• 75%
  • 100%
  • 125%
  • 155%
Viegli lasīt

Tiesu prakse

ADMINISTRATĪVO PĀRKĀPUMU LIETAS

11.03.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-220/2022

Ģenerālprokurora rīkojums, ar kuru prokuratūras telpās ir noteikts filmēšanas un fotografēšanas aizliegums, ir vispārīgais administratīvais akts. Vispārīgajā administratīvajā aktā iekļautās prasības prokuratūras apmeklētājiem ir jāievēro. Ja persona prokuratūras telpās veic darbības, kas liek domāt, ka tiek veikta filmēšana - tiek izdarīts administratīvais pārkāpums - prokuratūras apsargam ir tiesības šo personu aizturēt, nekavējoties informējot par to Valsts policiju. Šādā situācijā, aizturēšana, ko veic apsargs, nav uzskatāma par administratīvo aizturēšanu, kuras ilgums noteikts Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā. Normatīvie akti paredz gan administratīvo aizturēšanu, ko veic policija, gan aizturēšanu, ko veic apsargs, lai nodotu likumpārkāpēju policijai. Tiesību normas nenosaka laiku, cik ilgi personu var aizturēt apsargs. Taču ir svarīgi, lai laiks starp šādu aizturēšanu un policijas ierašanos būtu saprātīgs. Proti, personas brīvību var ierobežot apsargs, ja ir pamats domāt, ka persona ir izdarījusi administratīvo pārkāpumu, lai nodotu šo personu policijai, un šo laiku neieskaita administratīvās aizturēšanas laikā.

Lejupielādēt

27.05.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-989/2021

Pavēle, kura izdota, izpildot spriedumu administratīvā pārkāpuma lietā, par personas atvaļināšanu no dienesta, tādējādi izbeidzot tiesiskās attiecības starp iestādi un personu, ir uzskatāma par administratīvo aktu. Tomēr administratīvajai tiesai nav piešķirta kontrole pār sodu izpildes ietvaros pieņemto lēmumu, kaut arī, spriedumu izpildot, tiek izdots administratīvais akts. Kontroli pār pieņemtajiem lēmumiem sodu izpildes ietvaros veic vispārējās jurisdikcijas tiesa.

Lejupielādēt

23.03.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-741/2021

Advokāta tiesības iepazīties ar klienta lietas materiāliem nevar aplūkot atrauti no advokāta klienta procesuālajām tiesībām lietā, tāpēc tas, vai procesa dalībnieka advokātam bija nodrošinātas pienācīgas iespējas iepazīties ar lietas materiāliem, ir pārbaudāms attiecīgajā lietā. Proti, ja attiecīgā lieta ir administratīvā pārkāpuma lieta, tas pārbaudāms šajā lietā administratīvā pārkāpuma procesā, ja tā ir civillieta, tad – civilprocesā, ja krimināllieta – kriminālprocesā, un ja tā ir administratīvā lieta – administratīvajā procesā. Tādējādi administratīvā procesa kārtībā nav skatāms advokāta iesniegts pieteikums par iestādes atteikumu izsniegt klienta administratīvās pārkāpuma lietas materiālus.

Lejupielādēt

08.11.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-619/2021

1. Tiesiskais pamats administratīvā pārkāpuma lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanai arī Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likumā tieši neminētos gadījumos ir kompetentās iestādes vai tiesas nolēmums, ar kuru konkrētā rīcība ir atzīta par prettiesisku. Pamatojoties uz šādu kompetentās iestādes vai tiesas nolēmumu, lēmējiestāde jau tālāk pieņem lēmumu par kaitējuma atlīdzinājumu. Tas nozīmē – ja privātpersonas iesniegumā lūgts atlīdzināt kaitējumu, kas radies iestādes prettiesiskas rīcības dēļ, būtu jābūt arī norādei uz tādu nolēmumu, ar kuru šī prettiesiskā rīcība ir konstatēta. Prettiesiskā rīcība būtu jākonstatē tajā procesā, kurā ir radies kaitējums, līdz ar to personas iebildumi par administratīvā pārkāpuma lietvedībā veikto iestādes procesuālo darbību tiesiskumu būtu izvirzāmi un izvērtējami pamatprocesā. Atkāpes no minētā pieļaujamas tad, ja tiesiskais regulējums neparedz objektīvu iespēju personai panākt kaitējumu izraisošās rīcības prettiesiskuma izvērtējumu pamatprocesā. 2. Valsts nav izveidojusi efektīvu tiesību aizsardzības mehānismu situācijai, kad rodas nepieciešamība pārbaudīt procesuālo darbību tiesiskumu administratīvā pārkāpuma lietvedībā. Ja lietā par kaitējuma atlīdzināšanu administratīvā tiesa atturētos pārbaudīt pēc būtības privātpersonas argumentus par procesuālajām darbībām administratīvā pārkāpuma lietvedībā tikai tādēļ, ka attiecīgu konstatējumu nav izdarījusi vispārējās jurisdikcijas tiesa, privātpersonai varētu būt liegta pieeja tiesai jautājumā par kaitējuma atlīdzināšanu. Proti, nevienā tiesā nebūtu iespējams pārbaudīt, vai ar procesuālajām darbībām administratīvā pārkāpuma lietvedībā privātpersonai nav nodarīts tāds kaitējums, kas ir jāatlīdzina, lai gan Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likums vispārīgi šādas tiesības paredz. Tāpēc, lai privātpersonai šādā situācijā būtu iespēja aizstāvēt savas tiesības, administratīvajai tiesai ir jāuzņemas šī kompetence, kas pēc būtības tai netika paredzēta. Proti, šādā situācijā administratīvajai tiesai ir jāizskata pieteikums par kaitējuma atlīdzināšanu un pašai jāpārbauda pēc būtības personas izteiktie argumenti pieteikumā par procesuālajām darbībām administratīvā pārkāpuma lietvedībā.

Lejupielādēt

22.02.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-407/2021

Atbilstoši Ministru kabineta 2010.gada 7.decembra noteikumu Nr. 1098 „Noteikumi par rīcību ar administratīvo pārkāpumu lietās izņemto mantu un dokumentiem” 32.punktam Nodrošinājuma valsts aģentūra nekavējoties, bet ne vēlāk kā piecu darbdienu laikā pēc tam, kad saņemta informācija par lēmumu par atdošanu, ja izņemto mantu turpina uzglabāt Nodrošinājuma valsts aģentūrā, sagatavo izņemtās mantas vai dokumenta īpašniekam (arī pārkāpuma izdarītājam) paziņojumu. Paziņojuma sagatavošana nozīmē arī paziņošanu. Ņemot vērā, ka ar katru glabāšanas dienu maksājamā summa pieaug, paziņojuma nosūtīšana vēlāk kā dienā, kad Nodrošinājuma valsts aģentūra saņēmusi attiecīgo informāciju, būtu pieļaujama tikai attaisnojošu apstākļu dēļ.

Lejupielādēt

22.02.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-407/2021

Izņemtās mantas glabāšanas izdevumiem jābūt samērīgiem ar personai piemēroto sodu, mantisko stāvokli, rīcību procesa virzībā, nepieciešamību izņemto mantu turēt. Ja Ministru kabineta 2010.gada 7.decembra noteikumu Nr. 1098 „Noteikumi par rīcību ar administratīvo pārkāpumu lietās izņemto mantu un dokumentiem” 4.pielikumā norādītie izdevumi neatbilst faktiskajām izmaksām un tam nav objektīva pamata, aprēķins ir jāveic saskaņā ar šo noteikumu 73.punktu. Aprēķinā var iekļaut arī ekonomiski pamatotas izmaksas, kas Nodrošinājuma valsts aģentūrai rodas saistībā ar izņemtās mantas glabāšanas administrēšanu, tai skaitā par līgumcenu, par kādu Nodrošinājuma valsts aģentūra vienojusies ar darījumu partneriem, kuriem uzticējusi transportlīdzekļu glabāšanu

Lejupielādēt

08.02.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-352/2021

1. Administratīvā aizturēšana ir procesuāls piespiedu līdzeklis, lai pārtrauktu likumpārkāpumu vai noskaidrotu pie atbildības saucamās personas identitāti. Administratīvā aizturēšana kā viens no procesuālo piespiedu līdzekļu veidiem ir paredzēts Administratīvās atbildības likumā, kaut arī brīvību ierobežojošs sods kā administratīvais sods likumā vairs vispār nav paredzēts. 2. Arī piecu minūšu nepamatota brīvības ierobežošana pati par sevi ir uzskatāma par būtisku tiesību aizskārumu. Atbilstoši Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 11.panta trešajai daļai nemantiskā kaitējuma esība tādā gadījumā ir uzskatāma par pierādītu.

Lejupielādēt

29.01.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-159/2021

Lejupielādēt

29.10.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-405/2020

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā nav nekādu norāžu par to, ka tā mērķis būtu regulēt arī sabiedrības locekļu pieeju informācijai, nevis tikai personu, kuras piedalās administratīvo pārkāpumu lietu lietvedībā, tiesības. Līdz ar to nav pamata atzīt Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa normas par speciālām tiesību normām iepretim Informācijas atklātības likuma normām jautājumā par sabiedrības locekļu tiesībām uz informāciju.

Lejupielādēt

15.02.2019. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-946/2019

1. Ne visi policijas lēmumi tiek pieņemti kriminālprocesa vai administratīvo pārkāpumu procesa ietvaros. Ja policijas iestāde, īstenojot publisko varu, pieņem lēmumu, ar kuru privātpersonai tiek radītas patstāvīgas galīga rakstura tiesiskās sekas, un šis lēmums nav vērsts uz administratīvā pārkāpuma lietvedības vai kriminālprocesa īstenošanu, šāds lēmums ir administratīvais akts. 2. Tas, ka Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss (175. un 175.2pants) nosaka administratīvo atbildību par ļaunprātīgu nepakļaušanos policijas amatpersonas prasībām, pats par sevi nepadara policijas amatpersonas prasības par izvirzītām administratīvā pārkāpuma lietvedības ietvaros.

