2022.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-[L]/2022
Lai apstrīdētu paternitātes pieņēmumu, bērna mātes vīram divu gadu laikā no dienas, kad viņš uzzināja, ka bērns nav cēlies no viņa, jāceļ atbilstoša prasība, norādot un pamatojot apstākļus, kas no objektīva vērotāja skatupunkta var būt piemēroti, lai pamatoti radītu viņam šaubas par to, vai viņš ir bērna bioloģiskais tēvs. Savukārt atbildētājam, kurš apstrīd, ka prasība ir iesniegta likumā paredzētajā termiņā, ir pierādīšanas nasta par pieteikuma iesniegšanas termiņa nokavēšanu. Ja bērna mātes vīrs ir norādījis noteiktu laiku, kad viņam kļuva zināmi paternitātei pretimrunājošie apstākļi, tad atbildētājam ir jāpierāda, ka bērna mātes vīrs jau agrāk par norādīto laiku ir zinājis par paternitātei pretimrunājošiem apstākļiem. Ja atbildētājs iesniedz pārliecinošus (pietiekami ticamus) pierādījumus, tad pierādīšanas nasta pāriet atpakaļ prasītājam.
2021.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-[C]/2021
Nosakot ar bērnu vajadzībām un vecāku mantisko stāvokli samērojamu uzturlīdzekļu apmēru, nav ņemams vērā Valsts sociālo pabalstu likuma 7.1 panta pirmajā daļā paredzētais bērna ar invaliditāti kopšanas pabalsts.
2021.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-[D]/2021
Civillikuma 181. un 182.pantam neatbilst saskarsmes tiesības izmantošanas kārtība, ar kuru bērna vecāks, pie kura bērns nedzīvo, tiek nostādīts būtiski sliktākā stāvoklī salīdzinājumā ar otru vecāku, ja šāds tiesību ierobežojums nav pamatots ar bērna interesēm vai ar citiem objektīviem apstākļiem.
2021.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SPC-[E]/2021
Paternitātes testa rezultātam nav jaunatklāta apstākļa nozīmes, ja stājies spēkā spriedums par uzturlīdzekļu piedziņu, kas balstīts uz spēkā esošu ierakstu dzimšanas reģistrā
2021.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-[H]/2021
1. Saskarsmes personas institūts radīts ar mērķi izveidot, atjaunot un saglabāt bērna un šķirti dzīvojošā vecāka personiskās attiecības un tiešus kontaktus situācijās, kad vecāku savstarpējā komunikācija dažādu iemeslu dēļ nav iespējama, tomēr bērnu interesēs saskarsme ir nepieciešama un atbalstāma. Turklāt jāņem vērā, ka saskarsmes personas piedalīšanās bērna un vecāka saskarsmes procesā arī saistīta ar vecāka saskarsmes tiesības ierobežošanu.
2. Pušu konfliktējošo attiecību gadījumā vienu vecāku nevar piespiest realizēt savas saskarsmes tiesības otra vecāka klātbūtnē. Šādā situācijā ir nepieciešama saskarsmes personas palīdzība
30.01.2020.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-466/2020
Komercsabiedrības un tās dalībnieka atbildības norobežošana nevar būt aizsegs dalībnieka apzinātu darbību veikšanai, lai izvairītos no saistību izpildes, apejot likumu.
Strīdā par uzturlīdzekļu apmēra noteikšanu, izvērtējot uzturlīdzekļu maksātāja spējas un mantas stāvokli, tiesai ir jāņem vērā arī tie ienākumi, kurus personai nav objektīvu šķēršļu iegūt no tās pilnībā kontrolētas komercsabiedrības.
2020.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-[D]/2020
1. Paternitātes jautājumi ietilpst Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8.panta – tiesību uz privātās un ģimenes dzīvi neaizskaramību – tvērumā, kas neaprobežojas tikai ar ģimenes dzīvi, bet tas aptver arī privāto dzīvi, tostarp situācijas, kad bērns un bioloģiskais tēvs nedzīvo kopā, sevišķi gadījumos, kad ģimenes saišu nepastāvēšanā nevar vainot prasītāju. Apstākļi, kas jo īpaši var noteikt tuvu personisku saišu esību starp bērnu un bioloģisko tēvu, ir bioloģisko vecāku attiecības un bioloģiskā tēva izrādīta interese un iesaistīšanās bērna dzīvē gan pirms, gan pēc viņa dzimšanas. Tiesai jāizvērtē, kādēļ bioloģiskais tēvs un bērns nevarēja nodibināt un attīstīt savstarpējās attiecības.
