Tīmekļa vietnē www.at.gov.lv tiek izmantotas tikai tehnoloģiski nepieciešamās sīkdatnes, kuras nodrošina vietnes darbību un funkcionalitāti Detalizēta informācija
29.01.2025.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-32/2025
Līguma robs ir nepilnība, kas rodas, ja puses nav vienojušās par kādiem līguma sekmīgai izpildei būtiskiem jautājumiem un likuma imperatīvajās vai dispozitīvajās normās nav ietverts tiesiskais regulējums minēto nepilnību novēršanai. Ja tiesa konstatē līguma robu, tā to aizpilda līguma papildinošās iztulkošanas ceļā, ņemot vērā dalībnieku hipotētisko gribu, respektīvi, noskaidrojot, par kādu līguma noteikumu saturu puses būtu saprātīgi vienojušās, ja zinātu par roba esību. Taču, ja galīgā atbilde uz līgumā neatrisinātajiem jautājumiem ir atrodama likuma imperatīvajās vai dispozitīvajās normās, tad līguma roba nav un papildinošā iztulkošana nav nepieciešama.
Civillikuma noteikumi par tiesiska darījuma iztulkošanu (Civillikuma 1504.–1510. pants) ir paredzēti nevis līguma robu aizpildīšanai, bet gan neskaidri formulētu tiesiska darījuma noteikumu iztulkošanai.
08.08.2025.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-7/2025
Izvērtējums par to, vai darījumā ietvertajam konkurences ierobežojumam piemērojams Konkurences likuma 11. panta pirmajā daļā noteiktais aizliegums ierobežot konkurenci, īstenojams trīs secīgos soļos:
1) vispirms izvērtējams, vai ar darījuma noteikumu, ar kuru tiek ierobežota viena vai vairāku darījuma dalībnieku komerciālā autonomija, tiek nodibināta galvenā saistība vai blakus saistība, kas tikai kalpo galvenajai saistībai, kura savukārt neietekmē vai veicina konkurenci;
2) ja ierobežojošais noteikums ir blakus saistība un galvenā saistība neietekmē vai veicina konkurenci, izvērtējams, vai tas ir objektīvi nepieciešams, lai izpildītu galveno saistību;
3) ja tiek secināts, ka darījuma noteikums ir nepieciešams, izvērtējams, vai tas ir samērīgs ar darījuma (galvenās saistības) mērķiem.
Konkurences ierobežojums ir objektīvi nepieciešams galvenās saistības izpildei tad, ja bez šāda ierobežojuma galvenās saistības īstenošana nebūtu iespējama. Fakts, ka galveno saistību būs grūtāk īstenot vai tas būs mazāk ienesīgi, ja attiecīgā ierobežojuma nebūs, nebūtu jāuzskata par tādu, kas šim ierobežojumam piešķir objektīvi nepieciešama ierobežojuma raksturu, kurš vajadzīgs, lai to varētu kvalificēt par blakus ierobežojumu. Izvērtējumam par to, vai ierobežojums ir objektīvi nepieciešams galvenās saistības izpildei, ir relatīvi vispārīgs un abstrakts raksturs, un tas nav jāpamato vienīgi ar faktu vērtējumu. Šāds izvērtējums var balstīties uz hipotētisku analīzi par to, kā galvenā saistība tiktu īstenota, ja attiecīgais ierobežojums nebūtu noteikts.
Izvērtējot ierobežojuma samērīgumu attiecībā pret galvenās saistības mērķiem, tiesai it īpaši ir jāpārbauda, vai nepastāvēja konkurenci mazāk ierobežojošs risinājums, ko darījuma puses būtu varējušas izmantot tā noslēgšanas brīdī, lai sasniegtu darījuma (galvenās saistības) mērķus. Lai izvērtētu ierobežojuma samērīgumu, tiesai jāizvērtē, vai minētais ierobežojums priekšmetiskajā, teritoriālajā vai laika ziņā nepārsniedz to, kas būtu objektīvi nepieciešams, lai galvenā saistība varētu tikt izpildīta.
Ja, izvērtējot strīdus ierobežojumu, tiesa secina, ka tas nav atzīstams par blakus ierobežojumu konkurences tiesību izpratnē, tad attiecīgais ierobežojums (attiecīgie līguma noteikumi) atzīstams par spēkā neesošu no tā noslēgšanas brīža, ja vien attiecīgā vienošanās netiek atzīta par spēkā esošu saskaņā ar Konkurences likuma 11. panta otro daļu. Pierādīšanas nasta attiecībā uz to, ka strīdus ierobežojums atbilst Konkurences likuma 11. panta otrās daļas prasībām, ir pusei, kas to apgalvo (sk. Konkurences likuma 11. panta 2.1 daļu).
18.02.2025.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-3/2025
Ar atsavinātās lietas trūkumu saprotama lietas neatbilstība līguma noteikumiem. Tā var izpausties kā neatbilstība subjektīvajām vai objektīvajām prasībām.
