Iedzīvotāju ienākuma nodoklis

27.05.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-727/2022

Iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojuma par bērnu piešķiršanas mērķis, kas minēts likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 13.panta 32daļā, ir nodrošināt, ka vecāka (ģimenes) rīcībā paliek vairāk naudas līdzekļu, ko izmantot bērna uzturēšanai un bērna vajadzību apmierināšanai. Līdz ar to šā nodokļa atvieglojuma patiesais saņēmējs ir bērns, nevis vecāks, kuram tiek piešķirts šis atvieglojums, tāpēc šā atvieglojuma rezultātā iegūtie naudas līdzekļi ir novirzāmi bērna vajadzībām, nevis vecāka materiālā stāvokļa uzlabošanai. Tādēļ, lemjot par nodokļa atvieglojuma piešķiršanu, ir jārīkojas bērna vislabākajās interesēs un jānoskaidro, kurš no vecākiem nodokļa atvieglojuma rezultātā iegūtos līdzekļus visefektīvāk izmantos bērna vajadzību nodrošināšanai. Ja vecāki kopīgi īsteno bērna aizgādību un nevar vienoties, kuram no viņiem ir piešķirams nodokļa atvieglojums par apgādībā esošu bērnu, šo strīdu izšķir bāriņtiesa. Normatīvajos aktos nav paredzēti konkrēti kritēriji, pēc kādiem bāriņtiesa nosaka, kuram no vecākiem ir piešķirams nodokļa atvieglojums par bērnu. Tādējādi, lai varētu tikt sasniegts iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojuma par apgādībā esošu bērnu mērķis, ikviens gadījums, kad vecāki kopīgi īsteno bērna aizgādību un nevar vienoties par nodokļa atvieglojuma piešķiršanu, ir vērtējams individuāli.

Lejupielādēt

31.03.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-161/2022

Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 13.pants vispārīgi reglamentē atvieglojumus iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājiem attiecībā uz maksātāja visa veida ienākumiem. Savukārt panta trešajā daļā paredzot, ka maksātājam tajā taksācijas gada periodā, kurā tas ir bijis mikrouzņēmuma – mikrouzņēmumu nodokļa maksātāja – darbinieks, nepiemēro atvieglojumus, likumdevējs ir noteicis izņēmumu no vispārīgajiem noteikumiem par atvieglojumiem nodokļa maksātājiem. Tādējādi uz maksātāja, kurš atbilst norādītajiem kritērijiem, jebkura veida ienākumiem nav attiecināmi vispārīgie noteikumi par atvieglojumiem, arī uz autoratlīdzību. No nodokļu tiesību sistēmas izriet likumdevēja izšķiršanās iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumus piemērot tikai ienākumiem, kas gūti nodokļa maksātāja paša izvēlētā galvenajā ienākumu gūšanas vietā. Gadījumā, ja nodokļu maksātājs ir mikrouzņēmuma darbinieks, likums paredz obligātu pienākumu nodokļu grāmatiņu iesniegt mikrouzņēmumā, kas arī tiek uzskatīta par galveno ienākumu gūšanas vietu. Līdz ar to mikrouzņēmuma darbiniekam nav iespējams piemērot atvieglojumus ne par mikrouzņēmumā gūto ienākumu, ne arī jebkuru citu ienākumu.

Lejupielādēt

22.02.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-21/2022

1. Tiesību normās nav paredzēts aizliegums nodokļu maksātājam, kurš grāmatvedības uzskaiti kārto vienkāršā ieraksta sistēmā, apliekamā ienākuma noteikšanai ņemt vērā saimnieciskās darbības izdevumus, ja konkrētajā taksācijas gadā nodokļu maksātājs nav guvis ar šiem izdevumiem saistītus ieņēmumus. Šādu prasību nevar pamatot ar iestādes metodiskajiem norādījumiem, jo ar tiem var vienīgi izskaidrot tiesību normas piemērošanu, bet ne noteikt tiesību normās neparedzētas prasības. 2. Kārtība – izdevumus piesaistīt konkrētajam nekustamajam īpašumam un šos izdevumus atskaitīt tikai tad, kad attiecīgais nekustamais īpašums tiek pārdots un tiek gūti ieņēmumi – ir piemērojama tajos gadījumos, kad tiek aprēķināts nodoklis no kapitāla. Likumdevējs katrai iedzīvotāju ienākuma nodokļa daļai likumā ir noteicis savu nodokļa aprēķināšanas un maksāšanas kārtību un nav paredzējis, ka nodokļu maksātājs, darbojoties vienā nodokļa režīmā, nodokli aprēķina, piemērojot citu režīmu. Prasība reģistrētam saimnieciskās darbības veicējam saskaņot izdevumus ar konkrētā taksācijas gada ieņēmumiem no nekustamajiem īpašumiem nevar tikt pamatota ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” tiesību normām, kas regulē kārtību, kādā aprēķināms nodoklis no kapitāla.

Lejupielādēt

22.12.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-744/2021

Lejupielādēt

08.10.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-394/2021

Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 33.1punkta izpratnē par personas vienīgo nekustamo īpašumu var atzīt vienīgi tādu dzīvokli, kurš pārbūvēts un apvienots, ievērojot normatīvo tiesību aktu prasības, proti, kurā nav veikta patvaļīga būvniecība. Kaut arī dzīvokļu apvienošana nav obligāti jānostiprina zemesgrāmatā, tomēr patvaļīga būvniecība nav vērtējama kā netipiska situācija, kurā persona varētu tikt atbrīvota no iedzīvotāju ienākuma nodokļa samaksas saistībām. Tādējādi personas nodokļu saistības ir vērtējamas kopsakarā ar nekustamajā īpašumā veiktās būvniecības tiesiskumu vai tās patvaļību, jo privātpersona nevar gūt tiesisku labumu no prettiesiskas rīcības. Prettiesiskas darbības būvniecības jomā privātpersonai nevar radīt labvēlīgas sekas nodokļu jomā.

Lejupielādēt

08.10.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-301/2021

Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 34.2punktā nav nenorādīta konkrēta tiesiskā forma, kādā personai jāiegūst funkcionāli līdzīgs nekustamais īpašums. Proti, nav pamatoti no normas tvēruma izslēgt gadījumu, kurā otrs nekustamais īpašums tiek iegūts nevis pirkuma ceļā, bet gan citu tiesisko attiecību rezultātā, piemēram, maiņas, dāvinājuma vai mantošanas ceļā. Par ieguldījumu šādā gadījumā var uzskatīt nevis pirkuma maksu, bet gan citus izdevumus, kas personai nodrošina iespēju nekustamo īpašumu izmantot atbilstoši tā mērķim. Ja persona viena nekustamā īpašuma atsavināšanas rezultātā iegūtos līdzekļus izlieto, lai dzēstu uz mantotā īpašuma nostiprinātu ķīlas tiesību, un šāda rīcība ir atzīstama par būtisku priekšnoteikumu tam, lai persona mantoto nekustamo īpašumu varētu izmantot kā savu turpmāko dzīves vietu, tad līdzekļi, kas iztērēti ķīlas dzēšanai par mantoto māju, uzskatāmi par ieguldījumu funkcionāli līdzīgā īpašumā un šāds ieguldījums ļauj samazināt ar nodokli apliekamo ienākumu summu.

Lejupielādēt

22.11.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-201/2021

Lai varētu piemērot likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 34.2punktu, ir jākonstatē, ka iegūtais nekustamais īpašums ir funkcionāli līdzīgs atsavinātajam nekustamajam īpašumam, kas izmantots kā personas pamata dzīvesvieta. Parasti uz to norāda jau pats iegādātā nekustamā īpašuma statuss un šādā gadījumā ir pietiekami atsaukties uz šo nekustamā īpašuma būtību, lai konstatētu tā funkcionālo līdzību ar iepriekšējo nekustamo īpašumu. Apbūves zeme, pat ja tā uzreiz nevar kalpot par dzīvesvietu, var tikt atzīta par funkcionāli līdzīgu nekustamo īpašumu jau brīdī, kad nekustamais īpašums tiek iegādāts. Ja apbūves zemes izmantošanas nolūks izriet jau no paša apbūves zemes statusa jeb iespējas šo nekustamo īpašumu nākotnē izmantot kā dzīvesvietu, tad personai nav jāveic darbības, kas vērstas uz šā nolūka īstenošanu. Ja iegādāta tāda apbūves zeme, kuras statuss uzreiz neļauj secināt, ka tā nākotnē var tikt izmantotas kā dzīvesvieta, un kas tādējādi nodokļu administrācijai varētu radīt pamatotas šaubas par nekustamā īpašuma funkcionālo līdzību, tādā gadījumā personai ir pienākums atspēkot šīs pamatotās šaubas ar plašāku pierādījumu apjomu.

Lejupielādēt

03.12.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-37/2021

1. Sabiedriskā labuma organizāciju likumā nav paredzēts aizliegums sabiedriskā labuma organizācijas amatpersonai ziedot attiecīgajai organizācijai. Likumā arī nav paredzēts aizliegums organizācijas amatpersonai lemt par ziedojumu izlietošanu, ja šī amatpersona vienlaikus ir arī ziedotāja. Tas nozīmē, ja sabiedriskā labuma organizācijas amatpersona ziedo attiecīgajai organizācijai, šī amatpersona, tāpat kā ikviens cits ziedotājs var pretendēt uz nodokļu atvieglojumiem, ievērojot nodokļu likumos paredzētos ierobežojumus. Līdz ar to apstāklis, ka ziedotājs ir attiecīgās sabiedriskā labuma organizācijas amatpersona un lemj par ziedoto līdzekļu izlietojumu, pats par sevi nenozīmē, ka ziedotājs nav tiesīgs saņemt nodokļa atvieglojumu. Tāpēc, konstatējot ziedotāja tiešu vai netiešu saistību ar konkrēto sabiedriskā labuma organizāciju, ir nevis automātiski jāliedz ziedotājam saņemt nodokļu atvieglojumus, bet gan jānovērtē, vai pēc būtības ir iestājušies priekšnoteikumi nodokļu atvieglojumu saņemšanai – ziedojuma filantropiskais raksturs un ziedojuma saistība ar ziedojuma saņēmēja statūtos noteikto mērķu sasniegšanu. 2. Par ziedojumu likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” izpratnē var būt konkrētas lietas lietošanas tiesības, tai skaitā nekustamā īpašuma lietošanas tiesību dāvinājums.

