16.07.2021.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SA-1/2021
Advokāti ir tiesu sistēmai piederīgas personas, kuru dalībai tiesas procesā ir būtiska nozīme Satversmē nostiprināto tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanā. Imigrācijas likuma normas nosaka tiesības advokātam, kuram ir izsniegta speciālā atļauja pieejai valsts noslēpumam, piedalīties valsts noslēpumu saturošu pierādījumu pārbaudē, jo pieeja valsts noslēpumam var būt objektīvi nepieciešama advokāta amata pienākumu izpildei. Taču pastāv izņēmumi, kad būtu pamatoti ierobežot informācijas pieejamību arī tādam advokātam, kurš ieguvis pielaidi darbam ar valsts noslēpumu.
Īpašos gadījumos, kas saistīti ar valsts noslēpumu un nacionālas drošības interešu aizsardzību, proti, ja lietā esošie pierādījumi ietver sensitīvas ziņas par izlūkošanas un pretizlūkošanas procesu un metodēm, un to izpaušana pieteicējam vai tā pārstāvim varētu radīt Latvijas nacionālo drošības interešu apdraudējumu, tad pieeja ar valsts noslēpumu saistītiem materiāliem var tikt ierobežota arī advokātam, kurš ieguvis pielaidi darbam ar valsts noslēpumu.
07.12.2020.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-146/2020
1. Tiesas kompetence lietās par zvērināta advokātu eksāmena rezultātu apstrīdēšanu neaprobežojas tikai ar tiesas kontroli pār tehniskiem un formālās procedūras ievērošanas jautājumiem. Taču tā vienlaikus neļauj tiesai iejaukties iestādes novērtējuma brīvībā.
2. Administratīvo tiesu kompetencē ir pārbaudīt to, vai komisijas vērtējums nav patvaļīgs. Tiesai, vērtējot Latvijas Zvērinātu advokātu padomes organizēto zvērināta advokāta eksāmenu, jāpārbauda, vai tas bija objektīvs, vai bija ievērots procesuālais taisnīgums, vai netika pārkāpts patvaļas aizlieguma princips un atšķirīgas attieksmes aizlieguma princips, tostarp vai visiem pretendentiem bija vienādas iespējas un vienādi apstākļi, kā arī vai novērtējums veikts pēc tādiem pašiem kritērijiem kā pārējiem pretendentiem. Tas nozīmē, ka tiesai šādā lietā nav jāizdara savs vērtējums pēc būtības par to, vai personas eksāmenā demonstrētās zināšanas, prasmes un iemaņas atbilst nepieciešamajām prasībām, lai kļūtu par zvērinātu advokātu.
3. Valsts zvērināta advokāta profesijai var izvirzīt paaugstinātas prasības attiecībā uz spējām un kvalifikāciju. Turklāt Latvijas Zvērinātu advokātu padomei ir tiesības izvirzīt šīs profesijas pretendentu pārbaudei attiecīgus standartus, kas apliecinātu viņu spēju darboties augstā profesionālā līmenī. Tas izriet no padomes pašpārvaldes tiesībām, tādēļ nav arī nepieciešams, lai visi vērtēšanas kritēriji būtu izsmeļoši noteikti ārējos normatīvajos aktos.
24.04.2019.
Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-993/2019
No Latvijas Republikas Advokatūras likuma neizriet, ka Latvijas Zvērinātu advokātu padome, lemjot par zvērināta advokāta izslēgšanu, pamatojoties uz piemēroto disciplinārsodu, būtu aprobežota savas kontroles tvērumā attiecībā uz disciplinārlietu komisijas lemto. Citiem vārdiem, padomes darbības ir nevis formālas, bet gan komisijas lēmuma pārbaude notiek pēc būtības.
