BŪVNIECĪBAS TIESĪBAS

28.03.2022. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-682/2022

Lēmums par būves grupas maiņu būvatļaujā uzskatāms par tādu starplēmumu, kas rada būtiskas sekas – pats par sevi skar būtiskas personas tiesības vai tiesiskas intereses vai būtiski apgrūtina to īstenošanu.

Lejupielādēt

21.06.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-313/2022

Piespiedu dalītā īpašuma gadījumā būves īpašnieks Ceļu satiksmes likuma izpratnē ir atzīstams par ceļa pārvaldītāju tai ceļa (zemesgabala) daļai, kuru viņš tiesiski izmanto (kura ir funkcionāli nepieciešama būves uzturēšanai). Savukārt zemesgabala īpašnieks ir atzīstams par pārējās zemesgabala daļas (ceļa) pārvaldītāju. Lai izlemtu jautājumu par ceļa zīmju izvietošanu piespiedu dalītā īpašuma gadījumā, ir nepieciešams noskaidrot gan to, kādu daļu no zemesgabala (ceļa) ir tiesības izmantot būvju īpašniekam (jo tikai attiecībā uz šo daļu būvju īpašnieks ir uzskatāms par ceļa pārvaldītāju), gan to, kurā zemesgabala daļā ir plānots izvietot konkrēto ceļa zīmi un vai ceļa zīmes darbības zona skartu arī to zemesgabala daļu, uz kuras izmantošanu tiesības ir būvju īpašniekam. Tikai tad, ja ceļa zīmes atrašanās vai darbības zona ietiektos tajā zemesgabala daļā, kuru ir tiesības izmantot būvju īpašniekam, būtu pamats atzīt, ka ceļa zīmes izvietošana bez būves īpašnieka kā attiecīgās ceļa daļas pārvaldītāja piekrišanas nav pieļaujama.

Lejupielādēt

07.06.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums un blakus lēmums lietā Nr. SKA-280/2022

1. Viena no būtiskām būvei izvirzītām prasībām ir prasība, lai arī būves ekspluatācijas laikā tiktu nodrošināta vides pieejamība, kas citstarp ietver iespēju nodrošināšanu personām ar invaliditāti pienācīgi iekļūt publiskās būvēs. Savukārt būves īpašniekam ir jānodrošina būves un tās elementu uzturēšanu ekspluatācijas laikā tā, lai tā atbilstu Būvniecības likuma 9.pantā būvei noteiktajām būtiskajām prasībām. Proti, būves īpašniekam visā būves ekspluatācijas laikā ir pienākums nodrošināt, lai būve citstarp atbilstu arī vides pieejamības prasībām. 2. Likumdevējs ir paredzējis, ka tieši būvvalde ir tā institūcija, kuras kompetencē ir uzdot ēkas īpašniekam sakārtot vides pieejamības jautājumus, taču pašreizējais tiesiskais regulējums paredz, ka tas darāms, balstoties uz lēmumu, kurā jau ir konstatēta vides pieejamības risinājumu neatbilstība normatīvo aktu prasībām. Proti, no tiesiskā regulējuma var secināt, ka likumdevējs tādējādi vēlējies iedibināt sistēmu, kurā vispirms tiek ierosināts cits process (process būvspeciālistu kompetences pārbaudes iestādē) un pēc tam, balstoties uz šāda procesa rezultātu, par identificēto vides pieejamības risinājumu neatbilstību novēršanu var lemt būvvalde. Tādējādi likumdevējs ir apzināti vēlējies pēc iespējas samazināt būvvaldes kompetenci vides pieejamības jautājumu risināšanā. Taču situācijā, kad lietā pieteikums par vides pieejamības jautājumu risināšanu objektā jau ir ticis iesniegts pirms minētajiem grozījumiem Būvniecības likumā, process ar mērķi pārbaudīt, vai objektā ir pienācīgi ievērotas vides pieejamības prasības, jau ir uzsākts. Tas, ka tiesvedības gaitā regulējums ir mainījies, paredzot vēl papildu priekšnoteikumu būvvaldes lēmumam par vides pieejamības risinājumu maiņu, nedrīkstētu novest pie tā, ka persona ir spiesta sākt jautājuma risināšanu no sākuma. Šādā situācijā tiesa pati var pārbaudīt, vai konkrētajā gadījumā ir pamats konstatēt, ka nav pienācīgi ievērotas vides pieejamības prasības. Savukārt būvvalde, balstoties uz tiesas spriedumu analogi kā uz valsts institūcijas lēmumu, kas minēts Būvniecības likuma 14.panta četrpadsmitajā daļā, varētu izdot attiecīgu administratīvo aktu. Proti, konkrētajā gadījumā Būvniecības likuma 14.panta četrpadsmitās daļas izpratnē valsts institūcijas lēmumu, ar kuru konstatēta vides pieejamības prasību neievērošana, varētu aizstāt tiesas spriedums šajā lietā, uz kuru balstoties, būvvalde tālāk izdotu savu lēmumu.

Lejupielādēt

05.07.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-272/2022

1. Sociālie pakalpojumi tiek diferencēti atkarībā no klienta veselības un funkcionālā stāvokļa un attiecīgi nepieciešamā aprūpes līmeņa. No Ministru kabineta 2017.gada 13.jūnija noteikumiem Nr. 338 ,,Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem” neizriet obligāta prasība pansijas pakalpojuma sniedzējam nodrošināt pakalpojumu personām ar garīgiem traucējumiem. Pieņēmumam, ka piedāvātā pakalpojuma klienti – vecie ļaudis – ar augstu ticamības pakāpi būs personas ar garīgiem traucējumiem, nav pamatots. Šāds tiesību normas iztulkojums pēc būtības uzliktu pienākumu nodrošināt pansijas pakalpojumu plašākam klientu lokam, tostarp personām ar garīga rakstura traucējumiem, nekā persona ir izvēlējusies nodrošināt un attiecīgi norādījusi būvniecības ieceres skaidrojošajā aprakstā. 2. No tiesību normām izriet, ka projektējot publiskas būves atjaunošanu vai būves daļas pārbūvi, ir pieļaujamas atkāpes no būvnormatīva tehniskajām prasībām, ja šīs atkāpes tiek objektīvi pamatotas un būvspeciālists sastāda atzinumu, kā arī tās ir saskaņotas ar attiecīgās jomas kompetentajām iestādēm. Tiesību normas nosaka arī atkāpes no vides pieejamības prasību ievērošanas, projektējot publiskas būves atjaunošanu vai pārbūvi, ja paredzētie risinājumi nav saistīti ar vides pieejamības nodrošināšanu vai arī tehniski nav iespējams tās ievērot saskaņā ar Būvniecības likuma 9.1pantu. Pašas privātpersonas interesēs ir pamatot, kāpēc konkrētajā gadījumā ir piemērojamas atkāpes no būvnormatīva tehniskajām prasībām, jo tieši pašam būvniecības ieceres ierosinātājam ir zināmi visi apstākļi saistībā ar būvniecības ieceri, kā arī tās prasības, kuras tehniski vai funkcionāli nav iespējams izpildīt vai kuras uzliek būvniecības ierosinātājam nesamērīgu vai nepamatotu slogu. Ne iestādes, ne tiesas rīcībā nav pilnīgas informācijas par personas plānoto būves izmantošanu, kā arī nav pilnīgas informācijas par būvniecības ieceri. Tiesību normas tieši paredz pašam būvniecības ieceres ierosinātājam būvspeciālista sagatavoto atzinumu ietvert būvniecības dokumentos vai pievienot tiem. Tas ir jāizdara, jau iesniedzot būvniecības dokumentāciju būvvaldē, nevis tiesā.

Lejupielādēt

31.03.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-248/2022

Būvvaldes lēmums, ar kuru personai kā dzīvojamās mājas lietotājam ir noteikts aizliegums ekspluatēt mājas daļu, kuru viņš lieto, ir pieņemts, būvvaldei īstenojot tās publiski tiesisko funkciju uzraudzīt būvju drošumu. Tādējādi tas, vai visa būve vai tikai tās daļa ir vērtējama kā tik nedroša, ka to nedrīkst ekspluatēt, ir izvērtējams, pārbaudot faktiskos apstākļus par būves un tās daļu konstrukciju stāvokli. Ja faktiski nedroša ir tikai viena būves daļa, nav pamata aizliegt ekspluatēt visu būvi tikai tāpēc, ka būves īpašniekam nedrošās daļas bīstamību ir ērtāk novērst, nojaucot visu būvi. Būvvalde lēmumu aizliegt būves lietotājam ekspluatēt būvi nevar pieņemt nolūkā atvieglot būves īpašniekam iespēju īstenot tā iecerēto rīcību ar būvi. Ja būves īpašnieks vēlas būvi nojaukt, taču to nevar izdarīt, jo būves daļu lieto kāda cita persona, strīds starp būves īpašnieku un lietotāju ir risināms privāttiesiskā ceļā, tostarp, ja nepieciešams, vēršoties ar prasības pieteikumu vispārējās jurisdikcijas tiesā.

Lejupielādēt

02.05.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-207/2022

Būvniecības un Eiropas Savienības fondu atbalsta tiesiskais regulējums nav saskaņots vienam noteiktam mērķim, tātad no tiesību normām neizriet atbalsta pasākuma ietvaros apstiprināt ieguldījumus tikai tādam būves tipam, kas ir noteikts atbilstoši būvju klasifikācijai būvniecības jomu regulējošās tiesību normās. Tas ir jāņem vērā iestādei, pirms tā izdara secinājumu par attiecināmo izmaksu atbilstību Ministru kabineta 2014.gada 30.septembra noteikumiem Nr. 600 „Kārtība, kādā piešķir valsts un Eiropas Savienības atbalstu atklātu projektu konkursu veidā pasākumam „Ieguldījumi materiālajos aktīvos””. Līdz ar to tas, vai atjaunotā ēka atbilst konkrētajam būves tipam un tādējādi kvalificējas valsts atbalsta saņemšanai, ir jānoskaidro, novērtējot plašāku faktisko apstākļu kopumu, tostarp būvniecības dokumentāciju un ierakstus Kadastra informācijas sistēmā, īpaši uzmanību pievēršot tieši būvniecības novērtējumam pēc būvju funkcijas un būvdarbu būtības. Šāda pieeja faktisko apstākļu kopuma vērtēšanā arī veicina samērīguma principa ievērošanu. Iestādes novērtējums nevar aprobežoties tikai ar automātisku apzīmējumu salīdzināšanu būvniecības dokumentācijā. Šāda iestādes pieeja būtu pretrunā atbalsta pasākuma mērķim, kā arī varētu novest pie tā, ka tiek nepamatoti saņemts valsts atbalsts ēkām, kuru apzīmējumi būvniecības dokumentācijā vai Kadastra informācijas sistēmā formāli atbilstu tiesiskajā regulējumā paredzētajam, tomēr pēc pazīmēm dabā un faktiskās izmantošanas neatbilstu projekta mērķim.

Lejupielādēt

25.02.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-188/2022

Iedibinātais stāvu skaits kā tiesību institūts ir tāds kultūras pieminekļu un apbūves aizsardzības teritorijās iedibināto apbūvi raksturojošs elements, kurš ir nosakāms, vērtējot tieši konkrētā kvartālā esošo apbūvi. Gadījumos, kad konkrētā kvartālā nav iespējams noteikt iedibināto stāvu skaitu, nav arī iespējams pilnvērtīgi pārbaudīt iecerētās būves iekļaušanos esošajā apbūvē jeb nav iespējams izdarīt viennozīmīgu secinājumu, ka iecerētā būve nav pretrunā ar esošo būvju apbūves parametriem. Šādos gadījumos nav iespējams pēc būtības konstatēt, ka ir iestājies Ministru kabineta 2014.gada 14.oktobra noteikumu Nr. 628 „Noteikumi par pašvaldību teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem” paredzētais izņēmums, kad var iztikt bez detālplānojuma izstrādes. Proti, nespēja noteikt iedibināto stāvu skaitu būtībā liedz piemērot attiecīgo izņēmumu, kas nozīmē, ka tādai teritorijai, kurā iedibināto stāvu skaitu nevar noteikt, būtu nepieciešama detālplānojuma izstrāde.

Lejupielādēt

21.05.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-932/2021

Būvvaldei (būvinspektoram), pārbaudot informāciju par būvdarbu stadijā esošā būvniecības procesā izmantoto būvizstrādājumu neatbilstību normatīvo aktu prasībām, ir kompetence pieņemt dažāda veida lēmumus, piemēram, par būvizstrādājumu tirgu uzraugošās iestādes iesaisti, būvdarbu apturēšanu un pienākuma uzlikšanu būvniecības ieceres iesniedzējam izvērtēt būvizstrādājumu neatbilstības ietekmi uz būtiskām būvei izvirzītām prasībām. Būvniecības likumā tieši paredzēta tikai būvvaldes būvizstrādājumu pārbaudes rezultātā pieņemtā lēmuma par būvdarbu apturēšanu apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas iespēja; likums neparedz, ka lēmums, ar kuru būvvalde, pārbaudot saņemto informāciju, būvizstrādājumu neatbilstības nekonstatē, būtu pārsūdzams. Attiecībā uz personu, kuru konkrētā būvniecība skar, lēmums par būvizstrādājumu neatbilstības nekonstatēšanu ir vērtējams kā starplēmums, kuru attiecīgā persona var pārsūdzēt tiesā vienīgi tad, ja tas pats par sevi būtiski skar šīs personas tiesības vai tiesiskās intereses vai būtiski apgrūtinātu to īstenošanu.

Lejupielādēt

22.02.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-771/2021

Būvniecības likuma 14.panta devītās daļas mērķis ir nodrošināt, ka gadījumā, kad ar būvatļauju skartās personas par iespējamo tiesību aizskārumu var neuzzināt būvatļaujas spēkā stāšanās brīdī, tās var iebilst pret būvatļauju vēlāk, nekā tas būtu parastā gadījumā, kad visi nepieciešamie saskaņojumi saņemami (un tātad personas var uzzināt par iespējamo aizskārumu) pirms būvatļaujas izsniegšanas. Proti, šī norma nenoteic, no kura brīža vispār drīkst iebilst pret būvatļauju, bet gan noteic, cik ilgi personām ir tiesības to darīt. Būvniecības likuma 15.panta otrās daļas piemērošanas gadījumā šis termiņš ir viens mēnesis, skaitot no dienas, kad izdarīta atzīme par projektēšanas nosacījumu izpildi.

Lejupielādēt

27.04.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-724/2021

Piespiedu dalītā īpašuma tiesiskais regulējums ir pieņemts kompromisa rezultātā, un ar to ir panākts pēc iespējas taisnīgākais līdzsvars starp zemes un uz tās esošās ēkas īpašnieka interesēm. Ēkas īpašnieka tiesības izlietot savas īpašuma tiesības veidā, kas dabiski un nepieciešami ir saistītas ar īpašnieka tiesībām, ietver, tostarp, tiesības lietot arī zināmu funkcionāli nepieciešamu zemes platību ap ēku. Jaunas būves būvniecība ēkai funkcionāli nepieciešamajā zemesgabala daļā var būt dabiski un nepieciešami saistīta ar ēkas ekspluatāciju. Līdz ar to piespiedu dalītā īpašuma gadījumā ēkas īpašnieka ierosinātai būvniecībai ēkai funkcionāli nepieciešamajā zemesgabala daļā, ciktāl tā dabiski un nepieciešami saistīta ar ēkas ekspluatāciju, nav pamata izvirzīt prasību saņemt attiecīgā zemesgabala īpašnieka saskaņojumu.

Lejupielādēt

01.03.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-645/2021

Lejupielādēt

08.04.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-586/2021

Situācijā, kur teritorijas plānojums aptver plašu atļautās izmantošanas spektru, pretējo interešu līdzsvarošana un atbilstošākā konkrētās teritorijas attīstības virziena rūpīga izsvēršana ir veicama būvieceres saskaņošanas procesā. Pašvaldībai ir jāsamēro attīstītāja vēlme, izmantot sev piederošo īpašumu veidā, ko formāli atļauj teritorijas plānošanas dokumentā iezīmētie atšķirīgie izmantošanas veidi, no vienas puses, un sabiedrības interese saglabāt dzīvestelpu ar tai raksturīgo apbūves veidu un arī tam pakārtoto dzīvesstilu, no otras puses. Pašvaldības atbildība atrast atbilstošāko attīstības risinājumu, kas būtu ilgtspējīgs un sociāli pamatots, šādā gadījumā tiek pārnesta uz būvatļaujas izdošanas procesu. Būvatļaujas izdošana tikai tad ir tiesiska, ja paredzētā būvniecība atbilst gan teritorijas plānojuma mērķim, kas nostiprināts Teritorijas plānošanas likuma ietvertajos teritorijas plānošanas principos, tostarp interešu saskaņotības principā.

Lejupielādēt

08.04.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-586/2021

1. Teritorijas attīstības plānošanas ilgtspējības princips sevī ietver to, ka teritorijas plānošanai ir jābūt tādai, lai spētu nodrošināt esošajām un nākamajām paaudzēm kvalitatīvu vidi, līdzsvarotu ekonomisko attīstību, racionālu dabas, cilvēku un materiālo resursu izmantošanu, dabas un kultūras mantojuma attīstību un saglabāšanu. Proti, lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību, teritorijas plānojuma izstrādē ir nodrošināma visaptverošu interešu saskaņošana - valsts, plānošanas reģionu, pašvaldību un privātās intereses. 2. Pašvaldība teritorijas attīstību plāno, izstrādājot savstarpēji saskaņotus plānošanas dokumentus – tā tiek sekmēta ilgtspējības principa nodrošināšana. Teritorijas plānojums iezīmē pilsētas attīstības iespējas, virzienus un aprobežojumus teritorijas plānotajai izmantošanai, kas ar lielāku detalizācijas pakāpi var tikt konkretizēti detālplānojumā, ja teritorijas plānojums konkrētajai teritorijai to pieprasa. Pašvaldības pieņemtajam attīstības risinājumam jābūt ilgtspējīgam un sociāli pamatotam, jo pašvaldība ir atbildīga par to, lai, tai piešķirtās rīcības brīvības robežās izstrādājot teritorijas plānojumus un nosakot attīstības risinājumus, tiktu rūpīgi izvērtēta šo risinājumu ietekme uz vidi un līdz ar to uz ikviena sabiedrības locekļa labklājība. 3. Novērtējot to, vai plānotā būviecere pēc būtības ir saderīga un harmoniski iekļausies konkrētajai teritorijai raksturīgajā vidē, ir jāskatās uz teritorijas attīstību kopumā. 4. Aplūkojot būvieceres atbilstību konkrētās pilsētas daļas vēsturiskajai apbūvei, ir vērtējams tas, kā ir veidojusies konkrētā teritorija, kāda apbūve tai raksturīga, vai tā ir klusa pilsētas telpa ar piemājas dārziņiem, plašu zaļo zonu, zemu satiksmes intensitāti un cilvēku kustību kopumā, vai arī tā atbilst pilsētvidei ar aktīvāku sabiedrisko dzīvi, vai tajā ir atrodami sabiedriskie un tūrisma objekti, tālab apgrozās lielāks cilvēku daudzums un ir augstāka kustības intensitāte, un attiecīgi viesu izmitināšanas objekta izvietošana tajā būtu iederīga.

