28.01.2021.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-15/2021
Vērtējot datubāzes veidotāja ieguldījumu, tiesai jāņem vērā, ka ieguldījuma jēdziens iztulkojams plaši, aptverot ne vien finanšu ieguldījumu, bet arī laika un enerģijas patēriņu, un ka ieguldījumam jābūt attiecināmam uz datubāzes satura iegūšanu, pārbaudi vai demonstrēšanu, bet ne uz pašas datubāzes iegādi vai attiecīgā satura radīšanu. Turklāt šādam ieguldījumam ir jābūt būtiskam.
28.01.2021.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-15/2021
Datubāzes var aizsargāt divējādi – ar autortiesībām vai ar īpaša veida (sui generis) tiesībām. Datubāze var tikt aizsargāta ar autortiesībām, ja tā materiālu atlases vai izkārtojuma ziņā ir radošās darbības rezultāts. Turpretim ar īpaša veida (sui generis) tiesībām datubāze aizsargājama, ja tās satura iegūšanai, pārbaudei vai demonstrēšanai ir bijis nepieciešams būtisks kvalitatīvs vai kvantitatīvs ieguldījums.
19.08.2019.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-222/2019
Tiesības aizliegt darba izmantošanu izriet no autora izņēmuma tiesību juridiskās dabas, proti, izņēmuma tiesības piešķir tikai noteiktai personai tiesības rīkoties ar darbu noteiktā veidā vai aizliegt darbu izmantošanu attiecīgajā veidā.
Lai aizstāvētu autoru mantiskās intereses, autortiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija ir tiesīga prasīt galīgo pienākumrīkojumu – aizliegt izmantot organizācijas pārstāvēto autoru darbus. Savukārt tiesai ir pienākums izvērtēt galīgā pienākumrīkojuma samērīgumu, lai šis līdzeklis konkrētās lietas apstākļos būtu taisnīgs pret abām pusēm. Tiesa var pienākumrīkojumu ierobežot, tostarp gan laikā, gan attiecībā uz aizliedzamo darbību veidiem un izpausmēm.
19.08.2019.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-222/2019
Autortiesību likuma 15.panta pirmās daļas 1.punktam, kurā noteiktas autora tiesības publiskot darbu, ir uztvērējregulējuma nozīme – tas aptver tos darbu publiskošanas gadījumus, kurus likumdevējs nav tieši norādījis minētajā likuma panta daļā.
Tiesai vispirms jānoskaidro, vai uz strīdus darbību nav attiecināms kāds no Autortiesību likuma 15.panta pirmajā daļā tieši norādītajiem publiskošanas tiesību veidiem, un tikai negatīvas atbildes gadījumā tiesa var izvērtēt, vai uz strīdus darbību attiecināmas publiskošanas tiesības Autortiesību likuma 15.panta pirmās daļas 1.punkta izpratnē.
28.12.2018.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-217/2018
1. Gadījumā, kad autortiesību pārkāpējs bez atļaujas izmanto kolektīvā pārvaldījuma organizācijas pārstāvētos autortiesību subjektu darbus, lai gan šīs organizācijas izsniegtas licences ir brīvi pieejamas, licences maksas lielums parasti nosakāms atbilstoši šīs organizācijas iepriekš noteiktajām un faktiski piemērotajām atlīdzības likmēm (tarifam).
Ja tarifs ir noteikts jau pirms pārkāpuma izdarīšanas (vai noteikts vēlāk ar pārkāpumu nesaistītu iemeslu dēļ) un tarifs ticis piemērots, lai noteiktu maksājamo atlīdzību attiecībās ar likumīgiem darbu izmantotājiem, pārkāpēja ieruna par tarifa neatbilstību taisnīgas atlīdzības kritērijiem nav ņemama vērā.
2. Gadījumā, kad attiecībā uz konkrēto izmantojumu kolektīvā pārvaldījuma organizācija nav apstiprinājusi un publiskojusi atlīdzības likmes (tarifu), kolektīvā pārvaldījuma organizācija var lūgt ar vai bez izmaiņām piemērot tarifu par līdzīgu izmantojumu.