Lejupielādēt

30.04.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-31/2021

Lejupielādēt

04.09.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-383/2020

1. Atbilstoši likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.9panta 7.4daļai un 16.1panta 4.1daļai ienākums, kas gūts no nekustamā īpašuma ieguldīšanas kapitālsabiedrības pamatkapitālā, ir apliekams ar iedzīvotāju ienākuma nodokli. Par šāda ienākuma gūšanas dienu ir uzskatāma diena, kad tiek atsavinātas apmaiņas rezultātā iegūtās kapitālsabiedrības akcijas. Šāda ienākuma aprēķinā ir svarīgi divi lielumi: apmaiņā iegūto akciju nominālvērtība un nekustamā īpašuma iegādes vērtība. Ja šo lielumu starpība ir pozitīva, gūtais ienākums ir apliekams ar iedzīvotāju ienākuma nodokli un Valsts ieņēmumu dienestā ir iesniedzama deklarācija par ienākumu no kapitāla pieauguma, kurā ir jādeklarē gūtais ienākums un no tā aprēķinātais nodoklis. 2. No likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.9panta 7.4daļas un 16.1panta 4.1daļas teksta izriet, ka šīs tiesību normas paredz tādu nekustamā īpašuma atsavināšanas darījumu, kurā nodokļu maksātājs par nekustamo īpašumu saņem nevis naudas līdzekļus, bet gan akcijas. Akciju atsavināšana minēto normu izpratnē ir instruments, ar kura palīdzību nodokļu maksātājs realizē no nekustamā īpašuma atsavināšanas gūto ienākumu un ar kura palīdzību tiek fiksēta diena, kas tiek atzīta par ienākuma no nekustamā īpašuma atsavināšanas gūšanas dienu un kas secīgi nodokļu maksātājam rada nodokļa samaksas pienākumu. Līdz ar to, atzīstams, ka nodokļu maksātājs, ieguldot nekustamo īpašumu kapitālsabiedrības pamatkapitālā un secīgi veicot par nekustamo īpašumu saņemto akciju atsavināšanu, veic vienu kapitāla aktīva atsavināšanas darījumu.

Lejupielādēt

21.12.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-271/2020

Ar remontdarbu veikšanu vai ar to pabeigšanu var būt saistīti arī tādi priekšmeti, kuri parasti tiek uzskatīti par mājsaimniecībai nepieciešamiem ikdienas sadzīves priekšmetiem, bet kuri tikpat labi var tikt attiecināti uz remontdarbu veikšanu vai pabeigšanu. Ja vien uz racionāliem un loģiskiem apsvērumiem balstītā pierādījumu novērtēšanas rezultātā gūta pārliecība, ka remontdarbiem nepieciešamie rīki, priekšmeti un materiāli ar lielu ticamību ir dabiski saistīti ar remontdarbiem vai to pabeigšanu, vai ir tikuši izmantoti, lai uzlabotu un atjaunotu nekustamo īpašumu (objektīvi nepieciešami konkrēto darbu izpildei), tie ir atzīstami par ieguldījumiem nekustamajā īpašumā.

Lejupielādēt

21.12.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-271/2020

Iedzīvotāju ienākuma nodokļa no kapitāla pieauguma aprēķināšanas sakarā, vērtējot nekustamajā īpašumā veiktos ieguldījumus, nav izšķirošs jautājums par personas īpašuma tiesībām, jo ir skaidrs, ka personas īpašumā minētais nekustamais īpašums ir bijis, ja reiz tas ir ticis pārdots. Attiecīgi ir pieļaujams, ka personai izdevumi saistībā ar ieguldījumiem nekustamajā īpašumā var rasties pirms īpašuma tiesību reģistrācijas – personai šajā laikā var būt iespēja faktiski ar konkrēto īpašumu rīkoties vai arī sagatavoties plānoto ieguldījumu veikšanai. Jebkurā gadījumā tas, vai konkrētie izdevumi, kas radušies laika posmā starp darījuma noslēgšanu un īpašuma tiesību reģistrāciju, ir uzskatāmi par ieguldījumiem nekustamajā īpašumā, ir atkarīgs no spējas to pierādīt. Ja pierādījumi apliecina, ka tieši konkrētais nodokļu maksātājs ir veicis šos ieguldījumus, nav pamata pierādījumus atzīt par nederīgiem tikai tā iemesla dēļ, ka īpašuma tiesības tajā laikā vēl nav bijušas reģistrētas zemesgrāmatā.

Lejupielādēt

22.12.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-256/2020

1. No likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 14.panta nav secināms, ka likumdevējs ir vēlējies ierobežot nodokļu maksātāju tiesības atskaitīt attaisnotos izdevumus atkarībā no veida, kādā tie norēķinājušies par pakalpojumiem – paši vai ar citu personu starpniecību. Tas, ka likuma 14.panta 1.1daļā īpaši atrunātas nodokļu maksātāja tiesības atskaitīt arī tādus izdevumus, kas faktiski radušies viņa ģimenes locekļiem veicot samaksu par pakalpojumiem nodokļu maksātāja vietā, nozīmē vienīgi to, ka šādā situācijā nodokļu maksātājam nav jāpierāda, ka attiecīgie izdevumi radušies viņam. Tomēr minētā norma neattiecas uz situāciju, kad nodokļu maksātājs par pakalpojumiem samaksājis pats, bet ar citu personu, kas nav šīs personas ģimenes locekļi, starpniecību. Attiecīgā norma šādas situācijas vispār neregulē, nevis liedz nodokļu maksātājam tādos gadījumos atskaitīt attaisnotos izdevumus. 2. Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 14.pants paredz dokumentāru pierādījumu iesniegšanu attaisnoto izdevumu pamatošanai, taču minētā norma nenosaka, ka ir pieļaujami vienīgi tādi dokumenti, no kuriem izriet, ka pats nodokļu maksātājs ir tieši veicis pārskaitījumu apdrošināšanas sabiedrībai. Akceptējami būtu arī tādi dokumentāri pierādījumi, no kuriem nepārprotami var secināt, ka nodokļu maksātājam pašam ir radušies izdevumi par attiecīgo pakalpojumu, pat ja tiešos norēķinus ar pakalpojumu sniedzēju praktiski veikusi cita persona, kas nav attiecīgā nodokļu maksātāja laulātais.

Lejupielādēt

23.10.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-189/2020

Apstāklis, ka persona ir piekritusi tādam gūtā ienākuma izlietošanas veidam, lai atrisinātu privāttiesisko strīdu, neietekmē personas publiski tiesisko pienākumu aprēķināt un samaksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli no visiem ienākumiem, ko likumdevējs noteicis kā ar nodokli apliekamus ienākumus. Citiem vārdiem sakot, tas, ka persona viena civiltiesiskā darījuma rezultātā gūtos ienākumus izlieto citu civiltiesisko attiecību noregulēšanai, neatbrīvo personu no iedzīvotāju ienākuma nodokļa samaksas pienākuma, ja gūtie ienākumi ir apliekami ar nodokli.

Lejupielādēt

21.12.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-169/2020

Iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķina vajadzībām pirkuma līgums aplūkojams kā tāds, kas apliecina konkrētās personas izdevumus. Gadījumā, ja persona nav norēķinājusies ar pārdevēju par saviem līdzekļiem (vai kāds ir norēķinājies tās vietā), nodokļu maksātājam ir palielinājušās saistības pret kādu trešo personu attiecīgās pirkuma maksas apmērā. Apstākļiem, kas izriet no šādām saistībām, nodokļu aprēķināšanas vajadzībām nav jāpiešķir nozīme. Līdz ar to, nosakot ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamo ienākumu no kapitāla pieauguma, par atsavinātā nekustamā īpašuma, kas iegūts uz pirkuma līguma pamata, iegādes vērtību uzskatāma pirkuma līgumā norādīta pirkuma maksa neatkarīgi no tā, vai pirkuma maksu samaksājis konkrētais nodokļu maksātājs vai kāda cita persona.

Lejupielādēt

21.12.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-169/2020

Tiesiskajā regulējumā noteiktais izņēmumu raksturs nekustamā īpašuma iegādes vērtības noteikšanai gadījumos, kad nekustamais īpašums ir iegūts bez atlīdzības, liecina, ka likumdevējs vēlējies izskaidrot, kā būtu nosakāma nekustamā īpašuma iegādes vērtība gadījumā, ja nekustamā īpašuma iegūšanas īpašumā veids neparedz darījuma dokumentu sastādīšanu vai arī īpašuma vērtības norādīšanu darījuma dokumentā neparedz darījuma raksturs. Ar šādu izņēmumu noregulējumu likumdevējs pēc būtības ir pretnostatījis situācijas, kad dokumentos nav norādīta nekustamā īpašuma vērtība, iepretim situācijām, kad darījuma būtība prasa norādīt nekustamā īpašuma iegādes cenu. Tas savukārt nozīmē, ka ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.9panta pirmajā daļā lietoto jēdzienu „iegādes vērtība” ir jāsaprot darījuma dokumentā norādītā nekustamā īpašuma iegādes vērtība, nevis reāli radušies izdevumi jeb samaksātā pirkuma maksa.

Lejupielādēt

09.07.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-150/2020

Ja darba devējs cietis faktiskus zaudējumus, jo kļūdaini veicis iedzīvotāju ienākuma nodokļa iemaksas, ņemot vērā Latvijas Republikas Satversmes 105.pantā aizsargātās personu tiesības uz īpašumu, kā arī taisnīguma principu, ir atzīstamas tā tiesības pieprasīt pārmaksātā iedzīvotāju ienākuma nodokļa atmaksu, pēc analoģijas attiecinot likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 30.panta 3.punktā paredzēto regulējumu.

Lejupielādēt

17.06.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-100/2020

Izdevumu pozīcijas likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.9panta pirmajā daļā ir noteiktas pietiekami skaidri un šis uzskaitījums ir galīgs, proti, izdevumi ir kapitāla iegādes izmaksas un ieguldījumi kapitālā. Māklera pakalpojumu saņemšana ir saistāma ar īpašumu pārdošanas darījuma noslēgšanu. Līdz ar to, māklera pakalpojums nav saistāms ar īpašuma iegādi, tāpat šāds izdevums arī neveido ieguldījumu kapitālā.

Lejupielādēt

02.06.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-85/2020

Lejupielādēt

10.09.2020. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-74/2020

No likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.panta 1.1 un 1.2 daļas izriet nepārprotams secinājums, ka zvērināta advokāta darbība kā profesionālā darbība ir atzīstama par saimniecisko darbību. Atzīstot, ka persona ir veikusi saimniecisko darbību, personai jāievēro attiecīgo normatīvo aktu prasības un jākārto ieņēmumu un izdevumu uzskaites žurnāls, un jāpamato, tajā izdarītos ierakstus ar atbilstošiem attaisnojuma dokumentiem.

Lejupielādēt

11.06.2020. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-66/2020

Atsavinot nekustamo īpašumu – no nekustamā īpašuma, kur persona ir deklarējusi savu dzīvesvietu un kurā persona joprojām dzīvo, atdalītu zemesgabalu, persona ir atsavinājusi jaunu, patstāvīgu nekustamo īpašumu. Līdz ar to likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 33.punktā noteiktais izņēmums uz personu šādā situācijā nav attiecināms.