29.03.2018.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-148/2018
1. Administratīvā procesa likuma 38.panta sestās daļas piemērošanas kontekstā nav pamata nošķirt gadījumus, kad persona piedalās procesā personīgi, no gadījumiem, kad persona piedalās procesā ar pārstāvja starpniecību. Tāpat nav pamata nošķirt gadījumus, kuros juridiskās palīdzības pārstāvi ir pieaicinājusi pati fiziskā persona personīgi, no tiem gadījumiem, kuros juridiskās palīdzības sniedzēju ir pieaicinājusi persona, kas pārstāv fizisko personu.
2. Administratīvā procesa likuma 38.panta sestās daļas mērķis ir iezīmēt, ka zvērināts advokāts administratīvajā procesā var tikt piesaistīts ne tikai kā procesa dalībnieka pārstāvis (kā tas izriet no 38.panta pirmās daļas), bet arī citā statusā – kā juridiskās palīdzības sniedzējs, un ka gadījumos, kad zvērināts advokāts ir uzaicināts kā juridiskās palīdzības sniedzējs, tas nedarbojas kā procesa dalībnieka pārstāvis. Minētās normas mērķis nav izslēgt no to personu loka, kurām ir tiesības administratīvajā procesā aicināt juridiskās palīdzības sniedzēju, personas, kuras administratīvajā procesā pašas piedalās kā pārstāvji.
29.03.2018.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-148/2018
Zvērināts advokāts, kurš uz ordera pamata sniedz personai juridisko palīdzību, ir tiesīgs prasīt informāciju, kas tam nepieciešama juridiskās palīdzības sniegšanas nodrošināšanai. Šādā gadījumā advokāts informāciju pieprasa savā vārdā kā juridiskās palīdzības sniedzējs, nevis kā personas, kurai tas sniedz juridisko palīdzību, pārstāvis. Līdz ar to šādā situācijā advokātam, lai tas pieprasītu informāciju, nav nepieciešama pilnvara, kas apliecina, ka viņš ir attiecīgās personas pārstāvis.
25.10.2016.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-1168/2016
Ne tikai personiskās, bet arī profesionālās ētikas kontekstā būtiska ir personas vērtību sistēma, šajā gadījumā zvērināta advokāta izpratne par advokāta tiesībām un pienākumiem šaurākā nozīmē, kā arī par šīs profesijas lomu plašākā, tiesiskas valsts funkcionēšanas, kontekstā. Rīcība, kas tiek vērtēta no ētikas standartu viedokļa, vispilnīgāk atklāj personas fundamentālu izpratni par šiem jautājumiem. Līdz ar to, lai atzītu ētikas normu pārkāpumu, nav nepieciešams konstatēt faktiskās sekas, kuras izraisījusi advokāta neētiska rīcība. Neētiska rīcība, kas atklāj neizpratni par vērtībām zvērināta advokāta profesijā, ir pārkāpums pats par sevi. Rīcības sekas ir novērtējamas, apsverot jautājumu par sodu.
04.07.2016.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-832/2016
1. Zvērināta advokāta darbības apturēšanas laikā uz attiecīgo personu ir attiecināma Latvijas Republikas Advokatūras likuma sestā nodaļa par zvērinātu advokātu atbildību.
2. Ja persona ir izvēlējusies sniegt juridisko palīdzību kā zvērināts advokāts, normatīvie akti nepieļauj iespēju uz laiku atkāpties no šo pienākumu veikšanas Latvijas Republikas Advokatūras likuma 16.1panta kārtībā, lai darītu to pašu, bet citā statusā.
3. Latvijas Republikas Advokatūras likuma 16.1panta pirmajā daļā paredzētās zvērināta advokāta darbības apturēšanas pamats ir konkrēts, nevis abstrakts. Tā saturu advokāts nevar vēlāk mainīt vai piepildīt pēc saviem ieskatiem, neinformējot par to Zvērinātu advokātu padomi.