Lejupielādēt

10.06.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-791/2019

Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 5.panta 1.punkta „c” apakšpunkts un Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 252.pants prasa, lai personas aizturēšana (brīvības atņemšana) būtu samērīga, proti, lai tā tiktu piemērota tikai kā galējais līdzeklis, kad citi pieejamie līdzekļi ir izsmelti vai tie acīmredzami nesniegtu vajadzīgo rezultātu. Iestādei ir pienākums pārliecinoši pierādīt, ka personas aizturēšana konkrētajā gadījumā ir bijusi samērīga jeb, citiem vārdiem sakot, tā konkrētajos apstākļos ir bijusi patiešām nepieciešama.

Lejupielādēt

17.04.2019. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-172/2019

Lejupielādēt

28.03.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-121/2019

Lejupielādēt

07.10.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-103/2019

1. Lai ietekmēšanas līdzekļu piemērošana dzīvē būtu efektīva, kā arī tiktu sasniegti Ceļu satiksmes likuma 43.1panta pirmajā daļā noteiktie mērķi, pārkāpumu uzskaites sistēmas ietvaros ir būtiski paredzēt mehānismus, kas veicinātu ietekmēšanas līdzekļu ievērošanu un nepieļautu situācijas, kad transportlīdzekļa vadītājs ilgstoši izvairās no ietekmēšanas līdzekļu izpildes. Pretējā gadījumā likumā noteikto ietekmēšanas līdzekļu izpilde būtu atkarīga tikai no transportlīdzekļu vadītāju apzinīguma un radītu iespēju negodprātīgam transportlīdzekļa vadītājam izvairīties no ietekmēšanas līdzekļiem, tos vienkārši nepildot. 2. Ceļu satiksmes likuma 43.1pantā ir noteikts gan pārkāpumu uzskaites sistēmas mērķis, gan pamatprincipi, kas jāņem vērā Ministru kabinetam, nosakot šīs sistēmas piemērošanas noteikumus atbilstoši Ceļu satiksmes likuma 43.1panta septītās daļas pilnvarojumam, kas aptver arī Ministru kabineta tiesības noteikt to, kādas sekas ir ietekmēšanas līdzekļu neizpildes gadījumā, tostarp paredzot reģistrēto soda punktu skaita palielināšanu.

Lejupielādēt

25.02.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-8/2019

Lejupielādēt

13.05.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-789/2016

No Ministru kabineta 2010.gada 7.decembra noteikumiem Nr.1098 „Noteikumi par rīcību ar administratīvo pārkāpumu lietās izņemto mantu un dokumentiem” izriet, ka gadījumos, ja ir izņemts transportlīdzeklis sakarā ar administratīvā pārkāpuma lietu, kurā piemērots naudas sods par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 149.15 panta otrajā daļā minētā pārkāpuma izdarīšanu, tas ir atdodams atpakaļ īpašniekam saskaņā ar lēmumu, kurā ir lemts par transportlīdzekļa atdošanu. Ja īpašnieks tomēr transportlīdzekli no Nodrošinājuma valsts aģentūras nepārņem (neatkarīgi no tā, vai ir apstrīdējis lēmumu par soda piemērošanu, un šā lēmuma izpilde ir apturēta), Nodrošinājuma valsts aģentūrai nav pienākuma to ilgstoši glabāt, bet gan ir jālemj par transportlīdzekļa iznīcināšanu vai realizāciju, tiklīdz pagājis mēnesis, kopš pieņemts lēmums par transportlīdzekļa atdošanu.

Lejupielādēt

15.04.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-429/2015

1. Meža likuma 8.panta otrajā daļā ietvertais deleģējums nevar tikt interpretēts tādējādi, ka pašvaldībai ārpus zaudējumu atlīdzības par dabas daudzveidības samazināšanu aprēķināšanas būtu tiesības paredzēt arī sodu par patvaļīgi nocirstiem kokiem, jo likumdevējs par patvaļīgu koku ciršanu atkarībā no precīza prettiesiskās darbības sastāva paredzējis gan administratīvo atbildību, gan kriminālatbildību. 2. Koku ciršanas rezultātā dabas daudzveidībai nodarītā zaudējuma apmērs atkarīgs no vairākiem faktoriem, kas raksturo tieši pašu nocirsto koku. Lai šādus faktorus ņemtu vērā, nosakot, cik liels zaudējums dabai radies, normatīvajā regulējumā tiek izmantotas formulas, ko veido koeficienti. Līdz ar to koeficientu piemērošana palīdz aprēķināt pēc iespējas atbilstošāku kompensāciju dabai par konkrēta koka zaudēšanu. Šādā kontekstā nav pamata uzskatīt, ka uz šiem kritērijiem jebkādu iespaidu atstātu apstāklis, ka koks nocirsts saskaņoti vai patvaļīgi. Tādējādi atzīstams, ka tāda papildu koeficienta paredzēšana, kas tiek piemērots par patvaļīgu koku ciršanu, zaudējumu atlīdzinājumu šajā daļā pielīdzina sodam par prettiesisku rīcību un normas, kas paredz šāda koeficienta piemērošanu neatbilst Meža likuma 8.pantam.

Lejupielādēt

10.01.2014. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-192/2014

1. Privātpersonai nav subjektīvo tiesību prasīt lieguma veikt tehnisko apskati noteikšanu, jo tiesību norma, kas noteic šādu liegumu - Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 299.1panta otrā daļa -, nav pieņemta ar mērķi aizsargāt privātpersonas tiesības vai tiesiskās intereses. Līdz ar to minētā norma nepiešķir tiesības privātpersonai prasīt tās izpildi sev vai citai privātpersonai par sliktu. 2. Ja iestādes rīcība izpaudusies bezdarbībā, nepiemērojot liegumu, un nav ierobežojusi personas tiesības, tad nav konstatējams privātpersonas tiesību aizskārums. Tādējādi iestādes rīcība - neliegšana veikt tehnisko apskati - nav faktiskā rīcība.

Lejupielādēt

28.03.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-22/2014

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 299.pants noteic vispārīgu regulējumu par lēmuma par naudas soda uzlikšanu izpildes termiņu, proti, ja lēmums ir pārsūdzēts, naudas sods jāsamaksā ne vēlāk kā 30 dienu laikā no dienas, kad paziņots, ka sūdzība noraidīta. Savukārt 299.1pants regulē naudas soda uzlikšanas izpildi tieši lietās par administratīvajiem pārkāpumiem ceļu satiksmē. Tostarp panta pirmā daļa atšķirīgi no 299.panta pirmajā daļā ietvertā regulējuma noteic, ka uzliktais naudas sods jāsamaksā ne vēlāk kā 30 dienu laikā no soda uzlikšanas dienas, neparedzot, ka samaksas termiņš tiek skaitīts atšķirīgi tad, ja lēmums ir bijis pārsūdzēts. Tādējādi 299.1panta pirmā daļa ir uzskatāma par speciālo tiesību normu attiecībā pret Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 299.panta pirmo daļu.

Lejupielādēt

29.03.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SJA-14/2010

1. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa normas, kas izsmeļoši regulē tiesvedību to administratīvo pārkāpumu lietās, kuru izskatīšana saskaņā ar šī kodeksa 213.pantu ir rajonu (pilsētu) tiesu tiesnešu kompetencē, neietver regulējumu par lietas jaunu izskatīšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem. Ņemot vērā, ka šāda institūta trūkumam nav objektīva pamata, atzīstams, ka pastāv atklāts likuma robs. Tas aizpildāms, analoģijas ceļā attiecinot uz šīm lietām Administratīvā procesa likuma regulējumu par lietas jaunu izskatīšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem. 2. Ar lietu saistīto procesuāltiesisko jautājumu izskatīšana ir pakārtota kārtībai, kāda noteikta lietas izskatīšanai pēc būtības. Tādējādi, tā kā administratīvo pārkāpumu lietās likumdevējs kā pēdējo tiesu instanci ir noteicis apelācijas instances tiesu, Senāta kompetencē neietilpst tiesības izskatīt ar administratīvo pārkāpumu lietām saistītus procesuāltiesiskus jautājumus, tostarp pieteikumu par apelācijas instances tiesas nolēmuma atcelšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem administratīvā pārkāpuma lietā. 3. Atbilstoši vispārējam principam, pieteikumu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem izskata tiesa, kura ir vienu līmeni augstāka par tiesu, kura taisījusi apstrīdēto nolēmumu. Tomēr, ja konkrētā lietu kategorijā likums nav paredzējis augstākas instances tiesu par to tiesu, kas taisījusi nolēmumu, tad jautājumu par nolēmuma atcelšanu izskata pati nolēmumu taisījusī – augstākās instances – tiesa.Tādējādi administratīvo pārkāpumu lietās pieteikumu par lietas jaunu izskatīšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem ir tiesīga izskatīt apgabaltiesa. 4. Pieteikumu par lietas jaunu izskatīšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem administratīvo pārkāpumu lietā var iesniegt arī prokurors.

Lejupielādēt

26.11.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-791/2009

1. Iespēja pārsūdzēt atsevišķus procesuālus lēmumus izriet no iespējas pārsūdzēt galīgo nolēmumu. Ja par spriedumu (galīgo nolēmumu) nav paredzēta pārsūdzība, tā nav attiecināma arī uz procesuālu lēmumu lietā. Nebūtu racionāli, ja par procesuālu lēmumu būtu iespējama plašāka pārsūdzība nekā par galīgo nolēmumu, kas atrisina lietu pēc būtības. Likumā var būt paredzēts mazāks tiesību apjoms procesuāla jautājuma izskatīšanā. 2. Administratīvo pārkāpumu lietas, kurās pārsūdzēts iestādes lēmums (administratīvais akts), Administratīvajā rajona tiesā un Administratīvajā apgabaltiesā arī pēc 2009. gada 1. janvāra izskatāmas Administratīvā procesa likumā paredzētajā kārtībā. Tikai jautājumos, kas noregulēti ar nesavienojamu Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa speciālo normu, ir pamats izslēgt Administratīvā procesa likuma piemērošanu. 3. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā nav regulēta pieteikuma par administratīvo aktu iesniegšanas kārtība Administratīvajā rajona tiesā. Tāpēc par pieteikuma pieņemšanu Administratīvajā rajona tiesā administratīvā pārkāpuma lietā lemjams saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 190. un turpmākajiem pantiem. Tostarp šādās lietās, kā jebkurā administratīvajā lietā, pieaicināms atbildētājs.

