VIDES TIESĪBAS

22.12.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-278/2022

1. Lai īstenotu Latvijas Republikas Satversmē garantētās tiesības uz valsts aizsardzību no trokšņa (Satversmes 111. un 115.pants), likumdevējs, ieviešot arī Eiropas Savienības tiesību normu prasības, likumā „Par piesārņojumu” ir noteicis virkni prasību, kuras piesārņojuma novēršanas jomā jāņem vērā operatoram, veicot piesārņojošas darbības, tostarp arī trokšņa emisijas robežvērtību ievērošanu, kas jo īpaši ir vērsta uz preventīvās darbības principa nodrošināšanu. 2. Ministru kabineta 2014.gada 7.janvāra noteikumu Nr. 16 „Trokšņa novērtēšanas un pārvaldības kārtība” 2.pielikuma 1.punkts noteic gan to, kurus no normā diferencētajiem trokšņa robežlielumiem ir jāņem vērā, veicot vides trokšņa līmeņa atbilstības novērtējumu, gan to uz kurām teritorijām robežlīmeņu ievērošanas prasības vispār ir attiecināmas. Noteikumu 2.pielikuma 3.2.apakšpunkts savukārt vien precizē vietu attiecīgajā teritorijā, kurā troksnis tiek mērīts. Tā kā minēto noteikumu 2.pielikuma 1.punktā ir noteikti trokšņa robežlielumi attiecībā uz dažādām teritorijām (tostarp jauktu apbūvi), ja vien tajā atbilstoši teritorijas plānošanas dokumentiem ir paredzēta arī dzīvojamā apbūve, trokšņa mērījumi veicami dzīvojamās apbūves teritorijā, kas Kadastra informācijas sistēmā reģistrēta kā apbūves zeme, un 2 m attālumā no fasādes, kura ir visvairāk pakļauta trokšņa iedarbībai. Noteikums par trokšņu mērījumu veikšanu teritorijā, kas ir zeme zem dzīvojamo ēku pagalmiem, attiecināms uz viensētām. 3.1. Lai arī attiecībā uz rūpniecības apbūves teritoriju Ministru kabineta 2014.gada 7.janvāra noteikumos Nr. 16 „Trokšņa novērtēšanas un pārvaldības kārtība” trokšņa robežlielumi nav noteikti, situācijā, kurā rūpniecības apbūves teritorijā atrodas dzīvojamā māja, ir piemērojami minēto noteikumu 2.pielikuma 1.1.apakšpunktā noteiktie vides trokšņa robežlielumi, kas ir tieši paredzēti individuālo dzīvojamo māju apbūves teritorijai. Noteikumu piemērošana pēc analoģijas nepieciešama, lai neatstātu šādu māju iedzīvotājus bez tiesiskās aizsardzības un nodrošinātu Latvijas Republikas Satversmes 111. un 115.pantā paredzēto tiesību uz valsts aizsardzību no vides piesārņojuma efektīvu īstenošanu, tostarp preventīvās darbības principa ievērošanu. Šāds gadījums atzīstams par netipisku, proti, tāds, kuru tiesību akta izdevējs nav paredzējis un attiecīgi arī nav noregulējis. 3.2. Viens no teritorijas plānošanas uzdevumiem ir garantēt tiesības izmantot un attīstīt nekustamo īpašumu saskaņā ar teritorijas plānojumu. Troksnis, kas rodas rūpniecības darbības zonās, ir viena no vides problēmām, kas var būtiski ietekmēt apdzīvotas vietas. Šādā gadījumā saduras dažādas intereses – rūpnieciskā attīstība, no vienas puses, un vides un veselības aizsardzība, no otras puses. Lai aizsargātu cilvēku veselību un nodrošinātu dzīvošanai labvēlīgu vidi, rūpniecības apbūves teritorijā vispārīgi nebūtu pieļaujama dzīvojamā apbūve. Šāda pieeja vienlaikus aizsargātu arī tās personas, kas atbilstoši teritorijas plānojumam vēlas īstenot rūpniecisko darbību. Pašvaldības ziņā ir rūpēties, lai teritorijas plānošanas procesā panāktu visu iesaistīto pušu interešu taisnīgu līdzsvarošanu. 3.3. Rēzeknes speciālās ekonomiskās zonas teritorija ir Rēzeknes novada un Rēzeknes valstspilsētas teritorijas daļa, kas izveidota ar mērķi sekmēt ekonomisko attīstību, piesaistot ieguldījumus ražošanas un infrastruktūras attīstībai un radot jaunas darba vietas. Rēzeknes novada un Rēzeknes valstspilsētas pašvaldības ir atbildīgas par to, lai zonas teritorija tiktu attīstīta atbilstoši likumā paredzētajam mērķim un no abām pašvaldībām sagaidāma integrēta pieeja un mērķtiecīga savstarpējo interešu saskaņošana nolūkā nodrošināt to teritorijas attīstības prioritāti, kuras dēļ abu pašvaldību teritoriju daļas ir iekļautas zonā, proti, lai veicinātu konkrētā reģiona attīstību. Pašvaldību kā publisko tiesību subjektu rīcības brīvības ārējo ietvaru noteic teritorijas plānošanas principi (ilgtspēja, interešu saskaņotība u.c.), gan arī Rēzeknes speciālās ekonomiskās zonas likumā ietvertie mērķi un uzdevumi.

Lejupielādēt

03.03.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-273/2022

Lejupielādēt

20.12.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-212/2022

Tiesību piemērotājam ir jāatklāj Sugu un biotopu aizsardzības likuma 8.panta otrajā daļā ietvertā nenoteiktā tiesību jēdziena „labvēlīga aizsardzība” saturs un jāpieņem lēmums, ar kuru to var nodrošināt. Lai vispār pievērstos jautājumam par mikrolieguma izveidi īpaši aizsargājamo putnu sugu aizsardzībai, vispirms ir jāpārbauda, vai ir konstatējama pēdējos piecos gados vismaz reizi apdzīvota ligzda. Tālāk ir vērtējams, vai pastāv apstākļi konkrētās putnu sugas labvēlīgai aizsardzībai. Nozīme ir sugas raksturīgajām iezīmēm, paradumiem un statusam kopumā, kā arī tai piemērotajām dzīvotnēm (piemēram, mežaudzes vecums, koku veids) un citiem apstākļiem, kas raksturo konkrētās sugas barošanās, medību, ligzdošanas u.c. faktorus. Minēto apstākļu vērtējumam ir jābūt atspoguļotam eksperta atzinumā. Tas, ka likumdevējs mikroliegumu ir atzinis par efektīvu veidu, kā aizsargāt īpaši aizsargājamo putnu sugu – mazo ērgli, pats par sevi nenozīmē, ka citas intereses nekādos apstākļos nevar pār to prevalēt. Tālab rīcības brīvības ietvaros izsverot pamatu veidot mikroliegumu, nozīme ir arī pašvaldības un to personu tiesībām un tiesiskajām interesēm, kuras šāds lēmums var skart. Dienestam ir jāapzina sociālās un ekonomiskās intereses, kuras ar mikrolieguma izveidi varētu tikt ietekmētas. „Sociālās intereses” un „ekonomiskās intereses” ir nenoteiktie tiesību jēdzieni, kuri tiesību piemērotājam ir jāpiepilda ar saturu. Turklāt visām iesaistītajām interesēm, lai tās varētu taisnīgi līdzsvarot, ir jābūt konkretizētām. Intereses līdzsvarojamas, ņemot vērā konkrētā gadījuma individuālos apstākļus. Turklāt šie apstākļi vērtējami ilgtspējības principa gaismā. Lai atsvērtu vides aizsardzības interesi, ekonomiskajām un sociālajām interesēm attiecībā uz konkrētas teritorijas izmantošanu ir jābūt nozīmīgām, šaubu gadījumā nosveroties par labu vides aizsardzībai (in dubio pro natura). Vispārīga atrunu, ka īpašnieks plāno meža zemi izmantot saimnieciskajā darbībā, nav pietiekama, lai vides intereses aizsardzībai būtu pamats piekāpties ekonomiskajām interesēm.

Lejupielādēt

31.05.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-191/2022

Ja virszemes ūdensobjekta ierīkošanas rezultātā tiek iegūti derīgie izrakteņi un šī ierīkošana tiek veikta derīgo izrakteņu atradnes teritorijā, nepieciešama Valsts vides dienesta izsniegta licence derīgo izrakteņu – smilts ieguvei.

Lejupielādēt

01.03.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-645/2021

Teritorijas attīstības plānošana ir vides jautājums, par kuru sabiedrība var vērsties tiesā, jo teritorijas attīstības plānošana ir viens no instrumentiem, ar kuru tiek veidota kvalitatīva vide, līdzsvarota ekonomiskā attīstība, racionāla dabas, cilvēku un materiālo resursu izmantošana.

Lejupielādēt

08.04.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-586/2021

1. Teritorijas attīstības plānošanas ilgtspējības princips sevī ietver to, ka teritorijas plānošanai ir jābūt tādai, lai spētu nodrošināt esošajām un nākamajām paaudzēm kvalitatīvu vidi, līdzsvarotu ekonomisko attīstību, racionālu dabas, cilvēku un materiālo resursu izmantošanu, dabas un kultūras mantojuma attīstību un saglabāšanu. Proti, lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību, teritorijas plānojuma izstrādē ir nodrošināma visaptverošu interešu saskaņošana - valsts, plānošanas reģionu, pašvaldību un privātās intereses. 2. Pašvaldība teritorijas attīstību plāno, izstrādājot savstarpēji saskaņotus plānošanas dokumentus – tā tiek sekmēta ilgtspējības principa nodrošināšana. Teritorijas plānojums iezīmē pilsētas attīstības iespējas, virzienus un aprobežojumus teritorijas plānotajai izmantošanai, kas ar lielāku detalizācijas pakāpi var tikt konkretizēti detālplānojumā, ja teritorijas plānojums konkrētajai teritorijai to pieprasa. Pašvaldības pieņemtajam attīstības risinājumam jābūt ilgtspējīgam un sociāli pamatotam, jo pašvaldība ir atbildīga par to, lai, tai piešķirtās rīcības brīvības robežās izstrādājot teritorijas plānojumus un nosakot attīstības risinājumus, tiktu rūpīgi izvērtēta šo risinājumu ietekme uz vidi un līdz ar to uz ikviena sabiedrības locekļa labklājība. 3. Novērtējot to, vai plānotā būviecere pēc būtības ir saderīga un harmoniski iekļausies konkrētajai teritorijai raksturīgajā vidē, ir jāskatās uz teritorijas attīstību kopumā. 4. Aplūkojot būvieceres atbilstību konkrētās pilsētas daļas vēsturiskajai apbūvei, ir vērtējams tas, kā ir veidojusies konkrētā teritorija, kāda apbūve tai raksturīga, vai tā ir klusa pilsētas telpa ar piemājas dārziņiem, plašu zaļo zonu, zemu satiksmes intensitāti un cilvēku kustību kopumā, vai arī tā atbilst pilsētvidei ar aktīvāku sabiedrisko dzīvi, vai tajā ir atrodami sabiedriskie un tūrisma objekti, tālab apgrozās lielāks cilvēku daudzums un ir augstāka kustības intensitāte, un attiecīgi viesu izmitināšanas objekta izvietošana tajā būtu iederīga.

