• 75%
  • 100%
  • 125%
  • 155%

Tiesības uz pensijām un pabalstiem

01.07.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-211/2022

Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta neatliekamās medicīniskās palīdzības nodrošināšanā iesaistīto darbinieku izdienas pensija tiek piešķirta tikai gadījumā, ja vēl nav piešķirta vecuma pensija. Ar likumā „Par valsts pensijām” vecuma pensijas piešķiršanai noteikto vecumu ir saprotams ne tikai vispārējais pensionēšanās vecums, bet arī konkrētais pirmstermiņa pensionēšanās vecums, ja persona ir izvēlējusies izmantot šādas tiesības.

Lejupielādēt

24.02.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-56/2022

Lejupielādēt

04.03.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-49/2022

Obligātās iemaksas nav jāveic, ja darba ņēmējam kādā periodā nav algotā darbā gūtu ienākumu. Šādas situācijas darba ņēmējiem neveidojas bieži, tās pamatā ir saistītas ar periodiem, kad darba ņēmējam ir atvaļinājums bez darba samaksas saglabāšanas. Līdz ar to darba devējam šādā gadījumā nav pienākuma veikt obligātās iemaksas un šāds periods nav ieskaitāms personas apdrošināšanas stāžā, ja vien šādā periodā persona nav sociāli apdrošināta uz cita pamata (piemēram, persona saņēmusi bērna kopšanas pabalstu). Tas nozīmē, ka darba ņēmēja statusa esība var nebūt pietiekama, lai atzītu, ka personai ir apdrošināšanas stāžs, ja pastāv tādi apstākļi, kuru dēļ darba devējam par darba ņēmēju obligātās iemaksas tomēr nebija jāveic. Gadījumi, kad personai ir darba ņēmēja statuss, bet nav algotā darbā gūtu ienākumu, ir izņēmums. Līdz ar to ir jābūt konkrētiem apstākļiem un pierādījumiem, kas ļauj secināt, ka konkrētā situācijā ir šāds gadījums. Ja šādu pierādījumu nav, tad ir pamats uzskatīt, ka darba ņēmējam algotā darbā gūti ienākumi ir bijuši un obligātās iemaksas bija jāveic, jo vispārīgi ir prezumējams, ka darba devējs darba ņēmējus nodarbina visu laiku un visu laiku arī maksā darba samaksu.

Lejupielādēt

23.07.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-447/2021

Lejupielādēt

16.03.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-259/2021

Ar pienākumu nodrošināt sociālās palīdzības minimumu ir jāsaprot tādas palīdzības sniegšana personai, lai tā varētu dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi un pienācīgi apmierināt savas pamatvajadzības. Proti, šādos gadījumos ir jāvērtē, vai konkrētajai personai aprēķinātā vecuma pensija kopsakarā ar citiem viņai pieejamiem sociālās drošības pasākumiem nodrošina viņas pamatvajadzību apmierināšanu. Gadījumā, ja tiek konstatēts, ka personai izmaksātā minimālā vecuma pensija kopsakarā ar citiem sociālās drošības pasākumiem nenodrošina personas pamatvajadzību apmierināšanu, tad tiesai ir jālemj par personai izmaksājamās minimālās vecuma pensijas apmēru, nepieciešamības gadījumā uzdodot Labklājības ministrijai iesniegt metodi kā šai personai aprēķināt minimālo pensiju, lai tā spētu nodrošināt personai iespēju apmierināt savas pamatvajadzības un dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi.

Lejupielādēt

22.12.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-119/2021

Lejupielādēt

30.04.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-23/2021

Atbilstoši tiesiskajam regulējumam ikviena persona laikā, kamēr kopj nesen dzimušu bērnu, tiek pakļauta trim sociālās apdrošināšanas veidiem – pensiju apdrošināšanai, apdrošināšanai pret bezdarbu un invaliditātes apdrošināšanai. Proti, šiem apdrošināšanas veidiem personas ir pakļautas tikai tad, ja saņem bērna kopšanas pabalstu un vecāku pabalstu vai tikai bērna kopšanas pabalstu par bērnu, kurš nav pārsniedzis pusotra gada vecumu. Tādējādi likumdevējs ir izveidojis regulējumu, kas paredz visu personu, kuras kopj līdz pusotru gadu vecu bērnu, pakļaušanu apdrošināšanai pret bezdarbu. Savukārt darbinieka atrašanās bērna kopšanas atvaļinājumā, lai koptu bērnu, kura vecums pārsniedz pusotru gadu, nav paredzēta kā pamats, lai persona tiktu pakļauta sociālajai apdrošināšanai bezdarba gadījumam.

Lejupielādēt

28.01.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-17/2021

1. Ja personai prasa atmaksāt sociālā pabalsta pārmaksu nevis tādēļ, ka šai personai vispār nav tiesību uz attiecīgo pabalstu, bet gan tādēļ, ka pabalsta aprēķins bija veikts nepareizi, tad arī šādā gadījumā pēc būtības administratīvais akts par attiecīgā sociālā pabalsta piešķiršanu tiek atcelts daļā, proti, daļā par pabalsta apmēru, un atceltās daļas vietā tiek noteikts jauns noregulējums par pabalsta apmēru. Līdz ar to principā arī šādos gadījumos ir piemērojams Administratīvā procesa likuma 86.pants. 2. Tā kā pārmaksātā vecāku pabalsta atgūšana var notikt arī uz speciālo tiesību normu, piemēram likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 27.1panta pirmās daļas, pamata, tas nozīmē, ka nav obligāti jākonstatē personas prettiesiska rīcība šādas speciālās normas piemērošanai. Speciālā norma var paredzēt iestādes tiesības atgūt pārmaksāto pabalstu arī tad, ja pabalsta saņēmēja rīcība ir bijusi tiesiska. 3. Tas vien, ka speciālā tiesību norma vispārīgi paredz iestādes tiesības atgūt pārmaksātās pabalstu summas, nenozīmē, ka šādās situācijās tiesiskās paļāvības princips nav piemērojams. Lai arī var prezumēt, ka likumdevējs, pieņemot speciālo tiesību normu par pabalstu pārmaksu atgūšanu, ir apsvēris, vai pārmaksāto summu atgūšana nepārkāps tiesiskās paļāvības principu, tomēr tas neatbrīvo tiesību piemērotāju no pienākuma arī apsvērt šo jautājumu, īpaši situācijā, kad uz iespējamu tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu norāda kāds no procesa dalībniekiem. Turklāt jāņem vērā, ka likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 27.1panta pirmā daļa aptver plašu situāciju loku ar visdažādākajiem pabalsta pārmaksas cēloņiem. Līdz ar to ir iespējams, ka pabalstu pārmaksas atgūšana, pamatojoties uz šo normu, var būt gan atbilstoša tiesiskās paļāvības principam, gan arī pārkāpt to.

Lejupielādēt

22.12.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-12/2021

Ar Latvijas Republikas Ministru Padomes 1992.gada 26.marta lēmumu Nr. 104 „Par izdienas pensijām” apstiprinātā Nolikuma par izdienas pensijām 2.1.3.apakšpunktā lietotais jēdziens „gaisa kuģu tehniskā apkope” pats par sevi norāda uz to, ka ar to saprotama tieši tehniska, nevis jebkāda cita apkope, tāpat jēdziens ietver tieši konkrēta objekta – gaisa kuģa –, nevis jebkuras citas aviācijas tehnikas, apkopi. Gaisa kuģa tehniskā apkope nozīmē visu to tehnisko darbu veikšanu, kuri tieši ietekmē gaisa kuģa drošu ekspluatāciju un lidojumderīgumu. Tieši tas padara šos darbus par tādiem, kuri veicami paaugstināta riska apstākļos un kuriem raksturīga pastiprināta atbildība, tādēļ personai, kas tos veic, nepieciešamas speciālas zināšanas un profesionālās iemaņas, kā arī atbilstoša sertifikācija (atļauja) šī darba veikšanai. Tādējādi, lai secinātu, ka persona ir veikusi „gaisa kuģu tehniskās apkopes” darbus, jākonstatē, ka persona kā inženiertehniskais darbinieks pilnu darbadienu nodarbojās tieši ar gaisa kuģu tehnisko apkopi. Proti, lai iegūtu tiesības uz izdienas pensiju, nav pietiekami konstatēt, ka inženiertehniskais darbinieks bijis tikai saistīts ar gaisa kuģu tehnisko apkopi. Šīs normas piemērošanai būtiski ir tas, ka attiecīgā persona pati pilnu darbadienu veikusi gaisa kuģu tehnisko apkopi tiesību normā norādītajās vietās.

Lejupielādēt

08.12.2020. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1515/2020

Iestādes atteikums ieskaitīt konkrētu periodu personas izdienas stāžā pats par sevi nerada personai tiesiskas sekas, tādēļ tas nav administratīvais akts, attiecīgi arī prasījums par laika perioda ieskaitīšanu izdienā nav prasījums par labvēlīga administratīvā akta izdošanu. Tiesiskas sekas radīs, piemēram, iestādes lēmums, ar kuru, neieskaitot personai izdienā konkrētu periodu, tiks izlemts personas tiesības skarošs jautājums, proti, tāds lēmums, ar kuru personai pēc būtības netiks piešķirts tas labums, kuru personai būtu tiesības saņemt, ja konkrētais periods būtu ieskaitāms viņa izdienā. Tāpat šāds prasījums nav vērtējums kā Administratīvā procesa likuma 184.panta pirmās daļas 3.punktā minētais prasījums par konkrētu publiski tiesisko attiecību pastāvēšanu.

Lejupielādēt

22.12.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-474/2020

Likumdevējs nav vēlējies attiecināt valsts sociālo pabalstu sistēmu uz personām, kuru uzturēšanās Latvijā ir likumīga, bet terminēta. Tomēr tādos netipiskos apstākļos kā izskatāmajā lietā ir tikai taisnīgi, ja pilngadību sasniegušajai personai, kas pirms tam bija aizbildnībā esošs bērns, un, kura turpina izglītības iestādē Latvijā iegūt izglītību, valsts jautājumā par ģimenes valsts pabalstu rīkojas atbilstoši tam, kā tas notiek attiecībā uz citiem Latvijā aizbildnībā bijušajiem bērniem, kuri pēc pilngadības sasniegšanas turpina mācības.

Lejupielādēt

30.06.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-300/2020

Likuma „Par izdienas pensijām Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm” 3.panta pirmās daļas 10.punkta izpratnē ar jēdzienu „citās iestādēs, pie komersantiem un organizācijās nostrādātais laiks” saprotams arī tas laiks, kurā persona bijusi nodarbināta kā pašnodarbinātais un pati veikusi par sevi sociālās apdrošināšanas iemaksas.

Lejupielādēt

30.09.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-224/2020

Lejupielādēt

27.08.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-215/2020

Ārsta noteiktā režīma pārkāpums pats par sevi ir patstāvīgs pamats slimības pabalsta izmaksas pārtraukšanai (vai pabalsta nepiešķiršanai vispār). Likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 19.panta otrās daļas jēga ir dot iespēju situācijās, kurās tiek konstatēts, ka pacienta pieļautais ārstēšanās režīma pārkāpums nav ietekmējis slimības turpināšanos, attiecībā uz laika posmu pēc pieļautā pārkāpuma slimības pabalstu atsākt izmaksāt. Ārsta sniegtam atzinumam (ieteikumam), ka pēc izdarītā pārkāpuma persona ir ievērojusi ārsta noteikto režīmu un pārkāpums nav ietekmējis slimības turpināšanos, nav izšķiroša nozīme jautājumā par to, vai personai pienākas slimības pabalsts par laiku, kamēr tika pieļauts ārstēšanās režīma pārkāpums. Šādam atzinumam var būt nozīme, vienīgi pārbaudot, vai personai slimības pabalsta izmaksa pēc pieļautā pārkāpuma ir atjaunojama.

Lejupielādēt

27.08.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-215/2020

No Ministru kabineta 2001.gada 3.aprīļa noteikumu Nr. 152 „Darbnespējas lapu izsniegšanas un anulēšanas kārtība” 13.punkta skaidri izriet, ka ārstniecības iestādes ārsts darbnespējas lapu var izsniegt ne tikai par visu darbnespējas periodu, kura laikā persona atradusies ārstniecības iestādē, bet arī par periodu, kurā persona atradusies ārstniecības iestādes ārsta aprūpē.

Lejupielādēt

26.02.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-110/2020

Tiesības uz izdienas pensiju personai rodas brīdī, kad tā tiek atvaļināta no dienesta, tāpēc tieši šajā brīdī ir jābūt izpildītiem arī visiem priekšnoteikumiem izdienas pensijas piešķiršanai. No tā savukārt izriet, ka tiesību uz izdienas pensiju noteikšanai ir piemērojamas tās tiesību normas, kas ir spēkā personas atvaļināšanas brīdī.

