IESLODZĪTO TIESĪBAS / SODU IZPILDES TIESĪBAS

22.06.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-85/2022

1. Lai sasniegtu Latvijas Sodu izpildes kodeksā noteikto soda progresīvās izpildes mērķi, lēmums par soda izciešanas režīma maiņu jāpieņem, katrā gadījumā individuāli vērtējot notiesātā uzvedību un resocializācijas pakāpi. Izvērtēšanas komisijai ir jāvērtē notiesātās personas uzvedība, kuru raksturo vairāki kritēriji – notiesātā piedalīšanās dažādās aktivitātēs un sasniegtie rezultāti, izdarītie soda izciešanas režīma prasību pārkāpumi un būtība. Jāņem vērā arī informācija, kas raksturo resocializācijas plānā noteikto pasākumu izpildi. Proti, likumdevējs ir noteicis vairākus kritērijus, kas jāņem vērā lemjot par soda izciešanas režīma maiņu, ieskaitot resocializācijas plānā noteikto pasākumu izpildi. Taču šis kritērijs nav uzskatāms par prioritāru attiecībā pret pārējiem kritērijiem un nav obligāts priekšnoteikums soda izciešanas režīma mīkstināšanai. Likumdevējs ir pieļāvis to, ka persona var iesniegt lūgumu par soda izciešanas režīma mīkstināšanu arī brīdī, kad tā tieši soda izpildes vietā ir pavadījusi tikai īsu brīdi un resocializācijas plāns vēl vispār nav sastādīts vai arī ir sastādīts, bet vēl nav bijis iespējams sasniegt kādus rezultātus tā izpildē. Tādējādi, nav pamata secināt, ka likumdevējs būtu vēlējies, lai tiktu vērtēta tikai notiesātās personas uzvedība un resocializācijas rezultāti, kas sasniegti, izciešot sodu brīvības atņemšanas vietā, bet netiktu vērtēta notiesātā uzvedība un resocializācijas rezultāti, kas sasniegti pirmstiesas apcietinājuma laikā izmeklēšanas cietumā. Resocializācijas pasākumi ir jānodrošina gan personām, kuras ilgstoši ir apcietinājumā, gan personām, kuras izcieš sodu, un šiem pasākumiem ir vienlīdz liela nozīme attiecībā uz abām personu grupām, tādējādi nav nekāda pamata neņemt vērā resocializācijas rezultātus, kas sasniegti izmeklēšanas cietumā. 2. Ministru kabineta 2013.gada 9.aprīļa noteikumu Nr. 191 „Notiesātā resocializācijas īstenošanas kārtība” 25.punkts ir jāinterpretē kā tāds, kas nosaka, kā informācija par resocializācijas plāna izpildi un resocializācijas rezultātiem ir izmantojama, proti, ka tie ļauj šo informāciju izmantot, lemjot jautājumu par notiesātā soda izpildes gaitu soda progresīvās izpildes sistēmas ietvaros. Taču šie noteikumi nevar noteikt Latvijas Sodu izpildes kodeksā un Ministru kabineta 2015.gada 30.jūnija noteikumu Nr. 345 „Noteikumi par brīvības atņemšanas iestādes izvērtēšanas komisijas sastāvu, darbību un lēmumu pieņemšanas kritērijiem” neparedzētu obligātu priekšnoteikumu soda izciešanas režīma mīkstināšanai, jo to mērķis nav regulēt ne notiesāto virzību soda progresīvās izpildes sistēmā, ne komisijas darbību.

Lejupielādēt

26.07.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-37/2022

1. Viens no apstākļiem, kas attiecībā uz ieslodzītajiem var radīt necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizlieguma pārkāpumu, ir vienieslodzījums. Ieslodzītā nošķiršana no pārējiem ieslodzītajiem pati par sevi gan nav uzskatāma par necilvēcīgu izturēšanos. Tāpat arī aizliegums ieslodzītajam sazināties ar citiem ieslodzītajiem drošības, disciplināru un aizsardzības pasākumu dēļ pats par sevi neveido necilvēcīgas izturēšanās aizlieguma pārkāpumu. Tomēr pilnīga personas nošķiršana kopā ar sociālo izolāciju var sagraut personu un radīt tai tādu ciešanu pakāpi, ko nevar attaisnot ar drošības vai kādu citu pasākumu īstenošanas nepieciešamību. Lai novērtētu, vai ieslodzītā sociālā izolācija nerada necilvēcīgas izturēšanās aizlieguma pārkāpumu, jāņem vērā ieslodzītā personība un viņa lietas īpašie apstākļi, ieslodzījuma fiziskie apstākļi (tostarp kameras plašums un iekārtojums), kā arī personas izolācijas raksturs un sociālās izolācijas ilgums. Analizējot izolācijas raksturu, ir jāņem vērā, vai persona kamerā atrodas viena, personas saziņas iespējas ar ieslodzījuma vietas amatpersonām, citiem ieslodzītajiem, radiniekiem, pārstāvjiem un citām personām, arī tās pieeja radio, televīzijai un citām brīvā laika pavadīšanas iespējām un tam, vai vispār un kādas personai ir tikušas nodrošinātas ārpuskameras aktivitātes. 2. Ieslodzījuma vietai ir jāņem vērā izmaiņas izolētās personas apstākļos un uzvedībā, kā arī periodiski jāpārvērtē personas attiecīgās izolētības pakāpes nepieciešamība. Jo ilgāk pret personu tiek īstenota sociālā izolācija, jo detalizētākam ir jābūt iestādes īstenotās izolācijas nepieciešamības pamatojumam. Ilgstošs personas vienieslodzījums ir nevēlams. Sociālā izolācija, pat ja tā ir tikai relatīva, nevar tikt piemērota ieslodzītajam nenoteiktu laiku, ir jābūt objektīviem iemesliem tās piemērošanai, tā ir jāpiemēro tikai izņēmuma gadījumos un tikai pēc visu piesardzības pasākumu veikšanas, nodrošinot arī atbilstošas procesuālas garantijas. Proti, jo ilgāku laiku persona ir pavadījusi vienieslodzījumā, jo vairāk pastiprinās valsts pienākums meklēt alternatīvus risinājumus attiecīgo risku novēršanai.

