17.01.2022.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-343/2022
Lietās, kurās ir iesaistīts bērns, tāpat kā jebkurā administratīvajā lietā ir jānodrošina objektīvās izmeklēšanas princips un efektīva procesa vadība. Tomēr tiesai lietas apstākļi pilnvērtīgi jānoskaidro, vienlaikus nekaitējot bērna vislabākajām interesēm. To, vai bērna viedoklis tiesai ir jānoskaidro tieši, izlemj tiesa, ievērojot katras konkrētās lietas apstākļus, arī bērna vecumu, brieduma pakāpi un vai tieša uzklausīšana nekaitēs bērnam.
22.12.2021.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-760/2021
1. Pieteicējam ir tiesības apšaubīt iestādes veiktās ekspertīzes secinājumus, pamatojot savu pozīciju ar visiem avotiem, kuru piemērošanai medicīniska jautājuma vērtēšanā varētu būt objektīvs pamats – gan ar ārvalstu, gan ar nacionālajām publikācijām, atzinumiem, viedokļiem, vadlīnijām –, tomēr vērtēt šajos avotos norādītās atziņas tiesai ir pienākums tikai tādā gadījumā, ja iebildumu saturs uzrāda pietiekamu pamatu apšaubīt iestādes secinājumus. Respektīvi, pieteicējam ir jābūt spējīgam paskaidrot, kas ārstēšanas procesā ir darīts nepareizi un kādi apstākļi liecina par to, ka veselības aprūpes pakalpojumi netika sniegti saskaņā ar šajos avotos norādītajām atziņām. Tikai tādā gadījumā tiesai ir jāpārbauda šo iebildumu pamatotība.
2. Lai pieteicējam būtu tiesības prasīt tādu pašu rezultātu kā citā iestādes izskatītā gadījumā, nepietiek konstatēt to, ka abas situācijas vispārīgi raksturo kāds kopīgs elements. Pārbaudot vienlīdzības principa ievērošanu, jākonstatē, vai salīdzināmās situācijas ir līdzīgas visos būtiskajos aspektos. Proti, ir jākonstatē, vai ārstniecības procesā ir veikta līdzīga rīcība, kuras rezultātā ir iestājušās līdzīgas sekas un vai citu apstākļu ietekme uz šo seku iestāšanās iespēju ir vērtējama līdzīgi. Katrā gadījumā ir jāveic rūpīga šo apstākļu analīze.
3. Tiesai ir jāvērtē, vai iestāde, veicot pieteicēja medicīniskās dokumentācijas izvērtēšanu, ir izdarījusi pamatotus secinājumus, tomēr tas nenozīmē, ka tiesa ir saistīta tikai ar iestādes lēmumā ietverto pamatojumu un ka pārbaudes robežas nepārsniedz acīmredzamu kļūdu vai būtisku procesuālu pārkāpumu konstatēšanu. Tiesai ir patstāvīgi jāvērtē lietā esošie pierādījumi, tostarp pieteicēja medicīniskā dokumentācija, nepieciešamības gadījumā izmantojot Administratīvā procesa likumā paredzētās tiesības noteikt ekspertīzi.
31.05.2021.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-455/2021
Ja tiesa apgalvo, ka procesa dalībnieka iesniegtie pierādījumi par kādu apstākli ir (vai nav) pietiekami, tiesai ir jāpamato, kāpēc (kā) tā nonākusi pie šāda secinājuma.
Ja pieteicējs apgalvo, ka viņa tiesības ir aizskartas, tieši pieteicējam pašam visupirms ir jāsniedz tiesai pietiekama informācija par apstākļiem, kas liecina par šādu aizskārumu. Tomēr šāds pieteicēja pienākums nemaina tiesas pienākumu atbilstoši objektīvās izmeklēšanas principam rūpēties, lai lietas izšķiršanai būtiskie apstākļi tiktu noskaidroti. Ja tiesa uzskata, ka pieteicēja norādītie apstākļi un sagādātie pierādījumi nav pietiekami, tiesai atbilstoši objektīvās izmeklēšanas principam jādod pieteicējam iespēja iesniegt papildu pierādījumus, ja tādi ir viņa rīcībā.
12.03.2021.
Administratīvo lietu departamenta spriedums ietā Nr. SKA-49/2021
Objektīvās izmeklēšanas princips izriet no Administratīvā procesa likuma 154.panta, un šis princips prasa, lai tiesa vispusīgi noskaidrotu lietas izlemšanai būtiskos apstākļus un, ja nepieciešams, pati savāktu pierādījumus vai dotu norādījumus procesa dalībniekiem par pierādījumu iesniegšanas nepieciešamību. No objektīvās izmeklēšanas principa neizriet tiesas pienākums mērķtiecīgi veikt noteiktas darbības, lai lietas izskatīšanas gaitā apstiprinātu pieteicēja uzturēto pozīciju, proti, objektīvās izmeklēšanas princips nav izprotams kā pienākums tiesai meklēt pieteicēja apgalvojumus apstiprinošus pierādījumus. Tiesa pati šī principa ietvaros ir kompetenta izlemt, vai esošais pierādījumu kopums ir tāds, kas ir pietiekams lietas izspriešanai, vai ir nepieciešams pēc vēl papildu pierādījumiem. Ja tiesa secina, ka lietā iegūto pierādījumu kopums ir pietiekams, un tāpēc tiek noraidīts lūgums vākt vēl papildu pierādījumus, netiek pārkāpts objektīvās izmeklēšanas princips.
