23.03.2023.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-106/2023
Ja apdrošināšanas līgumā ietverts noteikums, kas paredz termiņu, kādā piesakāmi trešo personu prasījumi atlīdzināt apdrošinātā radītos zaudējumus, tiesai ir jāizvērtē šī noteikuma taisnīgums saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma normām, citastarp apsverot, vai tas nav pretrunā apdrošināšanas līguma mērķim un jēgai un vai apdrošinātais to faktiski var izpildīt.
17.12.2020.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-808/2020
Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas mērķis ir primāri aizsargāt cietušo intereses, kuriem ir tiesības celt prasību tieši pret vainīgās personas apdrošinātāju. Tādēļ ceļu satiksmes negadījumā cietušās personas izlīgums ar negadījuma izraisītāju kriminālprocesa ietvaros neatņem cietušajai personai prasības tiesības pret vainīgās personas obligātās civiltiesiskās atbildības apdrošinātāju.
12.03.2019.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-15/2019
Kompetence piešķirt savam spriedumam atpakaļvērstu spēku, atzīstot, ka augstāka juridiska spēka tiesību normai neatbilstošā tiesību norma nav spēkā ar kādu noteiktu brīdi pagātnē, tādējādi pārgrozot jau pastāvošās tiesiskās attiecības, ir vienīgi Satversmes tiesai. Tiesai, kas izskata civillietu, šādas kompetences nav.
16.04.2019.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-2/2019
Jēdziens „apdrošināšanas gadījums” Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 1.panta 2.punkta izpratnē aptver kaitējuma nodarīšanu ar jebkādu transportlīdzekļa izmantošanu, kas atbilst šī transportlīdzekļa parastajai funkcijai, neatkarīgi no tā, vai viens vai abi transportlīdzekļi atradās kustībā un vai automašīnas durvis, iekāpjot tajā vai izkāpjot no tās, atvēris vadītājs vai pasažieris.
Savukārt Ceļu satiksmes likuma 1.panta 7.punktā noteiktā ceļu satiksmes negadījuma definīcija jēdziena „apdrošināšanas gadījums” iztulkošanā izmantojama tiktāl, ciktāl tā ir saskanīga ar šī jēdziena izpratni Eiropas Savienības tiesībās.
04.07.2017.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-243/2017
Strīdā par to, vai apdrošinājuma ņēmējs ir izpildījis savas līgumiskās saistības pret apdrošinātāju, apdrošināšanas līguma noteikumi iztulkojami atbilstoši Civillikuma 1508.pantam, proti, strīdus saistībai piemērojot to iztulkojumu, kurš vismazāk saista apdrošināšanas ņēmēju, ņemot vērā arī Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.panta 2.1 daļā noteikto, ka neskaidri un neprecīzi līguma noteikumi tiek tulkoti par labu patērētājam. Apdrošinātājam kā profesionālam apdrošināšanas pakalpojumu sniedzējam ir visas iespējas noteikt precīzākus apdrošināšanas līguma noteikumus.
Tiesas procesā strīdā par atteikumu izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību nav pieļaujama apdrošinātāja atsaukšanās uz apdrošināšanas atlīdzības izmaksas atteikuma pamatojumā nenorādītiem argumentiem.
17.05.2017.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-212/2017
Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma (turpmāk – OCTA likums) 41.panta otrā daļa neparedz ierobežojumus attiecībā uz kādu konkrētu zaudējumu veidu. Lai noteiktu trešajai personai izmaksājamās apdrošināšanas atlīdzības apmēru, apdrošinātājam vai biedrībai „Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojs” (turpmāk – LTAB) ir jāveic OCTA likuma 37.pantā norādītās darbības, tostarp cietušā mantai nodarīto zaudējumu novērtēšana. Princips par visu to izdevumu atlīdzināšanu, kas radušies, izpildot vainīgā saistību, ietverts arī OCTA likuma 51.panta trešās daļas 1.punktā. Šie izdevumi, tāpat kā trešajai personai izmaksātā apdrošināšanas atlīdzība, prasītājai rada mantiski novērtējamu pametumu jeb zaudējumus, kuru cēlonis ir OCTA likuma 41.panta otrās daļas 1. un 2.punktā norādīto subjektu prettiesiska rīcība nevis apdrošinātāju vienošanās ar LTAB par lietu administrēšanas izmaksu atlīdzināšanu.