Lejupielādēt

30.04.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-430/2021

Izmeklēšanas cietums nepieņem lēmumus par konkrēta drošības līdzekļa piemērošanu un tā termiņu. Izmeklēšanas cietuma uzdevums ir izpildīt izmeklēšanas tiesneša lēmumu par apcietinājuma piemērošanu, grozīšanu vai atcelšanu. Organizējot personas atbrīvošanu no ieslodzījuma vietas sakarā ar apcietinājuma atcelšanu, izmeklēšanas cietumam vairs nav jāizdara nekādi ar kriminālprocesu saistīti apsvērumi un tādējādi atbrīvošanas kārtība ir iestādes administratīvās darbības jautājums. Šāda izmeklēšanas cietuma rīcība ir pārbaudāma administratīvā procesa kārtībā. Proti, ieslodzījumu vietu darbība saistībā ar jautājumiem, kas nav balstīti uz kriminālprocesuāliem apsvērumiem un vērsti uz kriminālprocesuālu mērķu sasniegšanu, tiek pakļauti pārbaudei administratīvā procesa kārtībā kā darbība valsts pārvaldes jomā.

Lejupielādēt

22.03.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-83/2021

1. Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 28.panta otrā daļa nosaka, ka cietuma administrācija var veikt ieslodzītās personas korespondences kontroli, proti, šai kontrolei ir leģitīms mērķis, sabiedrības drošības un citu cilvēku aizsardzība, un kontroles veikšana ir noteikta ar likumu. Tomēr pirms veikt korespondences kontroli, atbildīgajai amatpersonai, kas to veiks, ir jāveic individuālo apstākļu izvērtējums un apcietinātā korespondenci jāpārbauda tad, ja tas ir nepieciešams, lai novērstu risku, ka var tikt aizskartas citu cilvēku tiesības vai apdraudēta sabiedrības drošība. Pārbaudes intensitāte un veids var būt atkarīgs no dažādiem apstākļiem, tostarp no personas atrašanās apcietinājumā ilguma un pašas apcietinātās personas uzvedības ieslodzījuma vietā. Proti, korespondences kontroles veikšana visā apcietinājuma laikā bez individuālu apstākļu izvērtējuma un citu cilvēka tiesību vai sabiedrības drošības apdraudējuma konstatēšanas, neatbilst Satversmes 96.pantam. Tiesai saņemot pieteikumu par faktiskās rīcības – korespondences kontroli – ir jāvērtē, vai iestāde kontroli ir veikusi tādā apmērā, kāds bijis nepieciešams un vai pirms tās veikšanas ir ņemti vērā individuālie apstākļi, apcietinātā personība un uzvedība, kā arī vai tās mērķis tiešām ir bijis novērst citu cilvēku vai sabiedrības drošības apdraudējumu. 2. Ieslodzītā ievietošana restotā norobežojumā viņa tikšanās laikā ar cietuma administrācijas darbiniekiem nepārkāpj necilvēcīgas un pazemojošas apiešanās aizliegumu, ja pirms tam ir veikts attiecīgās ieslodzītās personas individuāls uzvedības novērtējums un tā rezultātā iegūts apstiprinājums, ka persona ir jāievieto restotajā norobežojumā, jo ir konstatēti konkrēti drošības riski.

Lejupielādēt

08.07.2020. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1199/2020

Lejupielādēt

11.02.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-757/2020

Lejupielādēt

02.06.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-258/2020

Lejupielādēt

02.06.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-258/2020

Lejupielādēt

30.06.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-174/2020

Lejupielādēt

11.10.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-181/2019

1. Cietuma administrācija nodrošina ieslodzītā nogādāšanu ārstniecības iestādē ārpus ieslodzījuma vietas, ja viņam nepieciešami tādi veselības aprūpes pakalpojumi, kurus nevar nodrošināt ieslodzījuma vietā. Šādos gadījumos cietuma administrācijas iesaistīšanās ieslodzītā veselības aprūpes organizēšanā aptver vizītes pie ārsta laika saskaņošanu un ieslodzītā pārvešanas organizēšanu. 2. Lai varētu izvērtēt, vai cietuma administrācija ir izpildījusi pienākumu nodrošināt ieslodzītajam faktisku pieeju ārstniecības pakalpojumu veicējam, noskaidrojami arī iemesli, kuru dēļ plānotais veselības aprūpes pakalpojums nav saņemts. Ja konkrēta ārsta apmeklējums nav noticis ārstniecības iestādes vainas dēļ, par ko cietuma administrācija nebūtu vainojama, personas vajadzība pēc kāda veselības aprūpes pakalpojuma, visticamāk, nezūd tikai tāpēc, ka ārsts nav varējis viņu pieņemt. Līdz ar to nozīmi iegūst cietuma administrācijas turpmākā rīcība, nodrošinot ieslodzītajam nepieciešamo veselības aprūpi vai vēlreiz nogādājot viņu attiecīgā ārstniecības iestādē ārpus ieslodzījuma vietas.

Lejupielādēt

17.01.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-153/2019

Ar Latvijas Sodu izpildes kodeksa 13.2panta trešo daļu valsts pati ir atzinusi īpašo risku, ar ko ieslodzījuma vietās saskaras ieslodzītie, kas ir pirmās pakāpes radinieki personām, kas strādā vai strādājušas ar valsts un sabiedrības drošības nodrošināšanu saistītās valsts institūcijās. Šie ieslodzītie ir pakļauti riskam nevis kādu personisku vai individuālu iemeslu dēļ, bet gan tādēļ, ka viņi ir piederīgi noteiktai cilvēku grupai. Ir lielāka iespējamība, ka pret viņiem var tikt vērsta vardarbība, bet ir grūti noteikt, kad tieši tas varētu notikt, tāpēc ir īpaši svarīgi preventīvi mehānismi. Valstij ir pienākums veikt pasākumus riska grupai piederošu ieslodzīto drošības garantēšanai, neskatoties uz to, ka nav konstatējams kāds konkrēts un reāls ieslodzītā apdraudējuma gadījums.