Šādā gadījumā, ja ir atbilstoša ieruna no tiesību pārkāpēja puses, tiesai jāpārbauda, vai kolektīvā pārvaldījuma organizācijas norādītais tarifs, ko tā ir piemērojusi, aprēķinot zaudējumus pēc licences maksas metodes, ir tarifs par tādu izmantojumu, kas pēc sava veida un darbu izmantošanas intensitātes pazīmēm ir visvairāk un pietiekami līdzīgs strīdus izmantojuma atbilstošajām pazīmēm.
Ja zaudējumu atlīdzības apmērs tiek noteikts, piemērojot kolektīvā pārvaldījuma organizācijas noteiktu tarifu par līdzīgu izmantojumu, tad autortiesību pārkāpējs var celt ierunu par attiecīgās līdzības nepietiekamību, bet par tarifa neatbilstību taisnīgas atlīdzības noteikšanas kritērijiem – tikai tādā pašā gadījumā, kā piemērojot konkrētajam izmantojumam tieši noteiktu tarifu.
28.12.2018.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-217/2018
Ja autortiesību vai blakustiesību subjektu tiesību individuālā pārvaldījuma īstenošana nav iespējama vai ir apgrūtināta, kā arī nebūtu pamatoti sagaidīt, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācija varēs pierādīt precīzu tās pārstāvēto tiesību subjektu darbu vai blakustiesību objektu izmantojuma apjomu, ir pieņemams, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kura pārstāv ļoti plašu attiecīgā Latvijas un pasaules repertuāra daļu, ir tiesīga pārstāvēt attiecīgās tiesības uz visiem darbiem vai blakustiesību objektiem, kuri tikuši izmantoti.
Šo prezumpciju darbu vai blakustiesību objektu izmantotājs var apgāzt, ja viņš pierāda, ka ir izmantojis darbus vai blakustiesību objektus, kurus nepārstāv attiecīgā kolektīvā pārvaldījuma organizācija, tādā apjomā, kas rada pamatotas šaubas par kolektīvā pārvaldījuma organizācijas pārstāvētā repertuāra izmantojuma ļoti plašo raksturu. Tāpat šo prezumpciju var apgāzt, pierādot, ka nav izpildījies kāds no pārējiem tās piemērošanas priekšnoteikumiem.
28.06.2018.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-195/2018
Pārkāpuma konstatēšana ir tiesiskās aizsardzības līdzekļa piemērošanas pamats. Ja atbildētājs apelācijas sūdzībā pēc būtības apstrīd pārkāpuma faktu, tiek apstrīdēta arī tiesiskās aizsardzības līdzekļa piemērošanas pamatotība, un tiesiskās aizsardzības līdzeklis nevar stāties spēkā neatkarīgi no pārkāpuma konstatēšanas.
Autortiesību pārkāpumu lietās sprieduma rezolutīvajā daļā jābūt skaidri identificētiem tiem autortiesību vai blakustiesību objektiem, uz kuriem tiek attiecināti tiesiskās aizsardzības līdzekļi.
Tiesai, iztulkojot līgumu, ir jānošķir autora mantisko tiesību ieguvējs, kas ir atzīstams par mantisko tiesību pārņēmēju un attiecīgi par autortiesību vai blakustiesību subjektu, no izmantošanas tiesību ieguvēja, kas atzīstams par licences ņēmēju jeb licenciātu.
Licenciāta tiesības celt prasību tiesā saskaņā ar Autortiesību likuma 69.pantu un 69.1pantu ir atkarīgas no tā, ciktāl autortiesību vai blakustiesību subjekts ir piekritis, ka licenciāts šādu prasību ceļ savā vārdā, vai ciktāl šādas prasības tiesības izriet no licences līguma, kas noslēgts starp autortiesību vai blakustiesību subjektu un licenciātu.
Novērtējot zaudējumus ar licences maksas metodi, atlīdzības apmērs parasti būs summa, kuru intelektuālā īpašuma tiesību subjekts varētu saņemt par intelektuālā īpašuma tiesību objekta izmantošanas atļaujas izsniegšanu, t.i., summa, par kādu licenciārs un licenciāts slēgtu darījumu. Ja intelektuālā īpašuma tiesību subjekts neizsniedz atbilstošas licences, tad tiesai ir jānosaka iedomāta licences maksa, kuras pamatā ir naudas summa, par kādu būtu vienojušies sadarboties gribošs licences devējs ar sadarboties gribošu licences ņēmēju.