Lejupielādēt

23.03.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-381/2021

1. Sabiedrības iesaiste ietekmes uz vidi novērtēšanas procesā vispirms sākas ar sabiedrības informēšanu par paredzēto darbību un iespēju iesniegt rakstiskus priekšlikumus par šīs darbības iespējamo ietekmi uz vidi, tostarp publicējot paziņojumu par sākotnējo sabiedrisko apspriešanu. Sabiedrībai, lai tā vispār varētu pieņemt lēmumu līdzdarboties ietekmes uz vidi novērtējuma procesā, no paziņojuma ir jāizprot, vai paredzētā darbība ir tāda, kuras novērtējuma procesā sabiedrība ir ieinteresēta īstenot savas līdzdalības tiesības. Ja paziņojumā ir norādīta nepilnīga informācija, kas pietiekami skaidri un saprotami neinformē sabiedrību par paredzēto darbību, tad sabiedrībai nevar pārmest, ka tā nav piedalījusies sabiedriskajā apspriešanā. 2. Ja ietekmes uz vidi novērtēšanas procesā tā ietekme, pret kuru iebilduši iedzīvotāji, ir izvērtēta un būtiska nelabvēlīga ietekme nav konstatēta, un iedzīvotāji nav izteikuši citus pamatotus iebildumus par to, ka šī ietekme nebūtu pienācīgi novērtēta, tad pārsūdzētā lēmuma atcelšana būtu pārlieku formāla (procesuāli neefektīva un neekonomiska).

Lejupielādēt

17.08.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-214/2021

Likumdevējs nolūkā aizsargāt un saglabāt Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastē esošās dabas un ar to saistītās vērtības un vienlaikus nodrošināt, ka tajā esošās vides vērtības ir pieejamas pēc iespējas plašākam sabiedrības lokam un kalpo visas sabiedrības interesēm, Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastei Aizsargjoslu likumā ir paredzējis augstu aizsardzības līmeni, tostarp noteicis vairākus būtiskus aprobežojumus. Kā viens no būtiskākajiem aprobežojumiem Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastē ir Aizsargjoslu likuma 36.panta otrajā daļā noteiktais vispārējais aizliegums krasta kāpu aizsargjoslā un pludmalē būvēt jaunas ēkas un būves un paplašināt esošās, izņemot, ja pastāv kāds no šajā likumā paredzētajiem izņēmuma gadījumiem. Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās un trešās daļas normas nevar tikt interpretētas atrauti viena no otras, bet ir interpretējamas to savstarpējā kopsakarā. Aizsargjoslu likuma 36.panta trešās daļas normu pamatjēga ir noteikt otrās daļas aizliegumam papildu aizliegumus, nevis atļaut to, kas aizliegts ar panta otro daļu. Piemēram, pašvaldība nevar, atsaucoties uz Aizsargjoslu likuma 36.panta trešās daļas 8.punktu, teritorijas plānojumā noteikt, ka pašvaldības administratīvajā teritorijā esošajā krasta kāpu aizsargjoslā un pludmalē ir pieļaujama tāda apbūve, kāda faktiski atbilst minētā panta otrās daļas 3.punktā norādītajam izņēmuma gadījumam un līdz ar to būtu pieļaujama vienīgi tādā gadījumā, ja tai būtu attiecīgās Valsts vides dienesta reģionālās vides pārvaldes saskaņojums.

Lejupielādēt

17.05.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-174/2021

Paredzētā darbība noteiktos apstākļos var būtiski ietekmēt tās ietekmes zonā esošu nekustamo īpašumu vērtību vai pat padarīt īpašumus nelikvīdus (piemēram, nepārdodamus), tādējādi aizskarot Satversmes 105.pantā aizsargātās personu tiesības uz īpašumu. Tā kā nekustamā īpašuma vērtības samazinājums ir īpašumtiesību aizskārums, kas ir individuāli aizsargājama interese, par paredzētās darbības radīto negatīvo ietekmi var vērsties tiesā tās personas, kuras šo vērtības samazinājumu cieš. Tas, vai pastāv tieša cēloņsakarība starp paredzētās darbības radīto ietekmi un nekustamā īpašuma vērtības samazinājumu un vai paredzētajai darbībai ir būtiska ietekme uz nekustamā īpašuma vērtību, ir jāpamato pašai personai, kas uz to atsaucas, un tas ir vērtējams kompleksi kopsakarā ar paredzētās darbības veidu, saturu, apjomu un citiem apstākļiem, kas pārbaudāmi novērtējuma procedūrā.

Lejupielādēt

17.05.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-174/2021

Jaunas ietekmes uz vidi novērtējuma ierosināšana ar mērķi mainīt vai palielināt iepriekš veiktās darbības intensitāti un apjomu, pati par sevi nenozīmē, ka darbība tiek mākslīgi sadalīta. Būtiski ir tas, vai pastāv objektīvas indikācijas tam, ka pieteiktās darbības ir šķietami nodalītas, jo patiesībā kopumā veido vienotu projektu, un vai atsevišķos posmos pieteiktā darbības paplašināšana kavē pienācīgi un kompleksi novērtēt paredzētās darbības kopējo ietekmi un tālab arī ietekmē sabiedrības līdzdalības tiesības.

Lejupielādēt

17.05.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-174/2021

Pašvaldības autonomajā kompetencē ietilpst paredzētās darbības novērtējums, ietverot apsvērumus par darbības ietekmi uz piegulošajiem nekustamajiem īpašumiem, tur dzīvojošiem iedzīvotājiem, uzņēmējdarbības vidi un attīstību, gan respektējot esošo situāciju un paredzētās darbības iekļaušanos esošajā apbūvē, gan vienlaikus raugoties arī no nākotnes perspektīvas, kas konkretizēta teritorijas plānošanas dokumentos. Šajā procesā ekonomiskās un sociālās intereses ir taisnīgi jālīdzsvaro ar vides aizsardzības interesēm, tās ir jāsamēro tādējādi, lai visas intereses tiktu ņemtas vērā un tiktu saskaņotas kā vienlīdz svarīgas. Tikai gadījumos, kad vairāku pašvaldību konsenss par vienotu paredzētās darbības risinājumu nav iespējams, jautājums nododams izlemšanai Ministru kabinetam.

Lejupielādēt

30.08.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-65/2021

Ūdens resursu izmantošanas kontroles jomā gan administratīvā pārkāpuma process, gan dabas resursu nodokļa aprēķināšanas process, raugoties plašā nozīmē, ir vērsts uz vides interešu aizsardzību, taču uz atšķirīgiem pārkāpuma aspektiem, tādēļ šo procesu rezultātā noteiktajām tiesiskajām sekām ir savstarpēji papildinošs raksturs. Savukārt atšķirības pastāv detalizētākos aspektos. Dabas resursu nodokļa paaugstinātās likmes piemērošanas galvenais mērķis no aizsargāto interešu viedokļa ir panākt vides resursu saimnieciski un ekonomiski lietderīgu, atbildīgu izmantošanu un videi nodarītā kaitējuma kompensēšanu. Tā kā hidroelektrostaciju darbība ietekmē gan tajās izmantotā ūdens īpašības, gan vidi kopumā, tad jo vairāk tāda ietekme prezumējama gadījumā, kad ir veikta nekontrolēta un neierobežota ūdens resursu izmantošana jeb ūdens resursu lietošana bez atbilstošas atļaujas, kad attiecīgi paredzēta augstāka nodokļa likme. Savukārt administratīvais sods vērsts uz to, lai preventīvi novērstu kaitējumu videi un sabiedrībai, kas varētu tikt radīts personai patvaļīgi, t. i., bez atļaujas un attiecīgi arī jebkādiem publiskās varas izvirzītiem noteikumiem un kontroles izveidojot un darbinot elektroenerģijas ražošanai paredzētās iekārtas. Tādēļ administratīvais sods un paaugstināta nodokļa likme uzskatāmi par vienas sankciju sistēmas divām papildinošām daļām.

Lejupielādēt

19.10.2020. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1488/2020

1. Ja tiek nolemts noteikt mikrolieguma buferzonu, tam ir jābūt pamatotam ar lietderības apsvērumiem. Vienlaikus mikrolieguma buferzonas noteikšanas lietderības apsvērumi ir nesaraujami saistīti ar mikrolieguma izveidošanas nepieciešamību un apsvērumiem par mikrolieguma nozīmi īpaši aizsargājamās sugas aizsardzībai. Tāpat mikrolieguma buferzonas noteikšanas lietderība netiek izvērtēta attiecībā uz katru tajā iekļaujamo zemes nogabalu atsevišķi. Mikroliegums un tā buferzona vērtējama kā vienota teritorija, tādējādi arī lēmuma pamatojums būtībā aptver visu šo teritoriju. 2. Pat ja mikrolieguma izveidošana tiek atzīta par pamatotu, tas pats par sevi nenozīmē, ka pamatota ir arī mikrolieguma buferzonas noteikšana. Tiesai atsevišķi jāvērtē, vai iestāde pareizi izmantojusi rīcības brīvību, izdarot lietderības apsvērumus arī attiecībā uz mikrolieguma buferzonas noteikšanu.

Lejupielādēt

29.09.2020. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1399/2020

Vides aizsardzības likuma 9.panta trešajā daļā ietvertā actio popularis (pieteikums sabiedrības interešu aizstāvībai) nav attiecināms uz lietu, kurās atsauce uz vides aizsardzību ir maznozīmīga, formāla, kurās pieteikumā minētie apstākļi neuzrāda vērā ņemamu vides apdraudējuma risku. Proti, kritērijs šāda pieteikuma pieļaujamībai ir tas, vai vides tiesību aizskārums vai apdraudējums ir īsts, nozīmīgs un nopietns.

Lejupielādēt

28.05.2020. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1043/2020

Valsts vides dienestam un valsts vides inspektoriem ir kompetence katrā konkrētā gadījumā izvērtēt, vai tiek ievēroti normatīvie akti atkritumu apsaimniekošanas jomā. Šī kompetence ietver arī tiesības (pienākumu) novērtēt, vai konkrētas vielas vai priekšmeti, kas atrodas personas valdījumā (tātad – arī īpašumā), ir uzskatāmi par atkritumiem. Apstāklis, ka konkrētie priekšmeti vai vielas ir citas privātpersonas īpašumā un persona no tām nevēlas atbrīvoties, acīmredzami nevar liegt Valsts vides dienestam atzīt šos priekšmetus vai vielas par atkritumiem, ja vien tie atbilst likumā noteiktajai atkritumu definīcijai (kas savukārt ir noskaidrojams, ņemot vērā katra konkrētā gadījuma apstākļus).

Lejupielādēt

28.04.2020. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-964/2020

Valsts vides dienesta lēmums par operatora, kura profesionālā darbība izraisījusi kaitējumu videi, konstatēšanu vispārīgi ir atzīstams par administratīvo aktu un ir apstrīdams un pārsūdzams arī tādā gadījumā, ja netiek pieņemts lēmums par neatliekamo vai sanācijas pasākumu veikšanu. Tomēr, ja pēc lēmuma par operatora konstatēšanu pieņemšanas ir pieņemts arī lēmums par neatliekamo vai sanācijas pasākumu veikšanu, galīgo noregulējumu rada tieši pienākums veikt dienesta noteiktos pasākumus kaitējuma novēršanai.

Lejupielādēt

29.09.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-631/2020

1. Ja attiecīgo atkritumu radītājs ir noskaidrots, atbildība par atkritumu nodošanu apsaimniekotājam ir jāuzņemas šo atkritumu faktiskajam radītājam, nevis zemes īpašniekam. Respektīvi, atbildīgā persona par nekustamajā īpašumā prettiesiski novietotiem atkritumiem ir atkarīga no tā, vai ir zināms šo atkritumu patiesais radītājs. Savukārt apstākļos, kad noteikt faktisko piesārņotāju ir grūti vai pat neiespējami, ir pamatoti atzīt, ka atbildība par prettiesiski novietotajiem atkritumiem ir jāuzņemas nekustamā īpašuma īpašniekam. 2. Atkritumu apsaimniekošanas likuma 15.panta ceturtās daļas mērķis nav meklēt un sodīt zemesgabalu patieso piesārņotāju, bet gan aizsargāt vidi, cilvēku dzīvību un veselību. Tādējādi Valsts vides dienestam nav pienākuma par katru cenu meklēt atkritumu radītāju. Situācijā, kad patiesā atkritumu radītāja meklēšana no iestādes prasītu nesamērīgus resursus, zemes īpašnieks ir tā persona, ar kuru valstij ir visefektīvāk sadarboties, lai sasniegtu iepriekš uzskaitītos atkritumu apsaimniekošanas mērķus.