Lejupielādēt

08.11.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-116/2019

Gadījumos, kad sanitārais mezgls nav pilnībā nodalīts no pārējās kameras, tīrīšanas (mazgāšanas) piederumu un līdzekļu izsniegšana ir īpaši nozīmīga. Lai arī šādu piederumu un līdzekļu īslaicīga neizsniegšana ieslodzītajam, kurš kamerā ir viens, parasti cilvēktiesību pārkāpumu neradīs, lai pārliecinoši nonāktu pie šāda secinājuma, jāizvērtē arī tas, kā attiecīgās kameras ir tīrītas pirms konkrētā ieslodzītā ievietošanas šajās kamerās.

Lejupielādēt

08.11.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-116/2019

Ja ieslodzītās personas pieteikums par uzturēšanās apstākļiem ieslodzījuma vietā tiek sadalīts vairākos atsevišķos prasījumos un katrs no tiem tiek analizēts atsevišķi, tas samazina katra argumenta nozīmi, vērtējot vispārējos apcietinājuma apstākļus, un līdz ar to netiek ņemta vērā šo apstākļu kumulatīvā ietekme uz ieslodzīto, kā to prasa Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. Šāda pieeja var viegli novest pie secinājuma, ka neviena no sūdzībām pati par sevi nav pietiekami nopietna, lai pieprasītu kompensāciju, pat gadījumos, kad vispārējā ietekme uz konkrēto ieslodzīto sasniegtu minētās konvencijas 3.panta pārkāpuma slieksni. Ir svarīgi ņemt vērā visu apstākļu kumulatīvo ietekmi, jo tikai tādā veidā var adekvāti novērtēt personas tiesību aizskāruma smagumu, kas ir īpaši nepieciešams, ja persona vēlas saņemt arī atlīdzinājumu par nemantisko kaitējumu, kas tai radīts ar neatbilstošiem ieslodzījuma apstākļiem. Līdz ar to tiesai, konstatējot, ka iestāde jau ir atzinusi cilvēktiesību pārkāpumu viena apstākļa dēļ, bet pastāv arī citi apstākļi, kas nav pilnībā atbilstoši visām prasībām, lai arī, atsevišķi ņemot, šie citi apstākļi cilvēktiesību pārkāpumu nerada, būtu spriedumā jāatzīst, ka papildus iestādes atzītajam prettiesisku faktisko rīcību veido arī šie citi prasībām neatbilstošie apstākļi.

Lejupielādēt

27.09.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-22/2019

Lejupielādēt

07.06.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-207/2018

Nav pietiekami konstatēt tikai ventilācijas lūku esību ieslodzījuma vietas kamerā un iespēju ieslēgt mākslīgo ventilēšanu. Svarīgi pārliecināties, vai esošā ventilācijas sistēma nodrošināja efektīvu gaisa apmaiņu. Apstāklis, ka mākslīgo ventilāciju var ieslēgt pēc ieslodzīto personu pieprasījuma, ir nesaprotama un pazemojoša prasība un nevar liecināt par normāli un efektīvi funkcionējošu ventilācijas sistēmu kamerā.

Lejupielādēt

07.06.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-207/2018

Pārapdzīvotības apstākļi nav vērtējami tikai no tā, vai dzīvojamā platība nav mazāka par noteikto minimumu. Tiesas uzdevums ir izvērtēt, kāda platība ieslodzītajam ir konkrētajā kamerā. Jautājums par platības lielumu nav formāls, bet gan izriet no nepieciešamības apsvērt, kādas ir reālās kustību iespējas telpā, proti, jāvērtē telpas konfigurācija un priekšmetu izvietojums tajā.

Lejupielādēt

07.06.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-194/2018

Lai arī ieslodzījuma vietai būtu jāpielāgojas mūsdienu higiēnas standartiem un finanšu līdzekļu pieejamības gadījumā jācenšas nodrošināt plašāku higiēnas līdzekļu loku, šobrīd normatīvajos aktos noteiktais minimums nav acīmredzami neatbilstošs, lai konstatētu, ka ar to per se tiek pārkāpts Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3.pants. Vienlaikus atsevišķos gadījumos tāpat var būt nepieciešams šīs normas pielāgot ieslodzītās personas individuālajām vajadzībām.

Lejupielādēt

06.07.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-130/2018

Lejupielādēt

26.04.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-119/2018

Tā kā roku un kāju dzelži paši par sevi nav sāpes izraisoši vai pazemojoši, kā arī tiem līdzīgi speciālie līdzekļi ir akceptēti Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā, to izmantošana ir pieļaujama, ja, individuāli izvērtējot konkrēto situāciju, tiek konstatēts, ka šādu līdzekļu lietošana ir nepieciešama drošības apdraudējuma novēršanai, un tas netiek darīts pazemojošā veidā un nenodara kaitējumu personas veselībai. Ir būtiska atšķirība, vai persona tiek sasaistīta ar speciālajiem līdzekļiem, pārvietojot viņu ārpus ieslodzījuma vietas, vai ikdienā, pārvietojoties tikai pa ieslodzījuma vietas teritoriju. Ja persona tiek pārvietota ārpus ieslodzījuma vietas, tad būtiski palielinās iespējamais drošības apdraudējums.

Lejupielādēt

24.08.2018. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-47/2018

Lejupielādēt

28.12.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-169/2017

Gadījumos, kad pieteicējs sūdzas par ilgstošu savu tiesību pārkāpumu un uzturēšanas apstākļi cietumā, uz kuriem atsaucas pieteicējs, nemainās arī pēc iesnieguma izskatīšanas iestādē, uzlikt pieteicējam pienākumu regulāri rakstīt analoga satura iesniegumus par sliktajiem sadzīves apstākļiem, ja tie nav uzlabojušies, būtu pārāk formāla un nepamatota prasība.