Ar subjektīvajām prasībām saprotamas prasības, par kurām puses atsavinājuma līgumā tieši vienojušās, piemēram, līgumā noteiktais preces apraksts, veids, daudzums, kvalitāte, funkcionalitāte, saderība, sadarbspēja u. tml., arī lietas ieguvēja izteiktā prasība par preces derīgumu konkrētam nolūkam, kurai lietas atsavinātājs piekritis.
Ar objektīvajām prasībām saprotamas prasības, kuras līguma noslēgšanas laikā bija noteiktas normatīvajos aktos un citos normatīvos, tostarp standartos; prasības, atbilstību kurām atsavinātājs pirms līguma noslēgšanas norādījis preces aprakstos vai paraugos; kā arī prasības, atbilstība kurām līguma noslēgšanas laikā bija saprātīgi sagaidāma, raugoties no vidusmēra pircēja skatupunkta. Pie pēdējām pieder, piemēram, tādas īpašības un citas iezīmes, tostarp attiecībā uz ilgizturību, funkcionalitāti, saderību un drošumu, kādas parasti ir raksturīgas un izvirzāmas tāda paša veida precēm.
Tiesai, pārbaudot ieguvēja apgalvojumu par to, ka atsavinātajai lietai ir trūkums, atbilstoši pušu argumentiem vispirms ir jāpārbauda lietas atbilstība subjektīvajām prasībām, bet, ja tādu nav vai tās nav pilnīgas, tad jāpārbauda lietas atbilstība objektīvajām prasībām.
Nosakot, kas ir lietas pieņemamās jeb sagaidāmās īpašības, vērtējums izdarāms no vidusmēra pircēja skatupunkta. Vidusmēra pircējs ir hipotētiskais vidusmēra pircējs, kas ir saprātīgs, samērā labi informēts, uzmanīgs un apdomīgs, bet nav attiecīgās jomas lietpratējs.
Vērtējums par to, kādām īpašībām atsavinātajai lietai būtu jāpiemīt, ir tiesību, nevis fakta jautājums, tomēr tas atbildams, ņemot vērā faktiskos apstākļus. Vērtēšanas mēraukla ir objektīva, nevis subjektīva, proti, ir nozīme tam, kādas lietas īpašības varēja pieņemt hipotētiskais vidusmēra pircējs, bet nav nozīmes tam, kādas lietas īpašības varēja pieņemt konkrētais pircējs.
Civillikuma 1613. panta pirmajā daļā minētie panta piemērošanas priekšnoteikumi, ka ieguvējs zināja par lietas trūkumiem vai vismaz, piegriežot visparastāko uzmanību, nevarēja par tiem nezināt, attiecināmi un nodibināmi uz atsavinājuma līguma noslēgšanas brīdi, nevis uz kādu vēlāku brīdi pēc līguma noslēgšanas, piemēram, uz līguma noslēgšanai vēlāk sekojušu lietas nodošanas brīdi.
Ar visparastākās uzmanības trūkumu saprotama rupja neuzmanība, proti, atsavinātājs atbrīvojams no atbildības ieguvēja rupjas neuzmanības gadījumā, bet ne vieglas neuzmanības gadījumā.
Atsavinātājam nav liegts atsavināt preci ar trūkumu, bet tad viņam par šādu trūkumu ieguvējs jābrīdina vai trūkumam jābūt acīmredzamam, pievēršot visparastāko uzmanību.
Ja celta līguma atcēluma prasība, tad Civillikuma 1623. un 1624. pants paredz attiecīgi atsavinātāja un ieguvēja pienākumus līguma atcēluma prasības apmierināšanas gadījumā, nevis priekšnoteikumus šādas prasības celšanai. Atsavinātās lietas un par to saņemtās maksas savstarpēja atdošana ir līguma atcelšanas sekas, nevis pamats.
19.09.2024.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-90/2024
Priekšnoteikums, lai persona kā lietotāja saskaņā ar noslēgto dabasgāzes tirdzniecības līgumu būtu tiesīga saņemt no dabasgāzes tirgotāja dabasgāzi gazificētajā objektā, ir šīs personas īpašuma, lietošanas vai valdījuma tiesības uz attiecīgo gazificēto objektu. Kā pierādījums otra līdzēja tiesībām uz konkrēto gazificēto objektu var kalpot, piemēram, nomas līgums, kuru viņš noslēdzis ar šī objekta īpašnieku (iznomātāju). Dabasgāzes tirgotājam kā saprātīgai un neitrālai personai ir jānovērtē iesniegtais nomas līgums un tā saturs kopsakarā ar citiem konkrētā gadījuma apstākļiem, kurus dabasgāzes tirgotājs kā rūpīgs komersants zina vai kurus tam vajag zināt.