Lejupielādēt

23.12.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-109/2020

Ievērojot vēsturisko regulējumu attiecībā uz tiem starptautiskajiem līgumiem, kas slēgti sociālās nodrošināšanas jomā, kā arī starptautisko tiesību pamatprincipu pacta sunt servanda, atzīstams, ka 1992.gada 5.novembrī noslēgtā Latvijas Republikas valdības un Amerikas Savienoto Valstu valdības līguma par savstarpēju pensiju izmaksu noteikumi prevalē pār likuma „Par valsts pensijām” normām. Līdz ar to ASV pilsonim, iepretim likuma „Par valsts pensijām” 3.panta pirmajā daļā noteiktajām tiesībām uz valsts vecuma pensiju Latvijas teritorijā dzīvojošām personām, ir no šā starptautiskā līguma izrietošas tiesības prasīt Latvijas valsts vecuma pensijas piešķiršanu par Latvijā uzkrāto apdrošināšanas stāžu, pat ja šī persona nedzīvo Latvijas teritorijā.

Lejupielādēt

27.08.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-106/2020

1. Lai nodrošinātu Satversmes 109.pantā aizsargātās personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu, Latvijā ir izveidota valsts sociālās apdrošināšanas sistēma, kas sniedz personai aizsardzību noteiktu sociālo risku iestāšanās gadījumā, un ir balstīta uz sociālās apdrošināšanas iemaksām, kas tiek veiktas, kamēr persona ir nodarbināta. Darbā gūtu ienākumu zudums invaliditātes dēļ ir viens no riskiem, kas tiek apdrošināts sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros, un invaliditātes pensija ir sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros paredzēts sociālā nodrošinājuma instruments. Tāpēc invaliditātes pensijas saņemšanai ir izvirzīta prasība, lai personai būtu apdrošināšanas stāžs – laika periods, kurā persona bijusi darba ņēmējs un par to maksātas sociālās apdrošināšanas iemaksas invaliditātes riska apdrošināšanai. 2. Ja likumdevējs neatbilstoši Latvijas Republikas Satversmei ir noteicis, ka darba ņēmēji ar I vai II grupas invaliditāti netiek sociāli apdrošināti invaliditātes riskam, attiecīgajām personām tiek nodarīts neattaisnojams pamattiesību (tiesību uz sociālo nodrošinājumu) aizskārums. Šādā gadījumā, kad pamattiesību aizskārumu ir izraisījusi valsts (likumdevēja) kļūda, taisnīguma apsvērumi prasa, lai tiktu rasts risinājums, kas novērš valsts kļūdas radīto personas aizskārumu. Tāpēc, lai arī parasti personai tiesības uz sociālās apdrošināšanas sistēmas pakalpojumiem (pensijām, pabalstiem) pamatā atzīstamas tikai tad, ja šī persona bijusi attiecīgi sociāli apdrošināta, tas, ka par personu attiecīgas sociālās apdrošināšanas iemaksas nav veiktas Satversmei neatbilstoša tiesiskā regulējuma dēļ, nevar būt iemesls, lai atteiktu personai invaliditātes pensiju. Atbilstoši vienlīdzības principam personu ar I vai II grupas invaliditāti neatbilstošā regulējuma spēkā esības laikā nostrādātais darba laiks ņemams vērā, nosakot šo personu apdrošināšanas stāžu.

Lejupielādēt

10.07.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-55/2020

Likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 18.panta 1.punktā ietvertais jēdziens „ienākumi” neattiecas uz situāciju, kad ienākumu gūšana tiek prezumēta tāpēc vien, ka par valdes locekli, kam nav noteikta atlīdzība, ir veiktas obligātās iemaksas, ja vien konkrētajā gadījumā netiek konstatēts, ka šī persona arī faktiski ir guvusi ienākumus.

Lejupielādēt

18.09.2019. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-1478/2019

Ministru kabineta 2010.gada 30.marta noteikumu Nr. 299 „Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu” 10.1punktā noteikto kārtību par attiecīga statusa piešķiršanu uz vienu kalendāro mēnesi ir pamats piemērot izņēmuma gadījumos, neuzliekot pienākumu sociālajam dienestam pieņemt personai labvēlīgu lēmumu par atbilstību trūcīgas vai maznodrošinātas personas statusam, ja, pastāvot kādiem apstākļiem, konkrētais gadījums ir atšķirīgs no vispārējās kārtības. Tādējādi sociālajam dienestam ir dota izvēles brīvība piešķirt vai nepiešķirt attiecīgu statusu noteikumu 10.1punktā noteiktajā kārtībā, ņemot vērā katra individuālā gadījuma apstākļus (piemēram, gadījuma steidzamību, esošo šķēršļu raksturu un iespējas tos novērst). Savukārt personas, kura jau ilgstoši saņem sociālo palīdzību, vairākkārtēja rīcība, vēršoties Sociālajā dienestā tuvu mēneša beigu datumiem un uzstājot uz sociālās palīdzības saņemšanu par aktuālo mēnesi, liecina par negodprātīgu savu tiesību izmantošanu.

Lejupielādēt

26.11.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-1387/2019

Lejupielādēt

12.11.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-450/2019

1. Tiesību joma, kas regulē sociālos pabalstus, jau pēc savas būtības pieder publiskajām tiesībām. Tām ir visas pazīmes, kas pēc publisko-privāto tiesību nošķiršanas teorijām (interešu, pakļautības un subjektu teorija) to pieskaita publiskajām tiesībām: 2. Tiesību joma nemainās atšķirībā no tā, kādas funkcijas pašvaldība pilda. Lēmums par sociālā pabalsta piešķiršanu [izņemot pabalstus, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām, sk. lietu SKA-241/2019] vienmēr būs publisko tiesību lēmums – administratīvais akts. Ja šāds lēmums tiek aizstāts ar līgumu, tas būs administratīvais līgums.

Lejupielādēt

24.10.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-241/2019

Pašvaldībai, lai tā varētu nepiemērot Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 19.pantā noteikto pabalsta apmēru, ir jābūt spēkā esošam iekšējam vai ārējam normatīvajam aktam, kurā noteikts savs, no likuma atšķirīgs, pabalsta apmērs, jo kārtības nenoteikšana vien nav atzīstama par pamatu nepiemērot kādu atlīdzības sastāvdaļu (juridiskās obstrukcijas aizlieguma princips).

Lejupielādēt

24.10.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-241/2019

Lieta par pašvaldības amatpersonas, kura strādā uz darba līguma pamata, tiesībām uz pabalstu nav pakļauta izskatīšanai administratīvā procesa kārtībā, bet gan vispārīgās jurisdikcijas tiesai. No Administratīvā procesa likuma 1.panta trešajā daļā dotās administratīvā akta definīcijas izriet, ka amatpersona Administratīvā procesa likuma izpratnē nav iestādes darbinieks, ar kuru atbilstoši normatīvajiem aktiem dibināmas darba tiesiskās attiecības. Strīdi, kas rodas darba tiesiskajās attiecībās, tostarp, kas saistīti ar pabalstiem, nav administratīvie akti, bet gan privāto tiesību akti.

Lejupielādēt

26.06.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-235/2019

Atbilstoši likuma „Par valsts pensijām” 11.panta sestajai daļai personām ir tiesības vecuma pensiju pieprasīt priekšlaicīgi divus gadus pirms šā panta pirmajā daļā noteiktā vecuma sasniegšanas (kopsakarā ar likuma pārejas noteikumu 8.1punktu). Tātad saskaņā ar šo normu par atskaites punktu izmantojams nevis vispārējais pensionēšanās vecums laikā, kad pensija tiek pieprasīta priekšlaicīgi, bet gan brīdis, kad konkrētā persona sasniegs pensijas piešķiršanai nepieciešamo vecumu. Tikai pēc tam, kad atbilstoši tiesību normām noteikts konkrētās personas pensionēšanās vecums, no tā atskaitāmi divi gadi priekšlaicīgai vecuma pensijas piešķiršanai.

Lejupielādēt

22.03.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-231/2019

Lejupielādēt

12.06.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-77/2019

Atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu nav sociālās drošības pabalsts klasiskā izpratnē. Tā domāta kā atlīdzinājums aizbildnim (valsts sociālās pabalstu sistēmas ietvaros) par aizbildņa izdevumiem un pūlēm aizbilstamā labā, pārstāvot aizbilstamā intereses un nodrošinot citus aizbildņa pienākumus. Atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu paredzēta pašam aizbildnim, un tās mērķis ir motivēt personu, kura piemērota aizbildņa pienākumu pildīšanai, kļūt par bērna aizbildni, tā pēc iespējas nodrošinot, ka bērns uzaug ģimeniskā vidē. Tādējādi atlīdzība par aizbildņa pienākum pildīšanu neatbilst regulā Padomes 1971.gada 14.jūnija regulas (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā ietvertajiem ģimenes pabalsta kritērijiem, kas nozīmē, ka tiesības saņemt atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu vērtējamas atbilstoši Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem.

Lejupielādēt

12.06.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-77/2019

Aizbildnis ar aizbilstamo dzīvo vienā ģimenē un viņam ir pienākums gādāt par aizbilstamo kā par savu bērnu. Proti, aizbilstamais ar aizbildnības nodibināšanu kļūst par aizbildņa ģimenes locekli. Šajā gadījumā (tas ir, skatot jautājumu par pabalstu aizbildnim par bērna uzturēšanu) jēdziens „ģimene” interpretējams plašāk, proti, ne tikai vecāki un bērni, bet arī aizbildnis (kā vecāku atvietotājs) un bērni. Līdz ar to atzīstams, ka sociālās drošības sistēma, kurā noteikta sociālā palīdzība ģimenēm ar bērniem, ietver arī pabalstu aizbildnim par bērna uzturēšanu. Tāpat kā vecākiem, arī aizbildnim sakarā ar aizbilstamā uzturēšanu rodas papildu izdevumi. Tie pārsvarā gulstas uz aizbildni, tāpēc likumdevējs ar pabalstu aizbildnim bērna uzturēšanai ir paredzējis atbalstīt aizbildni, kurš ir bērna apgādnieks, lai mazinātu ar bērna uzturēšanu saistītos izdevumus. Pabalsts aizbildnim par bērna uzturēšanu paredzēts pašam aizbilstamajam bērnam.

Lejupielādēt

19.07.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-61/2019

1. Pats fakts – persona ir deklarējusi savu dzīvesvietu Latvijā – vēl nenozīmē, ka persona dzīvo Latvijā likuma „Par valsts pensijām” 3.panta pirmās daļas izpratnē. Dzīvošanas faktu valstī apliecina personas klātesība, tostarp arī saziņā ar valsts iestādēm. 2. Vecuma pensija nevar tikt piešķirta personai, par kuru nav pietiekami ticamu ziņu, ka tā ir dzīva, un kuras faktiskā dzīvesvieta nav zināma. Personai, kura vēlas saņemt no valsts labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ir pienākums sadarboties ar iestādi, proti, tai ir jāsniedz ziņas par savu pastāvīgo dzīvesvietu, kā arī jāļauj konstatēt, ka tā ir dzīva.

Lejupielādēt

27.11.2018. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1559/2018

Lejupielādēt

14.12.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-668/2018

Maternitātes pabalsta sistēma ir veidota tādējādi, ka šā pabalsta apmērs pamatā ir piesaistīts pabalsta saņēmēja apdrošināšanas iemaksu algai, tādā veidā pēc iespējas nodrošinot to, lai grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma dēļ zaudētie darba ienākumi sievietei tiktu kompensēti maternitātes pabalsta veidā. Tāpēc tiesību normas, kas noteic vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanu maternitātes pabalsta apmēra noteikšanai, pēc iespējas ir jāinterpretē tā, lai tas būtu saskanīgi ar šī pabalsta mērķi un pamatdomu būt piesaistītam tieši konkrētās personas darbā gūtajiem ienākumiem. Likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 31.panta otrajā daļā ir iedzīvināts princips, ka gadījumā, ja personai vidējā apdrošināšanas iemaksu alga laikā pirms grūtniecības atvaļinājuma nav bijusi tāpēc, ka šī persona bijusi grūtniecības, dzemdību vai bērna kopšanas atvaļinājumā ar iepriekšējo bērnu, maternitātes pabalsta aprēķināšanai pieļaujams ņemt vērā personas vidējo apdrošināšanas iemaksu algu agrākā periodā, proti, pirms atvaļinājumiem, kas saistīti ar iepriekšējā bērna gaidību laiku, piedzimšanu un kopšanu. Likumdevējs likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 31.panta otrajā daļā ir noregulējis ierastu dzīves situāciju, kurā persona pirms apdrošināšanas gadījuma grūtniecības, dzemdību un bērna kopšanas atvaļinājumā ir atradusies vienu reizi. Likumdevējs nav apsvēris salīdzinoši retos gadījumus, kad sievietei ar nelielu laika atstarpi dzimst trīs vai vairāk bērni un šī iemesla dēļ sieviete nepārtraukti atrodas grūtniecības, dzemdību vai bērna kopšanas atvaļinājumā vairāk nekā 32 mēnešus pēc kārtas. Tāpēc ir konstatējams atklāts neapzināts likuma robs, kura aizpildīšanai izmantojams tāds analoģijas ceļā atvasināts princips, kas atbilst maternitātes pabalsta sistēmai un mērķim. Aprēķinot maternitātes pabalstu situācijā, kurā sievietei ar nelielu laika atstarpi dzimst trīs vai vairāk bērni un šī iemesla dēļ sieviete nepārtraukti atrodas grūtniecības, dzemdību vai bērna kopšanas atvaļinājumā vairāk nekā 32 mēnešus pēc kārtas, maternitātes pabalsta aprēķināšanai personas vidējā iemaksu alga nosakāma, ņemot vērā attiecīgās personas darbā gūtos ienākumus (iemaksu algu) laika periodā pirms atvaļinājumiem, kas saistīti ar iepriekšējo bērnu gaidību laiku, piedzimšanu un kopšanu.