Lejupielādēt

30.11.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-379/2020

1. Dabas liegumos pieļaujamās un aizliegtās darbības noteiktas tādējādi, lai ierobežotu cilvēku radītu ietekmi – antropogēno slodzi – uz dabas liegumu teritorijām. Cilvēku radītas ietekmes ierobežošana ir instruments, kuru likumdevējs atzinis par nepieciešamu leģitīmā mērķa – dabas daudzveidības saglabāšana – nodrošināšanai. 2. Ministru kabineta 2010.gada 16.marta noteikumu Nr. 264 „Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi” 17.punktā paredzētie izņēmumi interpretējami šauri un primāri ir sasaistāmi ar objektīvu nepieciešamību zemes vienību sadalīt. Zemes vienību dabas lieguma teritorijā sadalīšanai katrā konkrētā gadījumā izvērtējami individuālie apstākļi un personas, kura vēlas zemes vienības sadalīšanu, apsvērumi par sadalīšanas objektīvo nepieciešamību. Dabas lieguma teritorijā esošas zemes vienības apbūve pati par sevi nav pietiekams iemesls atļaut zemes vienības sadalīšanu tādā veidā, ka pēc sadalīšanas tiek izveidotas vairākas patstāvīgas apbūvētas zemes vienības (vairākas saimniecības). 3. Ja Dabas aizsardzības pārvalde atzinusi, ka zemes vienības sadalīšana nav objektīvi nepieciešama, un persona, tam nepiekrītot, ir vērsusies tiesā ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiesai ir gan tiesības, gan pienākums pašai pārbaudīt, vai konkrētajā gadījumā ir pamats zemes vienības sadalīšanai.

Lejupielādēt

10.07.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-317/2020

Ietekmes uz vidi novērtēšanas procesā būtiskākais ir izvērtēt tieši paredzētās darbības ietekmi uz vidi. Tomēr, ņemot vērā, ka jau ietekmes uz vidi novērtēšanas process ietver dažādu interešu līdzsvarošanu un saskaņošanu, nav pilnībā izslēdzama arī ekonomisko apsvērumu iekļaušana. Vienlaikus nedrīkst izveidoties situācija, kad ietekmes uz vidi novērtējumā netiek izvērtēta ietekme uz vidi, bet tiek vērtēti tikai ekonomiskie apstākļi, vai aiz ekonomiskiem apsvērumiem tiek slēpti trūkumi attiecībā uz ietekmes uz vidi novērtējumu, tomēr tieši tādēļ tiesas kompetencē ir pārbaudīt to, vai paredzētās darbības ietekme uz vidi ir pienācīgi novērtēta un ir ievērotas vides aizsardzības prasības.

Lejupielādēt

10.07.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-317/2020

Uzskatāms, ka pieteikums iesniegts vides interesēs arī gadījumā, ja pieteikumā tiesai, tieši neatsaucoties uz Vides aizsardzības likuma 9.panta trešo daļu, norādīts gan uz sabiedrības tiesību uz līdzdalību pārkāpumiem, gan uz vides aizsardzības pārkāpumiem.

Lejupielādēt

02.12.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-314/2020

Atbilstoši Vides aizsardzības likuma 7.panta pirmajai un trešajai daļai sabiedrībai ir tiesības no valsts un pašvaldību iestādēm saņemt vides informāciju un pieprasītājam nav jāpamato, kādam nolūkam šī informācija ir nepieciešama. Tādējādi, pamatojoties uz Informācijas atklātības likuma 10.panta trešajā daļā nostiprināto principu, vides informācija uzskatāma par vispārpieejamu informāciju, jo tās pieprasīšanai personai nav jānorāda informācijas pieprasīšanas pamatojums un izmantošanas mērķis.

Lejupielādēt

02.12.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-314/2020

Latvijas Republikas Satversmes 100. un 115.pantā ietvertās un Vides aizsardzības likumā nostiprinātās tiesības saņemt ar teritorijas attīstības plānošanu saistītu vides informāciju attiecināmas gan uz fiziskajām, gan juridiskajām personām, gan arī uz personu izveidotām apvienībām (biedrībām, organizācijām, grupām). Īstenojot atklātības principu, tiesības uz informāciju veido tiesību uz līdzdalību teritorijas plānošanas procesā neatņemamu daļu. Iestādes rīcība, novēloti izsniedzot personai pieprasīto informāciju un tādējādi liedzot tai iespēju pilnvērtīgi un efektīvi īstenot līdzdalības tiesības lokālplānojuma izstrādē, kas ir viens no būtiskajiem elementiem teritorijas attīstības plānošanas procesā, aizskar Satversmes 100. un 115.pantā ietvertās tiesības uz vārda brīvību un tiesību uz labvēlīgu vidi procesuālos elementus. Pieļautais aizskārums ir būtisks.

Lejupielādēt

20.11.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-275/2020

1. Ievērojot Ministru kabineta 2012.gada 2.maija noteikumu Nr. 309 ,,Noteikumi par koku ciršanu ārpus meža” 13.punktu, koku ciršanas pieļaujamība pilsētā ir vērtējama no dažādiem aspektiem, paturot prātā, ka koks kā dabas elements pats par sevi ir vērtība, kas vienlaikus pilda vairākas svarīgas funkcijas. Šādā izvērtējumā ir sabalansējama koku kā dabas vērtības saglabāšana no vienas un pilsētas plānotā teritorijas attīstība no otras puses, lai, ievērojot saimnieciskās, komerciālās, atpūtas, veselības, dabas aizsardzības u.c. intereses, veidotu harmonisku vidi un veicinātu cilvēku labsajūtu. Normā noteiktie aspekti – sugu un biotopu aizsardzība, īpaši aizsargājamās dabas teritorijas, ainaviskais, dendroloģiskajai un ekoloģiskais aspekts, kā arī dabas daudzveidība un antropogēnās negatīvās ietekmes samazināšana – nav formāli. Lemjot par to, vai ir atļaujama koku ciršana, ir jāveic saturiski pilnvērtīgs izvērtējums. 2. Nav pareizi uzskatīt, ka esošo koku izciršanas pieļaujamību jebkurā gadījumā noteic jaunu koku iestādīšana to vietā pati par sevi. Esošie koki pēc iespējas ir saudzējami. Tādēļ vispirms ir aplūkojami risinājumi, kas ļauj saglabāt esošos kokus, iekļaujot tos plānotajā apbūvē, un tikai tad, ja projekta īpatnību vai citu būtisku apstākļu dēļ tas nav iespējams vai rada būtisku apgrūtinājumu, ir pieņemams risinājums esošo koku vietā stādīt jaunus.

Lejupielādēt

14.07.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-243/2020

Ar Ministru kabineta 2012.gada 14.augusta noteikumu Nr. 559 „Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta finansēto projektu atklāta konkursa „Kompleksi risinājumi siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai” nolikums” 8.1.apakšpunktā lietoto jēdzienu „teritorija” ir domāta zeme ārpus ēkām, un gadījumā, ja projekta aktivitātes plānotas ēkā, tad projekta iesniedzējam jāievēro noteikumos ar ēkām saistītās prasības.

Lejupielādēt

14.07.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-243/2020

1.1. Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta mērķis ir veicināt siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu, nevis sniegt atbalstu komersantu ražošanas jaudu palielināšanai vai ražotnes paplašināšanai. 1.2. Personai ir jāapzinās, ka piešķirtā finansējuma saņemšanai tai ir pienākums projektu īstenot stingrā saskaņā ar līguma nosacījumiem. Tas vien, ka projekta īstenotājs saskata, ka viņa pieļautās atkāpes no projekta nosacījumiem joprojām nodrošina labvēlīgu ietekmi uz vides stāvokļa uzlabošanu un siltumnīcefekta gāzu emisiju ierobežošanu, nedod tiesības nepildīt līguma saistības. Ja pastāv objektīva nepieciešamība projekta īstenošanā kaut ko mainīt, tas saskaņojams noteiktā kārtībā, un līgumā izdarāmi attiecīgi grozījumi. Kamēr līgums nav grozīts, finansējuma saņēmējam nav tiesību projektu īstenot, atkāpjoties no līguma prasībām. Finansējuma saņēmēja efektīvas ražošanas apsvērumi nav uzskatāmi par tādiem apstākļiem, kas varētu attaisnot līguma saistību nepildīšanu. 2.1. No Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata izmaiņām Kioto protokola 3.panta skaidri izriet, ka Kioto protokolā valstīm tiek noteikts pienākums īstenot pasākumus, kas vērsti uz oglekļa dioksīda izmešu samazināšanu, tomēr tas, kā to panākt, ir atstāts valstu pašu ziņā. Līdz ar to valstij nav pienākuma nodrošināt iespēju konkursa rezultātā iegūt finansējumu jebkuram projektam, kura īstenošanas rezultāts būtu oglekļa dioksīda izmešu samazināšana. 2.2. Kā redzams no likuma „Par Latvijas Republikas dalību Kioto protokola elastīgajos mehānismos” 8.pantā iezīmētajā atbalstāmo projektu raksturojuma, aktivitāšu loks, kas vērsts uz oglekļa dioksīda izmešu samazināšanu un vides aizsardzību, var būt ļoti plašs, savukārt piešķiramā finansējuma apjoms pašsaprotami ir ierobežots. Tāpēc tā ir valsts tiesība (politiska izšķiršanās) izvēlēties, kādiem tieši projektiem (aktivitātēm) paredzēt iespēju saņemt klimata pārmaiņu finanšu instrumenta līdzekļus, ja vien tie ir projekti, kas ir vērsti uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata izmaiņām Kioto protokola un likuma „Par Latvijas Republikas dalību Kioto protokola elastīgajos mehānismos” mērķu sasniegšanu.

Lejupielādēt

30.04.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-232/2020

Lejupielādēt

09.07.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-153/2020

1. Jebkura persona var lūgt valsti noteikt konkrētai teritorijai mikrolieguma statusu vides (konkrēti – īpaši aizsargājamas sugas vai biotopa) aizsardzības nolūkā. Attiecīgajam lūgumam jābūt vienlaikus konkrētam un pamatotam. Jautājuma izlemšanā tiek izvērtēti personas argumenti, kā arī iesaistīts gan zemes īpašnieks, gan attiecīgā pašvaldība, gan eksperts attiecīgajā jomā. 2. Mikrolieguma noteikšanas procesuālā kārtība nodrošina ieinteresēto personu uzklausīšanu, visus viedokļus uzskatot par vienlīdz nozīmīgiem. Viedokļi vērtējami ilgtspējīgas attīstības principa gaismā, jo tikai, līdzsvarojot vides, sociālās un ekonomikas intereses integrētā un līdzsvarotā veidā, domājot gan par tagadnē esošām, gan nākotnē prognozējamām vērtībām un vajadzībām sabiedrībai dzīvot ekonomiski attīstītā, ar dabas vērtībām bagātā un nepiesārņotā vidē, var tikt pieņemts pamatots un tiesisks lēmums.