25.02.2015.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-1/2015
Katra dalībvalsts var noteikt attiecīgus kritērijus civiltiesiskās atbildības apmēra noteikšanai par ceļu satiksmes negadījumos cietušajām personām nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem, tomēr šiem kritērijiem jābūt tādiem, lai tie nesamērīgi nesamazinātu cietušo tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu, proti, apdrošinātāja atbildības ierobežojums nevar būt mazāks par Eiropas Savienības direktīvās norādīto summu.
Ministru kabineta 2005.gada 17.maija noteikumu Nr.331 „Noteikumi par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par personai nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem” (Noteikumi) 7.punktā ietvertais nemainīgais apdrošināšanas atlīdzības apmērs par sāpēm un garīgām ciešanām ir ievērojami mazāks, nekā Otrajā direktīvā[1] noteiktais minimālais atbildības limits, tādēļ Satversmes tiesa to atzinusi par neatbilstošu Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 15.panta pirmās daļas 1.punktam, kura regulējums izriet no minētās direktīvas prasībām, un spēkā neesošu no spēkā stāšanās brīža (Satversmes tiesas 2014.gada 29.decembra spriedums lietā Nr.2014-06-03).
Tādējādi tiesas spriedumu, ar kuru prasība par apdrošināšanas atlīdzības piedziņu sakarā ar ceļu satiksmes negadījumā nodarīto morālo kaitējumu noraidīta, pamatojoties uz Noteikumu 7.punktu, nevar uzskatīt par likumīgu un pamatotu, jo lietā nav panākts taisnīgs risinājums.
12.03.2014.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-184/2014
Likuma „Par apdrošināšanas līgumu” 32.panta pirmā daļa nosaka termiņus paziņojuma iesniegšanai apdrošinātājam par apdrošinātā riska iestāšanos, savukārt otrā daļa - termiņu, kādā izmantojamas citas atbilstoši pušu gribai apdrošināšanas līgumā ietvertās saistību tiesības, piemēram, saistība par apdrošināšanas prēmijas samaksu.
Tādējādi speciālā tiesību norma termiņu, kādā apdrošinājuma ņēmējs var celt prasību tiesā pret apdrošinātāju par apdrošinātā riska iestāšanās gadījumā neizmaksātās apdrošināšanas atlīdzības piedziņu, neregulē, tādēļ atbilstoši vispārējai tiesību normai - Civillikuma 1895.pantam - tas ir desmit gadi, skaitot no dienas, kad apdrošinātājs ir atteicies izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību.
27.11.2014.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-156/2014 un tiesnešu Andas Briedes un Normunda Salenieka atsevišķās domas
Nedz Civillikuma 2347.panta otrās daļas noteikumi par paaugstinātās bīstamības avota valdītāja atbildību, nedz arī Ceļu satiksmes likuma 44.pants, kas reglamentē atbildību par transportlīdzekļa ekspluatācijas rezultātā nodarītajiem zaudējumiem, neizslēdz Civillikuma 2347.panta pirmajā daļā paredzēto cietušās personas tiesības prasīt zaudējumu atlīdzināšanu tieši no vainīgās personas, nevis transportlīdzekļa īpašnieka.
Ja apdrošinājuma ņēmēja, piegādājot preces ar pēcapmaksu, izlēmusi pati noteikt pircējam kredītlimitu, tai rūpīgi jāizvērtē sadarbība ar šo pircēju iepriekšējo divpadsmit mēnešu laikā, lai apzināti neizraisītu apdrošinātā riska (pircējs parādu nesamaksā līdz maksimālā kredītperioda beigām) iestāšanos. Proti, ir jāizvērtē pircēja objektīvā maksātspēja un turpmāko saistību neizpildes varbūtība.
14.02.2014.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-17/2014
Apdrošinātāja aizdomas vai šaubas nedod tam tiesības atkāpties no tiesīgi noslēgta līguma izpildes. Atteikt apdrošināšanas atlīdzības izmaksu apdrošinātājs var tikai uz likumā vai līgumā tieši tam paredzētiem pamatiem.
