Tīmekļa vietnē www.at.gov.lv tiek izmantotas tikai tehnoloģiski nepieciešamās sīkdatnes, kuras nodrošina vietnes darbību un funkcionalitāti Detalizēta informācija
23.09.2025.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-53/2025
Komerclikuma 20. panta mērķis ir aizsargāt kreditoru tiesības un intereses, paredzot uzņēmumā ietilpstošo saistību (pasīvu) nedalāmību no šajā uzņēmumā ietilpstošajām tiesībām (aktīviem), tostarp nepieļaut uzņēmuma pārejas izmantošanu kā instrumentu, ar kura palīdzību izvairīties no saistību pildīšanas un pasargāt mantu no kreditoru vērstās piedziņas.
Par saistībām, kuras pirms aktīvu pārejas bijušas apvienotas vienā organizatoriski saimnieciskā vienībā ar ieguvējam pārgājušajiem aktīviem un citiem saimnieciskajiem labumiem (sk. Komerclikuma 18. pantu) un kuru izpildes termiņš vai nosacījums iestājas piecu gadu laikā pēc uzņēmuma pārejas, turpina atbildēt uzņēmuma nodevējs, un kopīgi ar viņu (solidāri) par šīm saistībām atbild arī uzņēmuma ieguvējs.
Lai konstatētu uzņēmuma pāreju Komerclikuma 20. panta pirmās daļas izpratnē, nav izšķirošas nozīmes tam, vai ieguvējam ir pārgājis tāds uzņēmuma elementu kopums, kas ir nepieciešams un vienlaikus pietiekams neatkarīgas un patstāvīgas saimnieciskās darbības turpināšanai līdzšinējā veidā un profilā bez būtiskām izmaiņām. Šāds izšķirošs kritērijs domāts Pievienotās vērtības nodokļa likuma 7. panta otrajā daļā paredzētā atbrīvojuma no pievienotās vērtības nodokļa maksāšanas noteikšanai, ņemot vērā minētās normas mērķi aizsargāt uzņēmuma pārejā tieši iesaistīto subjektu, t. i., uzņēmuma nodevēja un ieguvēja, intereses un atvieglot uzņēmuma pāreju, vienkāršojot to un izvairoties no uzņēmuma ieguvēja līdzekļu apgrūtināšanas ar nesamērīgu pievienotās vērtības nodokļa maksājumu.
Situāciju, kad vienai un tai pašai fiziskai personai pieder visas kapitāla daļas vismaz divās sabiedrībās ar ierobežotu atbildību, kuras darbojas vienā nozarē, un šī fiziskā persona turklāt vēl ieņem vienīgā valdes locekļa amatu abās minētajās kapitālsabiedrībās, ikdienā tās faktiski vadot un pārstāvot, no juridiskā viedokļa var kvalificēt kā „vienotu kontroli”.
Šādā vienotas kontroles situācijā vienīgā dalībnieka un valdes locekļa lēmums par vienas atkarīgās sabiedrības uzņēmuma pāreju otrai atkarīgajai sabiedrībai patiesībā ir nevis tipisks uzņēmuma pārejas darījums starp personiski un saimnieciski neatkarīgām pusēm, bet gan iekšējs strukturāls lēmums par aktīvu un citu saimniecisko labumu „pārbīdi” šim vienam labuma guvējam piederošo ekonomisko vienību (uzņēmumu) starpā. Kaut arī aktīvu un citu saimniecisko labumu pārbīde starp vienotai kontrolei pakļautām ekonomiskām vienībām ir līdzīgāka „iekšējai restrukturizācijai”, nevis uzņēmuma pārejai „citas personas īpašumā vai lietošanā” (sk. Komerclikuma 20. panta pirmo daļu), no tiesisko seku viedokļa šāda pārbīde ir juridiski pielīdzināma tipiskai uzņēmuma pārejai starp neatkarīgām pusēm.