Lejupielādēt

21.05.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-156/2009

1. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 149.15panta astotajā daļā (redakcijā, kas bija spēkā pārkāpuma izdarīšanas laikā) minētā „asins pārbaude” bija saprotama kā „medicīniskā pārbaude”. Transportlīdzekļa vadītāja medicīniskajā pārbaudē alkohola koncentrāciju ir iespējams noteikt ne tikai ar asins parauga laboratorisku izmeklēšanu, bet arī ar citu bioloģiskās vides paraugu (urīna vai siekalu) analīzi. 2. Ja transportlīdzekļa vadītājs medicīniskajā pārbaudē nav nodevis asinis, bet ir nodevis citu bioloģiskās vides paraugu alkohola koncentrācijas noteikšanai, transportlīdzekļa vadītājs nav saucams pie administratīvās atbildības par atteikšanos no medicīniskās pārbaudes.

Lejupielādēt

08.06.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-76/2009

1. Iestādei, izskatot lietu par nodokļa uzrēķinu, ir jāiegūst visa informācija, kas saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir nepieciešama, lai pieņemtu attiecīgo lēmumu, tādējādi panākot tiesisku, taisnīgu un efektīvu lietas izskatīšanu. 2. Akcīzes nodoklis alkoholiskajiem dzērieniem un soda nauda piedzenami no personas, kuras valdījumā ir alkoholiskie dzērieni, ar kuriem veiktas nelikumīgas darbības, vai no personas, kas veica nelikumīgās darbības ar tiem, ja netiek konstatēts alkoholisko dzērienu valdītājs. 3. Administratīvā pārkāpuma lietā par ar akcīzes nodokli apliekamo preču aprites noteikumu pārkāpšanu konstatētie apstākļi nav vienīgie pierādījumi lietā par akcīzes nodokļa un soda naudas uzrēķinu. Administratīvā pārkāpuma lietā pieņemtajā lēmumā, kas ir izpildīts, nodibinātiem faktiem nav prejudiciāla nozīme, izskatot jautājumu par akcīzes nodokļa un soda naudas uzrēķinu. 4. Apstāklis, ka persona nav pārsūdzējusi tai nelabvēlīgu lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā un ir samaksājusi administratīvo sodu, automātiski nozīmē, ka persona ir piekritusi attiecīgajam lēmumam. Šāda personas rīcība tiesai jāvērtē kopsakarā ar pārējiem pierādījumiem lietā.

Lejupielādēt

03.03.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-48/2009

1. Iespējamības formā izteiktam eksperta atzinumam lietā ir tikai tāda nozīme, ka tas ļauj spriest par citu tādu pierādījumu ticamību, kas norāda, ka parakstu izpildījusi konkrēta persona. Proti, ja ir šādi citi pierādījumi attiecībā uz konkrētu personu, tad eksperta atzinums, ka parakstus, iespējams, izpildījusi šī persona, netieši pastiprina šo citu pierādījumu ticamību. Tomēr tādā gadījumā jābūt šādiem citiem pierādījumiem, jo iespējamības formā izteikts atzinums pats par sevi nepierāda, ka parakstu izpildījusi konkrēta persona. 2. Tiesai pierādījumu vērtēšanā jāievēro Administratīvā procesa likuma 162.panta pirmā un ceturtā daļa, atbilstoši kurai liecinieka liecības attiecas uz lietā noskaidrojamiem faktiem. Liecinieku liecības ir izmantojamas kā pierādījums lietā, ja tās satur ziņas par lietā noskaidrojamo faktu. 3. Atbilstoši Latvijas Republikas Satversmes 92.pantā nostiprinātajai nevainīguma prezumpcijai jāpierāda ir personas vaina pārkāpuma izdarīšanā, nevis nevainīgums. Proti, nevainīgums tiek prezumēts, ja nav pierādījumu par pretējo. Ja persona tiek atzīta par vainīgu pārkāpuma izdarīšanā, lai gan lietā nav pierādījumu, kas pierādītu tās vainu, tiek pārkāpta nevainīguma prezumpcija.

Lejupielādēt

09.01.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-42/2009

1. Iestādes lēmums ir jāvērtē kopumā. Lēmuma lemjošā daļa nav iespējama bez konkrēto apstākļu vērtējuma, kas ietverts motīvu daļā. Tikai kopā šīs abas daļas veido pilnu iestādes lēmumu, kad pēc iestādes apsvērumu ietveršanas lēmuma motīvu daļā seko no motīvu daļas izrietošais gala secinājums lemjošajā daļā. 2. Lai iestāde varētu lemt par termiņa atjaunošanu, ir nepieciešams saņemt attiecīgu personas lūgumu, kas turklāt ir motivēts. Proti, pirmkārt, tajā ir paskaidroti iemesli termiņa nokavējumam, lai iestāde varētu izvērtēt, vai minētie iemesli atzīstami par objektīviem un neatkarīgiem no personas gribas (tas ir, tādiem, kas ir pamats termiņa atjaunošanai). Otrkārt, no saņemtā dokumenta iestādei ir jāsaprot, ka persona lūdz atjaunot nokavēto procesuālo termiņu. 3. Apstāklis, ka persona ir iesniegusi apstrīdēšanas iesniegumu, pats par sevi nenozīmē, ka gadījumā, ja tiek konstatēts apstrīdēšanas iesnieguma iesniegšanas termiņa nokavējums, persona ir lūgusi arī attiecīgo termiņu atjaunot. Arī apstākļu, kas atspoguļo līdzšinējo procesu, atreferēšana pati par sevi nenozīmē, ka līdz ar to persona ir lūgusi atjaunot nokavēto apstrīdēšanas termiņu. 4. Tiesai, konstatējot pieteikuma nepieļaujamību ārpustiesas kārtības neievērošanas dēļ (apstrīdēšanas termiņa nokavējumu), nav jātaisa spriedums, bet gan jāpieņem lēmums par pieteikuma atstāšanu bez izskatīšanas, jo šādā gadījumā pieteicējs nav ievērojis likumā noteikto lietas iepriekšējās ārpustiesas izskatīšanas kārtību.

Lejupielādēt

12.12.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-794/2008

1. Administratīvā procesa likuma 39.nodaļa „Lietas jauna izskatīšana sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem” tieši neparedz tiesas tiesības atteikties pieņemt pieteikumu par lietas jaunu izskatīšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem vai šādas tiesvedības izbeigšanu (ja tā ierosināta), ja šādu pieteikumu iesniegusi persona, kurai nav tiesību to iesniegt, vai konkrētais pieteikums Administratīvā procesa likuma 39.nodaļas kārtībā vispār nav izskatāms. Konstatējot minētos apstākļus, ir izmantojams līdzīgs gadījums, tas ir, tiesvedības ierosinātā lietā izbeigšanas tiesiskais regulējums (Administratīvā procesa likuma 282.pants). 2. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 353.pantam (jaunatklāti apstākļi) sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem var izskatīt tādu lietu, kas jau bijusi izskatīta un tajā stājies spēkā tiesas nolēmums. Minētās tiesību normas kārtībā nevar skatīt lietu, kas nav izskatīta un vispār nav skatāma administratīvā procesa kārtībā. 3. Par tiesas lēmumu, ar kuru noteikts, ka izņemtais transportlīdzeklis administratīvā pārkāpuma lietā tā īpašniekam ir atdodams pēc naudas soda samaksas, nav veicama tiesā kontrole administratīvā procesa kārtībā, tostarp, pieteikuma par lietas jaunu izskatīšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem kārtībā. Tā kā tiesneša lēmums par rīcību ar transportlīdzekli ir vērsts uz tiesneša lēmuma, ar kuru noteikts administratīvais sods, izpildi, kontrole pār to veicama iestādes vai tiesneša lēmumu izpildi reglamentējošo tiesību normu noteiktajā kārtībā (administratīvo pārkāpumu lietās – Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa V sadaļa). 4. Jautājums par to, vai pieteikuma iesniedzējam ir subjektīvās tiesības šādu pieteikumu iesniegt, ir izšķirams un attiecīgs pamats (ka personai nav subjektīvo tiesību iesniegt pieteikumu) lietas izbeigšanai piemērojams tikai tad, ja tiesa nonāk pie secinājuma, ka lieta vispār ir pakļauta izskatīšanai administratīvā procesa kārtībā. Tā kā pārsūdzēts ir lēmums, pār kuru kontrole tiesā administratīvā procesa kārtībā nav veicama, tiesvedība ir izbeidzama uz tā pamata, ka lieta nav izskatāma administratīvā procesa kārtībā (nav administratīvā akta, par kuru veikt kontroli), nevis uz tā pamata, ka personai nav subjektīvās publiskās tiesības. 5. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa normas, kas reglamentē mantas izņemšanu un atdošanu īpašniekam administratīvo pārkāpumu lietās, tieši nenoteic iestādes vai tiesas rīcību, ja izņemtās mantas īpašnieks nav tā pati persona, kas izdarījusi administratīvo pārkāpumu. Tādēļ ir jāvērtē, vai izņemtās mantas īpašnieka tiesības, pieņemot tiesas lēmumu par automašīnas atdošanu īpašniekam pēc naudas soda samaksas, nav skartas tādā veidā, ka šīs personas īpašuma atgūšana ir noteikta atkarīga no citai personai noteikta administratīvā soda izpildes. Citiem vārdiem, ka administratīvā soda izpilde ir nodrošināta ar citai personai piederošu mantu.Persona, kura izdarījusi administratīvo pārkāpumu, lietojusi citai personai piederošo transportlīdzekli, iespējams, bez tā īpašnieka ziņas. Šādos apstākļos automašīnas īpašniekam ir pamats prasīt pārbaudīt citai personai noteiktā administratīvā soda izpildes nodrošināšanas ar viņa īpašumu pamatotību. 6. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 297.pants vispārīgi noteic kompetento institūciju (amatpersonu) jautājumu izlemšanā un pieņemtā lēmuma izpildes kontrolē administratīvā soda izpildes stadijā. Ne minētās, ne arī citas Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa normas atšķirībā no Civilprocesa likuma un Kriminālprocesa likuma normām tieši neparedz to personu tiesības izteikt iebildumus pret iestādes administratīvā akta vai tiesneša lēmuma izpildes nodrošinājumu, kas nav konkrētās lietas dalībnieks. Automašīnas īpašniekam atbilstoši Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 297.pantam ir tiesības vērsties tiesā, kas pieņēmusi lēmumu par personas saukšanu pie administratīvās atbildības, ar lūgumu izvērtēt, vai viņam piederošā automašīna nav atdodama neatkarīgi no piemērotā naudas soda izpildes administratīvā pārkāpuma lietā.