Lejupielādēt

30.03.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-478/2021

Autortiesību likuma regulējums neierobežo iepazīšanos ar darbiem klātienē, neizsniedzot attiecīgo darbu kopijas, ja pieteicējas mērķis ir tikai iepazīties ar būvprojektiem, lai saprastu iestādes praksi attiecībā uz konkrētu prasību izvirzīšanu dzīvokļu sadalīšanas projektu izstrādē un to, vai iestāde savu lēmumu pieņemšanā ievēro vienlīdzības principu. Šajā situācijā ir svarīgi tas, ka nav konstatējams pieteicējas mērķis pētīt un tālāk izmantot autora radošā darba rezultātā tapušu darbu, bet gan pārliecināties, vai iestāde savu lēmumu pieņemšanā ir ievērojusi vienlīdzības principu. Tādējādi pieteicējas mērķis neaptver nevienu no Autortiesību likuma 15.panta pirmajā daļā uzskaitītajiem darba izmantošanas veidiem un būtu nesamērīgi prasīt, lai pirms iepazīšanās ar autordarbiem, tiktu iegūta darbu izmantošanas licence vai noslēgts licences līgums.

Lejupielādēt

31.03.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-402/2021

Būves drošuma kontroles ietvaros būvinspektors veic vienīgi vispārīgu būves vizuālo apskati, fiksējot un novērtējot redzamos bojājumus. Ja vēlāk būvvaldei, iepazīstoties ar būvinspektora atzinumu, ir pamatotas bažas par būves drošumu, ir jāpieņem uz risku izvērtējumu balstīts lēmums par to, kā un cik steidzami tālāk risināt ar būves drošumu saistītos jautājumus, tostarp, vai nepieciešams nekavējoties aizliegt būves ekspluatāciju. Tiesību normas neparedz un nebūtu arī saprātīgi pieprasīt, lai iestāde, pieņemot attiecīgu lēmumu, jau būtu vispusīgi un detalizēti pārbaudījusi visus ar būves drošumu saistītos aspektus. Tieši tāpēc viens no lēmumiem, ko iestāde šādā gadījumā papildus būves ekspluatācijas aizliegumam var noteikt, ir uzdot veikt būves, tās daļas vai iebūvēto būvizstrādājumu tehnisko izpēti. Būvinspektora un būvvaldes uz risku izvērtējumu balstītais būves drošuma izvērtējums var nesakrist ar vēlāk noskaidrotiem apstākļiem par būves faktisko drošumu. Tomēr tas pats par sevi nenozīmē, ka sākotnējais būves drošuma izvērtējums automātiski uzskatāms par prettiesisku. Ievērojot to, kādas intereses ir pretnostatāmas, iestādei izvērtējot, vai būve ir tik bīstama, lai nekavējoties aizliegtu tās ekspluatāciju, proti, cilvēku drošība, no vienas puses, un tiesības izmantot īpašumu (vai mājokli), no otras puses, – iestādes piesardzība, dodot priekšroku cilvēku drošībai, vispārīgi var būt attaisnojama. Vienlaikus, tā kā abas minētās intereses ir saistītas ar personas pamattiesībām, iestādes vērtējumam ir jābūt pienācīgi izsvērtam un pamatotam.

Lejupielādēt

08.10.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-394/2021

Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 33.1punkta izpratnē par personas vienīgo nekustamo īpašumu var atzīt vienīgi tādu dzīvokli, kurš pārbūvēts un apvienots, ievērojot normatīvo tiesību aktu prasības, proti, kurā nav veikta patvaļīga būvniecība. Kaut arī dzīvokļu apvienošana nav obligāti jānostiprina zemesgrāmatā, tomēr patvaļīga būvniecība nav vērtējama kā netipiska situācija, kurā persona varētu tikt atbrīvota no iedzīvotāju ienākuma nodokļa samaksas saistībām. Tādējādi personas nodokļu saistības ir vērtējamas kopsakarā ar nekustamajā īpašumā veiktās būvniecības tiesiskumu vai tās patvaļību, jo privātpersona nevar gūt tiesisku labumu no prettiesiskas rīcības. Prettiesiskas darbības būvniecības jomā privātpersonai nevar radīt labvēlīgas sekas nodokļu jomā.

Lejupielādēt

24.09.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-365/2021

1. Lai atzītu, ka notikusi patvaļīga būvniecība, jākonstatē, ka objekta būvniecība notikusi bez Būvniecības likumā un uz tā pamata izdotajos noteikumos paredzētā saskaņojuma saņemšanas vai pirms atzīmes par būvniecību atļaujošajā dokumentā paredzēto nosacījumu izpildi. Līdz ar to lietā par patvaļīgu būvniecību vispirms jāpārbauda, vai konkrētiem būvdarbiem vispār nepieciešams būvniecību atļaujošs saskaņojums. 2. Atbilstoši Būvniecības likumam un uz tā pamata izdotajiem Ministru kabineta noteikumiem personai ir pienākums iesniegt un būvniecības iestādei ir kompetence izskatīt būvniecības ieceres dokumentāciju žogu būvniecībai tikai tādā gadījumā, ja būvniecība iecerēta publiskajā ārtelpā. Pašvaldībai ir kompetence noteikt no minētā atšķirīgus noteikumus vienīgi tad, ja attiecīgs pilnvarojums tai paredzēts Būvniecības likumā vai uz tā pamata izdotajos Ministru kabineta noteikumos. 3. Tas, ka atbilstoši Ministru kabineta noteikumu regulējumam žogiem, ja tie tiek būvēti ārpus publiskās ārtelpas, nav nepieciešama būvniecības ieceres dokumentācija, nenozīmē, ka pašvaldība teritorijas plānošanas dokumentos vispār nav tiesīga ierobežot attiecīga veida objektu izvietošanu. Pašvaldība teritorijas plānošanas dokumentos dažādu objektu būvniecībai ir tiesīga noteikt prasības, kas ir jāievēro, piemēram, no vides estētikas vai teritorijas izmantošanas viedokļa. Turklāt pašvaldība ir arī tiesīga noteikt, ka iestāde, kura ir atbildīga par attiecīgo teritorijas plānošanas dokumentos norādīto prasību uzraudzību, ir tieši būvvalde. Tomēr tādā gadījumā process, kura ietvaros būvvalde pārbaudīs, vai privātpersona ir ievērojusi no teritorijas plānošanas dokumentiem izrietošās prasības, nebūs process par patvaļīgu būvniecību Būvniecības likuma izpratnē, bet gan cita veida process – process par pašvaldības teritorijas plānošanas dokumentos ietverto nosacījumu ievērošanu.

Lejupielādēt

02.07.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-362/2021

Atbilstoši tiesiskās paļāvības principam un iegūto tiesību saglabāšanas principam tiesības, kas reiz tiesiski iegūtas, ir aizsargājamas un nevar tikt atņemtas ar prettiesisku rīcību. Ja īpašumā tiesiski atradušās būves, ir prezumējams, ka visi kopīpašnieki bija piekrituši šo būvju esībai zemesgabalā, un būvju prettiesiska nojaukšana nevar atņemt īpašniekiem tiesības paļauties, ka viņu tiesības uz šo būvju esību tiks respektētas un aizsargātas. Ja ir konstatējams, ka pārējie kopīpašnieki zaudējuši būvi viena kopīpašnieka nelabticīgas rīcības dēļ, būves atjaunošanas procesā nav taisnīgi un samērīgi prasīt, lai tiktu saņemta piekrišana arī no prettiesiskās darbības veikušā kopīpašnieka (vai viņa tiesību pārņēmēja). Tas vien, ka prettiesisko darbību veikušais kopīpašnieks ir atsavinājis savu īpašumu, nevar atņemt pārējiem kopīpašniekiem tiesības atjaunot tiem prettiesiski atņemto īpašuma daļu.

Lejupielādēt

23.12.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-335/2021

Aizsargjoslu likuma 36.pantā paredzētie ierobežojumi būvdarbiem Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā ir attiecināmi arī uz meliorācijas sistēmas vienkāršoto renovāciju. Priekšnoteikums meliorācijas sistēmu vienkāršotai renovācijai ir tas, ka konkrētie darbi skar tikai vienu īpašumu. Nošķīrumu starp renovāciju un vienkāršoto renovāciju raksturo arī saskaņošanas procedūra kompetentajās iestādēs. Taču atšķirības ir saskatāmas procesā tiktāl, ka vienkāršotā renovācija neprasa tik detalizēta būvprojekta (ar skiču projekta un tehniskā projekta daļām) izstrādi un būvatļaujas saņemšanu, arī būvdarbu veikšanai ir mazāk formālas prasības. Lai arī būvniecības tiesiskais regulējums paredz mazāk formālu procedūru meliorācijas sistēmu vienkāršotai renovācijai, tas neizslēdz, ka var tikt noteikti ierobežojumi vides interesēs, neatkarīgi no tā, kādā procesā būvniecība īstenojama. Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 1.punkta „a” apakšpunktā paredzētais izņēmums, kas krasta kāpu aizsargjoslā pieļauj atjaunot vai restaurēt esošas ēkas un būves, ir attiecināms arī uz esošu meliorācijas būvju vienkāršotu renovāciju. Renovācija veicama ar nosacījumu, ka iecere tiek saskaņota ar attiecīgo Valsts vides dienesta reģionālo vides pārvaldi un tā atbilst vietējās pašvaldības teritorijas plānojumam. Apstāklis, ka meliorācijas sistēmu būvniecības procesā saskaņojumus sniedzošā iestāde nav vērsusi personas uzmanību uz šādu nepieciešamību un nav pieprasījusi saņemt tehniskos noteikumus no vides pārvaldes, neatbrīvo personu no pienākuma ievērot vides aizsardzību regulējošās tiesību normas.

Lejupielādēt

17.08.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-214/2021

1. Īslaicīgas lietošanas būves, arī sezonas būves ir tādas būves, kuras jau to būvniecības laikā paredzamā termiņā ir plānots nojaukt. Tieši ievērojot šādu būvju īslaicīgo raksturu, no kā prezumējams, ka šādas būves salīdzinājumā ar pastāvīgas lietošanas būvēm parasti mazāk ietekmē konkrētas teritorijas apbūvi un vides vērtības, likumdevējs attiecībā uz īslaicīgas lietošanas būvēm, tostarp arī sezonas ēkām, ir attiecinājis no pastāvīgas lietošanas būvēm atšķirīgu būvniecības tiesisko regulējumu – proti, vienkāršāku būvniecības kārtību, kas gan būvniecības ierosinātājam, gan būvvaldei prasa mazāk resursu. Tāpēc nav pieļaujams, ka īslaicīgas lietošanas būves faktiski tiek ekspluatētas ilglaicīgi, tās izmantojot tādām funkcijām, kādas parasti ir raksturīgas pastāvīgas lietošanas būvēm. Par tiesiskajam regulējumam atbilstošu nevar atzīt situāciju, kad īslaicīgas lietošanas būves īpašnieks, tuvojoties būves ekspluatācijas termiņa beigām, vienīgi formāli vēršas būvvaldē ar jaunu būvniecības dokumentāciju, lai saņemtu akceptu būves turpmākai ekspluatācijai, un šādā veidā būvi, kas pieteikta un saskaņota kā īslaicīgas lietošanas būve, faktiski izmanto ilglaicīgi kā pastāvīgu objektu. Šādas rīcības akceptēšana no iestādes puses būtībā nozīmē tiesiskā regulējuma, kas paredz būvju iedalījumu pastāvīgas un īslaicīgas lietošanas būvēs, apiešanu, un rada risku, ka konkrētā teritorijā pastāv tādi objekti, kuri attiecīgajā teritorijā ilgtermiņā vai nu vispār nav pieļaujami, vai kuru ilgtermiņa ietekme uz teritorijas attīstību, dabas un kultūras vērtībām nav pienācīgi izvērtēta. 2. Būvniecībai pludmalē izšķirošais ir tas, vai to pieļauj Aizsargjoslu likums, turklāt lēmuma par pastāvīgas apbūves pieļaujamību krasta kāpu aizsargjoslā un pludmalē pieņemšanā ir iesaistāma ne tikai pašvaldība, bet arī citi publiskās pārvaldes subjekti, tostarp kompetentā iestāde vides aizsardzības jomā. No saliekamiem elementiem būvētas patstāvīgas lietošanas būves ar inženiertīklu pieslēgumiem novietošana pludmalē faktiski ir vērtējama kā jaunas pastāvīga rakstura būves būvniecība, kas atbilstoši Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 3.punktā norādītajam izņēmuma gadījumam ir pieļaujama vienīgi tad, ja tai ir Valsts vides dienesta reģionālās vides pārvaldes saskaņojums. 3. Likumdevējs nolūkā aizsargāt un saglabāt Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastē esošās dabas un ar to saistītās vērtības un vienlaikus nodrošināt, ka tajā esošās vides vērtības ir pieejamas pēc iespējas plašākam sabiedrības lokam un kalpo visas sabiedrības interesēm, Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastei Aizsargjoslu likumā ir paredzējis augstu aizsardzības līmeni, tostarp noteicis vairākus būtiskus aprobežojumus. Kā viens no būtiskākajiem aprobežojumiem Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastē ir Aizsargjoslu likuma 36.panta otrajā daļā noteiktais vispārējais aizliegums krasta kāpu aizsargjoslā un pludmalē būvēt jaunas ēkas un būves un paplašināt esošās, izņemot, ja pastāv kāds no šajā likumā paredzētajiem izņēmuma gadījumiem. Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās un trešās daļas normas nevar tikt interpretētas atrauti viena no otras, bet ir interpretējamas to savstarpējā kopsakarā. Aizsargjoslu likuma 36.panta trešās daļas normu pamatjēga ir noteikt otrās daļas aizliegumam papildu aizliegumus, nevis atļaut to, kas aizliegts ar panta otro daļu. Piemēram, pašvaldība nevar, atsaucoties uz Aizsargjoslu likuma 36.panta trešās daļas 8.punktu, teritorijas plānojumā noteikt, ka pašvaldības administratīvajā teritorijā esošajā krasta kāpu aizsargjoslā un pludmalē ir pieļaujama tāda apbūve, kāda faktiski atbilst minētā panta otrās daļas 3.punktā norādītajam izņēmuma gadījumam un līdz ar to būtu pieļaujama vienīgi tādā gadījumā, ja tai būtu attiecīgās Valsts vides dienesta reģionālās vides pārvaldes saskaņojums.

Lejupielādēt

09.06.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-202/2021

Ja atsevišķā dzīvokļa īpašuma pārbūve tiek veikta, neskarot kopīpašumā esošo daļu vai citus dzīvokļu īpašumus, dzīvokļa īpašniekam nav nepieciešams saņemt dzīvokļu īpašnieku kopības piekrišanu. Arī gadījumā, ja atsevišķā īpašuma kopējā platība mainās, veicot tikai atsevišķā īpašuma pārbūvi, dzīvokļa īpašumā ietilpstošās kopīpašuma domājamās daļas apmērs nemainās un nav nepieciešams dzīvokļu kopības lēmums par kopīpašumā esošās daļas pārgrozīšanu. Savukārt gadījumā, ja atsevišķā īpašuma pārbūve skar kopīpašumā esošo daļu un/vai tās rezultātā mainās dzīvokļa īpašumā ietilpstošās kopīpašuma domājamās daļas apmērs, dzīvokļa īpašniekam nepieciešams saņemt dzīvokļu īpašnieku kopības piekrišanu. Arī tad, ja pārbūve ir skārusi dzīvojamās mājas kopīpašuma daļu, lai arī pati pārbūve ir veikta atsevišķā īpašuma robežās, kadastra datu aktualizācijai ir nepieciešama dzīvokļu īpašuma kopības piekrišana – vai nu tā būtu sniegta, piekrītot pieteicēju telpu grupas pārbūvei, vai arī pirms kadastra datu aktualizācijas.