Pierādīt apstākļus, kas to atbrīvo no apdrošinājuma līgumā noteiktajām saistībām izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību, ir paša apdrošinātāja pienākums (likuma „Par apdrošināšanas līgumu” 24.panta sestā daļa).
29.11.2013.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-773/2013
Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 24.panta pirmā daļa definē apdrošinātāja pienākumu atlīdzināt cietušā ārstēšanai, rehabilitācijai un tehniskajiem palīglīdzekļiem izlietotos valsts budžeta līdzekļus. Izpildot likuma „Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām” 21.panta otrās daļas prasības, valsts līdzekļu izlietojuma mērķis – nodrošināt ceļu satiksmes negadījumā cietušās personas ārstēšanu vai, izmaksājot apdrošināšanas atlīdzību, kompensēt radušos ārstēšanās izdevumus – paliek nemainīgs. Tādējādi ir pamats secinājumam, ka Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 24.panta otrās daļas tvērumā ietilpst arī naudas līdzekļi, kurus valsts samaksājusi ceļu satiksmes negadījumā cietušajai personai apdrošināšanas atlīdzības veidā. Tas, ka, veidojot Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 24.panta konstrukciju, likumdevējs izvēlējies valsts budžeta izdevumus ceļu satiksmes negadījumā cietušās personas ārstēšanas nodrošināšanai nošķirt no izdevumiem, kas izlietoti, lai veiktu naudas izmaksas un sniegtu pakalpojumus sociāli apdrošinātām personām (likuma „Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām” 14.pants), izskaidrojams ar apstākli, ka šos līdzekļus administrē dažādas iestādes.
25.11.2013.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-616/2013
Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 40.panta (pašlaik – 41.pants) otrās daļas 2.punkta norma ir tulkojama, vadoties tieši no izmaksāto līdzekļu atgūšanas mērķa, atzīstot, ka šīs normas sastāvs ir realizējies, kad zaudējumi ir piedzīti no transportlīdzekļa īpašnieka, kurš nav apdrošinājis savu civiltiesisko atbildību, vai tā tiesīgā lietotāja. Šajā normā lietotais saiklis „vai” izslēdz zaudējumu piedziņu no otra subjekta, kad tos jau ir sedzis pirmais.
06.02.2013.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-549/2013
Aprēķinot ceļu satiksmes negadījumā personai nodarītos zaudējumus sakarā ar pārejošu darbnespēju atbilstoši OCTA likuma 21.panta otrajai daļai, ir ņemama vērā vidējā izpeļņa, atskaitot nodokļus, nevis aprēķinātā vidējā izpeļņa (bruto).
13.03.2013.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-145/2013
Vadoties no apdrošināmās intereses un likuma „Par apdrošināšanas līgumu” 35.pantā noteiktā kompensācijas principa, ka izmaksātā apdrošināšanas atlīdzība nevar pārsniegt apdrošinātajam apdrošināšanas gadījumā nodarītos zaudējumus, apdrošinātais nevar saņemt apdrošināšanas atlīdzību par trešajām personām piederošas īpašuma daļas bojā eju.
12.06.2013.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-43/2013
Atbilstoši labas ticības principam, apdrošinājuma ņēmējam, slēdzot apdrošināšanas līgumu, ir apdrošinātājam jādara zināma apdrošināmā nekustamā īpašuma tirgus vērtība, ja tā tam ir zināma.
Ja apdrošināšanas polisē nav norādes, ka tajā minētā apdrošināšanas vērtība ir atjaunošanas vērtība, tad apdrošinājuma ņēmējs to ir atzinis par faktisko vērtību apdrošināšanas līguma slēgšanas brīdī. Prasītāja iesniegtie pierādījumi konkrētajā lietā nav pamats, lai konstatētu zemapdrošināšanas gadījumu.