Lejupielādēt

15.11.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1459/2016

1. Vispārīgā gadījumā, ja persona ir vērsusies Veselības inspekcijā ar sūdzību par ārstniecības kvalitāti, tai ir tiesības gadījumā, ja netiek ierosināta administratīvā pārkāpuma lietvedība, saņemt Veselības inspekcijas izvērtējumu par strīdus situāciju – saņemt atbildi pēc būtības. Ja persona šādu atbildi nav saņēmusi, tā nav sniegta pēc būtības vai arī ir nokavēts tās sniegšanas termiņš, persona saskaņā ar Iesniegumu likuma 10.pantu var vērsties tiesā administratīvā procesa kārtībā. Tiesa šādā gadījumā pēc būtības nepārbauda pārkāpumus, par kuriem persona sūdzējusies inspekcijā, bet pārbauda, vai iestāde sniegusi personai atbildi. Savukārt prasījums par ārstniecības iestādes sniegtā pakalpojuma kvalitāti un saistītais atlīdzinājuma prasījums šādā gadījumā ir skatāms civiltiesiskā kārtībā. 2. Ja konkrēta rīcība attiecībā uz ieslodzījumā esošām personām būtiski ierobežo to cilvēktiesības, tostarp tiesības uz Latvijas Republikas Satversmes 111.pantā paredzētajām tiesībām uz veselības aizsardzību un garantētu medicīniskās palīdzības minimumu, tā ir pārbaudāma administratīvā procesa kārtībā. Tāpēc, ja tiesību normās noteiktās ieslodzītās personas tiesības uz pienācīgu medicīnisko aprūpi un palīdzību ir ierobežotas, tā var šīs tiesības aizsargāt administratīvā procesa kārtībā. Šādā administratīvajā procesā Veselības inspekcija un pēc tam administratīvā tiesa kontroli pār personas veselības aprūpi īsteno nevis Iesniegumu likumā noteiktajā kārtībā, bet gan izvērtē argumentus par iespējamo tiesību aizskārumu pēc būtības.

Lejupielādēt

30.09.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-311/2016

Ministru kabineta 2006.gada 30.maija noteikumu Nr.423 „Brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumi” 19.punktsparedz iestādes rīcības brīvību izlemt, cik bieži nodrošināt iespēju mazgāties pirtī vai dušā, paredzot arī šīs rīcības brīvības robežas. Rīcības brīvības piešķiršana nozīmē individualizētu lēmumu pieņemšanu attiecībā uz konkrētiem gadījumiem. Tas nozīmē, ka ar šo normu ir noteikts iestādes pienākums katrā konkrētā gadījumā izdarīt lietderības apsvērumus, tādējādi panākot saprātīgāko, lietderīgāko un pieņemamāko risinājumu gan no valsts budžeta interešu viedokļa, gan no cilvēktiesību viedokļa. Tāda normas izpratne, ka formāli tiek ievērotas minimālās normā noteiktās prasības, nav pareiza, jo tad iestāde neizmanto tai ar normu noteikto rīcības brīvību, kas ir vērtējama kā rīcības brīvības izmantošanas kļūda, kā rezultātā norma arī zaudē savu jēgu. Iestādes tiesības veikt lietderības apsvērumus vienmēr rada arī pienākumu to darīt. Tādējādi, lai arī starptautiskajos dokumentos vai nacionālajās tiesību normās noteiktās minimālās prasības var kalpot kā atskaites punkts, tomēr to nodrošināšana negarantē to, ka cilvēktiesības šādā gadījumā netiks pārkāptas. Patiesais atskaites punkts mazgāšanās biežuma nodrošināšanai ir nepieciešamība, kas ietver sevī arī cilvēktiesību apsvērumus.

Lejupielādēt

05.04.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-423/2013

1. Satversmes 96.pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz korespondences neaizskaramību, tas ir, iespēju netraucēti un bez cenzūras sazināties ar citiem. Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.panta pirmā daļa noteic, ka ikvienam ir tiesības uz korespondences noslēpumu. Savukārt panta otrā daļa noteic, ka valsts institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības. Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.pants aizsargā arī juridisku personu. Tādējādi Satversmes 96.pants un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.pants aizsargā gan korespondences nosūtītāja, gan saņēmēja tiesības uz korespondences neaizskaramību bez nepamatotas iejaukšanās no valsts institūciju puses. 2. Satversmes 100.pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Savukārt Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.panta pirmā daļa noteic, ka ikvienam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no valsts institūciju puses. Satversmē noteikto pamattiesību subjekts var būt gan fiziskā, gan juridiskā persona. Tādējādi Satversmes 100.pants un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.pants aizsargā kā informācijas adresāta tiesības saņemt konkrēto informāciju, tā arī informācijas nosūtītāja tiesības paļauties uz to, ka viņa izplatītā informācija sasniegs adresātu bez iejaukšanās no valsts institūciju puses. 3. Ja nosūtīto korespondenci un sniegto informāciju adresāti nesaņem, jo to no sūtījumiem izņem ieslodzījuma vietu amatpersonas, uzskatāms, ka ir ierobežotas Satversmes 96. un 100.pantā garantētās nosūtītāja, t.sk. juridiskas personas, tiesības uz korespondences neaizskaramību un tiesības izplatīt informāciju bez iejaukšanās no valsts institūciju puses. Jautājums par to, vai pieteicēja tiesību ierobežojums ir pamatots, vērtējams, izskatot lietu pēc būtības.