Lejupielādēt

06.11.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-705/2008

1. Ierēdņa, tostarp specializētā dienesta ierēdņa, saukšana pie disciplinārās atbildības neatbrīvo viņu no iespējamās administratīvās vai kriminālatbildības. Proti, ar vienām darbībām persona var būt izdarījusi noziedzīgu nodarījumu un, būdama ierēdnis, arī disciplinārpārkāpumu, par ko tiek atbilstoši sodīta. Tiesību normas neparedz, ka iestādei vai administratīvajai tiesai šādos gadījumos būtu jāsagaida nolēmums krimināllietā, lai varētu pieņemt lēmumu saistībā ar disciplinārlietu. Lai izlemtu jautājumu par personas saukšanu pie disciplināratbildības, iestāde un administratīvā tiesa pati noskaidro apstākļus un dod tiem savu vērtējumu. 2. Disciplinārlietas izskatītājam nav aizliegts lietas apstākļu noskaidrošanas ietvaros izvērtēt arī materiālus no ierosinātas krimināllietas, ja kriminālprocesa virzītājs devis atļauju iepazīties ar krimināllietas materiāliem. Kriminālprocesa likuma 375.pantā noteiktais, ka krimināllietā esošie materiāli ir izmeklēšanas noslēpums un ar tiem var iepazīties tikai ar procesa virzītāju atļauju, nenozīmē, ka krimināllietas materiāli nekādā gadījumā kriminālprocesa laikā nav izsniedzami izmantošanai administratīvajā lietā. Minētā Kriminālprocesa likuma norma ir vērsta uz kriminālprocesa mērķa sasniegšanu un nav saprotama kā vispārējs aizliegums pirmstiesas procesā izsniegt krimināllietas materiālus. Proti, šī tiesību norma vienkārši dod iespēju procesa virzītājam izlemt, vai lietas materiālu izsniegšana konkrētajā brīdī un konkrētajai personai nekaitē izmeklēšanas interesēm, un vajadzības gadījumā atteikt materiālu izsniegšanu. 3. Tiesību normas neparedz ierobežojumus valsts civildienesta attiecību izbeigšanai ierēdņa slimības laikā. Proti, uz ierēdņiem, tostarp specializētā civildienesta ierēdņiem, nav paredzēts tāds regulējums kā darba tiesiskajās attiecībās, kurās saskaņā ar Darba likumudarba devējam nav tiesību uzteikt līgumu darbinieka pārejošas darbnespējas laikā. Arī disciplināratbildības piemērošanas jautājumos valsts civildienesta tiesiskajās attiecībās nav piemērojamas Darba likuma normas. Tādējādi disciplinārlietas izskatītājam nav ierobežojumu piemērot personai disciplinārsodu – atlaišanu no amata –laikā, kamēr ierēdnim ir pārejoša darba nespēja. Nosacījums, ka personas darbnespējas laiku neieskaita dienesta pārbaudes/disciplinārlietas izmeklēšanas laikā, nav tulkojams tādējādi, ka šajā laikā nedrīkstētu personai piemērot disciplinārsodu, bet gan tādējādi, ka disciplinārlietas izskatītājs par attiecīgu laiku var pagarināt disciplinārlietas izmeklēšanas termiņu, ja uzskata, ka personas darbnespējas dēļ nav iespējams vispusīgi izvērtēt visus disciplinārlietas izlemšanai būtiskos apstākļus. 4. Saskaņā ar tiesību normām policijas amatpersonas, lai konstatētu alkohola reibumu, ir tiesīgas izmantot šim nolūkam paredzētu mēraparātu (alkometru), kas atbilst Ministru kabineta noteiktajām prasībām. Nosacījuma, ka alkometriem jāatbilst Ministru kabineta noteikumos izvirzītām prasībām, mērķis ir nodrošināt, lai ar alkometru veiktie mērījumi būtu precīzi un ticami. Tādējādi, ja konkrēts alkometrs nav verificēts Ministru kabineta noteiktajā termiņā un tāpēc ir atzīstams par neverificētu, varētu uzskatīt, ka tā mērījumi nav precīzi un ticami, līdz ar to nav arī pieļaujami kā pierādījums. Tomēr, ja personas atrašanos alkohola reibuma stāvoklī apliecina arī citi pierādījumi, turklāt alkometra pēctermiņa verificēšanā atzīts, ka aparāts ir joprojām ir tehniski derīgs un precīzs, nav objektīvi konstatējams, ka pārbaudes veikšanas brīdī alkometrs būtu bijis tehniski nederīgs, un tiesa alkometra rādījumus var neizslēgt no pierādījumu loka (proti, var atzīt tos par pieļaujamu pierādījumu).

Lejupielādēt

03.06.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-234/2008

1. Lai varētu vērsties tiesā administratīvā procesa kārtībā par kādu valsts rīcību, vispārīgs noteikums ir tāds, ka sekām, kas no attiecīgās rīcības (lēmuma) ir radušās, ir galīgā noregulējuma raksturs. Līdz ar to jautājums par valsts rīcības pareizību var tikt nodots tiesas kontrolei tad, kad persona ir noskaidrojusi valsts galīgo attieksmi konkrētajā jautājumā (piemēram, saņemot lēmumu, ar kuru personai uzlikts kāds pienākums, un apstrīdēšanas procesa ietvaros nepanākot sev vēlamo rezultātu). Procesa laikā iestāde var būt veikusi darbības vai pieņēmusi starplēmumus, kas ir vērsti uz galīgā lēmuma pieņemšanu, bet paši par sevi galīga rakstura regulējumu konkrētajā jautājumā nesatur. Starplēmumi un starpdarbības parasti nav atsevišķi pārsūdzami, bet ir pārbaudāmi kā iespējami procesuāli pārkāpumi pēc tam, kad process ir noslēdzies un ir pārsūdzēts galīgais lēmums. 2. Faktiskā rīcība ir patstāvīgs galīga rakstura administratīvā procesa instruments. Tādējādi administratīvā akta izdošanas procesa ietvaros veikta darbība, kaut arī tā ir radījusi faktiskas sekas, nav uzskatāma par faktisko rīcību. 3. Lēmumam par dokumentu izņemšanu un dokumentu izņemšanai administratīvā pārkāpuma lietas ietvaros ir procesuāla starplēmuma (starpdarbības) raksturs. Līdz ar to jautājums par dokumentu izņemšanas tiesiskumu parasti nav vērtējams tiesā kā patstāvīgs pieteikuma priekšmets. Ja persona nav apmierināta ar administratīvā pārkāpuma lietas ietvaros veikto darbību – dokumentu izņemšanu, pieteikumu tiesā var iesniegt, kad sagaidīts procesa noslēgums, proti, pieņemts gala lēmums administratīvā pārkāpuma lietā. Tiesa, lemjot par šā lēmuma tiesiskumu (kaut vai tikai procesa daļā par dokumentu izņemšanu), tādējādi var pilnvērtīgi izvērtēt lietas apstākļus un dot savu novērtējumu šai darbībai. 4. Gadījumā, ja administratīvā pārkāpuma lieta ierosināta par muitas noliktavas īpašnieka pārkāpumu muitas jomā, un šīs pārkāpuma lietas ietvaros iestāde no muitas noliktavas izņem citai personai piederošu preču pavaddokumentus, administratīvā pārkāpuma lietas gala lēmums, kā arī procesa gaitā pieņemtie starplēmumi var tieši skart ne tikai adresātu (administratīvi sodāmo personu), bet arī izņemto dokumentu īpašnieku. Šī persona līdz ar to šādā administratīvā pārkāpuma lietā atzīstama par cietušo.

Lejupielādēt

15.05.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-181/2008

1. Narkotisko vielu iespaids medicīniskās pārbaudes protokolā tiek konstatēts, laboratoriski nosakot konkrētas narkotiskās vielas lietošanas faktu, kā arī novērtējot klīniskos simptomus. Tādējādi medicīniskā pārbaude ārstniecības iestādē ietver ne tikai bioloģisko paraugu ņemšanu un to laboratorisku izmeklēšanu, bet arī personas pārbaudi pēc viņas runas un ārējā izskata. 2. Medicīniskās pārbaudes veikšanas ietvaros novērtējamos klīniskos simptomus (personas izskatu un runu) ārsts var fiksēt tikai tajā dienā, kad persona ir atvesta uz ārstniecības iestādi medicīniskās pārbaudes veikšanai. Ņemot vērā, ka šie fakti ir jāfiksē un ka personai ar savu parakstu protokolā ir jāapliecina, ka medicīniskā pārbaude ir veikta tieši viņai, ārsts medicīniskās pārbaudes protokolu sastāda jau šajā dienā, proti, pirms ir saņemts slēdziens par analīžu laboratoriskajiem rezultātiem. Savukārt pēc laboratorisko izmeklējumu rezultātu saņemšanas ārsts pabeidz sastādīt medicīniskās pārbaudes protokolu, ierakstot saņemtos rezultātus, un sniedz galīgo atzinumu. 3. Ja transportlīdzekļa vadītājam veikta medicīniskā pārbaude alkohola vai narkotisko vietu ietekmes noteikšanai, medicīniskās pārbaudes rezultātus personai paziņo administratīvā pārkāpuma lietas virzītājs, nevis medicīnisko pārbaudi veikušais ārsts. 4. Lai konstatētu transportlīdzekļa vadītāja narkotisko vielu ietekmi, medicīniskajā pārbaudē nav nepieciešams noteikt narkotisko vielu daudzumu. Proti, lai atzītu, ka persona ir izdarījusi administratīvo pārkāpumu – transportlīdzekļa vadīšanu, atrodoties narkotisko, psihotropo, toksisko vai citu apreibinošo vielu ietekmē, ir jākonstatē, ka persona ir atradusies šo vielu ietekmē jeb iespaidā, bet nav būtiski, tieši cik liela šī ietekme ir.