Lejupielādēt

09.07.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-136/2021

1. Iesniedzot būvniecības ieceri, ir jābūt izstrādātiem būvprojektiem minimālā sastāvā, kam savukārt jāietver arī ģenerālplāns. Tādējādi būvniecības ieceres iesniegšanas brīdī ir jābūt skaidrībai par to, kur tieši konkrētajā zemesgabalā būve atradīsies un attiecīgi jābūt zināmai arī precīzai applūstošās teritorijas robežai, lai būves izvietojumu plānotu un ģenerālplānā norādītu ārpus šīs teritorijas. 2. Liegums veikt zemesgabalos būvniecību būtiski ierobežo Latvijas Republikas Satversmes 105.pantā aizsargātās personu tiesības uz īpašumu. Ir ļoti būtiski, vai konkrētajā gadījumā tiek konstatēts, ka konkrēti zemesgabali applūst pilnībā un tādēļ būvniecība tajos vispār nav pieļaujama, vai arī tie applūst tikai daļēji, un tieši kur atrodas applūstošās teritorijas robeža, aiz kuras būvniecība tomēr ir pieļaujama. Šādu lietu izskatīšanā ir jāņem vērā, ka dažādu valsts un pašvaldību institūciju rīcībā esošās ziņas par teritorijas applūšanas draudiem var nesakrist. Tas var būt saistīts gan ar ziņu iegūšanas laiku (jaunāki un vecāki dati), gan izmantotajām metodēm (aprēķini vai novērojumi dabā), gan arī mērogu, kādā dati atspoguļoti grafiski. Tāpat arī datu ieguves, apstrādes un interpretācijas metodes nemitīgi pilnveidojas, pieaug zināšanas par dažādu faktoru ietekmi uz vides procesiem. Tāpēc informācija, kas tiek iekļauta dažādos pārskatos, tai skaitā arī plānošanas dokumentos, samērā ātri var kļūt neaktuāla. Plūdu risku pārvaldības plāni ir nacionālas nozīmes plānošanas dokumenti un tiek pārskatīti un atjaunoti reizi sešos gados, pamatojoties uz tobrīd jaunāko un pilnīgāko informāciju plūdu risku identificēšanai un plūdu riskam pakļauto teritoriju noteikšanai. Tieši tādēļ tiesai savā spriedumā ir jāietver detalizēts pieejamās informācijas izvērtējums un pamatojums tam, kāpēc tiesa devusi priekšroku tieši konkrētam informācijas avotam. Proti, tiesas secinājumi par to, vai konkrētajā gadījumā būvniecība ir iecerēta ārpus applūstošās teritorijas robežām, prasa pienācīgā kārtā veiktu pierādījumu vērtēšanu un faktisko apstākļu noskaidrošanu un tiesa nav saistīta tikai ar kādu konkrētu pierādījumu, no kura var izdarīt secinājumu par teritorijas applūšanas varbūtību.

Lejupielādēt

11.10.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-108/2021

Interjera projekta īstenošana ir arhitektoniska un mākslinieciska rakstura darbību veikšana būves iekštelpās, kas neskar trešās personas, nesošās būvkonstrukcijas, slodzi nenesošās sienas, starpsienas un koplietošanas inženiertīklus. Interjera projekta īstenošanai nav nepieciešama būvatļauja, jo likumdevējs ir izvēlējies mazināt administratīvo slogu gadījumos, kad darbības neskar tādus būves elementus, kuru pārveidei var būt ietekme uz cilvēku dzīvību, veselību, vidi vai citām tiesībām un tiesiskajām interesēm vai tā nav būtiska. Savukārt, ja interjera projekta īstenošana paredz kādu no minētajām ietekmēm, ir nepieciešams izstrādāt būvniecības dokumentāciju, kuras veids savukārt ir atkarīgs no paredzētajiem būvdarbiem. Ja persona veic interjera projekta īstenošanas darbus un to laikā konstatē bojājumus ēkas nesošajās konstrukcijās, kuru labošanas darbiem ir nepieciešama būvniecības dokumentācija, tad būvdarbi nesošo būvkonstrukciju elementu nomaiņai neatbilst ne darbiem interjera projekta ietvaros, ne ēkas daļas vienkāršotajai atjaunošanai, bet ir uzskatāmi par būves daļas atjaunošanas darbiem. Proti, ja būves daļas atjaunošanas darbi tiek veikti bez būvatļaujas, tad tā ir uzskatāma par patvaļīgu būvniecību un būvinspektors var šādus būvdarbus apturēt būvniecības kontroles ietvaros.

Lejupielādēt

26.11.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-94/2021

1. Tehnisko noteikumu izsniegšana būvniecības vajadzībām var notikt gan privāto, gan publisko tiesību jomā. Tehniskie noteikumi, kurus privātpersonai izsniedz pašvaldības kapitālsabiedrība ar mērķi nodrošināt sabiedriskā transporta infrastruktūras saglabāšanu un aizsardzību, ir instruments, ar kura palīdzību pašvaldība ar sev piederošas kapitālsabiedrības starpniecību rūpējas par pašvaldības autonomajā funkcijā – organizēt sabiedriskā transporta pakalpojumus – ietilpstošo uzdevumu īstenošanu. Vienlaikus šādi tehniskie noteikumi kopā ar būvatļauju izvirza prasības konkrētās būvniecības veikšanai, proti, noteic to tiesisko ietvaru, kādā personai atļauts izmantot savu nekustamo īpašumu, veicot tajā būvdarbus. Šo iemeslu dēļ šādi tehniskie noteikumi aplūkojami kā izdoti publisko tiesību jomā, un tāpēc to tiesiskumu var pārbaudīt administratīvā procesa kārtībā. 2. Ceļu satiksmes likuma 7.1panta trešajā daļā ietvertais pienākums nekustamā īpašuma īpašniekam pašam par saviem līdzekļiem nodrošināt ceļa inženierbūves pārvietošanu ir nosakāms vienīgi tad, ja, izvērtējot konkrētā gadījuma faktiskos apstākļus, tostarp to, vai pārvietošana ir vajadzīga objektīvas nepieciešamības dēļ, secināms, ka tas ir adekvāti. Turklāt šāda pieeja – individuāla izvērtējuma rezultātā atrodot adekvātāko risinājumu – būtu attiecināma uz ikvienu gadījumu, kad tiesību normas paredz izdevumu segšanu saistībā ar nekustamā īpašuma īpašnieka darbībām objekta aizsargjoslā. Situācija, kad būves – garāžas – nojaukšana ir nepieciešama, jo būve ir sliktā stāvoklī, būves īpašniekam vairs nav nepieciešama, turklāt tās uzturēšana īpašniekam prasa finansiālus ieguldījumus, bet vienlaikus šīs būves nojaukšana nav iespējama bez ceļa inženierbūves pārvietošanas, ir vērtējama kā tāda, kurā konstatējama objektīva nepieciešamība iecerētajiem būvdarbiem un līdz ar to – objektīva nepieciešamība ceļa inženierbūves pārvietošanai. Šādā situācijā pienākums personai par saviem līdzekļiem pārvietot ceļa inženierbūvi, tātad sabiedriskā transporta infrastruktūras nodrošināšanas nolūkā tērēt savus līdzekļus, aplūkojams kā pārmērīgs upuris sabiedrības labā.

Lejupielādēt

29.10.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-73/2021

Būvlaides noteikšana var būt balstīta pašvaldību saistošajos noteikumos identificētos kritērijos – konkrēts būvlaides veids var tikt noteikts atbilstoši konkrētās teritorijas jau esošajai apbūvei vai atbilstoši tam, kāda kategorija ir noteikta ielai, pie kuras atrodas konkrētais zemesgabals. Lai arī obligātās būvlaides noteikšana kopumā rada būtisku īpašuma tiesību izmantošanas ierobežojumu, tas ir pieļaujams, ciktāl būvlaides noteikšana kopumā ir vērsta uz teritorijas plānošanas procesa mērķu sasniegšanu un tās noteikšanas pamatā ir rūpīgi izsvērti argumenti par konkrēta veida ierobežojuma nepieciešamību. Pašvaldībai, ievērojot teritorijas plānošanas principu prasības, ir jāveido tāda sistēma, kas jaunas apbūves gadījumā nodrošina līdzsvaru starp personas tiesībām izmantot savu īpašumu un sabiedrības interesēm vides vērtību aizsardzībā un sakārtotas pilsētvides veidošanā. Ja konkrētajai teritorijai nav izstrādāts detalizēts plānošanas dokuments, būvlaidi nosaka būvvalde, izdodot būvatļauju. Pārbaudot būvvaldes noteiktās būvlaides tiesiskumu, jāpārliecinās, vai būvvalde rīkojusies atbilstoši normatīvajiem aktiem un nav pieļāvusi rīcības brīvības izmantošanas kļūdas.

Lejupielādēt

07.04.2020. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-856/2020

Personai, ja tā vēlas risināt jautājumu par vides pieejamības prasību nodrošināšanu, ir iespējams izmantot vairākus mehānismus savu tiesību aizsardzībai. Ar prasījumu, lai vides pieejamības prasības tiek nodrošinātas, var vērsties institūcijā, kuras uzdevums ir konkrētajā jomā kontrolēt pieejamības prasību nodrošināšanu. Ar prasījumu, lai vides pieejamības prasības tiek nodrošinātas, var vērsties arī būvvaldē kā būvniecības procesu uzraugošajā institūcijā, ja strīds par pieejamības prasību nodrošināšanu ir saistīts ar jauna objekta būvniecību. Ja vides pieejamības prasības nav nodrošinājusi iestāde (arī privātpersona, kas darbojas publisko tiesību jomā), personai ir tiesības vērsties šajā, bet pēcāk – šīs iestādes augstākā iestādē – ar iebildumiem pret iestādes faktisko rīcību, kas izpaudusies kā bezdarbība, nenodrošinot atbilstošu piekļuvi. Ja jautājums par pieejamības prasību nodrošināšanu netiek atrisināts iestādē un persona vēršas tiesā, tas, kuras iestādes rīcības tiesiskums konkrētā procesa ietvaros vērtējams un no kuras iestādes pieprasāms veikt darbības vides pieejamības prasību nodrošināšanai, ir atkarīgs no personas konkrētajā gadījumā izvēlētā mehānisma savu tiesību aizsardzībai.

Lejupielādēt

04.11.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-412/2020

1. Lai teritoriju atzītu par publisko ārtelpu, tai ir jāatbilst trim kritērijiem: 1) sabiedrībai pieejama teritorija; 2) nodota publiskai lietošanai; 3) neatkarīgi no īpašuma publiskas vai privātas piederības. 2. Lai kādu teritoriju uzskatītu par publisku ārtelpu, tai jau sākotnēji tādai ir jābūt domātai. Respektīvi, sabiedrības (jeb neierobežota personu loka) intereses ir bijušas noteicošās, lai kādu teritoriju apzināti padarītu par vispārpieejamu. Ja kāds dārzs, parks vai pasāža nav iecerēta kā publiski pieejama, tad apstāklis, ka kāda persona no ārpuses tomēr attiecīgajā teritorijā faktiski var iekļūt, nemaina tās statusu noteikumu Ministru kabineta 2013.gada 30.aprīļa noteikumu Nr. 240 „Vispārīgie teritorijas plānošanas, izmantošanas un apbūves noteikumi” un līdz ar to arī Ministru kabineta 2017.gada 9.maija noteikumu Nr. 253 „Atsevišķu inženierbūvju būvnoteikumi” izpratnē. To nosaka apstāklis, ka teritorijas nodošanai publiskai lietošanai ir jābūt apzinātai.

Lejupielādēt

30.09.2020. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-411/2020

Vērtējot, vai būvinspektora atzinumā par patvaļīgu būvniecību noteiktie pienākumi rada jaunas tiesiskās sekas, ir būtiski nošķirt patvaļīgās būvniecības seku (radītās nelabvēlīgās ietekmes) paplašināšanos no situācijas, kurā būtībā tiek aplūkota jauna patstāvīga patvaļīgā būvniecība.

Lejupielādēt

27.11.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-331/2020

1. Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 4.punktā minētā kritērija (jauna apbūve krasta kāpu aizsargjoslā pieļaujama tikai tad, ja iepriekšējā apbūve ir likumīga) jēga ir noteikt, ka tiesības īstenot jaunu būvniecību ir atzīstamas tikai tad, ja būvniecība, kuras dēļ konkrētā teritorija jau ir ietekmēta, ir bijusi tiesiska, nevis patvaļīga. Proti, šīs prasības mērķis ir novērst situācijas, kurās tiesību būvēt avots būtu iepriekš īstenota prettiesiska rīcība – patvaļīga būvniecība. Tā kā patvaļīga būvniecība pati par sevi ir prettiesiska rīcība, tā nevar ilgtermiņā radīt personai kādas priekšrocības (tostarp – tiesības būvēt krasta kāpu aizsargjoslā). Šajā ziņā nav arī izšķirošas nozīmes, vai patvaļīgu būvniecību krasta kāpu aizsargjoslā būtu veikusi persona, kura pati vēlāk vēlas īstenot tiesisku būvniecību, vai nekustamā īpašuma iepriekšējie īpašnieki. 2. Pārbaudot, vai iepriekšējā senā apbūve bijusi likumīga, noskaidroto apstākļu vērtējumā jāņem vērā mērķis, kāpēc šāds kritērijs likumā noteikts.

Lejupielādēt

28.09.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-313/2020

1. No normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhijas viedokļa detālplānojums, kas apstiprināts pašvaldības saistošo noteikumu veidā, un teritorijas plānojums ir normatīvie akti ar vienādu juridisko spēku. Tomēr vienlaikus ņemams vērā, ka normatīvajos aktos, kas regulē teritorijas plānošanu, ir arī noteikta detālplānojuma un teritorijas plānojuma savstarpējā hierarhija no teritorijas plānošanas dokumentu hierarhijas viedokļa. 2. Vispārīgi detālplānojumā var vienīgi detalizēt vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā noteikto teritorijas plānoto (atļauto) izmantošanu, nevis noteikt tādu teritorijas plānoto izmantošanu, kas vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā attiecīgajai teritorijai nebija noteikta. No vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā noteiktās teritorijas plānotās (atļautās) izmantošanas atšķirīga attiecīgās teritorijas plānotā izmantošana detālplānojumā var tikt noteikta tikai tiesību normās paredzētā izņēmuma gadījumā.

Lejupielādēt

26.11.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-309/2020

Lejupielādēt

26.10.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-287/2020

Lejupielādēt

29.05.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-257/2020

Lejupielādēt

05.11.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-207/2020

Ēkas pārbūves veikšana kā tāda var ietekmēt (un parasti ietekmē) konkrētas teritorijas apbūves struktūru, tāpat kā radīt ietekmi uz apkārtējo teritoriju un tās attīstības iespējām. Savukārt detālplānojuma izstrāde kopumā ir piemērots instruments, lai šo būvniecības ietekmi, attiecīgas apbūves pieļaujamību, kā arī tās iekļaušanos apkārtējā vidē novērtētu. Tomēr, lai pamatotu detālplānojuma izstrādi, nepieciešams, lai plānotā pārbūve ietekmētu konkrētā zemesgabala apbūvi, apkārtējās teritorijas attīstību vai vidi kā tādu.

Lejupielādēt

09.07.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-205/2020

Dzīvokļa īpašuma likuma normas pēc būtības nostiprina to pašu principu, kas noteikts Civillikuma 1068.panta pirmajā daļā, proti, ka ar kopīpašumu visi kopīpašnieki rīkojas kopīgi. Tādējādi, ja dzīvokļa īpašnieka plānotā būvniecība ietekmē kopīpašumā esošo daļu, tostarp ietekmējot arī pārējo kopīpašnieku domājamo daļu apmēru, šādas būvniecības veikšanai nepieciešams saņemt visu dzīvokļu īpašnieku kopības piekrišanu.

Lejupielādēt

31.03.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-149/2020

Enerģētikas likums pienākumu nodrošināt piekļuves iespējas elektrisko tīklu objektiem ir noteicis tās zemes (vai ēkas) īpašniekam, kurā attiecīgais objekts atrodas. Aizsargjoslu likuma normas nedod tiesības pieprasīt, lai citas personas nodrošinātu piekļuvi uz personas zemesgabala esošam transformatoram. Piekļuves elektrisko tīklu objektam nodrošināšanai jānotiek, zemes, uz kuras atrodas elektrisko tīklu objekts, īpašniekam plānojot vispirms savu īpašumu (atbilstoši izvietojot būves). Ja noteiktu apstākļu dēļ tas nav iespējams, tad piekļuves nodrošināšana caur citām personām piederošu īpašumu ir laikus jārisina ar servitūta noteikšanu. Ja nekustamā īpašuma īpašnieks pats nav izpildījis pienākumu nodrošināt vajadzīgās piekļuves iespējas savā īpašumā esošam transformatoram, tam nav pamata sagaidīt, ka citas personas šādu piekļuvi nodrošinās viņa vietā, proti, ka tas tiks nodrošināts uz citu personu īpašuma rēķina.

Lejupielādēt

31.01.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-144/2020

Ministru kabineta 2004.gada 17.februāra noteikumu Nr. 82 „Ugunsdrošības noteikumi” 103.punktā ietvertā vārdkopa „ugunsaizsardzības sistēma” interpretējama tādējādi, ka ar to ir jāsaprot tikai tāda sistēma, kas ir pieslēdzama, ja tā ir tikai atslēgta, vai salabojama, ja tā izgājusi no ierindas, taču to nevar attiecināt uz kādreiz darbojošās signalizācijas sistēmas atsevišķiem elementiem (sistēmas atliekām), kura faktiski ir nevis jāsalabo, bet gan ir pilnībā jāaizvieto. Turklāt jāņem vērā arī šo noteikumu 118.punktā noteiktais, ka automātisko ugunsaizsardzības iekārtu ekspluatācijas termiņš nedrīkst pārsniegt ražotāja noteikto.

Lejupielādēt

28.04.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-103/2020

1. No Nekustamā īpašuma valsts kadastra likuma 6.panta otrās daļas izriet, ka Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā nekustamā īpašuma sastāvā nevar būt reģistrētas būves, par kurām dienestā nav iesniegti būvju tiesisku iegūšanu apliecinoši dokumenti. Tas būtu pretrunā nekustamā īpašuma veidošanas principiem un kadastra darbību regulējošām tiesību normām. 2. Nekustamā īpašuma valsts kadastra likuma 7.panta pirmās daļas 2.punkta „d” apakšpunkts attiecas uz tādu nekustamo īpašumu, kas saskaņā ar likumu ir atzīstams par nekustamo īpašumu, taču nav ierakstāms zemesgrāmatā, bet tikai Kadastra informācijas sistēmā. Tas nozīmē, ka šī norma neattiecas uz būvēm, kas ierakstāmas zemesgrāmatā.

Lejupielādēt

28.04.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-103/2020

Valsts zemes dienests Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā var reģistrēt personu kā būvju īpašnieku, tikai pamatojoties uz dokumentiem, kas apliecina būves tiesisku iegūša

Lejupielādēt

28.05.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-77/2020

Situācijā, kurā nekustamajā īpašumā atrodas ūdensapgādes komunikācijas, kuru aizsardzībai Aizsargjoslu likums ir izvirzījis virkni ierobežojumu, no šā likuma izrietošās prasības jaunas būvniecības gadījumā respektējamas neatkarīgi no tā, vai attiecīgie aprobežojumi ir ierakstīti zemesgrāmatā vai attēloti teritorijas plānojumā.