Lejupielādēt

05.04.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-89/2013 (JUDIKATŪRAS MAIŅA)

1. Cietuma priekšnieka atļauja īslaicīgi atstāt cietuma teritoriju nevar aprobežoties tikai ar atļaujas iziet no cietuma teritorijas izsniegšanu un likumā noteikto dienu skaita kontroli. Izsniedzot atļauju atstāt cietumu, cietuma priekšnieka pienākums ir pārbaudīt, vai atļaujas izsniegšana netraucēs noteiktā soda izpildes noteikumu ievērošanu, iekšējās kārtības nodrošināšanu brīvības atņemšanas iestādē, iespējamo disciplināro pārkāpumu izmeklēšanu un sodīšanu un citus apstākļus. 2. Atbilstoši kriminālsoda mērķim, sabiedrības interešu un drošības vārdā cietuma priekšniekam ir jāizvērtē iespējamais sabiedrības apdraudējums pirms atļaujas došanas notiesātai personai pirms galīgā soda izciešanas īslaicīgi atstāt cietuma teritoriju. Cietuma priekšnieks nevar aprobežoties tikai ar formālo apstākļu pārbaudi, norādījumu par rīcību vai uzvedību, kas jāievēro, īslaicīgi atstājot brīvības atņemšanas iestādes teritoriju. Atļaujas izsniegšana notiesātai personai īslaicīgi atstāt cietuma teritoriju nedrīkst traucēt drošības un kārtības prasību nodrošināšanai brīvības atņemšanas vietā, tā nedrīkst traucēt cietuma priekšniekam novērst gatavotu likumpārkāpumu, izmeklēt un piemērot sodu par disciplīnas pārkāpumu. Vienlaikus atļaujas atteikums nevar būt patvaļīgs. Argumentiem, kas ir par pamatu atļaujas neizsniegšanai, jābūt izskaidrotiem, pamatotiem, balstītiem uz vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem apstākļiem.

Lejupielādēt

15.10.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-727/2012

Pamudinājuma piešķiršana ir brīvības atņemšanas iestādes administrācijas tiesības, nevis pienākums, un līdz ar to pieteicējam nav subjektīvo tiesību pieprasīt pamudinājuma piešķiršanu. Arī konkrēta pamudinājuma veida izvēle pamudinājuma piešķiršanas gadījumā ir brīvības atņemšanas iestādes administrācijas tiesības, un notiesātajam nav subjektīvo tiesību pamudinājuma piešķiršanas gadījumā izvēlēties konkrētu pamudinājuma veidu, lai gan brīvības atņemšanas iestādes administrācija var ņemt vērā notiesātā viedokli.

Lejupielādēt

09.07.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-681/2012

1. Valsts pienākums ir darīt visu saprātīgi iespējamo, lai nepieļautu vardarbību ieslodzīto starpā. Neveicot pienācīgus pasākumus, valsts rīkojas prettiesiski. 2. Lietās, kuras saistītas ar vardarbību ieslodzīto starpā, sevišķa nozīme ir objektīvās izmeklēšanas principam. Iegūtā informācija ir saprātīgi novērtējama, lai konstatētu cilvēktiesību pārkāpumu konkrētā gadījumā.

Lejupielādēt

20.04.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-372/2012

1. Jēdziens atbilstīgs atlīdzinājums nozīmē, ka atlīdzinājumam ir jābūt taisnīgam. Atlīdzinājumam ir jāsniedz gandarījums personai, kuras tiesības ir tikušas aizskartas. Tam ir arī preventīva nozīme. 2. Ja valsts ir atzinusi cilvēktiesību pārkāpumu, bet noteikusi atlīdzinājumu, kas ir ievērojami zemāks par minimumu, kādu Eiropas Cilvēktiesību tiesa parasti piešķir par attiecīgu pārkāpumu, persona saglabā upura statusu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 34.panta izpratnē. Līdz ar to, nosakot atlīdzinājumu, tiesai jāsalīdzina Eiropas Cilvēktiesību tiesas noteiktais atlīdzinājums līdzīgās lietās un jāņem vērā ne tikai Latvijas ekonomiskās iespējas, bet arī tas, ka atlīdzinājums par morālo kaitējumu nedrīkst būt ievērojami zemāks par minimumu, kādu noteikusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa salīdzināmās lietās. 3.Līdzekļu trūkums nav attaisnojums higiēnas līdzekļu neizsniegšanai ieslodzītajam, un atlīdzinājuma veida un apmēra noteikšanai nav būtiski, ka iestāde rīkojusies prettiesiski bez nodoma. 4. Par higiēnas līdzekļu neizsniegšanu, kā arī iestādes rīcību, liekot šķēršļus personas tiesībām sūdzēties augstākā iestādē par savu tiesību aizskārumu, atvainošanās nav uzskatāma par atbilstīgu atlīdzinājumu Satversmes 92.panta un Administratīvā procesa likuma 92.panta izpratnē. Šāds atlīdzinājums nav uzskatāms par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli.

Lejupielādēt

22.06.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-303/2012

1. Satversmes 96.pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību, kas ietver arī tiesības veidot un uzturēt attiecības ar ģimenes locekļiem. Sarakste ar ģimenes locekļiem ir viens no veidiem, kā ieslodzījuma vietā esošā persona var uzturēt attiecības ar ģimenes locekļiem. Šīs tiesības nav absolūtas, tās var ierobežot, ja ierobežojums ir noteikts ar likumu, tam ir leģitīms mērķis un tas ir samērīgs. Notiesāto tiesības uz korespondences neaizskaramību ir ierobežotas saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksa 41.panta septīto daļu, kas paredz, ka notiesātajiem adresēto pasta sūtījumu un pienesumu saturs tiek pārbaudīts. Minētais korespondences neaizskaramības ierobežojums, kas izpaužas vēstuļu lasīšanā un aizturēšanā, ir vērsts uz to, lai garantētu kārtību un drošību brīvības atņemšanas iestādēs un tādējādi aizsargātu arī sabiedrības drošību, kā arī aizsargātu sabiedrību pret noziedzību. 2. Notiesātai personai nosūtot privāto vēstuli un cietuma administrācijai šādu vēstuli izlasot, notiesātais nenonāk saskarsmē ar cietuma administrācijas pārstāvjiem. Notiesātā nosūtāmo vēstuļu pārbaudes mērķis ir nevis konstatēt, vai notiesātais ir pieklājīgs saskarsmē ar cietuma administrācijas pārstāvjiem vai arī nelieto necenzētus vārdus, bet noteikt, vai notiesātais neapdraud drošību un kārtību ieslodzījuma vietā vai citus likumā minētos leģitīmos mērķus.