Dabasgāzes tirgotājs ir tiesīgs vienpusēji izbeigt uzsākto dabasgāzes tirdzniecību gazificētajā objektā, ja otrs līdzējs ir zaudējis gazificētā objekta īpašuma, lietošanas vai valdījuma tiesības vai ja viņam šādu tiesību nav bijis kopš dabasgāzes tirdzniecības uzsākšanas.
14.02.2024.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-82/2024
Ar fiduciāru darījumu nodibinātu „fiduciāro īpašumu” raksturo „juridiskā īpašuma” nošķirtība no „saimnieciskā īpašuma”. Lieta, kas ar šādu darījumu uzticēta fiduciāram kā juridiskajam īpašniekam, no saimnieciskā viedokļa jeb faktiski pieder fiduciantam, kura interesēs un uz kura rēķina darbojas fiduciārs, un vienīgi attiecībā pret trešajām personām fiduciārs uzstājas kā minētās lietas pilntiesīgs īpašnieks. Savukārt no pušu savstarpējo tiesisko attiecību viedokļa nevis fiduciārs, bet gan fiduciants kā konkrētās lietas patiesais īpašnieks pēc vispārīgā principa ir tiesīgs iegūt un paturēt lietas dabiskos un civilos augļus.
04.04.2024.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-28/2024
Ja puses ir vienojušās par līgumam piemērojamo likumu (citas valsts tiesību aktiem), strīdā par līguma spēkā esību tiesai attiecīgie līguma noteikumi jāiztulko, ņemot vērā tiesību aktus, par kuru piemērošanu puses vienojušās. Nepiemērojot ārvalsts tiesību normas, tiek pārkāpti Civilprocesa likuma 5. panta ceturtās daļas un 655. panta noteikumi.
Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regulas (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Romas II), 10. pants paredz īpašu tiesību aktu izvēles režīmu prasībām, kas izriet no netaisnas iedzīvošanās. Tomēr ne visas restitūcijas prasības ir ārpuslīgumiskas prasības. Atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Regulas (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Romas I), 12. panta 1. punkta „e” apakšpunktam strīdam par naudas summas atgriešanu, kas izmaksāta uz šī līguma pamata, piemērojami pušu izvēlētie tiesību akti arī tad, ja līgums nav stājies spēkā, vai nav bijis spēkā naudas izmaksas brīdī.
06.07.2023.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-81/2023
Kreditors, lai tā atgādinājums būtu parādniekam pienācīgi paziņots, ir tiesīgs sūtīt atgādinājumu uz līgumā norādīto parādnieka adresi, ja vien puses nav vienojušās citādi vai ja parādnieks nav paziņojis citu adresi. Ja kreditors konstatē vai viņam vajadzēja konstatēt, ka parādnieks nav sasniedzams līgumā norādītajā vai parādnieka paziņotajā adresē, tad atgādinājums sūtāms uz parādnieka deklarēto dzīvesvietu.
Arī tad, ja līgumā nav noteikts parādnieka pienākums informēt kreditoru par adreses maiņu, šāds pienākums līguma darbības laikā, kā arī laikā, kad parādniekam pastāv neizpildītas un nenoilgušas saistības, izriet no līgumslēdzēju sadarbošanās pienākuma.
05.07.2023.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-19/2023
Priekšlīgums ir īsts, saistībtiesisks līgums, ar kuru viena vai abas puses uzņemas saistību, iestājoties noteiktiem priekšnoteikumiem, noslēgt citu saistībtiesisku līgumu jeb t. s. galveno līgumu ar noteiktu saturu.
Priekšlīgums iegūst saistošu spēku, ja ar to ir noteiktas nākotnē slēdzamā līguma būtiskās sastāvdaļas, kas saprotams tādējādi, ka nākotnē noslēdzamā (galvenā) līguma būtiskajām sastāvdaļām jābūt pietiekami noteiktām vai vismaz nosakāmām. Proti, pušu starpā jābūt panāktai tādai vienošanās, lai strīda gadījumā tiesa, pamatojoties uz priekšlīguma noteikumiem un lietas apstākļiem, varētu noteikt galvenā līguma saturu.
Priekšlīgums nav uzskatāms par noslēgtu, ja viens vai abi līdzēji tieši paturējuši sev tiesību vēl vienoties par blakus noteikumiem. Bet, kad blakus noteikumu dēļ viņi nav atstājuši sev tādu tiesību, tad priekšlīgums atzīstams par galīgi noslēgtu, ja vien no tā nav redzams pretējs nodoms, un tādā gadījumā darījuma dabiskās sastāvdaļas nodibināmas pēc likuma noteikumiem par šā darījuma raksturu, bet nejaušās – pēc tiesas ieskata (Civillikuma 1534. pants).
