neparedz. Šīs speciālās tiesību normas ierobežo personai Latvijas Republikas Satversmes 92.pantā noteiktās pamattiesības uz taisnīgu tiesu, tomēr šim ierobežojumam ir leģitīms mērķis – valsts drošības intereses. 3. Iestādes darbības lēmuma pieņemšanas laikā (tostarp personas iepazīstināšana ar lietas materiāliem, pierādījumiem, personas uzklausīšana) nav atzīstamas par faktisko rīcību Administratīvā procesa likuma 89.panta izpratnē, jo tiesiskās attiecības tiek noregulētas tieši ar tiesību aktu. 4. Kontrole pār administratīvā akta izdošanas procesa tiesiskumu ir saistāma ar kontroli pār attiecīgo administratīvo aktu. Ja tiesā nav izskatāms prasījums par iestādes lēmumu, tiesā nav pārbaudāms arī prasījums par procesa tiesiskumu, kurā šis lēmums pieņemts.

Lejupielādēt

27.02.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-123/2009

1. Administratīvais akts ir tikai tāds attiecībā uz amatpersonu pieņemts iestādes lēmums, kas: 1) ietekmē amatpersonas tiesisko statusu; 2) paredz amatpersonas disciplināro sodīšanu; 3) būtiski ietekmē amatpersonas cilvēktiesības. 2. Ierēdņa amata maiņa pati par sevi nav ierēdņa tiesiskā statusa maiņa. Ierēdnim ir tiesības uz pastāvīgu civildienestu, nevis noteiktu amatu. 3. Pazīmes, kas var liecināt, vai ar pārcelšanu ir būtiski aizskartas ierēdņa cilvēktiesības, ir šādas: 1) ierēdņa viedokļa uzklausīšana un izvērtēšana pirms lēmuma par pārcelšanu pieņemšanas; 2) amata, uz kuru ierēdnis pārcelts, atbilstība ierēdņa izglītībai, kvalifikācijai un profesionālajām iemaņām; 3) iepriekšējā atalgojuma un sociālo garantiju saglabāšana; darbavietas fiziskā pieejamība.

Lejupielādēt

06.11.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-705/2008

1. Ierēdņa, tostarp specializētā dienesta ierēdņa, saukšana pie disciplinārās atbildības neatbrīvo viņu no iespējamās administratīvās vai kriminālatbildības. Proti, ar vienām darbībām persona var būt izdarījusi noziedzīgu nodarījumu un, būdama ierēdnis, arī disciplinārpārkāpumu, par ko tiek atbilstoši sodīta. Tiesību normas neparedz, ka iestādei vai administratīvajai tiesai šādos gadījumos būtu jāsagaida nolēmums krimināllietā, lai varētu pieņemt lēmumu saistībā ar disciplinārlietu. Lai izlemtu jautājumu par personas saukšanu pie disciplināratbildības, iestāde un administratīvā tiesa pati noskaidro apstākļus un dod tiem savu vērtējumu. 2. Disciplinārlietas izskatītājam nav aizliegts lietas apstākļu noskaidrošanas ietvaros izvērtēt arī materiālus no ierosinātas krimināllietas, ja kriminālprocesa virzītājs devis atļauju iepazīties ar krimināllietas materiāliem. Kriminālprocesa likuma 375.pantā noteiktais, ka krimināllietā esošie materiāli ir izmeklēšanas noslēpums un ar tiem var iepazīties tikai ar procesa virzītāju atļauju, nenozīmē, ka krimināllietas materiāli nekādā gadījumā kriminālprocesa laikā nav izsniedzami izmantošanai administratīvajā lietā. Minētā Kriminālprocesa likuma norma ir vērsta uz kriminālprocesa mērķa sasniegšanu un nav saprotama kā vispārējs aizliegums pirmstiesas procesā izsniegt krimināllietas materiālus. Proti, šī tiesību norma vienkārši dod iespēju procesa virzītājam izlemt, vai lietas materiālu izsniegšana konkrētajā brīdī un konkrētajai personai nekaitē izmeklēšanas interesēm, un vajadzības gadījumā atteikt materiālu izsniegšanu. 3. Tiesību normas neparedz ierobežojumus valsts civildienesta attiecību izbeigšanai ierēdņa slimības laikā. Proti, uz ierēdņiem, tostarp specializētā civildienesta ierēdņiem, nav paredzēts tāds regulējums kā darba tiesiskajās attiecībās, kurās saskaņā ar Darba likumudarba devējam nav tiesību uzteikt līgumu darbinieka pārejošas darbnespējas laikā. Arī disciplināratbildības piemērošanas jautājumos valsts civildienesta tiesiskajās attiecībās nav piemērojamas Darba likuma normas. Tādējādi disciplinārlietas izskatītājam nav ierobežojumu piemērot personai disciplinārsodu – atlaišanu no amata –laikā, kamēr ierēdnim ir pārejoša darba nespēja. Nosacījums, ka personas darbnespējas laiku neieskaita dienesta pārbaudes/disciplinārlietas izmeklēšanas laikā, nav tulkojams tādējādi, ka šajā laikā nedrīkstētu personai piemērot disciplinārsodu, bet gan tādējādi, ka disciplinārlietas izskatītājs par attiecīgu laiku var pagarināt disciplinārlietas izmeklēšanas termiņu, ja uzskata, ka personas darbnespējas dēļ nav iespējams vispusīgi izvērtēt visus disciplinārlietas izlemšanai būtiskos apstākļus. 4. Saskaņā ar tiesību normām policijas amatpersonas, lai konstatētu alkohola reibumu, ir tiesīgas izmantot šim nolūkam paredzētu mēraparātu (alkometru), kas atbilst Ministru kabineta noteiktajām prasībām. Nosacījuma, ka alkometriem jāatbilst Ministru kabineta noteikumos izvirzītām prasībām, mērķis ir nodrošināt, lai ar alkometru veiktie mērījumi būtu precīzi un ticami. Tādējādi, ja konkrēts alkometrs nav verificēts Ministru kabineta noteiktajā termiņā un tāpēc ir atzīstams par neverificētu, varētu uzskatīt, ka tā mērījumi nav precīzi un ticami, līdz ar to nav arī pieļaujami kā pierādījums. Tomēr, ja personas atrašanos alkohola reibuma stāvoklī apliecina arī citi pierādījumi, turklāt alkometra pēctermiņa verificēšanā atzīts, ka aparāts ir joprojām ir tehniski derīgs un precīzs, nav objektīvi konstatējams, ka pārbaudes veikšanas brīdī alkometrs būtu bijis tehniski nederīgs, un tiesa alkometra rādījumus var neizslēgt no pierādījumu loka (proti, var atzīt tos par pieļaujamu pierādījumu).