26.03.2015.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-383/2015
1. Tiesību normas neizvirza konkrētas prasības ierobežotas pieejamības informācijas pieprasījuma pamatojuma vai mērķa saturam, tomēr pamatojumam un mērķim jāsniedz ticams priekšstats par informācijas nepieciešamību un izmantošanas veidu (Informācijas atklātības likuma 11.panta ceturtā daļa).
2. Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ietver personas tiesības uz jebkādu savu datu aizsardzību (Latvijas Republikas Satversmes 96.pants).
3. Tas, ka zvērināts advokāts sava klienta tiesību aizstāvēšanai var patstāvīgi iegūt pierādījumus, pats par sevi nerada pienākumu izsniegt jebkuru advokāta pieprasīto informāciju un neatbrīvo informācijas sniedzēju no pienākuma izvērtēt pieprasītās informācijas nepieciešamību un sasaisti ar mērķi, kuram tā pieprasīta (Advokatūras likuma 48.panta pirmās daļas 2.punkts, Informācijas atklātības likuma 11.panta ceturtā daļa).
4. Atsakot zvērinātam advokātam izsniegt informāciju tā iemesla dēļ, ka administratīvā procesa ietvaros nav iespējams izvērtēt, kā advokāta pieprasītās un iegūtās ziņas novērtēs tiesa kriminālprocesā, faktiski tiek liegtas aizstāvja tiesības īstenot izvēlēto aizstāvības pozīciju. Lai to novērstu, informācijas sniegšanā jāvadās no tā, vai ir iespējams gūt priekšstatu par pieprasīto ziņu saistību ar konkrēto kriminālprocesu, nevis vai tās tiks atzītas par pieļaujamiem un attiecināmiem pierādījumiem (Fizisko personu datu aizsardzības likuma 7.panta 6.punkts, Advokatūras likuma 48.panta pirmās daļas 2.punkts, Kriminālprocesa likuma 86.panta pirmās daļas 1.punkts un piektā daļa, 455.panta 1.1daļa).
30.09.2015.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-302/2015
1. Advokatūras likums noteic, ka Latvijas Zvērinātu advokātu padome ir advokātu kolēģijas pārvaldes,uzraudzības un izpildu institūcija. Advokatūras likuma 59.pants tieši noteic, ka padome kontrolē, kā advokāts ved klientu lietu uzskaiti. Lai varētu veikt likumā noteikto uzraudzības un kontroles funkciju par advokāta darbu, neapšaubāmi padomei ir nepieciešams iepazīties ar attiecīgu dokumentāciju, kas ir advokāta rīcībā, un iegūt informāciju. Tādējādi, lai arī tiesību normās tieši nav noteikts advokāta pienākums iesniegt/uzrādīt padomei tās pieprasītos dokumentus, tas izriet no advokāta piederības profesionālajai korporācijai un padomes kā šās korporācijas uzraudzības institūcijas kompetences. Veicot minētās likumā noteiktās funkcijas, padome nekādā veidā neietekmē zvērināta advokāta neatkarību profesionālo pienākumu pildīšanā, kā arī netiek pārkāptas konfidencialitātes prasības.
2. Atsakoties Latvijas Zvērinātu advokātu padomei un tās pilnvarotai personai uzrādīt pieprasītos dokumentus, advokāts pārkāpj tiesību normas, kas noteic padomes uzraudzības kompetenci un advokāta pienākumu vest klientu lietas, proti, izdara disciplinārpārkāpumu, par kuru Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas Disciplinārlietu komisija ir tiesīga piemērot disciplinārsodu.
3.Atbilstoši Advokatūras likumam Latvijas Zvērinātu advokātu padome ir advokātu kolēģijas pārvaldes, uzraudzības un izpildu institūcija, pret kuras lēmumiem, rīkojumiem, lūgumiem vai citiem norādījumiem advokātiem ir jāizturas ar cieņu un tie jāpilda. Ievērojot minēto, padomes prasību neizpilde ir uzskatāma par necieņu pret šīm institūcijām un attiecīgi par necieņu pret kolēģiem, kas savukārt ir atzīstams par Latvijas Zvērinātu advokātu Ētikas kodeksa 8.3.apakšpunkta prasību pārkāpumu.