21.02.2013.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-36/2013
Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas (OCTA) likumā kā speciālajā tiesību normā noteiktais apdrošinātāja atbildības limits, tas ir, zaudējumu atlīdzība (arī atlīdzība par morālo kaitējumu), ko, iestājoties apdrošināšanas gadījumam, ceļu satiksmes negadījumos cietušajiem izmaksā apdrošinātājs, nevar ierobežot cietušā tiesības saņemt taisnīgu atlīdzinājumu par nodarīto morālo kaitējumu un fiziskajām ciešanām atbilstoši Civillikuma 1635.pantam.
05.12.2012.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-502/2012
1. Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 41.panta pirmās daļas 1.b apakšpunkts par to, ka apdrošinātājs ir tiesīgs iesniegt regresa prasību pret transportlīdzekļa vadītāju, ja tas vadījis transportlīdzekli bez tiesībām vadīt attiecīgās kategorijas transportlīdzekli, tulkojams tieši un nepaplašināti, noskaidrojot, vai tiesības braukt ar attiecīgās kategorijas transporta līdzekli vainīgā persona ieguvusi atbilstoši valstī noteiktajai kārtībai.
2. Ceļu satiksmes likuma 28.panta pirmās daļas un Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 41.panta pirmās daļas pirmā punkta analīze norāda, ka likumdevēja griba, paredzot apdrošinātāja regresa prasījuma tiesības, ir bijusi nošķirt gadījumu, kad vadītājam nav attiecīgas kategorijas transportlīdzekļu vadīšanas tiesību, no situācijas, kad viņam šādas tiesības ir, bet kādu Ceļu satiksmes likuma 30.panta otrajā daļā iestājušos apstākļu dēļ vadītājs tās pagaidām nedrīkst izmantot.
28.11.2012.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-392/2012
1. Atbilstoši Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas (OCTA) likuma 39.pantam un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvām procenti no apdrošināšanas sabiedrības neizmaksātās apdrošināšanas atlīdzības maksājami līdz atteikuma lēmuma pieņemšanas, nevis pirmās instances tiesas sēdes dienai.
2. Gadījumā, ja prasība celta par zaudējumiem, kas radušies apdrošinātāja vainojamas rīcības dēļ, neizmaksājot apdrošināšanas atlīdzību, saistot šo nepamatoto atteikumu ar papildu zaudējumiem, ko neaptver OCTA likums, civiltiesiskās atbildības pienākums apdrošinātājam iestājas, pamatojoties uz vispārīgo tiesību normu – Civillikuma 1779.pantu.
05.09.2012.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-366/2012
Ja ir iestājies apdrošināšanas gadījums un ir pieņemts lēmums par apdrošināšanas atlīdzības izmaksu, bet tiek kavēta šīs apdrošināšanas izmaksa, tad apdrošinājuma ņēmējs vienlaikus ar apdrošināšanas atlīdzības piedziņas prasījumu ir tiesīgs prasīt likumisko nokavējuma procentu piedziņu.
Savukārt ja pastāv strīds par apdrošināšanas atlīdzības pamatojumu un nav pieņemts lēmums par apdrošināšanas atlīdzības izmaksu, tad atteikumu šo atlīdzību izmaksāt nevar kvalificēt kā parādu, kaut arī tiesa vēlāk atzinusi, ka apdrošinājuma gadījums tomēr iestājies. Citiem vārdiem, ja pastāv strīds par pašu apdrošināšanas atlīdzības pamatojumu, tad nav pamata piedzīt likumiskos procentus par apdrošināšanas atlīdzības izmaksas kavējumu.
16.05.2012.
Senāta Civillietu departamenta lēmums lietā Nr. SKC-154/2012
Lietas izspriešanā izšķiroša nozīme ir atbildēm uz šādiem jautājumiem:
1) Vai Pirmās direktīvas 3.pantā un Otrās direktīvas 1. un 2.pantā noteiktais obligātās apdrošināšanas apjoms par miesas bojājumiem aptver arī atlīdzību par morālo kaitējumu?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai Pirmās direktīvas 3.pants un Otrās direktīvas 1.un 2.pants būtu jāinterpretē tādējādi, ka minētās tiesību normas nepieļauj tādu atsevišķas dalībvalsts tiesisko regulējumu, ar kuru tiek ierobežota šajā valstī pastāvošā civiltiesiskās atbildības – nemateriālā (morālā) kaitējuma atlīdzības maksimālais apmērs, nosakot limitu, kas ir būtiski mazāks par direktīvās un nacionālajā likumā noteikto apdrošinātāja atbildības limitu?