Priekšlīguma noslēgšana nerada tūlītēju saistību izpildīt nākotnē slēdzamo galveno līgumu, tomēr rada saistību noslēgt galveno līgumu ar priekšlīgumā atrunāto saturu. Līdz ar to priekšlīguma labprātīga neizpilde dod tiesības prasīt galvenā līguma noslēgšanu (galvenā līguma atzīšanu par noslēgtu) tiesas ceļā.
Priekšlīguma pusei var būt tiesības prasīt arī atlīdzību par zaudējumiem, kas tai radušies galvenā līguma nenoslēgšanas vai novēlotas noslēgšanas dēļ. Taču minētais neizslēdz tiesības prasīt galvenā līguma noslēgšanu, ja vien tā nav kļuvusi neiespējama un prasītājs to joprojām vēlas. Šie tiesiskās aizsardzības līdzekļi var būt gan alternatīvi, gan savietojami.
Līgumslēgšanas brīvība var tikt ierobežota ne tikai ar likumu, likumdevējam nosakot, ka speciālos gadījumos tiesību subjektam ir pienākums noslēgt līgumu ar personu, kura izteic šādu gribu, bet arī ar līgumu (privātautonomi), tiesību subjektam līgumiski uzņemoties pienākumu noslēgt kādu noteiktu līgumu vai arī neslēgt noteikta veida līgumus. Priekšlīgums ir piemērs līgumiski nodibinātam līgumslēgšanas pienākumam, kas vienlaikus izpaužas kā līgumiski nodibināts līgumslēgšanas brīvības ierobežojums.
Prasītājs prasījumu par priekšlīguma izpildīšanu (galvenā līguma noslēgšanu vai atzīšanu par noslēgtu) var apvienot vienā prasībā ar prasījumu par galvenā līguma izpildīšanu (piemēram, pirkuma maksas piedziņu), ja vien lietas tiesiskie un faktiskie apstākļi to pieļauj. Jāizpildās vismaz šādiem priekšnoteikumiem: abiem prasījumiem jābūt iztiesājamiem starp tām pašām pusēm (galvenais līgums ir slēdzams starp tām pašām pusēm, kurām līgums jāizpilda), priekšlīgumam jānoteic vai no priekšlīguma jābūt nosakāmiem visiem galvenā līguma būtiskajiem noteikumiem un no galvenā līguma izrietošajai saistībai jābūt izpildāmai, tiklīdz noslēgts galvenais līgums. Tomēr šāda apvienošana nav vispārināma uz visiem gadījumiem, un tiesa var konstatēt arī kādus citus šķēršļus prasījumu apvienošanai, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus.
28.01.2022.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-40/2022
Ja saskaņā ar lēmumu krimināllietā, ar kuru nekustamais īpašums atzīts par noziedzīgi iegūtu mantu, lieta attiesāta no tās ieguvēja par labu trešajai personai, atsavinātājs nenes atbildības pienākumu Civillikuma 1603. panta 2. punkta izpratnē tikai tad, ja attiesājuma iemesls (apstākļu kopums, kas bija pamats lēmuma krimināllietā pieņemšanai), nevis pats attiesājums (minētas lēmums), ir iestājies pēc atsavinājuma. Bez attiesājuma iemesla iestāšanās laika ir nepieciešams konstatēt arī ieguvēja darbību vai bezdarbību, kā rezultātā iestājās pamats nekustamā īpašuma attiesājumam.
16.09.2021.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-875/2021
Līgumā noteikti pielīgtas Civillikuma 1589. pantam atbilstošas vienpusējas atkāpšanās tiesības izlietošanas tiesiskuma vērtējums nav saistāms ar tādiem apstākļiem, kas līgumā nav minēti.
12.03.2020.
Civillietu departamenta lēmums lietā Nr. SKC-189/2020
Tiesa nevar spriedumu pamatot vienīgi ar Civillikuma 1.pantu. Civillikuma 1.pantā nostiprinātais labas ticības princips nav uzskatāms par tiesai dotu pilnvarojumu katras tiesiskās situācijas risinājumu pielāgot vispārīgiem taisnīguma apsvērumiem, brīvi grozot no likuma vai tiesiska darījuma izrietošas tiesiskās sekas.
11.10.2018.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-215/2018
Pretprasības celšana nav priekšnoteikums, lai aizstāvētos pret prasību par divpusēja līguma izpildi. Pietiek ar līguma neizpildīšanas iebilduma celšanu.
18.12.2018.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-150/2018
Pamatojoties uz Civillikuma 1546.panta otrās daļas 1.punktu un privātautonomijas principu, persona var jebkurā brīdī uzņemties atbildēt par citas personas parādu kopīgi ar sākotnējo parādnieku. Šāds tiesību institūts – iestāšanās jau nodibinātās saistībās jeb parāda vēlāka uzņemšanās kopīgi ar sākotnējo parādnieku (kumulatīvā parāda uzņemšanās) – ir patstāvīgs saistību pastiprināšanas līdzeklis, un tas ir jānošķir gan no parāda pārvedes ar pārjaunojumu (privatīvās parāda uzņemšanās), gan no galvojuma.