29.05.2015.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-237/2015
1. Vispārīgi zvērināts advokāts, pārstāvot klientu, ir tiesīgs iegūt informāciju. Taču tiesiskajā regulējumā var būt noteikti gadījumi, kad konkrētām darbībām nepieciešams īpašs pilnvarojums vai personas piekrišana konkrētas informācijas ieguvei, un šie nosacījumi jāievēro kā zvērinātam advokātam, tā arī iestādei.
2. Pacientu tiesību likuma 10.panta otrā daļa noteic, ka informāciju par pacientu drīkst izpaust tikai ar viņarakstveida piekrišanu, izņemot likumā noteiktos gadījumus. Tādējādi nav izšķirošas nozīmes apstāklim, ka informāciju ir pieprasījis advokāts juridiskās palīdzības sniegšanas ietvaros, kā pilnvarojuma apliecinājumu iesniedzot orderi, jo nav pamata prezumēt, ka klients, pilnvarojot advokātu sniegt viņam juridisko palīdzību saistībā ar medicīnas tiesību jautājumiem, automātiski ir piekritis arī savu sensitīvo datu apstrādei.
09.02.2010.
Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-214/2010
1. Zvērinātam advokātam no objektīvajām tiesībām (Advokatūras likuma 48.pants) izriet tiesības prasīt informāciju no valsts un pašvaldību institūcijām sava klienta interesēs. Šī tiesību norma piešķir zvērinātiem advokātiem tiesības, kuru aizsardzību aizskāruma gadījumā advokāts ir tiesīgs prasīt administratīvajā tiesā.
2. Kaut arī zvērināts advokāts darbojas sava klienta, bet ne savās interesēs, no Advokatūras likuma 48.panta zvērinātam advokātam izriet patstāvīgas tiesības pašam izvēlēties piemērotākos līdzekļus un metodes, aizstāvot un pārstāvot juridisko palīdzību lūgušās personas tiesības un likumīgās intereses. Tādējādi gadījumos, kad tiek kavēta zvērinātam advokātam likumā paredzēto uzdevumu izpilde, advokātam ir tiesības pašam prasīt šo uzdevumu izpildi kavējošo šķēršļu novēršanu.
06.05.2010.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-193/2010
1. Ja zvērināts advokāts prasa iestādei ziņas par kādas personas dzīvesvietu, jo viņam šīs ziņas nepieciešamas juridiskās palīdzības sniegšanai citai personai, iestādei ir jāpārliecinās, vai advokātam šīs ziņas tiešām nepieciešamas klienta interešu aizsardzībai.
2. Sniedzot juridisko palīdzību, zvērināts advokāts ir tiesīgs vākt pierādījumus, arī pieprasot visus juridiskās palīdzības sniegšanai nepieciešamos dokumentus no valsts un pašvaldību institūcijām. Ja zvērinātam advokātam, sniedzot juridisko palīdzību civillietā, ir nepieciešams prasīt iestādei kādu informāciju, advokātam nav nepieciešams, pieprasot šo informāciju, iestādei iesniegt pilnvaru atbilstoši Administratīvā procesa likuma prasībām par pilnvarojuma noformēšanu. Zvērināta advokāta pilnvarojumu un tā apjomu, tostarp tiesības vākt juridiskās palīdzības sniegšanai nepieciešamos pierādījumus un ziņas šādos gadījumos apliecina orderis.
25.01.2008.
Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-170/2008
1. Fiziskās personas pārstāvību noformē ar notariāli apliecinātu pilnvaru vai arī, pilnvarojot pārstāvi mutvārdos iestādē vai tiesā uz vietas (Administratīvā procesa likuma 38.panta pirmā daļa).Šāda regulējuma mērķis ir nodrošināt, lai procesā personas pilnvarojums tiktu noformēts tādā veidā, lai iestāde un tiesa varētu pārliecināties, ka pilnvarotā persona var rīkoties citas personas vārdā.
2. Ja procesa dalībnieks pats piedalās lietā, viņš var uzaicināt zvērinātu advokātu kā juridiskās palīdzības sniedzēju, nevis kā pārstāvi. Tādā gadījumā advokātam tiek izdots orderis (norīkojums, atļauja), kas apliecina faktu, ka konkrēts advokāts ir uzskatāms par juridiskās palīdzības sniedzēju konkrētam procesa dalībniekam konkrētā lietā. Savukārt, ja advokāts piedalās administratīvajā procesā kā pārstāvis, uz viņu (tāpat kā uz citiem pārstāvjiem) attiecināmas Administratīvā procesa likuma 38.pantā norādītās prasības pārstāvības noformēšanai.
21.04.2008.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-22/2008
1.Tiesību uz taisnīgu tiesu tvērumā ietilpst arī personas tiesības uz advokātu, proti, uz kvalificētas juridiskās palīdzības saņemšanu. Turklāt šīs tiesības citastarp ietver arī valsts pienākumu šādu palīdzību sniegt personām, kuras pašas nevar to atļauties.
2. Kvalificētas juridiskās palīdzības nodrošināšanā advokatūras institūtam ir liela nozīme, jo advokāts ir ne tikai pārstāvis, kura uzdevums ir atvietot procesa dalībnieku tiesā un sasniegt sava pilnvardevēja noteikto galamērķi, bet vienlaikus arī tiesībaizstāvis. Advokāts, nododot zvērestu, kļūst par tiesu sistēmai piederīgu personu un apņemas aizsargāt tiesā personu tiesības sabiedriskās labklājības interesēs un to vārdā. Līdz ar to valstij ir jāizveido priekšnoteikumi tādam advokatūras institūtam, kas spēj efektīvi funkcionēt.
3. Lai nodrošinātu indivīda tiesības pilnvērtīgi aizsargāt savas intereses tiesā, likumdevējs ar ārējo normatīvo aktu (Latvijas Republikas Advokatūras likumu), apvienojot vienā profesijā darbojošos juristus (advokātus), ir nodibinājis publisko tiesību subjektu – Latvijas zvērinātu advokātu kolēģiju. Respektīvi, valsts kā sākotnējā publisko tiesību juridiskā persona attiecīgo funkciju veikšanu nodevusi autonomajā kompetencē šim publisko tiesību subjektam, vienlaikus nosakot pilnīgu šā subjekta finansiālu patstāvību. Tādējādi likumdevējs Latvijā ir izveidojis Latvijas zvērinātu advokātu kolēģiju kā atvasinātu publisko tiesību juridisko personu. Savukārt Latvijas zvērinātu advokātu padome ir šīs publisko tiesību juridiskās personas orgāns un darbojas tās vārdā.
4. Vērtējot, vai kāds tiesību subjekts atzīstams par iestādi Administratīvā procesa likuma izpratnē, attiecīgā subjekta institucionālajam statusam nav nozīmes – būtiskas ir veicamās funkcijas. Proti, Administratīvā procesa likuma izpratnē jēdziens „iestāde” atšķiras no šā paša jēdziena Valsts pārvaldes iekārtas likumā. Ja Valsts pārvaldes iekārtas likums galvenokārt reglamentē valsts pārvaldes institucionālo uzbūvi (un jēdziens „iestāde” tiek lietots šajā nozīmē), tad Administratīvā procesa likuma izpratnē nav būtiski, vai valsts varu īsteno valsts pārvaldes iestāde. Būtiski, ka pret indivīdu tiek īstenota publiskā vara valsts pārvaldes jomā. Neatkarīgi no tā, kurai institūcijai (piemēram, tiešās valsts pārvaldes iestādei vai komersantam) likumdevējs uzticējis attiecīgo valsts varas pilnvaru īstenošanu, tās rīcība attiecībā pret indivīdu ir pārbaudāma administratīvā procesa kārtībā.