23.05.2012.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-139/2012
Apdrošināšanā pret zaudējumiem un bojājumiem zaudējumus atlīdzina pēc kompensācijas principa, t.i., apdrošināšanas atlīdzības apmērs nedrīkst būt lielāks par zaudējumiem, kurus cietis apdrošinājuma ņēmējs, taču tam jānosedz apdrošinājuma ņēmēja patiesos zaudējumus. Pušu strīds par zaudējumu apmēru un tā aprēķināšanas metodiku izšķirams atbilstoši noslēgtā apdrošināšanas līguma nosacījumiem.
12.05.2010.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-134/2010
Apdrošināšanas līgums stājas spēkā nākamajā dienā pēc apdrošināšanas polisē norādītās apdrošināšanas prēmijas vai tās daļas samaksāšanas apdrošināšanas līgumā noteiktajā veidā, termiņos un apmērā (Likuma „Par apdrošināšanas līgumu” 7.panta otrā daļa).
09.01.2008.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-21/2008
Civillikuma 1779.pants nosaka, ka katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumu, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis. Apdrošinātāja prettiesiskā rīcība izpaužas Sauszemes transportlīdzekļu civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 38.panta pārkāpumā, neizmaksājot mēneša laikā apdrošināšanas atlīdzību transportlīdzekļa īpašniekam, kurš tādēļ savlaicīgi nevarēja saremontēt bojāto automašīnu un bija piespiedu dīkstāvē. No tā konstatējama apdrošinātāja vaina zaudējumu nodarīšanā sakarā ar dīkstāvi un cēloniskais sakars starp prettiesisko rīcību un zaudējumiem (Sauszemes transportlīdzekļu civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 38.pants (likuma redakcijā līdz 2004.gada 1.maijam)).
09.01.2008.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-9/2008
1. Izskatot prasību par apdrošināšanas atlīdzības piedziņu atbilstoši Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma noteikumiem, tiesa nedrīkst pierādījumus vērtēt tikai no administratīvā pārkāpuma aspekta. Saskaņā ar Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības likuma 31.panta pirmo un sesto daļu apdrošinātājam ir tiesība izvērtēt ceļu negadījuma apstākļus. Ja ceļu negadījumā iesaistītas divas vai vairākas personas, zaudējumi atlīdzināmi, ņemot vērā katras ceļu satiksmes negadījumā iesaistītās personas atbildības pakāpi (31.panta piektā daļa), vai, ja ceļu satiksmes negadījumu izraisījusi viena persona, bet par zaudējumu nodarīšanu vai to apmēru palielināšanu ir atbildīgas arī citas ceļu satiksmes negadījumā iesaistītās personas, zaudējumus atlīdzina, ņemot vērā ceļu satiksmes negadījumā iesaistīto personu atbildības pakāpi (31.panta sestā daļa).
2. Likuma „Par apdrošināšanas līgumu” 24.pants ir vispārēja norma attiecībā pret Sauszemes transporta līdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma speciālajām normām.
09.01.2008.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-4/2008
1. Likums kā obligātu priekšnosacījumu trešās personas tiesībām prasīt saistības izpildījumu ir paredzējis šīs personas, kuras labā noslēgts līgums, pievienošanos līgumam (Civillikuma 1520.,1521.pants).
2.Pievienošanās līgumam un apsolījums ir atšķirīgi jēdzieni. Izteikts apsolījums līgumā par labu trešajai personai nepadara šo personu par līguma dalībnieci. Ja darījumam paredzēta rakstveida forma, kā tas ir tad, kad tiek slēgts apdrošinājuma līgums, tad trešā persona bez rakstiska dokumenta, kas apliecina pievienošanos līgumam kā notikušu faktu, patstāvīgi nespēj savas tiesības realizēt.
3.Ja trešā persona nav pievienojusies līgumam, līgums, saskaņā ar Civillikuma 1522.pantu pastāv tikai starp līdzējiem. Līdzēji, savstarpēji vienojoties, var atkāpties no apsolījuma, kas dots trešajai personai par labu.