Lejupielādēt

10.07.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-65/2020

Tajos gadījumos, kad nodokļu maksātāja rīcībā nav, vai nevar būt dokumentu, kas apliecina nekustamā īpašuma iegādes vērtību, tostarp gadījumā, ja attiecīgā vērtība nav atspoguļota darījuma dokumentā (līgumā), nekustamā īpašuma iegādes vērtības noteikšanai izmantojama nekustamā īpašuma kadastrālā vērtība.

Lejupielādēt

10.07.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-65/2020

Par nekustamā īpašuma iegādes vērtību maiņas gadījumā uzskatāma maiņas līgumā norādītā atsavinātā nekustamā īpašuma vērtība.

Lejupielādēt

04.11.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-64/2020 un senatores Līvijas Slicas atsevišķās domas

Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 31.2panta 1.1daļas un likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 16.1panta 1.1daļas normas par soda naudas trīskāršā nodokļa un obligāto iemaksu apmērā piedziņu no darba devēja ir piemērojamas gadījumiem, kad pastāv saprātīgas šaubas par faktiski izmaksātu un apliekamu, bet nedeklarētu ienākumu, bet tās neaptver gadījumus, kad nepastāv šaubas par ienākuma neizmaksāšanu.

Lejupielādēt

22.12.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-17/2020

1. Tas, vai mežs tiek atdalīts no nekustamā īpašuma un pārdots faktiski kā kustama manta vai tas tiek pārdots nekustamā īpašuma sastāvā, ir personas izvēle. Tomēr, ja šī izvēle ir izdarīta, tad tā tiek ņemta vērā arī nodokļu samaksas aprēķinā. Atkarībā no darījuma rakstura ar nodokli tiek aplikti ienākumi no fiziskās personas īpašumā esoša augoša meža atsavināšanas izciršanai un tajā iegūto kokmateriālu atsavināšanas, atzīstot, ka tiks veikta vai ir veikta mežaudzes atdalīšana no zemes īpašuma, vai, ja mežaudze nav atdalīta un tiek pārdots nekustamais īpašums, tad mežaudzes vērtība ietilpst pārdodamā nekustamā īpašuma vērtībā. 2. No tiesību normām izriet skaidra likumdevēja griba īpašuma kadastrālajā vērtībā neiekļaut mežaudzes vērtību. Tādējādi nodokļu aprēķināšanas vajadzībām paredzot tieši nekustamā īpašuma kadastrālo vērtību, likumdevējs ir apzināti izšķīries nodokļu aprēķinā neiekļaut nekustamā īpašuma mežaudzes vērtību.

Lejupielādēt

22.12.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-17/2020

Kazuistiskā pieeja regulējumā nesniedz skaidru priekšstatu par likumdevēja izvēli attiecībā uz to, kāda kadastrālā vērtība ir atzīstama par aktuālo kadastrālo vērtību, nosakot nekustamā īpašuma iegādes vērtību tajos likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” noteiktajos gadījumos, uz kuriem nav attiecināms Ministru kabineta 2010.gada 21.septembra noteikumu Nr. 899 „Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” normu piemērošanas kārtība” regulējums. Šādā gadījumā, nosakot nekustamā īpašuma iegādes vērtību, jāņem vērā privātpersonai labvēlīgāks risinājums, ievērojot privātpersonas tiesību ievērošanas principu.

Lejupielādēt

30.04.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-3/2020

Iedzīvotāju ienākuma nodokļa objekts ir ienākumi, un likumdevējs vispārīgi ir uzskaitījis to avotus. No uzskaitīto avotu būtības redzams, ka ar nodokli apliekamā objekta raksturojošā pazīme ir ienākumu gūšana. Turklāt bez tieši noteiktajiem normā paredzēts, ka ar nodokli apliek ienākumus arī no citiem ienākumu avotiem, tādējādi uzskaitījumu noteiktā ziņā atstājot atvērtu. Tomēr, ievērojot uzskaitīto avotu – alga, ienākums no saimnieciskās darbības, no kapitāla un tā pieauguma, patentmaksa un ienākums no mikrouzņēmumu darbības – būtību un apliekamā objekta ienākumu gūšanas raksturu, arī ar citiem ienākumu gūšanas avotiem ir saprotami normā tieši noteiktajiem pēc būtības radniecīgi, vai pielīdzināmi maksājumi, proti, tādi, kuriem ir ienākumu gūšanas raksturs. Šādā ziņā likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 1.panta pirmajā daļā noteiktais uzskaitījums ir noslēgts.

Lejupielādēt

17.09.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-595/2019

1. Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 28.punktā paredzētais nodokļa atbrīvojums saistībā ar īrnieka gūto ienākumu – kompensāciju, ko šī persona ir saņēmusi par īres līguma izbeigšanu un dzīvojamo telpu atbrīvošanu denacionalizētā mājā, – ir pieskaitāms pie likumdevēja noteiktajiem atbalsta pasākumiem denacionalizēto māju īrniekiem ar mērķi nodrošināt šo personu sociālo aizsardzību. 2. Tā kā likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 28.punkts paredz nodokļa atbrīvojumu no ienākuma par īres līguma izbeigšanu (un dzīvojamo telpu atbrīvošanu), par ko vienoties var attiecīgā līguma dalībnieki (puses), tad, likumdevējs, nosakot minēto nodokļa atbrīvojumu, ir vēlējies aptvert jebkuru tādu ienākumu, ko kā kompensāciju denacionalizētā nama īrnieks ir saņēmis par īres līguma izbeigšanu un telpu atbrīvošanu.

Lejupielādēt

10.10.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-452/2019

Tiesiskais regulējums par to, kura diena ir uzskatāma par ienākumu gūšanas dienu, nosaka arī to, kurā brīdī rodas nodokļu maksāšanas pienākums. Pienākumu rašanās brīdis sevī ietver arī spēkā esošo tiesību normu piemērošanu, kas regulē nodokļu samaksu konkrētajā situācijā.

Lejupielādēt

18.04.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-342/2019

Personas ieguldījumi mantotajā nekustamajā īpašumā tiek atzīti no tā brīža, kad persona varēja veikt šos ieguldījumus kā īpašuma īpašniece (savā vārdā un savās interesēs). Mantojuma atstājēja ieguldījumi, kas veikti īpašumā pirms mantojuma atklāšanās, nevar tikt atzīti par mantinieka ieguldījumiem. Uz mantinieka izdevumiem nav attiecināmi procentu maksājumi par kredītu, kas radušies mantojuma atstājējam viņa dzīves laikā. Izdevumi ir bijuši citai personai, turklāt laika posmā, kurā mantinieks nebija nekustamā īpašuma īpašnieks. Līdz ar to šādi maksājumi nevar tikt ieskaitīti mantinieka izdevumos saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.9panta 5.1daļu.

Lejupielādēt

19.06.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-301/2019

Lejupielādēt

27.08.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-252/2019

Lejupielādēt

01.04.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-205/2019

Lejupielādēt

12.03.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-41/2019

1. Ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamā kapitāla pieauguma aprēķinā svarīgi ir trīs lielumi: kapitāla aktīva atsavināšanas cena, iegādes vērtība un tajā veikto ieguldījumu vērtība. Gadījumā, ja kapitāla aktīva pārdošanas vērtība ir lielāka nekā tā iegādes vērtība kopā ar veiktajiem ieguldījumiem, personai ir jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis no kapitāla pieauguma. 2. Kapitāla aktīva iegādes vērtībā tiek iekļauti arī citi izdevumi, kas saistīti ar tā iegūšanu. Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.9 panta piektajā daļā uzskaitīti minēto izdevumu veidi, tostarp samaksātie procentu maksājumi par kredītu šā kapitāla aktīva iegādei, ja dokumentāri apliecināta informācija ļauj identificēt kredīta un kapitāla aktīva iegādes saistību. 3. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 154.panta otrajai daļai nekādiem pierādījumiem nav iepriekš noteikta spēka, kas saistītu tiesu. Lietā var tikt vērtēti dažādi pierādīšanas līdzekļi, kas apstiprina vai atspēko dokumentos fiksētās ziņas, taču ieguldījumu veikšanai kapitāla aktīvā ir jābūt pierādītai konkrētas summas apmērā, lai to varētu izmantot kapitāla pieauguma aprēķināšanas formulā, kuru paredz likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.9 panta pirmā daļa. 4. Nodokļu apmēra aprēķināšanai vispārīgi ir jānotiek uz attaisnojuma dokumentu pamata, no kuriem ir redzamas konkrētas aprēķinā izmantojamas summas. Tādēļ vispārīgi jāpieņem, ka konkrētu izdevumu pamatojumam ir nepietiekami tikai ar nodokļu maksātāja zvērestu, ka tam ir radušies izdevumi, bet tas ir pierādāms dokumentāri.

Lejupielādēt

14.03.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-23/2019

Lejupielādēt

30.09.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-20/2019

Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 16. un 16.1punkts noregulē jautājumu par neapliekamiem ienākumiem, pilnvarojot Ministru kabinetu noteikt darba brauciena izdevumu kompensācijas normas, kuras nepārsniedzot, darbinieka ienākumi nebūs apliekami ar iedzīvotāju ienākuma nodokli. Ar šīm tiesību normām Ministru kabinets ir pilnvarots noteikt robežšķirtni starp apliekamiem un neapliekamiem ienākumiem. Līdz ar to Ministru kabineta 2010.gada 12.oktobra noteikumos Nr. 969 „Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi” noteiktās kompensāciju normas par izdevumiem, kas saistīti ar darba braucieniem, mērķis nav ierobežot kompensāciju izmaksu darbiniekiem, bet gan nošķirt neapliekamus ienākumus no apliekamiem.

Lejupielādēt

18.12.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-217/2018

Ja pirkuma līguma slēdzēji, iegādājoties nekustamo īpašumu, vienojušies par darījuma sadalījumu, proti, nodalījuši pirkuma cenu par nekustamo īpašumu un pirkuma cenu par kustamajām mantām, par nekustamā īpašuma iegādes vērtību ir uzskatāma pirkuma maksa, kas paredzēta tieši par nekustamo īpašumu. Atbilstoši likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.9panta piektās daļas nosacījumiem izdevumi par kustamas mantas iegādi netiek iekļauti kapitāla aktīva iegādes vērtībā. Attiecīgi arī samaksātie procentu maksājumi par kustamas mantas iegādi nav atzīstami par izdevumiem, kas saistīti ar kapitāla aktīva iegādi, un tie nav iekļaujami īpašuma iegādes vērtībā.