5. Latvijas Republikas Satversmes 104.pantā paredzētas tiesības ikvienam likumā paredzētajā veidā vērsties valsts un pašvaldību iestādē ar iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības. Šīs tiesības tiek īstenotas uz personas iniciatīvas pamata, vēršoties pie valsts kāda tai interesējoša jautājuma noskaidrošanai. Valsts pienākums atbilstoši šai konstitucionālajai normai ir sniegt atbildi, kurā ir izvērtēti uzdotie jautājumi un tie motivēti atbildēti. Tā kā valsts savus pienākumus īsteno caur dažādām institūcijām, tad Satversmes 104.panta kontekstā tas nozīmē, ka persona vēršas pie attiecīgās kompetentās institūcijas un saņem kompetentu atbildi.
6. No Latvijas Republikas Satversmes 104.panta piemērošanas viedokļa ir būtiski konstatēt, vai persona ir vērsusies ar jautājumu, uz kuru lūdz sniegt atbildi, vai arī iesniegums vērsts uz konkrēta rezultāta sasniegšanu. Persona, atsaucoties uz Satversmes 104.pantu un likumu, kas reglamentē iesniegumu izskatīšanu, nevar prasīt, lai, atbildot uz iesniegumu, iestāde veiktu darbības, kuras nav reglamentētas ar minētajām normām. Satversmes 104.panta kontekstā personai ir tiesības saņemt tikai atbildi pēc būtības.
7.Apstāklis, ka Latvijas Republikas Satversmes 104.pantā līdztekus valsts iestādēm ir minētas pašvaldību iestādes, nenozīmē, ka atbildēšanas pienākums ir tikai valstij (šaurā nozīmē) un pašvaldībām. Šī tiesību norma interpretējama paplašināti.Jēdzienā „valsts” plašā nozīmē ietilpst arī atvasinātās publisko tiesību juridiskās personas. Latvijas likumos, lai apzīmētu visu valsts jeb publisko pārvaldi kopumā, tradicionāli tiek lietota vārdkopa „valsts un pašvaldības”. Šāda norāde pati par sevi nenozīmē, ka likums neattiecas uz citām atvasinātām publisko tiesību juridiskajām personām. Šīs personas vārdkopas „valsts un pašvaldības” lietošanas gadījumos parasti paliek aptvertas ar jēdzienu „valsts.
8.Latvijas Zvērinātu advokātu padome kā atvasinātas publisko tiesību juridiskās personas institūcija ir uzskatāma par Latvijas Republikas Satversmes 104.panta subjektu, kuram, saņemot indivīda iesniegumu ar lūgumu sniegt atbildi, ir pienākums atbilstoši tiesību normām atbildi sniegt.
9.Lūgums iestādei izsniegt personas pašas pirms tam iesniegto iesniegumu kopijas nav uzskatāms par lūgumu sniegt informāciju, jo nesatur informāciju, kuru pieteikuma iesniedzējs nezinātu. Proti, pieteikuma iesniedzēja nolūks šādos gadījumos nav iegūt informāciju, kuru viņš nezinātu, bet gan atgūt savā rīcībā dokumentu kopijas kā tādas. Vienlaikus atzīstams, ka, lai arī lūgums izsniegt savu iesniegumu kopijas nav uzskatāms par izteiktu tiesību uz informāciju ietvaros, tas nenozīmē, ka persona nekādā gadījumā nevar saņemt pašas savulaik iesniegtus dokumentus. Iespējams, ka dokumentu atgūšana nepieciešama citu tiesību īstenošanai.