10.09.2018.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-10/2018
Atšķirībā no izņēmuma tiesībām, kuras ietver gan tiesības atļaut tiesību objekta izmantošanu, gan tiesības aizliegt tā izmantošanu, Autortiesību likuma 52.panta pirmajā daļā paredzētās izpildītāju un fonogrammu producentu tiesības uz atlīdzību par komerciālos nolūkos publicētu fonogrammu izmantošanu šādas tiesības neietver. Blakustiesību subjekti (tos pārstāvošā kolektīvā pārvaldījuma organizācija) ir tiesīgi prasīt komerciālos nolūkos publicētu fonogrammu izmantotājam samaksāt taisnīgu atlīdzību, nevis prasīt aizliegt šādu fonogrammu izmantošanu. Taisnīgas atlīdzības prasījumam piemērojami vispārīgie Civillikuma noteikumi par saistību, tostarp tādu, kas radušās uz likuma pamata, neizpildi un ar šādu neizpildi radīto zaudējumu atlīdzināšanu, bet ne Autortiesību likuma 69.1panta noteikumi.
Retranslācija pa kabeļiem autortiesību izpratnē (plašākā nozīmē) ir sekundārs izmantojuma veids attiecībā pret darbu vai blakustiesību objektu sākotnējo publiskošanu. Retranslācijas priekšnoteikums ir raidījumu signālu sākotnēja pārraide, kurai jābūt paredzētai sabiedrībai, proti, jānotiek attiecīgo autortiesību vai blakustiesību objektu raidīšanai vai cita veida publiskošanai.
Ja raidorganizācija pārraida raidījumus saturošus signālus tikai atsevišķiem un noteiktiem izplatītājiem tādā veidā, ka šādas pārraides laikā minētie signāli nav pieejami sabiedrībai (tiešā ievade), un minētie izplatītāji tos tālāk pārraida saviem abonentiem, tiek veikta attiecīgo autortiesību un blakustiesību objektu, tostarp fonogrammu, vienota izmantošanas darbība autortiesību regulējuma izpratnē. Šādos apstākļos nav pamata konstatēt retranslāciju pa kabeļiem.
Par komerciālos nolūkos publicētu fonogrammu izmantotāju tiešās ievades gadījumos atzīstama persona, kura ir sniegusi autonomu pakalpojumu peļņas gūšanas nolūkā un kurai galalietotāji ir maksājuši par piekļuvi minētajiem blakustiesību objektiem, nevis par jebkādu tehnisku pakalpojumu. Turpretim, ja programmu saturošo signālu izplatīšana ir izplatītāja tīri tehnisks raidorganizācijai sniegts pakalpojums, proti, kad izplatītāja iesaistīšanās publiskošanā atzīstama tikai par tehnisku līdzekli attiecīgo signālu nogādāšanā sabiedrībai, par izmantotāju atzīstama raidorganizācija, nevis šāds attiecībā pret galalietotājiem pilnīgi pasīvā lomā esošs izplatītājs.
Blakustiesību subjektiem prasības pamatošanai nav jāiesniedz tiesā pierādījumi par retranslētajos televīzijas raidījumos konkrēti izmantotajām fonogrammām un to izmantošanas apjomu, bet gan līdz pietiekamai ticamības pakāpei jāpamato apstāklis, ka šādas fonogrammas parasti tiek izmantotas retranslējamos raidījumos. Atšķirīgs, proti, augstāks pierādīšanas standarts piemērojams gadījumā, ja maksājamās atlīdzības lielums par fonogrammu retranslēšanu pa kabeļiem būtu atkarīgs no to izmantojuma apjoma.
29.11.2017.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-136/2017
1. Atskaites punkts atlīdzības lieluma noteikšanai saskaņā ar Autortiesību likuma 41.panta trešo daļu gadījumos, kad tiek konkretizēts atlīdzības lielums kolektīvā pārvaldījuma organizācijas un darbu izmantotāju licences līgumā par darbu izmantošanu raidīšanā, ir kolektīvā pārvaldījuma organizācijas apstiprinātās atlīdzības likmes (tarifs) konkrētajam izmantojuma veidam. Tiesai jānosaka atšķirīgs atlīdzības lielums tikai tad, ja tā atzīst, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācijas noteiktā atlīdzības likme nav taisnīga.