Lejupielādēt

29.06.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-125/2018

Izīrējot nekustamo īpašumu, nodokļu maksātājam ir divas iespējas, proti, saviem ienākumiem piemērot vispārējo iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi, saglabājot tiesības atskaitīt ar ieņēmumu gūšanu saistītos izdevumus vai piemērot samazināto nodokļa likmi, bez tiesībām piemērot saimnieciskās darbības izdevumus. Tādējādi priekšnoteikums vienas vai otras nodokļa likmes piemērošanai ir attiecīgā ieņēmumu un izdevumu uzskaite un apliekamā ienākuma noteikšanas kārtība. Lai arī likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 28.panta 8.punktā minētā informēšanas pienākuma izpilde ir izšķiroša, lai rastos skaidrība par to, ka nodokļu maksātājs apliekamo ienākumu nosaka atbilstoši izņēmuma kārtībai un ka nodokļu maksātājs katrā ziņā neizmanto vispārējo apliekamā ienākuma noteikšanas kārtību, tomēr minētās normas teksts neļauj secināt, ka šīs normas izpilde kalpo kā priekšnoteikums tam, lai nodokļu maksātājs varētu īstenot savu gribu apliekamo ienākumu aprēķināt un nodokļa likmi noteikt atbilstoši likumā noteiktajai izņēmuma kārtībai. Tā kā tiesību normas neparedz skaidras tiesiskās sekas gadījumā, ja nodokļa maksātājs nav izpildījis minēto pienākumu, nebūtu samērīgi un taisnīgi uz nodokļu maksātāju attiecināt vispārējo nodokļa aprēķināšanas kārtību, ja minētā pienākuma izpilde ir notikusi novēloti, tomēr pēc nodokļu maksātāja iniciatīvas vienlaikus deklarējot ienākumus no saimnieciskās darbības.

Lejupielādēt

24.05.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-107/2018

Nosakot, vai mikrouzņēmumu nodokļa maksātāja sniegtais pakalpojums ir uzskatāms par darbaspēka nodrošināšanas pakalpojumu (personāla nomu), ir jāvērtē darījuma būtība. Ja tiek slēgts pakalpojuma līgums, bet pēc būtības no mikrouzņēmumu nodokļa maksātāja netiek pirkts pakalpojums, bet tas, ka konkrēta persona strādā noteiktu darbu noteiktā darba vietā, šāda veida darījums uzskatāms par darbaspēka nodrošināšanas pakalpojumu (personāla nomu).

Lejupielādēt

01.11.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-255/2017

Lejupielādēt

28.12.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-253/2017

1. Gadījumā, ko regulējums neaptver un attiecībā uz ko būtu netaisnīgi un nesamērīgi piemērot iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksāšanas pienākumu, proti, netipiskā gadījumā, būtu pieļaujams atkāpties no likumdevēja tieši noteiktā. Tomēr, šādai atkāpei ir jābūt pamatotai ar īpašiem, uzrādāmiem un pārliecinošiem argumentiem. 2. Nepilngadība nav objektīvs šķērslis ne īpašuma tiesību iegūšanai, ne nostiprināšanai. Atšķirība ir vienīgi tajā, ka šādā gadījumā nerīkojas pati nepilngadīgā persona, bet tās vietā – likumīgie pārstāvji. Līdz ar to šis gadījums neatšķiras no citiem, kad persona ir izvēlējusies īpašuma tiesības nenostiprināt zemesgrāmatā tūlīt pēc darījuma noslēgšanas.

Lejupielādēt

28.12.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-253/2017

Gadījumos, kad nav konstatējama īpašuma pārdošana peļņas nolūkā vai īpašuma kā finanšu ieguldījuma pārdošana, bet arī neizpildās likumdevēja izvirzītie divi kumulatīvie kritēriji (par piederības ilgumu un dzīves vietas deklarēšanu) nodokļa atbrīvojumam par sava nekustamā īpašuma atsavināšanu, iestājas pienākums maksāt nodokli. Šo kritēriju izpilde var būt atkarīga arī vienīgi no pašas personas gribas un rīcības.

Lejupielādēt

30.11.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-245/2017

1. Atbilstoši likuma ,,Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 33.punktam gada apliekamajā ienākumā netiek ietverts un ar nodokli netiek aplikts ienākums no nekustamā īpašuma atsavināšanas, kas maksātāja īpašumā (no dienas, kad attiecīgais nekustamais īpašums reģistrēts zemesgrāmatā) ir ilgāk par 60 mēnešiem un vismaz 12 mēnešus līdz atsavināšanas līguma noslēgšanas dienai ir personas deklarētā dzīvesvieta. Normā minētais jēdziens ,,nekustamais īpašums” ir saprotams atbilstoši Civillikuma regulējumam, saskaņā ar kuru zeme un ēka uzskatāmi par vienotu īpašumu. 2. Ja zemesgabala īpašnieks pats uz savas zemes būvē ēku, ir prezumējams, ka šī būve ir zemesgabala īpašnieka īpašums, pat ja tā vēl nav ierakstīta zemesgrāmatā. Līdz ar to tiesību normā paredzētā 60 mēnešu termiņa noteikšanā noteicošais ir zemesgabala, nevis būves reģistrēšanas datums zemesgrāmatā.

Lejupielādēt

09.03.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-200/2017

Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 12.panta pirmajā daļā noteiktais gada neapliekamais minimums atbilstoši panta septītajai daļai nav piemērojams attiecībā uz mikrouzņēmumu darbiniekiem neatkarīgi no tā, vai fiziskā persona kā mikrouzņēmuma darbinieks ir guvusi ienākumus. Tas, kāds nodokļu režīms – likumā „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” vai Mikrouzņēmumu nodokļa likumā noteiktais – ir piemērojams, ir atkarīgs no mikrouzņēmuma darbinieka statusa, nevis no ienākumu gūšanas fakta.

Lejupielādēt

11.10.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-80/2017

Fiziskās personas apliekamo ienākumu nosaka, no attiecīgajā taksācijas periodā saņemtajiem ieņēmumiem atskaitot likumā noteiktos dažāda rakstura personai radušos izdevumus. Jāņem vērā, ka izdevumi pēc sava rakstura var kalpot gan konkrēta darījuma vai darbības īstenošanai, gan būt vispārīgi, piemēram, par degvielu, kancelejas precēm, sakariem, pamatlīdzekļu remontu u.tml.

Lejupielādēt

30.03.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-50/2017

Likumdevējs Eiropas Savienības atbalsta maksājumu ietvaros izmaksātajām kompensācijām ir ieviesis atšķirīgu iedzīvotāju ienākuma nodokļa iekasēšanas kārtību no likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 16.punktā minētajām kompensācijām. Ar 2011.gada 27.septembra grozījumiem likumā „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” tika ietverts pārejas noteikumu 76.punkts, paredzot, ka 2010.gada atbalsta maksājumiem samaksātais iedzīvotāju ienākuma nodoklis varēja tikt koriģēts, pašam atbalsta saņēmējam iesniedzot 2010.gada deklarācijas precizējumu jeb labojumu. Savukārt 2011. un turpmākajos gados saņemtajiem maksājumiem grozījumi piemērojami jau uz pašas deklarācijas pamata. Tādējādi 2010.gadā samaksāto nodokļu saņemšana atpakaļ balstās uz paša atbalsta saņēmēja iniciatīvu, izpildot noteiktu darbību, un no tiesību normām neizriet Valsts ieņēmumu dienesta pienākums veikt pārrēķinu pēc savas iniciatīvas. Turpretim 2011. un turpmākajos gados saņemtajiem maksājumiem grozījumi piemērojami tieši.

Lejupielādēt

28.02.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-39/2017

Atbilstoši līdzdarbības principam un pienākumam procesuālās tiesības izmantot godprātīgi nodokļu maksātājam jau apstrīdēšanas stadijā ir jāiezīmē strīda pamats jeb fakti, kuru konstatējumam un novērtējumam iestādes lēmumā persona nepiekrīt un saistībā ar kuriem tā konkrētajā lietā vēlas strīdēties. Apstrīdēšanas stadijā neizvirzītu ar lietas būtiskajiem faktiskajiem apstākļiem saistītu iebildumu izteikšana tikai tiesā būtu pieļaujama vienīgi tad, ja apstrīdēšanas stadijā nodokļu maksātājs varēja objektīvi nezināt (nesaprast), ka ir pamats iebilst arī pret citiem dienesta konstatētajiem faktiskajiem apstākļiem.

Lejupielādēt

21.12.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-630/2016

No laulāto kopīgas mantas institūta būtības izriet, ka abiem laulātajiem ir vienādas īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu, kas nav reģistrēts zemesgrāmatā kā viena laulātā atsevišķā manta. Līdz ar to par laulāto kopīgajā mantā ietilpstoša nekustamā īpašuma īpašnieku likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 33.punkta piemērošanas nolūkā ir atzīstams arī tas laulātais, kas nav ierakstīts zemesgrāmatā kā nekustamā īpašuma īpašnieks.

Lejupielādēt

27.05.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-240/2016

1. No 2010.gada 1.janvāra ienākums no fiziskās personas īpašumā esoša augoša meža atsavināšanas izciršanai un tajā iegūto kokmateriālu atsavināšanas visos gadījumos ir ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekams ienākums, tāpēc iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķināšanas vajadzībām nav jāvērtē, vai izpildās ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.panta 1.3daļas kritēriji. Taču minētajiem ienākumiem ir piemērojama ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.panta 1.4daļa, saskaņā ar kuru fiziskas personas – meža īpašnieka ienākumu gūšana no augoša meža atsavināšanas izciršanai un tajā iegūto kokmateriālu atsavināšanas netiek uzskatīta par saimniecisko darbību, ja izdevumus, kas saistīti ar šo ienākumu gūšanu, persona nav atzinusi par saimnieciskās darbības izdevumiem. 2. Tas, ka ienākumi nav gūti saimnieciskās darbības ietvarossaskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.panta 1.4daļu, nav pamats atzīt, ka ienākumu guvējs nav veicis arī ar pievienotās vērtības nodokli apliekamus darījumus saimnieciskās darbības ietvaros. Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.panta 1.4daļa paredz fiziskas personas izvēles tiesības atzīt vai neatzīt izdevumus, kas saistīti ar normā minēto ienākumu gūšanu, par saimnieciskās darbības izdevumiem. Atkarībā no šīs izvēles ienākumi no fiziskās personas īpašumā esoša augoša meža atsavināšanas izciršanai un tajā iegūto kokmateriālu atsavināšanas tiek vai netiek uzskatīti par šīs personas ienākumiem no saimnieciskās darbības likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” izpratnē iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķināšanas vajadzībām. Taču no tiesību normām neizriet, ka minētā izvēle ietekmētu personas pienākumus pievienotās vērtības nodokļa maksāšanas jomā. 3. Saimnieciskās darbības pazīmes pēc būtības neatšķiras atkarībā no nodokļa veida. Līdz ar to tiesu praksē atziņas par saimniecisko darbību no lietām par pievienotās vērtības nodokli tiek piemērotas arī attiecībā uz iedzīvotāju ienākuma nodokli, savukārt atziņas par saimnieciskās darbības pazīmēm saistībā ar iedzīvotāju ienākuma nodokli ir piemērojamas arī attiecībā uz pievienotās vērtības nodokli, ciktāl tās nav pretrunā ar likumā „Par pievienotās vērtības nodokli” noteikto. Taču likumdevējs katram nodoklim var noteikt speciālu regulējumu, kas piemērojams tieši konkrētā nodokļa aprēķināšanai. Par šādu speciālo tiesību normu var uzskatīt arī likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.panta 1.3daļu, kas ir piemērojama iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķināšanas vajadzībām. Šo normu var izmantot, lai skaidrotu saimnieciskās darbības jēdzienu kā tādu arī attiecībā uz citu nodokļu jomu, taču tiktāl, ciktāl tā nosaka vispārējus saimniecisko darbību raksturojošus kritērijus, kā, piemēram, minētā panta 3.punktā minētā darbības ekonomiskā būtība vai personas īpašumā esošo lietu apjoms, kas norāda uz sistemātisku darbību ar mērķi gūt atlīdzību. Taču panta 1. un 2.punktā noteiktie kritēriji par darījumu skaitu un konkrētu ieņēmumu apjomu, nav tieši piemērojami, vērtējot personas pienākumu maksāt pievienotās vērtības nodokli.