Lejupielādēt

27.02.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-118/2020

1. Situācijās, kad ierosinātājs ilgākā laika periodā piesaka kompetentajā vides aizsardzības iestādē vairākas paredzētās darbības, kuras tiek īstenotas vienā un tajā pašā teritorijā, pastāv risks, ka paredzētās darbības ierosinātājs, pretēji likuma „Par ietekmes uz vidi novērtējumu” 3.panta 7.punktā noteiktajam aizliegumam, darbību ir sadalījis vairākās darbībās. Tas ir jāizvērtē kompetentajai vides aizsardzības iestādei katrā konkrētajā gadījumā, novērtējot ierosinātāja pieteiktās paredzētās darbības to kopumā un savstarpējā kopsakarā. 2. Likuma „Par ietekmes uz vidi novērtējumu” 3.panta 7.punktā ietvertā aizlieguma mērķis nav ierobežot paredzētās darbības ierosinātāju, piemēram, veikt vairākas paredzētās darbības vienā un tajā pašā teritorijā vai paplašināt jau esošu paredzēto darbību konkrētajā teritorijā, bet gan novērst to, ka, mākslīgi sadalot paredzēto darbību vairākās darbībās, netiek pienācīgi izvērtēta darbības kopīgā ietekme uz vidi.

Lejupielādēt

28.04.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-91/2020

Ņemot vērā ostu īpatnības un ģeogrāfisko novietojumu, katras ostas gadījumā var būt nepieciešams noteikt īpašas vides aizsardzības, tostarp arī piesārņojuma novēršanas prasības. Ir pašsaprotami, ka tieši pašvaldība, kuras teritorijā šāda osta atrodas, vislabāk pārzina savu iedzīvotāju vajadzības saistībā ar ostas radītā piesārņojuma novēršanu, un tāpēc pašvaldībai, kuras teritorijā osta atrodas, izpildot no Satversmes 115.panta izrietošos pienākumus, ir jāraugās, lai ostas teritorijā radītais piesārņojums pēc iespējas efektīvāk tiktu novērsts vai vismaz pēc iespējas mazināts. Lai pašvaldība aizsargātu savus iedzīvotājus no ostas teritorijā radītā piesārņojuma, likumdevējs attiecībā uz ostu darbības radītā kaitējuma videi novēršanu ir paredzējis pašvaldībai kompetenci ostu noteikumos noteikt ostas teritorijā ievērojamās vides prasības.

Lejupielādēt

28.04.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-91/2020

Efektīvs piesārņojuma novēršanas un piesārņojošo darbību pieļaujamības regulējums ir daļa no vides aizsardzības sistēmas, kas valstij ir jāizveido. Šo regulējumu likumdevējs ir iekļāvis likumā „Par piesārņojumu”, kā arī uz šā likuma pamata izdotajos normatīvajos aktos. Tieši minētais likums un uz tā pamata izdotā Ministru kabineta 2010.gada 30.novembra noteikumi Nr. 1082 „Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošās darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai” regulē procedūru un prasības atļauju piesārņojošo darbību veikšanai izsniegšanai. Tomēr tas nenozīmē, ka prasības piesārņojošo darbību pieļaujamībai var būt ietvertas tikai minētajā likumā vai Ministru kabineta noteikumos. Tas, ka Saeima un Ministru kabinets ir noteikuši kārtību, kādā persona var saņemt atļauju piesārņojošu darbību veikšanai, nenozīmē, ka pašvaldība, pieņemot teritorijas plānojumu, nevarētu savā teritorijā vispār aizliegt veikt noteiktas piesārņojošas darbības. Vienlaikus tas, ka pašvaldībai ir piešķirtas tiesības lemt par teritorijas izmantošanu, kā arī tas, ka teritorijas plānošanas normatīvie akti vispārīgi pieskaitāmi vides aizsardzību reglamentējošajiem aktiem, pats par sevi nenozīmē, ka teritorijas izmantošanas noteikumos pašvaldība varētu iekļaut jebkādas ar vides aizsardzību saistītas prasības (piemēram, tādas, kas ir pretrunā augstāka juridiskā spēka tiesību normām vai kas tikai attālināti varētu tikt sasaistītas ar teritorijas izmantošanu).

Lejupielādēt

15.05.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-67/2020

Iekārtu jaudas ir summējamas, ja piesārņojošas darbības tiek veiktas tajā pašā stacionāri tehniskajā vienībā vai tajā pašā teritorijā. Nav nozīmes tam, vai katrai iekārtai ir sava atsevišķa dūmvada konstrukcija. Svarīgi ņemt vērā, ka tie atrodas viens otram pietiekami tuvu, lai varētu saprātīgi uzskatīt, ka pa tiem izplūdes gāzes un putekļi tiek izvadīti atmosfērā tādējādi, lai to jaudas būtu jāsummē vides aizsardzības interesēs. Ņemot vērā kurināmā sadedzināšanas iekārtu specifiku un emisijas atļaujas mērķi attiecībā uz vides aizsardzības interesēm, izšķiroša nozīme ir jāpiešķir tam, vai visi operatori turpina piesārņot vienu ģeogrāfisko teritoriju, nevis tam, vai operatora iekārtas var atzīt par vienu iekārtu. Iekārtu neatkarības pakāpes vērtēšanas nepieciešamība attiecībā uz kurināmā sadedzināšanas iekārtām, kuru izmeši tiešā veidā piesārņo atmosfēru, ir tiešā veidā saistīti ar to, vai iekārtas piesārņo vienu un to pašu ģeogrāfisko teritoriju. Proti, ir jāpiešķir nozīme tam, vai operatoru iekārtu saražotie izmeši piesārņo vienu un to pašu vietu. „Tā pati vieta” nozīmē atrašanos tajā pašā ģeogrāfiskajā teritorijā. Šāda jēdziena „teritorija” izpratne jaudu summēšanas principa piemērošanai izskatāmajā gadījumā ir atbilstošākā, lai sasniegtu augstu vides aizsardzības līmeni (novērstu bīstamas klimata pārmaiņas).

Lejupielādēt

15.05.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-67/2020

Lai nodrošinātu Eiropas Parlamenta un Padomes 2003.gada 13.oktobra Direktīvas 2003/87/EK, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes direktīvu 96/61/EK mērķu sasniegšanu attiecībā uz vides aizsardzību, likuma „Par piesārņojumu” 19.panta ceturtās daļas princips attiecībā uz iekārtu jaudas summēšanu cilvēku veselības un vides aizsardzības interesēs ir piemērojams arī attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisijas atļauju.

Lejupielādēt

31.05.2019. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1161/2019

Personai kā zemes īpašniecei ir tiesības prasīt, lai Valsts vides dienests izdotu administratīvo aktu, ar kuru patiesajam atkritumu radītājam tiktu uzlikts pienākums nodot apsaimniekotājam atkritumus, kuri prettiesiski novietoti personas zemes īpašumā tam neparedzētā vietā. Attiecīgi Valsts vides dienesta atteikums izdot šādu administratīvo aktu skar personas tiesiskās intereses un ir pārsūdzams tiesā.

Lejupielādēt

22.11.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-932/2019

Aizsargjoslas objekta valdītājam nav jāatlīdzina elektrolīniju ekspluatācijas aizsargjoslā koku ciršanas rezultātā dabas daudzveidībai nodarītais zaudējums, jo šādu koku ciršana ir vispār atbrīvota no zaudējumu atlīdzības, proti, elektrisko tīklu valdītāja nav Ministru kabineta 2012.gada 2.maija noteikumu Nr. 309 ,,Noteikumi par koku ciršanu ārpus meža” 23.punktā paredzētā pienākuma maksāt zaudējumu atlīdzību subjekts. Ņemot vērā Aizsargjoslu likuma 45.panta pirmās daļas 13.punktā noteikto aizliegumu koku un krūmu audzēšanai aizsargjoslās gar elektriskajiem tīkliem, prezumējams, ka koki un krūmi, kas aug aizsargjoslās var radīt apdraudējumu infrastruktūras darbībai, cilvēka veselībai, dzīvībai vai īpašumam, tātad ir bīstami. Attiecīgi uz šādu gadījumu attiecināms regulējums, ka bez pašvaldības atļaujas koku ciršanai ārpus meža atļauts cirst kokus, kuri apdraud infrastruktūras darbību, cilvēka veselību, dzīvību vai īpašumu, ja pirms darbu veikšanas ir notikusi situācijas fotofiksācija un informēta pašvaldība.

Lejupielādēt

18.03.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-246/2019

1. Ministru kabineta 2012.gada 18.decembra noteikumu Nr. 940 „Noteikumi par mikroliegumu izveidošanas un apsaimniekošanas kārtību, to aizsardzību, kā arī mikroliegumu un to buferzonu noteikšanu” 23.2.apakšpunktā lietotais jēdziens „teritorijas plānošanas dokumentos norādītā esošā apbūves teritorija” apzīmē teritorijas plānošanas dokumentos iezīmētās teritorijas, kurās šobrīd ir atļauta apbūve, proti, teritorijas, kuras ir norādītas teritorijas plānošanas dokumentos kā apbūves teritorijas. Tāpēc minētās normas piemērošanā nav izšķirošas nozīmes tam, vai pašvaldības teritorijas attīstības plānošanas dokumentos norādītajā attiecīgajā apbūves teritorijā ir konstatējama faktiska apbūve. 2. Mikroliegumu izveidošanas process nav instruments, ar kuru risināt tos jautājumus, kas bija risināmi teritorijas plānošanas procesā. Tāpēc, ja vien nav konstatējami kādi īpaši apstākļi, kuru dēļ uzskatāms, ka teritorijas plānošanas procesā izdarītie secinājumi par attiecīgās teritorijas apbūves iespējām ir kļuvuši nepamatoti (un attiecīgi liegums izveidot mikroliegumu radītu nesamērīgu vides aizsardzības interešu aizskārumu), pašvaldību teritorijas attīstības plānošanas dokumentos norādītajās esošās apbūves teritorijās ar izbūvētu infrastruktūru mikroliegums nav izveidojams.

Lejupielādēt

17.12.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-1/2019

Vides aizsardzības likuma 9.panta trešā daļa paredz Administratīvā procesa likuma 31.panta otrajā daļā noteikto izņēmumu attiecībā uz personām, kas var iesniegt pieteikumu, bet Vides aizsardzības likuma 1.panta 17.punkts iezīmē iespējamos vides jautājumus, sakarā ar kuriem var iesniegt pieteikumu. Kritērijs šāda pieteikuma pieļaujamībai ir tas, vai vides tiesību aizskārums vai apdraudējums ir īsts, nozīmīgs un nopietns. Valsts vai pašvaldības nekustamā īpašuma, kas atrodas krasta kāpu aizsargjoslā vai pludmalē, atsavināšanas jautājums ir būtisks sabiedrības interešu jautājums vides jomā.

Lejupielādēt

23.08.2018. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1475/2018

Vides kvalitātes saglabāšanai un atjaunošanai, kā arī dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanai, ikvienai personai (fiziskai vai juridiskai) un šo personu izveidoto apvienībai (biedrību, organizāciju, grupu) ir tiesības vērsties tiesā par vides aizsardzības jautājumiem. Ja pieteikums iesniegts vides tiesību jomā, lai aizsargātu tiesības dzīvot labvēlīgā vidē (trases darbības rezultātā radītā trokšņa nelabvēlīga ietekme uz veselību), vērtējot pagaidu aizsardzības līdzekļa piemērošanas subjektīvo kritēriju, jāvērtē ne tikai administratīvā akta ietekme uz pieteicēju, bet arī tā ietekme uz vidi.

Lejupielādēt

23.04.2018. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-989/2018

Pieteikums par tādu administratīvo aktu, publisko tiesību līgumu vai faktisko rīcību, kas rada kaitējuma draudus vai kaitējumu kultūrvēsturiskajam mantojumam, iesniedzams pamatojoties uz Vides aizsardzības likuma 9.panta trešo daļu.

