Tīmekļa vietnē www.at.gov.lv tiek izmantotas tikai tehnoloģiski nepieciešamās sīkdatnes, kuras nodrošina vietnes darbību un funkcionalitāti Detalizēta informācija
16.12.2024.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-38/2024
Ja mantojums ir novēlēts vairāk nekā vienam mantiniekam, tad mantinieki ir līdzmantinieki neatkarīgi no tiem novēlēto mantojuma daļu lieluma. Šādā gadījumā līdzmantinieku tiesiskais stāvoklis ir pielīdzināms kopīpašnieku tiesiskajam stāvoklim, tostarp arī attiecībā uz tiesībām prasīt mantojuma dalīšanu.
Neatņemamās daļas tiesīgā tiesības uz neatņemamo daļu ir nošķiramas no līdzmantinieku tiesībām prasīt mantojuma masas reālo sadali, jo testamentārais mantinieks un neatņemamās daļas tiesīgais nav līdzmantinieki.
Ja viss mantojums ir novēlēts vienam mantiniekam, nav līdzmantinieku un tātad nav pamata mantojumu dalīt reāli. Šādā situācijā neatņemamās daļas tiesīgajiem saskaņā ar Civillikuma 788. pantu ir tiesības uz neatņemamās daļas izdalīšanu.
17.10.2024.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-22/2024
Jēdziens „mantas vērtība testatora nāves dienā” nav saistāms ar apgrūtinājumiem, kas mantai var rasties pēc mantojuma atklāšanās, izpildot mantojuma atstājēja pēdējo gribu.
Ar testamentu piešķirts lietojuma legāts neietekmē atstātā mantojuma kopējo vērtību, kas izmantojama kā aprēķina bāze, nosakot neatņemamās mantojuma daļas vērtību.
Tas, vai lietojuma legāts neatņemamās daļas tiesīgajam kā nodrošinājums līdz mūža galam sasniedz mērķi, kā vārdā likumā noteiktas neatņemamās daļas tiesība, ir atkarīgs no nodibinātās lietojuma legāta vērtības, kas atbilstoši Civillikuma 425. panta otrajai daļai ieskaitāma neatņemamā daļā.
29.11.2023.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-317/2023
Izskatot prasību par pēdējās gribas rīkojuma atzīšanu par spēkā neesošu un konstatējot ārvalsts elementa esību, tiesai, ja mantojuma atklāšanās brīdis bijis 2015. gada 17. augusts vai vēlāk, ir pienākums ex officio piemērot 2012. gada 4. jūlija Regulas (ES) Nr. 650/2012 par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi noteikumus.
Ja pēdējās gribas rīkojuma spēkā esība ir apstrīdēta formas prasību neievērošanas dēļ, tiesai, nosakot piemērojamu materiāltiesisko regulējumu, ir pienākums piemērot 2012. gada 4. jūlija Regulas (ES) Nr. 650/2012 par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi 27. pantu. Šī panta pirmās daļas pirmā teikuma „a” līdz „e” apakšpunktā uzskaitītas piecas dažādas piesaistes, lai noteiktu pēdējās gribas rīkojuma spēkā esībai pēc formas piemērojamās tiesības; šīs piesaistes ir alternatīvas, no kā izriet, ka ir pietiekami, ja pēdējās gribas rīkojuma spēkā esība pēc formas atbilst vismaz vienas valsts materiāltiesiskajam regulējumam, uz ko norāda kāda no piesaistēm.
Tiesai atbilstoši 2012. gada 4. jūlija Regulas (ES) Nr. 650/2012 par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi 27. panta pirmās daļas pirmajā teikumā nostiprinātajam favor testamenti principam, ir pienākums apsvērt šajā normā minēto alternatīvi noteikto piesaistu piemērošanas iespēju un izvēlēties piesaisti, kuras piemērošanas rezultātā apstrīdētais pēdējās gribas rīkojums pēc iespējas lielākā apmērā tiktu uzturēts spēkā.
22.12.2022.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-109/2022
Novērtējot, vai neatņemamās daļas tiesīgais ir „palicis neievērots” vai „bez likumiska iemesla atstumts”, ir jāņem vērā mantojuma daļa, par kuru šis mantinieks ārvalstī uz tur esošo mantu ir iecelts par testamentāro mantinieku.
19.12.2022.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SPC-16/2022
Legatārs ir tikai labuma saņēmējs un juridiski atšķiras no mantinieka, jo neatbild par mantojuma atstājēja parādiem. Līdz ar to legatāram ir tiesības tikai un vienīgi uz to, kas tam ar testamentu ir novēlēts. Novēlētais legāta priekšmets legatāram nerada tiesības uz mantojumu kā mantiniekiem un neuzliek vispārīgu pienākumu atbildēt par mantojuma atstājēja saistībām.
02.09.2021.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-145/2021
Legāta statuss nav attiecināms uz novēlētā nekustamā īpašuma domājamām daļām, kā arī nekustamais īpašums nevar būt legāts, ja tas ir vienīgais mantojuma priekšmets.
21.10.2019.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-277/2019
Mantojuma atstājējam ir tiesības pēc saviem ieskatiem rīkoties ar savu mantu, tostarp noteikt testamentā kādu ierobežojumu (Civillikuma 418. un 600. pants), tomēr šīs testatora tiesības nav absolūtas. Ar pēdējās gribas rīkojumu mantiniekam var uzlikt pienākumu ievērot testamentā noteikto tiktāl, ciktāl testamenta nosacījumi atbilst likuma prasībām un ciktāl tas ir faktiski un tiesiski iespējams (Civillikuma 587. pants un 785. pants).
25.10.2013.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-195/2013
Atbilstoši Civillikuma 1922.panta otrajai daļai neatraidāmā mantinieka neatņemamā daļa aprēķināma no dāvinātāja mantas stāvokļa dāvināšanas laikā, nevis no atsavinātās mantas sastāva un vērtības uz dāvinātāja nāves brīdi.
14.01.2009.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-5/2009
Civillikuma 477.panta pirmajā daļā noteikts, ka testamentā ieceltam mantiniekam, ja tas negribētu vai kaut kāda iemesla dēļ nevarētu mantojumu pieņemt, testators var iecelt atvietotāju, kuru sauc par substitūtu. Šā panta otrajā daļā noteikts, ka testators var iecelt substitūtu pēc sava ieskata vai nu tikai vienam no šajā pantā norādītajiem gadījumiem, vai abiem; tomēr, ja rodas šaubas, jāpieņem, ka viņš domājis abus gadījumus, kaut arī būtu minējis tikai vienu.
