8.nodaļa. PROCESUĀLĀS SANKCIJAS (65.-70.pants)

22.09.2015. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-2778/2015

Lai gan tiesai judikatūra ir jāņem vērā, tiesa ir neatkarīga un tādēļ nav absolūti saistīta ar judikatūru: tā var no judikatūras atkāpties, ja tam ir pamatoti iemesli, tomēr šādos gadījumos tiesai atkāpšanās no judikatūras ir jāmotivē.

Lejupielādēt

13.05.2015. Civillietu departamenta lēmums lietā Nr. SKC-1427/2015

Ja ārvalsts tiesas nolēmuma mērķis daļā par mantas pārvaldītāju tiesībām iegūt nepieciešamo informāciju un dokumentāciju Latvijas Republikā (no bankām un citām personām) par atbildētāja aktīviem ir nodrošināt ārvalsts tiesā notiekošās tiesvedības pamatlietā nolēmuma izpildi (zaudējumu atlīdzību bankai), tad tas attiecas uz „pagaidu pasākumiem” Padomes 2000.gada 22.decembra Regulas (EK) Nr.44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās31.panta izpratnē, nevis atzīstams, ka tie ir „pierādījumu iegūšana tiesvedībai" saskaņā ar Padomes 2001. gada 28. maija Regulu Nr. 1206/2001 par sadarbību starp dalībvalstu tiesām pierādījumu iegūšanā civillietās un komerclietās. Turklāt mantas pārvaldītāju statuss nav pretrunā Latvijas tiesību sistēmai, tādēļ nepastāv šķēršļi pieteicējiem iegūt nepieciešamo informāciju un dokumentāciju par atbildētājam piederošajiem aktīviem, ievērojot Latvijas Republikā esošos normatīvos aktus, tostarp, Kredītiestāžu likuma normas.

Lejupielādēt

30.10.2015. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-229/2015

1. Pamats Konvencijas par kravu starptautisko autopārvadājumu līgumu (CMR Konvencijas) piemērošanai ir tiesas Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā (novērtējot lietas dalībnieku paskaidrojumus un pierādījumus) konstatēta tāda autopārvadājuma līguma esamība, kurā noteiktās kravas nosūtīšanas un saņemšanas vietas atrodas divās dažādās valstīs. CMR Konvencija nav piemērojama ekspedīcijas līgumam, kā arī transporta operācijai. Kad pārvadāšanu veic uz vairāku līgumu pamata, no kuriem katrs attiecas uz kādu ceļojuma daļu, CMR Konvencija ir piemērojama tikai tām ceļojuma daļām, kuras pašas atbilst CMR prasībām attiecībā uz teritoriālo piemērošanas jomu (CMR Konvencijas 1.pants, Commentary on the Convention of 19 May 1956 on the Contract of the International Carriage of Goods by Road (CMR) 21. un 48.punkts). 2. Lai gan parastos gadījumos pavadzīmes trūkums neietekmē pārvadājuma līguma esamību (CMR Konvencijas 4.pants), situācija ir citāda secīgu pārvadātāju gadījumā, kad pavadzīme ir obligāts priekšnoteikums tam, lai pārvadātājs kļūtu par šāda līguma dalībnieku (CMR Konvencijas 34.pants). 3. Pārvadātāja pienākums, pieņemot kravu, ir pārbaudīt kravu un tās iepakojumu un fiksēt bojājumu, ja tāds konstatēts. Ja pavadzīme nesatur īpašus pārvadātāja iebildumus, tiek pieņemts, kamēr nav pierādīts pretējais, ka kravas un tās iesaiņojuma ārējais izskats kravas pieņemšanas brīdī ir bijis labs (CMR Konvencijas 8.panta 1.punkts, 9.panta 2.punkts, Autopārvadājumu likuma 12.panta trešā daļa).

Lejupielādēt

28.08.2015. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-187/2015

Personas advokāta statusu apliecina orderis (Latvijas Republikas Advokatūras likuma 48.1 pants), tāpēc tas, un nevis pilnvara, ir dokuments, kas atbilstoši Civilprocesa likuma 44.panta pirmās daļas 1.punktam rada tiesības procesā vinnējušajai pusei pieprasīt izdevumu advokāta palīdzības samaksai piedziņu no zaudējušās puses.