05.07.2018.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-124/2018
Komisijas līguma izpildes ietvaros, slēdzot transportlīdzekļa pirkuma līgumu, komisionārs rīkojas kā klusais vietnieks (Civillikuma 1516.pants). Tāpēc šāds pirkuma līgums nenodibina saistības starp pircēju un komitentu, kamēr tas nav uz pēdējo sevišķi pārvests.
27.10.2017.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-252/2017
Kamēr nav izbeigts dzīvojamo telpu īres līgums, īrnieka dzīvošana vai nedzīvošana viņam izīrētajās dzīvojamās telpās, nekādā veidā neietekmē nedz īres līguma spēku, nedz arī šajā līgumā noteiktās pušu saistības. Apstāklis, ka īrnieks viņam izīrētajās dzīvojamās telpās nedzīvo, nevar būt pamats šo telpu īpašnieka atbrīvošanai no līgumsaistību – tostarp nodrošināt īres priekšmeta netraucētu lietošanu – izpildes.
30.06.2017.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-216/2017
Atsavinātājam zaudējumu atlīdzināšanas pienākums rodas, ja tiek konstatēts 1) apslēpts lietas trūkums; 2) trūkumu rašanās laiks (pirms atsavināšanas); 3) to nozīmīgums (sk. Civillikuma 1613.pantu); 4) atsavinātāja ļauns nolūks, kas izpaužas vienā vai vairākos Civillikuma 1620.pantā definētajos veidos trūkumu noklusēšanā, vai arī to noslēpšanā, vai arī apgalvojumā, ka lietai ir zināmas īpašības. Tiesai nav tiesiska pamata paplašināt iepriekšminēto kritēriju loku, aptverot arī cēloniskā sakara izvērtēšanu, jo tādējādi tiesa vienlaikus piemērotu gan vispārīgo, gan speciālo regulējumu zaudējumu atlīdzināšanas izvērtēšanai, kas varētu novest pie atsavinātāja nepamatotas atbrīvošanas no atbildības par atsavinātās lietas trūkumiem.
24.08.2017.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-211/2017
Civillikuma 1587.pants nepiešķir tiesai pilnvarojumu jautājumu par tiesīgi noslēgta līguma noteikumu izpildi izspriest, balstoties uz vispārīgajiem taisnīguma apsvērumiem, brīvi grozot no likuma vai tiesiska darījuma izrietošās tiesiskās sekas un nepaskaidrojot, kāpēc situācijā, kad līgumu slēguši līdztiesīgi darījuma dalībnieki, vienas puses intereses bauda tiesisku aizsardzību, bet otras – nē.
21.04.2017.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-181/2017
Arī tad, ja galvojuma līgums noformēts kā vienpusējs akts, kuru jāparaksta tikai galviniekam, ar šī akta parakstīšanu tiek nodibinātas līgumiskās attiecības starp kreditoru un galvinieku. Tādējādi Civillikuma 1512.pantā minētais „apsolījums” pārvēršas tiesiskā darījumā, kas saista abas puses un tāpēc neprasa īpašu apsolījuma „pieņemšanas” procedūru.
Civilprocesa likuma 400.panta pirmās daļas 1.punkts pieļauj izpildīt saistību tikai tādā apmērā, kādā šī saistība ir nodrošināta ar publisku hipotēku vai komercķīlu. Gadījumā, ja kreditora prasījums pārsniedz ar hipotēku vai komercķīlu nodrošinātās saistības apmēru, vai arī tā vērtība nesedz prasījuma apmēru, saistība ir izpildāma tikai tās nodrošinātajā daļā. Pārējā daļā, kura nav nodrošināta ar publisku hipotēku vai komercķīlu, ir skatāma prasības tiesvedības kārtībā
28.08.2015.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-187/2015
Personas advokāta statusu apliecina orderis (Latvijas Republikas Advokatūras likuma 48.1 pants), tāpēc tas, un nevis pilnvara, ir dokuments, kas atbilstoši Civilprocesa likuma 44.panta pirmās daļas 1.punktam rada tiesības procesā vinnējušajai pusei pieprasīt izdevumu advokāta palīdzības samaksai piedziņu no zaudējušās puses.
17.09.2015.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-127/2015
Konkrētajos apstākļos Atlīdzības maksājuma līgumā kriminālprocesa izlīguma noslēgšanai pielīgtā līgumsoda izteikti sodošais raksturs ir attaisnojams, jo tas nav vērtējams atrauti no vēlāk pušu starpā panāktā izlīguma kriminālprocesā, no kura nepārprotami izriet, ka cietušā apliecinājums par pretenziju neesamību pret apsūdzēto, kas savukārt bija absolūti nepieciešams priekšnoteikums kriminālprocesa izbeigšanai, izriet no viņa tiesiskas paļaušanās uz līgumā ietverto noteikumu respektēšanu un izpildi.