Lejupielādēt

25.01.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-170/2008

1. Fiziskās personas pārstāvību noformē ar notariāli apliecinātu pilnvaru vai arī, pilnvarojot pārstāvi mutvārdos iestādē vai tiesā uz vietas (Administratīvā procesa likuma 38.panta pirmā daļa).Šāda regulējuma mērķis ir nodrošināt, lai procesā personas pilnvarojums tiktu noformēts tādā veidā, lai iestāde un tiesa varētu pārliecināties, ka pilnvarotā persona var rīkoties citas personas vārdā. 2.Ja procesa dalībnieks pats piedalās lietā, viņš var uzaicināt zvērinātu advokātu kā juridiskās palīdzības sniedzēju, nevis kā pārstāvi. Tādā gadījumā advokātam tiek izdots orderis (norīkojums, atļauja), kas apliecina faktu, ka konkrēts advokāts ir uzskatāms par juridiskās palīdzības sniedzēju konkrētam procesa dalībniekam konkrētā lietā. Savukārt, ja advokāts piedalās administratīvajā procesā kā pārstāvis, uz viņu (tāpat kā uz citiem pārstāvjiem) attiecināmas Administratīvā procesa likuma 38.pantā norādītās prasības pārstāvības noformēšanai.

Lejupielādēt

28.02.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-50/2008

1. Administratīvo sodu piemēro ar lēmumu par administratīvā soda uzlikšanu, un šāds lēmums stājas spēkā ar tā paziņošanu adresātam. Līdz ar to administratīvais sods ir piemērots ar brīdi, kad stājies spēkā lēmums par administratīvā soda uzlikšanu. 2. Administratīvā akta darbības apturēšana ir plašāks jēdziens, kas nozīmē, ka tiesiskais stāvoklis no apstrīdēšanas (pārsūdzēšanas) procesa sākuma līdz tā beigām ir tāds kā pirms administratīvā akta izdošanas. Proti, tiek apturētas visas no administratīvā akta izrietošās tiesiskās sekas. Savukārt administratīvā akta izpildes apturēšana ir šaurāks jēdziens, kas attiecas tikai uz izpildi, nevis uz citām tiesiskajām sekām, kuras ir nodibinātas ar administratīvo aktu. Šīs citas sekas paliek spēkā. Tādējādi administratīvā akta darbības un izpildes apturēšana ir atšķirīgi jēdzieni. 3. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 283.pants paredz, ka gadījumā, ja lēmums par administratīvā soda uzlikšanu tiek apstrīdēts vai pārsūdzēts, tiek apturēta šī lēmuma izpilde. Tādējādi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā attiecībā uz lēmuma par administratīvā soda uzlikšanu pārsūdzību noteikta lēmuma izpildes apturēšana, nevis lēmuma darbības apturēšana, kas noteikta Administratīvā procesa likuma 185.panta pirmajā daļā kā vispārējas sekas pieteikuma iesniegšanai tiesā. 4. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 283.pants ir speciālā tiesību norma attiecībā pret Administratīvā procesa likuma 185.panta pirmo daļu. Proti, tā satur no vispārējās Administratīvā procesa likumā ietvertās normas atšķirīgu regulējumu attiecībā uz administratīvo pārkāpumu lietām. Tāpēc attiecībā uz lēmumu par administratīvā soda uzlikšanu nav piemērojams princips, ka pārsūdzība aptur administratīvā akta darbību, bet gan Administratīvo pārkāpumu kodeksā iekļautais noteikums, ka pārsūdzība aptur administratīvā akta izpildi. Tādējādi lēmuma par administratīvā soda uzlikšanu pārsūdzēšana pati par sevi neietekmē tiesisko stāvokli, ka persona ir atzīstama par administratīvi sodītu. 5. Lēmums, ar kuru persona saukta pie administratīvās atbildības pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa normas, kura kā pārkāpuma sastāva pazīmi paredz to, ka pārkāpums izdarīts atkārtoti gada laikā pēc administratīvā soda piemērošanas, būtu uzskatāms par nepamatotu, ja pārsūdzības rezultātā tiktu atcelts pirmais lēmums par administratīvā soda piemērošanu, kas bijis par pamatu atkārtotības konstatēšanai. Tomēr tāpēc nav pamata secināt, ka personu nevar sodīt pēc normas, kura kā pārkāpuma sastāva pazīmi paredz atkārtotību, jau tādēļ vien, ka pirmais lēmums par administratīvā soda uzlikšanu ir pārsūdzēts. Pirmā lēmuma pārsūdzēšana vai nepārsūdzēšana pati par sevi nav izmantojama par kritēriju, vērtējot, vai persona ir administratīvi sodīta, un neietekmē iespēju nākamajā reizē konstatēt pārkāpuma atkārtotību. Atkārtotības konstatēšanai vienīgais kritērijs ir tas, vai pirmais lēmums otrā lēmuma pieņemšanas brīdī ir spēkā (kaut arī pārsūdzēts). Ja atkārtotā soda uzlikšanas brīdī tas ir spēkā (nav atcelts, tā darbība nav apturēta), tad tas ir tiesiski saistošs, tāpēc jāņem vērā, kvalificējot otro pārkāpumu. 6. Ja tiesa, vērtējot otrā lēmuma (ar kuru persona saukta pie atbildības par atkārtoti izdarītu pārkāpumu) tiesiskumu, uzskata, ka lietas izspriešana nav iespējama, kamēr nav beigusies tiesvedība par pirmā lēmuma (kas bijis par pamatu atkārtotības konstatēšanai) tiesiskumu, tiesa var apturēt tiesvedību lietā. Pēc pirmās lietas izspriešanas tiesa var ņemt vērā tās iznākumu, tādējādi panākot taisnīgu rezultātu arī otrajā lietā. Turklāt arī tad, ja pirmais lēmums tiek atcelts pēc tam, kad jau noslēdzies process par atkārtotā soda uzlikšanu, situāciju tomēr var taisnīgi atrisināt adresātam par labu, piemērojot Administratīvā procesa likuma normas par administratīvā procesa uzsākšanu no jauna vai par lietas jaunu izskatīšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem.

Lejupielādēt

14.04.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-29/2008

1. Atbilstoši ne bis in idem principam nav pieļaujams, ka personai par vienu un to pašu pārkāpumu tiek piemēroti vairāki galīga rakstura sodi. Princips ne bis in idem administratīvo pārkāpumu lietās tiek pārkāpts gadījumā, ja personai par vienu un to pašu pārkāpumu ir spēkā vairāki administratīvie sodi. Savukārt, ja sākotnējais lēmums par administratīvā soda noteikšanu tiek grozīts ar augstākas instances tiesas spriedumu, sākotnējais lēmums par administratīvā soda noteikšanu nestājas spēkā, jo tas tiek aizstāts ar jauno nolēmumu par administratīvā soda noteikšanu. Tādējādi šādos gadījumos nav pamata runāt par dubulto sodīšanu, jo tiesiska nozīme ir tam nolēmumam, kas galīgi noteic personai piemērojamo administratīvo sodu. 2. Ir iespējams, ka personai likumā noteiktā kārtībā var tikt izpildīts sākotnēji noteiktais sods (piemēram, arests), kas vēlāk var tikt grozīts, nosakot citu sodu. Taču sākotnējā soda izpilde un vēlāka soda grozīšana, nosakot citu administratīvo sodu, nenozīmē, ka personai ir noteikti divi administratīvie sodi. Soda noteikšana un soda izpilde ir nošķirami jēdzieni. Gadījumā, ja personai ir nepamatoti izpildīts administratīvais sods, kas vēlāk tiek grozīts, viņai ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā prasīt no valsts atlīdzinājumu.

Lejupielādēt

08.10.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-400/2007

1. Ja persona, kurai uz noteiktu laiku atņemtas transportlīdzekļa vadīšanas tiesības, pēc šī termiņa beigām nav veikusi spēkā esošajās tiesību normās noteiktās darbības transportlīdzekļa vadīšanas tiesību atgūšanai, uzskatāms, ka personai šo tiesību nav. 2. Ja personu, kura transportlīdzekli vada bez transportlīdzekļa vadītāja tiesībām, policija agrāk ir sodījusi par administratīvo pārkāpumu – transportlīdzekļa vadīšana nesot klāt vadītāja apliecībai, tas nevar radīt personai tiesisko paļāvību, ka vadīšanas tiesības kā tādas šai personai ir. Tiesiskā paļāvība nav pamatota un aizsargājama, ja tā ir balstīta uz personas apzinātu normatīvo aktu pārkāpšanu. 3.Personai nav tiesības atsaukties uz vienlīdzības principu, lai attaisnotu prettiesiskas prakses izmantošanu turpmāk. Tādējādi persona nedrīkst izvairīties no soda, norādot, ka līdzīgā lietā pārkāpējs nav ticis sodīts.