Lejupielādēt

31.10.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-666/2018

Likuma „Par valsts pensijām” 23.pantā minētās apgādnieka iespējamās vecuma pensijas apmēra noteikšanai ir piemērojamas arī likuma pārejas noteikumu normas. Lai kādu no tām nepiemērotu, ir jābūt skaidram un pamatotam iemeslam, kāpēc konkrētā norma atšķirībā no pārējām pārejas noteikumu normām konkrētajā gadījumā nevar tikt piemērota.

Lejupielādēt

03.04.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-179/2018

Lejupielādēt

18.06.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-41/2018

Interpretējot un piemērojot likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” un noteikumu Nr. 270 „Vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanas kārtība un valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu piešķiršanas, aprēķināšanas un izmaksas kārtība” normas tā, lai tās nenonāktu pretrunā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 45.pantu, periods, kurā persona bija nodarbināta Eiropas Savienības institūcijā, jāizslēdz no mēneša vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķina formulas.

Lejupielādēt

14.11.2017. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1063/2017

1. Paternitātes atvaļinājuma izmantošanas gadījumā bērna tēvs zaudē darba ienākumus, tātad tas ir apdrošināšanas gadījums un bērna tēvam kā sociāli apdrošinātai personai ir tiesības uz paternitātes pabalstu, kura mērķis ir atlīdzināt zaudētos darba ienākumus šādos gadījumos. Bērna tēvam ir tiesības uz vienu paternitātes pabalstu par desmit kalendāra dienām, neatkarīgi no tā, pie cik darba devējiem viņš ir strādājis. Atvaļinājums sakarā ar bērna dzimšanu šādā gadījumā nav obligāti jāizmanto vienlaicīgi, ja vien tiek ievērots likumā noteiktais paternitātes atvaļinājuma izmantošanas termiņš. 2. Tas, ka ienākumu zaudējums paternitātes atvaļinājuma izmantošanas pie otrā darba devēja dēļ, noticis vēlākā periodā, nevis vienlaikus ar ienākumu zaudējumu pie pirmā darba devēja, nevar būt pamats, lai, aprēķinot pieteicēja vidējo iemaksu algu, netiktu ņemta vērā pieteicēja iemaksu alga pie otrā darba devēja.

Lejupielādēt

24.11.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-820/2017

Likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 13. panta otrā daļa tulkojama tādējādi, ka tajā noteiktais ierobežojums slimības pabalsta piešķiršanai un izmaksai attiecas uz saslimuša bērna kopšanas nepārtrauktu periodu vienas noteiktas slimības ietvaros. Savukārt, ja tiek konstatēts, ka bērns ir saslimis ar citu slimību (ir noteikta jauna diagnoze, kas nav bijusi atkarīga no pirmās diagnozes, vai saistīta ar to), jaunas diagnozes noteikšana nozīmē slima bērna kopšanas jauna perioda sākumu.

Lejupielādēt

19.12.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-811/2017

Likumdevējs atsevišķu valsts sociālā pabalsta veidu – bērna invalīda kopšanas pabalstu noteicis tikai gadījumos, kad bērnam ir smagi funkcionāli traucējumi un nepieciešama īpaša kopšana, šī pabalsta mērķis ir atšķirīgs, proti, sniegt atbalstu ģimenēm, kurās ir bērns invalīds ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, sakarā ar papildu izdevumiem, kas rodas tāpēc, ka bērnam ir nepieciešama īpaša kopšana. Piemaksa pie ģimenes valsts pabalsta nav uzskatāma par bērna invalīda kopšanas pabalstu gadījumos, kad bērnam ir noteikta vieglāka invaliditāte, kaut arī faktiski ir iespējama situācija, ka visa naudas summa tiek tērēta bērna kopšanai.

Lejupielādēt

19.12.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-811/2017

No Valsts sociālo pabalstu 6. panta normām izriet, ka likumdevējs ģimenes valsts pabalstu izvēlējies veidot, nosakot to divu izmaksu, proti, pabalsta un piemaksas veidā. Piemaksa nav atsevišķs valsts sociālais pabalsts, bet tā ir papildinājums ģimenes valsts pabalstam, sniedzot lielāku atbalstu personai, kura audzina bērnu invalīdu. Ģimenes valsts pabalsta un piemaksas par bērnu invalīdu mērķis - sniegt regulāru materiālu atbalstu ģimenēm sakarā ar izdevumu palielināšanos, kas saistīti ar bērnu audzināšanu - neatšķiras.

Lejupielādēt

26.09.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-708/2017

Slimības pabalsts par viena slima bērna kopšanu pie nepārtrauktas saslimšanas ir izmaksājams tikai par četrpadsmit dienām, neatkarīgi no tā, vai bērnu visā slimošanas laikā kopj viens no vecākiem, vai abi vecāki pēc kārtas. Tā ir pašu vecāku izvēle, vai bērna kopšanu uzņemas viens vai pēc kārtas abi vecāki.

Lejupielādēt

12.09.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-486/2017

Personai, kuras apgādībā atrodas bērns, par kuru tiek izmaksāts ģimenes pabalsts citā Eiropas Savienības dalībvalstī, ir tiesības saņemt šo pabalstu tieši no pabalstu piešķīrušās dalībvalsts institūcijas, ja vecāks, kuram ģimenes pabalsts piešķirts, to neizlieto bērna uzturēšanai. Tādējādi, ja ārvalstīs dzīvojošais vecāks nenodot citā dalībvalstī saņemto ģimenes pabalstu bērna uzturam, otram vecākam ir jāvēršas Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā un ar aģentūras starpniecību ir jālūdz pabalsta izmaksu no pabalstu piešķīrušās dalībvalsts institūcijas.

Lejupielādēt

24.02.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-397/2017

Darbs par samaksu ieslodzījumā ir pielīdzināms apdrošināšanas stāžam kā personas darbs likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 1.punkta izpratnē. Savukārt personas apdrošināšanas stāžam ir pielīdzināms tikai darba periods ieslodzījuma laikā, nevis viss ieslodzījuma laiks, kas ir jāpierāda ar pieļaujamiem un ticamiem pierādījumiem. Pieņemot 1995.gadā likumu „Par valsts pensijām” un tā pārejas noteikumu 1.punktā nosakot līdz 1991.gadam uzkrāto darba periodu ieskaitīšanu apdrošināšanas stāžā, likumdevējs bija izšķīries par jebkura personas veiktā darba (neatkarīgi no tā mērķa un sociālo iemaksu veikšanas) perioda ieskaitīšanu apdrošināšanas stāžā, neierobežojot to ar uzkrāto darba stāžu. Tāpat arī minētajā normā likumdevējs nenoteica, ka apdrošināšanas stāžam nav pielīdzināms notiesātās personas darbs ieslodzījuma vietā.

Lejupielādēt

31.01.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-368/2017

Nosakot personas apdrošināšanas stāžu laikā no 1991.gada 1.janvāra līdz 2001.gada 13.martam, ir jākonstatē, vai persona bija darba ņēmēja statusā, tostarp darba tiesiskajās attiecībās, neatkarīgi no tā, vai darba devējs faktiski par to bija veicis sociālās iemaksas. Darba ņēmēja statusa iegūšanu nevar padarīt atkarīgu tikai no tā, vai darba devējs sevi kā sociālo iemaksu veicēju un konkrēto personu kā darba ņēmēju bija reģistrējis attiecīgajā iestādē un aprēķinājis maksājamās iemaksas. Ja likumdevēja mērķis, papildinot likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” pārejas noteikumus ar 26. un 27.punktu, bija aizsargāt tos darba ņēmējus, par kuriem darba devējs nav veicis iemaksas, tad tikpat liela aizsardzība nepieciešama tiem darbiniekiem, kurus darba devējs nav reģistrējis vai par kuriem nav sniedzis ziņojumu par iemaksu objektu un iemaksām, vai nav aprēķinājis iemaksas, jo šo pienākumu izpilde nav atkarīga no darbinieka, bet tāpat kā iemaksu veikšana ir atkarīga no darba devēja.

Lejupielādēt

16.02.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-307/2017

Obligātais militārais dienests vēsturiski ir bijis aktīvā militārā dienesta veids (tāpat kā profesionālais dienests šobrīd) un tajā pavadītais laiks ir uzskatāms par militārpersonas nodienēto laiku. Līdz obligātā militārā dienesta likvidēšanai Militārā dienesta likuma 19.panta pirmās daļas 1.punkts (redakcijā līdz 2005.gada 15.aprīlim) vienotajā militārā dienesta gaitā ietvēra arī obligāto militāro dienestu, pēc kura karavīru pieņēma profesionālajā dienestā, kā arī iepriekš spēkā esošā likuma „Par Aizsardzības spēkiem” 17.panta pirmā daļa noteica, ka virsdienestā pieņem karavīrus, kas beiguši obligāto dienestu. Tādējādi Militārpersonu izdienas pensiju likuma 1.pantā uzskaitītās militārpersonas ar obligāto militāro dienestu jau uzsāka savu militāro karjeru (militārā dienesta gaitu) un nav pamata šī dienesta laiku neiekļaut militārpersonu nodienētajā laikā izdienas pensiju piešķiršanas gadījumā.

Lejupielādēt

11.11.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-1050/2016

Likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 1.punkta 2.1apakšpunkts, kas paredz, ka Latvijas pilsoņiem līdz 1990.gada 31.decembrim apdrošināšanas stāžam pielīdzināts arī – virsdienests karavīriem un dienests virsniekiem PSRS Bruņotajos spēkos, ja viņi atteikušies no citas valsts pensijas, kuras apmēra noteikšanai ir ņemts vērā šis dienests, ir tulkojams tā, ka dienests PSRS Bruņotajos spēkos virsniekiem ietver arī mācību laiku militārajās mācību iestādēs.

Lejupielādēt

19.12.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-993/2016

Ja Krievijas Federācijas pilsonis, kas dzīvo Latvijā, izvēlējies turpināt saņemt Krievijas Federācijas pilsoņa pensiju, kas tam piešķirta pirms Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma par sadarbību sociālās drošības jomā spēkā stāšanās, nepiemērojot šā līguma noteikumus, Latvijas vecuma pensija atbilstoši Latvijas tiesību normām var tikt piešķirta, ņemot vērā tikai tos apdrošināšanas stāža periodus, kas personai ir uzkrāti pēc 2002.gada 1.janvāra. Latvija nav atbildīga par personas stāžu līdz minētajam datumam, jo par to atbilstoši Līgumam atbildīga ir Krievijas Federācija kā personas pilsonības valsts, kuras tiesību normas paredz, ka pensija tiek piešķirta par periodu līdz 2001.gada 31.decembrim, ieskaitot arī tādus periodus, kad persona veikusi iemaksas Latvijā. Tas, ka pēc Krievijas Federācijas tiesību normām kāds nodarbinātības vai tai pielīdzinātais periods, kas konkrētajai personai bijis šajā periodā, netiek atzīts par apdrošināšanas stāžam pielīdzināmo periodu un tāpēc netiek ņemts vērā, nav pamats šādus atsevišķus periodus atkārtoti vērtēt atbilstoši Latvijas tiesību normām,

Lejupielādēt

21.10.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-458/2016

1. Mikrouzņēmuma īpašnieks (sabiedrības ar ierobežotu atbildību dalībnieks) darba ņēmēja statusu likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” izpratnē iegūst līdz ar brīdi, kad mikrouzņēmums ir reģistrēts Valsts ieņēmumu dienestā kā mikrouzņēmumu nodokļa maksātājs. Savukārt šo statusu īpašnieks zaudē tikai tad, kad uzņēmums likumā noteiktajos gadījumos zaudē minētā nodokļa maksātāja statusu vai arī īpašnieks atsavina vai likvidē mikrouzņēmumu, tādējādi zaudējot savu piederību mikrouzņēmumu nodokļa maksātājam mikrouzņēmumam. 2. Sociālās apdrošināšanas jautājumos mikrouzņēmuma īpašnieks nav nodalāms no tām personām, kas mikrouzņēmumā strādā uz darba līguma pamata, un to kā sociāli apdrošināmu personu statusu neietekmē gūto ienākumu veids, proti, vai tie ir darba alga, kas tiek izmaksāta atbilstoši darba līgumam, vai īpašnieka no mikrouzņēmuma izņemtie līdzekļi. 3. Lai mikrouzņēmuma darbinieku likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” izpratnē uzskatītu par darba ņēmēju, ir nozīme tieši mikrouzņēmuma darbinieka statusa iegūšanai, neatkarīgi no ienākumu esības mikrouzņēmumā vai mikrouzņēmumu nodokļa samaksas, savukārt bezdarbnieka statuss, kas ir priekšnoteikums bezdarbnieka pabalsta piešķiršanai, nav savienojams ar darba ņēmēja statusu.