2. Paternitātes lietās ievērojams bērna interešu prioritātes princips, un bērna intereses atkarībā no to rakstura un nopietnības var prevalēt pār vecāku interesēm. Tomēr Civillikuma 156.panta piektajā daļā noteiktais, ka paternitātes atzīšanas apstrīdēšana ir samērojama ar bērna tiesībām uz identitāti un stabilu ģimenes vidi, nav iztulkojams tādējādi, ka vērtējamas ir tikai bērna intereses. Ir vērtējamas un samērojamas visu iesaistīto personu tiesības un intereses.
3. Bērna intereses un bērna viedoklis nav viens un tas pats. Bērna intereses, vērtējot objektīvi, var nesakrist ar bērna paša vēlmēm jeb viņa subjektīvo viedokli.
Bērna viedoklis ir jāvērtē, ņemot vērā ne tikai bērna vecumu, bet arī viņa individuālās personības iezīmes, uztveres īpatnības un viedokļa paušanas apstākļus, tostarp, vai bērna viedokli nav ietekmējušas citas personas. Jo ilgāk bērnam nav iespējams nodibināt kontaktu ar vienu vecāku, jo neobjektīvāks var kļūt bērna viedoklis.
2020.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-[H]/2020
Cilvēka subjektīvās izjūtas (šaubas, aizdomas) vien, kas objektīvi nav pamatotas, nav uzskatāmas par apstākļiem, kas izslēdz paternitāti Civillikuma 156. panta otrās daļas izpratnē. Personai, vēršoties tiesā par labprātīgi atzītas paternitātes apstrīdēšanu, minētajā tiesību normā noteikts pienākums norādīt uz konkrētiem, paternitāti izslēdzošiem apstākļiem, kas kļuvuši zināmi pēdējo divu gadu laikā pirms prasības celšanas.
2020.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-[F]/2020
Tiesai, izskatot lietas par bērna saskarsmes tiesībām ar vienu no vecākiem, kurš atrodas ieslodzījumā, ir pienākums atrast taisnīgu līdzsvaru starp bērna interesēm no vienas puses un vecāka tiesībām, kuras ietilpst Cilvēktiesību konvencijas 8.panta tvērumā, no otras puses.
2019.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-[D]/2019
Mantojuma atklāšanās brīdī nenoteikta bērna paternitāte nav uzskatāma par šķērsli mantojuma iegūšanai. Likums neierobežo bērna tiesības celt prasību nolūkā noteikt savu izcelšanos no konkrētas personas.
28.02.2017.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-60/2017
1. Vecāku uzturēšanas vispārīgais pienākums saskaņā ar Civillikuma 188.panta pirmo daļu gulstas uz bērniem, līdz ar to bērni ir uzskatāmi par apgādniekiem arī Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 8.panta izpratnē. Bērni var atbrīvoties no pienākuma uzturēt vecākus uz Civillikuma 188.panta pirmās daļas pamata, ja pierāda, ka vecāki bez dibināta iemesla izvairījušies pildīt savus pienākumus pret bērniem. Šis noteikums var tikt piemērots arī Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 8.panta piemērošanas gadījumā.
2. Civillikuma 188.panta otrā daļa, iztulkojot to sistēmiski Civilprocesa likuma 1.panta kontekstā, nedod tiesības uz patstāvīgas prasības celšanu, ja nav celta prasība uz Civillikuma 188.panta pirmās daļas vai Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 8.panta pamata. Ja šāda prasība tiks celta, Civillikuma 188.panta otrā daļa dos iespējas atbrīvoties no pienākuma uzturēt vecākus attiecīgās tiesvedības ietvaros.
2017.