Lejupielādēt

29.04.2014. Civillietu departamenta lēmums lietā Nr. SKC-2113/2014 (JUDIKATŪRAS MAIŅA)

Ņemot vērā to, ka Regula (EK) Nr. 861/2007 (2007.gada 11.jūlijs), ar ko izveido Eiropas procedūru maza apmēra prasībām attiecas vienīgi uz pārrobežu lietām, kā arī to, ka procedūra maza apmēra prasībām Latvijas iekšējā tiesību sistēmā ir noregulēta, Regulā noteiktie tās darbības jomas ierobežojumi neskar Civilprocesa likuma 30.3 nodaļas regulējuma tvērumu un šīs nodaļas normas ir piemērojamas arī darba strīdos par naudas piedziņu līdz 2100 EUR.

Lejupielādēt

26.03.2014. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-139/2014

1. Izpildījumam, kas dots pilnvarniekam, ir tiesīgs spēks, tādēļ tam, vai pats kreditors bijis klāt izpildījuma saņemšanas brīdī, nav izšķirošas nozīmes. 2. Ja pilnvarojuma līgumā dots uzdevums atgūt naudas līdzekļus, taču pilnvarnieka pārstāvis parāda daļējai segšanai no parādnieka pieņēmis automašīnu, tad ir pamats konstatēt, ka ir pārkāptas pilnvarojuma robežas un tādēļ izpildījuma saņemšana pilnvarotājam nav saistoša, ja nav pierādījumu, ka pilnvarotājs šādu rīcību akceptējis.

Lejupielādēt

31.05.2013. Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-1491/2013

1. Analizējot jautājumu par tiesiskajām sekām, kādas iestājas, ja darbinieks, kuram, izmaksāts atlaišanas pabalsts, ar tiesas spriedumu tiek atjaunots darbā un viņa labā no darba devēja tiek piedzīta atlīdzība par darba piespiedu kavējumu, Senāts atzinis, ka, piedzenot vidējo izpeļņu par labu darbiniekam, kas atjaunots darbā, atlaišanas pabalsts ieskaitāms piedzenamajā samaksā, jo, turpinoties darba tiesiskajām attiecībām, Darba likuma 112.pantā paredzētais atlaišanas pabalsts darbiniekam nepienākas. (sk. Senāta 2000.gada 29.marta spriedumu lietā Nr. SKC-127, Senāta 2009.gada 14.oktobra spriedumu lietā Nr. SKC-896, Senāta 2012.gada 20.decembra sprieduma lietā Nr. SKC-1513 9.4.punktu, Senāta 2013.gada 11.februāra sprieduma lietā Nr. SKC-1009 9.1.punktu). Lai gan Darba likuma 78.panta speciālās tiesību normas atlaišanas pabalsta atprasīšanas jautājumu neregulē, tomēr šis apstāklis nevarēja būt pamats prasības noraidīšanai, jo tiesas uzdevums ir meklēt strīda pareizam un taisnīgam risinājumam piemērojamās normas. 2. Nebūtu pareizi uzskatīt, ka Civilprocesa likuma 635.panta otrajā daļā paredzētās iespējas neizmantošanas gadījumā personai ir liegtas šā likuma 1.pantā garantētās tiesības. Taču neatkarīgi no tā, kādu procesuālo līdzekli persona izvēlējusies savu ar nepamatotu tiesas spriedumu aizskarto tiesību īstenošanai, tiesai, izskatot šādu pieteikumu, ir pienākums vispārējo tiesību normu piemērot tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma (Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 9.panta sestās daļas 2.punktā nostiprinātais princips). Tādējādi, lai pieņemtu tiesisku nolēmumu, tiesai katrā ziņā jāpārbauda, vai konkrētajos apstākļos nepastāv Civilprocesa likuma 635.panta sestajā daļā noteiktie ierobežojumi norādītā pieteikuma apmierināšanai.

Lejupielādēt

17.10.2012. Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-637/2012

Likuma „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 2.pantā noteiktais masu informācijas līdzekļu uzskaitījums nav izsmeļošs, tādēļ, veicot tiesību tālākveidošanu, minētā tiesību norma attiecināma arī uz tiem masu informācijas līdzekļiem, kas darbojas interneta vidē un veic šā likuma 4.pantā noteiktās darbības.