27.02.2015.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-41/2015
Civillikuma 2108.panta otrās daļas noteikums dod pasūtītājam tiesību vienpusēji atteikties no piegādes līguma, atlīdzinot zaudējumus, nevis prasīt līguma atcelšanu.
Turklāt minētā tiesību norma nav piemērojama attiecībā uz izpildītu piegādes līgumu.
26.03.2014.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-139/2014
1. Izpildījumam, kas dots pilnvarniekam, ir tiesīgs spēks, tādēļ tam, vai pats kreditors bijis klāt izpildījuma saņemšanas brīdī, nav izšķirošas nozīmes.
2. Ja pilnvarojuma līgumā dots uzdevums atgūt naudas līdzekļus, taču pilnvarnieka pārstāvis parāda daļējai segšanai no parādnieka pieņēmis automašīnu, tad ir pamats konstatēt, ka ir pārkāptas pilnvarojuma robežas un tādēļ izpildījuma saņemšana pilnvarotājam nav saistoša, ja nav pierādījumu, ka pilnvarotājs šādu rīcību akceptējis.
17.10.2012.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-574/2012
Tratas izmantošana par saistību pastiprinājumu, lai tādā veidā nodrošinātu kauzālas saistības izpildi, ir pretrunā vekseļa būtībai, kuru izteic beznosacījuma solījums (uzdevums) maksāt noteiktu naudas summu.
Tratā nav iekļaujams arī līgumsods kā vekseļa devēja saistību pastiprinājums, jo šāds institūts vekselim kā vērtspapīram Vekseļu likumā nav paredzēts. Atbilstoši Civillikuma 1717.pantam līgumsodu var pievienot katram līgumam, bet vekselis pēc savas būtības nevar tikt pielīdzināts saistību tiesību līgumam.
07.03.2012.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-115/2012
Galvojuma un solidārām saistībām ir procesuāla līdzība, t.i., prasījumu var vērst gan pret galvinieku, gan parādnieku, taču no materiālo tiesību viedokļa atšķirība ir būtiska: solidāri saistītie nes atbildību, ko vēlāk dala savā starpā, turpretim galvojumā galvinieks pilda akcesoru saistību, kas ļauj lietot regresa prasību pilnā apmērā.
18.06.2012.
Senāta Civillietu departamenta lēmums lietā Nr. SPC-38/2012
1. Pilnvardevējam ir saistoša šķīrējtiesas klauzula, kuru līgumā pielīdzis pilnvarnieks, jo pārstāvja noslēgtais tiesiskais darījums kļūst par pārstāvamā paša darījumu gan tiesību, gan arī pienākumu ziņā (Civillikuma 1515.pants). Šajā gadījumā pilnvarnieks darbojies tādas pilnvaras ietvaros, kuras izdošanas mērķis ir piešķirt pilnvarniekam pārstāvības varu un parādīt trešajām personām, ka pilnvarniekam ir tiesības darboties pilnvarotāja vārdā pilnvarotās pārstāvības varas robežās. Ja pilnvarotājs uzskata, ka pilnvarnieks, slēdzot līgumu, pilnvarojuma robežas pārkāpis, strīds risināms, ceļot attiecīgu prasību tiesā vispārīgā kārtībā.
Lai gan šķīrējtiesas līgumam ir procesuāla līguma juridiskā daba, uz to nevar attiecināt Civilprocesa likuma 86.panta otrās daļas normas par pārstāvja pilnvaru apjomu civilprocesā konkrētās lietas iztiesāšanas ietvaros, jo tajā uzskaitītas procesuālas darbības, kas tiesisko seku nozīmības dēļ ir īpaši norādāmas lietas dalībnieka pārstāvim izdotajā pilnvarā.
2. Šķīrējtiesai ir pienākums rīkot mutvārdu procesu, ja to līdz nolēmuma pieņemšanai pieprasa kāda no pusēm. Civilprocesa likuma D daļas noteikumi neparedz nevienu nosacījumu vai apstākli, kad šķīrējtiesa drīkst ierobežot puses tiesības tikt uzklausītai tiesas sēdē.
Pamatotu šaubu iemesls par šķīrējtiesas neatkarības un objektivitātes esamību var būt šķīrējtiesas organizatoriskā struktūra, šķīrējtiesnešu iepriekšējās attiecības ar pusēm, kā arī citi faktori.
26.01.2011.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-11/2011
Prasībā par līguma izbeigšanu sakarā ar saistības izpildījuma neiespējamību ir nepieciešams noskaidrot, vai konkrētajā gadījumā ir iestājušies nepārvaramas varas apstākļi, kas dotu pamatu vienai pusei izvairīties no saistību izpildes, piemēram, prasīt nekavējošu līguma izbeigšanu. Svarīgi ir nošķirt nepārvaramas varas gadījumu no līguma izpildes grūtībām, kad kāds notikums būtiski maina līguma līdzsvaru, taču nepadara tā izpildi neiespējamu. Piemēram, vienas puses izpildes samaksas ir pieaugušas vai arī izpildījuma, ko saņem puse, vērtība ir samazinājusies.