Lejupielādēt

02.02.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-238/2012

1. Pamats atbrīvošanai no valsts nodevas ir personas mantiskais stāvoklis, kas neļauj īstenot tiesības uz tiesu likumā noteiktā valsts nodevas apmēra dēļ. Tiesai, lemjot par atbrīvošanu no valsts nodevas, ir jāņem vērā personas mantiskais stāvoklis pieteikuma pieņemšanas laikā, samērīgums starp personas tiesību uz tiesu ierobežojumu un valsts nodevas mērķi, kā arīvienlīdzīga attieksme pret personām ar vienlīdz smagu materiālo stāvokli. 2. Atrašanās brīvības atņemšanas iestādē pati par sevi nav pamats, lai ieslodzīto atbrīvotu no valsts nodevas samaksas, tāpēc arī šajos gadījumos ir jāvērtē personas mantiskais stāvoklis. 3. Ieslodzītajiem tiek nodrošināts uzturs, apģērbs un ārstēšana, tāpēc ieslodzītie var brīvi izvēlēties, kādiem mērķiem tērēt savus naudas līdzekļus. Tas, ka ieslodzītais attiecīgajā brīdī ir iztērējis kontā esošos līdzekļus, nav pamats, lai viņu atbrīvotu no valsts nodevas samaksas. Regulāri saņemot līdzekļus, ieslodzītais var plānot savus izdevumus – tostarp tiesu izdevumus. Iespēja pilnīgi vai daļēji atbrīvot ieslodzīto no valsts nodevas samaksas ir atkarīga ne tik daudz no tā, vai viņa kontā ir līdzekļu atlikums lēmuma pieņemšanas brīdī, cik no līdzekļu apgrozījuma kontā saprātīgā laika posmā pirms lēmuma pieņemšanas.

Lejupielādēt

14.09.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-650/2011

Latvijas Sodu izpildes kodeksa 70.panta ceturtās daļas 1.punktā ir ietverti vispārīgi izteikti draudi nogalināt kādu no cietuma darbiniekiem, kā rupju pārkāpumu paredzot cietuma darbinieku goda un cieņas aizskaršanu. Normas piemērošana atkarībā no civiltiesībās iedibinātā goda un cieņas jēdziena izpratnes ir pārāk sašaurināta un neatbilst ne 70.panta ceturtās daļas 1.punkta jēgai un mērķim, ne arī sistēmiski iekļaujas 70.panta ceturtajā daļā.

Lejupielādēt

08.02.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-97/2011

Saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.5panta 6.punktu notiesātajiem, kuri sodu izcieš daļēji slēgtā cietuma soda izciešanas režīma augstākajā pakāpē, ir tiesības ar cietuma priekšnieka atļauju īslaicīgi atstāt cietuma teritoriju līdz septiņām diennaktīm gadā vai līdz piecām diennaktīm sakarā ar tuva radinieka nāvi vai smagu slimību, kas apdraud slimā dzīvību. Ja personai ir ar likumu piešķirtas tiesības, tad iepretim parasti ir kādas citas personas (administratīvajā procesā parasti tā ir valsts) pienākums. Lai notiesātais varētu īstenot savas tiesības, ieslodzījuma apstākļi viņam liedz pašam, nevienu nebrīdinot atstāt cietuma teritoriju. Jāņem arī vērā, ka cietuma administrācijai ir jāveic uzskaite, cik dienas notiesātais jau izmantojis no iespējamās septiņu dienu gadā prombūtnes. Līdz ar to cietuma priekšnieka atļauja ir lēmums, kas ļauj notiesātajam īstenot likumā paredzētās tiesības – atstāt cietumu. Tiesību norma neparedz, ka cietuma priekšnieks varētu atkarībā no lietderības apsvērumiem lemt, vai šādu atļauju izsniegt vai nē. Respektīvi, nav minēti nekādi kritēriji, kas būtu ņemami vērā. Līdz ar to kritēriju noteikšana (piemēram, pamatojuma pieprasīšana un tā izvērtēšana) šādā gadījumā atzīstama par valsts, kas veikta cietuma priekšnieka personā, patvarīgu rīcību.

Lejupielādēt

12.10.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-756/2010

1. Notiesātajam var uzlikt pienākumu veikt darbu tikai tad, ja šāds darbs ir brīvības atņemšanas vietu un apkārtējās teritorijas labiekārtošana, kā arī notiesāto kultūras un sadzīves apstākļu uzlabošana. Šādu darbu veikšanai notiesātais tiek norīkots. Rīkojums ir iestādes iekšējs lēmums, kas tiek izdots notiesātā īpašo pakļautības attiecību ietvaros ar valsti, t.i., valsts īsteno savu publisko varu pār notiesāto. 2. Notiesātais var pats izteikt gribu strādāt noteiktu darbu. Šādā gadījumā Latvijas Sodu izpildes kodekss paredz, ka notiesātais var strādāt kā brīvības atņemšanas iestādē, tā arī pie komersantiem, kuri iesaistīti notiesāto nodarbinātības organizēšanā. Brīvprātīgi nodibinātas tiesiskās attiecības starp notiesāto un darba devēju par darba veikšanu, ir privāttiesiskas darba tiesiskās attiecības.