Lejupielādēt

28.10.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-281/2016

Tiesību normas piemērošana nošķirama no Satversmes tiesas sprieduma piemērošanas. Satversmes tiesas spriedums, kurā apstrīdētā norma atzīta par spēkā neesošu, uzskatāms par tiesību avotu tiesību normas interpretācijai un piemērošanai. Ja apstrīdētā norma atzīta par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka normām un tādējādi par spēkā neesošu, tad šāda tiesību norma saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32.panta otro daļu ir piemērojama atbilstoši Satversmes tiesas nolēmumā sniegtajai interpretācijai. Taisnīga rezultāta sasniegšanas interesēs tiesību normas piemērotājam ir pienākums tiesību normu interpretēt atbilstoši augstāka spēka tiesību normām. Satversmei atbilstoša tiesību normu piemērošana ietver piemērojamās tiesību normas atrašanu un atbilstošu iztulkošanas metožu izmantošanu, intertemporālās un hierarhiskās piemērojamības izvērtēšanu, judikatūras un tiesību doktrīnas izmantošanu, kā arī tiesību tālākveidošanu. Turklāt tiesību normu piemērošanas neatņemama sastāvdaļa ir arī tiesisko seku konkretizēšana. Proti, tiesību piemērotājam, izmantojot tiesību normas interpretācijas metodes, jāapsver tiesiskās sekas un jāizvēlas tās, kuras sakrīt ar tiesību normas mērķi. Jebkuras lietas izskatīšanā svarīgs ir tās rezultāts – taisnīgs spriedums, kas ir neatņemams taisnīgas tiesas elements. Tādējādi tiesību piemērotāja kompetencē ir arī jautājums par tādas tiesību normas piemērošanu laikā, kuru Satversmes tiesa ir atzinusi par neatbilstošu Satversmei.

Lejupielādēt

20.04.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-241/2016

Ja persona pirms iecelšanas prokurora amatā, bet uz cita tiesiska pamata, piemēram, darba līguma pamata, faktiski ir jau uzsākusi patstāvīgi pildīt un pildījusi prokurora amata pienākumus, nav pamata šādi nostrādāto laiku neņemt vērā izdienas stāžā. Minēto secinājumu nemaina tas, ka šāda prokurora amata pienākumu veikšana notikusi stažēšanās laikā.

Lejupielādēt

17.03.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-185/2016

Apgādnieka zaudējuma pensija ir sociālās apdrošināšanas pakalpojums, kas tiek izmaksāts sociālā riska iestāšanās gadījumā, proti, ja zaudēti ienākumi sakarā ar apgādnieka nāvi. No likuma „Par valsts pensijām” 19.panta ceturtās daļas secināms, ka pensijas izmaksas turpināšana pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas tiek saistīta tieši ar personas mācībām pilna laika klātienē, nevis ar kādiem citiem apstākļiem, kas traucē pašam sevi apgādāt. Tātad mācību pārtraukuma laikā persona nav uzskatāma par personu, kas studē, jo tā nav ik dienas nodarbināta mācību procesā.

Lejupielādēt

22.04.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-114/2016

Ministru kabineta 2010.gada 30.marta noteikumu Nr.299 „Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu” 2.4.apakšpunkts nav tulkojams tā, ka trūcīgas ģimenes vai personas statuss būtu piešķirams tikai nestrādājošām personām. No normā noteiktās prasības var izsecināt tikai to, ka, ja vien persona ir bez darba, tad tai ir jāreģistrējas Nodarbinātības valsts aģentūrā kā bezdarbniekam vai darba meklētājam, kas pamatojams ar personas pienākumu darīt visu iespējamo, lai savu stāvokli jeb ienākumu līmeni vai materiālo stāvokli uzlabotu.

Lejupielādēt

31.03.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-25/2016

1. No Eiropas Padomes 1971.gada 14.jūnija regulas Nr.1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darba ņēmējiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienas teritorijā, 22.panta 1.punkta „a” apakšpunkta izriet personas tiesības uz pabalstu, kas, tai uzturoties citas dalībvalsts teritorijā, kļūst vajadzīgs steidzamas medicīniskas palīdzības dēļ, tas ir, situācijā, ko iepriekš nevarēja paredzēt vai ieplānot (pēkšņa smaga saslimšana, nelaimes gadījumi, hronisku slimību pēkšņa saasināšanās). Turklāt no šīs tiesību normas nepārprotami izriet, ka pabalstu uz tās pamata var piešķirt, ja persona ir uzturējusies citā dalībvalstī un tieši uzturēšanās laikā personai neparedzami ir kļuvusi nepieciešama medicīniskā palīdzība. Tas nozīmē, ka persona citā dalībvalstī nav ieceļojusi ar mērķi saņemt savam stāvoklim pienācīgu veselības aprūpi. 2. Regulas 22.panta 1.punkta „c” apakšpunkts turpretim paredz pabalstu piešķiršanu personai, kurai kompetentā institūcija ir atļāvusi doties uz citu dalībvalsti, lai saņemtu tur savam stāvoklim pienācīgu veselības aprūpi. Došanās uz ārvalsti konkrētās normas izpratnē ir saistīta ar plānveida veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanu un ieceļošana ārvalstī notiek tieši ar šādu mērķi, turklāt pirms tam saņemot iestādes atļauju. 3. Iepriekšējas atļaujas neesība pati par sevi nevar automātiski un visos gadījumos izslēgt iespēju, ka kompensācija netiek izmaksāta, bet ir jāvērtē, vai tiesību normas atļaujas saņemšanai atbilst Eiropas Savienības tiesībām, kā arī jāvērtē konkrētā gadījuma īpašie apstākļi.

Lejupielādēt

26.06.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-395/2015

1. Izdienas pensiju likuma 3.panta pirmās daļas 10.punktā likumdevējs nav noteicis, ka izdienas stāžā ieskaitāmajai nostrādātā laika daļai jābūt saistītai tikai ar Latvijas teritoriju. Lai pareizi izprastu 10.punktā minēto nostrādāto laiku, izmantojamas tās tiesību normas, kas regulē pensiju un darba tiesību jautājumus, proti, kuri nodarbinātības periodi ir ņemami vērā, nosakot personas stāžu valsts pensijas piešķiršanai, jo strīdus norma attiecas gan uz pensijas piešķiršanu, gan saistīta ar personas darba perioda noteikšanu. Likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 1.punkts noteic, ka apdrošināšanas stāžam tiek pielīdzināti Latvijas pilsoņa līdz 1990.gada 31.decembrim uzkrātie darba periodi Latvijas teritorijā un arī bijušās PSRS teritorijā. Tādējādi likumdevējs ir atzinis, ka personas stāžā pensijas piešķiršanai ir ieskaitāms ne tikai Latvijas teritorijā, bet arī bijušajā PSRS teritorijā nostrādātais laiks. Savukārt 10.punktā minēto nostrādāto laiku pierāda, aprēķina un uzskaita līdz 1995.gada 31.decembrim kā apdrošināšanas stāžam pielīdzināto periodu atbilstoši normatīvajiem aktiem par likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 1. un 2.punktā noteikto apdrošināšanas periodu pierādīšanas, aprēķināšanas un uzskaites kārtību. 2. Tas, ka likumdevējs noteicis izdienas stāžā ieskaitīt arī dienējušās personas nostrādāto laiku, t.i., tādus darba periodus, kas nav saistāmi ar dienestu, nenozīmē, ka tas tiek pielīdzināts dienestam iekšlietu sistēmā. Nostrādātā laika ieskaitīšana izdienas stāžā vērtējama kā likumdevēja noteikts papildu labums tām personām, kas iekšlietu sistēmā nodienējušas vismaz 10 gadus, proti, ka tad tiek ņemts vērā arī personas ārpus dienesta nostrādātais laiks.

Lejupielādēt

16.03.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-106/2015

1. Katrs Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras lēmums par atlīdzības piešķiršanu, kas pamatots ar Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas atzinumu par darbspēju zaudējuma noteikšanu uz konkrētu laiku, ir atzīstams par patstāvīgu administratīvo aktu. Katrs šāds Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras lēmums zaudē spēku līdz ar tā izpildi – atlīdzības izmaksu līdz noteiktajam termiņam. 2. Gadījumā, ja darbspēju zaudējums noteikts divu negadījumu rezultātā, piemērojot likuma „Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām” 20.panta trešās daļas 1.punktu un nosakot atlīdzību, tas interpretējams, ievērojot principu, ka, nosakot atlīdzību, tiek ņemta vērā iespējamā lielākā personas vidējā iemaksu alga vai atlīdzība. Proti, vidējās iemaksu algas noteikšanai ir jāizvēlas laika posms pirms tā negadījuma, kad vidējā iemaksu alga ir lielāka. 3. Tiesību normas, kas noteic vidējās iemaksu algas aprēķināšanu atlīdzības noteikšanai, nav tulkojamas tikai gramatiski un nav piemērojamas formāli, bet gan, tā, lai atbilstu arī sociālās apdrošināšanas būtībai un mērķim kompensēt personai to darba ienākumu zudumu sociālās apdrošināšanas gadījuma iestāšanās dēļ, kas viņai bija līdz tam. Līdz ar to Ministru kabineta 1999.gada 16.februāra noteikumu Nr.50 „Obligātās sociālās apdrošināšanas pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām apdrošināšanas atlīdzības piešķiršanas un aprēķināšanas kārtība” 30.punktā ietvertā formula interpretējama, ievērojot principu, ka periodā, par kuru tiek noteikta vidējā iemaksu alga, neieskaita tos periodus, kuros personai attaisnojošu iemeslu dēļ nav bijusi iemaksu alga, piemēram, pārejošas darbnespējas dēļ.

Lejupielādēt

24.09.2014. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1145/2014

Gan Krievijas Federācijas Valdības un Latvijas Republikas Valdības vienošanās par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību, gan nacionālās normas ir vērstas uz to, ka par vienu apdrošināšanas periodu nav maksājamas vairākas valsts pensijas. Mērķis nodrošināt personas sociālo aizsardzību tiek sasniegts, par attiecīgu apdrošināšanas periodu izmaksājot vienu pensiju vienā no valstīm, kas par to vienojušās. Tā kā gan vecuma, gan izdienas (militārā) pensija ir valsts pensija, nav pamata uzskatīt, ka ierobežojums attiecas vienīgi uz divu militāro (izdienas) pensiju saņemšanu.

Lejupielādēt

04.07.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-371/2014

Likuma „Par izdienas pensijām Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm”3.panta pirmās daļas 5.punkts interpretējams tā, ka, dienesta laiks citu valstu bruņotajos spēkos, robežapsardzības karaspēkā vai iekšlietu sistēmas iestādēs līdz 1991.gada 31.decembrim izdienas stāžā personām, kuras dienestu Latvijas Republikas iekšlietu sistēmas iestādēs uzsākušas pēc 1998.gada 30.aprīļa, ieskaitāms tikai tad, ja tās Latvijas Republikas iekšlietu sistēmas iestādēs nodienējušas vismaz 20 gadus.

Lejupielādēt

11.07.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-354/2014

Tas, ka darbam pielīdzināmais periods, saskaņā ar likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 1.punkta 1.apakšpunktu, tiek pielīdzināts apdrošināšanas stāžam, ir ņemams vērā, noskaidrojot Valsts un pašvaldību profesionālo orķestru, koru, koncertorganizāciju, teātru un cirka mākslinieku izdienas pensiju un baleta mākslinieku pabalsta par radošo darbu likumā lietotā jēdziena nostrādātais laiks saturu. Proti, arī šajā gadījumā nostrādātais laiks var būt ne tikai algota darba periods, bet arī darbam pielīdzināmais periods., ņemot vērā Valsts un pašvaldību profesionālo orķestru, koru, koncertorganizāciju, teātru un cirka mākslinieku izdienas pensiju un baleta mākslinieku pabalsta par radošo darbu likuma mērķi – tiesībām uz izdienas pensiju sakarā ar profesionālo iemaņu zudumu pēc noteikta laika nostrādāšanas šajā likumā paredzētajās profesijās.

Lejupielādēt

24.09.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-560/2013

Republikas pilsētas domes un novada domes deputāta statusa likuma 15.1 panta pirmās daļas 1.punkts ir piemērojams arī tām tiesību normā minētajām amatpersonām, kuras bijušas ievēlētas amatā 1989.gada 10.decembra vēlēšanās un atradušās šajā amatā gan 1990.gada 4.maijā, gan turpmāk līdz šā sasaukuma termiņa beigām, ja attiecībā uz šo personu izpildās arī citi normā minētie kritēriji, tostarp par atrašanos amatā arī otru sasaukumu.