2. Taisnīgas atlīdzības noteikšanā izmantojami kritēriji, kas noteikti Autortiesību likuma 66.1pantā (redakcijā līdz 2017.gada 13.jūnijam) un Autortiesību kolektīvā pārvaldījuma likuma 32.pantā likumā. Šos kritērijus caurvij doma, ka autortiesību un blakustiesību subjektiem ir tiesības uz samērīgu daļu no mantiskā labuma, kas tiek gūts autortiesību vai blakustiesību objektu izmantošanas rezultātā. Gadījumā, kad izmantojums nesniedz mantisku labumu, autortiesību un blakustiesību subjektiem ir tiesības uz samērīgu minimālo atlīdzību, lai aizsargātu viņus no viņu tiesību vērtības zuduma civiltiesiskajā apgrozībā.
29.11.2017.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-136/2017
Gadījumā, kad darba izmantotājs un kolektīvā pārvaldījuma organizācija nevar vienoties par atlīdzības lielumu, kas jāmaksā par muzikālo darbu izmantošanu raidīšanā, to, pamatojoties uz Autortiesību likuma 41.panta trešo daļu, nosaka tiesa pēc sava ieskata, ja tiek izpildīti divi priekšnoteikumi. Pirmkārt, tiesai jākonstatē, ka līdzēji ir vienojušies par licences līguma noteikumiem, izņemot jautājumā par atlīdzības apmēru. Otrkārt, darba izmantotājam jābūt samaksājušam atlīdzību kolektīvā pārvaldījuma organizācijai vismaz tādā apmērā, kādā darbu izmantotājs to ir atzinis par pamatotu un taisnīgu.
Šis konflikta atrisināšanas mehānisms saskaņā ar Autortiesību likuma 41.panta trešo daļu darbojās līdz Autortiesību kolektīvā pārvaldījuma likuma spēkā stāšanās brīdim un nav attiecināms uz kolektīvā pārvaldījuma organizāciju un darbu izmantotāju strīdiem par laiku no 2017.gada 14.jūnija
31.01.2017.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-69/2017
1. Autortiesības (autora mantiskās tiesības) ir manta, bet ne īpašuma objekts.
2. Atbilstoši Autortiesību likumam par autoru, proti, sākotnējo autortiesību subjektu atzīstama tikai fiziskā persona, kuras radošās darbības rezultātā radīts konkrētais darbs.
3. Latvijas tiesību sistēmā nav pārņemts un netiek atzīts Latvijas PSRS civilkodeksa 506.pantā ietvertais „juridisko personu autortiesību” tiesību institūts, un atbilstošās tiesības nevar piemist juridiskajai personai, kas pakļauta likuma „Par autortiesībām un blakustiesībām” vai Autortiesību likuma regulējumam.
4. Nosakot autoru – fizisko personu, kuru radošās darbības rezultātā tapis darbs – loku, piemērojams likums, kas bija spēkā darba radīšanas (pabeigšanas) laikā. Savukārt katra filmas autora tiesību apjoms nosakāms atbilstoši konkrētajā brīdī spēkā esošajam normatīvajam regulējumam, ja vien likumdevējs nav noteicis citādi. Ja autoru tiesību aizsardzības termiņš nav beidzies, to tiesību apjoms mainās uz turpmāko laiku bez īpašas atrunas, izdarot grozījumus attiecīgajā normatīvajā regulējumā.
17.01.2017.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-6/2017
Obligātās retranslācijas pienākums attiecināms tikai uz televīzijas programmu retranslēšanu, kas veikta, izmantojot kabeļtelevīziju, proti, noteiktu signāla pārraides tehnoloģiju. Interneta televīzija turpretim nav saistīta ar noteikta pārraides līdzekļa izmantošanu un nav atzīstama par kabeļtelevīziju obligātās retranslācijas pienākuma tiesiskā regulējuma izpratnē. Obligātās retranslācijas pienākums nav attiecināms uz televīzijas programmu retranslēšanu interneta televīzijā arī pēc analoģijas.
30.06.2016.
Civillietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKC-1237/2016
1. Nosakot, kurš ir darba izmantotājs Autortiesību likuma izpratnē, jāņem vērā ne tikai tas, kura persona veic tehniskas izmantošanas darbības, bet arī, kura ir attiecīgā izmantojuma labuma guvēja. Tieši labuma gūšana no izmantotajiem darbiem ir galvenais iemesls, kādēļ likumdevējs ir noteicis izmantotāja pienākumu maksāt autoratlīdzību darbu autoriem.
Koncertu gadījumā par tajos publiski izpildīto mūzikas darbu izmantotāju ir atzīstams koncerta organizators jeb rīkotājs. Koncerta rīkotājs Autortiesību likuma izpratnē ir persona, kura izlēmusi rīkot koncertu, plāno tā norisi, ir par to atbildīga un gūst mantisku vai nemantisku labumu no koncerta rīkošanas. Minētie kritēriji vērtējami kopsakarā, un atkarībā no konkrētiem apstākļiem katram atsevišķam kritērijam var būt atšķirīga nozīme izmantotāja noteikšanā.
2. Ņemot vērā Autortiesību likuma 63. panta piektās daļas 1. punktu, mūzikas darbu publiskais izpildījums koncertā nav pārvaldāms tikai kolektīvi, proti, tikai ar kolektīvā pārvaldījuma organizācijas starpniecību. Autortiesību likums atļauj mūzikas darbu publiskā izpildījuma pārvaldīšanu koncertos gan individuāli, gan kolektīvi. Līdz ar to atbilde uz jautājumu, vai autors ir saglabājis tiesības pats izsniegt licences savu darbu publiskajam izpildījumam gadījumos, kad viņš ir uzticējis savu tiesību pārvaldīšanu kolektīvā pārvaldījuma organizācijai, ir meklējama autora un kolektīvā pārvaldījuma organizācijas līgumā, proti, vai tajā autors uzticējis kolektīvā pārvaldījuma organizācijai ekskluzīvas vai neekskluzīvas tiesības viņu pārstāvēt.
01.07.2016.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-124/2016
Ar autortiesībām aizsargājams darbs ir bezķermenisks labums, kas ir nošķirams no ķermeniskās lietas, kurā tas ir ietverts. Ja ēka, kuras projektu pasūtījusi viena persona, nonāk citas personas īpašumā, tās ieguvējs automātiski nekļūst par ēkas kā arhitektūras darba vai tās projekta autora tiesību pārņēmēju, jo tam ir nepieciešama speciāla līgumiska klauzula.
2016.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-[B]-2016
Autortiesību likuma 69.1 panta otrajā daļā norādītais, ka, nosakot zaudējumu apmēru, var ņemt vērā arī tās personas peļņu, kura negodīgi gūta, prettiesiski izmantojot autortiesību vai blakustiesību objektu, ir piemērojams zaudējumu apmēra noteikšanai pēc tam, kad jau konstatēts zaudējuma fakts, bet ne paša zaudējuma fakta konstatēšanai. No minētās tiesību normas neizriet, ka autortiesību pārkāpēja negodīgi gūtā peļņa automātiski būtu atzīstama par autortiesību subjekta, kura tiesības aizskartas, negūto peļņu.
Ar grozījumu izdarīšanu Civillikuma 1635. panta trešajā daļā (spēkā no 2006. gada 1. marta) ir izsmeļoši uzskaitīti morālā kaitējuma prezumpcijas gadījumi, tādēļ morālā kaitējuma iestāšanās autortiesību pārkāpuma gadījumā nav prezumējama, bet ir pierādāma.
Autortiesību likuma 40. panta pirmajā daļā norādītais pienākums saņemt autortiesību subjekta atļauju katram darba izmantošanas veidam un katrai darba izmantošanas reizei attiecas uz visiem darba izmantotājiem, nevis tikai uz pirmo izmantotāju. Oriģinālā darba autora tiesības ir absolūtas tiesības, un tās jārespektē ikvienam šā darba turpmākajam izmantotājam, tai skaitā tā reproducētājam un reprodukcijas publiskotājam.
Autortiesību likuma 20. panta pirmās daļas 3. punktā noteiktais autortiesību ierobežojums nepieciešams galvenokārt, lai plašsaziņas līdzekļi varētu operatīvi informēt sabiedrību par aktuālajiem notikumiem, jo, nepastāvot šādam autortiesību ierobežojumam, plašsaziņas līdzekļiem reportāžas sagatavošana prasītu nesamērīgi daudz laika un resursu, liedzot tiem iespēju pienācīgi pildīt sabiedrības informēšanas funkciju. Tomēr arī šā ierobežojuma izmantošanas gadījumā izmatotājam ir jānorāda darba autors.