Lejupielādēt

26.01.2018. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-757/2018

1. Tiesības saņemt nepieciešamo informāciju un tiesības piedalīties vidi ietekmējošu lēmumu pieņemšanā ir cieši saistītas, jo nav iespējams efektīvi un pilnvērtīgi īstenot tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā, ja nav pieejama visa informācija, kas var būt nozīmīga, lai attiecīgo lēmumu pieņemtu. Savukārt sabiedrības līdzdalības tiesību efektīva īstenošana ir būtiska, lai nodrošinātu, ka, pieņemot vidi ietekmējošus lēmumus, iestāde pienācīgi apsver vides aizsardzības intereses un netiek pieļauts neattaisnojams kaitējums videi. Līdz ar to prasība, lai sabiedrībai būtu nodrošinātas pienācīgas iespējas sabiedriskās apspriešanas ietvaros iegūt informāciju par plānoto būvniecību un izteikt savu viedokli, ir nesaraujami saistīta un izšķiroši ietekmē arī to, kā nodrošināt, lai konkrēta būvniecība nepārkāptu vides normatīvos aktus vai neradītu būtisku (nesamērīgu) kaitējumu videi. 2. Lai sabiedrības līdzdalības tiesību īstenošana būtu efektīva, sabiedrības rīcībā ir jābūt instrumentiem, ar kuru palīdzību tiesas kontrolei iespējams pakļaut būvniecību uzraugošās iestādes rīcību, atsakoties no sabiedrības līdzdalības tiesību nodrošināšanas būvniecības procesā. Tāpēc situācijā, kad pastāv pietiekams pamats bažām, ka pašvaldība ir pieļāvusi sabiedrības līdzdalības tiesību pārkāpumu, tas, ka persona, iebilstot pret būvatļauju, nevar norādīt detalizētu informāciju par konkrētiem vides kaitējuma draudiem, pats par sevi nav pietiekams iemesls, lai secinātu, ka tātad pieteikums nav iesniegts vides aizsardzības interešu nodrošināšanas nolūkā.

Lejupielādēt

07.05.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-356/2018

1. Likumā „Par ietekmes uz vidi novērtējumu” noteiktās prasības sabiedrības informēšanai par sabiedriskās apspriešanas norisi nav pašmērķīgas. Šo prasību mērķis ir nodrošināt, lai informācija par sabiedrības līdzdalības pasākumiem ietekmes uz vidi novērtējuma procedūrā būtu pieejama pēc iespējas plašākai sabiedrības daļai, tādējādi veicinot sabiedrības iesaisti ar vidi saistītu lēmumu pieņemšanā. Tāpēc, vērtējot, vai sabiedrība ir pienācīgā kārtībā informēta par sabiedriskajām apspriešanām un citiem sabiedrības līdzdalības pasākumiem, minēto prasību ievērošana nav aplūkojama formāli, bet gan ir izvērtējams, vai veiktie sabiedrības informēšanas pasākumi pēc būtības ir sasnieguši savu mērķi. 2. Sabiedriskās apspriešanas procedūrai jābūt organizētai tādējādi, lai efektīvi tiktu nodrošinātas sabiedrības iespējas šajā procedūrā piedalīties. Tomēr tas nenozīmē, ka sabiedrībai ir tiesības diktēt ierosinātājam noteikumus, atbilstoši kuriem sabiedrības līdzdalības pasākumi ir nodrošināmi. Ierosinātāja darbībām sabiedrības informēšanas un iesaistes procesā jābūt tādām, kas kopumā vērstas uz pēc iespējas lielāku sabiedrības iesaistes veicināšanu. Savukārt iepretim tam ir arī pašas sabiedrības pienākums būt aktīvai un iesaistīties tajos pasākumos, kurus ierosinātājs veic, lai nodrošinātu šo sabiedrības iesaisti. 3. No sabiedrības nevar pieprasīt, lai visi iebildumi pret paredzēto darbību un iestāžu vērtējumu saistībā ar šo darbību būtu balstīti zinātniskā argumentācijā vai juridiskā pamatojumā. Tomēr, ja reiz iestāde ir pamatojusi savu viedokli ar ietekmes uz vidi novērtējumā iegūto informāciju, tad šo informāciju noliedzošs vai apšaubošs viedoklis ir saprātīgi jāpamato.

Lejupielādēt

27.06.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-195/2018

Meža likuma 8.panta otrajā daļā zaudējumu atlīdzība paredzēta tikai par tādu dabas daudzveidības samazinājumu, ko radījis koka augtspējas pilnīgs zudums. Proti, šajā normā jēdziens „ciršana” apzīmē tādu iedarbību uz koku, kuras rezultātā koks pilnībā zaudē savu augtspēju. Rīgas domes 2013.gada 15.janvāra saistošo noteikumu Nr. 204 „Rīgas pilsētas apstādījumu uzturēšanas un aizsardzības saistošie noteikumi” 28.punkta norma, ciktāl tā paredz pienākumu maksāt zaudējumu atlīdzību par to, ka koks ārējas iedarbības rezultātā ir daļēji zaudējis augtspēju, pārsniedz likumdevēja doto deleģējumu un neatbilst Meža likuma 8.pantam.

Lejupielādēt

20.06.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-170/2018

Normatīvajos aktos noteiktajam pienākumam veidot centralizētas ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmas ir leģitīms pamats – vides aizsardzības intereses. Individuālo kanalizācijas iekārtu ierīkošana rada lielāku vides apdraudējuma risku, nekā centralizēta kanalizāciju sistēma, jo to pienācīga ekspluatācija ir katra individuāla īpašnieka rīcības ietvaros.

Lejupielādēt

27.02.2017. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-873/2017

Valsts vides dienests, veicot pārbaudi saistībā ar sūdzību par traucējošu smaku un fiksējot savus novērojumus protokolā, nepieņem lēmumu par piesārņojošas darbības operatora pieļautu pārkāpumu attiecībā uz pieļaujamo smakas koncentrāciju, bet gan fiksē pastāvošo situāciju par traucējošas smakas esību un nepieciešamības gadījumā uzdod operatoram veikt mērījumus, lai pārliecinātos par tā darbības atbilstību normatīvo aktu prasībām. Valsts vides dienesta lēmums fiksēt traucējošu smaku un uzdot piesārņojošas darbības operatoram sniegt paskaidrojumus un veikt smaku koncentrācijas mērījumus ir starplēmums, kas nav atsevišķi pārbaudāms administratīvā procesa kārtībā. Tas vien, ka piesārņojošas darbības operatoram tiek uzdots veikt kontrolmērījumus, nav pietiekami, lai atzītu, ka šāds starplēmums pats par sevi operatoram rada būtisku tiesību aizskārumu. Piesārņojošas darbības operatoram no piešķirtajām tiesībām darboties kā piesārņojošo darbību veicējam izriet nepieciešamība nepārtraukti un ar īpašu rūpību uzraudzīt un kontrolēt savas darbības atbilstību normatīvo aktu prasībām. Tāpēc kontroles pasākumu veikšana ir pienākums, ar kuru piesārņojošas darbības veicējam ir jārēķinās.

Lejupielādēt

20.12.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-236/2017

Ietekmes uz vidi novērtējums ir kompleksa procedūra, kurā tiek ņemtas vērā dažāda rakstura ietekmes uz vidi un mēģināts rast risinājumu un izvirzīt nosacījumus, kādos paredzētā darbība ir pieļaujama.

Lejupielādēt

28.04.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-53/2017

Izdarot lietderības apsvērumus par to, cik bieži ir jāveic mērījumi, vispirms ir jāidentificē mērķis, kas ir sasniedzams, nosakot pienākumu veikt mērījumus gaisu piesārņojošo vielu emisiju daudzuma noteikšanai no konkrētiem piesārņojuma avotiem. Mērījumu mērķis ir kontrolēt emisiju, noskaidrot, vai piesārņojuma daudzums, ko rada konkrētā iekārta, atbilst atļaujā noteiktajiem emisijas limitiem, vai emisijas daudzums atbilst normatīvajos aktos noteiktajiem vides kvalitātes rādītājiem. Tāpat mērījumi tiek veikti ar mērķi, lai novērstu vai samazinātu vides piesārņošanu vai tās risku, kā arī avāriju risku, noteiktu vides stāvokļa izmaiņu tendences, kā arī lai iegūtu informāciju par vides piesārņojuma ietekmi uz veselību. Pēc iespējas biežāku vai pat nepārtrauktu mērījumu veikšana neapšaubāmi sniegtu vēlamo rezultātu iepriekš minēto mērķu sasniegšanai. Tajā pašā laikā ir jāraugās, vai šos mērķus nav iespējams sasniegt ar privātpersonu mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, vai privātpersonai uzliktais pienākums ir samērīgs ar sabiedrības ieguvumu. Ņemot vērā sasniedzamo mērķi – noskaidrot, vai emisijas daudzums atbilst atļaujā norādītajam emisijas limitam, kā arī normatīvajos aktos noteiktajiem vides kvalitātes rādītājiem, operatoram pēc emisijas limita projekta izstrādes arī turpmāk ir jākontrolē atļaujā noteiktais emisijas limits, kas secīgi ļauj izdarīt secinājumus par to, vai emisijas daudzums atbilst Ministru kabineta 2009.gada 3.novembra noteikumos Nr. 1290 „Noteikumi par gaisa kvalitāti” noteiktajiem vides kvalitātes rādītājiem. Ievērojot to, ka gaisa kvalitātes normatīvs tiek noteikts attiecībā pret noteiktu periodu, kā arī ņemot vērā to, ka operatora datiem ir jābūt salīdzināmiem, tad datu iegūšana retāk nekā reizi gadā vairs nesasniegtu to mērķi, kas ir sasniedzams ar regulārajiem mērījumiem. Mērījumu veikšana nodrošina sabiedrības piekļuvi informācijai par vides stāvokli un piesārņojumu, tādējādi nebūtu pieļaujams, ka, iesniedzot pārskatus reizi gadā, tajos tiktu norādīti tādi dati, kas ir iegūti iepriekšējos pārskatu gados, jo tādā gadījumā šie dati neuzrādītu patieso vides stāvokli.

Lejupielādēt

16.02.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-27/2017

Lejupielādēt

07.11.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1318/2016

Vides aizsardzības likuma 9.panta trešā daļa piešķir tiesības ikvienam apstrīdēt un pārsūdzēt administratīvo aktu vai faktisko rīcību, kas neatbilst vides normatīvo aktu prasībām, rada kaitējuma draudus vai kaitējumu videi. Šī norma ir Administratīvā procesa likuma 31.pantā minētais „likumā noteiktais izņēmuma gadījums”, kad persona var vērsties tiesā arī tad, ja tās tiesības tieši nav aizskartas, bet administratīvais akts vai faktiskā rīcība rada kaitējuma draudus vai kaitējumu videi.