Lejupielādēt

22.10.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-492/2013

1. Atšķirībā no darba samaksas, kas ir regulāri izmaksājamā atlīdzība par darbu, gan atlaišanas pabalsts un gan kompensācija par neizmantotajām atvaļinājuma dienām ir vienreizēja atlīdzība sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu. No minētā izriet, ka ne atlaišanas pabalsts, ne kompensācija par neizmantotajām atvaļinājuma dienām nav tādi algotā darbā gūstamie ienākumi, kurus persona varētu saņemt, ja darba attiecības netiktu izbeigtas. 2. Likuma ,,Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" 10.panta un 31.panta pirmās daļas vārdiskā izpausme, atbilstoši kurai vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķinā tiek ņemta vērā arī personai izmaksātā vienreizējā atlīdzība sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu, neatbilst likuma ,,Par valsts sociālo apdrošināšanu" 3.panta pirmajā daļā un likuma ,,Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" 5.panta pirmajā daļā noteiktajam tiesību normas mērķim - segt daļu no sievietes zaudētajiem algotajā darbā gūstamajiem ienākumiem. Proti, tiesību normas vārdiskā izpausme aptver tādu faktisko situāciju, kuru tiesību normas mērķis nevēlas aptvert, jo maternitates pabalsta mērķis nav nodrošināt sievietei ienākumus, kas būtu augstāki nekā algotā darbā gūtie.

Lejupielādēt

08.10.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-490/2013

Laikposmu summēšanas princips ir viens no Eiropas Savienības dalībvalstu sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanas pamatprincipiem. Tā mērķis ir garantēt personu brīvu pārvietošanos, kā arī ievērot vienlīdzīgas attieksmes principu, proti, lai tiesību uz brīvu pārvietošanos izmantošana neliegtu migrējošam darba ņēmējam sociālā nodrošinājuma priekšrocības, salīdzinot ar citiem darba ņēmējiem, kuri šīs tiesības nav īstenojuši. Tādējādi Padomes Regulas (EEK) Nr.1408/71 ,,Par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā" 67.panta pirmā daļa par laikposmu summēšanu ir piemērojama arī gadījumā, kad risināms jautājums par tiesībām iegūt noteikta apmēra pabalstu, kas atbilstoši Latvijas Republikas tiesību normām ir atkarīgs no apdrošināšanas stāža ilguma.

Lejupielādēt

07.05.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-307/2013

Likuma „Par valsts pensijām” 11.panta ceturtajā daļā, līdz 2012.gada 14.jūnija likuma "Grozījumi likumā "Par valsts pensijām" pieņemšanai, ar astoņu gadu termiņu domāts bērna invalīda vecums. Savukārt pēc 2012.gada 14.jūnija likuma pieņemšanas ar astoņu gadu termiņu saprotams bērna aprūpes laiks.

Lejupielādēt

04.06.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-304/2013

1. Kaitējuma atlīdzība ir likumdevēja noteikta papildu sociālā garantija Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanas dalībniekiem, kas zaudējuši darbspējas, un tā piešķirama arī tad, ja persona jau saņem valsts pensiju – vecuma vai invaliditātes pensiju. Tas, ka likumdevējs Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībnieku un Černobiļas atomelektrostacijas avārijas rezultātā cietušo personu sociālās aizsardzības likuma 9.pantā noteicis, ka minētā kaitējuma atlīdzība piešķirama tādā pašā kārtībā un apmērā kā kaitējuma atlīdzība personām, kuras līdz 1997.gada 1.janvārim ir cietušas nelaimes gadījumā darbā, un tas, ka personai izmaksājamās vecuma pensijas apmērs atbilst sākotnēji noteiktajam invaliditātes pensijas apmēram, kas aprēķināts, izmantojot kaitējuma atlīdzības aprēķināšanas noteikumus, nenozīmē, ka persona nepamatoti pretendē uz divām kaitējuma atlīdzībām. 2. Ja persona tikai pēc atkārtota iestādes atteikuma izdot labvēlīgu administratīvo aktu iesniedz tiesā pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tad labvēlīga akta izdošanas priekšnoteikumi jāvērtē, ņemot vērā atkārtotā personas iesnieguma datumu.

Lejupielādēt

11.01.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-74/2013

Sociālās apdrošināšanas izmaksas ir tās summas, kas personai tiek izmaksātas, lai aizstātu līdzšinējos darba ienākumus. Tādējādi personai, kas priekšlaicīgi pensionējusies un nav vēl sasniegusi pensionēšanās vecumu, līdzšinējo darba ienākumu aizstājējs ir izmaksātā pilnās pensijas daļa. Līdz ar to likuma „Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām” 20.panta devītajā daļā ietvertie vārdi piešķirtā pensija priekšlaicīgas pensionēšanās gadījumā tulkojami kā izmaksātā pilnās pensijas daļa.

Lejupielādēt

26.09.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-658/2012

1. Lai iesniegtu konstatēšanas pieteikumu, pieteicējam jābūt pietiekoši pamatotai tiesiskai interesei konstatēt no ārējā normatīvā akta tieši izrietošas konkrētas publiski tiesiskas attiecības vai to saturu. Šai interesei ir jābūt ar tiesisko kārtību aizsargātai interesei, tā nevar būt pretēja tiesību sistēmai. Tomēr tā nav jebkura interese, tai jābūt tik svarīgai, būtiski nepieciešamai, ka tās aizsardzība tiesas ceļā ir pamatota. 2. Administratīvā procesa likuma 184.panta pirmās daļas 3.punkts noteic, ka konstatēšanas pieteikums ir pieļaujams tad, ja attiecīgās tiesiskās intereses nav iespējams īstenot ar pieteikumu par administratīvā akta izdošanu vai pieteikumu par iestādes faktisko rīcību. Tādējādi minētajā tiesību normā ir ietverta konstatēšanas pieteikuma subsidiaritāte, kuras mērķis ir apvienot nepieciešamo tiesību aizsardzību vienā tiesas procesā. Taču minētais noteikums ir piemērojams tad, ja konkrētajā gadījumā citu nosaukto pieteikumu veidu izmantošana nodrošina tiesisko aizsardzību vismaz tādā pašā apjomā un ar tādu pašu efektivitāti kā konstatēšanas pieteikums. 3. Persona ar konstatēšanas pieteikumu var vērsties tiesā arī par tādu tiesisko attiecību konstatēšanu, kas radīs tiesiskās sekas nākotnē. Taču šādā gadījumā pieteicējam tiesiskās attiecības ir jākonkretizē ar pārskatāmiem lietas apstākļiem. Personas interese ir atzīstama par pamatotu, ja konkrētajā situācijā nav saprātīgi prasīt no personas vispirms sagaidīt konkrēto atteikumu un tikai pēc tam meklēt tiesisko aizsardzību, proti, ja pastāv bažas, ka tiesiskā aizsardzība tad būs novēlota un tā vairs nenovērsīs iespējamos zaudējumus. 4. Sociāli apdrošinātajai personai ir tiesības pastāvīgi, ne tikai tad, kad iestājies apdrošināšanas gadījums, sekot līdzi sava apdrošināšanas stāža uzskaitei un gadījumā, ja kāds apdrošināšanas periods nav apstiprināts ar attiecīgiem dokumentiem, rūpēties par to sagādāšanu un iesniegšanu aģentūrā ierakstu papildināšanai. Neesot visiem dokumentiem par nepieciešamo apdrošināšanas stāžu, iestādei nav pamata izdot labvēlīgu administratīvo aktu un līdz ar to pēc būtības personai nav iespējams īstenot savas tiesiskās intereses ar prasījumu par administratīvā akta izdošanu. Šādā gadījumā privātpersonu tiesību aizsardzība tiktu veicināta un administratīvais process tiktu efektivizēts tieši ar atsevišķa konstatēšanas pieteikuma iesniegšanu.

Lejupielādēt

30.11.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-578/2012

No Administratīvā procesa likuma 161.panta pirmajā daļā un 224.panta pirmajā daļā ietvertā formulējuma un jēgas – citu pierādīšanas līdzekļu nav vai arī tie nav pietiekami droši – secināms, ka pieteicēja zvērests ir pieļaujams tikai tad, ja, pirmkārt, citi pierādījumi tiesai nav un nevar būt pieejami tāpēc, ka tie objektīvi nepastāv, un, otrkārt, pieteicēja zvērests ir pieļaujams tad, ja ir izsmeltas visas iespējas iegūt citus pierādīšanas līdzekļus. Tādējādi tiesai jānoskaidro, vai izsmeltas visas iespējas iegūt citus pierādījumus, pretējā gadījumā pieteicēja zvērests nav pieļaujams.

Lejupielādēt

25.05.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-257/2012

1. Lēmums, ar kuru piešķirta izdienas pensija, ir administratīvais akts ar ilgstošu iedarbību, proti, ar to uz ilgstošu (nenoteiktu) laiku ir noteikta izdienas pensijas ikmēneša izmaksa. Savukārt iesniegums par piešķirtās izdienas pensijas pārrēķinu ir vērtējams kā iesniegums par administratīvā procesa uzsākšanu no jauna. 2. Administratīvā procesa likuma 87.pantā noteiktais sešu mēnešu termiņš kopš tiesisko apstākļu maiņas uzzināšanas sākas tiesību normas spēkā stāšanās, nevis izsludināšanas (publicēšanas) brīdī. Kamēr tiesību norma nav stājusies spēkā, tiesiskie apstākļi vēl nav mainījušies, taču 87.pantā noteiktais sešu mēnešu termiņš tiek saistīts tieši ar tiesisko apstākļu maiņu. Tas ir procesuālais termiņš, kurš tā nokavējuma gadījumā atbilstoši Administratīvā procesa likuma 46.pantam var tikt atjaunots, ja nokavējuma iemeslu iestāde vai tiesa atzīst par attaisnojošu.

Lejupielādēt

10.04.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-83/2012

1. Likuma "Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam" 5.panta pirmajā daļā ietvertā prasība par sociālo iemaksu veikšanu deviņus mēnešus pēdējo 12 mēnešu periodā sociālajā apdrošināšanā ir ar likumu noteikts nepieciešamais minimālais apdrošināšanas laiks, lai personai rastos tiesības uz apdrošināšanas izmaksām. Minētais priekšnoteikums nav saistīts tikai ar faktisku iemaksu veikšanu, bet tas izpildās arī tad, ja par darba ņēmēju darba devējam minētajā periodā bija jāveic iemaksas, bet tas nav darīts. 2. Tas, ka faktiski darba samaksa izmaksāta neregulāri vienlaicīgi par vairākiem mēnešiem un līdz ar to arī sociālās iemaksas vienlaicīgi izdarītas par vairākiem mēnešiem, kā arī pieļautas formālas kļūdas minēto ienākumu un sociālo iemaksu reģistrēšanā, nevar būt šķērslis tam, lai apdrošināšanas stāžs netiktu noteikts pareizi.

Lejupielādēt

12.01.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-191/2011

1. Atlaišanas pabalsts un kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu ir uzskatāmi par sociālajām garantijām. Šādas sociālās garantijas bijušajiem ierēdņiem paredzētas ar likumu, kad tie vairs neieņem ierēdņa amatu. Ja persona nav apmierināta ar iestādes lēmumu, kas pieņemts šajā sakarā, tā jau kā privātpersona var vērsties pret iestādi par lēmumu, kas attiecībā uz viņu pieņemts publisko tiesību jomā. 2. Jautājums par ierēdņa novērtējumu ir pārvaldes iekšējs tiesību akts, jo novērtēšanas mērķis ir iestādes darba organizēšana. Iekšēji tiesību akti nav pārbaudāmi administratīvajā tiesā, bet valsts pārvaldes ietvaros. Ja ierēdņa darbības novērtējums tiek izmantots tādu administratīvo aktu izdošanā kā lēmumā par ierēdņa mēnešalgas noteikšanu vai lēmumā par ierēdņa statusa izmaiņām, tas ir starplēmums. Vēl pirms administratīvā akta nodošanas izvērtēšanai administratīvajai tiesai starplēmumu var apstrīdēt augstākā iestādē un pārsūdzēt administratīvajā tiesā, ja tas jau pats par sevi skar būtiskas personas tiesības vai tiesiskas intereses vai būtiski apgrūtina to īstenošanu. 3. Ja iestāde ir regulējusi jautājumu par finanšu līdzekļu atmaksu saviem darbiniekiem, tas ir ierēdņa un iestādes dienesta attiecību ietvaros esošs jautājums, kas risināms valsts pārvaldē. Ja personai šo valsts pārvaldē noregulēto attiecību ietvaros ir iebildumi par atmaksāto finanšu līdzekļu apmēru un tas skar personas privātos finanšu līdzekļus, tad šāds prasījums ir izskatāms administratīvā procesa kārtībā.