21.05.2014.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-26/2014
Pilnvarojot mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizāciju par savu tiesību īstenotāju, autors nodod tai izņēmuma tiesības uz savu radošo darbu licencēšanu, kuras obligāts elements ir atbilstīgas atlīdzības noteikšana.
Vienotu tarifu, pēc kuriem tiek aprēķināta licences maksa jeb atlīdzība, noteikšana ir efektīvs un piemērots līdzeklis vienlīdzīgas attieksmes pret visiem autoru darbu izmantotājiem nodrošināšanai, tomēr tiem ir priekšlikuma juridiskā daba un darbu izmantotājiem tarifi nav saistoši līdz brīdim, kad puses par tiem ir vienojušās vai kad atlīdzības lielumu ir noteikusi tiesa (Autortiesību likuma 41.panta pirmā un trešā daļa).
Vienošanās procesā (Autortiesību likuma 41.panta pirmā daļa) mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijai būtu jācenšas sniegt sarunu partneriem pēc iespējas plašāku informāciju, tostarp par tarifu veidošanas mehānismu, neaprobežojoties ar apgalvojumiem par noteikto tarifu atbilstību Starptautiskās autoru un komponistu biedrības konfederācijas (CISAC) izstrādātajiem pamatprincipiem.
Pēc tiesas ieskata izšķirot mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas un autoru darbu izmantotāju strīdu par licences maksu (Autortiesību likuma 41.panta trešā daļa), tiesai ne tikai jānoteic atlīdzības lielums,bet arī jāpamato, kādēļ tā piespriesto atlīdzību uzskatījusi par taisnīgu. Turklāt sprieduma pamatojumam jāatklāj, ka tiesa izvērtējusi visus apstākļus, kuriem ir nozīme lietā, un nav balstījusies uz subjektīviem, bet gan racionāliem juridiskiem apsvērumiem.
08.02.2012.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-2/2012
Autortiesības līdzautoru radītā darbā, kurā katra autora individuālais ieguldījums nav norobežojams kā neatkarīgs darbs, tiek īstenotas tādā pašā veidā kā kopīpašnieku tiesības saskaņā ar vispārējām kopīpašumu reglamentējošām tiesību normām. Šaubu gadījumā, ja nav iespējams noteikt katram kopīpašniekam nosakāmo daļu no kopīpašuma, pieņemams, ka kopīpašums pieder abiemlīdzīgās daļās.
Katra autora individuālais ieguldījums autortiesību objektā nosakāms, izvērtējot darba radīšanā ieguldīto laiku, darba apjomu, darba konkrētās daļas vērtību un citus līdzīgus apstākļus.
25.11.2009.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-306/2009
Ja pēc likuma noteiktu veidu darījumi ir slēdzami rakstiski, arī nenobeigta darījuma (akta) daļēja vai pilnīga izpilde rada līdzējiem Civillikuma 1485.pantā paredzētās tiesības. Strīda starp autortiesību subjektu un darbu izmantotāju gadījumā ar licences līguma noslēgšanu saistīts prasījums var būt izskatīšanas priekšmets tiesā.
23.01.2008.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-27/2008
Lietā konstatētas pušu starpā nodibinātās līgumiskās attiecības, kas pēc satura atbilst darba radīšanas laikā 1998.gadā spēkā esošā likuma „Par autortiesībām un blakustiesībām” 35.panta pirmajā daļā dotajai autora līguma definīcijai, kā arī 38.panta pirmajā daļā ietvertajai normai, kura noteic, ja noslēgts autora līgums uz pasūtītu darbu, autoram jāizpilda viņam pasūtītais darbs saskaņā ar līguma noteikumiem un jānodod tas pasūtītājam.
19.04.2006.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-266/2006
Fotogrāfijas saturs un darba pastāvēšana apstiprina radošu darbību darba tapšanā, iegūstot fotogrāfijas autoram personiskās un mantiskās tiesības, kuras aizsargā Autortiesību likums.