Lejupielādēt

06.05.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-160/2010

1.Latvijas Republikas Satversmes 99.panta pirmais teikums noteic, ka ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Arī Latvijai saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas paredz analogas tiesības. Reliģijas brīvība sastāv no divām daļām – iekšējās ticības, kas attiecas uz personas forum internum un ir absolūta tiesība, jo katram ir tiesības ticēt vai neticēt kam tas vēlas, un reliģiskās pārliecības izpaušanas, kas nav absolūta tiesība. 2. Vēlme rīkoties atbilstoši reliģiskajai pārliecībai vai paust savus reliģiskos uzskatus balstās reliģiskajā mācībā. No tiesību viedokļa katrā gadījumā ir izvērtējams, vai konkrētā izpausme ietilpst reliģiskās brīvības tvērumā un līdz ar to aizsargājama vai ne. Reliģiskajai pārliecībai atbilstoša uztura lietošana kā atsevišķu reliģiju nozīmīga sastāvdaļa ietilpst reliģijas brīvības tvērumā. 3.Latvijas Republikas Satversmes 95.pants paredz, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu un cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Ieslodzījumā esoša persona ir neaizsargāta, tā ir absolūtā valsts pakļautībā un līdz ar to arī aizsardzībā. Lai kādu iemeslu dēļ persona atrastos ieslodzījumā, cilvēktiesību normas noteic, ka apstākļiem jābūt tādiem, kas neizbēgami izriet no ieslodzījuma fakta un kas atbilst cieņas pilnai attieksmei pret cilvēku. Ieslodzījuma apstākļi nedrīkst pārsniegt ar ieslodzījuma faktu neizbēgami saistīto ciešanu slieksni. 4. Ja valsts nenodrošina ieslodzījumā esošai personai nepieciešamos higiēnas līdzekļus, valsts pieļauj personas cieņu pazemojošu attieksmi pret šo cilvēku. 5. Finanšu līdzekļu trūkums nevar būt attaisnojums tādiem ieslodzījuma vietas apstākļiem, kas rada pazemojošu attieksmi pret ieslodzīto. 6. Lai noteiktu atbilstīgu atlīdzinājumu par personai nodarīto morālo kaitējumu, tiesai jānoskaidro ar pārkāpumu saistītie apstākļi, kas var liecināt par pārkāpuma un secīgi arī kaitējuma smaguma pakāpi. 7. Tas, ka valsts ieslodzījumā esošai pilngadīgai personai nenodrošina iespējas iegūt pamatizglītību, nav uzskatāms par šī personas cilvēktiesību pārkāpumu.

Lejupielādēt

23.01.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-181/2009

1. Ieslodzījuma vietas atļauja vai aizliegums lietot ieslodzītajai personai personisko televizoru kamerā ir tiesību akts, nevis faktiskā rīcība. 2. Ieslodzītajām personām, kuras izcieš sodu slēgtā cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē, likumdevējs nav paredzējis tiesības lietot personiskos televizorus. Liedzot ieslodzītajai personai lietot personisko televizoru, netiek pārkāptas tās tiesības uz informāciju par notiekošo Latvijā un pasaulē, jo ieslodzītajai personai ir likumā noteiktās tiesības dienas kārtībā paredzētajā laikā skatīties televīzijas pārraides ārpus kameras iekārtotā telpā, kā arī ir tiesības izmantot bibliotēku. Tādējādi aizliegums lietot personisko televizoru būtiski neierobežo ieslodzītās personas cilvēktiesības. Šāds aizliegums nav administratīvais akts, bet ir iestādes iekšējs lēmums, kura tiesiskums nav pārbaudāms administratīvajā tiesā.

Lejupielādēt

19.08.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-581/2008

1. Iestādes konkrēta rīcība attiecībā uz iestādei īpaši pakļautām personām, par kādām ir atzīstamas arī ieslodzītās personas, kas būtiski ierobežo personas cilvēktiesības, ir izskatāma administratīvā procesa kārtībā. 2. Slimnīcas, sniedzot medicīniskos pakalpojumus, parasti darbojas privāto, nevis publisko tiesību jomā. Tomēr ieslodzītajām personām nav tiesību brīvi izvēlēties valsts garantēto medicīnisko pakalpojumu sniedzēju. Ieslodzījuma vietās esošajām personām nodrošinātās valsts garantētās medicīniskā aprūpes pakalpojumu sniegšana ietilpst soda izpildes funkcijas nodrošināšanā. Tādējādi ieslodzījuma vietas medicīnas daļas rīcība, sniedzot medicīnas pakalpojumus ieslodzītajam, ir pārbaudāma administratīvā procesa kārtībā, ja tiek konstatēts būtisks ieslodzītās personas cilvēktiesību ierobežojums. 3. Valstij ir jānodrošina, lai personas, kas izcieš sodu, tiktu labotas un pāraudzinātas, kā arī tiktu izolētas no pārējās sabiedrības, tādējādi nepieļaujot, ka personas izdara jaunus noziedzīgus nodarījumus. Vienlaikus ieslodzījumā esošajām personām ieslodzījuma vietas teritorijā tāpat kā personām ārpus brīvības atņemšanas vietām, ir jābūt nodrošinātam noteiktam cilvēktiesību minimumam, kas personai nevar tikt atņemts, lai nepārkāptu personas tiesības uz cilvēcīgu izturēšanos. No starptautiski atzītiem ieslodzījumā turēto personu aizsardzības principiem izriet, ka apcietinātās personas ir jānodrošina ar medicīnisko aprūpi un ārstēšanu. Tādējādi tiesības uz medicīnisko pakalpojumu saņemšanu ir ietveramas ieslodzīto personu cilvēktiesību minimumā. Tas, vai ir noticis būtisks ieslodzītās personas cilvēktiesību ierobežojums saistībā ar medicīnisko pakalpojumu sniegšanu, ir jānoskaidro tiesai.