Lejupielādēt

07.03.2012. Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-415/2012

Lietas izskatīšana prasījumā par robežu pārbaudīšanu nevar beigties ar prasības noraidīšanu, jo tiesību aizskāruma novēršana šādā lietā ir abām pusēm tiesiski saistošu robežu noteikšana. Tiesas spriedums, ar kuru strīds pēc būtības nav izšķirts, ir atceļams, jo neatbilst Civilprocesa likuma 190.pantā izvirzītajai prasībai par tā likumīgumu un pamatotību.

Lejupielādēt

19.06.2012. Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-357/2012

Finanšu līzings kā netipisks darījums nav identificējams ne ar vienu no Civillikumā regulētajiem līgumiem un tiešs līzinga civiltiesiskais vai komerctiesiskais regulējums Latvijā nepastāvēja līdz 2010.gada 1.maijam, kad stājās spēkā grozījumi Komerclikumā, papildinot Latvijas tiesību sistēmu ar komercdarījumus regulējošām tiesību normām, tostarp par atsevišķiem modernajiem komercdarījumu veidiem (līzinga, faktoringa, franšīzes līgums). Kaut gan finanšu līzinga līguma noteikumi satur gan pirkuma un nomas, gan kreditēšanas līgumam raksturīgas pazīmes, kas paredzētas likumā, tiesa nav pievērsusies šo līguma veidu regulējošo normu sastāva pazīmju un minētajās normās noteikto tiesisko seku līdzības vai gluži pretēji – atšķirību identificēšanai un izvērtēšanai. To nedarot, apšaubāma ir iespēja noteikt, kādās tiesību normās paredzētās tiesiskās sekas attiecināmas uz izšķiramo gadījumu. Tādējādi, tiesību normu analoģijas pielietošanas vietā tiesa aizdevuma līgumu regulējošās normas „automātiski pārcēlusi (pielāgojusi)” finanšu līzinga tiesiskajām attiecībām, kas ir pretrunā ar Civilprocesa likuma 5.panta piektās daļas jēgu.

Lejupielādēt

27.09.2012. Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-309/2012

No Civillikuma 1635.panta otrajā daļā dotās morālā kaitējuma jēdziena definīcijas secināms, ka lai varētu runāt par morālo kaitējumu šīs normas izpratnē, ir nepieciešams konstatēt, pirmkārt, neatļautu darbību, otrkārt, ar šo neatļauto darbību aizskartu cietušās personas nemantisko tiesību (piemēram, kādu no cilvēka pamattiesībām) vai nemantisko labumu (piemēram, veselību, reputāciju). Morālais kaitējums ir aizskāruma negatīvās sekas. Tiesības uz atlīdzinājumu personai ir paredzētas, lai pēc iespējas novērstu (mazinātu) šīs sekas. Līdz ar to vispirms ir jākonstatē morālā kaitējuma esamība un tikai pēc tam jāskaidro un jāvērtē atlīdzinājuma apmērs. Likumdevējs Civillikuma 1635.panta trešajā daļā ir paredzējis to noziedzīgo nodarījumu uzskatījumu, kuros cietušās personas ir atbrīvotas no morālā kaitējuma esamības fakta pierādīšanas nastas, bet visos pārējos gadījumos cietušajai personai ir jāpierāda, ka attiecīgā tiesību aizskāruma gadījumā tai ir iestājušās nelabvēlīgās sekas – morālais kaitējums.

Lejupielādēt

18.04.2012. Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-150/2012

Jautājums par noteiktā laikā nenomaksāta nekustamā īpašuma nodokļa parāda piedziņu izspriežams vienīgi pašvaldības un fiziskās personas administratīvi tiesisko attiecību kontekstā un Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.