Lejupielādēt

06.08.2019. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1445/2019

1.Būvvaldes uzdevums būvniecības procesā ir pārbaudīt būvniecības ieceres un būvprojekta atbilstību tiesību normām. Būvvalde pati nenosaka būvniecības ieceres apjomu, būvprojekta risinājumus, bet vienmēr tikai pārbauda to, ko iesniedz būvniecības ierosinātāji. Tikai un vienīgi būvniecība ierosinātājs ir tas, kas iesniedz konkrētu būvniecības ieceri un konkrētus tās risinājumus būvvaldē. 2.Būvniecības likumā nav paredzēts tāds tiesību institūts, kā būvprojekta sadalīšana. No Būvniecības likuma regulējuma kopumā izriet, ka iespējami risinājuma varianti ir izmaiņu veikšana būvprojektā vai jauns būvprojekts. 3.Būvvalde nevar nodalīt no sākotnējās būvniecības ieceres (būvprojekta, būvatļaujas) kādu daļu, ja būvniecības ierosinātājs vispirms pats nav šādu daļu nodalījis. Bez attiecīgiem projekta dokumentiem būvvaldei nav tiesiska pamata lemt par personai vēlamajām būvniecības ieceres izmaiņām. Savukārt tas, vai konkrēta precizēta būvniecības iecere (būvprojekts, tā izmaiņas) konkrētajā gadījumā ir pieļaujama, ir jāvērtē būvvaldei.

Lejupielādēt

30.12.2019. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1233/2019

Lai persona individuāli varētu izteikt iebildumus pret dzīvokļu īpašnieku kopības izlemtiem jautājumiem, jāizpildās vienam no šādiem kritērijiem: 1) dzīvokļu īpašnieku kopības lēmums nav pieņemts atbilstošā procedūrā; 2) būvvaldes akcepts skar tieši personas kā atsevišķa dzīvokļa īpašnieka tiesības vai tiesiskās intereses.

Lejupielādēt

15.02.2019. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-922/2019

1. No Būvniecības likuma 21.panta devītās daļas izriet, ka tajos gadījumos, kad pašvaldība konstatējusi, ka būve sava tehniskā stāvokļa dēļ kļuvusi bīstama, tai ir pienākums reaģēt un pieņemt lēmumu, ar kuru būves īpašniekam tiek uzdots būves sakārtot (vai nojaukt). Tiesības pieprasīt minēto darbību veikšanu ir jebkurai personai, kuras pašas vai tās nekustamā īpašuma apdraudējumu bīstamā būve rada vai varētu radīt. 2. Konstatējums par to, ka būves atzīstamas par bīstamām, var būt pamats šo būvju īpašniekam piemērot paaugstinātu nekustamā īpašuma nodokļa likmi. Tomēr tiesību normas neparedz personām subjektīvās tiesības pieprasīt, lai citai personai tiktu piemērots paaugstināts nekustamā īpašuma nodoklis. Līdz ar to nav atzīstamas personu tiesības vērsties iestādē un tiesā ar prasījumu par būvju bīstamības konstatēšanu paaugstināta nekustamā īpašuma nodokļa aprēķināšanas nolūkā.

Lejupielādēt

06.08.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-664/2019

Būves uzbūvēšana pati par sevi jau ir ietekmējusi vidi. Tāpat vidi ietekmētu arī būves nojaukšana. Kamēr paredzētās būvniecības vietā atrodas patvaļīgi uzbūvēta būve un kamēr nav novērtēta tās turpmāka atrašanās šajā vietā, jautājums par tehniskajiem noteikumiem jaunas būves būvniecībai nav galīgi izlemjams. Valsts vides dienesta saprātīga un racionāla iesaiste ir nepieciešama, gan novērtējot iespējamību vispār saglabāt patvaļīgi uzbūvēto būvi, ja pašvaldības būvvalde šādu risinājumu sāktu apsvērt, gan paredzot noteikumus tās nojaukšanai vidi mazāk ietekmējošā veidā, ja tāds lēmums tiktu pieņemts. Proti, ir jārespektē Būvniecības likums, likums „Par ietekmes uz vidi novērtējumu” un uz tā pamata izdotie Ministru kabineta 2015.gada 27.janvāra noteikumu Nr. 30 „Kārtība, kādā Valsts vides dienests izdod tehniskos noteikumus paredzētajai darbībai”, lai ļautu pildīt Valsts vides dienestam tā funkciju gan attiecībā uz jau patvaļīgi uzbūvētas būves ietekmi uz vidi (post factum), gan attiecībā uz turpmākām darbībām attiecīgajā vietā, rēķinoties tieši ar izveidojušos situāciju.

Lejupielādēt

10.10.2019. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-366/2019

Būvvalde nevar ar iekšējo normatīvo aktu savu kompetenci lemt aizliegt būves vai atsevišķas telpas ekspluatāciju un uzdot atjaunot iepriekšējo stāvokli nodot būvinspektoram.

Lejupielādēt

10.10.2019. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-366/2019

Lēmums par patvaļīgas būvniecības novēršanu būtībā sastāv no divām daļām – secinājuma par patvaļīgas būvniecības esību un konkrēta veida pienākuma saistībā ar šīs būvniecības novēršanu noteikšanas. Tādējādi, izvērtējot lēmuma, ar kuru uzdots pārtraukt patvaļīgu būvniecību, tiesiskumu, vispirms izšķirams jautājums, vai ir konstatējama patvaļīgā būvniecība, savukārt tikai pēc tam, ja šāda būvniecība ir konstatējama, ir pamats pievērsties tam, kādas darbības saistībā ar patvaļīgās būvniecības novēršanu konkrētajā gadījumā bija paredzamas.

Lejupielādēt

26.04.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-262/2019

1. Lēmuma par patvaļīgās būvniecības novēršanu primārais mērķis ir novērst prettiesiskas situācijas pastāvēšanu. Tādējādi šā lēmuma pieņemšana pati par sevi ir saistāma ar konkrētā patvaļīgās būvniecības objekta sakārtošanu, nevis vainīgās personas sodīšanu. 2. Nekustamā īpašuma īpašnieks ir persona, kuras ekskluzīvā varā ir lemt par sava īpašuma izmantošanu, uzturēšanu un attiecīgi arī apbūvi. Vienlaikus līdzās nekustamā īpašuma īpašnieka tiesībām pastāv arī pienākums atbildēt par īpašuma izmantošanas (tostarp, apbūves) atbilstību tiesību normu prasībām. Tāpēc parasti tieši nekustamā īpašuma īpašnieks uzskatāms par personu, kuras uzdevums ir novērst tās īpašumā esošu patvaļīgu būvniecību.

Lejupielādēt

28.02.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-254/2019

1. Atsevišķa dokumenta formā sniegtam kopīpašnieka saskaņojumam jābūt noformētam tādējādi, lai no tā izrietētu nepārprotama piekrišana būvdarbiem. Minētais, vērtējot kopīpašnieku saskaņojumu būvniecībai kopīpašumā, nav saprotams tādējādi, ka atsevišķajā procesuālajā dokumentā obligāti jābūt uzskaitītiem konkrētiem būvniecības darbiem, kuriem kopīpašnieki piekrīt. Tomēr prasība noformēt saskaņojumu nepārprotami paredz, ka no saskaņojuma jābūt saprotamam, ka kopīpašnieks patiešām piekritis konkrēta veida būvdarbiem konkrētajā kopīpašuma daļā. 2. Primāri vērtējums par to, vai būvniecības iecere atbilst normatīvo aktu prasībām, ir tās iestādes kompetencē, kas izsniedz būvniecību atļaujošo administratīvo aktu. Savukārt kopīpašnieka saskaņojuma esība pati par sevi neapstiprina, ka plānotā būvniecība atbilst normatīvo aktu prasībām, jo saskaņojuma mērķis ir apliecināt, ka kopīpašnieks piekrīt tieši konkrēta veida izmaiņām savā nekustamajā īpašumā. Būvniecībai ir jāatbilst normatīvo aktu prasībām neatkarīgi no tā, vai minētais ir tieši noteikts, kopīpašniekiem vienojoties par nekustamā īpašuma lietošanu un apbūvi.

Lejupielādēt

18.12.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-249/2019

Lejupielādēt

28.10.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-222/2019

1. Vispārīgi komunikācijas tīkla izbūve un no tā izrietošās sekas – aizsargjoslas izveide – ir saskaņojama ar zemesgabala, kuru konkrētais ierobežojums skar, īpašnieku vai tiesisko valdītāju. Šīs prasības mērķis ir nodrošināt, lai objekta būvniecība un attiecīgi ietekme, kādu šī būvniecība rada, nenotiktu bez zemesgabala īpašnieka ziņas, tādējādi nodrošinot, lai nesamērīgi netiktu ierobežotas privātpersonas īpašuma tiesības. 2. Tiesību normu piemērošanai kopumā ir jābūt vērstai uz tiesiskuma nodrošināšanu. Tāpēc, ja, piemērojot rakstīto tiesību normu, tiek sasniegts acīmredzami netaisnīgs rezultāts, padotība taisnīguma principam prasa, lai tiktu meklēts cits, pēc iespējas taisnīgāks risinājums. Līdz ar to gadījumā, ja konstatējama personas formāla atsaukšanās uz tiesībām nesaskaņot komunālo pakalpojumu sniedzēja izbūvētus objektus, var būt pieļaujams atkāpties no tiesību normās nostiprinātajām prasībām respektēt personas īpašuma tiesības un saņemt personas piekrišanu būvniecībai, ja šīs atkāpes rezultātā radītais personas īpašuma tiesību ierobežojums nav būtisks, bet būvniecības veikšanu pamato pretstatīto interešu samērošanas nepieciešamība.

Lejupielādēt

29.05.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-214/2019

Vērtējot, vai ir notikusi patvaļīga būvniecība, vispirms (ja par to ir strīds) jāpārbauda, vai konkrētie darbi vispār pakļaujas būvniecības tiesiskajam regulējumam. Tikai tad, kad ir noskaidrots, ka konkrēta veida darbi pakļaujas būvniecības tiesiskajam regulējumam, pārbaudāms, vai un kāda būvniecības dokumentācija bija jāsaņem attiecīgo darbu veikšanai. Pēc tam, kad gūta pārliecība, ka veiktie darbi pakļaujas būvniecību regulējošajām prasībām un šīs prasības nepamatoti nav ievērotas, iespējams pievērsties jautājumam, kā atbilstoši spēkā esošo tiesību normu prasībām risināms jautājumus par patvaļīgās būvniecības novēršanu.

Lejupielādēt

16.09.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-201/2019

No Civillikuma 1068.panta un taisnīguma principa izriet vispārīgs princips, ka situācijā, kurā patvaļīgu būvniecību kopīpašumā veicis viens no kopīpašniekiem, šis kopīpašnieks ir atbildīgs par patvaļīgās būvniecības novēršanu. Atbildība par patvaļīgas būvniecības novēršanu šādā situācijā gulstas uz personu, kura ir atbildīga par pašu patvaļīgo būvniecību. Ja persona no kopīpašnieka, kas viņam atsevišķā lietošanā nodotajās telpās īstenojis būvniecību, iegādājas kopīpašuma domājamās daļas un kļūst par attiecīgo telpu lietotāju, šai personai ir jārēķinās, ka tās uzdevums nākotnē būs attiecīgā būvniecības procesa noslēgšana – tiesiskā būvniecības procesā īstenotas būvniecības nodošana ekspluatācijā vai prettiesiskā būvniecības procesā radīto seku novēršana.

Lejupielādēt

18.10.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-82/2019

Pastāvot modelim, kurā teritorijai paredzēti daudzi tās izmantošanas nolūki, lielāka atbildība vides aizsardzības, harmoniskas apbūves un citu ar teritorijas plānošanas procesa būtību saistīto interešu aizsardzībā var tikt pārnesta uz iestādi būvatļaujas izdošanas procesā, jo šādos apstākļos tieši būvatļaujas izdošanas procesam ir jāsasniedz plānošanas procesa jēga.

Lejupielādēt

30.09.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-67/2019

Civillikuma 1068.panta trešā daļa ir vērsta uz efektīvu kopīpašuma apdraudējuma novēršanu. Līdzekļiem, kas tiek izmantoti šā apdraudējuma novēršanai, jābūt objektīvi nepieciešamiem un konkrētajam gadījumam adekvātiem. Par Civillikuma 1068.panta trešajā daļā nostiprinātajam izņēmumam atbilstošu nav uzskatāma tāda atsevišķa kopīpašnieka rīcība, kurā apdraudējuma novēršana faktiski ir blakus faktors atsevišķā kopīpašnieka personisko interešu īstenošanai vai gadījumā, ja situācija objektīvi nav ārkārtēja un tādējādi neprasa nekavējošu rīcību.

Lejupielādēt

18.10.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-65/2019

Lejupielādēt

23.09.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-59/2019

Lejupielādēt

05.06.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-30/2019

1. Kopīpašnieka piekrišanas došana būvniecībai ir kopīpašnieku civiltiesiskās attiecības. Piekrišanas došana ir darījums kopīpašnieku starpā, kurš vispārīgi, tas ir, ja vien paši darījuma dalībnieki tieši nav vienojušies par ko citu vai nav konstatējams gribas īstuma trūkums, proti, nepastāv maldības, spaidu vai viltus apstākļi, nav atsaucams. Tāpat tas nav ierobežots ar termiņu. Apstāklis, ka būvniecības procesa laikā ir mainījies kopīpašnieks un pati veiktā būvniecība pilnībā neatbilst obligātajiem noteikumiem par to, pats par sevi neiznīcina saņemtās un īstenotās (vai īstenot uzsāktās) piekrišanas spēku. 2.Tā kā kopīpašuma gadījumā būvniecība vispār nav iespējama bez kopīpašnieka piekrišanas, tās saņemšanai piemērots brīdis ir tieši, ierosinot būvniecības ieceri.

Lejupielādēt

12.07.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-9/2019

Lemjot par būves nodošanu ekspluatācijā, tās atbilstība normatīvajiem aktiem būvniecības jomā pārbaudāma tajos jautājumos vai risinājumos, kurus nenosaka būvprojekts. Būves atbilstības normatīvajiem aktiem būvniecības jomā pārbaude nav saprotama tādējādi, ka persona var prasīt šīs pārbaudes ietiekšanos būvprojekta un būvatļaujas tiesiskuma pārvērtēšanā. Pretējā gadījumā netiktu nodrošināta tiesiskā stabilitāte un noteiktība, kas vispārīgi kalpo būvētāja tiesiskajām interesēm rēķināties ar to, ka, noteiktā kārtībā noslēdzoties attiecīgai būvniecības procesa daļai, skartās personas pret to vairs nevar izteikt iebildumus, bet būvētājs var noslēgt būvniecības procesu un sākt būves ekspluatāciju.

Lejupielādēt

13.07.2018. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1281/2018

Būvniecības likuma 16.panta trešajā daļā nostiprinātās būvprojekta izstrādātāja tiesības būt par autoruzraugu ir cieši saistītas ar pašu būvprojekta izstrādātāju kā personu, kurai vislabāk zināmi būvprojektā paredzētie risinājumi un kurai no tiesību normām izriet atbildība par būvprojekta atbilstību tiesību normu prasībām. Līdz ar to secināms, ka ekskluzīvas tiesības veikt autoruzraudzību ir tieši pašam būvprojekta izstrādātājam, savukārt pēc tam autoruzrauga izvēle ir atstāta pasūtītāja ziņā, ja būvprojekta izstrādātājs vai secīgi projektēšanā iesaistītais būvspeciālists nevēlas vai nespēj pats veikt autoruzraudzību.

Lejupielādēt

26.01.2018. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-757/2018

1. Tiesības saņemt nepieciešamo informāciju un tiesības piedalīties vidi ietekmējošu lēmumu pieņemšanā ir cieši saistītas, jo nav iespējams efektīvi un pilnvērtīgi īstenot tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā, ja nav pieejama visa informācija, kas var būt nozīmīga, lai attiecīgo lēmumu pieņemtu. Savukārt sabiedrības līdzdalības tiesību efektīva īstenošana ir būtiska, lai nodrošinātu, ka, pieņemot vidi ietekmējošus lēmumus, iestāde pienācīgi apsver vides aizsardzības intereses un netiek pieļauts neattaisnojams kaitējums videi. Līdz ar to prasība, lai sabiedrībai būtu nodrošinātas pienācīgas iespējas sabiedriskās apspriešanas ietvaros iegūt informāciju par plānoto būvniecību un izteikt savu viedokli, ir nesaraujami saistīta un izšķiroši ietekmē arī to, kā nodrošināt, lai konkrēta būvniecība nepārkāptu vides normatīvos aktus vai neradītu būtisku (nesamērīgu) kaitējumu videi. 2. Lai sabiedrības līdzdalības tiesību īstenošana būtu efektīva, sabiedrības rīcībā ir jābūt instrumentiem, ar kuru palīdzību tiesas kontrolei iespējams pakļaut būvniecību uzraugošās iestādes rīcību, atsakoties no sabiedrības līdzdalības tiesību nodrošināšanas būvniecības procesā. Tāpēc situācijā, kad pastāv pietiekams pamats bažām, ka pašvaldība ir pieļāvusi sabiedrības līdzdalības tiesību pārkāpumu, tas, ka persona, iebilstot pret būvatļauju, nevar norādīt detalizētu informāciju par konkrētiem vides kaitējuma draudiem, pats par sevi nav pietiekams iemesls, lai secinātu, ka tātad pieteikums nav iesniegts vides aizsardzības interešu nodrošināšanas nolūkā.

Lejupielādēt

11.01.2018. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-755/2018

Lejupielādēt

26.06.2018. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-631/2018

Patvaļīgi uzbūvēto šķūņu nojaukšanai nav nepieciešama dzīvokļu īpašnieku kopības piekrišana. Proti, neatkarīgi no tā, vai dzīvokļu īpašnieku kopība piekrīt vai nepiekrīt patvaļīgi uzbūvēto būvju nojaukšanai, tās jānojauc, ja tas izriet no normatīvajiem aktiem. Individuāls pienākums nojaukt patvaļīgi uzbūvētās būves tiek noteikts administratīvā akta formā.

