Tīmekļa vietnē www.at.gov.lv tiek izmantotas tikai tehnoloģiski nepieciešamās sīkdatnes, kuras nodrošina vietnes darbību un funkcionalitāti Detalizēta informācija
Tiesības uz koplīgumu, tiesības streikot un arodbiedrību brīvība
14.03.2025.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-7/2025
1. Latvijas Republikas Satversmes 108.pants aizsargā gan privātajā sektorā strādājošās personas, gan arī valsts (publiskajā) sektorā strādājošās personas un pat dienesta attiecībās esošās personas. Satversmes normās, kas garantē personu pamattiesības, lietotie jēdzieni iztulkojami (konkretizējami) pēc iespējas plašāk, lai nodrošinātu efektīvu personas pamattiesību aizsardzību visos gadījumos, kad tā nepieciešama.
2. Valsts var noteikt ierobežojumus Latvijas Republikas Satversmes 108.pantā paredzēto pamattiesību attiecināšanai uz bruņoto spēku, policijas vai valsts pārvaldes sastāvā esošām personām, taču šādiem ierobežojumiem ir jābūt ne vien noteiktiem ar likumu, bet ir jābūt attaisnojamiem ar leģitīmu mērķi un nepieciešamiem demokrātiskā sabiedrībā.
1. Latvijas Republikas Satversmes 108.pantā paredzētās tiesības uz kolektīvajām sarunām nav jāsaprot kā a priori garantētas tiesības uz noteikta satura koplīguma noslēgšanu. Gan nacionālās tiesību normas, gan starptautiskās tiesību normas aizsargā strādājošo tiesības uz kolektīvajām sarunām, nevis paša koplīguma noslēgšanu. Tomēr publiskā sektora īpatnības prasa arī zināmu elastīgumu līgumslēdzēju autonomijas principa piemērošanā attiecībā uz šajā sektorā nodarbinātajām personām; ja valsts paredz kādas robežas koplīgumā nosakāmajiem noteikumiem, tad strādājošajiem un to organizācijām ir jānodrošina iespēja pilnvērtīgi piedalīties šo ierobežojumu noteikšanā, un ir būtiski, lai kolektīvajām sarunām tiktu saglabāta pietiekami liela nozīme.
2. Vispārīgi kolektīvo sarunu puses pašas var izvēlēties, par kādiem jautājumiem vienoties, tomēr publiskajā sektorā var pastāvēt attiecīgi ierobežojumi. Par ārpus kolektīvo sarunu tvēruma esošiem jautājumiem varētu uzskatīt jautājumus, kas acīmredzami attiecas uz valsts pārvaldi, piemēram, vispārīgas politikas pamatnostādnes. Taču jautājumi, kas primāri attiecas uz nodarbinātības attiecībām (darba samaksa, pabalsti, darba laiks, atvaļinājumi u.tml.) nevar tikt izslēgti no kolektīvo sarunu tvēruma.