Lejupielādēt

22.02.2012. Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-43/2012

Ja pastāv apstākļi, kas kavē kravas nodošanu pēc tam, kad tā tikusi nogādāta saņemšanas vietā un laikā un pārvadātājs ir izpildījis pienākumu informēt par to nosūtītāju, tad pārvadātājs ir tiesīgs izlietot Konvencijas par kravu starptautisko auto pārvadājumu līgumu 16.panta otrajā daļā paredzētās tiesības nekavējoties izkraut kravu uz tās personas rēķina, kurai ir tiesības ar to rīkoties, uzticēt tās glabāšanu trešajai personai, uzņemoties atbildību tikai par dotās personas izvēli, un pabeigt pārvadājumu. CMR Konvencijas 15.panta pirmajā daļā paredzētā saņēmēja atteikšanās no kravas ir tikai viens no iespējamiem apstākļiem, bet ne vienīgais, kas var kavēt kravas nodošanu pēc tam, kad tā nogādāta saņemšanas vietā.

Lejupielādēt

17.02.2011. Senāta Civillietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKC-923/2011

1. Atbilstoši Civilprocesa likuma 3.pantam tiesvedību civillietā regulē civilprocesuālo tiesību normas, kas ir spēkā lietas izskatīšanas, atsevišķu procesuālo darbību izdarīšanas vai tiesas sprieduma izpildes laikā. 2. Kasācijas sūdzības/ kasācijas pretsūdzības iesniegšana atbilstoši Civilprocesa likuma 3.pantā lietotajam formulējumam ir atsevišķa procesuāla darbība, ko, realizējot savas civilprocesuālās tiesības, veic lietā iesaistītie dalībnieki. 3. Lemjot par nomaksājamās drošības naudas apmēru, ir jāvadās pēc likuma normas, kas ir spēkā kasācijas sūdzības/ kasācijas pretsūdzības iesniegšanas brīdī.

Lejupielādēt

22.06.2011. Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-215/2011

1. Pilsonības likuma 24.panta pirmās daļas 3.punkta norma, kas nosaka, ka tiesa Latvijas pilsonību var atņemt, ja persona, apliecinot savu piederību pie Latvijas pilsonības vai naturalizējoties, ir sniegusi par sevi apzināti nepatiesas ziņas un tādējādi nepamatoti ieguvusi Latvijas pilsonību, nav imperatīva tiesību norma, un, izvērtējot konkrētos lietas apstākļus un nonākot pie secinājuma, ka pilsonības atņemšana būtu pretrunā samērīguma principam, tiesa var prasību noraidīt. 2. Strīdā par Latvijas pilsonības atņemšanu izšķirošais nav jautājums par to, vai persona Latvijas pilsonību ieguvusi atbilstoši Latvijas likumiem, bet gan tas, vai, iegūstot Latvijas pilsonību, persona nav sniegusi par sevi apzināti nepatiesas ziņas. 3. Pilsonības likuma 24.panta pirmās daļas 3.punkta norma par apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu nav tulkojama paplašināti un šis normas sastāvā nevar iekļaut tādu ziņu nesniegšanu, kuras varētu būt svarīgas pilsonības jautājuma izlemšanai, bet kuras atbildīgā valsts iestāde no pilsonības pretendenta nav tieši pieprasījusi. 4. 1961.gada 30.augusta Konvencija par apatrīdisma samazināšanu un Eiropas Padomes 1997.gada Konvencija par pilsonību rekomendē valstīm, ja vien tam nav sevišķu iemeslu, neatņemt personām pilsonību, ja tas var viņas padarīt par apatrīdiem.

Lejupielādēt

09.02.2011. Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-56/2011

Morālais kaitējums ir subjektīvs jēdziens, tās ir personas ciešanas, sāpes, pārdzīvojumi, ko nav iespējams tieši novērtēt. Pārciestā sekas nav iespējams aizstāt ar naudu, taču, sniedzot cietušajai personai atbilstīgu atlīdzinājumu naudas izteiksmē, ir iespējams sniegt viņai zināmu gandarījumu un tādējādi mazināt ciešanas un sāpes. Atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu un sekas. Tomēr jāatzīst, ka nepastāv vienotas likmes atlīdzinājuma summas noteikšanai par morālo kaitējumu. Tādējādi atlīdzības apmērs nosakāms katrā konkrētā gadījumā pēc tiesas ieskata, vadoties pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem (Civillikuma 5.pants).