Lejupielādēt

31.08.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-355/2007

1. Saskaņā ar tiesību normām policijas amatpersonas, lai konstatētu alkohola reibumu, ir tiesīgas izmantot šim nolūkam paredzētu mēraparātu (alkometru), kas atbilst Ministru kabineta noteiktajām prasībām. Mēraparāta atbilstība Ministru kabineta noteikumos noteiktajām prasībām līdz ar to ir mērījumu ticamības galvenais kritērijs. Proti, mēraparātam izvirzītās prasības nav vērtējamas kā formālas vai maznozīmīgas. Uzskatāms, ka likumdevējs, nosakot alkometriem ļoti precīzas prasības, ir pietiekami apsvēris pie šobrīd pastāvošā tehnoloģiju attīstības līmeņa iespējamos un nepieciešamos faktu konstatēšanas līdzekļus. Tādējādi alkometra rādījumus var uzskatīt par pietiekami ticamiem konkrēta fakta konstatēšanā tad, ja mērījums ir veikts atbilstoši šīm prasībām. Tiesai šajā ziņā nav jāizdara apsvērumi likumdevēja vietā un jāizdara secinājumi par ticamību. 2. Nosacījuma, ka alkometriem jāatbilst Ministru kabineta noteikumos izvirzītām prasībām, mērķis ir nodrošināt, lai ar alkometru veiktie mērījumi būtu precīzi un ticami. Tādējādi, ja konkrēts alkometrs nav verficēts Ministru kabineta noteiktajā termiņā un tāpēc ir atzīstams par neverificētu, tad uzskatāms, ka tā mērījumi nav precīzi un ticami, līdz ar to nav arī pieļaujami kā pierādījums. Vienlaikus, ņemot vērā, ka šāda veida pierādījums nav pieļaujams tieši sakarā ar to, ka nepastāvēja normatīvajā aktā noteiktais formālais tā ticamības kritērijs, tiesai būtu jāizvērtē, vai pēctermiņa verificēšana var post factum apstiprināt alkometra rādījumu ticamību un tādējādi ietekmēt attiecīgā pierādījuma pieļaujamību. 3. Ja persona, kuru sauc pie administratīvās atbildības, nesaprot tiesvedības valodu, viņai ir tiesības izmantot tulka pakalpojumus. Nenodrošinot personai šādas tiesības, var tikt pārkāptas personas tiesības uz taisnīgu tiesu. Minētās atziņas izriet no analogām personas tiesībām kriminālprocesā, kur personai ir tiesības tikt informētai viņai saprotamā valodā par viņai izvirzītās apsūdzības raksturu un iemeslu, kā arī uz bezmaksas tulka pakalpojumiem, ja viņa nesaprot tiesā lietoto valodu vai nerunā tajā. Ņemot vērā, ka administratīvā pārkāpuma lietas pēc savas būtības un soda rakstura atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām ir vērtējamas kā „mazās krimināllietas”, šādas tiesības attiecināmas arī uz personu, kura tiek sodīta par administratīvo pārkāpumu. 4. Tas, ka personai, kura tiek saukta pie administratīvās atbildības, ir tiesības uz nodrošinātiem tulka pakalpojumiem, nenozīmē, ka vienmēr, ja tulks lietā nav piedalījies, ir tikušas pārkāptas personas tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu. Minēto tiesību izmantošanas nodrošināšana nav izprotama tikai formāli, bet ir jāņem vērā, kādēļ tulka nodrošināšana ir nepieciešama. Tādējādi katrā konkrētajā lietā ir jāvērtē tas, vai tulka nepieaicināšana ir liegusi personai saprast notiekošo un traucējusi sagatavot aizstāvību. Tulka nepieciešamība katrā konkrētajā lietā ir atkarīga no pašas personas gribas, proti, vai persona vēlas izmantot tai likumā paredzētās tiesības un vai viņa šo savu vēlmi ir darījusi zināmu iestādei un tiesai.

Lejupielādēt

25.04.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-157/2007

1. Administratīvā pārkāpuma – sīkā huligānisma – subjektīvo pusi raksturo tiešs nodoms attiecībā uz darbībām. Proti, lai personu sauktu pie administratīvās atbildības par sīko huligānismu, kas izpaudies kā lamāšanās ar necenzētiem vārdiem, ir jākonstatē, ka persona ir vēlējusies izteikt necenzētus vārdus, taču nav nepieciešams konstatēt personas mērķi ar necenzētajiem vārdiem traucēt sabiedrisko mieru un kārtību. 2. Vērtējot administratīvās atbildības piemērošanu attiecībā uz necenzētu vārdu lietošanu, tiesai ir jākonstatē, kādus vārdus persona ir lietojusi un vai tie atzīstami par necenzētiem vārdiem. Proti, tiesai ir jānoskaidro, kādi vārdi, par kuru lietošanu sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols, ir tikuši lietoti, un jāsniedz vērtējums, vai tie atzīstami par necenzētiem. Šiem vārdiem nav obligāti jābūt atspoguļotiem spriedumā, tomēr tiem vajadzētu būt atspoguļotiem administratīvā pārkāpuma protokolā. 3. „Necenzēts vārds” ir vārds (arī izteiciens), ko persona lieto nepieklājīgā, rupjā, lietošanai sabiedriskās vietās nepieņemamā nozīmē, kādu nepamatoti vai ļauni nozākājot, t. i., izsmejot, nievīgi nopeļot. 4. Huligāniskās darbības var notikt ne tikai sabiedriskā vietā (uz ielas, kafejnīcā, veikalā, mājas kāpņu telpā), bet arī dzīvoklī vai personiskajā mājā Tādējādi tiesību normas tekstā lietotais jēdziens „sabiedriska vieta” ir tulkojams nevis autonomi, bet gan kopsakarā ar sekām, kurām ir jāiestājas, lai varētu konstatēt sīkā huligānisma kā administratīvā pārkāpuma sastāvu, proti, vai ar tām ir traucēts sabiedriskais miers un kārtība. 5. Administratīvā pārkāpuma protokols ir dokuments, kurā kompetenta amatpersona rakstveidā fiksē kādas personas prettiesiskas darbības, par kurām paredzēta administratīvā atbildība. Šis dokuments kā sākotnēja apsūdzība ir pamats turpmākai lietvedībai administratīvā pārkāpuma lietā. Līdz ar to, no vienas puses, institūcija, kuras kompetencē ir pieņemt lēmumu lietā, izvērtē, vai persona par protokolā fiksētajām darbībām ir saucama pie administratīvās atbildības. Savukārt, no otras puses, personai, par kuras darbībām protokols sastādīts, ir iespēja pienācīgi īstenot procesuālās garantijas savai aizstāvībai sakarā ar protokolā norādīto pārkāpumu (piemēram, sagatavot savus argumentus, iesniegt pierādījumus). Līdz ar to lēmums administratīvā pārkāpuma lietā būtu jāpieņem par tiem faktiem, kas norādīti protokolā – jaunu faktu norādīšana lēmumā varētu pārkāpt personas procesuālās tiesības.

Lejupielādēt

12.04.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-122/2007

1. Interpretējot Ministru kabineta noteikumu „Ceļu satiksmes noteikumi” 75.punktu, atzīstams, ka distances neievērošanu var konstatēt tikai tad, ja vadītājam priekšā vispār bija tajā pašā virzienā pa to pašu brauktuves joslu braucošs transportlīdzeklis un pastāvēja laika posms, kurā vadītājs varēja izvēlēties savu distanci līdz transportlīdzeklim, kas iebraucis priekšā tajā pašā brauktuves joslā. Proti, ja kāda automašīna pēkšņi iebrauc citā joslā un pa šo joslu braucošajām automašīnām vienīgā iespējamā rīcība attiecīgajā situācijā ir strauja bremzēšana ar mērķi izvairīties no sadursmes, nav pamata Ceļu satiksmes noteikumu 75.punkta piemērošanai, jo aizmugurē braucošajiem vadītājiem vispār nav bijusi iespēja distanci izvēlēties. 2. Transportlīdzekļa vadītājam nav pienākuma braukt ar tādu ātrumu, lai spētu izvairīties arī no iepriekš neparedzamiem, pēkšņiem šķēršļiem, tai skaitā, citu autovadītāju manevriem, kuri izdarīti, pārkāpjot Ceļu satiksmes noteikumu normas. Minētais izriet no tā, ka Ceļu satiksmes noteikumu 71.punkta norma noteic transportlīdzekļa vadītāja rīcību gadījumos, ja vadītājs spēj (viņam būtu jāspēj) pamanīt bīstamus šķēršļus vai citas briesmas, t.i., paredz šādos gadījumos pienākumu samazināt ātrumu, apstāties vai apbraukt šķērsli. Proti, ātruma izvēlē ir jāņem vērā visi 71.punktā minētie faktori to kopsakarā, taču tas vien, ka ir intensīva satiksme, nelabvēlīgi meteoroloģiskie apstākļi vai citi braukšanai nelabvēlīgi faktori, nenozīmē, ka sadursmē vienmēr vainojams vadītājs, kurš nav paspējis izvairīties no sadursmes. Katrā gadījumā ir jāizvērtē arī citu apstākļu nozīme ceļu satiksmes negadījumā.

Lejupielādēt

09.03.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-61/2007

1. Sīkā huligānisma kā administratīvā pārkāpuma objekts ir sabiedriskais miers un kārtība, bet objektīvā puse – darbības, kas vērstas uz sabiedriskā miera un kārtības traucēšanu. Ja netiek konstatēta kāda no minētajām administratīvā pārkāpuma sastāva pazīmēm, nav pamata personu saukt pie administratīvās atbildības. 2. Fakts, ka konkrēta rīcība ir pieļauta citiem cilvēkiem pieejamā vietā (publiskā vietā), pats par sevi nenozīmē, ka izdarītais jākvalificē kā huligānisms. Sabiedriskā miera traucēšana ir konstatējama, piemēram, ja nav ievērotas cilvēka tiesības uz naktsmieru, pārkāpta personas vai viņas mājokļa neaizskaramība, ierobežotas personas iespējas brīvi pārvietoties, persona ir spiesta pārtraukt vai atteikties no likumīgām darbībām (piedalīšanās kultūras vai sporta pasākumos, iepirkšanās, braukšana ar sabiedrisko transportu u.tml.), uzņēmums vai organizācija ir spiesti pārtraukt savu darbu. Savukārt nav pamata uzskatīt, ka ticis traucēts sabiedriskais miers un kārtība, ja notikumu redzējuši tikai paši notikuma dalībnieki. 3. Sīkais huligānisms, citastarp ir arī lamāšanās necenzētiem vārdiem sabiedriskā vietā. Tādējādi kritisku un iespējami aizskarošu vārdu lietošana pati par sevi nav atzīstama par sīko huligānismu, ja vien netiek lietoti necenzēti vārdi. 4. Necenzēts vārds ir nepieklājīgs, rupjš, lietošanai sabiedriskās vietās nepieņemams vārds (arī izteiciens), kuru lietojot kāds tiek nepamatoti vai ļauni nozākāts (t. i., izsmiets, nievīgi nopelts). Vulgārismu, tas ir, rupju, nepieklājīgu vārdu vai izteicienu, kas literārā valodā nav lietojams, lietošana ir uzskatāma par lamāšanos necenzētiem vārdiem. Vienlaikus jāņem vērā, ka latviešu valodai vairāk raksturīgs tas, ka noteikta vārdu grupa vulgāro un lamu vārda nokrāsu iegūst īpašā pārnestas nozīmes lietojumā attiecinājumā uz cilvēku. Tādējādi lietotājs vārdiem, kas paši par sevi nav rupji vai nepieklājīgi, var piešķirt šādu nozīmi. Līdz ar to nozīme ir arī vārdu lietošanas mērķim, kontekstam, kādā vārds tiek lietots, sarunai vai diskusijai (ja tāda ir), kuras laikā vārdi izteikti. 5. Tiesai, izvērtējot, vai persona ir izdarījusi administratīvo pārkāpumu – sīko huligānismu, lamājoties necenzētiem vārdiem, ir jākonstatē, kādus tieši vārdus iespējamais pārkāpējs lietojis un vai tie atzīstami par necenzētiem vārdiem.