Lejupielādēt

20.09.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-943/2016

1. Ja parka teritorijā atrodas Meža likuma 3.panta pirmās daļas 1.punktam atbilstošs mežs, tā var tikt uzskatīta par meža zemi. Tādējādi gadījumā, ja parka ierīkošana paredzēta, neveicot meža zemes pārveidošanu citā lietošanas veidā, Aizsargjoslu likuma 36.panta ceturtās daļas 2.punkts nav piemērojams un meža zemes transformācijas atļauja nav nepieciešama. 2. Pēc Ministru kabineta 2013.gada 5.marta noteikumu Nr.123 „Noteikumi par parku un Mežaparku izveidošanu mežā un to apsaimniekošanu” spēkā stāšanās regulējums kļuvis diferencēts un tādēļ arī skaidrāks. No minētā regulējuma secināms, ka parka ierīkošana vienmēr nozīmē teritorijas atmežošanu un parka ierīkošanai tādēļ vienmēr ir nepieciešams ikreizējs Ministru kabineta rīkojums par parka ierīkošanu krasta kāpu aizsargjoslā, savukārt mežaparka ierīkošana var notikt, gan veicot, gan neveicot atmežošanu, un tikai otrajā gadījumā ir nepieciešams Ministru kabineta rīkojums par mežaparka ierīkošanu. 3. Atbilstoši Vides aizsardzības likuma 9.panta trešajai daļai sabiedrībai ir tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt valsts iestādes vai pašvaldības administratīvo aktu vai faktisko rīcību, kas neatbilst vides normatīvo aktu prasībām, rada kaitējuma draudus vai kaitējumu videi. Taču pieteikuma pieļaujamības izvērtēšanas laikā nav iespējams un nav nepieciešams konstatēt, vai tiešām pastāv pieteikumā norādītā neatbilstība vides normatīvo aktu prasībām, vai patiešām pārsūdzētais administratīvais akts un faktiskā rīcība rada kaitējuma draudus vai kaitējumu videi – šādu apstākļu noskaidrošana ir tiesas uzdevums, izskatot lietu pēc būtības, un vispārīgi varētu būt pieteikuma apmierināšanas pamats. Vērtējot pieteikuma pieļaujamību, ir pietiekami, ja pieteikums uzrāda pamatojumu, kas ļauj tiesai saskatīt, ka šāds iespējams vides normatīvo aktu pārkāpums vai vides apdraudējums varētu būt iespējams.

Lejupielādēt

01.08.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-942/2016

Tiesības dzīvot labvēlīgā vidē attiecas arī uz kultūras mantojumu.

Lejupielādēt

15.08.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-930/2016

Ja pastāv kaitējums vai kaitējuma draudi videi, tad personai ir tiesības vērsties iestādē un prasīt tos novērst, pamatojoties uz Vides aizsardzības likumu. Tāpat, ja biedrība var norādīt kaitējumu, kas tiek nodarīts tās biedriem ar pārmērīgu troksni, arī tad tai ir tiesības vērsties iestādē savu biedru vārdā un prasīt novērst konkrēto kaitējumu. Iestādes atteikums tādā gadījumā ir pārsūdzams arī tiesā.

Lejupielādēt

25.10.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-824/2016

Atsauce uz vides aizsardzības nepieciešamību un sabiedrības tiesībām vides jomā pieteikumā tiesai nedrīkst būt formāla. Vides aizsardzības likuma 9.panta otrā un trešā daļa ir interpretējama tādējādi, ka tiesības vērsties tiesā, pamatojoties uz šīm normām, netiek atzītas, ja var konstatēt, ka pieteikumā, kurā argumentēts par līdzdalības tiesību liegšanu vidi ietekmējošu lēmumu pieņemšanai vai par iespējamu vides normatīvo aktu pārkāpumu vai vides apdraudējumu, šī argumentācija kalpo tikai kā līdzeklis citu, ar vides aizsardzību nesaistītu mērķu sasniegšanai.

Lejupielādēt

15.04.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-429/2015

1. Meža likuma 8.panta otrajā daļā ietvertais deleģējums nevar tikt interpretēts tādējādi, ka pašvaldībai ārpus zaudējumu atlīdzības par dabas daudzveidības samazināšanu aprēķināšanas būtu tiesības paredzēt arī sodu par patvaļīgi nocirstiem kokiem, jo likumdevējs par patvaļīgu koku ciršanu atkarībā no precīza prettiesiskās darbības sastāva paredzējis gan administratīvo atbildību, gan kriminālatbildību. 2. Koku ciršanas rezultātā dabas daudzveidībai nodarītā zaudējuma apmērs atkarīgs no vairākiem faktoriem, kas raksturo tieši pašu nocirsto koku. Lai šādus faktorus ņemtu vērā, nosakot, cik liels zaudējums dabai radies, normatīvajā regulējumā tiek izmantotas formulas, ko veido koeficienti. Līdz ar to koeficientu piemērošana palīdz aprēķināt pēc iespējas atbilstošāku kompensāciju dabai par konkrēta koka zaudēšanu. Šādā kontekstā nav pamata uzskatīt, ka uz šiem kritērijiem jebkādu iespaidu atstātu apstāklis, ka koks nocirsts saskaņoti vai patvaļīgi. Tādējādi atzīstams, ka tāda papildu koeficienta paredzēšana, kas tiek piemērots par patvaļīgu koku ciršanu, zaudējumu atlīdzinājumu šajā daļā pielīdzina sodam par prettiesisku rīcību un normas, kas paredz šāda koeficienta piemērošanu neatbilst Meža likuma 8.pantam.

Lejupielādēt

29.04.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-77/2015

1. Tiesiskā paļāvība uz izdotās būvatļaujas īstenošanu nav neierobežota. Zaudējot tiesības pagarināt būvatļaujas darbību un tādējādi atmetot tiesības uz uzsāktā būvniecības procesa turpināšanu, HES projekta īpašnieks zaudē izņēmuma kārtā saglabātās tiesības būvēt HES uz tādas upes vai upes posma, kur atbilstoši jaunākam tiesiskajam regulējumam HES būvniecība ir aizliegta. 2. Maznozīmīgi darbi būvlaukumā, kas ir tikai būvniecības sagatavošanas darbi un nav prasījuši vērā ņemamu ieguldījumu no pasūtītāja, nav pamats tiesiskajai paļāvībai uz būvdarbu pabeigšanu.

Lejupielādēt

05.03.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-22/2015

1. Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjosla ir noteikta, ņemot vērā vides aizsardzības mērķi, un tajā esošie objekti, lai gan atrodas Jūrmalas pašvaldības teritorijā, ir nacionāla vērtība. Līdz ar to šo objektu kvalitāte, uzturēšana un attīstība ir ne tikai attiecīgās pašvaldības, bet gan visas valsts rūpe. Tāpēc meža zemes transformācija (pārveidošana) ir nacionālā līmenī tik būtiska, ka attiecīgā jautājuma izlemšana ir nodota Ministru kabinetam. 2. Aizsargjoslu likuma 36.panta ceturtās daļas 2.punkts redakcijā, kādā tas stājies spēkā 01.01.2013., likumdevējs nav atteicies no turpmākas Ministru kabineta rīkojuma par meža zemes transformāciju nepieciešamības un ir saglabājis Ministru kabineta kompetenci jautājumā par būvniecību un parku un mežaparku ierīkošanu krasta kāpu aizsargjoslā.

Lejupielādēt

23.01.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-17/2015

1. Atkritumu apsaimniekošanas likuma un Publisko iepirkumu likuma normas paredz pašvaldībai tiesības izvēlēties atkritumu apsaimniekošanas pakalpojuma sniedzēju kādā no trim veidiem: 1) iepirkuma procedūrā; 2) publiskās un privātās partnerības procedūrā; 3) nodrošināt pakalpojuma sniegšanu pašai ar saviem resursiem. Tādējādi tiesai nav tiesiska pamata ierobežot pašvaldības rīcības brīvību un likt tai obligāti izvēlēties pakalpojuma sniedzēju vienā no šiem veidiem. 2. Publisko iepirkumu likums neparedz nevienu gadījumu, kurā personai būtu subjektīvās tiesības prasīt iepirkuma procedūras izsludināšanu, ja pasūtītājs pats šādu procedūru nav izsludinājis, tādējādi šāds prasījums nav izskatāms administratīvā procesa kārtībā.

Lejupielādēt

02.07.2014. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-646/2014

1. No Zvejniecības likuma 7.panta sestās daļas un Ministru kabineta 2009.gada 8.septembra noteikumiem Nr.1015 „Kārtība, kādā izsniedz speciālo atļauju (licenci) komercdarbībai zvejniecībā, kā arī maksā valsts nodevu par speciālās atļaujas (licences) izsniegšanu” secināms, ka likumdevējs ir noteicis ierobežojumu, ka ar komerciālo zveju var nodarboties tikai komersants. Šīs tiesību normas ir vērstas tieši uz komerciālās zvejas veicēja statusa ierobežojumu. Tas nozīmē, ka citas personas, tostarp fiziskās personas, kuras veic saimniecisko darbību, ir izslēgtas no to personu loka, kuras var nodarboties ar komerciālo zveju. 2. No Ministru kabineta 2007.gada 2.maija noteikumu Nr.295 „Noteikumi par rūpniecisko zveju iekšējos ūdeņos”14.3.1. un 14.3.3.apakšpunkta izriet, ka pašpatēriņa zvejā publiskajos ūdeņos zvejnieks drīkst izmantot vienu zivju murdu, kura sētas garums vai spārnu atvērums nav lielāks par 30 m vai vienu 50 m garu tīklu. Citus zivju murdus vai tīklus, kā arī citus zvejas rīkus, piemēram, nēģu murdus, nav atļauts izmantot pašpatēriņa zvejā. Tādējādi personai, kas nav reģistrējusies komercreģistrā, no tiesību normām neizriet tiesības pretendēt uz rūpnieciskās zvejas rīku limitu – nēģu murdu –, rūpnieciskās zvejas tiesību nomas līgumu un speciālo atļauju (licenci) komercdarbībai zvejniecībā. 3. Ja personai nav subjektīvo tiesību pretendēt uz rūpnieciskās zvejas rīku limitu – nēģu murdu –, rūpnieciskās zvejas tiesību nomas līgumu un speciālo atļauju (licenci) komercdarbībai zvejniecībā, tai arī nav subjektīvo tiesību iebilst pret lēmumu, ar kuru nolemts noslēgt rūpnieciskās zvejas tiesību nomas līgumu, izsniegt speciālo atļauju (licenci) komercdarbībai zvejniecībā un iedalīt rūpnieciskās zvejas rīku limitu – nēģu murdus – rūpnieciskajai zvejai komersantiem. Savukārt, ja privātpersonai no tiesību normām izriet subjektīvās tiesības pretendēt uz limitētu resursu, tad nav nozīmes, vai iestāde atteikumu ir pamatojusi ar apstākli, ka limitētais resurss vairs nav pieejams, jo jau sadalīts citām personām, vai ar kādiem citiem apstākļiem. Šādos gadījumos personai ir tiesības uz limitēto resursu piešķiršanas tiesiskuma pārbaudi.

Lejupielādēt

12.07.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-759/2013

1. Lai cilvēks būtu izolēts no citu cilvēku ietekmes, viņam būtu jādzīvo uz vientuļas salas tālu no apdzīvotām vietām, auto, kuģu un gaisa satiksmes ceļiem. Dzīvojot citur, cilvēkam līdz zināmai robežai jāpiecieš citu fizisku personu, kā arī juridisko personu radītie trokšņi, smakas un citi vides piesārņojumi. Minēto robežu demokrātiskā iekārtā parasti nosaka likums un no tā izrietošie normatīvie akti. Tomēr arī gadījumos, kad šāda robeža un/vai konkrēta valsts pārvaldes rīcība normatīvajos aktos nav noteikta, tā atvasināma no Satversmē garantētajām tiesībām uz veselību, dzīvību, privātās dzīves neaizskaramību un īpašumu (Latvijas Republikas Satversmes 8.nodaļa). 2. Ja vides piesārņojums sasniedz tādu līmeni, ka ar to būtiski tiek aizskartas privātpersonu tiesības uz veselību, dzīvību, privātās dzīves neaizskaramību vai īpašumu un kad nebūtu taisnīgi sabiedrības vārdā prasīt, lai privātpersona ar to samierinātos, bet likums šādu situāciju neregulē, valstij ir no Satversmes izrietošs pozitīvs pienākums un līdz ar to arī privātpersonas subjektīvās tiesības prasīt veikt noteiktas darbības, lai samazinātu vides piesārņojumu (Latvijas Republikas Satversmes 8.nodaļa).