Lejupielādēt

03.05.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-311/2007

1. Administratīvais process savā būtībā ir attiecības starp valsti (plašākā nozīmē) no vienas puses un privātpersonu no otras puses. Turklāt šīs attiecības ir konkrētas un tikai publisko tiesību jomā. Valsts pusē darbojas ar attiecīgu kompetenci apveltīta institūcija (parasti – valsts pārvaldes iestāde), savukārt privātpersona, uz kuru attiecīgā darbība ir vērsta, ir ar šo institūciju nesaistīta, un abu šo subjektu attiecības ir noteicis konkrētais gadījums. Tādējādi administratīvi procesuālas attiecības tiek dibinātās uz āru, savukārt lēmumi vai rīcība, kas veikta valsts pārvaldes iekšienē, parasti nav izskatāma administratīvā procesa kārtībā, bet tiek risināta valsts pārvaldes ietvaros. 2. Ņemot vērā administratīvā procesa kā cilvēktiesību aizsardzības mehānisma raksturu un personai radīto seku būtiskumu, atsevišķos gadījumos arī pārvaldes ietvaros izveidojušās tiesiskās attiecības tiek pakļautas izskatīšanai administratīvā procesa kārtībā, proti, tad, ja iestādes rīcība vai lēmums skar amatpersonas vai iestādei īpaši pakļautas personas tiesiskā statusa nodibināšanu, maiņu, izbeigšanu un šīs personas disciplināro sodīšanu, vai arī, ja tas būtiski ierobežo amatpersonas vai iestādei īpaši pakļautas personas cilvēktiesības. 3. Jautājums par tiesībām uz mācību atvaļinājumu vērtējams personas tiesību uz izglītību kontekstā. 4. Latvijas Republikas Satversmes 112.panta (tiesības uz izglītību) tvērumā neietilpst tiesības studēt doktorantūrā. Līdz ar to secināms, ka LR Satversmē garantētās cilvēka tiesības uz izglītību neaptver arī personas tiesības prasīt mācību atvaļinājumu promocijas darba izstrādei. Tiesības studēt doktorantūrā paredzētas tiesību normās ar zemāku juridisko spēku, t.i., likumā. 5. Saskaņā ar Latvijas normatīvajiem aktiem obligāta prasība ierēdņa amata kandidātam ir augstākā izglītība. No tiesību normām neizriet ne prasība, ne arī nepieciešamība ierēdņa amata (tostarp arī ministrijas valsts sekretāra) pienākumu izpildītājam būt ar doktora grādu. 6. Nosacījumu, ka blakus sūdzības tiek izskatītas rakstveida procesā, nevar uzskatīt par tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojumu. Proti, par tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojumu nevar uzskatīt apstākli, ka persona savus apsvērumus procesuālu jautājumu izlemšanā (kas ir blakus sūdzību priekšmets) neizsaka, uzstājoties tiesas sēdē.

Lejupielādēt

22.08.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-451/2006

1. Pašvaldībām normatīvajos aktos noteiktā publiskā funkcija gādāt par iedzīvotāju izglītību nenozīmē, ka pašvaldības mācību iestādē personas pieņemšana darbā, atbrīvošana no darba u.tml. darbības, kas saistītas uz darba tiesiskajām attiecībām, tiek veiktas publisko tiesību jomā. 2. Ņemot vērā, ka likumdevējs paredzējis, ka attiecīgās izglītības iestādes dibinātājs vispārējās izglītības iestādes vadītāju pieņem darbā un atbrīvo no darba (Vispārējās izglītības likuma 11.panta trešajā daļa), atzīstams, ka pašvaldība, konkursa kārtībā atlasot un pieņemot darbā pirmsskolas izglītības iestādes vadītāju, veic darbības, kas vērstas uz darba tiesisko attiecību nodibināšanu. Proti, pašvaldība šādos gadījumos darbojas kā ikviens cits darba devējs un tādējādi rīkojas privāto tiesību jomā. Viena no administratīvā akta un faktiskās rīcības pamatpazīmēm ir publisko tiesību joma. Tādējādi kontrole pār pašvaldības rīcību un lēmumiem pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja atlasē nav veicama administratīvā procesa kārtībā.

Lejupielādēt