Lejupielādēt

02.03.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-80/2016

Saimniecisko darbību raksturo objektīva darījumu ekonomiskā būtība, regularitāte, apjoms, atlīdzība, tādējādi: - saimnieciskā darbība aplūkojama atsevišķi un neatkarīgi no iemesla, kura dēļ darbība tikusi uzsākta; - saimnieciskā darbība aplūkojama atsevišķi un neatkarīgi no tās mērķiem vai rezultātiem; - saimnieciskā darbība aplūkojama laikā.

Lejupielādēt

03.06.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-61/2016

Lai arī iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājs ir pati persona, likumā „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” ir noteikts, ja persona saņem darba algu vai slimības pabalstu, tieši darba devējam vai ienākuma izmaksātājam ir pienākums ieturēt nodokli un iemaksāt to budžetā. Tomēr nodokļa maksātājam ir jāseko līdzi nodokļa samaksai. Ja darba devējs kļūdas dēļ nav ieturējis nodokļus, bet pārskaitījis šo summu pašam nodokļu maksātājam, personai būtu jāapzinās, ka tā ir nepamatoti saņēmusi labumu, un jāvērš uz to darba devēja uzmanība.

Lejupielādēt

28.12.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-14/2016

Eiropas Savienības atbalsta maksājumi, kas izsniegti kompensācijas veidā, var tikt aplikti ar iedzīvotāju ienākuma nodokli. Ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamā objekta noteikšana ir katras dalībvalsts izšķiršanās un var būt atšķirīga, jo balstās katras dalībvalsts sociāli ekonomiskajā situācijā.

Lejupielādēt

13.08.2015. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1015/2015

Valsts ieņēmumu dienesta kompetencē ir pārbaudīt personu iesniegtajās deklarācijās norādīto ziņu patiesumu, ienākumu avotus, datu ticamību un pareizību. No Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta pirmās daļas izriet, ka papildus nodokļu aprēķins nav vienīgās tiesiskās sekas, kuras nodokļu administrācija var noteikt nodokļu maksātājam pēc nodokļu revīzijas (audita). Nodokļu administrācija var arī noteikt vai precizēt nodokļu un informatīvo deklarāciju sastāvdaļās norādītās summas. Arī attiecībā uz nodokļu deklarācijas posteni veiktās nodokļu revīzijas (audita) atzinums ir galīgs un nav pārskatāms, izņemot normā minētajos gadījumos. Tādējādi personai ir tiesības pārsūdzēt arī tādus audita rezultātus, kas nenosaka papildus nodokļu maksājumus.

Lejupielādēt

29.09.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-431/2015

Saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.9panta pirmo daļu, ja persona atsavina sev piederošu nekustamo īpašumu, vispārīgi tai ir jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis (nodoklis par ienākumu no kapitāla pieauguma), ja vien uz konkrēto gadījumu neattiecas kāds no likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.pantā paredzētajiem izņēmumiem. Tā tas ir arī gadījumā, ja tiek atsavināts par labu kredītiestādei ieķīlāts īpašums citas personas kredītsaistību dzēšanai un nauda nav nonākusi paša nekustamā īpašuma īpašnieka rīcībā. Tiesību normas nodokļa samaksas pienākumu nepadara atkarīgu ne no veida, kā persona izvēlējusies rīkoties ar savu īpašumu un tā atsavināšanas rezultātā gūtajiem ienākumiem, ne no veida, kā persona nolēmusi organizēt tai pienākošos līdzekļu apriti.

Lejupielādēt

05.06.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-102/2015 un tiesnešu Daces Mitas, Vēsmas Kakstes un Rudītes Vīdušas atsevišķās domas

1. No likuma „Par nodokļiem un nodevām” 38.panta izriet nodokļu maksātāja pienākums iesniegt pierādījumus par skaidras naudas uzkrājumu veidošanos vai vismaz norādīt ticamu pamatojumu un apstākļus, kādos tas veidojies, kurus savukārt Valsts ieņēmumu dienests varētu pārbaudīt. Novērtējot nodokļu maksātāja paskaidrojumus, Valsts ieņēmumu dienestam ir jāizvērtē to ticamība kopsakarā ar citiem tiešiem vai netiešiem pierādījumiem. Ja nodokļu maksātājs nespēj sniegt ticamu izskaidrojumu par skaidras naudas uzkrājumiem, Valsts ieņēmumu dienestam ir tiesības tos atzīt vai neatzīt. Savukārt tiesa šajā gadījumā pārbauda Valsts ieņēmumu dienesta novērtējuma pareizību 2. Lai arī tieši nodokļu maksātājam ir pienākums iesniegt pierādījumus, kas pamato iebildumus pret Valsts ieņēmumu dienesta secinājumiem, pierādīšanas nastai jābūt reāli īstenojamai – tiesa nedrīkst nonākt līdz tam, ka nekāds pierādījumu apjoms kādā lietu kategorijā netiek uzskatīts par pietiekamu nodokļu maksātāja pozīcijas pierādīšanai, jo pretējā gadījumā darbotos neatspēkojama prezumpcija par sliktu vienam procesa dalībniekam. 3. Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta 3.1 daļa nosaka, ka nodokļu revīzijas (audita) termiņā neieskaita laikposmu no dienas, kad ārvalstu nodokļu administrācijai vai citām kompetentām ārvalstu iestādēm pieprasīta informācija, līdz atbildes saņemšanas dienai. Likums neizslēdz vienlaicīgu informācijas pieprasīšanu no ārvalstīm un audita veikšanu, un šāda nepieciešamība var pastāvēt lietas apstākļu objektīvas noskaidrošanas dēļ. Tādējādi nav pamata pieskaitīt audita termiņam dienas, kurās pēc informācijas pieprasīšanas ārvalstīm veiktas audita darbības. 4. Administratīvā procesa likuma 49.panta ceturtā daļa paredz, ka procesuālo darbību var izpildīt arī ar kavēšanos, ja termiņa nokavējumam ir pienācīgs pamatojums. Līdz ar to likumā ir ietverts princips, ka iestādes pieļauts termiņa kavējums ir vērtējams saistībā ar šā kavējuma iemesliem. Nav pamata no šāda vērtējuma strikti izslēgt tieši nodokļu jomu. Tādējādi, ja audita termiņš ir pārsniegts un līdz ar to ir pieļauts procesuāls pārkāpums, ir vērtējams šā procesuālā pārkāpuma būtiskums. Līdz ar to, ja tiesa konstatē, ka Valsts ieņēmumu dienests nav ievērojis likumā noteikto audita termiņu, tiesai ir jāvērtē šā termiņa nokavējuma pamatojums. Audita termiņa pārsniegšana jāatzīst par pamatu administratīvā akta atcelšanai tikai tad, ja iestāde nevar sniegt kavējumam pienācīgu pamatojumu.

Lejupielādēt

30.03.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-26/2015

1. Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 33.punkta mērķis ir atbrīvot no iedzīvotāju ienākuma nodokļa gadījumā, ja persona atsavina savu pamata dzīvesvietu. Proti, ja tiek atsavināts nekustamais īpašums, kas nodokļu maksātāja īpašumā (no dienas, kad nekustamais īpašums reģistrēts zemesgrāmatā) ir ilgāk par 60 mēnešiem un vismaz 12 mēnešus līdz atsavināšanas līguma noslēgšanas dienai ir personas deklarētā dzīvesvieta (kas nav deklarēta kā maksātāja papildu adrese), nodoklis nav jāmaksā. Tādējādi 12 mēnešu deklarētās dzīvesvietas periods ir saistīts un ietilpst 60 mēnešu īpašuma periodā un šie periodi ir saistīti ar atsavināšanas līguma noslēgšanas dienu. 2. Atsavinot nekustamo īpašumu, kas iegūts uz dāvinājuma līguma pamata, par iegādes vērtību tiek uzskatīta līgumā norādītā vērtība. Gadījumā, ja dāvinājuma līgumā nav norādes par īpašuma vērtību, tā jānosaka, paturot prātā likuma galveno principu: ar nodokli tiek aplikts kapitāla pieaugums, kas atbilst arī ienākuma nodokļa principam kopumā. Tādējādi likumā iztrūkstot konkrētam regulējumam attiecībā uz nekustamā īpašuma iegādes vērtību dāvinājuma gadījumā (kad līgumā nav norādīta īpašuma vērtība), ir pamats tieši piemērot likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.9 panta pirmo daļu. Piemērojot minēto normu, ir pamats par iegādes vērtību atzīt nekustamā īpašuma novērtējumu kadastrā, kas kalpo kā precīzāks atskaites punkts īpašuma patiesajai vērtībai.

Lejupielādēt

23.01.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-25/2014

1. Likuma ,,Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 9.panta pirmās daļas 19.punkta ,,c" apakšpunkta piemērošanai nav izšķiroši, vai personas īpašumi iegādāti savai dzīvesvietai vai citai darbībai. Nozīmīgi, pirmkārt, ir tas, vai īpašumi ir tirgošanās objekts, proti, jau iegādāti ar mērķi tos pārdot, kas pati par sevi ir atzīstama par saimniecisko darbību. Otrkārt, ja šāds nolūks nav konstatējams, būtiski ir tas, vai, nolemjot savus īpašumus (,,c" apakšpunkta izpratnē) pārdot, persona joprojām ir rīkojusies sava īpašuma pārvaldīšanas ietvaros, vai arī rīkojusies kā saimnieciskās darbības veicējs, tas ir, veikusi tieši tai raksturīgas darbības. Savukārt kā saimnieciskā darbība ir aplūkojama tieši tirdzniecība. Apstāklis, ka persona savu īpašumu nodevusi lietošanai citām personām vai izmantojusi cita veida saimnieciskajai darbībai, pats par sevi nenozīmē, ka līdz ar to arī pārdošana ir ieguvusi saimnieciskās darbības raksturu. 2. Īpašnieks ir brīvs savā izvēlē un rīcībā pārdot savus īpašumus, turklāt pēc iespējas izdevīgāk. Tā nevar tikt uzskatīta par saimniecisko darbību jebkurā īpašumu pārdošanas gadījumā. 3. Īpašumu skaits saimnieciskās darbības konstatēšanai kopsakarā ar citiem apstākļiem ir vērtējams, bet pats par sevi nav izšķirošs.