10.10.2007.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-669/2007
Iestājoties apdrošināšanas gadījumam, apdrošināšanas atlīdzības apmērs nedrīkst būt lielāks par zaudējumiem, kurus cietis apdrošinājuma ņēmējs, nosaka likuma „Par apdrošināšanas līgumu” 35.pants.
31.10.2007.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-546/2007
1. Piemērojot Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 31.panta pirmo daļu par zaudējumu atlīdzību, apdrošinātāji, kas apdrošinājuši ceļu satiksmes negadījumos iesaistīto transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesisko atbildību, ņemot vērā notikuma apstākļus un pamatojoties uz Valsts policijas sastādītajiem dokumentiem un pieņemtajiem lēmumiem, izvērtē un nosaka katras ceļu satiksmes negadījumā iesaistītās personas atbildību par nodarītajiem zaudējumiem.
2. Strīdā par personas tiesībām saņemt apdrošinājuma atlīdzību tiesai jālemj, vai atteikums izmaksāt apdrošināšanas atteikumu ir pamatots ar likumu un vai ir pierādīti apstākļi, uz kuriem pamatots atteikums.
23.05.2007.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-413/2007
Kravas pārvadātājam un saņēmējam, noslēdzot starptautisku kravas autopārvadājuma līgumu un paredzot pārvadātāja atbildību par kravu atbilstoši 1956.gada 19.maija Konvencijai par starptautisko autopārvadājuma līgumu (CMR), kurai Latvijas Republika pievienojusies 1993.gada 2.decembrī, nav piemērojamas Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma normas par ceļu satiksmes negadījumā nodarīto zaudējumu kravai. Norādītais likums piemērojams ārpuslīgumiska rakstura civiltiesiskai atbildībai, kas iestājas ceļu satiksmes negadījuma rezultātā.
28.03.2007.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-174/2007
Sauszemes transportlīdzekļu apdrošinātāja tiesības iesniegt regresa prasību pret personu, kas zaudējumus nodarījusi ar nodomu vai aiz rupjas neuzmanības, nevar tulkot paplašināti un tās nav attiecināmas uz transportlīdzekļa vadītāju, kas noslēdzis apdrošināšanas līgumu (1997.gada 13.marta Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 40.panta pirmās daļas 3.punkts un 2004.gada 7.aprīļa likuma 41.panta pirmās daļas 4.punkts).
14.03.2007.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-139/2007
Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas līguma 3.panta 2.punkts nosaka, ja transportlīdzekli īpašnieks nodevis lietošanai citai personai, nenoslēdzot apdrošināšanas līgumu vai tas beidzies transportlīdzekļa lietošanas laikā, apdrošināšanas līgumu īpašnieka vārdā slēdz tā tiesiskais lietotājs. Apdrošināšanas pienākums nav tiesiskajam lietotājam, kas ir darba vai dienesta attiecībās.
28.02.2007.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-97/2007
Par vainīgu ceļu satiksmes negadījuma izraisīšanā var noteikt tikai un vienīgi likumā paredzētās institūcijas un vienīgi likumā noteiktajā kārtībā, veicot konkrētas procesuālās darbības speciālajās tiesību normās, Ceļu satiksmes likumā, Administratīvā procesa likumā un Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā.
Sauszemes transporta līdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 31.panta pirmajā daļā apdrošinātājam paredzētas tiesības izvērtēt un noteikt tikai katras ceļu satiksmes negadījumā iesaistītās personas atbildību par nodarītajiem zaudējumiem, nevis vainu, kas ir tikai viens no aspektiem atbildības par zaudējumiem izvērtēšanā.
04.04.2007.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-87/2007
Direktīvas kā Eiropas Savienības tiesību atvasināts akts dalībvalstij ir obligātas pēc tam, kad tās ietvertas nacionālajā likumdošanā (Konsolidētā Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 249.panta pirmā un otrā daļa).
19.10.2005.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-651/2005
Derīgo izdevumu atņemšana lietai nav uzskatāma ar apdrošināšanas risku cēloņsakarīgi saistīts notikums, kuriem iestājoties paredzēta apdrošināšanas atlīdzība.