Lejupielādēt

22.12.2010. Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-250/2010

Ne tikai nomas līgums, bet arī patapinājuma līgums, kas noslēgts uz laiku, ne mazāku par desmit gadiem, un kurā ir paredzētas patapinājuma ņēmēja tiesības celt uz patapinātās zemes ēkas (būves) kā patstāvīgus īpašuma objektus, var būt pamats, lai, atbilstoši likuma „Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanos laiku un kārtību” 14.panta pirmās daļas 5.punktam nostiprinātu zemi un ēkas (būves) kā atsevišķus īpašumus.

Lejupielādēt

24.11.2010. Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-226/2010

1. Par iestādi Civillikuma 1407.panta izpratnē atzīstama patstāvīga jeb autonoma valsts iestāde. Tiešās pārvaldes iestādes nav iestādes Civillikuma 1407.panta izpratnē, un tām nav juridiskas personas statusa, jo tās savā darbībā pārstāv valsti. Privāttiesiskās saistības tiešās pārvaldes iestādes iegūst nevis patstāvīgi, bet gan valsts vārdā. 2. Valsts ir atbildīga par tās iestāžu amatpersonu prettiesisko rīcību. Apstāklis, ka valsts amatpersona par savu rīcību notiesāta ar spriedumu krimināllietā, var ietekmēt vienīgi valsts tiesības celt regresa prasību pret tās amatpersonām, taču neietekmē valsts atbildību pret trešajām personām. 3. Civillikuma 2349.pants ir tiesiskais pamats morālā kaitējuma atlīdzināšanai par sakropļojumu vai izķēmojumu. Ja persona noteiktā laika posmā ir izjutusi garīgas ciešanas sakarā ar radušos sakropļojumu vai izķēmojumu, tad viņa ir tiesīga saņemt par to atlīdzinājumu. Laika posms, kādā saglabājas miesas bojājuma sekas izkropļojuma vai izķēmojuma veidā, var būt papildu kritērijs morālā kaitējuma atlīdzības apmēra noteikšanai, taču tas nevar būt pamats secinājumam, ka persona nav tiesīga saņemt atlīdzinājumu vispār.

Lejupielādēt

24.02.2010. Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-42/2010

Ja ir aizskartas valsts tiesības uz īpašumu, valstij kā visas sabiedrības interešu pārstāvei saskaņā ar Civilprocesa likuma 1.panta noteikumiem ir tiesības uz aizskarto tiesību un interešu aizsardzību tiesā. Šādā situācijā, pamatojoties uz Prokuratūras likuma 17.pantu un Civilprocesa likuma 90.panta otrās daļas 3.punktu, prasību tiesā var celt arī prokuratūra. Tiesiskā paļāvība bauda aizsardzību tikai tad, ja persona, izmantojot savas tiesības un sadarbojoties ar iestādi, ir rīkojusies labā ticībā. Izīrējot dienesta dzīvokli, nav piemērojami likuma „Par valsts un pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” noteikumi.

Lejupielādēt

10.02.2010. Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-37/2010

Komerclikuma 286.panta pirmā daļa atbilst dispozitīvas tiesību normas pazīmēm, tāpēc normā paredzētās tiesiskās sekas tiesa var piemērot vai nepiemērot, taču tiesai ir jāmotivē, kādēļ minētā tiesību norma ir vai nav attiecināma uz tās konstatētajiem lietas faktiskajiem apstākļiem.

Lejupielādēt

26.08.2009. Senāta Civillietu departamenta lēmums lietā Nr. SKC-878/2009

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, veicot Interešu konflikta novēršanas likuma izpildes kontroli, ir tiesīgs lemt gan par personas saukšanu pie administratīvās, gan kriminālatbildības, gan veikt nepieciešamās darbības, lai valsts atgūtu zaudējumus, kas nodarīti ar valsts amatpersonas rīcību.

Lejupielādēt

25.11.2009. Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-306/2009

Ja pēc likuma noteiktu veidu darījumi ir slēdzami rakstiski, arī nenobeigta darījuma (akta) daļēja vai pilnīga izpilde rada līdzējiem Civillikuma 1485.pantā paredzētās tiesības. Strīda starp autortiesību subjektu un darbu izmantotāju gadījumā ar licences līguma noslēgšanu saistīts prasījums var būt izskatīšanas priekšmets tiesā.