Civillietu departamenta lēmums lietā Nr. SKC-[D]/2017
Atbilstoši ECT iedibinātajai tiesu praksei starptautiskās bērnu nolaupīšanas jomā pienākumi, kurus līgumslēdzējām valstīm uzliek Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 8.pants (Tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību), jāinterpretē 1980.gada 25.oktobra Hāgas konvencijas par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (turpmāk – Hāgas konvencija) un 1989.gada 20.novembra Konvencijas par bērna tiesībām prasību gaismā. Proti, galvenais ir panākt taisnīgu līdzsvaru, kam jāpastāv starp konkurējošajām bērna, abu vecāku un sabiedriskās kārtības interesēm, ievērojot rīcības brīvības tiesības, kas valstīm ir piešķirtas šajos jautājumos, tomēr ņemot vērā, ka bērna vislabāko interešu nodrošināšana ir primāra un viņa tūlītējas atgriešanas mērķi atbilst īpašajai „bērna labāko interešu” koncepcijai. Kā izriet no Konvencijas 8.panta un Hāgas konvencijas 12., 13. un 20. panta, bērna tūlītēja atgriešanās nevar tikt norīkota „automātiski vai mehāniski”, jo īpaši, ja uz izņēmuma faktoru, ka atgriešana sagādās bērnam fizisku un psiholoģisku kaitējumu, ir norādījusi kāda no procesā iesaistītajām pusēm. Tas savukārt nozīmē, ka tiesai attiecībā uz šiem faktoriem jāpieņem pietiekami pamatots lēmums. Atteikšanās ņemt vērā puses apgalvojumu, kura pamatā ir profesionāļa izsniegts atzinums, kas varētu atklāt iespējamu nopietna riska pastāvēšanu Hāgas konvencijas 13.panta pirmās daļas b) apakšpunkta izpratnē, ir pretrunā Konvencijas 8.panta prasībām.
2017.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-[E]/2017
Izspriežot lietu vecāku strīdā par atsevišķas aizgādības nodibināšanu, piemērojama Civillikuma 178.panta ceturtā daļa. Tas nozīmē, ka tiesai ir pienākums noskaidrot, vai vecāki spēj realizēt kopīgu aizgādību un, balstoties uz lietā esošiem pierādījumiem, izšķirt, vai pastāv pamats viena vecāka atsevišķas aizgādības nodibināšanai.
2017.
Civillietu departamenta lēmums lietā Nr. SKC-[J]/2017
Bioloģiskajam tēvam, apstrīdot paternitātes atzīšanu, pamatojoties uz Civillikuma 156.panta trešo daļu, ir jāpierāda, ka viņš ir bērna bioloģiskais tēvs, taču nav jāpierāda, ka persona, kas labprātīgi atzinusi paternitāti, to darījusi maldības, viltus vai spaidu ietekmē.
2016.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-[A]-2016
Tiesa, izspriežot lietu vecāku strīdā par atsevišķas aizgādības nodibināšanu, nevar atkāpties no bērna labāko interešu nodrošināšanas principa. Apstāklis, ka viens vecāks kopā ar bērnu dzīvo citā valstī, nevar būt pietiekams, lai viņam piešķirtu atsevišķas aizgādības tiesības pat tad, ja otrs vecāks piekritis bērna aizvešanai vai, nepieprasīdams bērna atgriešanos Latvijā, samierinājies ar šādu situāciju. Tāpēc par pamatu Civillikuma 178. panta ceturtās daļas piemērošanai ir jābūt tiesas, balstoties uz lietas apstākļu un pierādījumu objektīvu novērtējumu, gūtai pārliecībai, ka kopīgas aizgādības saglabāšana apdraud bērna pilnvērtīgu attīstību un labklājību.
20.11.2015.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-2885/2015
1. Civillikuma 179.panta pirmā daļa, kas paredz tēva un mātes pienākumu uzturēt bērnu līdz laikam, kad viņš pats var sevi apgādāt, ir materiālo tiesību norma, kas vecākiem rada pienākumu, bet bērnam piešķir tiesības. Rodoties strīdam, Civillikuma 179.panta pirmajā daļā noteikto tiesību realizāciju nosaka procesuālās tiesību normas.