28.10.2009.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-285/2009
Klusais vietnieks darbojas savā vārdā, līdz ar to viņu pašu, nevis atvietojamo, saista līgums, ko viņš noslēdzis atvietojamā labā. Atvietojamais kļūst par līguma dalībnieku tikai tad, ja līgums tiek uz viņu sevišķi pārvests (Civillikuma 1516.pants)
03.06.2009.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-185/2009
Pieņemšanas - nodošanas akta parakstīšana no pircēja puses, neizvirzot iebildumus par atsavināto lietu, var tikt vērtēta kā akcepts tam, ka lietas acīmredzami trūkumi ieguvējam ir zināmi, kas savukārt ir pamats atsavinātāja atbrīvošanai no atbildības atbilstoši Civillikuma 1613.panta otrajai daļai.
12.11.2008.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-416/2008
1. Ja nekustamais īpašums ir uzskatāms par bezīpašnieka lietu un kā tāds piekrīt valstij, nepieciešams celt prasību par visu vēlāk slēgtu darījumu atzīšanu par spēkā neesošiem šā nekustamā īpašuma sakarā, jo citas personas īpašumā esošu nekustamo īpašumu, kas jau nostiprināts zemesgrāmatā, nevar atzīt par bezīpašnieka mantu, nekonstatējot Civillikuma 1592.panta pazīmes.
2. Ja tiesības uz nekustamo īpašumu tā sākotnējam īpašniekam atjaunotas nelikumīgi, vēlāk noslēgtie nekustamā īpašuma atsavināšanas līgumi paši par sevi nav uzskatāmi par tādiem, kas veicina kaut ko pretlikumīgu, nelikumīgu vai negodīgu (Civillikuma 1592.pants). Civillikuma 1592.pants attiecināms tikai uz tādu darījumu, kuram pašam par sevi ir pretlikumīgs, nelikumīgs vai negodīgs mērķis.
11.06.2008.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-259/2008
1.Civiltiesiskā atbildība tiek attiecināta uz diviem atbildības veidiem – līgumisko un deliktatbildību. Līgumiskās atbildības pamats ir līgumpārkāpums (Civillikuma 1785.pants), turpretī deliktatbildības (ārpuslīgumiskās atbildības) pamats ir delikts – prettiesiska darbība vispār (Civillikuma 1784.pants).
2.Ja līgumiskās atbildības pamats izriet no pušu starpā noslēgtā telpu nomas līgumā ietvertā nosacījuma, ka nomnieks atbild par visu personu darbībām iznomātajā objektā, atbildība iestājas par zaudējumiem, ko nodarījušas trešās personas, lietojot nomas līguma objektu (Civillikuma 1785.pants).
3.Civillikuma 2129.pants, kas reglamentē nomas un īres līguma tiesiskās attiecības un nosaka, ka par zaudējumu, ko nodarījušas trešās personas, viena puse atbild otrai tikai tad, kad viņa pati, pretēji līgumam, devusi iespēju šo zaudējumu nodarīt, nav piemērojams, ja nomnieks ir uzņēmies atbildību par visu trešo personu darbībām iznomātajā objektā.
14.05.2008.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-212/2008
1.Līgumsodam ir sodīšanas un zaudējumu atlīdzināšanas funkcija. Gadījumos, kad no lietas apstākļiem secināms, ka līgumsods pēc tā apmēra, salīdzinot ar iespējamajiem pārkāpuma izraisītajiem zaudējumiem, veic galvenokārt sodīšanas funkciju, tā piemērošana vērtējama atbilstoši vispārējiem sodīšanas rakstura tiesisko līdzekļu piemērošanas principiem, tostarp soda samērīguma un taisnīguma principiem. Vispārējie tiesību principi ir no tiesiskas valsts principa izrietošas vispārpieņemtas pamatnostādnes, galvenie noteikumi, uz kuriem attiecīgā tiesiskā sistēma vai nozare balstās. Vispārējie tiesību principi ir Eiropas Savienības nerakstītās primārās tiesības.
Sakarā ar likuma tieša norādījuma neesamību jautājums par līgumsoda samērīgumu un taisnīgumu izlemjams pēc tiesas ieskata saskaņā ar Civilprocesa likuma 5.pantā norādīto taisnības apziņu un vispārējiem tiesību principiem.
2.Ar līguma atcelšanu zūd pamats turpmāk piemērot tajā paredzēto līgumsodu, taču tas neizslēdz tiesības prasīt jau uzkrājušos līgumsodu.