Lejupielādēt

07.11.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-576/2007

1. Notiesātais ir uzskatāms par brīvības atņemšanas iestādei īpaši pakļautu personu. Līdz ar to, lai cietuma administrācijas ieslodzītajam adresētu lēmumu vai rīcību atzītu par izskatāmu administratīvā procesa kārtībā, nepieciešams konstatēt, ka ar konkrēto lēmumu vai rīcību būtiski tiek ierobežotas personas cilvēktiesības. Lai to konstatētu, pirmkārt, ir identificējama cilvēktiesība. Ja cilvēktiesība ir identificējama, tad jāvērtē, vai konkrētajos apstākļos ir konstatējams būtisks attiecīgās cilvēktiesības aizskārums 2. Latvijas Republikas Satversmes 106.pantā ietvertās tiesību normas neparedz, ka personai ir tiesības prasīt, lai valsts viņu nodrošina ar darbu. Normas noteic, ka ikviens var brīvi atkarībā no saviem, nevis valsts noteiktiem, apsvērumiem izvēlēties nodarbošanās veidu un vietu. Tomēr minētās tiesības nesniedzas tik tālu, lai radītu valstij pozitīvu pienākumu nodrošināt visus strādāt gribētājus ar darbu. 3. Saskaņā ar notiesāto nodarbinātību regulējošo likumu un Ministru kabineta noteikumu tiesību normām notiesāto personu iespējas strādāt ir ierobežotas atkarībā no valsts iespējām. Tiesību normas neparedz ar brīvības atņemšanu notiesātās personas subjektīvās tiesības prasīt nodrošināšanu ar darbu. Latvijas valsts nav uzņēmusies saistības nodrošināt ieslodzītās personas ar darbu arī saskaņā ar Latvijai saistošajām starptautisko tiesību normām. 4. Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 112.pantā ietvertajām tiesību normām valstij ir pienākums obligāti nodrošināt personu ar pamatizglītību, kas tādējādi rada personai subjektīvas tiesības prasīt šīs tiesības īstenošanu. Savukārt attiecībā uz vidējo izglītību valsts pienākums ir nodrošināt personai tās bezmaksas apguvi. No minētās normas neizriet, ka persona pati var izraudzīties, kur un kādā veidā iegūt pamatizglītību vai vidējo izglītību. Tiesību uz izglītību īstenošanas veids pamatā ir tiesībpolitisks jautājums, kas lielā mērā atkarīgs no valsts iespējām. Līdz ar to atzīstams, ka Satversmes 112.panta tvērumā nav valsts pienākuma nodrošināt notiesātai personai bezmaksas vidējās izglītības apguvi ieslodzījuma vietā un līdz ar to notiesātai personai nav subjektīvu tiesību to prasīt. 5. Saskaņā ar notiesāto izglītību regulējošajiem likumiem brīvības atņemšanas iestādēs tiek nodrošinātas mācības, lai notiesātie jaunieši varētu iegūt vispārējo izglītību. Tādējādi likumdevējs ir noteicis valsts pienākumu nodrošināt vispārējās izglītības iegūšanu pamatā pie tās vecuma grupas piederošajiem, kuriem būtu jāiet skolā, ja viņi neatrastos ieslodzījuma vietā, t.i., jauniešiem. Likums neparedz valsts obligātu pienākumu nodrošināt iespējas iegūt vidējo izglītību arī pārējiem ieslodzītajiem.Latvijas valsts nav uzņēmusies saistības notiesātās personas ar bezmaksas vidējās izglītības iegūšanu ieslodzījuma vietā arī saskaņā ar Latvijai saistošajām starptautisko tiesību normām. 6. Ieslodzījuma vietu pārvaldes atteikums pārvietot ieslodzīto uz citu cietumu nav uzskatāms par iestādes faktisko rīcību Administratīvā procesa likuma 89.panta izpratnē un nav arī administratīvais akts. Šis ir iestādes iekšējs lēmums, kas saistīts ar Latvijas Sodu izpildes kodeksā noteikto soda izciešanas kārtību. Ņemot vērā, ka šāds lēmums neskar ieslodzītās personas cilvēktiesības, tas nav pakļauts kontrolei administratīvā procesa kārtībā.

Lejupielādēt

29.08.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-498/2006

1. Nosakot, vai kāda iestādes darbība ir uzskatāma par faktisko rīcību, ir jāpiemēro tādi paši apsvērumi kā vērtējot, vai iestādes pieņemts lēmums ir administratīvs akts, proti, faktiskā rīcība atbilst tām pašām pazīmēm, kam administratīvais akts, vienīgi faktiskā rīcība, atšķirībā no administratīvā akta, ir vērsta uz faktisku, nevis tiesisku seku radīšanu. Ievērojot, ka ieslodzītās personas ir uzskatāmas par īpaši pakļautām personām, tad vērtējot, vai konkrēta rīcība, kas saistīta ar ieslodzītās personas turēšanas apstākļiem, uzskatāma par faktisko rīcību Administratīvā procesa likuma izpratnē, nepieciešams izvērtēt, vai ar šo rīcību būtiski tiek ierobežotas ieslodzītās personas cilvēktiesības. 2. Jautājums par ieslodzīto personu uzturu var tikt saistīts ar cilvēktiesību ierobežojumu. Tomēr cietuma administrācijas rīcība, aizstājot citus olbaltumvielas saturošos produktus ar piena pulveri un neizsniedzot piena pulveri pulvera veidā, acīmredzami nevar sasniegt tādu aizskāruma robežu, lai varētu runāt par būtisku cilvēktiesību aizskārumu. Savukārt strīds, kas saistīts ar iestādes rīcību, kas būtiski neaizskar ieslodzītās personas cilvēktiesības, nav pakļauts izskatīšanai administratīvajā tiesā, bet risināms tikai valsts pārvaldes iestāžu ietvaros.

Lejupielādēt

15.06.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-356/2006

Tiesa, izskatot blakus sūdzību, neizspriež lietu pēc būtības, bet gan vērtē tikai konkrētu procesuālo tiesību jautājumu, par kuru blakus sūdzība iesniegta. Savus apsvērumus un iebildumus saistībā ar blakus sūdzībā ietverto jautājumu pieteicējs izsaka blakus sūdzībā. Tādējādi, ja pieteicējam, kurš atrodas ieslodzījumā, par tiesas sēdi, kurā tiks izskatīta blakus sūdzība, ir likumā noteiktajā kārtībā paziņots (proti, ir dota iespēja pieteicējam pilnvarot pārstāvi) un tiesa uzskata, ka jautājumu ir iespējams izskatīt bez pieteicēja mutiskas uzklausīšanas, pieteicēja etapēšanu no ieslodzījuma vietas uz tiesas sēdi nav nepieciešams nodrošināt.

Lejupielādēt

Tiesu prakse

IESLODZĪTO TIESĪBAS / SODU IZPILDES TIESĪBAS