Lejupielādēt

28.02.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-176/2011

Likums „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” paredz, ka maternitātes un slimības apdrošināšanas veida apdrošināšanas gadījums ir sociālā riska gadījums, kas saistīts ar sociāli apdrošinātās personas darbspēju zudumu, ja tā rezultātā šī persona zaudē ienākumus (likuma 1.panta 1.punkts). Savukārt atbilstoši šā likuma 11.panta 1.punktam slimības pabalstu piešķir, ja persona neierodas darbā un tādējādi zaudē algotā darbā gūstamos ienākumus tādēļ, ka sakarā ar slimību zaudējusi darbspējas. Tādējādi sociālais risks, kas noteic nepieciešamību personai saņemt sociālās apdrošināšanas izmaksu – slimības pabalstu, ir personas slimība, kuras dēļ persona nevar strādāt un gūt darba ienākumus.

Lejupielādēt

24.01.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-122/2011

1. No Komerclikuma 224.panta trešā daļas (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2010.gada 1.maijam) secināms, ka likumdevējs attiecībā uz valdes locekli ir noteicis terminētu tiesisko attiecību pastāvēšanu, kas savukārt nozīmē to, ka šo tiesisko attiecību pastāvēšanas ilgums jau ir zināms, tās dibinot (vai nu trīs gadi, kā noteic likums, vai īsāks periods, ja to noteic statūti), un ka nav nepieciešams īpašs lēmums par šo terminēto attiecību izbeigšanu, tās izbeidzas, notekot termiņam, uz kādu tās nodibinātas. 2. Atbilstoši likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 13.panta otrajai daļai darba devējam noteiktā termiņā jāreģistrē gan darba ņēmēja statusa iegūšana, gan zaudēšana. Taču fakts, ka darba devējs šo pienākumu neizpilda un neiesniedz Valsts ieņēmumu dienestam ziņas par to, ka kāda persona ir zaudējusi darba ņēmēja statusu, pats par sevi nepagarina konkrētās nodarbinātības attiecības. Šādu atziņu neietekmē arī tas, ka darba devēja – juridiskas personas – dalībnieks vienlaicīgi ir arī darba ņēmējs, par kuru ziņas nav sniegtas. Tādējādi šaubu gadījumā iestādei un tiesai ir jānoskaidro patiesie apstākļi, ja nepieciešams, jāsavāc papildus pierādījumi un tie jāvērtē. 3. Atbilstoši Ministru kabineta 2000.gada 25.janvāra noteikumu Nr.32 „Vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanas kārtība bezdarbnieka pabalsta apmēra noteikšanai un bezdarbnieka pabalsta un apbedīšanas pabalsta piešķiršanas, aprēķināšanas un izmaksas kārtība” 12.punktam Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra bezdarbnieka pabalstu piešķir pēc tam, kad citastarp no Valsts ieņēmumu dienesta ir saņemtas darba devēja iesniegtās ziņas par darba ņēmēja statusa zaudēšanu. Šāda ziņu pieprasīšana un saņemšana nevis no iesniedzēja, bet no citas iestādes, kuras rīcībā tās ir, notiek sadarbības administratīvajā procesā ietvaros. Taču minētais regulējums nenozīmē, ka no Valsts ieņēmumu dienesta saņemtās ziņas ir neapšaubāmas. Tās var tikt koriģētas, ja iestādes vai tiesas rīcībā ir iegūti pierādījumi, kas apliecina pretējo.

Lejupielādēt

17.02.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-52/2011

1. Ražotņu, nozaru, cehu, profesiju un amatu saraksta Nr.2, kurš apstiprināts ar PSRS Ministru Padomes 1956.gada 22.augusta lēmumu Nr.1173, pareizai izpratnei un piemērošanai ir jāievēro PSRS Ministru padomes Valsts darba un darba algas jautājumu komitejas un Vissavienības arodbiedrību Centrālās padomes 1976.gada 2.aprīļa skaidrojums Nr.5/8 „Kārtība, kādā piemērojami ar PSRS Ministru padomes 1956.gada 22.augusta lēmumu Nr.1173 apstiprinātie ražotņu, cehu, profesiju un amatu saraksti, darbs kuros dod tiesības uz valsts pensiju ar atvieglotiem noteikumiem un atvieglotos apmēros”, kas padomju tiesību sistēmā bija normatīvais akts. Skaidrojums pēc būtības bija saraksta Nr.2 neatņemama sastāvdaļa, un tajā ietvertie norādījumi kopš tā pieņemšanas tika izmantoti un arī šobrīd ir izmantojami, piemērojot sarakstu Nr.2. 2. Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas Sociālās nodrošināšanas ministrijas 1989.gada izdevumā „Sociālās nodrošināšanas organizācija. Pensiju nodrošināšana” sagatavotais materiāls nav piemērojams kopsakarā ar Ražotņu, nozaru, cehu, profesiju un amatu sarakstu Nr.2, kurš apstiprināts ar PSRS Ministru Padomes 1956.gada 22.augusta lēmumu Nr.1173, Latvijas teritorijā, jo tas nav normatīvais akts, kāds bija PSRS Ministru padomes Valsts darba un darba algas jautājumu komitejas un Vissavienības arodbiedrību Centrālās padomes 1976.gada 2.aprīļa skaidrojums Nr.5/8 „Kārtība, kādā piemērojami ar PSRS Ministru padomes 1956.gada 22.augusta lēmumu Nr.1173 apstiprinātie ražotņu, cehu, profesiju un amatu saraksti, darbs kuros dod tiesības uz valsts pensiju ar atvieglotiem noteikumiem un atvieglotos apmēros”. Šo materiālu ir izstrādājusi vienas PSRS sastāvā ietilpstošas republikas (Krievijas) ministrija, kuras norādījumi nebija saistoši PSRS sastāvā ietilpstošas citas republikas (Latvijas) iestādēm.

Lejupielādēt

16.12.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-730/2010

1. Valsts sociālo pabalstu likums bērna piedzimšanas, bērna kopšanas un ģimenes valsts pabalstu piešķiršanu nesaista ar personas nodarbinātību vai apdrošināšanu. Tiesības uz pabalstu ir atkarīgas no tā, vai Latvija ir personas pastāvīgā dzīvesvieta. 2. Jēdziena „pastāvīgā dzīvesvieta” izpratnei ir ņemama vērā jēdziena „parastā dzīvesvieta” izpratne piemērojot Padomes Regulu Nr.1408/71. Parastā dzīvesvieta ir tā vieta, kur persona turpina parasti dzīvot un kurā atrodas tās parasto interešu centrs. Dzīvesvietas noteikšanā vienlīdz ir jāpamatojas gan uz subjektīvajiem apstākļiem (personas griba), gan objektīvajiem apstākļiem (ārējie dzīves apstākļi), kas var būt saistīti arī ar personas tiesībām uzturēties kādā noteiktā valstī. Lai noteiktu dzīvesvietu, kurā atrodas personas parasto interešu centrs, vērā ņemams ne tikai personas ģimenes stāvoklis un ģimenes atrašanās vieta, bet arī tie apstākļi, kuru dēļ persona ir aizbraukusi, tās nodarbinātības veids citā valstī, kā arī dzīvošanas ilgums un nepārtrauktība pirms nodarbinātības uzsākšanas, prombūtnes ilgums un iemesli (personas attieksme pret prombūtni), nodoms, kā tas izriet no lietas apstākļiem kopumā, atgriezties tajā vietā, kur persona dzīvoja pirms nodarbinātības uzsākšanas.

Lejupielādēt

16.12.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-653/2010

1. Atbilstoši likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 14.panta pirmajai daļai obligātās iemaksas aprēķina no iemaksu objekta, kas darba ņēmējiem ir visi algotā darbā aprēķinātie ienākumi. Attiecībā uz tām personām, kuras kā darba ņēmēji uzskaitīti minētā likuma 1.panta 2.punkta „c” apakšpunktā, 14.panta divpadsmitā daļa noteic, ka to obligāto iemaksu objekts ir noteiktā atlīdzība. Tādējādi likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 1.panta 2.punkta „c” apakšpunktā minētās personas ir darba ņēmēji sociālās apdrošināšanas izpratnē, ja tām ir noteikta atlīdzība. Savukārt, ja atlīdzība nav noteikta, līdz ar to nav arī iemaksu objekta, no kura aprēķināt sociālās iemaksas. 2. Sociālās apdrošināšanas mērķis ir arī novērst vai mazināt apdrošinātās personas ienākumu zaudējumus, kas rodas likumā paredzētā sociālā riska iestāšanās gadījumā, piemēram, ja persona darba nespējas vai bezdarba dēļ vairs nevar strādāt un tādēļ saņemt līdzšinējo darba samaksu. Svarīgi ir konstatēt, ka persona sociālā riska iestāšanās dēļ zaudējusi savus līdzšinējos nodarbinātības ienākumus un līdz ar to tai ir nepieciešams sociālās apdrošināšanas sistēmas atbalsts. 3. Atbilstoši Komerclikuma 221.panta astotajai daļai sabiedrības ar ierobežotu atbildību (komercsabiedrības) valdes loceklim ir tiesības uz atlīdzību, kas atbilst viņa pienākumiem un sabiedrības finansiālajam stāvoklim. Atlīdzības apmēru nosaka ar padomes lēmumu, bet, ja sabiedrībai nav padomes,- ar dalībnieku lēmumu. No minētās tiesību normas izriet, ka, ņemot vērā sabiedrības finansiālo stāvokli un valdes locekļa pienākumu apjomu, dalībnieki vai padome valdes loceklim atlīdzību var arī nenoteikt. Šādā gadījumā komercsabiedrības valdes loceklis nav uzskatāms par darba ņēmēju sociālās apdrošināšanas izpratnē. 4. Apstāklis, ka kapitālsabiedrības darbība ir apturēta un līdz ar to kādu laiku kapitālsabiedrībai nav ienākumu un nav iespēju faktiski izmaksāt noteikto atlīdzību, pats par sevi nenozīmē to, ka valdes loceklim atlīdzība nav noteikta vispār. Ja valdes loceklis, kuram ir bijusi noteikta atlīdzība, neskatoties uz to, ka sabiedrība kādu laiku nedarbojas un negūst ienākumus, neizbeidz valdes locekļa tiesiskās attiecības ar šādu sabiedrību, nav pamata uzskatīt, ka minētā persona ir zaudējusi likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 1.panta 2.punkta „c” apakšpunktā minēto amatu un ir izpildījies Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likuma 10.panta pirmās daļas 2.punktā ietvertais kritērijs.

Lejupielādēt

02.12.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-562/2010

1. Privatizējamā objekta cena ir nosakāma, ņemot vērā arī privatizētājam nododamo saistību kopumu, kas ir zināms, proti, uz privatizācijas brīdi fiksēts. Tādējādi privatizētājs ir visu privatizējamā objekta tiesību, pienākumu un to saistību par darbā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu kopuma, kas pastāvēja un bija zināms, nosakot nosacīto cenu, pārņēmējs. 2. Ja privatizācijas noteikumos nav norādes, ka nododamo saistību kopums ietver arī nākotnē iespējamos prasījumus saistībā ar kaitējumu veselībai, ko izraisījusi arodslimība, un privatizētājs nav atzinis un uzņēmies šādu saistību izpildi, uzskatāms, ka privatizētājs nav šādu saistību pārņēmējs. 3. Ja privatizētājs nav saistību par darbā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu pārņēmējs, uzskatāms, ka atbildīgais darba devējs nav nosakāms un atbilstoši likuma „Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām” pārejas noteikumu 4.punktam un Ministru kabineta 2001.gada 23.augusta noteikumu Nr.378 „Darbā nodarītā kaitējuma atlīdzības aprēķināšanas, finansēšanas un izmaksas kārtība” 8.punktam kaitējuma atlīdzības izmaksa ir jānodrošina Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai.

Lejupielādēt

03.12.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-527/2010

Likumdevējs ir parūpējies, lai vecāki, jo īpaši sieviete būtu sociāli aizsargāti gan sakarā ar bērna kopšanas nepieciešamību, gan sakarā ar grūtniecību, dzemdību un pēcdzemdību īpašo stāvokli, lai jebkurā gadījumā būtu iztikas līdzekļi. Pabalstu pārklāšanās gadījumā likumdevējs ļāvis pašai personai izvēlēties, kuru pabalstu saņemt. Tam, ka likumdevējs divu dažādu sociālo risku vienlaicīgas iestāšanās gadījumā ir noteicis tiesības saņemt tikai vienu pabalstu, nav jānoved pie tā, ka tādēļ tiek būtiski samazināts vēlāk izmaksājamais bērna kopšanas pabalsts. Tādējādi Ministru kabineta 2006.gada 8.augusta noteikumu Nr.644 „Noteikumi par bērna kopšanas pabalsta un piemaksas pie bērna kopšanas pabalsta un vecāku pabalsta par dvīņiem vai vairākiem vienās dzemdībās dzimušiem bērniem apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalsta un piemaksas piešķiršanas un izmaksas kārtību” 6.punkta izpratnē brīdis, kad personai rodas tiesības uz bērna kopšanas pabalstu par nākamo bērnu, ir jāsaprot nākamā bērna piedzimšanas brīdis.