Lejupielādēt

20.12.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-506/2018

Būvatļauja kā būvniecību atļaujošais administratīvais akts tiek izdota ne tikai būves kā tehniskas vienības izvietošanai noteiktā telpā (zemesgabalā), bet ar būvatļauju tiek atļauts arī konkrēts būves izmantošanas veids. Tāpēc būvatļaujas tiesiskuma pārbaudes tvērumā ietilpst arī argumenti, kas attiecas uz būvatļaujā paredzētā būves izmantošanas veida un faktiski plānotā būves izmantošanas veida savstarpēju neatbilstību un šādas neatbilstības radītu tiesību normu pārkāpumu. Ja būvatļaujas tiesiskuma pārbaudes ietvaros iespējams konstatēt, ka būvatļaujā paredzētais būves lietošanas veids neatbilst faktiski ieplānotajam būves lietošanas veidam, tas var būt pamats būvatļauju atcelt.

Lejupielādēt

21.12.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-261/2018

Lejupielādēt

17.04.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-173/2018

Lejupielādēt

09.01.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-77/2018

Teritorijas plānošanā tiek ievērots princips, ka noteicošs ir augstāka līmeņa teritorijas plānošanas dokuments; zemāka līmeņa teritorijas plānojums detalizē, bet nedrīkst pēc būtības grozīt augstāka līmeņa teritorijas plānojumu.

Lejupielādēt

25.05.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-29/2018

Lejupielādēt

30.01.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-22/2018

Vēlāku starplēmumu, kā arī administratīvā akta procesuāltiesiski vai materiāltiesiski trūkumi paši par sevi nepadara par prettiesisku arī sākotnējo starplēmumu. Proti, tas vien, ka būvprojekta akcepts un no tā izrietošā būvatļauja atzīta par prettiesisku, pats par sevi nenozīmē, ka par prettiesisku ir atzīstams arī plānošanas un arhitektūras uzdevums. Ja plānošanas un arhitektūras uzdevuma prettiesiskums nav konstatējams, nav pamata uzskatīt, ka pasūtītājs būvniecības ieceri nevar īstenot pareizā veidā, uz derīga plānošanas un arhitektūras uzdevuma pamata novēršot tehniskā projekta trūkumus un saņemot projekta akceptu un būvatļauju. Tikai tad, ja būvniecības procesa ietvaros vēlāk pieņemtais lēmums un arī būvatļaujas prettiesiskums izriet no sākotnējā starplēmuma – plānošanas un arhitektūras uzdevuma, ir pamats atzīt, ka būvniecības process ir rosināms no jauna.

Lejupielādēt

22.12.2017. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1488/2017

Situācijā, kad būvinspektors konstatē patvaļīgu būvniecību, viņa pienākums ir apturēt būvdarbus un uzrakstīt atzinumu, kurā izklāstīts pamatojums šādam konstatējumam. Šāds būvinspektora atzinums vispārīgi ir starplēmums. Savukārt iestāde pēc tam pieņem administratīvo aktu, kurā tā vēlreiz atzīst vai neatzīst patvaļīgas būvniecības esību.

Lejupielādēt

21.12.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-1104/2017

1. Autoruzraudzības mērķis ir nodrošināt būvprojekta autora tiesības īstenot būvprojekta autentisku realizāciju dabā, nepieļaujot būvniecības dalībnieku patvaļīgas atkāpes no akceptētā būvprojekta, kā arī saistošo normatīvo aktu un standartu pārkāpumus būvdarbu gaitā. 2. Autoruzrauga kompetence nav deklaratīva, prasot formālu iesaisti. Autoruzraudzība tāpat kā būvniecības process kopumā ir vērsts uz galarezultātā uzbūvēto objektu, proti, tam ir jābūt stabilam, drošam un stipram. Lai tas var kalpot cilvēkiem, neapdraudot to veselību un dzīvību.

Lejupielādēt

08.06.2017. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-958/2017

Būvdarbus drīkst uzsākt pēc tam, kad būvvalde ir izdarījusi atzīmi būvatļaujā par visu tajā ietverto projektēšanas nosacījumu izpildi, būvdarbu uzsākšanas nosacījumu izpildi un būvatļauja kļuvusi neapstrīdama. Šāda atzīme par projektēšanas nosacījumu izpildi ir procesuāls lēmums, ar kuru iestāde apliecina, ka būvprojekts atbilst būvatļaujas nosacījumiem un būvdarbus var uzsākt. Tādējādi ar atzīmes izdarīšanu tiek noskaidrota iepriekš izdotā administratīvā akta spēkā esība. Tiesai, pieņemot pieteikumu par atzīmes par projektēšanas nosacījumu izpildi atcelšanu, saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 1.panta trešās daļas 3.punktu jāvērtē, vai procesuālais lēmums – atzīme – būtiski skar pieteicēja tiesības vai tiesiskās intereses vai būtiski apgrūtina to īstenošanu.

Lejupielādēt

19.12.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-330/2017

1. Pasūtītājam (būvētājam) pirmais jautājums, kas ir jārisina – nodrošināt, lai būve ir faktiski uzbūvēta atbilstoši akceptētajam projektam. Ar būvatļauju atļauta tieši tā būvniecība, kas ietverta akceptētajā projektā, novirzes no projekta vai būvēšana bez projekta un būvatļaujas ir patvaļīga būvniecība. 2. Sarkano līniju izvietojums, kas noteikts detālplānojumā (atbilstoši tobrīd spēkā esošajam regulējumam – saistošajos noteikumos, kas ir ārējs normatīvais akts un kura precīzs saturs ar grafisko daļu ir pieejams pašvaldībā), ir jāuzskata par tādu, kas ir zināms ikvienai personai. Arī praktiskā ziņā ir racionāli sagaidīt no zemesgabala pircēja un būvētāja, ka tie noskaidros, kāds ir attiecīgās teritorijas plānojuma saturs un vai ir izstrādāts detālplānojums, jo šie tiesību akti paredz konkrētus noteikumus zemesgabala izmantošanai.

Lejupielādēt

27.12.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-101/2017

Ja kompetentā iestāde būvniecības laikā, to apzinoties, ir pieļāvusi žoga būvniecību un reizē ar mājas nodošanu ekspluatācijā to galīgi akceptējusi, tad apstāklim, ka formāli žogs nav iekļauts objekta sastāvā būvprojektā, būvatļaujā un aktā par būves nodošanu ekspluatācijā, nevajadzētu šīs būves būvniecībai piešķirt patvaļības raksturu un novest pie tās nojaukšanas. Citiem vārdiem, nebūtu saprātīgi un pamatoti iestādei likt personai nojaukt būvi, kuru tā pirms kāda laika būtībā ir akceptējusi, lai arī no personas nav pieprasījusi pilnā mērā ievērot formālās prasības (iekļaut tā risinājumu būvprojektā, ierakstīt būvatļaujā un aktā par nodošanu ekspluatācijā).

Lejupielādēt

19.07.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1056/2016

1. Būvniecības likuma 18.pants ir attiecināms arī uz gadījumiem, kad patvaļīgā būvniecība tiek konstatēta nevis būvdarbu procesā, bet vēlāk – jau nelegāli uzbūvētās (vai ekspluatācijā nenodotas) būves ekspluatācijas laikā. Šādos gadījumos likumdevējs ir piešķīris kompetenci būvinspektoram, konstatējot patvaļīgas būvniecības faktu, apturēt turpmākas darbības šādā būvē. Tādējādi Būvniecības likuma 18.pantā paredzētais būvinspektora atzinums var ietvert gan patvaļīgās būvniecības konstatējumu, gan arī lēmumu par rīcību (normā – aizliegumu turpināt būvniecību) līdz būvvaldes lēmuma par iepriekšējā stāvokļa atjaunošanu vai būvniecības turpināšanas atļauju pieņemšanai. 2. Būvniecības likuma 21.pants nosaka būvinspektora pilnvaras, kontrolējot ekspluatācijā pieņemtas būves drošumu,sastādīt vienīgi atzinumu, un būvvaldes kompetenci uz tā pamata pieņemt lēmumu cita starpā arī par būves ekspluatācijas aizliegumu.

Lejupielādēt

20.09.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-943/2016

1. Ja parka teritorijā atrodas Meža likuma 3.panta pirmās daļas 1.punktam atbilstošs mežs, tā var tikt uzskatīta par meža zemi. Tādējādi gadījumā, ja parka ierīkošana paredzēta, neveicot meža zemes pārveidošanu citā lietošanas veidā, Aizsargjoslu likuma 36.panta ceturtās daļas 2.punkts nav piemērojams un meža zemes transformācijas atļauja nav nepieciešama. 2. Pēc Ministru kabineta 2013.gada 5.marta noteikumu Nr.123 „Noteikumi par parku un Mežaparku izveidošanu mežā un to apsaimniekošanu” spēkā stāšanās regulējums kļuvis diferencēts un tādēļ arī skaidrāks. No minētā regulējuma secināms, ka parka ierīkošana vienmēr nozīmē teritorijas atmežošanu un parka ierīkošanai tādēļ vienmēr ir nepieciešams ikreizējs Ministru kabineta rīkojums par parka ierīkošanu krasta kāpu aizsargjoslā, savukārt mežaparka ierīkošana var notikt, gan veicot, gan neveicot atmežošanu, un tikai otrajā gadījumā ir nepieciešams Ministru kabineta rīkojums par mežaparka ierīkošanu. 3. Atbilstoši Vides aizsardzības likuma 9.panta trešajai daļai sabiedrībai ir tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt valsts iestādes vai pašvaldības administratīvo aktu vai faktisko rīcību, kas neatbilst vides normatīvo aktu prasībām, rada kaitējuma draudus vai kaitējumu videi. Taču pieteikuma pieļaujamības izvērtēšanas laikā nav iespējams un nav nepieciešams konstatēt, vai tiešām pastāv pieteikumā norādītā neatbilstība vides normatīvo aktu prasībām, vai patiešām pārsūdzētais administratīvais akts un faktiskā rīcība rada kaitējuma draudus vai kaitējumu videi – šādu apstākļu noskaidrošana ir tiesas uzdevums, izskatot lietu pēc būtības, un vispārīgi varētu būt pieteikuma apmierināšanas pamats. Vērtējot pieteikuma pieļaujamību, ir pietiekami, ja pieteikums uzrāda pamatojumu, kas ļauj tiesai saskatīt, ka šāds iespējams vides normatīvo aktu pārkāpums vai vides apdraudējums varētu būt iespējams.

Lejupielādēt

03.05.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-849/2016

1. Būvniecības likuma 21.panta devītā un desmitā daļa pamatā ir vērstas nevis uz tās personas tiesību un tiesisko interešu aizsardzību, kuras īpašumu apgrūtina vai kaut kādā veidā skar attiecīgās būves, bet aizsargā plašāku personu loku un būtībā ir vērstas uz visas sabiedrības interešu aizsardzību (tostarp noteiktos apstākļos vidi būtiski degradējošas vai vides stāvokli apdraudošas būves nojaukšana var tikt skatīta arī kā vides tiesību jautājums). 2. Konstatējot, ka būve sava tehniskā stāvokļa dēļ ir kļuvusi bīstama, pašvaldībai ir jāreaģē un jāpieņem lēmums, ar kuru būves īpašniekam tiek uzdots būves sakārtot (sliktākajā gadījumā – nojaukt). Pienākums valsts pārvaldei, tostarp pašvaldībai, novērst apdraudējumu, izriet no Latvijas Republikas Satversmē nostiprinātajām tiesībām uz dzīvību un veselību. Ne lēmuma apstrīdēšana vai pārsūdzēšana, ne arī tā tūlītēja neizpildīšana no būves īpašnieka puses nevar būt šķērslis īpašuma sakārtošanai, lai novērstu apdraudējumu.

Lejupielādēt

25.10.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-824/2016

Atsauce uz vides aizsardzības nepieciešamību un sabiedrības tiesībām vides jomā pieteikumā tiesai nedrīkst būt formāla. Vides aizsardzības likuma 9.panta otrā un trešā daļa ir interpretējama tādējādi, ka tiesības vērsties tiesā, pamatojoties uz šīm normām, netiek atzītas, ja var konstatēt, ka pieteikumā, kurā argumentēts par līdzdalības tiesību liegšanu vidi ietekmējošu lēmumu pieņemšanai vai par iespējamu vides normatīvo aktu pārkāpumu vai vides apdraudējumu, šī argumentācija kalpo tikai kā līdzeklis citu, ar vides aizsardzību nesaistītu mērķu sasniegšanai.

Lejupielādēt

12.12.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-354/2016

Ja persona izvieto objektus, kuri gan izmēra, gan funkcijas ziņā būtībā atbilst noteikta veida palīgēkām, nebūtu pamata to kontroli izņemt no būvvaldes kompetences tikai tādēļ, ka tos ir iespējams pārvietot. Būvprojektā ir jāietver arī labiekārtojuma objektu izvietojums. Līdz ar to arī tādi objekti kā mazās arhitektūras formas, piemēram, suņu būda, ir objekti, kuru izvietošana kopējā apbūvē ir būvvaldes kompetencē esošs jautājums, pat ja katrs atsevišķi nav uztverams par patstāvīgu būvi. Ja šādu objektu izvietošana, turklāt laikā, kad persona veido apbūvi savā īpašumā un ietilpina papildu objektus kopējā apbūves ansamblī, notiek neatbilstoši projektam un pārkāpjot teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumus, arī tas ir pamats būvvaldei uzdot šo pārkāpumu novērst.

Lejupielādēt

14.03.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-348/2016

1. Valsts autoceļa būvatļaujas izdošanā piemērojami būvniecību regulējošie normatīvie akti, kas ir publisko tiesību normas, tostarp Būvniecības likuma 3.pants (zemesgabala būvniecība saskaņojama ar zemesgabala īpašnieku). Tādējādi, ja pieteikums pamatots ar Būvniecības likuma normu neievērošanu būvatļaujas izdošanas procesā, strīds ir risināms administratīvā procesa kārtībā, nevis civilprocesuālā kārtībā kā jautājums par valsts autoceļa apsaimniekošanu. 2. Būvniecības likums nošķir būvniecības dalībnieku atbildību par būvdarbu veikšanas rezultātā radītajiem zaudējumiem Proti, ja par būvatļaujas un būvprojekta saturu strīds nepastāv, bet būvnieki tieši ar savu patstāvīgu rīcību būvdarbu laikā aizskar citu personu tiesības (piemēram, kļūdas dēļ tiek izbērtas smiltis uz personas zemes vai ar autotransporta tehniku tiek sabojāta personas sēta vai cits īpašums), šāds prasījums skatāms civiltiesiskā kārtībā. Turpretim, ja ir strīds par būvatļauju un būvnieki būvdarbus veikuši, pamatojoties uz būvatļauju (tostarp būvprojektu), personu tiesību aizskārums faktiski izceļas no valsts izdota administratīvā akta (būvatļaujas), nevis būvnieku rīcības. Šo secinājumu neietekmē tas, ka būvnieku atbildība par nodarītajiem zaudējumiem ir civiltiesiski apdrošināta. 3. Administratīvais akts atbilstoši Administratīvā procesa likuma 1.panta trešajai daļai un faktiskā rīcība atbilstoši šā likuma 89.pantam ir patstāvīgi tiesību institūti. Ja pieteicēju tiesību aizsardzība ir panākama ar būvatļaujas tiesiskuma pārbaudi, būvniecības procesa ietvaros nav atsevišķi izvērtējams prasījums par faktisko rīcību, jo būvdarbi ir administratīvā akta izpilde, nevis atsevišķa faktiskā rīcība.

Lejupielādēt

31.03.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-155/2016

Būvniecības likuma 18.panta piektās daļas 1.punktā paredzētās tiesiskās sekas – iepriekšējā stāvokļa atjaunošana – attiecināmas vienīgi uz normā tieši paredzētajiem gadījumiem. Ja konkrētā veida būvei saskaņā ar tiesisko regulējumu nav nepieciešama būvatļauja (bet ir nepieciešams iesniegt būvvaldē apliecinājuma karti vai paskaidrojuma rakstu), nav pamata apsvērt šīs normas piemērošanu. Uz tādiem gadījumiem attiecināma vienīgi minētā panta piektās daļas 2.punkta norma, kas uzliek būvvaldei pienākumu lemt par atļauju veikt būvniecību pēc būvniecību regulējošo normatīvo aktu prasību izpildes. No likumprojekta izskatīšanas apstākļiem secināms, ka likumdevējs nav vēlējies jebkurā patvaļīgas būvniecības gadījumā uzdot personai nekavējoties atjaunot iepriekšējo stāvokli.

Lejupielādēt

02.02.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-8/2016

1. Būvniecības likumā paredzētā secīgā procedūra balstās nepieciešamībā pienācīgi pārbaudīt būves atbilstību materiālo tiesību normām un drošuma prasībām. Lemjot par būvniecības legalizāciju, šāda nepieciešamība nekļūst maznozīmīgāka, tādēļ, lai arī jau pēc faktiski notikušiem būvdarbiem, ir veicama tāda paša satura pārbaude un ir nepieciešama to pašu lēmumu pieņemšana. Tā kā Būvniecības likums paredz būvatļauju kā priekšnoteikumu būvdarbu uzsākšanai, vispārīgi būvniecības darbu īstenošana un noslēgšanās tiesiski nav iedomājama bez būvatļaujas izsniegšanas. Tas nozīmē, ka arī tad, ja būvniecības darbi jau notikuši, ir nepieciešama būvatļaujas izsniegšana, pirms lemt par būves pieņemšanu ekspluatācijā. 2. Ja ir pieņemts iestādes lēmums, kurš galīgi atļauj konkrētu būvniecību, vai par tādu atzīst lēmumu par būves legalizāciju vai izpildprojekta saskaņojumu,persona, kuras tiesības ar patvaļīgu būvniecību ir aizskartas,ir ierobežota ar procesuālu termiņu. Ja tāds lēmums nav pieņemts, pret patvaļīgu būvniecību persona, kuras tiesības ir aizskartas, var vērsties jebkurā laikā.