Lejupielādēt

25.02.2009. Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-71/2009

1. Ja ēkas (būves) īpašuma tiesības pastāv, pamatojoties uz likumu, neatkarīgi no zemes un ēkas īpašnieku gribas, zemes nomas tiesiskajām attiecībām ir piespiedu raksturs. Pastāvot piespiedu tiesiskajām attiecībām, nevar atsaukties uz Civillikuma 1427.pantu. 2. Likums paredz tiesas kompetenci nomas maksas noteikšanā, ja līdzēji par to nevar vienoties. Tiesa, noraidīdama prasību daļā par nomas parāda noteikšanu un tā piedziņu, pārkāpusi Civilprocesa likuma 193.panta piekto daļu.

Lejupielādēt

28.01.2009. Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-25/2009

Prasītāja paskaidrojumi, kuri ietver ziņas par faktiem, uz kuriem pamatoti viņa prasījumi, atzīstami par pierādītiem tikai tad, ja tos apstiprina citi tiesas sēdē pārbaudīti un novērtēti pierādījumi.

Lejupielādēt

29.10.2008. Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-386/2008

1. Saskaņā ar Civillikuma 1838.pantu samaksa jāpierāda tam, kas to apgalvo. Samaksu var pierādīt ar visiem atļautiem pierādījuma līdzekļiem, bet sevišķi ar rakstisku apliecinājuma kvīti; samaksas saņēmējs nedrīkst attiekties to izdot parādniekam. 2. Atbilstoši Civillikuma 1838.pantam rakstveida apliecinājums var tikt atzīts par pārliecinošāku samaksas pierādījumu, tomēr Civillikums pieļauj arī jebkura cita pierādīšanas līdzekļa, tostarp liecinieku liecību izmantošanu samaksas pierādīšanai. 3. Lai ievērotu Civilprocesa likuma 10.pantā nostiprināto sacīkstes principu, atbildētājam jādod iespēja pierādīt savus iebildumus pret celto prasību. Noraidot lūgumu par liecinieku nopratināšanu, nav dota iespēja ar visiem atļautajiem pierādīšanas līdzekļiem aizstāvēties pret celto prasību, ar ko pārkāpti Civilprocesa likuma 9., 10. un 95.panta noteikumi.

Lejupielādēt

14.05.2008. Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-212/2008

1.Līgumsodam ir sodīšanas un zaudējumu atlīdzināšanas funkcija. Gadījumos, kad no lietas apstākļiem secināms, ka līgumsods pēc tā apmēra, salīdzinot ar iespējamajiem pārkāpuma izraisītajiem zaudējumiem, veic galvenokārt sodīšanas funkciju, tā piemērošana vērtējama atbilstoši vispārējiem sodīšanas rakstura tiesisko līdzekļu piemērošanas principiem, tostarp soda samērīguma un taisnīguma principiem. Vispārējie tiesību principi ir no tiesiskas valsts principa izrietošas vispārpieņemtas pamatnostādnes, galvenie noteikumi, uz kuriem attiecīgā tiesiskā sistēma vai nozare balstās. Vispārējie tiesību principi ir Eiropas Savienības nerakstītās primārās tiesības. Sakarā ar likuma tieša norādījuma neesamību jautājums par līgumsoda samērīgumu un taisnīgumu izlemjams pēc tiesas ieskata saskaņā ar Civilprocesa likuma 5.pantā norādīto taisnības apziņu un vispārējiem tiesību principiem. 2.Ar līguma atcelšanu zūd pamats turpmāk piemērot tajā paredzēto līgumsodu, taču tas neizslēdz tiesības prasīt jau uzkrājušos līgumsodu. 3.Eiropas Padomes rezolūcijā esošās rekomendācijas nav tieši piemērojamas kā pamatojums strīdu izšķiršanā, tomēr atbilstoši likumam „Par Eiropas Padomes statūtiem” Latvijas valstij jārespektē ne tikai Eiropas Savienības, bet arī Eiropas Padomes dokumenti un jāpiedalās tās mērķu īstenošanā. Eiropas Padomes rezolūcija „Par soda klauzulu civiltiesībās” kā palīgavots tiesību principu un līgumsoda kā tiesību institūta izpratnei izmantojama atbilstoši tām koncepcijām, kas valstu sadarbības rezultātā ir guvušas starptautisku atzīšanu, objektivizējoties norādītajā dokumentā.