Likumiskā pārstāvība izbeidzas, bērnam sasniedzot 18 gadu vecumu. Civilprocesa likuma 72.panta pirmā daļa kā imperatīva tiesību norma spēju realizēt tiesības un izpildīt pienākumus nepastarpināti ir piešķīrusi tieši pašām pilngadīgām rīcībspējīgām personām. Atbilstoši dispozitivitātes principam viņas pašas izlemj, vai un kā izmantot tām piešķirtās tiesības. Tādējādi savu uzturlīdzekļu saņemšanas tiesību realizēšana pēc pilngadības iestāšanās bērnam jāveic pašam.
2. Uzturlīdzekļu minimālais apmērs bērniem līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai ir noteikts Ministru kabineta 2013.gada 15.janvāra noteikumos Nr.37 „Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam”, bet pēc bērna 18 gadu vecuma sasniegšanas tas nav limitēts un tā noteikšanas vienīgais kritērijs atbilstoši Civillikuma 179.panta pirmajai daļai ir vecāka spējas un viņa mantas stāvoklis.
07.01.2015.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-1478/2015
Civillikuma 179.pants interpretējams tā, ka bērns, kurš mācās vidējās vai augstākās mācību iestādes dienas nodaļā un nav vecāks par 24 gadiem, ir uzskatāms par nespējīgu sevi apgādāt, līdz ar to vecākiem ir pienākums uzturēt bērnu. Turpretī, ja bērns ir vecāks par 24 gadiem un turpina mācīties, tad pieņemams, ka bērns spēj sevi apgādāt un vecākiem vairs nav pienākums uzturēt bērnu.
Ja līdztekus studijām kādā no iepriekš norādītajām mācību iestādēm bērns strādā un gūst ienākumus vai arī studijas pārtrauc, tad vecāks, kuram piespriests uzturlīdzekļu maksāšanas pienākums, mainoties apstākļiem, ir tiesīgs celt tiesā prasību par uzturlīdzekļu apmēra samazināšanu jeb atbrīvošanu no šā pienākuma.
2015.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-[A]/2015
1. Atbilstoši Padomes 2003.gada 27.novembra Regulai (EK) Nr.2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un regulas (EK) Nr.1347/2000 atcelšanu (Regula Nr.2201/2003) tiesai (tiesnesim), lemjot jautājumus par vecāku atbildību, jāpārliecinās par savas tiesas starptautisko jurisdikciju un nacionālo piekritību, ja lietā tiek konstatēts pārrobežu strīda elements.
Ja uz prasības celšanas brīdi ierosinātajā strīdā Latvijas tiesai nav jurisdikcijas, tiesas pienākums ir apsvērt jautājumu, vai nav pamats atteikties no piekritības pēc savas iniciatīvas saskaņā ar Regulas Nr.2201/2003 17.pantu.
Starptautiskās jurisdikcijas jautājums var nebūt atklāts prasības pieteikuma saņemšanas brīdī, tāpēc nepieciešamība izlemt jautājumu par starptautiskās jurisdikcijas esamību vai neesamību var rasties lietas sagatavošanas vai izskatīšanas laikā.
Bērna dzīves vieta ārzemēs un pārrobežu sadarbība ir pietiekama pazīme, kas norāda uz jurisdikcijas pārbaudes nepieciešamību. Pastāvot pārrobežu strīda pazīmēm, pirms izšķirt strīdu pēc būtības, tajā skaitā pieņemtu lēmumu par pagaidu noregulējumu, piekritības pamatojumam Latvijas jurisdikcijai jāatspoguļojas tiesas spriedumā.
2. Civilprocesa likuma 197.panta pirmā daļa nosaka, ka spriedumā, kas uzliek pienākumu izpildīt noteiktas darbības, tiesa nosaka, konkrēti kam, kādas darbības un kādā termiņā jāizpilda.
Vietas un laika noteikšana spriedumā ir būtisks priekšnoteikums vecāku pienākumu sadalē pie saskarsmes tiesību realizēšanas.