Lejupielādēt

14.10.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-194/2015

Iekšējo inženiertīklu izbūves, rekonstrukcijas un renovācijas ietvaros nepieciešama tehnisko noteikumu izsniegšana, tehniskās shēmas izstrāde, šīs shēmas saskaņošana ar izbūves ierosinātāju, ēkas apsaimniekotāju, inženierkomunikāciju īpašnieku un citiem inženiertīklu turētājiem un trešajām personām, kuru īpašuma tiesības tiek skartas. Tas, ka šā procesa īstenošanas laikā tehniskās shēmas saskaņojuma nepieciešamība būvvaldē noteikta vienīgi tad, ja tam paredzēts Eiropas Savienības, valsts vai pašvaldības līdzfinansējums, nekādā veidā negroza kontroles apjomu un kārtību, ko paredz Būvniecības likums.

Lejupielādēt

29.04.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-77/2015

1. Tiesiskās paļāvības dēļ pieļauts izņēmums jauna tiesiskā regulējuma piemērošanā nevar turpināties neierobežoti ilgi, un tas ir pamatots tiktāl, ciktāl pati persona uzrāda ieinteresētību savu tiesību turpmākā īstenošanā. 2. Tiesiskā paļāvība uz izdotās būvatļaujas īstenošanu nav neierobežota. Zaudējot tiesības pagarināt būvatļaujas darbību un tādējādi atmetot tiesības uz uzsāktā būvniecības procesa turpināšanu, HES projekta īpašnieks zaudē izņēmuma kārtā saglabātās tiesības būvēt HES uz tādas upes vai upes posma, kur atbilstoši jaunākam tiesiskajam regulējumam HES būvniecība ir aizliegta. 3. Maznozīmīgi darbi būvlaukumā, kas ir tikai būvniecības sagatavošanas darbi un nav prasījuši vērā ņemamu ieguldījumu no pasūtītāja, nav pamats tiesiskajai paļāvībai uz būvdarbu pabeigšanu.

Lejupielādēt

05.03.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-22/2015

1. Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjosla ir noteikta, ņemot vērā vides aizsardzības mērķi, un tajā esošie objekti, lai gan atrodas Jūrmalas pašvaldības teritorijā, ir nacionāla vērtība. Līdz ar to šo objektu kvalitāte, uzturēšana un attīstība ir ne tikai attiecīgās pašvaldības, bet gan visas valsts rūpe. Tāpēc meža zemes transformācija (pārveidošana) ir nacionālā līmenī tik būtiska, ka attiecīgā jautājuma izlemšana ir nodota Ministru kabinetam. 2. Aizsargjoslu likuma 36.panta ceturtās daļas 2.punkts redakcijā, kādā tas stājies spēkā 01.01.2013., likumdevējs nav atteicies no turpmākas Ministru kabineta rīkojuma par meža zemes transformāciju nepieciešamības un ir saglabājis Ministru kabineta kompetenci jautājumā par būvniecību un parku un mežaparku ierīkošanu krasta kāpu aizsargjoslā.

Lejupielādēt

04.04.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-164/2014

Dalītā īpašuma gadījumā zemes īpašniekam nav tiesību aizliegt apbūves īpašniekam atjaunot palīgēku, kas iepriekš bijusi apbūves sastāvā. Tādējādi, piemērojot Būvniecības likuma 3.panta pirmo daļu un 11.panta pirmo daļu, nav jāņem vērā iespējamie zemes īpašnieka iebildumi un nav jāprasa saskaņojums no zemes īpašnieka.

Lejupielādēt

18.07.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-102/2014

Civillikuma 1068.panta pirmajā daļā noteiktais ierobežojums ir noteikts tādēļ, lai visu kopīpašnieku rīcība būtu vērsta uz kopējās lietas saglabāšanu un uzturēšanu, bet nevis uz šīs lietas vērtības samazināšanu vai pat bojāeju. Nav pieļaujams, ka sakarā ar viena kopīpašnieka nepamatotu atteikšanos dot savu piekrišanu tiktu kaitēts visu kopīpašnieku interesēm saglabāt un uzturēt kopējo lietu. Tādēļ Civillikuma 1068.panta trešā daļa regulē izņēmuma situāciju, kad viens no līdzīpašniekiem bez saskaņošanas ar citiem ir spiests izdarīt izmaiņas kopīpašuma priekšmetā, lai glābtu, piemēram, to no bojāejas u.tml. Tiesa arī administratīvajā lietā, kur tieši izlemjams jautājums par būvniecības procesā radītu īpašuma pārgrozījumu novēršanu, nav ierobežota vērtēt, vai konkrētajos apstākļos nav konstatējams, ka agrākā stāvokļa atjaunošanu neattaisno pārējo kopīpašnieku pamatota interese saglabāt un uzturēt kopējo īpašumu. Šādos apstākļos ir jāsamēro visu kopīpašnieku tiesiskās intereses.

Lejupielādēt

30.07.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-351/2013

1. Zemesgabala sadalīšana var būt gan privāto tiesību, gan publisko tiesību jomā ietilpstošs jautājums. Tomēr publisko tiesību jomā risināmās tiesiskās attiecības prevalē pār privāttiesisko gribas izpausmi, un publisko tiesību normas ir imperatīvas normas, kuras jāievēro, arī veidojot savstarpējās tiesiskās attiecības privāto tiesību jomā. Vienošanās privāto tiesību jomā ir pieļaujama, ciktāl to neierobežo publisko tiesību imperatīvas normas. Līdz ar to, izlemjot zemesgabala dalīšanas pieļaujamību, ir vērtējama dalīšanas atbilstība publisko tiesību normām. 2. Zemesgabala sadalīšana ir jautājums, kas ietilpst teritorijas plānošanas jomā, turklāt sadalīšana nosaka arī tālākus risinājumus attiecībā uz būvniecību, kas arī ietilpst teritorijas plānošanas jomā. 3. Pašvaldībai ir tiesības teritorijas plānojumā citstarp ietvert noteikumus nekustamo īpašumu sadalīšanai. Konkrēti ierobežojumi nekustamo īpašumu sadalīšanai Rīgas vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā izriet no Rīgas domes 2005.gada 20.decembra saistošiem noteikumiem Nr.34 „Rīgas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi” un Rīgas domes 2006.gada 7.februāra saistošiem noteikumiem Nr.38 „Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi”. Turklāt Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas plānojumā paredzētie noteikumi uzskatāmi par speciālo regulējumu attiecībā pret vispārējo Rīgas pašvaldības teritorijas plānojumu. 4. Zemesgabala sadales plāna īstenošana nākotnē var mainīt apbūves, tātad arī plānojuma struktūru, jo, mainoties zemesgabala lielumam, mainās arī nosacījumi būvju telpiskajam izvietojumam tajā (piemēram, ievērojot apbūves intensitātes, apbūves blīvuma, pagalma, attālumu līdz zemesgabala robežām prasības). Rīgas domes 2006.gada 7.februāra saistošo noteikumu Nr.38 „Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi” normas, kas vērstas uz zemesgabalu sadales ierobežošanu, ir vērstas uz iespējamā apdraudējuma vēsturiskā plānojuma struktūrai novēršanu un ir piemērotas vēsturiskā plānojuma struktūras saglabāšanai, tātad arī atbilst Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likumam un Ministru kabineta 2004.gada 8.marta noteikumiem Nr.127 „Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības noteikumi”. Ierobežojums vēsturiska nekustamā īpašuma sadalei ir uzskatāms par samērīgu, nodrošinot sabiedrības intereses valsts vēsturiskā un kultūras mantojuma aizsardzībā.

Lejupielādēt

26.04.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-123/2013

1. Būvniecības likuma 30.pants attiecas uz būvniecības pārbaudi, kura tiek veikta faktiski uz vietas, un tā ir pašvaldības pastāvīga kompetence neatkarīgi no tā, vai pastāv tiesisks strīds un ir bijis apstrīdēšanas iesniegums. Respektīvi, būvinspektoram ir tiesības pārbaudīt uz vietas ikvienu faktisku būvdarbu vietu, vērtēt būvdarbu tiesisko pamatotību un atbilstību un rīkoties atkarībā no noskaidrotajiem apstākļiem. 2. Gadījumā, ja būvatļauja tiek apstrīdēta un pārsūdzēta, pašvaldībai lēmums par būvatļaujas (saskaņā ar to veiktās būvniecības) tiesiskumu ir jāpieņem neatkarīgi no tā, vai būvinspektors veicis faktisko pārbaudi uz vietas. Augstāka iestāde, saņēmusi apstrīdēšanas iesniegumu, lēmumu pieņem, pilnībā vai daļā (atbilstoši apstrīdēšanas iesniegumam) pārbaudot zemākas iestādes izdotā administratīvā akta tiesiskumu. 3. Administratīvā procesa likuma 253.panta otrā daļa paredz tiesas kompetenci lemt par būvatļaujas izpildes seku novēršanu, izskatot prasījumu par administratīvā akta atcelšanu. To neierobežo Būvniecības likuma 30.pants gadījumā, ja tiesai ir pamats atzīt būvatļauju par prettiesisku. 4. Nekavējoša būvniecības seku novēršana, piemērojot Administratīvā procesa likuma 253.panta otro daļu, būtu mērķtiecīga un samērīga tikai tad, ja tiesa nesaredz iespēju tālākai būvniecības īstenošanai. Savukārt gadījumos, kad būvniecība nākotnē varētu īstenoties, novēršot tiesas konstatētā prettiesiskuma iemeslus, tiesa var pati šo jautājumu galīgi neizlemt. Tādā gadījumā mutatis mutandis var piemērot Būvniecības likuma 30.panta piekto daļu un uzdot iestādei pārskatāmā laikā izlemt jautājumu par būvniecības tālāko likteni. Turklāt, ņemot vērā visu ieinteresēto pušu intereses, tiesai ar spriedumu šādā paredzamās „būvniecības izdzīvošanas” gadījumā būtu vēlams veikt pēc iespējas pilnīgāku tiesisko apstākļu analīzi, lai novērstu jaunu strīdu rašanos par to pašu būvniecības objektu.

Lejupielādēt

02.04.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums un blakus lēmums lietā Nr. SKA-121/2013

1. Enerģētikas likuma 51.panta otrajā daļā pašvaldībām deleģētā kompetence noteikt siltumapgādes attīstību savā administratīvajā teritorijā neietver pašvaldību tiesības ar saistošajiem noteikumiem ierobežot ēku un būvju īpašniekiem Enerģētikas likuma 50.pantā paredzētās tiesības izvēlēties izdevīgāko siltumapgādes veidu (Enerģētikas likuma 50.pants, 51.panta otrā daļa). 2. Pašvaldībai savas iespējas attīstīt centralizētu siltumapgādes sistēmu pastāv, ievērojot ēku un būvju īpašnieku tiesības izvēlēties sev izdevīgāko siltumapgādes veidu. Tas nozīmē, ka pašvaldība var faktiski šādu centralizētu siltumapgādes sistēmu veidot un gādāt par to, lai tā būtu finansiāli un citādā ziņā pievilcīga attiecīgās teritorijas iedzīvotājiem, taču ne normatīvi uzlikt pienākumu šai sistēmai pieslēgties (Enerģētikas likuma 50.pants, 51.panta otrā daļa).

Lejupielādēt

20.12.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-656/2012

1. Atsevišķs dzīvokļa īpašnieks nevar atslēgties no centralizētās siltumapgādes sistēmas un izvēlēties alternatīvu apkures veidu gadījumā, ja mājā ir pastāvoša kopēja siltumapgādes sistēma, kurā katra dzīvokļa apsilde ir atkarīga no kopējās sistēmas darbības. Tas ir visas dzīvojamās mājas kopējs lēmums – izmantot vai neizmantot centralizētās siltumapgādes pakalpojumus, un šādu lēmumu mājā esošo dzīvokļu īpašnieki kopā var pieņemt, izmantojot Enerģētikas likuma 50.pantā garantētās tiesības izvēlēties izdevīgāko siltumapgādes veidu. 2. Daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas siltumapgādes sistēma ir kopīpašumā esoša visas ēkas nedalāma inženierietaise, un uz to ir attiecināma gan Civillikuma 1068.panta norma, kas paredz, ka rīkoties ar to drīkst tikai ar visu kopīpašnieku piekrišanu, gan kā speciālās normas – Dzīvokļa īpašuma likuma normas par dzīvojamās mājas kopīpašumā esošo daļu. Tādējādi kopīgās siltumapgādes sistēmas tālākais liktenis, tās veiksmīga funkcionēšana, tai pieslēgto dzīvokļu skaits, ir principiāls lēmums, kas ietverts lemšanā par kopīpašumā esošās dzīvojamās mājas daļas lietošanas kārtību.

Lejupielādēt

15.05.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-543/2012

1. Iestādes lēmumam, kas atrisina procesuālu jautājumu par apstrīdēšanas iesnieguma pieļaujamību, ir procesuāla nozīme. Šādam lēmumam nav materiāli tiesiskas nozīmes, jo tas neietekmē materiāli tiesiskās attiecības un līdz ar to arī nerada tiesiskās sekas Administratīvā procesa likuma 1.panta trešās daļas izpratnē. Līdz ar to šāds lēmums nav administratīvais akts. 2. Augstākas iestādes lēmums ir administratīvais akts tikai gadījumā, ja augstāka iestāde ir pārbaudījusi zemākas iestādes izdotā administratīvā akta pamatotību pēc būtības, tādējādi zemākas iestādes vietā izlemjot jautājumu par konkrētu tiesisko attiecību nodibināšanu, grozīšanu, konstatēšanu vai izbeigšanu. 3. Būvatļaujas termiņa pagarinājuma gadījumā pārbaudes apjoms ir aprobežojams tieši ar termiņa pagarināšanas (nepagarināšanas) pamatotības pārbaudi, jo būvatļauja kā tāda ir kļuvusi neapstrīdama. Lemjot par iespēju pagarināt būvatļaujas termiņu, iestādei nav pienākuma pilnībā pārvērtēt apstākļus par būvniecības pieļaujamību, bet gan tikai par iespēju turpināt iepriekš atļauto būvniecību.

Lejupielādēt

01.11.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-532/2012

1. Detālplānojuma izstrāde nepieciešama gadījumā, ja apbūves dēļ rodas nepieciešamība pēc kompleksiem inženierkomunikāciju risinājumiem. Tas citastarp ietver arī transporta infrastruktūru un kanalizācijas sistēmas veida izvēli un izbūves risinājumus. Apsverot to, vai bija nepieciešams detālplānojums, noteicošais nav tas, ka projekta izstrādes un pat uzsāktās īstenošanas laikā ir izdevies rast konkrētu risinājumu, bet gan tas, vai tas bija jautājums, kam būtu bijis jābūt apspriestam un konkrēti izplānotam detālplānojuma izstrādes procesā, ļaujot sabiedrībai paust savu viedokli. 2. Ja attīstības priekšlikums paredz gan būvniecību, gan zemesgabalu sadali lielā skaitā mazāku zemesgabalu, tad tas prasa vērtēt detālplānojuma nepieciešamību, ņemot vērā gan inženierkomunikāciju un transporta risinājumu nepieciešamību, gan to savietošanu ar plānojamo zemesgabalu lielumu, konfigurāciju, pieslēgumiem katram zemesgabalam, iespējamo nepieciešamību savlaicīgi noskaidrot īpašumtiesību un aprobežojumu stāvokli nākotnē. 3. Lemjot par detālplānojuma nepieciešamību, jāapsver, vai, neesot izstrādātam detālplānojumam ar nākotnē paredzēto zemesgabalu konfigurāciju, vispār ir iespējams un pieļaujams aprēķināt apbūves intensitātes, blīvuma, brīvās teritorijas rādītājus atbilstoši to jēgai apbūves noteikumos. 4. No Vides aizsardzības likuma 8.panta izriet sabiedrības tiesības piedalīties tādu lēmumu pieņemšanā, kas skar vidi, un tas ietver arī teritorijas plānošanu. Lai arī katra būvniecība ir teritorijas plānošanas rezultāts un plānojuma īstenošana, būtu nesaprātīgi tādēļ katras būvniecības gadījumu uzskatīt par vides tiesību jautājumu un iesaistīt sabiedrību lēmuma pieņemšanā. Izšķirošs ir ietekmes būtiskums uz vidi (kas ietver arī cilvēka dzīves vides nozīmīgus risinājumus).

Lejupielādēt

17.02.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-301/2012

1. Plānošanas un arhitektūras uzdevums pats par sevi nav lēmums ar galīga noregulējuma raksturu, tomēr tas ietekmē būtiskas būvniecības ierosinātāja tiesības un tiesiskās intereses būvniecības procesa ietvaros, turklāt ietekme ir tūlītēja, tādēļ attiecībā uz būvniecības ierosinātāju tas pielīdzināms administratīvajam aktam. 2. Labvēlīga prettiesiska administratīvā akta atcelšanas gadījumā personai ir tiesības uz zaudējumu atlīdzinājumu, kas tai nodarīti ar administratīvā akta atcelšanu, unar atcelšanu saistīto zaudējumu atlīdzināšanai nav nepieciešams vērtēt atceļošā lēmuma tiesiskumu vai prettiesiskumu. Jautājumam par zaudējumu atlīdzināšanu jābūt atceļošā administratīvā akta sastāvdaļai, iestādei izvērtējot zaudējumu atlīdzināšanas priekšnoteikumus atbilstoši Administratīvā procesa likuma un Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma normām, tostarp, vērtējot cēloņsakarību un personas līdzatbildību.

Lejupielādēt

27.11.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-247/2012

Ja jānosaka attālums starp divām mājām, kuras katra pieder citam apbūves tipam (savrupmāju un mazstāvu daudzdzīvokļu māju apbūve), attālums starp mājām ir teritorija, kurā pārklājas abu apbūves tipu noteikumi, tādēļ rodas nesaskaņa starp tiesību normām, kuras katra nosaka attālums starp divām mājām. Šādā situācijā nepieciešams piemērot normu, kas nosaka minimālo attālumu (ievērojot būves augstumu) savrupmāju apbūves iekšienē, nodrošinot saudzējošu pāreju no viena apbūves tipa uz citu. Tādējādi savrupmājas īpašniekam tiek garantētas tās tiesības, kas tam piemistu, ja blakus būvētu līdzīgu savrupmāju. Tas atbilst arī 6.1.12.punkta „c” apakšpunkta mērķim – nodrošināt savrupmāju apbūves teritorijā harmonisku apbūvi, kurā kāda atsevišķa māja nenomāc un nenoēno citas, kas netiktu sasniegts, ja minētā norma netiktu piemērota arī attiecībā uz ikvienu blakus būvētu māju.