Lejupielādēt

01.11.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-891/2013

1. Par algas nodokļa iemaksāšanu valsts budžetā atbildīgs ir ienākuma izmaksātājs jeb darba devējs. Darba devējs ir atbildīgs gan par nodokļa ieturēšanu, gan iemaksāšanu valsts budžetā. 2. Izņēmuma gadījumā, t.i., ja darba devējs ir pārtraucis darbību Latvijā, ir likvidēts (un tā nodokļu parādi nav dzēsti) vai tas nav atrodams, trūkstošo nodokļa daļu iemaksā darbinieks pats. Savukārt, ja darba devējs likvidēts un (vai) nodokļu parādi dzēsti, darbinieks trūkstošo nodokļa daļu neiemaksā pat tad, ja ir iestājušies minētie izņēmuma apstākļi. 3. Likuma ,,Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 31.3panta trešā daļa paredz gan izņēmumu no vispārīgās kārtības (fiziskā persona iemaksā darba devēja neiemaksāto nodokli), gan izņēmumu no šā izņēmuma (fiziskā persona neiemaksā darba devēja neiemaksāto nodokli, ja darba devējs ir likvidēts, dzēšot nodokļu parādus). Šī norma pilnībā noregulē gadījumus, kad fiziskā persona maksā budžetā darba devēja (ienākuma izmaksātajā) neiemaksāto nodokli no fiziskās personas apliekamā ienākuma.

Lejupielādēt

14.10.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-600/2013

1. Ikmēneša pabalsts, kas piešķirts pamatojoties uz Republikas pilsētas domes un novada domes deputāta statusa likuma 15.1 panta pirmās daļas 1.punktu, iekļaujas likuma ,,Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 8.panta tvērumā kā personas apliekamais ienākums. 2. Tā kā ikmēneša pabalsts tiek izmaksāts no pašvaldības budžeta un tā piešķiršanas pamats ir pieteicējas iepriekšējās amata tiesiskās attiecības ar pašvaldības domi, uz ikmēneša pabalstu neattiecas likuma ,,Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 9.panta pirmās daļas 7.punkts par neaplikšanu ar ienākuma nodokli.

Lejupielādēt

08.03.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-152/2013

Tiesiskā valstī nav pieļaujams, ka no tiesību normām ar pietiekamu skaidrību neizriet tiesiskās sekas, kas iestājas par nodokļu samaksas pārkāpumiem. Lai arī nokavējuma naudai principā nav sodošs, bet budžetā laikus negūtos ieņēmumus kompensējošs raksturs, tās tomēr ir papildu nelabvēlīgas sekas nodokļu maksātājam, tāpēc Senāts atkāpjas no 2012.gada 27.septembra spriedumā lietā Nr.SKA-390/2012 un 2012.gada 8.oktobra spriedumā lietā Nr.SKA-465/2012 iekļautajām atziņām un vēlreiz apstiprina 2011.gada 1.jūnija spriedumā lietā Nr.SKA-107/2011 izteikto atziņu, ka līdz 2007.gada 11.decembrim, kad stājās spēkā 2007.gada 8.novembra grozījumi likumā „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”, iedzīvotāju ienākuma nodokļa nokavējuma naudu varēja aprēķināt tikai, sākot ar 31.dienu pēc nodokļu administrācijas lēmuma (ar kuru noteikts pienākums maksāt nodokli un soda naudu) saņemšanas.

Lejupielādēt

14.01.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-49/2013

Īpašo, Ministru kabineta 2004.gada 13.aprīļa noteikumos Nr.292 „Kārtība, kādā pievienotās vērtības nodoklis piemērojams darījumos ar lietotām mantām, mākslas darbiem, kolekciju priekšmetiem un senlietām” paredzēto pievienotās vērtības nodokļa piemērošanas kārtību var izvēlēties tirgotājs. Tirgotājs ir apliekamā persona, kuras saimnieciskā darbība ir lietotu mantu pirkšana, lai tās pārdotu. Tādējādi vienīgi persona, kura veic iepriekš minēto saimniecisko darbību un ir reģistrējusies Valsts ieņēmumu dienestā kā ar pievienotās vērtības nodokli apliekamā persona, var izvēlēties, kādā kārtībā maksās pievienotās vērtības nodokli. Personas nereģistrēšanās kā apliekamajai personai līdz likumā noteiktajai darījumu kopējās vērtības robežai ir šīs personas izvēle. Citiem vārdiem, arī tad, ja darījumu vērtība pēdējo 12 mēnešu laikā nav pārsniegusi Ls 10 000, persona nav ierobežota reģistrēties kā apliekamā persona. Ja persona ir izvēlējusies reģistrēties, tā var arī izvēlēties Ministru kabineta 2004.gada 13.aprīļa noteikumos Nr.292 noteikto pievienotās vērtības nodokļa maksāšanas kārtību.

Lejupielādēt

08.06.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-621/2012

1. Administratīvā akta darbības apturēšana tāpat kā pagaidu noregulējums ir pagaidu tiesas aizsardzības līdzekļi. Pagaidu aizsardzības būtība ir taisnīguma, proti, tiesību uz efektīvu tiesas aizsardzību nodrošināšana. Taču pagaidu aizsardzības piemērošana attaisnojas tad, ja ir pamats pieņemt, ka tā saskan ar sagaidāmo tiesas spriedumu (ir pietuvināta lietas iznākumam). 2. Iespējai lūgt tiesu pārskatīt tās iepriekš pieņemto lēmumu par pagaidu aizsardzības līdzekli, ja ir mainījušies lietas būtiskie faktiskie vai tiesiskie apstākļi, ir jābūt abiem procesa dalībniekiem – gan pieteicējam, gan iestādei, kā to attiecībā uz pagaidu noregulējumu noteic Administratīvā procesa likuma 200.panta pirmā daļa, proti, administratīvā akta darbības apturēšanas izlemšanas kārtībai ir piemērojami arī tie noteikumi, kas ietverti pagaidu noregulējumu regulējošajās tiesību normās. Tādējādi Administratīvā procesa likuma 200.panta pirmā daļa pēc analoģijas ir piemērojama arī gadījumā, ja ar tiesas lēmumu ir piemērots pagaidu aizsardzības līdzeklis – administratīvā akta apturēšana.

Lejupielādēt

12.12.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-538/2012

1. Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 14.panta otrās daļas 1.punkts noteic, ka nodokļu likumos fiziskā persona tiks uzskatīta par rezidentu, ja šīs personas pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijas Republikā. Tādējādi fiziskās personas, kuras pastāvīgi dzīvo Latvijā, bet strādā ārvalstīs, par gūto ienākumu maksā nodokli Latvijā. 2. No Latvijas Republikas Valdības un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes Valdības Konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu attiecībā uz ienākuma un kapitāla pieauguma nodokļiem izriet, ka par rezidentu atzīstama vienīgi tāda persona, kura tiek aplikta ar nodokļiem ne tikai sakarā ar ienākumiem no valstī esošajiem avotiem vai izvietota kapitāla, bet arī šajā valstī esošas pastāvīgas dzīves vietas, rezidences vai tamlīdzīga kritērija dēļ. 3. Personas pastāvīgā dzīvesvieta ir nosakāma, ņemot vērā visus katrā konkrētā gadījumā pastāvošos faktiskos apstākļus. Te jāievēro personas profesionālās un personiskās saites attiecīgajā vietā un šo saišu ilgums. Personas personisko un profesionālo saišu novērtējuma ietvaros ir jāņem vērā visi nozīmīgie fakti: īpaši personas un tās ģimenes locekļu fiziskā klātbūtne, dzīvesvietas esība, profesionālo darbību veikšanas vieta un ar īpašumu saistīto interešu situācija. 4. Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 3.panta pirmā daļa definē dzīvesvietu par tādu, kurā persona būs sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību. Sasniedzamība ir tiesiska prezumpcija, nevis fakts. Šāda prezumpcija ieviesta, lai atvieglotu valsts un pašvaldības darbību, lai būtu noteikta viena konkrēta adrese, uz kuru paziņotie dokumenti, būtu uzskatāmi par paziņotiem. Faktiski persona var arī deklarētajā dzīvesvietā nedzīvot, tomēr tam no likumu viedokļa nav nekādas nozīmes. Dzīvesvietas deklarācija ir tikai viens no apstākļiem, kurš ievērojams, noteicot personas pastāvīgo dzīvesvietu nodokļu likumu izpratnē.

Lejupielādēt

26.10.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-475/2012

Saimnieciskās darbības konstatēšanas kritēriji ir darījumu ekonomiskā būtība (nekustamie īpašumi iegūti īpašumā ar nolūku tos vēlāk atsavināt un gūt peļņu), regularitāte (nekustamo īpašumu pārdošana ir sistemātiska) un apjoms (tiek pārdoti vairāki īpašumi). Šie kritēriji ir vienlīdz svarīgi, tāpēc darījumus var atzīt par veiktiem saimnieciskās darbības ietvaros tikai tad, ja tie atbilst visiem minētajiem kritērijiem.

Lejupielādēt

09.11.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-443/2012

1. Par administratīvā akta pamatojumu Administratīvā procesa likuma 150.panta otrās daļas un 250.panta otrās daļas izpratnē ir atzīstami apstākļi, uz kuriem administratīvais akts balstīts, nevis pierādījumi par šiem apstākļiem. 2. Tas, ka iestāde pārsūdzētajā lēmumā nav piešķīrusi ticamību kādam dokumentam, nenozīmē, ka iestāde un tiesa turpmāk ir ierobežota papildu pierādījumu iegūšanā. 3. Administratīvā procesa likuma 150.panta otrā daļa un 250.panta otrā daļa liedz tiesai, skatot pieteikumu par nelabvēlīga administratīvā akta atcelšanu, pieteicējam nelabvēlīgu spriedumu pamatot ar jauniem apstākļiem, uz kuriem nav norādīts administratīvajā aktā. Tomēr tiesai ir pienākums pārbaudīt, vai iestādes norādītie apstākļi, uz kuriem administratīvais akts balstīts, patiešām pastāv. To darot, tiesa atbilstoši Administratīvā procesa likuma 150.panta pirmajai daļai var atļaut iestādei iesniegt papildu pierādījumus par administratīvā akta pamatojumā minētajiem apstākļiem.