Ja spriedumā noteikts tikai saskarsmes biežums un ilgums, netiek izpildītas Civilprocesa likuma 197.panta prasības, kas nozīmē, ka strīds pēc būtības nav izšķirts.
3. Tiesas noteiktās saskarsmes realizācijas kārtības nosacījums, ka pirms tam psihologam jākonstatē bērna vēlme saskarsmei ar tēvu nozīmē, ka tiesa tās kompetencē ietilpstošo tiesas spriešanas funkciju ir deleģējusi kādai trešai personai, kas nav pieļaujams.
Tiesai strīds jāizšķir, nosakot konkrētu prasītāja saskarsmes tiesību ar bērnu izmantošanas kārtību, vadoties pēc apstākļiem, kādi pastāv uz lietas izskatīšanas brīdi. Tiesai nav jāmeklē universāla saskarsmes tiesību realizācijas formula. Mainoties apstākļiem, katrai no pusēm atbilstoši Civilprocesa likuma 244.7 pantam rodas tiesība celt prasību nolūkā mainīt tiesas noteikto saskarsmes tiesības izmantošanas kārtību.
2015.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-[B]/2015 un tiesnešu Intara Bistera un Normunda Salenieka atsevišķās domas
Civillikuma 178.panta ceturtajā daļā paredzētā viena vecāka atsevišķas aizgādības nodibināšana ar tiesas nolēmumu ir patstāvīgs aizgādības paveids, un tas ir jānošķir no aizgādības tiesību atņemšanas (Civillikuma 200.pants). Tie ir divi dažādi tiesību institūti, jo atšķiras gan to piemērošanas pamati, gan tiesiskās sekas, un šo tiesību institūtu nošķiršana izriet no Civillikuma 178.1 panta trešās daļas.
Tas, ka likumā nav norādīti pamati Civillikuma 178.panta ceturtajā daļā ietvertā aizgādības veida – viena vecāka atsevišķa aizgādība – nodibināšanai ar tiesas nolēmumu, ir vērtējams kā apzināts likuma robs, jo likumā nav iespējams izsmeļoši uzskaitīt visus gadījumus, kad bērna interešu aizsardzībai ir nodibināma viena vecāka atsevišķa aizgādība, neatņemot otram vecākam aizgādības tiesības. Tiesību tālākveidošanas ceļā tiesai šis robs ir jāaizpilda, lai varētu izspriest lietu.
Nodibinot viena vecāka atsevišķu aizgādību ar tiesas nolēmumu, neatņemot aizgādības tiesības otram vecākam, ir jākonstatē tādu faktisko situāciju vai vecāka rīcību, kas nav tieši vērsta pret bērna interesēm, bet var apdraudēt vai apdraud tās (kavē, apgrūtina vai liedz pieņemt bērna attīstībai svarīgus lēmumus). Rīcībai nav obligāti jābūt saistītai ar vecāka ļaunprātību vai vainojamību, jo bērna interešu apdraudējums šajā gadījumā rodas nevis no vecāka rīcības tieši, bet pastarpināti, piemēram, vecāku savstarpējo domstarpību un konfliktu dēļ, radušos dzīves situāciju dēļ u.tml. Šādā gadījumā otra vecāka rīcība pēc sava rakstura nav atzīstama par tādu, kas prasītu papildusankciju vai ierobežojumu piemērošanu un viņam paliek tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar bērnu, tiesības saņemt ziņas par bērnu, it īpaši ziņas par viņa attīstību, veselību, sekmēm mācībās, interesēm un sadzīves apstākļiem (Civillikuma 181.panta otrā daļa).
Civillikuma 178.1 panta pirmā daļa par to, ka tam no vecākiem, kura atsevišķā aizgādībā bērns atrodas, ir visas no aizgādības izrietošās tiesības un pienākumi, nav tulkojama burtiski, jo arī otram vecākam, lai arī ierobežotā apjomā, tomēr saglabājas no aizgādības izrietošas tiesības un pienākumi.