Lejupielādēt

10.04.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-59/2012

1. Pašvaldības būvvalde ir būvniecības procesa „saimnieks”, un ar plānošanas un arhitektūras uzdevumā vai nojaukšanas uzdevumā ietvertajām prasībām saņemt no kādas institūcijas tehniskos vai īpašos noteikumus vai atļauju nojaukšanai saistoši ievirza tālāko būvniecību. Tādējādi pašvaldībai ir atbildība par to, lai personai tiktu norādīts pieprasīt no citām institūcijām tos tehniskos noteikumus, kuri nepieciešami, bet netiktu izvirzītas nepamatotas prasības uz citiem tehniskajiem noteikumiem. 2. Ministru kabineta 1997.gada 1.aprīļa noteikumu Nr.112 „Vispārīgie būvnoteikumi” 43.punkta mērķis nav noteikt, ka būvniecības ierosinātājam būtu pienākums saņemt tehniskos noteikumus un apmaksāt pieslēgšanos vai atslēgšanos no tādām inženierkomunikācijām, kuras nekalpo tā būvei, bet kurām būve pati kalpo. Līdz ar to ar šo normu nevar pamatot pienākumu būves nojaukšanas gadījumā par saviem līdzekļiem turpināt nodrošināt to inženierkomunikāciju darbību, kuras nekalpo šai būvei. 3. Ēkas likteņa noteikšana, par izšķirošu nosakot tās nepieciešamību pie tās piestiprināto sabiedriskā transporta infrastruktūras elementu uzturēšanai, gan arī aizvietojoša objekta nodrošināšana ir būtisks apgrūtinājums, kuru nevar pamatot tikai ar analoģiju vai vispārējiem apsvērumiem par sabiedrības interesēm. Iztrūkstot publisko tiesību normām, kas noregulētu īpašuma tiesību ierobežojumu sabiedrības interesēs, faktiski situācija ir atbilstoša servitūtam.

Lejupielādēt

25.02.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-56/2011

1. Ministru kabineta 1997.gada 1.aprīļa noteikumi Nr.112 „Vispārīgie būvnoteikumi” ietver pilnīgu noregulējumu attiecībā uz to, kādas ziņas būvniecības ierosinātājam, iesniedzot būvniecības iesniegumu – uzskaites karti, jāsniedz par būvniecības ieceri, un likumdevējs nav paredzējis katrai pašvaldībai ieviest savu individuālu būvniecības procesa veidu, citastarp, ar citu iesniedzamo dokumentu klāstu. Pašvaldība var labas pārvaldības nolūkā precizēt, padarīt personai ērtu to prasību izpildi, kas izriet no Būvniecības likuma un Ministru kabineta 1997.gada 1.aprīļa noteikumiem Nr.112 „Vispārīgie būvnoteikumi”, nevis aizstāt šo normatīvo aktu prasības ar citām vai tās pēc būtības papildināt. Turklāt nav pieļaujama jaunu prasību izvirzīšana privātpersonai ar iekšējiem normatīvajiem aktiem. 2. Būvvaldei pirms plānošanas un arhitektūras uzdevuma izsniegšanas nav iespējams, un nav arī tās pienākums izvērtēt būvniecības ieceres atbilstību ikvienai apbūves noteikumu prasībai. Būtībā būvvaldei ir jāizvērtē, vai noteikta veida būve, ciktāl tā precizējama no būvniecības iesnieguma–uzskaites kartes un tai pievienotā situācijas plāna, noteiktā vietā vispār ir pieļaujama atbilstoši konkrētā zemes gabala izmantošanas veidam un citām normatīvo aktu prasībām un vai būvniecības iecere ir nododama publiskajai apspriešanai. Savukārt sīkākas no teritorijas plānojuma (arī apbūves noteikumiem) izrietošas prasības būvvalde norāda plānošanas un arhitektūras uzdevumā. Tādējādi tā ir paša būvniecības ierosinātāja interese un atbildība – saskaņot visas norādītās prasības vienā būvprojektā. 3. Tādi būvniecības ieceres rādītāji, kas neizriet no būvniecības iesnieguma–uzskaites kartes un var mainīties būvniecības ieceres izstrādāšanas laikā, vispārīgi nevar būt šķērslis plānošanas un arhitektūras uzdevuma izsniegšanai. Būvvaldes uzdevums ir būvniecības ierosinātāju līdz ar plānošanas un arhitektūras uzdevuma izsniegšanu informēt par prasībām, no kuru ievērošanas būs atkarīgs, vai izstrādātais būvprojekts varēs tikt akceptēts.

Lejupielādēt

24.05.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-47/2011

1. Zemesgabalam var noteikt aprobežojumu – sarkanās līnijas, kuras norobežo to zemesgabala daļu, kura nepieciešama ielai un gar to izvietojamo inženierkomunikāciju būvniecībai. Taču sarkanās līnijas neparedz cita veida īpašuma aprobežojumus, kā vien pienākumu zemesgabala īpašniekam pašam atturēties no būvniecības. 2. Būvniecības likuma 3.panta otrā daļa, paredzot būvniecības ierobežojumu noteikšanas iespēju citos normatīvajos aktos, nepiešķir tiesības citai personai būvēt – tieši otrādi, šī norma paredz iespēju ierobežot būvniecību, un tā nav izņēmums no Būvniecības likuma 3.panta pirmās daļas. 3. Tikai energoapgādes komersantam ir piešķirtas īpašās tiesības izmantot jaunu energoapgādes objektu ierīkošanai svešu zemi. Uz citām personām attiecas Būvniecības likuma 3.panta pirmā daļa un 11.panta pirmā daļa, kas būvniecību uz svešas zemes pieļauj tikai tad, ja tā ir saskaņota ar zemes īpašnieku. 4. Ja energoapgādes komersanta objekts tiek ierīkots sarkanās līnijas robežās, energoapgādes komersantam ir pienākums nevis saskaņot ar zemes īpašnieku jaunu energoapgādes objektu ierīkošanas nosacījumus (kas dotu iespēju zemes īpašniekam izvirzīt pamatotus iebildumus un prasības attiecībā uz objekta ierīkošanas nosacījumiem), bet tikai informēt zemes īpašnieku (kas ietver vienpusēju energoapgādes komersanta rīcību un nedod iespēju iebilst).

Lejupielādēt

06.01.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-32/2011

1. Pašvaldība var būt zemes īpašnieks, kas iznomā tai piederošu zemi citai personai, un kā zemes īpašnieks var ļaut vai neļaut iznomāto zemi apbūvēt. Zemes īpašnieka lēmums par to, vai iznomāto zemi atļaut apbūvēt, ir gribas izteikums privāto tiesību jomā. Šāds pašvaldības lēmums administratīvā procesa ietvaros (būvvaldē vai administratīvajā tiesā) ir jānoskaidro kā fakts – ir vai nav dota zemes īpašnieka piekrišana būvniecībai. Ja tādas piekrišanas nav, atkrīt jebkāda tālāka iecerētās būvniecības tiesiskuma vērtēšana publisko tiesību jomā. 2. Lai noteiktu, vai lieta ir izskatāma administratīvā procesa kārtībā, ir jānoskaidro, vai pašvaldība būvniecības ieceri (vai jebkādu iesniegumu tās sakarā) vērtējusi kā zemes īpašnieks privāto tiesību jomā vai kā būvniecības tiesiskumu kontrolējošais subjekts publisko tiesību jomā.

Lejupielādēt

23.12.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1064/2010

1. Ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras mērķis ir iegūt visplašāko informāciju par paredzēto darbību, arī iegūstot sabiedrības sniegtu informāciju, viedokļus un priekšlikumus. Būtiska ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras sastāvdaļa – sabiedrības iesaistīšana – uzrāda arī visa novērtējuma procesa būtību. 2. Darbībām, kuru iespējamā ietekme uz vidi var būt un var nebūt tāda, kurai vajadzīgs ietekmes uz vidi novērtējums, ir paredzēts paredzētās darbības ietekmes sākotnējais izvērtējums, tādējādi sākotnējā izvērtējuma mērķis ir noskaidrot, vai būtu auglīga tik detalizēta informācijas iegūšana un analīze un tik plaša sabiedrības iesaistīšana, kāda tā ir vairākās pakāpēs organizētajā ietekmes uz vidi novērtējuma procedūrā. 3. Ja sākotnējais izvērtējums neuzrāda tādus izzināmos ietekmes jautājumus, kuru izpētei nozīmīga būtu pilnā ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras veikšana, vides institūcijas nezaudē iespēju atbilstoši veiktajam izvērtējumam tehniskajos noteikumos uzstādīt prasības, lai nelabvēlīgā ietekme uz vidi būtu pēc iespējas mazāka un iekļautos normatīvo aktu noteiktajās robežās. 4. Būvniecības gadījumā reģionālās vides pārvaldes izdotie tehniskie noteikumi ir tikai viens no dokumentiem, kas izmantojams un ievērojams būvprojekta izstrādē un būvniecības ieceres galīgajā novērtējumā pašvaldībā. Tieši pašvaldības būvvalde ir tā, kura izvērtē tādus jautājumus kā iecerētās būvniecības atbilstība teritorijas plānojumam, visu tehnisko noteikumu prasībām, kā arī iecerētās būvniecības pieļaujamība, ņemot vērā konkrētu skarto personu (kaimiņu) intereses. 5. Paredzētās darbības ietekmes sākotnējam izvērtējumam ir jānoved pie pietiekami skaidras informācijas par paredzētās darbības ietekmi, lai arī bez ietekmes uz vidi novērtējuma varētu noteikt konkrētas prasības darbības veikšanai, lai ietekme uz vidi un apkārtējiem iedzīvotājiem būtu pēc iespējas mazāka.

Lejupielādēt

20.12.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-772/2010

1.Likums „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj situāciju, ka ēkā vienlaikus var būt gan dzīvojamā, gan nedzīvojamā daļa, proti, var būt jaukta tipa izmantošanas ēka. Šādā ēkā esošie dzīvokļi ir privatizējami atbilstoši likumam „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”. 2.Būvniecības likumā noteiktā būvniecības kārtība ir saistoša gan privātpersonām, gan publisko tiesību subjektiem. No būvniecības tiesiskuma kontroles viedokļa nav atšķirības, vai būvniecība tiek veikta privātpersonai, valsts uzņēmumam (kapitālsabiedrībai) vai valstij vai pašvaldībai piederošā īpašumā. 3.Būvniecības likuma 17.pants noteic, ka būvi, tās daļu vai telpu grupu izmanto tikai atbilstoši projektētajām funkcijām un vienīgi pēc tās pieņemšanas ekspluatācijā. Tādējādi ēkas izmantošana dzīvošanai ir pieļaujama tad, ja ēka (telpa) ar šādu funkciju ir pieņemta ekspluatācijā. 4. Pat ja dzīvokļi nav ierakstīti zemesgrāmatā kā dzīvojamās telpas, tie par tādām ir atzīstami pēc tām būtiskajām pazīmēm, kas ir svarīgas, lai nošķirtu privatizācijai pakļautas un privatizācijai nepakļautas telpas. Mazsvarīgi šķēršļi nevar būt iemesls dzīvokļu paturēšanai pašvaldības īpašumā, jo īpaši, ja šo šķēršļu novēršana ir pašas pašvaldības ziņā.

Lejupielādēt

11.06.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-390/2010

1. To, kura pašvaldības iestāde ir tiesīga izlemt konkrētus jautājumus būvniecības procesa ietvaros, noteic būvniecību regulējošās speciālās tiesību normas. Ja tās neprecizē konkrētu institūciju, tad tā var būt gan pašvaldības būvvalde kā vispārīgā būvniecībā kompetentā iestāde, gan pašvaldības dome, kura ir tiesīga izskatīt jebkuru pašvaldības pārziņā esošu jautājumu. 2. Tiesību normas neparedz tiesības pašvaldības domes vadītājam vienpersoniski izlemt būtiskus pašvaldības pārziņā esošus jautājumus, tostarp izdot administratīvos aktus būvniecības procesa ietvaros.

Lejupielādēt

18.12.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-949/2009

Valsts pārvaldei nav tiesību iejaukties būvniecības dalībnieku savstarpējās civiltiesiskās attiecībās. Būvprojekta autora un citu būvniecības dalībnieku savstarpējās attiecības nosaka savstarpēji noslēgtie līgumi. Būvniecības dalībnieku savstarpējās domstarpības tiek risinātas vispārējā civiltiesiskajā kārtībā, nevis administratīvajā tiesā.

Lejupielādēt

13.10.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-624/2009

1. Starplēmumi parasti nav patstāvīgi apstrīdami (pārsūdzami), jo tiem nav galīgā noregulējuma, izņemot gadījumus, ja tie paši par sevi skar būtiskas personas tiesības vai tiesiskās intereses vai būtiski apgrūtina to īstenošanu. Starplēmuma ar būtisku ietekmi pārsūdzēšanas mērķis ir konstatēt tā prettiesiskumu tūlīt pēc attiecīgā lēmuma pieņemšanas, tādējādi novēršot šķērsli, kas liedz personai procesu turpināt, vai arī novēršot prettiesiskuma turpināšanos. 2. Tehnisko noteikumu tehniskais raksturs nenozīmē, ka ar to izsniegšanu (neizsniegšanu) nevar tikt skartas personas publiskās subjektīvās tiesības vai tiesiskās intereses. Ja ir konstatējams, ka ar šādu starplēmumu radīts aizskārums var būt būtisks, personai ir tiesības prasīt tā tiesiskuma patstāvīgu kontroli. 3. Ja personai, lai tā varētu saņemt būvatļauju, atbilstoši būves nojaukšanas uzdevumam ir nepieciešams apliecināt, ka tā ir saņēmusi tehnisko noteikumu izdevēja atļauju, tehnisko noteikumu izdevēja izsniegtā priekšraksta neizpilde ir šķērslis būvatļaujas, tas ir, pieteicējas vēlamā gala rezultāta sasniegšanai. Tādējādi ar tehnisko noteikumu izsniegšanu personai var rasties tāds tiesību un tiesisko interešu aizskārums, kurš ir atzīstams par būtisku, kas savukārt ļauj par šo noteikumu tiesiskumu vērsties kompetentā iestādē vai tiesā. Šādā situācijā nebūtu saprātīgi galīgā lēmuma, proti, būvatļaujas kā vienīgā pārsūdzamā lēmuma saņemšanas nolūkā prasīt personai izpildīt noteikumus, lai jau pēc to izpildes noskaidrotu noteikumu tiesiskumu. 4. Ja ir izdots jau gala administratīvais akts lietā – būvatļauja – personai ir tiesības prasīt būvatļaujas atzīšanu par prettiesisku daļā, kas noteic attiecīgo tehnisko noteikumu izpildi.

Lejupielādēt

30.01.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-49/2009

1. Tehniskās inventarizācijas (kadastrālās uzmērīšanas) lietas mērķis ir apkopot informāciju par būvi. Šādai lietai ir informatīvs raksturs. Informācijas apkopošana tehniskās inventarizācijas lietā nemaina būves īpašnieka tiesību vai pienākumu apjomu. 2. Tā kā personai no tiesību normām izriet tiesības pasūtīt tehniskās inventarizācijas (kadastrālās uzmērīšanas) darbu veikšanu būvē vai telpu grupā un tā kā kļūdainu datu ierakstīšana tehniskās inventarizācijas (kadastrālās uzmērīšanas) lietā var aizskart konkrētās privātpersonas tiesiskās intereses, tehniskā inventarizācija (kadastrālā uzmērīšana) ir faktiskā rīcība. 3. Tehniskās inventarizācijas (kadastrālās uzmērīšanas) rezultātā radītā lieta, ir šīs faktiskās rīcības rezultātā radīts informācijas apkopojums. Arī izmaiņu izdarīšana šajā informācijas apkopojumā ir faktiskā rīcība.