Lejupielādēt

30.07.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-351/2013

1. Zemesgabala sadalīšana var būt gan privāto tiesību, gan publisko tiesību jomā ietilpstošs jautājums. Tomēr publisko tiesību jomā risināmās tiesiskās attiecības prevalē pār privāttiesisko gribas izpausmi, un publisko tiesību normas ir imperatīvas normas, kuras jāievēro, arī veidojot savstarpējās tiesiskās attiecības privāto tiesību jomā. Vienošanās privāto tiesību jomā ir pieļaujama, ciktāl to neierobežo publisko tiesību imperatīvas normas. Līdz ar to, izlemjot zemesgabala dalīšanas pieļaujamību, ir vērtējama dalīšanas atbilstība publisko tiesību normām. 2. Zemesgabala sadalīšana ir jautājums, kas ietilpst teritorijas plānošanas jomā, turklāt sadalīšana nosaka arī tālākus risinājumus attiecībā uz būvniecību, kas arī ietilpst teritorijas plānošanas jomā. 3. Pašvaldībai ir tiesības teritorijas plānojumā citstarp ietvert noteikumus nekustamo īpašumu sadalīšanai. Konkrēti ierobežojumi nekustamo īpašumu sadalīšanai Rīgas vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā izriet no Rīgas domes 2005.gada 20.decembra saistošiem noteikumiem Nr.34 „Rīgas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi” un Rīgas domes 2006.gada 7.februāra saistošiem noteikumiem Nr.38 „Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi”. Turklāt Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas plānojumā paredzētie noteikumi uzskatāmi par speciālo regulējumu attiecībā pret vispārējo Rīgas pašvaldības teritorijas plānojumu. 4. Zemesgabala sadales plāna īstenošana nākotnē var mainīt apbūves, tātad arī plānojuma struktūru, jo, mainoties zemesgabala lielumam, mainās arī nosacījumi būvju telpiskajam izvietojumam tajā (piemēram, ievērojot apbūves intensitātes, apbūves blīvuma, pagalma, attālumu līdz zemesgabala robežām prasības). Rīgas domes 2006.gada 7.februāra saistošo noteikumu Nr.38 „Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi” normas, kas vērstas uz zemesgabalu sadales ierobežošanu, ir vērstas uz iespējamā apdraudējuma vēsturiskā plānojuma struktūrai novēršanu un ir piemērotas vēsturiskā plānojuma struktūras saglabāšanai, tātad arī atbilst Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likumam un Ministru kabineta 2004.gada 8.marta noteikumiem Nr.127 „Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības noteikumi”. Ierobežojums vēsturiska nekustamā īpašuma sadalei ir uzskatāms par samērīgu, nodrošinot sabiedrības intereses valsts vēsturiskā un kultūras mantojuma aizsardzībā.

Lejupielādēt

16.10.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-191/2013 un senatoru Veronikas Krūmiņas, Daces Mitas, Līvijas Slicas un Jāņa Neimaņa atsevišķās domas

Ūdens resursu lietošanas atļauju process ir vērsts uz ūdens resursu kā vides sastāvdaļas lietošanas kontroli, nevis uz privātpersonu savstarpēju mantiska rakstura interešu saskaņošanu. Tomēr, ja publiski tiesiskās interesēs dibinātā atļaujas izsniegšanas procesā ir paredzēts noskaidrot (tātad arī pārbaudīt un ņemt vērā) kādu no privātajām tiesībām izrietošu apstākli, tad no šā apstākļa noskaidrošanas ir atkarīgs arī iestādes lēmuma tiesiskums.

Lejupielādēt

25.01.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-40/2013

1. Objektīvās izmeklēšanas princips nesniedzas tik tālu, ka tiesai vajadzētu vākt pierādījumus jebkādiem apgalvojumiem, bet gan tādiem, kas vispārīgi varētu būt ticami, rada šaubas par iestādes lēmumu un tādēļ ir tā vērti, lai tos pārbaudītu. 2. Likuma „Par ietekmes uz vidi novērtējumu” 20.panta vienpadsmitā daļa noteic, ka trīs gadu laikā kopš atzinuma sniegšanas par ietekmes uz vidi novērtējuma ziņojumu ir jāpieņem lēmums par paredzētās darbības akceptu. Lēmums, ar kuru paredzētā darbība tiek akceptēta, ir izšķirošais lēmums, pēc kura pieņemšanas jebkuram publisko vai privāto tiesību subjektam ir jārēķinās, ka paredzētā darbība tiks īstenota. Līdz ar to gan valsts, izšķiroties par valsts nozīmes projektiem, gan arī pašvaldība savā teritorijā izlemjamās lietās nevar rīkoties tā, it kā šāds lēmums nebūtu pieņemts. 3. Piesardzības principa jēga ir atturēties no paredzētās darbības gadījumā, ja ir pamatotas aizdomas (bet nav pilnīga skaidrība) par negatīvu ietekmi. Respektīvi, neskaidrā situācijā, ja nav zināms, ka kāda noteikta negatīva ietekme nebūs, no darbības ir jāatturas. 4. Tā ir valsts politiskā un tiesiskā rīcības brīvība – izvēlēties konceptuāli atkritumu apglabāšanas risinājumus. Tiesas uzdevums, ievērojot varas dalīšanas principu, ir pārbaudīt, vai ir procesuāli pareizi un pēc būtības pareizi apzinātas izvēlētās rīcības sekas (ietekme), un vai paredzētā rīcība nav pretrunā normatīvajiem aktiem, vai rīcības brīvības ietvaros ir izdarīti visi nepieciešamie apsvērumi.

Lejupielādēt

01.11.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-532/2012

1. Detālplānojuma izstrāde nepieciešama gadījumā, ja apbūves dēļ rodas nepieciešamība pēc kompleksiem inženierkomunikāciju risinājumiem. Tas citastarp ietver arī transporta infrastruktūru un kanalizācijas sistēmas veida izvēli un izbūves risinājumus. Apsverot to, vai bija nepieciešams detālplānojums, noteicošais nav tas, ka projekta izstrādes un pat uzsāktās īstenošanas laikā ir izdevies rast konkrētu risinājumu, bet gan tas, vai tas bija jautājums, kam būtu bijis jābūt apspriestam un konkrēti izplānotam detālplānojuma izstrādes procesā, ļaujot sabiedrībai paust savu viedokli. 2. Ja attīstības priekšlikums paredz gan būvniecību, gan zemesgabalu sadali lielā skaitā mazāku zemesgabalu, tad tas prasa vērtēt detālplānojuma nepieciešamību, ņemot vērā gan inženierkomunikāciju un transporta risinājumu nepieciešamību, gan to savietošanu ar plānojamo zemesgabalu lielumu, konfigurāciju, pieslēgumiem katram zemesgabalam, iespējamo nepieciešamību savlaicīgi noskaidrot īpašumtiesību un aprobežojumu stāvokli nākotnē. 3. Lemjot par detālplānojuma nepieciešamību, jāapsver, vai, neesot izstrādātam detālplānojumam ar nākotnē paredzēto zemesgabalu konfigurāciju, vispār ir iespējams un pieļaujams aprēķināt apbūves intensitātes, blīvuma, brīvās teritorijas rādītājus atbilstoši to jēgai apbūves noteikumos. 4. No Vides aizsardzības likuma 8.panta izriet sabiedrības tiesības piedalīties tādu lēmumu pieņemšanā, kas skar vidi, un tas ietver arī teritorijas plānošanu. Lai arī katra būvniecība ir teritorijas plānošanas rezultāts un plānojuma īstenošana, būtu nesaprātīgi tādēļ katras būvniecības gadījumu uzskatīt par vides tiesību jautājumu un iesaistīt sabiedrību lēmuma pieņemšanā. Izšķirošs ir ietekmes būtiskums uz vidi (kas ietver arī cilvēka dzīves vides nozīmīgus risinājumus).

Lejupielādēt

28.04.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-424/2012

1. Ar vides aizsardzību saistītos jautājumos pašvaldība nav pielīdzināta sabiedrībai, bet uzskatāma par „valsti”, kurai iepretim sabiedrībai ir noteiktas tiesības vides jomā. Respektīvi, pašvaldība vispārīgā gadījumā ir viena no valsts pārvaldes institūcijām, kurai ar vides jautājumiem saistītu lēmumu pieņemšanā ir pienākums ievērot sabiedrības intereses. 2. Piesārņojošas darbības atļaujas izsniegšanas procesā divi publisko tiesību subjekti – valsts un pašvaldība – izvērtē atļaujas izsniegšanas iespējamību, taču noteicošais viedoklis valsts pārvaldes ietvaros ir valsts tiešās pārvaldes iestādei, kas lemj par atļaujas izsniegšanu. Tā ir interešu saskaņošana valsts pārvaldes iekšienē, kurā pašvaldība nevis atrodas salīdzināmā situācijā ar privātpersonu iepretim valstij (kas ļautu pārsūdzēt valsts iestādes lēmumu administratīvajā tiesā), bet kā publisko tiesību subjekts dod savu ieguldījumu tiesiska administratīvā akta izdošanā. 3. Orhūsas konvencijas tiesības, kuras tā piešķir sabiedrībai, īstenot var tikai pati pilsoniskā sabiedrība, proti, ja reiz kāda privātpersona, tostarp nevalstiskā organizācija, uzskatītu, ka piesārņojošās darbības atļauja ir izsniegta, neievērojot sabiedrības tiesības iesaistīties šā lēmuma apsvēršanā un pieņemšanā, tad tai ir visas iespējas šo lēmumu apstrīdēt un pārsūdzēt tiesā. Orhūsas konvencijas jēga ir tieši piešķirt tiesības sabiedrībai tajā jomā, kurā tā darbojas patstāvīgi, caur individuālām personām vai nevalstiskām organizācijām, nevis caur kopīgu jeb publisku interešu īstenošanas formu – valsti, arī pašvaldību. 4. Valstij ir visai plaša rīcības brīvība, kā nacionālajā tiesību sistēmā ieviest Orhūsas konvencijas prasības, jo īpaši konvencijas 9.pantu par tiesībām vērsties tiesā. Līdz ar to nav izslēgts, ka valsts noteiktos gadījumos arī pašvaldību varētu pielīdzināt privātpersonai un šādas tiesības vērsties tiesā piešķirt. Taču Latvijas tiesiskais regulējums to tieši neparedz, un arī no tiesību sistēmas (administratīvā procesa tiesā būtības) tādi secinājumi neizriet.

Lejupielādēt

02.03.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-376/2012

1. Ceļu ierīkošanas vai likvidēšanas jautājums ir skatāms tieši teritorijas plānošanas ietvaros. Pašvaldībai ir pienākums gādāt par sakārtotu transporta infrastruktūru un par tādu teritorijas plānošanu un attīstību, lai nodrošinātu personu tiesības pilnvērtīgi izmantot nekustamo īpašumu, kas citastarp ietver piekļuvi šim īpašumam. Tomēr minētais nenozīmē, ka pašvaldībai ir pienākums nodrošināt, lai līdz ikvienam tās teritorijā esošam nekustamā īpašuma objektam vestu publiskas lietošanas ceļš. 2. Pašvaldībai nav no tiesību normām izrietoša pienākuma nodrošināt privātpersonas īpašumā esoša ceļa netraucētu publisku lietošanu 3. Īpašuma pieejamība, ja to nenodrošina publiski ceļi, ir risināma, nodibinot ceļa servitūtu vispārīgā kārtībā atbilstoši Civillikumam.