Savukārt, atņemot aizgādības tiesības, ir jākonstatē vainojama, ļaunprātīga un aktīva pret bērnu vērsta rīcība vai pret bērnu vērsta nolaidīga bezdarbība, kas tieši apdraud bērna veselību vai dzīvību vai arī tieši apdraud (var apdraudēt) bērna fizisko, garīgo vai tikumisko attīstību. Tādā gadījumā vecākam, kuram tiek atņemtas aizgādības tiesības, Civillikums paredz vairākus tādus ierobežojumus, kādus neparedz gadījumā, kad tiek nodibināta viena vecāka atsevišķa aizgādība, neatņemot aizgādības tiesības otram vecākam (Civillikuma 163.panta ceturtās daļas 5.punkts, 242.panta 3.punkts, 824.panta pirmās daļas 8.punkts un otrā daļa, 169.panta pirmās daļas 3.punkts), kas ir izskaidrojams ar šo divu institūtu atšķirīgu tiesisko dabu.
30.05.2014.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-97/2014 un tiesneses Andas Briedes atsevišķās domas
Civillikuma 401.pants, kurš paredzēja adoptētā tiesības mantot no saviem radiniekiem, ja vien adoptētais nav no šīs tiesības noteikti atteicies (redakcijā līdz 31.12.2002.), veidoja kolīziju gan ar Civillikuma 173.pantu, gan ar Eiropas Konvencijas par bērnu adopciju (turpmāk - Konvencija) 10.panta 1. un 2.punktu, saskaņā ar kuru adoptētajam ir visas vecāku un bērnu attiecībās ietilpstošās tiesības un pienākumi attiecībā uz adoptētāju, savukārt visas citas vecāku un bērnu attiecībās ietilpstošās tiesības un pienākumi beiguši eksistēt adopcijas brīdī.
Laikā periodā no 14.10.2000., kad Latvijā spēkā stājās Konvencija, kas ir tiesību norma ar augstāku juridisko spēku, salīdzinājumā ar tai pretrunā esošo Civillikuma 401.pantu, adoptētā bērna likumiskās mantošanasno bioloģiskajiem vecākiem jautājums bija izlemjams, piemērojot Konvencijas 10.panta 1. un 2.punktu kopsakarā ar Civillikuma 173., 176. un 398.pantu.
Tikai ar 08.05.2014. grozījumiem (spēkā ar 01.07.2014.) likumdevējs adoptēto bērnu mantojuma tiesības pielīdzina radinieku mantojuma tiesībām un novērš pretrunas starp Konvenciju, Civillikuma 173. un 401.pantu, nosakot, ka adoptētais un viņa lejupējie manto no adoptētāja un viņa radiniekiem. No adoptētā manto viņa lejupējie, kā arī adoptētājs un viņa radinieki.
2014.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-[A]/2014
Lai gan likumā nav atrodamas norādes, kad un kādā situācijā, neatņemot aizgādības tiesības, otram vecākam var liegt aizgādību atbilstoši Civillikuma 178.panta ceturtajai, pamatkritērijam, pieņemot tiesas nolēmumu par viena vecāka atsevišķas aizgādības nodibināšanu, jābūt bērna interesēm. Lai noteiktu viena vecāka atsevišķu aizgādību, tiesai jāiegūst pārliecinoši pierādījumi, ka pušu domstarpības bērnu aprūpē un uzraudzībā ir tik dziļas, ka apdraud bērna normālu attīstību. Atsevišķas aizgādības nodibināšana nevar tikt pamatota ar iespējamām grūtībām vecāku kopīga, saskaņota lēmuma pieņemšanā attiecībā uz dažādiem bērnu audzināšanas jautājamiem, jo tieši izsvērtu lēmumu pieņemšana, kuros piedalās abi vecāki, neskatoties uz pastāvošajām domstarpībām viņu starpā, ir bērnu interesēs.
2013.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-[A]/2013
Tiesību principu kolīziju gadījumā tiesas uzdevums ir izsvērt sadūrušos principus un norādīt argumentus, kādēļ viens no tiem ir tiesiski nozīmīgāks. Konkrētajā gadījumā, izvērtējot prasītāja interesi izbeigt tiesvedību lietā iepretim bērna tiesībām uz savas individualitātes un ģimenes saišu saglabāšanu, par tiesiski nozīmīgāku ir atzīts bērna interešu nodrošināšanas princips.