Lejupielādēt

04.06.2008. Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-176/2008

Ja administratīvie akti radīja tiesības slēgt darījumus un šīs tiesības ir tikušas izmantotas, savukārt prasībā gan šīs tiesības, gan arī sekas, proti, īpašuma tiesības, kas radušās no šo tiesību izmantošanas, tiek apstrīdētas, tad strīdus par tiesībām un pienākumiem, kas rodas sakarā ar privāttiesiskajām attiecībām, risina civiltiesiskajā kārtībā vispārējās jurisdikcijas tiesā. Ja ar administratīvo aktu piešķirtās tiesības vēl nebūtu realizētas civiltiesiskie darījumi nebūtu noslēgti, tad pašvaldības lēmums būtu pārsūdzams administratīvajā tiesā. Ja tiek apstrīdētas uz administratīvā akta pamata realizēta privāttiesiska darījuma sekas, tad privāttiesisko strīdu neierobežo Administratīvā procesa likuma 79.panta otrajā daļā noteiktais administratīvā akta apstrīdēšanas un Administratīvā procesa likuma 188.panta pirmajā daļā noteiktais pieteikuma iesniegšanas tiesā termiņš.

Lejupielādēt

24.10.2007. Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-722/2007

Nomas maksa var tikt noteikta konkrētā naudas summā, jo, tāpat kā pirkuma maksa, arī nomas maksa ir līguma būtiska sastāvdaļa. Norāde Civillikuma 2122.pantā par nepieciešamību paredzēt noteiktu nomas maksu neizslēdz iespēju to izteikt tikai procentuāli no zemes kadastrālās vērtības noteiktā laika periodā (Civillikuma 2122.pants).

Lejupielādēt

23.05.2007. Senāta Civillietu departamenta lēmums lietā Nr. SKC-515/2007

Procesuālo tiesību normu pārkāpums par tiesvedības valodu ir absolūts pamats pieņemtā nolēmuma atcelšanai un lietas nodošanai jaunai izskatīšanai (Civilprocesa likuma 13.panta ceturtā daļa).

Lejupielādēt

14.03.2007. Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-134/2007

Jebkurai prasībai atbilstoši Civilprocesa likuma 1.panta noteikumiem jābūt vērstai uz konkrēta tiesību vai interešu aizskāruma vai apstrīdējuma novēršanu. Tiesa, izskatot strīdus, piemēro materiāli tiesiskās normas, bet neizskata pieteikumus par materiāli tiesisko normu piemērošanu.

Lejupielādēt

28.02.2007. Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-89/2007

Tiesu prakse un tiesas spriedums citā lietā nevar būt patstāvīgs pamats strīda izšķiršanai, bet kā sekundārs tiesību avots izmantojams tikai sprieduma argumentācijā attiecībā uz noteiktas tiesību normas piemērošanu. Nav pieļaujama atsauce uz konkrētu lietu kā tiesu praksi, neatklājot iepriekšējā tiesas spriedumā izvirzītos argumentus un nenorādot, kā konkrētā lieta sasaucas ar iepriekšējā lietā pastāvējušajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, kas ļauj tiesai izdarīt secinājumu par atbilstošu strīda risinājumu izskatāmajā lietā (Civilprocesa likuma 5.panta sestā daļa).

Lejupielādēt

01.11.2006. Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-613/2006

Līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanas, uzskata par negodīgu, ja pretēji prasībai pēc godprātības tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma (Direktīva 93/13/EEK). Šķīrējtiesas klauzulas iespējamais netaisnīgums un spēkā esamība tiesai jāizvērtē pašai pēc savas iniciatīvas (Satversmes tiesas 17.01.2005.sprieduma 9.3.2.punkts).

Lejupielādēt

09.08.2006. Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SPC-23/2006

Ieinteresēto personu pieaicināšana lietās par juridiska fakta konstatēšanu (Civilprocesa likuma 253.panta pirmā daļa).

Lejupielādēt

16.11.2005. Senāta Civillietu departamenta lēmums lietā Nr. SPC-69/2005

Lēmums, ar kuru noraidīts pieteikums par naudas soda uzlikšanu, nav pārsūdzams.

Lejupielādēt