Lejupielādēt

07.12.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-220/2012

1. No Sugu un biotopu aizsardzības likuma 1.panta 3.punkta un likuma „Par īpaši aizsargājamām teritorijām” 4.panta otrās daļas izriet, ka, lai sasniegtu nepieciešamo aizsardzības līmeni īpaši aizsargājamam biotopam tajās īpaši aizsargājamo dabas teritoriju zonās, kurās vispārīgi tāds līmenis nav nodrošināts, ir jāveido mikroliegums. Biotops, kura aizsardzībai mikroliegums nav izveidots, vispārīgi nav aizsargājams no kopšanas cirtes veikšanas. 2. Patstāvīgs pamats liegt veikt paredzēto darbību Eiropas nozīmes aizsargājamā dabas teritorijā (Natura 2000) var būt likuma „Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” 43.pantā paredzētā novērtējuma rezultāts. Šā novērtējuma procesā var noteikt, vai ir pieļaujams veikt ikvienu tādu darbību, kas varētu būtiski ietekmēt Natura 2000 teritoriju, pat ja attiecīgās teritorijas vispārīgais aizsardzības režīms neliek darbībai šķēršļus. 3. Ministru kabineta 2007.gada 28.augusta noteikumu Nr.590 „Meža inventarizācijas un Meža valsts reģistra informācijas aprites noteikumi” 30.punkts attiecībā uz koku ciršanu paredz iespēju konkrētā īpaši aizsargājamā teritorijā (kas aptver arī Natura 2000 teritorijas) veikt vienkāršotu novērtējumu, un to veic Dabas aizsardzības pārvalde. Novērtējums var būt aizliedzošs ne tikai tad, ja paredzētā darbība neatbilst normatīvajiem aktiem, bet arī aizsargājamās teritorijas izveidošanas un aizsardzības mērķiem un uzdevumiem. 4. Slīteres nacionālā parka likuma 8.panta trešā daļa un Ministru kabineta 2001.gada 13.marta noteikumu Nr.116 „Slīteres nacionālā parka individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi” 15.punkts ir materiāltiesisks pamats valsts pārvaldes iestādēm pieņemt lēmumu attiecībā uz to, ka kāda noteikta mežsaimnieciskā darbība konkrētajā gadījumā ir aizliedzama. Kompetentās iestādes uzdevums šajā procesā ir noskaidrot faktus un uzstādīt tādus ciršanas noteikumus, lai tiktu saglabātas bioloģiskajai daudzveidībai svarīgākās meža struktūras. 5. Slīteres nacionālā parka likuma 4.pants un 8.panta trešā daļa, skatot šīs normas kopsakarā ar pārējo tiesisko regulējumu un interpretējot atbilstoši Eiropas Padomes 1992.gada 21.maija direktīvas 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību 6.panta 3.punktam, ir pietiekams likumisks pamatojums ar individuālu lēmumu ierobežot īpašuma tiesības Natura 2000 teritorijā, turklāt tas ir tiesiskais pamats paredzētās darbības ietekmi vērtēt atbilstoši Eiropas Padomes 1992.gada 21.maija direktīvas 92/43/EEK mērķiem, pat ja netiek veikts ietekmes uz vidi novērtējums.

Lejupielādēt

30.10.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-139/2012

1. Sākotnējā ietekmes uz vidi izvērtējuma lēmums, ar kuru tiek atzīts, ka ietekmes uz vidi novērtējums nav nepieciešams, nav atsevišķi pārsūdzams tiesā. Šis lēmums ir starplēmums, kurš pats par sevi vien nav pietiekams, lai varētu uzsākt paredzēto darbību. Lēmuma pārbaude ir iespējama, pārbaudot galīgā lēmuma tiesiskumu. 2. Lēmums par ietekmes uz vidi novērtējuma veikšanas nepieciešamību tieši likumā norādīts kā pārsūdzams, jo tas paredz iesniedzējam (paredzētās darbības veicējam) veikt tūlītējas finansiāli un laika ziņā ietilpīgas procedūras kā nosacījumu tālākai virzībai uz iespējamo darbības akceptu. Tātad šis lēmums atbilst Administratīvā procesa likuma 1.panta trešajā daļā minētajam gadījuma, kad starplēmumam pašam par sevi ir būtiska ietekme uz personas tiesībām un tiesiskajām interesēm. 3. Sākotnējā ietekmes uz vidi izvērtējuma mērķis ir tikai noteikt iespējamās ietekmes un to, vai tās varētu būt būtiskas, nevis precīzi dokumentēt ietekmju apjomu un definēt projekta īstenošanas noteikumus. Tiesas pārbaudei par sākotnējo ietekmes uz vidi izvērtējumu ir jābūt vērstai uz to, lai noskaidrotu, vai kompetentā iestāde ir pietiekami apzinājusi ietekmes būtiskumu un nepieciešamību tādēļ veikt ietekmes uz vidi novērtējumu. Pat ja iestāde ir pieļāvusi kļūdas ietekmes precīzā vērtējumā, ir jāvērtē, vai tas varētu mainīt iestādes secinājumu par to, ka nav sagaidāma tāda projekta ietekme, kurai nepieciešams ietekmes uz vidi novērtējums. Tāpat jāņem vērā, ka nevis lēmumā par ietekmes uz vidi novērtējuma nepieciešamību, bet reģionālās vides pārvaldes izdotajos tehniskajos noteikumos tiek noteiktas konkrētas prasības, kādām jāpakļauj paredzētā darbība. 4. Vides aizsardzības likums, nosakot ikviena sabiedrības pārstāvja tiesības vērsties tiesā vides aizsardzības interesēs, neparedz nekādus sabiedrības pārstāvjiem izvirzāmus papildu kritērijus. Arī gadījumā, ja pieteikums pret paredzēto darbību akceptējošu lēmumu administratīvajā tiesā daļēji tiek pamatots ar privātpersonas tiesību un tiesisko interešu aizskārumu, šai personai nav šķēršļu izteikt arī ar vides aizsardzības interesēm saistītus iebildumus.

Lejupielādēt

18.05.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-95/2012

Ūdens resursu lietošanas atļauju process ir vērsts uz ūdens resursu kā vides sastāvdaļas lietošanas kontroli, nevis uz privātpersonu savstarpēju mantiska rakstura interešu saskaņošanu. Tomēr, ja publiski tiesiskās interesēs dibinātā atļaujas izsniegšanas procesā ir paredzēts noskaidrot (tātad arī pārbaudīt un ņemt vērā) kādu no privātajām tiesībām izrietošu apstākli, tad no šā apstākļa noskaidrošanas ir atkarīgs arī iestādes lēmuma tiesiskums.

Lejupielādēt

23.12.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1064/2010

1. Ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras mērķis ir iegūt visplašāko informāciju par paredzēto darbību, arī iegūstot sabiedrības sniegtu informāciju, viedokļus un priekšlikumus. Būtiska ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras sastāvdaļa – sabiedrības iesaistīšana – uzrāda arī visa novērtējuma procesa būtību. 2. Darbībām, kuru iespējamā ietekme uz vidi var būt un var nebūt tāda, kurai vajadzīgs ietekmes uz vidi novērtējums, ir paredzēts paredzētās darbības ietekmes sākotnējais izvērtējums, tādējādi sākotnējā izvērtējuma mērķis ir noskaidrot, vai būtu auglīga tik detalizēta informācijas iegūšana un analīze un tik plaša sabiedrības iesaistīšana, kāda tā ir vairākās pakāpēs organizētajā ietekmes uz vidi novērtējuma procedūrā. 3. Ja sākotnējais izvērtējums neuzrāda tādus izzināmos ietekmes jautājumus, kuru izpētei nozīmīga būtu pilnā ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras veikšana, vides institūcijas nezaudē iespēju atbilstoši veiktajam izvērtējumam tehniskajos noteikumos uzstādīt prasības, lai nelabvēlīgā ietekme uz vidi būtu pēc iespējas mazāka un iekļautos normatīvo aktu noteiktajās robežās. 4. Būvniecības gadījumā reģionālās vides pārvaldes izdotie tehniskie noteikumi ir tikai viens no dokumentiem, kas izmantojams un ievērojams būvprojekta izstrādē un būvniecības ieceres galīgajā novērtējumā pašvaldībā. Tieši pašvaldības būvvalde ir tā, kura izvērtē tādus jautājumus kā iecerētās būvniecības atbilstība teritorijas plānojumam, visu tehnisko noteikumu prasībām, kā arī iecerētās būvniecības pieļaujamība, ņemot vērā konkrētu skarto personu (kaimiņu) intereses. 5. Paredzētās darbības ietekmes sākotnējam izvērtējumam ir jānoved pie pietiekami skaidras informācijas par paredzētās darbības ietekmi, lai arī bez ietekmes uz vidi novērtējuma varētu noteikt konkrētas prasības darbības veikšanai, lai ietekme uz vidi un apkārtējiem iedzīvotājiem būtu pēc iespējas mazāka.

Lejupielādēt

16.09.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-580/2010

1. Vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma izstrāde iekļaujas pašvaldības autonomo funkciju izpildē un tās finansējuma nodrošināšana ir pašas pašvaldības uzdevums. Finansējuma nenodrošināšana nav attaisnojums teritorijas plānojuma neizstrādei likumā noteiktajā termiņā. 2. Pašvaldības teritorijas plānojuma neizstrāde likumā noteiktajā termiņā ir būtisks likuma pārkāpums.

Lejupielādēt

09.07.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-35/2010

1. Latvijas Republikas Satversmes 105.pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu. Tiesības uz īpašumu nav absolūtas. Īpašumam ir jākalpo sabiedrības interesēm, un tiesības uz īpašumu var ierobežot, ja ierobežojumi ir noteikti ar likumu, tiem ir leģitīms mērķis un tie ir samērīgi. Īpašuma tiesību ierobežojumam, kas saistīts ar valsts tiesībām kontrolēt īpašuma izmantošanu, ir jāsasniedz taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības vispārējām interesēm un indivīda pamattiesību aizsardzību. Mikrolieguma noteikšana un īpašuma iekļaušana īpaši aizsargājamā dabas teritorijā ir īpašuma tiesību ierobežojums, kuram ir leģitīms mērķis – vides aizsardzība, kas ir sabiedrības interesēs. 2. Likums „Par zemes īpašnieku tiesībām uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un mikroliegumos”, kas regulē zemes īpašnieku tiesības uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un mikroliegumos, noteic kompensācijas veidus (atlīdzību, zemes atpirkšanu un atbalsta maksājumus), tās piešķiršanas nosacījumus un kārtību. Likums paredz atlīdzību kā kompensācijas veidu tikai par mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem. 3. Kompensācija netiek noteikta atkarībā no tā saimnieciskās darbības veida, ko bija iecerējusi katra ierobežotā persona, bet gan par tādas saimnieciskās darbības ierobežojumu, kuru būtībā varētu veikt uz ikviena zemesgabala laukos (lauksaimniecība vai mežsaimniecība). Kompensācija par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās paredzēta tikai tad, ja saimnieciskās darbības ierobežojums ir būtisks, un tikai tiktāl, lai atsvērtu ierobežojuma nesamērību. 4. Personai nav tiesības prasīt negūto peļņu par to, ka, nosakot saimnieciskās darbības ierobežojumus tai piederošajos zemesgabalos, nebija iespējams uzsākt hidroelektrostacijas būvniecību un peļņu nesošu uzņēmējdarbību. Atlīdzību par negūto peļņu persona nevar prasīt arī civiltiesiskā kārtībā, tā kā kompensāciju regulē likums „Par zemes īpašnieku tiesībām uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un mikroliegumos”.

Lejupielādēt

Tiesu prakse

VIDES TIESĪBAS