27.09.2012.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-1612/2012
Prasības pieteikums par uzturlīdzekļu piedziņu nevar tikt izskatīts pēc Civilprocesa likuma 30.3nodaļas noteikumiem, ja maksājumu kopsumma par vienu gadu pārsniedz Ls 1500.
06.07.2012.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-1389/2012
Izšķirot strīdu par laulāto kopīgās mantas sadali, tiesai, pirmkārt, ir jānosaka dalāmās mantas sastāvs, otrkārt, tās sadalījums laulāto starpā un, treškārt, jāveic reāla mantas sadale, ievērojot Civillikuma 1074. un 1075.pantu.
2012.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-[A]/2012
Saskaņā ar 1975.gada 15.oktobra Eiropas Konvencijas par to bērnu tiesisko statusu, kuri nav dzimuši laulībā (Konvencija) 4.pantu bērna bioloģiskajam tēvam ir atzīstamas tiesības apstrīdēt citas personas brīvprātīgi atzītu paternitāti. Šāda interpretācija aizpilda Civillikuma regulējuma trūkumu attiecībā uz brīvprātīgi atzītas paternitātes apstrīdēšanu gadījumos, kad persona atzinusi paternitāti, apzinoties, ka nav bērna miesīgais tēvs. Paredzot tiesības apstrīdēt citas personas brīvprātīgi atzītu paternitāti, tiek nodrošināta iespēja ne vien bērna bioloģiskajam tēvam aizsargāt savas tiesības uz ģimenes un privāto dzīvi, bet arī nodrošināt bērna interešu ievērošanu.
Tomēr Konvencijas 4.pantā noteiktās bērna bioloģiskā tēva tiesības apstrīdēt citas personas brīvprātīgi atzītu paternitāti nenozīmē, ka šāda prasība ir automātiski apmierināma, jo atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai katrā atsevišķā gadījumā primāri ir jāvērtē bērna intereses, kas var prevalēt pār bioloģiskā tēva tiesībām.
18.05.2011.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-863/2011
1. Uzturlīdzekļu sniegšanas pienākums primāri saistīts ar vecāku mantas stāvokli un šim stāvoklim atbilstošu bērnu nodrošinājumu, lai, nosakot uzturlīdzekļa apmēru, maksimāli tiktu nodrošinātas bērna intereses. Turklāt likumdevējs nav ierobežojis nosakāmo uzturlīdzekļu apjomu, izņemot minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kuru katram vecākam neatkarīgi no viņa mantas stāvokļa ir pienākums nodrošināt katram savam bērnam (sk. Ministru kabineta 2003.gada 1.jūlija noteikumu Nr.348 „Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam” 1.punktu).
2. Tiesa var atbrīvot lietas dalībniekus no pierādījumu iesniegšanas, ja tā atzīst par vispārzināmu, ka bērnam uzturēšanas izdevumos iekļaujami izdevumi par ēdienu, apģērbu, mājokli, higiēnas piederumiem u.t.t.. Tā kā šīm empīriskām patiesībām (uz pieredzi pamatotām patiesībām) nav faktisku apstākļu nozīmes, bet tās ir tikai secinājumi un loģiski slēdzieni no zināmiem faktiem, tad tās pusēm nav jāpierāda, bet pati tiesa izlieto empīriskās patiesības kā loģiska slēdziena locekļus (sal. Bukovskis V. Civilprocesa mācības grāmata. Rīga: Autora izdevums, 1933., 333.–336.lpp.; Civilprocesa likuma 96.panta pirmā daļa).
3. Prasībās par uzturlīdzekļu piedziņu pēc tā prasījuma rakstura nav iespējams precīzi, balstoties uz lietā esošiem pierādījumiem, noteikt konstantu piedzenamo uzturlīdzekļu apjomu (medicīniskie izdevumi atšķiras atkarībā no tā, vai bērns slimo; izdevumi par mājokli atšķiras ziemas un vasaras mēnešos utt.). Līdz ar to izdevumu pozīcijās, kuras ir mainīgas, tiesa var noteikt atlīdzību pēc sava taisnīga ieskata, kas pamatots uz visu apstākļu apsvērumu.