3.Eiropas Padomes rezolūcijā esošās rekomendācijas nav tieši piemērojamas kā pamatojums strīdu izšķiršanā, tomēr atbilstoši likumam „Par Eiropas Padomes statūtiem” Latvijas valstij jārespektē ne tikai Eiropas Savienības, bet arī Eiropas Padomes dokumenti un jāpiedalās tās mērķu īstenošanā. Eiropas Padomes rezolūcija „Par soda klauzulu civiltiesībās” kā palīgavots tiesību principu un līgumsoda kā tiesību institūta izpratnei izmantojama atbilstoši tām koncepcijām, kas valstu sadarbības rezultātā ir guvušas starptautisku atzīšanu, objektivizējoties norādītajā dokumentā.
09.01.2008.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-4/2008
1. Likums kā obligātu priekšnosacījumu trešās personas tiesībām prasīt saistības izpildījumu ir paredzējis šīs personas, kuras labā noslēgts līgums, pievienošanos līgumam (Civillikuma 1520.,1521.pants).
2.Pievienošanās līgumam un apsolījums ir atšķirīgi jēdzieni. Izteikts apsolījums līgumā par labu trešajai personai nepadara šo personu par līguma dalībnieci. Ja darījumam paredzēta rakstveida forma, kā tas ir tad, kad tiek slēgts apdrošinājuma līgums, tad trešā persona bez rakstiska dokumenta, kas apliecina pievienošanos līgumam kā notikušu faktu, patstāvīgi nespēj savas tiesības realizēt.
3.Ja trešā persona nav pievienojusies līgumam, līgums, saskaņā ar Civillikuma 1522.pantu pastāv tikai starp līdzējiem. Līdzēji, savstarpēji vienojoties, var atkāpties no apsolījuma, kas dots trešajai personai par labu.
24.10.2007.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-729/2007
1. Nosakot uzturlīdzekļu maksājumu parāda apmēru, ņemams vērā, ka tad, ja viens no bērniem, kura uzturam maksājami uzturlīdzekļi saskaņā ar pušu labprātīgu vienošanos, ir sasniedzis pilngadību, tas dod pamatojumu uzturlīdzekļu maksātājam samazināt uzturlīdzekļu maksājumus (Civillikuma 177.pants).
2. Uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumu regulē likums, līdz ar to pušu labprātīga vienošanās rada uz likumu pamatotu saistību (Civillikuma 179.pants).
3. Saskaņā ar Civillikuma 177.pantu, bērns atrodas vecāku aizgādībā līdz pilngadības sasniegšanai. Tāpēc no dienas, kad bērns ir sasniedzis pilngadību, māte zaudē tiesības saņemt bērna uzturam paredzētos līdzekļus un izbeidzas tēva pienākums izmaksāt tos pilngadīga bērna mātei.
07.11.2007.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-712/2007
Ceļot prasību par zemes nomas līguma noslēgšanu, tiesai jāizšķir strīds par līguma būtiskām sastāvdaļām (Civillikuma 1533.pants), nevis par nomas tiesisko attiecību atzīšanu. Ja puses nevar panākt vienošanos par blakus noteikumiem, kas nav atzīstami par būtiskām darījuma sastāvdaļām, tad bez vienošanās par blakus noteikumiem līgums nav atzīstams par noslēgtu, nosaka Civillikuma 1534.pants.
11.04.2007.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-261/2007
Priekšlīgums, kas noslēgts pamatojoties uz Civillikuma 1541.pantu, ir spēkā, ja ir notikusi vienošanās par darījuma būtiskām sastāvdaļām. Priekšlīgums nerada tiesības prasīt lieta nodošanu, par kuras cenu ir panākta vienošanās, bet tikai tiesību prasīt noslēgt līgumu. Strīds par līguma blakus noteikumiem risināms tiesas kārtībā saskaņā ar Civillikuma 1534.panta nosacījumiem.
17.01.2007.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-15/2007
Zaudējumi ieguvējam atlīdzināmi tikai tad, ja atsavinātājs ļaunā nolūkā noklusējis vai apslēpis viņam zināmos lietas trūkumus un tos konstatējusi tiesa (Civillikuma 1620.pants).
01.11.2006.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-600/2006
1. Juridiskas personas rīcībspēja nav saistāma ar tādas fiziskas personas rīcībspēju, kura līgumu parakstījusi juridiskas personas vārdā, pamatojoties uz pilnvaru, kas izbeigusies. Šāds apstāklis nav pamats Civillikuma 1405.panta piemērošanai, jo pilnvarnieks likuma izpratnē nav uzskatāms par darījuma dalībnieku, no kura rīcībspējas būtu atkarīgs darījums.
2. Civillikuma 1432.panta norma liedz vēlāk ierobežot savu piekrišanu tam, kas klusējot vai noteikti izsakot savu piekrišanu apstiprināts, pieņemot pilnvarnieka darbību ar visām tās tiesiskajām sekām.