Lejupielādēt

24.10.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-569/2006

1. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 149.10panta piektajā daļā paredzētā pārkāpuma (transportlīdzekļa novietošana neatļautā vietā) subjekts ir transportlīdzekļa vadītājs – fiziska persona. 2. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 279.pants noteic pārsūdzības tiesības administratīvā pārkāpuma lietā personai, kas ir izdarījusi administratīvo pārkāpumu, proti, adresātam, un personai, kurai ar administratīvo pārkāpumu nodarīts kaitējums. Ievērojot minēto, secināms, ka Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss expressis verbis neparedz tiesības citām personām pārsūdzēt lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā. 3. Ja no Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa nosacījumiem personai neizriet tiesības pārsūdzēt lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā, izvērtējams, vai šādas tiesības personai neizriet no Administratīvā procesa likuma regulējuma, jo Administratīvā procesa likuma normas noteic plašāku personu loku, kuras var būt administratīvā procesa dalībnieki tiesā. 4. Ceļu satiksmes likuma nosacījumi paredz, ka naudas soda nenomaksāšanas gadījumā tas piedzenams no transportlīdzekļa īpašnieka. No minētās tiesību normas izriet, ka transportlīdzekļa vadītāja pienākums maksāt naudas sodu rodas tikai transportlīdzekļa vadītāja bezdarbības rezultātā – naudas soda nesamaksāšanas gadījumā un naudas soda samaksas juridiskais pamatojums transportlīdzekļa īpašniekam ir Ceļu satiksmes likuma nosacījums, nevis Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa normas un lēmums administratīvā pārkāpuma lietā. Tādējādi transportlīdzekļa īpašnieka tiesības vai tiesiskās intereses ar lēmumu, kas pieņemts par transportlīdzekļa vadītāja administratīvo sodīšanu, netiek skartas. Līdz ar to apstāklis, ka transportlīdzekļa īpašniekam ir pienākums samaksāt vadītāja nesamaksāto naudas sodu par transportlīdzekļa novietošanu neatļautā vietā, nerada tiesības transportlīdzekļa īpašniekam pārsūdzēt lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā. 5. Transportlīdzekļa īpašnieks administratīvo pārkāpumu lietā par stāvēšanas noteikumu pārkāpumu ir tiesīgs pārsūdzēt lēmumu par nesamaksātā naudas soda piedziņu no transportlīdzekļa īpašnieka. Minētais pamatojams ar to, ka gadījumā, ja transportlīdzekļa īpašnieks nav tā pati persona, kas attiecīgajā brīdī bijusi transportlīdzekļa vadītājs, tad paziņojums par nesamaksāto naudas sodu, kas pēc būtības ir lēmuma par administratīvo pārkāpumu izpildes procesā pieņemts dokuments, tiešā veidā rada tiesiskas sekas trešajai personai – transportlīdzekļa īpašniekam. Šādā gadījumā paziņojums par nesamaksāto naudas sodu attiecībā pret transportlīdzekļa vadītāju ir uzskatāms par administratīvo aktu un līdz ar to transportlīdzekļa īpašnieks to var pārsūdzēt tiesā. 6. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 285.panta pirmo daļu tiesas nolēmumu, ar kuru lieta netiek izspriesta pēc būtības, pieņem lēmuma veidā. Minētā tiesību norma noteic lēmuma kā procesuālā dokumenta būtību. Proti, frāze ar kuru lieta netiek izspriesta pēc būtības raksturo, ka ar minēto dokumentu netiek izlemts jautājums par pieteikuma priekšmetu, bet gan risināts kāds lietas sakarā pastāvošs procesuālas dabas jautājums. Lēmuma kā procesuālā dokumenta būtība nav atkarīga no lēmuma pieņemšanas brīža, proti, tā, vai lēmums tiek pieņemts pirms lietas ierosināšanas, lietas izskatīšanas gaitā vai tas tiek pieņemts pēc lietas izskatīšanas pabeigšanas. 7. Lemjot par pieteicēja subjektīvajām tiesībām iesniegt pieteikumu, tiesai nav jāvērtē pieteikumā norādīto lūgumu pamatotība un nav jālemj par pašu pieteikumu pēc būtības, piemēram, par pieteikumā norādītā lēmuma atcelšanu, bet gan jāvērtē iesniegtā pieteikuma izskatīšanas pieļaujamība. 8. Iestādes veiktā tiesību normu interpretācija un secinājumi par personas subjektīvajām tiesībām pārsūdzēt tās lēmumus nav saistoši tiesai.

Lejupielādēt

23.10.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-501/2006

1. Gan Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 167.panta formulējums, gan tā atrašanās kodeksa 13.nodaļā liecina, ka sīkā huligānisma kā administratīvā pārkāpuma objekts ir sabiedriskais miers un kārtība, bet objektīvā puse – darbības, kas vērstas uz sabiedriskā miera un kārtības traucēšanu. Gadījumā, ja netiek konstatēta kāda no minētajām administratīvā pārkāpuma sastāva pazīmēm, nav pamata personu saukt pie administratīvās atbildības. 2. Vērtējot sīkā huligānisma sastāva pazīmes, ir izmantojama Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta judikatūra, kas saistīta ar personu saukšanu pie kriminālatbildības par huligānismu pēc Krimināllikuma 231.panta. Arī huligānisms kā noziedzīgs nodarījums apdraud sabiedrisko kārtību un mieru, tikai atšķirībā no sīkā huligānisma minētais apdraudējums izpaužas rupjā veidā. 3. Vēršanās pret sabiedrības locekli sabiedriskā vietā citu personu klātbūtnē pati par sevi neliecina par sabiedriskā miera un kārtības traucēšanu. 4. Ilgstošas un naidīgas attiecības starp cietušo un personu, kas saucama pie administratīvās atbildības, liecina, ka minētās personas darbības pret cietušo nav vērstas uz sabiedriskā miera un kārtības traucēšanu. 5. Sabiedriskais miers un kārtība nav ticis traucēts, ja notikumu redzējuši tikai notikuma dalībnieki.

Lejupielādēt

14.11.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-454/2006

1. Administratīvo atbildību par nepakļaušanos policijas darbinieka likumīgajam rīkojumam vai prasībām, kad viņš izpilda sabiedriskās kārtības sargāšanas vai dienesta pienākumus, iespējams piemērot tikai tādā gadījumā, ja administratīvā pārkāpuma lietā tiek konstatēts, ka policista rīkojums vai prasības konkrētajā gadījumā bijušas objektīvi likumīgas. 2. Jebkurš policijas darbinieka rīkojums, ko viņš izdevis, pildot dienesta pienākumus, atzīstams par visiem saistošu un sākotnēji ir jāizpilda. Vienlaikus nevar liegt pašai personai, pret kuru vērstas policijas darbinieku prasības, kvalificēti izvērtēt izvirzīto prasību tiesiskumu. 3. Ja persona uzskata, ka policijas darbinieku prasības konkrētajā gadījumā nav likumīgas, nepakļaujoties šīm prasībām, persona uzņemas risku par to, ka, ja vēlāk tiks konstatēts, ka policijas darbinieku prasības bija likumīgas, bet pašas personas izdarītais vērtējums kļūdains, šo personu sauks pie administratīvās atbildības par nepakļaušanos šīm prasībām. Taču, ja tiks konstatēts, ka prasības nebija likumīgas, personu nevar saukt pie administratīvās atbildības par nepakļaušanos likumīgajām prasībām, jo šādā gadījumā nebūs administratīvā pārkāpuma sastāva. 4. Administratīvā pārkāpuma protokols nav administratīvais akts.

Lejupielādēt

17.11.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-407/2006

1. Ja persona vadījusi transportlīdzekli tādu medikamentu iespaidā, kuru sastāvā ir narkotiskās, psihotropās, toksiskās vai citas apreibinošās vielas, izvērtējot, pēc kuras tiesību normas šī persona saucama pie administratīvās atbildības, būtiski nošķirt gadījumus, kad persona medikamentus lietojusi ar mērķi apreibināties, no gadījumiem, kad persona medikamentus lietojusi ārstēšanās nolūkos. 2. Medikamentu lietošana ārstēšanās nolūkos atbilstoši ārsta norādījumiem nav uzskatāma par psihotropo, narkotisko, toksisko vai citu apreibinoši vielu lietošanu Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 149.15panta piektās daļas izpratnē. Līdz ar to, ja persona šādā gadījumā pēc medikamentu lietošanas vadījusi automašīnu, personas darbības nevar kvalificēt kā Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 149.15panta piektajā daļā paredzēto pārkāpumu, bet gan kā tā paša panta sestajā daļā paredzēto pārkāpumu – transportlīdzekļa vadīšanu reakcijas ātrumu un uzmanību samazinošu medikamentu iespaidā, ja tas turklāt ietekmējis autovadītāja darbspējas un ceļu satiksmes drošību.