Lejupielādēt

17.08.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-355/2012

1. Atbilstoši likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 22.panta pirmajai daļai Valsts ieņēmumu dienests pārbauda maksātāja (fiziskās personas) taksācijas gadā gūtos ienākumus, pamatojoties uz iesniegtajā gada ienākumu deklarācijā uzrādītajiem datiem, kā arī citām ziņām, tostarp apsekošanas un pārbaužu rezultātiem, kā arī citu dienesta rīcībā esošo informāciju par nodokļa maksātāja ienākumiem. No normas neizriet, ka ienākumi pārbaudāmi, tikai veicot auditu. 2. Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 1.panta 16.punkta, kurā dota termina „nodokļu revīzija (audits)” definīcija, mērķis ir tikai izskaidrot attiecīgā termina lietošanu likumā. Savukārt šā likuma 23.panta pirmās un otrās daļas normu mērķis ir ierobežot audita veikšanu triju gadu laikā, kā arī atkārtotu audita veikšanu. Minētās normas neierobežo Valsts ieņēmumu dienestu precizēt deklarāciju likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 23.panta kārtībā.

Lejupielādēt

17.12.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-171/2012

1.No likuma „Par nodokļiem un nodevām” 38.panta izriet nodokļu maksātāja pienākums iesniegt pierādījumus par skaidras naudas uzkrājumu veidošanos vai vismaz norādīt ticamu pamatojumu un apstākļus, kādos tas veidojies, kuru savukārt Valsts ieņēmumu dienests varētu pārbaudīt. Valsts ieņēmumu dienesta tiesības pārbaudīt deklarācijā norādīto datu ticamību un pareizību ir noteiktas likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 21.panta 1.punktā. Tādēļ personai, norādot papildu deklarācijā skaidras naudas uzkrājumu, ir jāspēj saprātīgi un ticami pamatot un pierādīt to izcelsmi, lai Valsts ieņēmumu dienests varētu izpildīt savas likumā paredzētās tiesības un pienākumu kontrolēt nodokļu aprēķināšanas un maksāšanas pareizību. 2.Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta pirmā daļa ierobežo iestādes tiesības veikt atkārtotu pārbaudi. Tas nozīmē, ka, ja reiz iestāde ir veikusi nodokļu maksāšanas pareizības pārbaudi par kādu laika periodu, tad persona var paļauties, ka pārbaudes rezultāts ir galīgs un vēlāk netiks pārskatīts. 3.Ja pēc papildu deklarācijas izvērtēšanas Valsts ieņēmumu dienests nodokļu maksātājam nenoteic papildu maksājamo nodokli, nodokļu maksātājs var uzskatīt, ka Valsts ieņēmumu dienests nav apšaubījis maksātāja ieņēmumu un izdevumu savstarpējo atbilstību, tostarp deklarācijā vai papildu deklarācijā norādītos uzkrājumus.

Lejupielādēt

11.06.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-116/2012

1. No iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķināšanas viedokļa nekādi neatšķiras situācija, ja persona saņem slēptus ienākumus un tos iztērē, no tādas, kurā saņemtie līdzekļi netiek tērēti. Līdz ar to secinājums, ka uz aprēķinu pamata noteikt ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamo ienākumu var tikai tad, ja tiek konstatēts, ka izdevumi pārsniedz ienākumus, ir nepamatoti šaura likuma interpretācija. 2. Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta sestajā daļā ir uzskaitīta virkne gadījumu, kuros nodokļu maksājumu apmēru var noteikt uz aprēķinu pamata (vispārējā tiesību norma). Turpretim likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 22.panta otrajā daļā ir minēts tikai viens šāds gadījums – ja nodokļa maksātāja ienākumu apjoms ir mazāks par viņa izdevumu apjomu (speciālā tiesību norma). Speciālā tiesību norma šajā ziņā neierobežo vispārējās tiesību normas piemērošanu. Tieši otrādi – ja speciālā tiesību norma tiktu piemērota atrauti no likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta sestās daļas, netiktu panākts likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 3.panta pirmās un otrās daļas mērķis iekasēt nodokli par visiem apliekamajiem ienākumiem.

Lejupielādēt

30.05.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-115/2012

1. Ja persona nav deklarējusi Valsts ieņēmumu dienestam savus ienākumus, dienests ir spiests izmantot metodes, ar kurām ienākumus var noskaidrot netieši, piemēram, ar bankas kontu kustības metodi: ja kontā ir naudas līdzekļi, kas neatbilst deklarētiem ienākumiem un nav pierādīti kā nauda, par kuru nav aprēķināms nodoklis, tiek pieņemts, ka tie ir ienākumi. Tomēr, ja persona spēj pierādīt šo summu saistību ar konkrētiem faktiem, ka summa nav ienākumi, tas ir jāņem vērā. Pretējā gadījumā Valsts ieņēmumu dienests neievērotu likuma mērķi – aprēķināt nodokli tieši par personas ienākumiem. 2. No Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta pirmās daļas normas teksta nav secināms, ka normā būtu noteikts ierobežojums iestādei konstatēt kādus apstākļus, kas radušies agrāk kā trīs gadus pēc maksāšanas termiņa. Atbilstoši tai obligātos maksājumus noteic vai precizē un soda naudu uzliek trīs gadu laikā pēc normatīvajos aktos noteiktā maksāšanas termiņa. Tādēļ secināms, ka šajā tiesību normā noteiktais termiņš ir attiecināms vienīgi uz iestādes prasījuma tiesībām izpildīt nodokļa samaksas pienākumu.

Lejupielādēt

05.01.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-34/2012

1.Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 3.punkts saprotams tā, ka ar nodokli netiek aplikti vienīgi tie ienākumi no noguldījumiem un depozītiem, kuru avots ir fiziskās personas personīgie līdzekļi. 2.Depozīta konts, kas atvērts uz zvērināta tiesu izpildītāja vārda, atbilstoši tiesu izpildītāja profesionālās darbības saturam kalpo vienīgi citu personu naudas līdzekļu glabāšanai. Šajā kontā nav glabājami tiesu izpildītāja naudas līdzekļi. Proti, naudas līdzekļi, kas tajā ieskaitīti no parādniekiem un tur glabājas līdz to atdošanai kreditoriem, nav uzskatāmi par tiesu izpildītāja naudas līdzekļiem. Tādējādi depozīta procenti, kas gūti no šā depozīta konta nav nošķirami no zvērināta tiesu izpildītāja darbības un nav aplūkojami kā depozīta ienākumi likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 3.punkta izpratnē.

Lejupielādēt

04.06.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-28/2012 (JUDIKATŪRAS MAIŅA)

1. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis nav jāmaksā tikai no ienākumiem par tāda nekustamā īpašuma pārdošanu, kas personas īpašumā bijis ilgāk par 12 mēnešiem, ja persona nekustamos īpašumus nav pārdevusi sistemātiski nolūkā gūt peļņu. Ja fiziskas personas darbības attiecībā uz nekustamo īpašumu atsavināšanu atbilst saimnieciskās darbības pazīmēm, tad likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 19.punkta „c” apakšpunkts neatbrīvo personu no pienākuma maksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli. 2. Atbilstoši labai pārvaldībai, Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta septītajai daļai un arī likuma „Par Valsts ieņēmumu dienestu” 8.panta 4.punktam būtu tikai saprātīgi, ka Valsts ieņēmumu dienests, redzot sistemātiski nepareizu normas interpretāciju, kas noved pie nodokļu nemaksāšanas valsts budžetā, sniegtu savu viedokli par normas tulkojumu, jo vēlākā dienesta darbība nodokļu iekasēšanā skars nodokļu maksātājus. 3. Kļūdaina tiesību normas interpretācija nevar liegt valstij labot savas kļūdas, un valsts iestādes var atteikties no nepareizas prakses. Taču šādos gadījumos, it īpaši, ja prakse ir bijusi ilgstoša un plaši izplatīta, ir jāņem vērā, ka ar stabilas prakses maiņu būtiski tiek iedragāta sabiedrības uzticība tiesībām un tiesiskai drošībai. 4. Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta trešā daļa noteic, ka valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs. Pie sabiedrības interesēm pieder arī samērīga privātpersonas tiesību un tiesisko interešu ievērošana. Visas sabiedrības interesēs ir saņemt noteiktos nodokļus, tādēļ pat nepareiza valsts nostāja nodokļa piemērošanas jautājumā vēlāk (bet likumā noteiktajos termiņos) nevar liegt valstij nodokli tomēr iekasēt. Savukārt nodokļu sankciju (nokavējuma naudas un soda naudas) aprēķināšana attiecīgo likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” normu sarežģītības un dienesta un Finanšu ministrijas pasivitātes dēļ šādā situācijā būtu nesamērīga.

Lejupielādēt

20.01.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-275/2011

1. Īpašuma jēdzienu, kā arī īpašuma pāreju regulē Civillikums. Jautājumu par īpašuma tiesību pārejas brīdi mantošanas gadījumā regulē Civillikuma 1034.pants. Minētais pants noteic: „Ar īpašnieka nāvi īpašuma tiesība pāriet uz viņa mantiniekiem”, tātad atbilstoši tiesību doktrīnai īpašuma tiesība uz mantinieku, kurš mantojumu pieņēmis, ar atpakaļejošu spēku pāriet no mantojuma atklāšanās dienas. 2. Laikā, kad Civillikuma 1034.pants un Ministru kabineta 2006.gada 26.septembra noteikumu Nr.793 „Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” normu piemērošanas kārtība” 63.punkts atšķirīgi regulēja vienu un to pašu jautājumu (īpašuma iegūšanas brīdi mantojuma gadījumā), bija piemērojams Civillikuma 1034.pants, jo šai tiesību normai, atbilstoši Administratīvā procesa likuma 15.panta otrās daļas 2. un 3.punktam,ir augstāks juridiskais spēks.

Lejupielādēt

06.05.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-171/2011

Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 19.punkts tiešā tekstā runā par īpašuma pārdošanu, proti, skaidri definētu atlīdzības līgumu, kura izpildes ietvaros persona par citai personai nodoto īpašumu gūst atlīdzību. Šis regulējums nav tulkojams paplašināti, attiecinot to uz dāvinājumu atlīdzības nozīmē.