Lejupielādēt

30.06.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-190/2008

1. Būvdarbu procesā pieļaujams mainīt zemes gabala dabisko reljefu un hidroģeoloģiskos apstākļus (piemēram, aizbērt gravas un karjerus, izrakt dīķus, ierīkot drenāžu) tad, ja pēc saskaņošanas ar reģionālo vides pārvaldi minētie pasākumi paredzēti būvprojektā vai ja to nosaka ģeotehniskā kontrole. Minētā nosacījuma mērķis ir vides aizsardzība. Šis mērķis jāņem vērā, vērtējot, vai būvniecība paredz dabiskā reljefa izmaiņas. Proti, zemes gabala augstuma izmaiņas un uzbērumu veidošana ir jāvērtē, ņemot vērā to ietekmi uz vidi būvniecības laikā un pēc tam. 2. Ja apkārt zemes gabalam, kurā notiek būvniecība, atbilstoši plānojumam ir citi apmēram tāda paša izmēra gruntsgabali mazstāvu dzīvojamai apbūvei, tad viena zemes gabala augstuma izmaiņas var salīdzinoši būtiski ietekmēt apkārtējo teritoriju situāciju gan vizuāli, gan attiecībā uz nokrišņu plūsmu, gruntsūdeņu līmeni un ar to saistītām vides izmaiņām. Tādējādi zemes gabala augstuma izmaiņas (aptuveni par metru) uzskatāmas par dabiskā reljefa maiņu, kuru veikšanai nepieciešams reģionālās vides pārvaldes saskaņojums. 3. Vispārējais nosacījums apbūvei mazstāvu dzīvojamā teritorijā Rīgā ir tāds, ka attālums no tuvākās būves ārsienas līdz robežai ar kaimiņa zemes gabalu nedrīkst būt mazāks par trim metriem. Šo attālumu ir pieļaujams samazināt tikai tādā gadījumā, ja kaimiņu zemes gabala īpašnieks ir devis tam rakstisku piekrišanu. Šādai īpašai piekrišanai mazākam attālumam ir jābūt neatkarīgi no paredzamā ēkas augstuma. 4. Kaimiņa piekrišanai par būves atrašanos tuvāk zemes gabalu robežai kā vispārēji noteikts jābūt izteiktai skaidri un apzināti. Proti, piekrišana izņēmumam no vispārējās kārtības nevar notikt tādējādi, ka persona tikai vispārīgi izsaka piekrišanu būvniecībai, - ir jābūt konstatējamam, ka persona ir apzinājusies, kāds ir vispārīgais regulējums un ka ar savu parakstu tā piekrīt tieši izņēmumam. 5. Ja kaimiņš dod piekrišanu samazinātam attālumam no būves tuvākās ārsienas līdz zemes gabalu robežai, šāda piekrišana ietver arī attiecīgu izņēmumu no būves pieļaujamā augstuma aprēķināšanas vispārīgās formulas. Minētais gan nenozīmē, ka persona ar kaimiņu var vienoties par jebkādu ēkas augstumu, jo jebkurā gadījumā jāievēro pašvaldības imperatīvi noteiktais augstuma ierobežojums jumta augstumam zonā, kas ir tuvāk kā trīs metrus no zemes gabalu robežas. 6. Ja būvinspekcija pieņēmusi lēmumu apturēt būvdarbus un uzdevusi pārstrādāt būvprojektu, būvprojekta pārstrādāšana atbilstoši būvinspekcijas norādēm nepadara tiesisku jau uzsākto būvniecību, kas veikta neatbilstoši normatīvo aktu prasībām, kaut arī atbilstoši iepriekš izdotai būvatļaujai. Tas tomēr nenozīmē, ka iestādes lēmumā līdz ar to obligāti būtu jābūt arī uzdevumam novērst iepriekš veiktās būvniecības sekas. Turpmāku prettiesisku būvdarbu veikšanas novēršana pati par sevi arī ir leģitīms mērķis būvniecības apturēšanai, pat ja ar šādu lēmumu netiek atrisināts jautājums par iepriekš veiktajiem būvdarbiem. 7. Vērtējot lēmuma par būvdarbu apturēšanu samērīgumu, jāņem vērā, kādi pārkāpumi pieļauti būvniecības procesā, kā arī sabiedrības, tostarp ar būvniecību tieši skarto personu (kaimiņu), aizskarto interešu nozīmīgums un lēmuma sekas uz būvētāju. Tāpat, ja lēmumu par būvdarbu apturēšanu pieņēmusi Valsts būvinspekcija, izvērtējams tas, vai un ciktāl būvētājs varēja paļauties uz pašvaldības izdotu administratīvo aktu (būvatļauju). Tiesiskās paļāvības vērtējumā jāņem vērā, ka valsts uzraudzība pār būvniecības tiesiskumu, tai skaitā, pār pašvaldības būvvaldes izdotas būvatļaujas tiesiskumu, ir tieši paredzēta normatīvajos aktos, kas savukārt nozīmē, ka pieteicējam ir jārēķinās, ka pašvaldības izdota būvatļauja valsts uzraudzības ietvaros var tikt atcelta vai tās darbība var tikt ierobežota. Tāpat ir vērtējama pieteicēja paša darbība būvatļaujas saņemšanā, tai skaitā saistībā ar vienošanos ar kaimiņu zemes gabala īpašnieku par īpašiem būvniecības noteikumiem.

Lejupielādēt

27.08.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-495/2007

1. Pieteikumā par būvatļaujas atcelšanu gan būvatļaujas adresāta, gan ieinteresēto privātpersonu tiesību un interešu pagaidu aizsardzību regulē administratīvā akta darbības apturēšanu un atjaunošanu regulējošās tiesību normas. 2. Administratīvā akta darbības apturēšanu un atjaunošanu regulējošo tiesību normu izpratnē būvatļaujas darbība ir izprotama plašāk kā tikai būvatļaujas derīguma termiņš, ko būvvalde nosaka, izsniedzot būvatļauju atbilstoši Būvniecības likuma un Vispārīgo būvnoteikumu normām. Proti, būvvaldes noteiktais būvatļaujas derīguma termiņš ir laiks, kurā persona var izmantot tiesības veikt būvdarbus, taču pilnīgi būvatļauja kā tiesību akts savu darbību beidz līdz ar tās atcelšanu vai anulēšanu, vai arī to izpildot – līdz ar ēkas uzbūvēšanu un nodošanu ekspluatācijā. Termiņš ir tikai viens no būvatļaujas nosacījumiem. 3. Būves nodošana ekspluatācijā ir konstatējoša rakstura lēmums, ar kuru kompetenta institūcija pārbauda, vai būve ir uzbūvēta atbilstoši visām prasībām, kuras jāievēro saskaņā ar būvatļauju (projekta dokumentāciju) un būvniecības normatīvajiem aktiem. Lēmums par būves pieņemšanu ekspluatācijā, lai arī ir atsevišķs patstāvīgs lēmums, tomēr ir pakārtots būvatļaujaigadījumos, kad būvdarbiem tāda nepieciešama. Ēkas ekspluatācijas uzsākšana šajos gadījumos ir pieļaujama tikai uz būvatļaujas pamata. 4. Ja būvatļauja ir prettiesiska, arī atbilstoši tai uzcelta ēka ir prettiesiski uzbūvēta. Šādos gadījumos ēkas nodošana ekspluatācijā, kaut arī lēmums par nodošanu ekspluatācijā ir patstāvīgs lēmums, nevar radīt neatgriezeniskas sekas attiecībā uz būvatļaujas tiesisko novērtējumu un nekādā ziņā nevar legalizēt prettiesisku būvniecību, kas veikta uz prettiesiskas būvatļaujas pamata. Tas nozīmē, ka gadījumā, ja ekspluatācijā jau nodotas ēkas būvatļauja tiek atzīta par prettiesisku, tiesai spriedumā nepieciešamības gadījumā ir jānorāda, kādā veidā iestādei ir jānovērš prettiesiskās būvatļauja radītās sekas (piemēram, būvi nojaucot). Ne ēkas faktiskā pabeigtība, ne arī uzsākta ēkas ekspluatācija nevar būt šķērslis prettiesiskas būvatļaujas izpildes seku novēršanai, ja tiesa to nosaka spriedumā. 5. Ņemot vērā būvniecības procesā pieņemamo lēmumu savstarpējo pakārtotību un saistību, būvatļaujas darbības apturēšana vai atjaunošana ietekmē arī visus iespējami turpmākos būvniecības procesā pieņemamos lēmumus. Proti, ja būvatļauja iek apturēta, tiek apturētas ne tikai tās faktiskās izpildes darbības (būvdarbi), bet arī citas tiesiska vai faktiska rakstura sekas, tai skaitā, citu lēmumu pieņemšana uz šīs būvatļaujas pamata. Savukārt, ja būvatļaujas darbība atjaunota, ir pieļaujama gan tās faktiska izpilde, gan citu lēmumu pieņemšana – piemēram, būvatļaujas derīguma termiņa pagarināšana vai ēkas nodošana ekspluatācijā.

Lejupielādēt

22.06.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-255/2006

1. Administratīvā akta obligātās pazīmes izriet no Administratīvā procesa likuma 1.panta trešajā daļā ietvertās administratīvā akta definīcijas. Kā viens no administratīvā akta pamatelementiem norādītas tiesiskās sekas, kas nozīmē, ka lēmums, kas atzīstams par administratīvo aktu, saistoši ietekmē kādas tiesiskas attiecības un līdz ar to skar kādas personas tiesības vai tiesiskās intereses. Šā iemesla dēļ administratīvajam aktam konkrētajās tiesiskajās attiecībās piemīt galīgā noregulējuma raksturs. 2. Lēmumi, kas pieņemti administratīvajā procesā, bet kuri nerada tiesiskas sekas, ir starplēmumi. Starplēmumi paši par sevi atsevišķi administratīvā procesa kārtībā parasti nav pārsūdzami. 3. Būvvaldes lēmums piekrist ēkas projektēšanai ir viens no lēmumiem, kas tiek pieņemts būvatļaujas izsniegšanas procesā un kas pats par sevi nerada nekādas saistošas galīga rakstura tiesiskas sekas (proti, nedod tiesības uzsākt būvniecību). Līdz ar to šāds lēmums atzīstams par starplēmumu būvatļaujas izsniegšanas administratīvajā procesā un nevar būt par atsevišķu pieteikuma priekšmetu administratīvajā tiesā. 4. Būvvaldes lēmums aizliegt ēkas projektēšanu savukārt būtu atzīstams par administratīvo aktu, jo liedz tiesības turpināt pretendēt uz būvatļaujas saņemšanu un līdz ar to tam ir galīgā lēmuma raksturs. 5. Pašvaldības detālplānojumus apstiprina kā pašvaldības saistošos noteikumus, proti, izdodot ārēju normatīvo aktu. Ārējā normatīvā akta izdošana, t.i., tiesību normu pieņemšana, nav ne administratīvais akts, ne faktiskā rīcība, ne arī publiski tiesisko attiecību konstatēšana Administratīvā procesa likuma izpratnē. Tādējādi prasījums uzlikt par pienākumu iestādei izstrādāt detālplānojumu nevar būt par pieteikuma priekšmetu administratīvajā tiesā. 6. Lietas, kas izriet no būvniecības tiesiskajām attiecībām, pamatā ir izvērtējamas caur personas tiesībām uz īpašumu. Tomēr šādās lietās iespējama arī vides tiesību piemērošana. To, kuras tiesības lietā ir piemērojamas galvenokārt, nosaka attiecīgās lietas konkrētie apstākļi. 7. Lietas, kas izriet no būvniecības tiesiskajām attiecībām, primāri balstās uz tiesībām netraucēti izmantot savu īpašumu. Tādējādi kaimiņa tiesības uz īpašumu ir galvenais pamats, kas ļauj kādai personai iebilst pret citai personai izsniegtu atļauju būvēt. 8. Jēdziens „kaimiņš” būvniecības tiesiskajās attiecībās ir piemērojams nevis sadzīviskā, bet gan juridiskā nozīmē, kura saturs piepildāms, caur faktiskajiem apstākļiem konstatējot esošā vai iespējamā aizskāruma būtiskumu. Tiesības uz īpašumu tādējādi ir piemērojamas paplašināti, par kaimiņu atzīstot ne tikai tādu personu, kuras īpašums robežojas ar ietekmes objektu, bet arī personu, kura pastāvīgi vai ilgstoši uzturas objekta ietekmes zonā. Īrnieks un nomnieks kaimiņa tiesību īstenošanā pielīdzināmi īpašniekam. 9. Jēdziens „vide” neietver tikai dabas elementus - vide ietver arī sociālo un kultūras apstākļu kopumu, kas ietekmē indivīda vai sabiedrības dzīvi. Skaidri norobežot vidi no cilvēku fiziskās, sociālās un kultūras vides nav iespējams, jo šādas norobežošanas rezultāts būtu vides aizsardzības jēdziena neatbilstoša sašaurināšana. Vides aizsardzība un līdz ar to arī jēdziens „vide” ir jāaplūko kopā ar ilgtspējīgas attīstības principu. 10. Kaut arī „vide” un līdz ar to arī „tiesības uz vides aizsardzību” ir ļoti plaši, dažādus elementus ietilpinoši un attīstībā esoši jēdzieni, piemērojot tiesību normu saprātīgas piemērošanas principu, ar būvniecību saistītu lēmumu pārsūdzēšana nebūtu jāuzskata kā no vides tiesībām automātiski izrietoša tiesība. 11. Būvniecības tiesiskajās attiecībās vides tiesības un no tām izrietošās procesuālās tiesības ir piemērojamas lietās, kurās galvenais izvērtējums attiecas uz būvniecības ietekmes uz vidi (šaurākā nozīmē) būtiskumu – proti, kur jautājumi par, piemēram, ietekmi uz dabu vai cilvēka veselību ir iesniegtā pieteikuma pamatā, un kuru izvērtējums nosaka lietas iznākumu. 12. Būvatļauja parasti ir administratīvais akts ar dubultu ietekmi, proti, atļauja būvēt bieži skar ne tikai šīs atļaujas adresātu, bet arī citu personu tiesības vai tiesiskās intereses. Gan administratīvā akta adresāta, gan trešo personu tiesiskās intereses ir vienlīdz nozīmīgas un aizsargājamas. Tādējādi iestādes un tiesas kompetencē ir samērot šīs intereses un nepieļaut nepamatotu aizskārumu kādai no tām. 13. Apstākļos, kad pieteikumu tiesā iesniedz nama iedzīvotāja par to, ka attiecībā uz šā nama iekšpagalma apbūvi ir izsniegta būvatļauja, saskaņā ar kuru ir atļauta sešstāvu dzīvojamās mājas un apakšzemes autostāvvietas būvniecība, ir pamats uzskatīt, ka šai personai ir subjektīvās tiesības šāda pieteikuma iesniegšanai, jo ar izsniegto būvatļauju var tikt būtiski aizskartas šīs personas tiesības uz īpašumu (kaimiņa tiesības). 14. Apstāklis, ka likumdevējs kāda jēdziena skaidrojumu ietvēris tiesību normā vēlāk, nekā lietojis pašu jēdzienu, pats par sevi neizslēdz vēlāk ietverto legāldefinīciju piemērot attiecībā uz tām tiesiskajām attiecībām, kas pastāvējušas pirms definīcijas ietveršanas. Tādējādi, ja laikā, kad tika izsniegta pārsūdzētā būvatļauja, vēl nebija spēkā tiesību norma, kas definētu sabiedriski nozīmīgas būves jēdzienu, ir pieļaujams šī jēdziena saturu noskaidrot, piemērojot likumdevēja vēlāk doto skaidrojumu. 15. Publiska apspriešana jānodrošina, ja būvniecība būtiski ietekmē vides stāvokli, iedzīvotāju sadzīves apstākļus vai nekustamā īpašuma vērtību. Lai atzītu, ka attiecībā uz kāda objekta būvniecību ir jānodrošina sabiedriskā apspriešana, ir pietiekami konstatēt vienu no minētajiem nosacījumiem – būtisku ietekmi uz vidi, būtisku ietekmi uz sadzīves apstākļiem vai būtisku ietekmi uz nekustamā īpašuma vērtību. 16. „Būtiskumu” nosaka, izvērtējot nodarītā vai prognozējamā kaitējuma seku neatgriezeniskumu (jeb ilglaicīgumu, kādā kaitējumu var novērst) un apmēru. 17. Iekšpagalma apbūve pati par sevi visbiežāk ietekmē attiecīgo māju iedzīvotāju sadzīves apstākļus. Daudzstāvu ēkas būvniecība iekšpagalmā ietekmētu šo iekšpagalmu veidojošo māju iedzīvotāju sadzīves apstākļus tik lielā mērā, ka var uzskatīt, ka ietekme būtu būtiska. Proti, ar šādu būvi iekšpagalms tiktu lielā mērā apbūvēts, turklāt tā ietekme ir neatgriezeniska. Līdz ar to daudzstāvu ēkas būvniecībai iekšpagalmā ir nepieciešams rīkot sabiedrisko apspriešanu, lai noskaidrotu kaimiņu viedokli. 18. Ja būvatļauja ir izdota, neievērojot Būvniecības likuma 12.panta pirmajā daļā izvirzīto nosacījumu par sabiedriskās apspriešanas rīkošanu, šāds procesuāls pārkāpums ir atzīstams par tik būtisku, lai tā dēļ pārsūdzēto būvatļauju atzītu par prettiesisku.

Lejupielādēt

15.03.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-123/2006

1. Administratīvā akta obligātās pazīmes izriet no Administratīvā procesa likuma 1.panta trešajā daļā ietvertās administratīvā akta definīcijas. Kā viens no administratīvā akta pamatelementiem norādītas tiesiskās sekas, kas nozīmē, ka lēmums, kas atzīstams par administratīvo aktu, saistoši ietekmē kādas tiesiskas attiecības un līdz ar to skar kādas personas tiesības vai tiesiskās intereses. Šā iemesla dēļ administratīvajam aktam konkrētajās tiesiskajās attiecībās piemīt galīgā noregulējuma raksturs. 2. Būvprojekta akcepts ir viens no lēmumiem, kas tiek pieņemts būvatļaujas izsniegšanas procesā un kas pats par sevi nerada nekādas saistošas galīga rakstura tiesiskas sekas (proti, nedod tiesības uzsākt būvniecību). Līdz ar to būvprojekta akcepts atzīstams par starplēmumu būvatļaujas izsniegšanas administratīvajā procesā un nav pārsūdzams tiesā atsevišķi no administratīvā procesa galīgā lēmuma (būvatļaujas). 3. Būvprojekta akcepta atteikums savukārt atzīstams par administratīvo aktu, jo liedz tiesības turpināt pretendēt uz būvatļaujas saņemšanu un līdz ar to tam ir galīgā lēmuma raksturs.

Lejupielādēt

14.01.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-3/2005

1. Pašvaldības atbilstošās institūcijās apstiprināts būvprojekts un izsniegta būvatļauja nedod būvētājam absolūtas tiesības būvēt, jo būvatļauju var apstrīdēt un atcelt, īpaši, ja būvprojekts neatbilst būvniecības materiālajām tiesību normām. 2. Valsts būvinspekcijai un tās būvinspektoriem, lai tie varētu veikt Būvniecības likuma 29.pantā paredzēto būvniecības valsts kontroli, ir tiesības pārbaudīt ne tikai valsts un pašvaldību amatpersonu rīcību būvniecības jomā, bet arī to, vai privātpersonas ievēro būvniecību regulējošās tiesību normas un pieprasīt, lai privātpersonas novērš šo normu pārkāpumus.

Lejupielādēt

07.09.2004. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-120/2004

Ja valsts pārvaldes iestāde, pieņemot lēmumu, nav ievērojusi procesuālā taisnīguma principu, tad uzskatāms, ka tā savu rīcības brīvību ir izmantojusi kļūdaini un tādējādi lēmums ir prettiesisks.

Lejupielādēt

Tiesu prakse

BŪVNIECĪBAS TIESĪBAS