Lejupielādēt

27.10.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-303/2006

1. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 176.pantā noteiktā administratīvā pārkāpuma sastāvu veido: administratīvā pārkāpuma objekts – pārvaldes kārtība; administratīvā pārkāpuma objektīvā puse – aktīvas darbības, kas izdarītas, apejot normatīvajā aktā noteikto kārtību, un ja šo darbību tiesiskumu apstrīd cita persona, valsts vai sabiedriskais uzņēmums, iestāde vai organizācija, un šo darbību rezultātā nav nodarīts būtisks kaitējums; administratīvā pārkāpuma subjektīvā puse – ar nodomu izdarīts pārkāpums; administratīvā pārkāpuma subjekts – (atbilstoši LAPK 12.pantam) persona, kura sasniegusi četrpadsmit gadu vecumu. Ar noteikto pārvaldes kārtību šīs normas un visas Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 14.nodaļas izpratnē ir saprotama tiesību normās noteiktā izpildvaras administratīvo funkciju īstenošana. 2. Pārkāpumos pret pārvaldes kārtību administratīvo pārkāpumu subjekti ir personas, kurām valsts pārvaldes institūcijās nav dienesta pienākumu un kuras šo institūciju darbību apdraud no ārienes. 3. Persona, rīkojoties privāto tiesību jomā, kaut arī aizskarot kādas citas personas subjektīvās tiesības, nevar veikt patvarību Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 176.panta izpratnē, jo tiesību normu pārkāpumi privāttiesību jomā nav vērsti uz pārvaldes kārtības apdraudēšanu. Tādējādi arī strīdi par īres tiesisko attiecību pastāvēšanu starp diviem privāto tiesību subjektiem ir risināmi Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā, un šos gadījumus nav pamata vērtēt kā patvarību.

Lejupielādēt

14.02.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-40/2006

1. Lai arī atbilstoši LR Satversmes sistēmai pārvaldes institūcijas nav tiesīgas izdot ārējus normatīvos tiesību aktus, no Administratīvā procesa likuma spēkā stāšanās likuma 17. panta otrās daļas izriet, ka likumdevējs šādu situāciju pieļauj un ir noteicis pārejas periodu līdz 2006.gada 1.janvārim. Atbilstoši minētajai tiesību normai, ja likums paredz pārvaldes iestādei kompetenci izdot ārējus normatīvos aktus, juridiska spēka hierarhijā šādi normatīvie akti ir nākamie pēc Ministru kabineta noteikumiem un zaudē spēku 2006.gada 1.janvārī. 2. Kaut arī Administratīvā procesa likuma 11.pantā, kurš paredz, kādi normatīvie akti var būt par pamatu privātpersonai nelabvēlīga administratīvā akta izdošanai, nav ietverta atruna par valsts pārvaldes iestāžu izdotiem normatīvajiem aktiem, citu likumu normas, kuras paredz konkrētajai valsts pārvaldes iestādei tiesības izdot vispārsaistošus normatīvos aktus saistībā ar Administratīvā procesa likuma 17. panta otro daļu uzskatāmas par speciālo normu attiecībā pret Administratīvā procesa likuma 11.pantu.Tādējādi Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas atbilstoši kompetencei izdotie ārējie normatīvie akti līdz 2006.gada 1.janvārim varēja būt par pamatu nelabvēlīga administratīvā akta izdošanai. 3. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 158.3 pants cita starpā noteic, ka attiecīgo sodu var uzlikt par valsts regulējamo sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju rīcībā esošās informācijas nesniegšanu noteiktā termiņā Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai pēc tās pieprasījuma. Minētajā tiesību normā ietvertie vārdi “informācijas nesniegšanu Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai pēc tās pieprasījuma” interpretējami tādā veidā, ka, lai varētu iestāties atbildība sakarā ar šo pārkāpumu, jāpastāv šādiem apstākļiem: 1) Regulators tā uzdevumu veikšanai nepieciešamo informāciju ekspresis verbis no pakalpojumu sniedzēja ir pieprasījis un 2) pakalpojumu sniedzējs šo informāciju pēc pieprasījuma nav sniedzis. Tādējādi, lai izpildītos normā paredzētā administratīvā pārkāpuma sastāvs, nepieciešams, lai Regulators būtu tieši ieprasījis kādu konkrētu informāciju – Regulatora izdotā vispārsaistošā normatīvajā aktā ietverts pienākums personai sniegt Regulatoram informāciju pats par sevi nav uzskatāms par adekvātu pieprasījumu. Likuma „Par telekomunikācijām” 8.panta pirmās daļas 4. punkts un 30.panta otrā daļa neietver pilnvarojumu Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai vispārsaistoši noteikt informācijas sniegšanas kārtību.

Lejupielādēt

04.10.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-272/2005

1. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 21.pantu tiesīga piemērot gan institūcija (amatpersona), kas pieņem sākotnējo lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā, gan augstāka iestāde apstrīdēšanas stadijā, gan arī tiesa. 2. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 286.pants un 239.pants regulē divus atšķirīgus, savstarpēji izslēdzošus tiesību jautājumus, līdz ar to kodeksa 239.pants nav izmantojams, sistēmiski interpretējot kodeksa 21.pantu.

Lejupielādēt

04.07.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-222/2005

1. Neviens normatīvais akts neregulē benzīna izkraušanas laiku un neviens normatīvais akts neparedz, ka benzīns būtu nekavējoties jānolej licencē norādītajā tvertnē. Tādējādi normatīvajos aktos nav noteikts uzņēmumam pienākums nekavējoties izkraut pieņemto degvielas kravu. 2. Publisko tiesību uzdevums ir sabalansēt indivīda un sabiedrības intereses, vienlaikus nodrošinot indivīdu pret neattaisnotu valsts iejaukšanos viņa brīvībā. Publisko tiesību subjekts attiecībās ar privātpersonu ir tiesīgs prasīt no privātpersonas tikai to, kas normatīvajos aktos ir paredzēts. 3. Pavadzīmes izsniegšana vēl neliecina par to, ka konkrētā krava ir izkrauta. Izkraušana notiek pēc kravas izsniegšanas un pieņemšanas. Savukārt uzglabāšana var notikt pēc tam, kad krava ir izkrauta. Līdz ar to degvielas uzglabāšana licencē nenorādītā vietā būs konstatējama vienīgi tad, ja degviela jau ir izkrauta, taču tā tiek uzglabāta licencē nenorādītā vietā.

Lejupielādēt

30.08.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums un blakus lēmums lietā Nr. SKA-205/2005

1. Amatpersonas, par kuras objektivitāti var pastāvēt pamatotas šaubas, pienākums nepiedalīties lēmuma pieņemšanā attiecas uz jebkuru lēmuma pieņemšanas stadiju, tostarp arī uz pierādījumu savākšanu. 2. Ja pārbaudes aktu un administratīvā pārkāpuma protokolu, uz kura pamata ticis pieņemts lēmums, amatpersona sastādījusi neilgi pēc tam, kad attiecīgā lēmuma adresāts par šo amatpersonu sūdzējies tiesību aizsardzības iestādēs, atzīstams, ka šādā gadījumā pastāv pamatotas šaubas par šīs amatpersonas objektivitāti un neitralitāti, kā arī par tās sastādīto dokumentu kā pierādījumu pieļaujamību.

Lejupielādēt

26.04.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-199/2005

1. Izskatot administratīvo lietu un piemērojot administratīvo sodu vai uzliekot administratīvo sodu par necieņu pret tiesu kādā tiesas procesa laikā, tiesnesis realizē tiesas funkciju. Šī tiesas spriešanas funkcija pilnīgi norobežo viņu no iestādes vai amatpersonas, kas darbojas valsts pārvaldes jomā. Tādējādi tiesneša pieņemtie lēmumi administratīvo pārkāpumu lietās nav un nevar būt administratīvie akti, uz ko tieši expressis verbis ir norādīts Administratīvā procesa likuma 1.panta trešās daļas pēdējā teikumā. 2. Faktisko rīcību var veikt tikai iestāde, darbojoties publisko tiesību jomā, un līdz ar to nevar faktisko rīcību attiecināt uz tiesas lēmumu, kas tiek pieņemts, tiesai (tiesnesim) veicot tiesas funkcijas. 3. Senāta Administratīvo lietu departaments, izskatot blakus sūdzību, var vērtēt tiesiskos apstākļus, kā arī pārvērtēt zemākas tiesu instances atzinumus, izdarot pilnīgi patstāvīgus secinājumus, kas var atšķirties no pārsūdzētajā lēmumā ietvertajiem argumentiem.

Lejupielādēt

31.05.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-167/2005

1. Licence stratēģiskas nozīmes preču importēšanai jāsaņem pirms šo preču importēšanas, nevis muitas procedūras noformēšanas laikā. Tā kā preču ievešana Latvijas Republikā uzskatāma par notikušu brīdī, kad preces šķērsojušas valsts robežu, šādu preču ievešana bez licences uzskatāma par administratīvo pārkāpumu. 2. Atbilstoši Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 35.pantam par vairākiem vienlaicīgi izdarītiem administratīvajiem pārkāpumiem var piemērot papildsodu, kas paredzēts katrā no administratīvo pārkāpumu regulējošajām attiecīgajām normām. Nosakot galīgo sodu, preces konfiskācija kā papildsods nevar būt attiecināma uz plašāku preču apjomu, kā tikai uz tām precēm, kas ir attiecīgā pārkāpuma „priekšmets”.

Lejupielādēt

03.05.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-106/2005

1. Lai lemtu par apelācijas instances tiesas pienākumu atcelt jau konkrētajā lietā izpildītu pirmās instances tiesas tiesneša lēmumu administratīvā pārkāpumu lietā, vispirms tiesai jānoskaidro, vai uz konkrēto gadījumu neattiecas divkāršas sodīšanas aizliegums jeb ne bis in idem. 2. Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas septītā protokola 4. pants “Tiesības netikt divreiz tiesātam vai sodītam” pieļauj atkārtotu lietas izskatīšanu, ja procesā pieļautas kļūdas, taču tādā gadījumā procesuālajām kļūdām ir jābūt būtiskām. Nepareizs apstākļu vērtējums nevar tikt uzskatīts par būtisku pārkāpumu konvencijas izpratnē. 3. Attiecībā uz gadījumu, kad personai par likumpārkāpumu ir piemērots administratīvais arests un vēlāk prokuratūra vēlas atcelt pirmās instances tiesas tiesneša lēmumu sakarā ar to, ka ir pamats ierosināt krimināllietu, ir piemērojams divkāršas sodīšanas aizlieguma princips. Tādējādi administratīvais sods, kas jau ir izpildīts, nevar tikt atcelts ar mērķi sodīt personu ar kriminālsodu.

Lejupielādēt

24.02.2004. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-15/2004

Strīdi lietās par Latvijas Republikas teritorijā izdarītajiem administratīvajiem pārkāpumiem neatkarīgi no pārkāpēja dzīves vietas, atbilstoši likuma "Par tiesu varu" 1.pantam ietilpst Latvijas tiesu jurisdikcijā.

Lejupielādēt