16.11.2011.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-347/2011
Bioloģiskā tēva tiesības uz paternitātes noteikšanu nav uzskatāmas par tādām, kas izņemtas no noilguma ietekmes. Tā kā bērna interesēm atbilst tāds stāvoklis, kad viņam ir zināmi abi vecāki, tēva tiesības noteikt paternitāti tiesas kārtībā nevar pastāvēt mūža garumā, jo situācija bērna dzīvē var mainīties un paternitātes noteikšana zināmos apstākļos var neatbilst bērna interesēm (Civillikuma 6. pants, 1895. pants).
13.01.2010.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-99/2010
Nosakot uzturlīdzekļu apmēru, tiesai ir jāņem vērā uzturlīdzekļu maksātāja materiālā palīdzība citiem viņa bērniem, jo tas ietekmē uzturlīdzekļu maksātāja mantisko stāvokli (Civillikuma 179.pants).
16.12.2009.
Senāta Civillietu departamenta lēmums lietā Nr. SPC-138/2009
Laulāto vienošanās par līgumsoda noteikšanu, ja tā saistīta ar nepilngadīga bērna aprūpes pienākumu pildīšanu, atbilstoši Civilprocesa likuma 487.panta pirmās daļas 1.punktam nevar tikt nodota izlemšanai šķīrējtiesā.
25.02.2009.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-65/2009
1. Uzturlīdzekļu piedziņai nav tiesiska pamata, ja bērns ar īpašām vajadzībām atrodas pilnā valsts aprūpē.
2. Bērna mātes brīvprātīgi izdevumi bērna apciemojuma reizēs nav uzskatāmi par papildu izdevumiem Civillikuma 177.panta ceturtās daļas izpratnē.
26.11.2008.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-440/2008
1.Civillikuma 179.panta pirmā daļa noteic, ka vecāku pienākums ir samērā ar viņu mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Šo pienākumu nevar saistīt ar laiku, kad bērns pabeigs mācības konkrētā mācību iestādē.
2.Uzturdošanas pienākums ietver ne vien bērna nodrošināšanu ar ēdienu, apģērbu, mājokli un veselības aprūpi, bet arī vecāku pienākumu izglītot un audzināt bērnu (Civillikuma 177.panta trešā daļa).
26.11.2008.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-425/2008
1. Ar bērna stāšanos laulībā vecāku un bērnu personiskās attiecības, kā arī vecāku pienākums uzturēt bērnus, ko regulē Civillikuma 179.pants, neizbeidzas. Savukārt Civillikuma 84.pants uzliek pienākumu laulātajiem vienam par otru gādāt un kopīgi rūpēties par ģimenes labklājību. Minētās tiesību normas nav savstarpēji izslēdzošas, bet gan papildinošas.
2. Ja otrs laulātais nespēj pildīt ar Civillikuma 84.pantu uzlikto pienākumu sniegt uzturu, ir pamats lemt par vecāku uzturdošanas pienākumu, jo tas pamatojas uz leģitīmu mērķi, ko regulē Civillikuma 179.pants.
24.10.2007.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-729/2007
1. Nosakot uzturlīdzekļu maksājumu parāda apmēru, ņemams vērā, ka tad, ja viens no bērniem, kura uzturam maksājami uzturlīdzekļi saskaņā ar pušu labprātīgu vienošanos, ir sasniedzis pilngadību, tas dod pamatojumu uzturlīdzekļu maksātājam samazināt uzturlīdzekļu maksājumus (Civillikuma 177.pants).
2. Uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumu regulē likums, līdz ar to pušu labprātīga vienošanās rada uz likumu pamatotu saistību (Civillikuma 179.pants).
3. Saskaņā ar Civillikuma 177.pantu, bērns atrodas vecāku aizgādībā līdz pilngadības sasniegšanai. Tāpēc no dienas, kad bērns ir sasniedzis pilngadību, māte zaudē tiesības saņemt bērna uzturam paredzētos līdzekļus un izbeidzas tēva pienākums izmaksāt tos pilngadīga bērna mātei.