Vienotas kontroles esība ir viena no pazīmēm šādai kontrolei pakļautu kapitālsabiedrību starpā īstenotas uzņēmuma pārejas konstatēšanai, tostarp izšķirošs saimnieciskās darbības nepārtrauktības un pēctecības rādītājs, kas liecina par to, ka pēc īstenotās pārejas attiecīgā ekonomiskā vienība ir saglabājusi savu identitāti gan no tās faktiskās piederības, gan arī no turpmākas izmantošanas viedokļa.
28.11.2023.
Civillietu departamenta lēmums lietā Nr. SKC-273/2023 un senatoru Kaspara Baloža, Ļubovas Kušnires un Intas Laukas atsevišķās domas
Sabiedrības mantas apzināšanas procesā (tostarp, lai izvērtētu, vai nepastāv Komerclikuma 323. pantā paredzētie priekšnoteikumi maksātnespējas pieteikuma iesniegšanai) uzņēmumu reģistra ieceltam likvidatoram ir tiesības celt tiesā prasību sabiedrības vārdā pret bijušajiem valdes locekļiem par zaudējumu atlīdzības piedziņu bez Komerclikuma 172. panta pirmās daļas kārtībā pieņemtā dalībnieku sapulces lēmuma.
28.11.2018.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-185/2018
Kreditoru interešu aizsardzība maksātnespējas procesā nav atkarīga no tā, vai sadalāmās sabiedrības dalībnieki, valdes vai padomes locekļi izmantojuši Komerclikuma 346.pantā paredzētās tiesības apstrīdēt reorganizācijas lēmuma tiesiskumu. Tiesību aizsardzību neietekmē arī tas, ka sabiedrības sadalīšanas (reorganizācijas) procesā kreditori nav lūguši nodrošināt savus prasījumus Komerclikuma 345.panta kārtībā.
09.11.2017.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-340/2017
1. Par uzņēmuma pāreju var liecināt šādu apstākļu kopums: darbinieku pāriešana darbā pie ieguvēja, pamatlīdzekļu un krājumu nodošana, saglabāta uzņēmuma atrašanās vieta un juridiskā adrese, saistību pret banku pārņemšana, atsavinātājas sabiedrības valdes locekļa pāriešana pie ieguvēju.
2. Komerclikuma 20.pantā noteiktā atbildība attiecas tikai uz uzņēmuma nodevēja un ieguvēja atbildību. Uzņēmuma nodevēja valdes loceklim atbildība uz minētā panta pamata neiestājas.
16.11.2017.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-161/2017
Jaunas sabiedrības izveidošanas mantiskā ieguldījuma ceļā un reorganizācijas kārtībā nodalīšanas ceļā tiesisko sastāvu līdzība nav tulkojama tādējādi, ka jaunas sabiedrības dibināšana mantiskā ieguldījuma ceļā nav iespējama, neveicot reorganizāciju. Noteicošais ir dalībnieku griba saimnieciskās darbības organizēšanā.
14.10.2009.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-255/2009
1. Dalībnieks, kas SIA likvidācijas procesā nav pieteicis prasījumus sakarā ar izslēgšanu no SIA, vēlāk nevar vērst prasījumus šai sakarā pret citu likvidētās sabiedrības dalībnieku /dalībniekiem/ (Likuma „ Par uzņēmējdarbību” 34.panta devītā daļa).
2. Tiesai pēc savas iniciatīvas nav jāvērtē iespējamie prasījuma pamati, kurus nav izvirzījis prasītājs.
3. Prasības celšana pārtrauc visas saistības noilgumu, kaut arī sākotnēji prasība celta tikai par saistības daļu (Civillikuma 1904.pants).
22.11.2006.
Senāta Civillietu departamenta lēmums lietā Nr. SKC-869/2006
Reorganizējot komercsabiedrību apvienošanas ceļā un piemērojot pievienošanas procesu, mantas nodošana citai sabiedrībai (iegūstošā sabiedrība) nav uzskatāma par mantas atsavināšanu un pie tiesību ieraksta grozīšanas zemesgrāmatā valsts nodeva nav jāmaksā (Komerclikuma 334., 335.pants, likuma „Par nodokļiem un nodevām” 11.panta pirmās daļas 21.punkts).