Lejupielādēt

15.10.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-480/2010

1. Viens no sociālās drošības sistēmas pamatprincipiem ir atšķirīgas attieksmes aizliegums. Atšķirīga attieksme ietver ne tikai personas tiešu, bet arī netiešu diskrimināciju, kas pastāv, ja salīdzināmā situācijā šķietami neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse rada vai var radīt nelabvēlīgas sekas personai saistībā ar tās dzimumu. 2. Gadījumos, kad tiesību norma (likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 8.panta pirmā daļa), kas nosaka vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanu bezdarbnieka pabalsta apmēra noteikšanai, tiek piemērota sievietēm, kuras aprēķinam piemērojamajā laika periodā pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas ir atradušās bērna kopšanas atvaļinājumā, kad sociālās iemaksas pret bezdarbu par šo sievieti ir ievērojami mazākas pat par minimālo algu, tiek pieļauta šo sieviešu netieša diskriminācija. 3.Diskriminācijas novēršanai izmantojams citus sociālās apdrošināšanas veidus regulējošajās tiesību normās ietvertais regulējums, proti, aprēķinot vidējo apdrošināšanas iemaksu algu gadījumā, ja sešu kalendāro mēnešu periodā personai attaisnojošu iemeslu dēļ nav bijusi apdrošināšanas iemaksu alga, iemaksu algu aprēķina no apdrošināšanas iemaksu algas par sešu kalendāro mēnešu periodu pirms šā perioda, kas sākas ne agrāk kā 32 mēnešus pirms mēneša, kurā iestājies apdrošināšanas gadījums.

Lejupielādēt

28.06.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-424/2010

Latvijas iestādei, vērtējot, vai tai ir jāpiešķir bezdarbnieka pabalsts personai pēc tam, kad tā kādu laiku strādājusi citā Eiropas Savienības dalībvalstī, ar valsti, kurā bezdarbnieks dzīvo, jāsaprot tā valsts, kurā persona, kaut arī nodarbināta citā dalībvalstī, turpina parasti dzīvot un kurā atrodas personas parasto interešu centrs. Šajā vērtējumā iestādei, cita starpā, jāņem vērā arī: 1) dzīvošanas ilgums un nepārtrauktība pirms nodarbinātības uzsākšanas; 2) prombūtnes ilgums un iemesli (personas attieksme pret prombūtni); 3) nodarbošanās veids citā dalībvalstī; 4) darba ņēmēja nodoms atgriezties tajā vietā, kur viņš dzīvoja pirms nodarbinātības uzsākšanas. Minētie kritēriji kopsakarā var liecināt par to, ka persona saglabā ciešu saiti ar savas dzīvesvietas valsti.

Lejupielādēt

10.10.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-224/2008

1. Saskaņā ar likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 16.1pantu, ja darba devējs ir nodarbinājis vai nodarbina personu, nenoslēdzot darba līgumu, nodokļu administrācija piedzen no darba devēja obligātās iemaksas un soda naudu trīskāršā obligāto iemaksu apmērā. Lai piemērotu šo tiesību normu, nodokļu administrācijai nepieciešams konstatēt, ka starp darba devēju un personu, kura nodokļu administrācijas ieskatā tikusi nodarbināta, faktiski tiešām pastāvējušas darba tiesiskās attiecības. 2. Darba tiesiskās attiecības pastāv gadījumā, ja persona veic darbu citas personas labā, par to saņemot atlīdzību. Tas nozīmē, ka ar darba līgumu darbinieks uzņemas veikt zināmu darbu darba devēja vadībā, pakļaujoties noteiktai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem, bet darba devējs uzņemas maksāt nolīgto darba samaksu un nodrošināt pienācīgus darba apstākļus. Vienlaikus jāņem vērā, ka arī pilnvarojuma līguma gadījumā pilnvarnieks par atlīdzību vai bez tās var apņemties pilnvarotāja vietā veikt kādas konkrētas darbības, tomēr tas vienlaikus nenozīmē, ka šāda darbošanās vienmēr ir atzīstama par darba tiesiskajām attiecībām. Līdz ar to darba tiesisko attiecību pastāvēšana nav aplūkojama tikai no tā, vai starp līdzējiem bijusi panākta vienošanās par darbu (konkrētu darbību veikšanu) un atlīdzību. Svarīgi noskaidrot, vai līdzējiem vispār ir bijusi vēlme saistīties darba tiesiskajās attiecībās, kuras pēc būtības pakļautas Darba likuma regulējumam. 3. Gadījumā, ja zemnieku saimniecības īpašnieks pilnvarojis savu laulāto bez atlīdzības atvietot viņu konkrētu darbību veikšanā – pavadzīmju parakstīšanā un secīgi arī attiecīgo preču saņemšanā vai izsniegšanā, šādas attiecības nav vērtējamas kā darba tiesiskās attiecības likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 16.1panta izpratnē.

Lejupielādēt

08.11.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-431/2007

1. Parasti zaudējumi, kas nodarīti ar administratīvo aktu, ir atlīdzināmi, ja administratīvais akts ir prettiesisks. Tomēr jāņem vērā, ka no šā nosacījuma ir pieļaujamas atkāpes, piemēram, ja tas īpaši paredzēts likumā, vai gadījumā, ja sabiedrības interešu aizsardzības dēļ indivīdam ir radies īpaši smags tiesību aizskārums un ir acīmredzami netaisnīgi, ka persona viena cieš šā administratīvā akta radīto seku dēļ. 2. Iestādei un tiesai, lemjot par zaudējumu atlīdzināšanu, vispirms jānoskaidro, vai administratīvais akts, ar kuru nodarīti zaudējumi, ir prettiesisks. Ja administratīvais akts ir tiesisks, iestādei vai tiesai jāapsver, vai konkrētais gadījums nav izņēmuma gadījums, kad personai ir atzīstamas tiesības uz zaudējumu atlīdzību, neatkarīgi no tā, vai attiecīgais akts ir tiesisks vai prettiesisks. 3. Gadījumā, ja aizskārums nodarīts ar tādu administratīvo aktu, kas pamatots ar izdošanas brīdī spēkā esošu tiesību normu, kuru pēc tam Satversmes tiesas atzinusi par Latvijas Republikas Satversmei neatbilstošu, nevar iestāties iestādes konkrēto amatpersonu individuālā atbildība. Tomēr tas nenozīmē, ka par aizskārumu, kas nodarīts ar šādu administratīvo aktu, atbildīga nav valsts kā publiska persona. 4. Gadījumos, kad Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra pirms Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr.2004-21-01 piemēroja vēlāk par antikonstitucionālu atzīto tiesību normu un veica pensiju izmaksas ieturējumus, atzīstama iestādes kļūda (pasivitāte), kas ir pamats, lai konkrētajās lietās administratīvos aktus uzskatītu par prettiesisku. 5. Gadījumā, ja persona prasa labvēlīga administratīvā akta izdošanu un tiesību norma, kas iestādei bija jāpiemēro iesnieguma iesniegšanas brīdī, lietas izskatīšanas laikā tiesā vairs nav spēkā, tiesai nolēmumā jāpaskaidro, vai šī tiesību norma attiecīgajā gadījumā vēl joprojām ir piemērojama. 6. Kaut arī lemjot par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiesai parasti jāvērtē spēkā esošā tiesību norma, šim principam ir izņēmumi. Viens no šādiem izņēmumiem attiecas uz sociālajās tiesībās noteikto labumu gūšanu. Sociālo tiesību jomā tiesiskās situācijas maiņa (tiesību normas grozīšana vai izslēgšana) neietekmē tiesības, kuras personai bija brīdī, kad viņa ar iesniegumu par šā labuma saņemšanu vērsās iestādē.

Lejupielādēt

03.10.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-376/2007

1. Tiesības uz sociālo nodrošinājumu bezdarba gadījumā ir konstitucionālā līmenī aizsargātas cilvēktiesības. Bezdarbnieku sociālo palīdzību regulējošo tiesību normu mērķis ir panākt, ka bezdarbnieki saņem atbalstu un rod iespēju atsākt strādāt. 2. Tiesību normas, kas regulē bezdarbnieka statusa zaudēšanu, jāinterpretē kopsakarā ar Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likuma mērķi, kā arī Latvijas Republikas Satversmē garantētajām tiesībām uz sociālo nodrošinājumu bezdarba gadījumā. Tādējādi kaut arī Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likuma norma noteic, ka bezdarbnieka pienākumu nepildīšana bez attaisnojoša iemesla (tātad arī nepaziņošana par dzīvesvietas maiņu) ir pamats bezdarbnieka statusa zaudēšanai, šī tiesību norma interpretējama tādējādi, ka tā neizslēdz iestādes pienākumu nodrošināt, lai pieņemtais lēmums būtu samērīgs – proti, netiek izslēgta lietderības apsvērumu izdarīšana. 3. Gadījumā, ja persona pēc būtības joprojām atbilstbezdarbnieka statusa iegūšanai nepieciešamajiem kritērijiem, bezdarbnieka statusa atņemšana, neizdarot lietderības apsvērumus, būtu pretēja tiesību uz sociālo nodrošinājumu bezdarba gadījumā saturam. Tādējādi, lai atņemtu bezdarbnieka statusu tāpēc, ka persona bez attaisnojoša iemesla nav pildījusi bezdarbnieka pienākumus, jāizvērtē šādas atņemšanas nepieciešamība, vajadzība un atbilstība. Turklāt jāņem vērā, ka atbilstoši samērīguma principam būtiski privātpersonas tiesību vai tiesisko interešu ierobežojumi ir attaisnojami tikai ar nozīmīgu sabiedrības labumu. Ņemot vērā, ka tiesībām uz bezdarbnieka pabalstu ir konstitucionālo tiesību rangs, bezdarbnieka statusa atņemšana uzskatāma par būtisku privātpersonas tiesību ierobežojumu. Tādējādi, lai attaisnotu bezdarbnieka statusa atņemšanu, nepieciešams konstatēt nozīmīgu sabiedrības labumu, kas ar to ir iegūts, vai vismaz sabiedrības interešu kaitējumu, kas nodarīts ar bezdarbnieka pienākumu nepildīšanu. 4. Apelācijas instances mērķis galvenokārt ir novērst tās iespējamās nepilnības un kļūdas, ko var būt pieļāvusi pirmās instances tiesa. Tāpēc apelācijas instances tiesa nevar lietu skatīt atrauti no tā, ko konstatējusi un secinājusi pirmās instances tiesa. Apelācijas instances tiesai ir svarīgi motivēt savu no pirmās instances tiesas atšķirīgo viedokli arī tādēļ, lai novērstu iespējamo neizpratni, kāpēc viens un tas pats strīds dažādās tiesu instancēs izlemts pretēji. Līdz ar to nav pieļaujams, ka apelācijas instances tiesa apstākļos, kuros tā izspriež lietu savādāk kā pirmās instances tiesa, nesniedz nekādus argumentus, kas sasauktos ar tiem argumentiem, uz kuru pamata pirmās instances tiesa izspriedusi lietu.

Lejupielādēt

29.06.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-339/2007

1. Ievērojot, ka 2005.gada 6.aprīļa spriedumā lietā Nr.2004-21-01 Satversmes tiesa atzina, ka pensijas ieturējumi, kas izdarīti līdz 2002.gada 20.martam, bija likumīgi, valsts izšķiršanās atmaksāt pensionāriem ieturēto pensijas daļu nav uzskatāma par prettiesiskas rīcības seku novēršanu. Līdz ar to pamats līdz 2002.gada 20.martam ieturētās pensijas atmaksai ir nevis valsts pienākums atmaksāt prettiesiski ieturēto pensijas daļu, bet gan 2007.gada 1.janvārī spēkā stājušies likuma „Par valsts pensijām” grozījumi, kuros izteikta valsts apņemšanās nodrošināt ieturētās pensijas atmaksu. 2. Pamats prasījumam par atmaksājamās pensijas daļas indeksāciju (procentu un pieauguma piedziņu) būtu valsts prettiesiska rīcība, nenodrošinot pensijas izmaksu likumā noteiktā kārtībā un termiņos – proti, ja valsts prettiesiskas darbības dēļ pensionāri nebūtu saņēmuši pensiju tad, kad atbilstoši likuma nosacījumiem tiem bija tiesības to saņemt. Savukārt valstij atmaksājot Satversmes tiesas par likumīgiem atzītus pensijas ieturējumus, atmaksājamo summu apmērs nosakāms atbilstoši likumdevēja gribai. Ja likumdevēja griba bijusi atmaksāt pensijas iepriekš ieturētajā apmērā, nepiemērojot indeksāciju, tiesai nav pamata uzlikt valstij pienākumu atmaksāt arī procentu pieaugumu.