Lejupielādēt

01.06.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-107/2011

1. Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.panta pirmā daļa noteic, ka fiziskās personas ienākums no saimnieciskās darbības tiek aprēķināts kā šajā pantā noteikto ieņēmumu un ar to gūšanu saistīto izdevumu starpība. Valsts ieņēmumu dienests nav tiesīgs neņemt vērā izdevumus tā iemesla dēļ, ka tie ir bijuši citā taksācijas periodā. 2. Likumā „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” ir ietvertas normas, kas nosaka nodokļu maksātāja atbildību par nodokļu samaksas kavējumu. Gadījumā, ja nodoklis ir aprēķināts, bet tiek kavēts samaksas pienākums, nodokļu maksātājs maksā nodokli un maksājumus par samaksas kavējumu. Šādos gadījumos ir zināms gan nodokļa apmērs, gan tā samaksas termiņš, un likumdevēja noteiktās sekas ir vērstas tikai pret kavējumu, un nav noteikta soda nauda. 3. Ja iedzīvotāju ienākuma nodoklis nav vispār aprēķināts (ir samazināts apliekamais ienākums un līdz ar to budžetā maksājamā nodokļa summa), Valsts ieņēmumu dienests aprēķina ne tikai nodokli, bet arī soda naudu. Nokavējuma naudas aprēķins šajā gadījumā ir likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 31.3pantā regulēts, un paredzēts tikai no brīža, kad nodokļu maksātājs kavē attiecīga Valsts ieņēmumu dienesta lēmuma izpildi par dienesta konstatētā nodokļa pārkāpuma sekām (līdz 2007.gada 8.novembra likuma "Grozījumi likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" spēkā stāšanās brīdim). 4. Likumā „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” ietvertās normas pilnībā noregulē nokavējuma naudas aprēķinu gan gadījumā, ja tiek kavēts nodokļa maksājums, gan gadījumā, ja tiek samazināta budžetā maksājamā nodokļa summa. Līdz ar to nav pamata piemērot likuma „Par nodokļiem un nodevām” normas kā vispārīgās normas. 5. Nodokļu jomā un jo īpaši, paredzot atbildību par nodokļu samaksas pārkāpumiem, likumam ir jābūt pietiekami skaidram. Lai arī nokavējuma naudai principā nav sodošs, bet budžetā savlaicīgi negūtos ieņēmumus kompensējošs raksturs, tās tomēr ir papildu negatīvās sekas nodokļu maksātājam, un tieši kā atbildība par savlaicīgu pienākuma neizpildi. Tiesiskās drošības princips ir Kopienas tiesību pamatprincips, kas pieprasa, lai noteikumi, kas nodokļu maksātājam uzliek maksājumus, būtu skaidri un precīzi, lai nodokļu maksātājs varētu nepārprotami zināt savas tiesības un pienākumus un tādēļ atbilstoši rīkoties. Tiesiskās drošības princips ir īpaši stingri jāievēro tāda tiesiskā regulējuma gadījumā, kas var radīt finansiālas sekas. Tādējādi nokavējuma naudas aprēķins par laiku, sākot no nodokļu samaksas pienākuma iestāšanās, gadījumā, ja nodokļu maksātājs ir samazinājis apliekamo ienākumu, ir pieļaujama tikai līdz ar 2007.gada 8.novembra grozījumu likumā „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” spēkā stāšanās brīdi, turklāt grozījumi nav attiecināmi uz laiku pirms to spēkā stāšanās.

Lejupielādēt

03.12.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-526/2010

1. Starp mantas un nekustamā īpašuma atsavināšanu ir paša likumdevēja ieviesta atšķirība. Likumdevējs ir izdalījis atsevišķi nekustamo īpašumu kā vienu no mantas veidiem, paredzot atsevišķu regulējumu ienākumu aplikšanai ar nodokli. Ar 12 mēnešu termiņu likumdevējs mēģinājis novilkt robežšķirtni starp tirdzniecības (saimniecisko) darbību ar nekustamajiem īpašumiem un „sava īpašuma” atsavināšanu. Likumdevēja ieskatā, ja reiz nekustamais īpašums nav pārdots gada laikā, tas kļūst par ”savu īpašumu”. 2. Ja pats ienākuma veids jau netiek iekļauts gada apliekamajā ienākumā, tad nav nozīmes darbības sistemātiskumam un atlīdzības raksturam. 3. Nodokļa maksātājs ieņēmumu un ar to gūšanu saistīto izdevumu uzskaiti iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķināšanas vajadzībām veic vienkāršā ieraksta sistēmā. Vienkāršā ieraksta sistēma nozīmē, ka ieņēmumus uzskaita tad, kad saņemta samaksa par darījumiem, bet izdevumus – tad, kad tie ir apmaksāti, tātad atbilstoši naudas plūsmai.

Lejupielādēt

21.10.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-339/2009

1. Ja nodokļa maksātājs nevar pierādīt konkrētu ar personīgām vajadzībām saistīto izdevumu apmēru, nodokļa maksātāja personīgo izdevumu noteikšanā var izmantot Centrālās statistikas pārvaldes statistikas datus (pilns iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu grozs). 2. Nosakot nodokļa maksātāja personīgos izdevumus, jāņem vērā konkrētās personas situācijas īpatnības. Tā kā kopā dzīvojošiem vecākiem ir pienākums kopīgi nodrošināt bērnus ar ēdienu, apģērbu un citām precēm un pakalpojumiem, bērnu uztura izdevumus nav iespējams attiecināt tikai uz vienu no bērnu vecākiem. Ja nav noskaidrots konkrēts katra vecāka izmantoto līdzekļu apjoms bērnu uzturēšanai un nav ticama pamata prezumēt citādu līdzekļu attiecību, prezumējams, ka katrs vecāks ieguldījis pusi bērnu uzturēšanai iztērēto līdzekļu. 3. Nosakot fiziskas personas apliekamo ienākumu, ņemama vērā maksātāja pie nodokļa deklarācijas norādītā informācija par viņa ienākumu vai izdevumu īpatnībām, piemēram, ka ģimenei nav nepieciešams iegādāties visus patērētos pārtikas produktus, tā kā daļa no tiem tiek iegūti ģimenes zemnieku saimniecībā. 4. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķinā piemērojot pilna iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtību, jāveic tajā korekcijas atbilstoši tam, ka ne visus grozā iekļautos pārtikas produktus nodokļa maksātājam konkrētā situācijā nepieciešams iegādāties.

Lejupielādēt

19.09.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-283/2006

1. Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 22. panta ceturtās daļas otrais teikums ierobežo apstrīdēšanas iestādi un tiesu pieņemt pierādījumus, kuri nav bijuši iesniegti līdz VID noteiktajam termiņam, Administratīvo lietu departamenta ieskatā ar šo normu tiek ierobežotas tiesības uz taisnīgu tiesu. Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 22. panta ceturtās daļas mērķis ir nodrošināt savlaicīgu iedzīvotāju ienākuma nodokļa iekasēšanu un novērst izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Šādu mērķi, kura sasniegšana nepieciešama sabiedrības interesēs un kas attaisno cilvēktiesību ierobežošanu, par leģitīmu savos spriedumos un lēmumos atzinusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (sk., piemēram, 39. punkta pēdējo rindkopu 1994. gada 22. septembra spriedumā „Etrika (Hentrich) pret Franciju”, iesnieguma nr. 13616/88). Tomēr Administratīvo lietu departamenta ieskatā nepieciešams izvērtēt minētā ierobežojuma nepieciešamību demokrātiskā sabiedrībā jeb samērīgumu. Administratīvo lietu departamenta ieskatā attiecīgo mērķi iespējams sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem – noskaidrojot pierādījumu novēlotas iesniegšanas iemeslu un to ticamību, kritiski izvērtējot pēc VID noteiktā termiņa iesniegto pierādījumu ticamību, veicot pretpārbaudes un tml. 2. Eiropas Cilvēktiesību tiesa, interpretējot un piemērojot Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. pantu, vairākos spriedumos ir noteikusi, ka sods, kas tiek uzlikts par nodokļu normu neievērošanu, konvencijas 6. panta izpratnē ir uzskatāms par kriminālsodu (sk., piemēram, 44.-51. punktu 2001. gada 3. maija spriedumā „J.B. pret Šveici”, iesnieguma nr. 31827/96; 64.-71. punktu 2002. gada 23. jūlija spriedumā „Janosevics (Janosevic) pret Zviedriju”, iesnieguma nr. 34619/97). Tādējādi Administratīvo lietu departamenta ieskatā soda nauda (kas atbilstoši likuma „Par nodokļiem un nodevām” 32. panta pirmajai daļai automātiski tiek piedzīta nodokļu bāzes samazināšanas gadījumā), kas ir 100% apmērā no nenomaksātā nodokļa, kas tiek aprēķināts, citstarp piemērojot likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 22. panta 2. lappuse no 11 ceturtās daļas otro teikumu, uzskatāma par kriminālsodu Eiropas Cilvēktiesību konvencijas izpratnē.

Lejupielādēt

07.02.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-38/2006

1. Iedzīvotāju nekustamā īpašuma nodokļa maksātājs papildu pierādījumus par nodokļa apmēru var iesniegt tikai pirms nodokļu administrācijas veiktā nodokļa aprēķina. Tādējādi tiesai, izskatot lietu par iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķinu, jāvērtē tikai tās nodokļu maksātāja norādītās ziņas, ko viņš nodokļu administrācijai iesniedzis pirms ienākumu nodokļa aprēķina veikšanas. 2. Likuma „Par Valsts ieņēmumu dienestu” 10.panta pirmās daļas 2.punkts tikai vispārīgi noteic VID amatpersonu tiesības veikt nodokļu maksājumu revīziju un ir interpretējams kopsakarā ar citām tiesību normām, kurās revīzijas veikšanas kārtībā ir atrunāta detalizētāk – proti, tā paša likuma 10. panta pirmās daļas 10.punktu, 5.panta otrās daļas 7.punktu un 21.pantu, kas paredz, kuras Valsts ieņēmumu dienesta struktūrvienības un kādus lēmumus ir kompetentas pieņemt. 3. Tiesai, ja administratīvais akts tiek pārsūdzēts, parasti jāvērtē iestādes procesa pēdējā stadijā pieņemtais lēmums. Gadījumā, ja šis lēmums neietver visu tiesisko attiecību analīzi, bet tikai daļu, tiesai jāvērtē arī sākotnējos lēmumos ietvertais pamatojums. Tādējādi tiesai jāvērtē, vai iestādes rīcība kopumā ir atbildusi tiesiskuma principam un vai katra no iestādes amatpersonām ir darbojusies tiesību normās noteikto pilnvaru ietvaros un atbilstoši pilnvarojuma jēgai.

Lejupielādēt

05.04.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-109/2005

1. Iedzīvotāju ienākuma nodokli ir pienākums maksāt tām fiziskajām personām, kuras ir individuālo uzņēmumu īpašnieki, kas taksācijas periodā ir guvuši tādus ienākumus, kuri nav aplikti ar uzņēmumu ienākuma nodokli. 2. Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.pants (redakcijā, kas spēkā no 2000.gada 1.janvāra), kas paredz nodokļu administrācijas tiesības triju gadu laikā aprēķināt papildus maksājamos nodokļus, ir procesuālā tiesību norma. Tādējādi nodokļu administrācijai, pārbaudot nodokļu maksāšanas pareizību, bija tiesības piemērot šo normu redakcijā, kas bija spēkā procesuālās darbības veikšanas brīdī.

Lejupielādēt

11.01.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-5/2005

Par pierādījumiem nodokļu maksātajam aprēķinātās nodokļa summas apstrīdēšanai ir atzīstami tikai tie maksātāja ieņēmumu un izdevumu attaisnojuma dokumenti, kas atbilstoši likuma ,,Par valsts ieņēmumu dienestu" 22. panta ceturtajai un astotajai daļai uzrādīti Valsts ieņēmumu dienestam reizē ar gada ienākumu deklarāciju, deklarācijas precizējumu un papildu deklarāciju pirms ienākuma aprēķina veikšanas.

Lejupielādēt

Tiesu prakse

Iedzīvotāju ienākuma nodoklis