Lejupielādēt

04.01.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-14/2007

1. Priekšnoteikums, lai varētu iesniegt tiesā pieteikumu par administratīvā akta izdošanu, ir, ka lēmums, ar kuru atteikts izdot labvēlīgu administratīvo aktu, ir apstrīdēts augstākā iestādē, izņemot, ja augstākas iestādes nav vai tā ir Ministru kabinets. 2. Skatot pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, nelabvēlīgais administratīvais akts, ar kuru iestāde atteikusi apmierināt pieteicēja prasījumu, ir vērtējams vienīgi kā lietas iepriekšējās ārpustiesas izskatīšanas rezultāts, tas ir, priekšnoteikums, lai persona varētu vērsties tiesā ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, bet šī nelabvēlīgā administratīvā akta atcelšana nav patstāvīgs pieteikuma priekšmets. Šāda nostādne izriet no apstākļa, ka atteikuma izdot labvēlīgu aktu, kas ir negatīvs administratīvais akts, atcelšana nedod pieteicējam labumu, kuru viņš vēlas iegūt, piemēram, invalīda statusu. Tādu dod vienīgi labvēlīga akta izdošana. Līdz ar to atteikuma izdot labvēlīgu administratīvo aktu tiesiskums pārbaudāms, skatot prasījumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, nevis vērtējams kā patstāvīgs prasījums par administratīvā akta atcelšanu. 3. Tā kā administratīvajās lietās darbojas objektīvās izmeklēšanas princips, kas nodrošina personas tiesību aizsardzību tiesā, tad apstāklis, ka tiesības saņemt atlīdzību par juridiskās palīdzības sniegšanu ir ierobežotas, nav pretrunā Satversmes 92. pantam. 4. Saskaņā ar normatīvajos aktos noteikto par invaliditātes noteikšanas datumu atzīstama diena, kad visi personas izmeklēšanai nepieciešamie dokumenti reģistrēti ārstu komisijā, neatkarīgi no personas faktiskās izmeklēšanas dienas. Minētās normas mērķis ir nodrošināt, ka personai labvēlīgs lēmums par invaliditātes grupas noteikšanu stājas spēkā ar brīdi, kad persona ir iesniegusi visus nepieciešamos dokumentus, t.i., izdarījusi visu no sevis atkarīgo konkrētajā administratīvajā procesā. Taču šī norma ir noteikti aprobežojama ar konkrēto administratīvo procesu un ir saistāma ar to, ka tieši šā administratīvā procesa ietvaros faktiski ir veikta personas izmeklēšana. 5. Lietas, kas saistītas ar personas izģērbšanu vai rīkojumu izģērbties, Eiropas Cilvēktiesību tiesā pamatā ir skatītas sakarā ar sūdzībām par konvencijas 3. panta pārkāpumu, tas ir, pazemojošu apiešanos. Vienlaikus rīkojums izģērbties citu personu priekšā ir saistīts arī ar iejaukšanās privātajā dzīvē, tāpēc, lai šo iejaukšanos uzskatītu par attaisnotu konvencijas 8. panta otrās daļas izpratnē, tai jābūt noteiktai ar likumu un jābūt nepieciešamai demokrātiskā sabiedrībā. Turklāt ļoti svarīga šādos gadījumos ir stingra procedūras ievērošana.

Lejupielādēt

01.06.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-184/2006

1. Pieteicēja prasījums atcelt administratīvo aktu par pabalsta piešķiršanu un uzlikt par pienākumu iestādei izdot jaunu administratīvo aktu, nosakot lielāku pabalstu, ir vērtējams kā pieteikums par papildu administratīvā akta izdošanu jeb administratīvā akta grozīšanu no ne tik labvēlīga uz labvēlīgāku. To apstiprina apsvērums, ka, ja pieteikums tiktu apmierināts tikai daļā par administratīvā akta atcelšanu, bet netiktu apmierināts daļā par jauna administratīvā akta izdošanu, tas pieteicējas interesēm būtu mazāk atbilstošs kā gadījumā, ja pieteikums abās daļās tiktu noraidīts. Tādējādi šāds prasījums ir jāvērtē nevis no tiesību ierobežojuma viedokļa (vai tiesību normas attaisno pieteicējas tiesību ierobežojumu), bet gan no tā, vai pieteicējai pienākas papildus pieprasītās tiesības (konkrētajā gadījumā – lielāks pabalsts). 2. Satversmes tiesa ar 2004. gada 14. janvāra spriedumu lietā Nr. 2003-19-0103 par spēkā neesošām atzinusi tiesību normas, kuras noteica, ka kalendārās dienas vidējā apdrošināšanas iemaksu alga pabalsta aprēķināšanai nedrīkst pārsniegt 50 procentus no 1/365 no valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu objekta gada maksimālā apmēra, kas bija spēkā apdrošināšanas gadījuma iestāšanās dienā. Attiecībā uz pieteicējām Satversmes tiesa minētās normas atzina par spēkā neesošām no dienas, ka šīm personām radušās tiesības uz attiecīgo pabalstu. No Satversmes tiesas sprieduma secinājumu daļas nepārprotami izriet, ka Satversmes tiesa, izvērtējot apstrīdētās tiesību normas, kā nepamatoti ierobežojošu un neatbilstošu Satversmei ir uzskatījusi tieši 50 procentu nosacījumu pabalstu izmaksai. Savukārt nosacījumu, ka iemaksu alga nedrīkst pārsniegt 1/365 no valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu objekta gada maksimālā apmērā, par neatbilstošu Satversmei tiesa nav atzinusi. 3. Gadījumā, ja sakarā ar Satversmes tiesas spriedumu laika posmam, par kuru iestādei jāizdod jauns administratīvais akts (jāaprēķina pabalsts, ņemot vērā Satversmes tiesas nolemto), pabalsta aprēķināšanas kārtību expressis verbis nenosaka neviena tiesību norma, uzskatāms, ka konkrētajā gadījumā ir izveidojies likuma robs. Iestādei tas šādā situācijā jāaizpilda, sistēmiski analizējot līdzīgu gadījumu tiesisko regulējumu (lemšanas brīdī spēkā esošo) un šīs analīzes rezultātā konstatētos tiesību principus jāpiemēro konkrētajā gadījumā. 4. Iepriekšējā tiesību norma (kas bija spēkā pirms Satversmes tiesas atceltās normas) būtu piemērojama vienīgi tādā gadījumā, ja apstākļi, kuru dēļ personai radušās tiesības uz pabalstu, būtu iestājušies pirms Satversmes tiesas vērtētās normas spēkā stāšanās vai arī, ja Satversmes tiesa vērtētās normas būtu atzinusi par spēkā neesošām no to spēkā stāšanās dienas. 5. Apstāklis, ka tiesa nolēmumā nav tiešā tekstā atbildējusi uz visiem procesa dalībnieka argumentiem, pats par sevi nav pamats tiesas nolēmuma atcelšanai. Tiesai ir jāuzklausa visi argumenti, bet tai nav pienākuma spriedumā atrunāt jebkuru no tiem. Tiesai ir jāizvērtē tie argumenti, kurus tā uzskata par lietas izlemšanai nozīmīgiem no tiesību viedokļa. Tikai tad, ja tiesa neanalizē kādu būtisku vai izšķirošu argumentu, tā pieļauj pārkāpumu. 6. Tas, ka tiesa sprieduma motīvu daļā kā argumentāciju izmanto tiesu prakses atziņas un argumentāciju, kas izteikta citā nolēmumā, kurā lietas faktiskie un tiesiskie apstākļi ir līdzīgi, gadījumā, ja tiesa pilnībā pievienojas šīm atziņām un argumentācijai, ir ne tikai pieļaujams, bet arī vēlams. Tādējādi tiek nodrošināta vienlīdzības principa ievērošana (minētais atbilst arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei), un tas nav uzskatāms par tiesnešu neatkarības principa pārkāpumu.

Lejupielādēt

07.02.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-32/2006

1. Atbilstoši likuma „Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību” normām personas atzīšanai par invalīdu nepieciešami divi priekšnoteikumi: pirmkārt, jākonstatē papildu medicīniskās un sociālās palīdzības nepieciešamība sakarā ar orgānu sistēmas funkciju traucējumiem, kurus izraisījusi slimība, trauma vai iedzimts defekts (medicīniskais kritērijs), un otrkārt, jākonstatē invaliditāte, proti, ilgstošs vai nepārejošs ar vecuma pārmaiņām cilvēka organismā nesaistīts fizisko vai psihisko spēju ierobežojums, kas apgrūtina personas integrāciju sabiedrībā, pilnīgi atņem vai daļēji ierobežo tās spēju strādāt un sevi apkopt (sociālais kritērijs). 2. Konstatējot medicīniskos kritērijus personas atzīšanai par invalīdu, Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisijai ir individualizēti jānosaka personas fizisko vai psihisko spēju ierobežojumu pakāpe. Lai noteiktu ierobežojumu pakāpi, vispirms ir jānosaka, kādi ierobežojumi pastāv. Tikai tad ir iespējams noteikt, vai fizisko un psihisko spēju ierobežojumi ir atzīstami par ļoti izteiktiem vai izteiktiem, kas ir noteicošais kritērijs attiecīgi pirmās vai otrās grupas invaliditātes noteikšanai. 3. Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisijas lēmuma pamatojums nozīmē, ka lēmumā personai saprotamā veidā jābūt norādītiem gan medicīniskajiem kritērijiem (orgānu sistēmu funkciju traucējumi), gan sociālajiem kritērijiem (fizisko vai psihisko spēju ierobežojumi), kā arī jānovērtē personas spēju ierobežojumu pakāpe atkarībā no tās darba spēju ierobežojuma (persona nav spējīga strādāt, lai saņemtu darba ienākumus, vai arī tas ir iespējams, ievērojot noteiktus darba apstākļus un darba režīmu, vai persona ir spējīga izpildīt mājsaimniecībā nepieciešamos darbus un tml.) iespējas integrēties sabiedrībā ar vai bez citu personu palīdzības (izglītošanās iespējas, brīvā laika pavadīšanas iespējas un tml.) un sevi apkopt. 4. Administratīvā procesa likums iedala administratīvos aktus labvēlīgos un nelabvēlīgos atkarībā no tā, vai personai tiek piešķirtas tiesības vai uzlikti pienākumi. Tajā pašā laikā ir administratīvie akti ar divējādu iedarbību: daļā tie ir labvēlīgi, jo piešķir tā adresātam kādu tiesību, bet daļā – nelabvēlīgi, jo nepiešķir to tādā apmērā, kā to vēlējies administratīvā akta adresāts. Šādam administratīvajam aktam daļā, kas attiecas uz noraidīto tiesību piemērojamas tās prasības, ko normatīvie akti ir attiecinājuši uz nelabvēlīgu administratīvo aktu.

Lejupielādēt

31.01.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-28/2006

Ņemot vērā, ka tiesnešiem parasti nav speciālo zināšanu medicīnā, tiesa, izņemot atsevišķus acīmredzamus gadījumus, nevar konstatēt, vai personai ir ilgstošs vai nepārejošs spēju ierobežojums, kas apgrūtina personas integrāciju, atņem vai ierobežo tās spēju strādāt un sevi apkopt, proti, vai personai ir iestājusies invaliditāte. Līdz ar to tiesa, pārbaudot VDEĀVK lēmuma (ekspertīzes akta) tiesiskumu, var tikai konstatēt nepilnības veselības un darbspēju ekspertīzes gaitā un tās atzinumā, piemēram, tiesa var konstatēt, ka ekspertīzes atzinums nav pamatots vai nav pietiekoši pamatots, ka nav uzklausītas personas sūdzības par viņas fizisko vai psihisko spēju ierobežojumu, ka no lēmuma izrietoši apsvērumi nav objektīvi un racionāli, ka ekspertīzē nav piedalījies speciālists vai nav veikts kāds izmeklējums, kas būtu nepieciešams, lai objektīvi izvērtētu personas stāvokli. Ja tiesai, izvērtējot VDEĀVK ekspertīzes aktu, rodas pamatotas šaubas par tā pamatotību vai tiesiskumu, tiesa atbilstoši Administratīvā procesa likuma 178. pantam var noteikt ekspertīzi. Taču arī tad ekspertu atzinums uzskatāms tikai par vienu no pierādījumiem. To, vai lietā nepieciešama ekspertīze, izlemj tiesa. Pieteicēja lūgums par ekspertīzes noteikšanu tiesai nav saistošs.

Lejupielādēt

18.10.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-299/2005

Tiesības saņemt pensionāram aprēķināto un neizmaksāto pensiju (prasījuma tiesību) var nodot citai personai un aprēķinātās neizmaksātās pensijas prasījuma tiesība ieskaitāma mantojuma kopībā. Tikai tad, ja likuma „Par valsts pensijām” 37.panta pirmajā daļā noteikto tuvinieku nav vai tie atsakās saņemt neizmaksāto pensiju, prasījuma tiesību var izmantot citi likumiskie vai testamentārie mantinieki. Likuma „Par valsts pensijām” 37.panta pirmā daļa maina Civillikumā noteikto mantošanas kārtību un atzīstama par speciālo normu salīdzinājumā ar Civillikuma normām, kas nosaka mantošanas kārtību.

Lejupielādēt

30.03.2004. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-5/2004

Pastāvot kolīzijai starp tiesiskuma principu un likuma varas jeb likuma ievērošanas principu, konkrētajā gadījumā prioritāte piešķirama likuma ievērošanas principam. Apstākļos, kad tiesību normas neatbilstība Satversmei nebija acīmredzama, tiesiskās kārtības vārdā indivīdam bija pienākums šo normu ievērot.

Lejupielādēt