28.08.2020.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-1102/2020
Objektīvās izmeklēšanas princips ir atvasināts no pieņēmuma, ka privātpersona ir vājākais procesa dalībnieks, un tāpēc tiesa ne tikai balstās uz procesa dalībnieku iesniegtajiem pierādījumiem, bet arī pēc savas iniciatīvas var iegūt pierādījumus vai dot norādījumus procesa dalībniekiem.
Taču tas nenozīmē, ka tiesai jācenšas noskaidrot visus apstākļus tikai vājākās puses (privātpersonas) labā. Tas nozīmē, ka administratīvajai tiesai jācenšas iegūt jebkuru informāciju, lai objektīvi izspriestu lietu. Administratīvā procesa likuma 250.panta otrā daļa ierobežo objektīvās izmeklēšanas principa īstenošanu tikai attiecībā uz nelabvēlīgā administratīvajā aktā ietverto pamatojumu (taču ne pierādījumiem).
09.04.2018.
Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-772/2018
Tiesas rīcība, nedodot procesa dalībniekiem ieteikumus vai norādījumus pierādījumu savākšanā, kā arī nevācot pierādījumus pēc savas iniciatīvas, lai gan šādi pierādījumi lietā būtu nepieciešami, bet formāli, atsaucoties uz pierādījumu neesību vai nepietiekamību, var tikt atzīta par objektīvās izmeklēšanas principa pārkāpumu.
03.11.2017.
Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-206/2017
Objektīvās izmeklēšanas princips neprasa tiesai vākt pierādījumus par labu kādai no pusēm, proti, tiesai nav apzināti jāmeklē gadījums, kurā salīdzināmos faktiskajos apstākļos iestāde apmierinājusi privātpersonas lūgumu.
25.01.2013.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-40/2013
Objektīvās izmeklēšanas princips nesniedzas tik tālu, ka tiesai vajadzētu vākt pierādījumus jebkādiem apgalvojumiem, bet gan tādiem, kas vispārīgi varētu būt ticami, rada šaubas par iestādes lēmumu un tādēļ ir tā vērti, lai tos pārbaudītu.
09.07.2012.
Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-681/2012
1. Valsts pienākums ir darīt visu saprātīgi iespējamo, lai nepieļautu vardarbību ieslodzīto starpā. Neveicot pienācīgus pasākumus, valsts rīkojas prettiesiski.
2. Lietās, kuras saistītas ar vardarbību ieslodzīto starpā, sevišķa nozīme ir objektīvās izmeklēšanas principam. Iegūtā informācija ir saprātīgi novērtējama, lai konstatētu cilvēktiesību pārkāpumu konkrētā gadījumā.
08.06.2009.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-76/2009
1. Iestādei, izskatot lietu par nodokļa uzrēķinu, ir jāiegūst visa informācija, kas saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir nepieciešama, lai pieņemtu attiecīgo lēmumu, tādējādi panākot tiesisku, taisnīgu un efektīvu lietas izskatīšanu.
2. Akcīzes nodoklis alkoholiskajiem dzērieniem un soda nauda piedzenami no personas, kuras valdījumā ir alkoholiskie dzērieni, ar kuriem veiktas nelikumīgas darbības, vai no personas, kas veica nelikumīgās darbības ar tiem, ja netiek konstatēts alkoholisko dzērienu valdītājs.
3. Administratīvā pārkāpuma lietā par ar akcīzes nodokli apliekamo preču aprites noteikumu pārkāpšanu konstatētie apstākļi nav vienīgie pierādījumi lietā par akcīzes nodokļa un soda naudas uzrēķinu. Administratīvā pārkāpuma lietā pieņemtajā lēmumā, kas ir izpildīts, nodibinātiem faktiem nav prejudiciāla nozīme, izskatot jautājumu par akcīzes nodokļa un soda naudas uzrēķinu.
4. Apstāklis, ka persona nav pārsūdzējusi tai nelabvēlīgu lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā un ir samaksājusi administratīvo sodu, automātiski nozīmē, ka persona ir piekritusi attiecīgajam lēmumam. Šāda personas rīcība tiesai jāvērtē kopsakarā ar pārējiem pierādījumiem lietā.
04.01.2007.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-14/2007
Tā kā administratīvajās lietās darbojas objektīvās izmeklēšanas princips, kas nodrošina personas tiesību aizsardzību tiesā, tad apstāklis, ka tiesības saņemt atlīdzību par juridiskās palīdzības sniegšanu ir ierobežotas, nav pretrunā Satversmes 92. pantam.
15.03.2006.
Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-124/2006
1. Ievērojot, ka Satversmē garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu nav absolūtas un ka administratīvajās lietās darbojas objektīvās izmeklēšanas princips, valstij nav jānodrošina visu izmaksu par juridiskajiem pakalpojumiem atlīdzināšana. Nosakot atlīdzības izmaksu pieteicēja pārstāvim, jāvērtē, kuri no saņemtajiem juridiskajiem pakalpojumiem bija tieši nepieciešami, lai nodrošinātu personas pieeju tiesai.
2. Noskaidrojot atlīdzības par juridiskajiem pakalpojumiem apmēru, jāvērtē nepieciešamā darba apjoms, nevis uzdevuma veikšanā iesaistīto personu skaits. Nepieciešamā darba apjomu var izvērtēt ne tikai stundās, bet arī pēc sagatavoto nepieciešamo procesuālo dokumentu skaita, jo ne vienmēr lietai pievienotā dokumenta nozīmīgums un nepieciešamība ir proporcionāla tā lapu skaitam vai sastādīšanai patērētajām stundām.
3. Tas, kādi pasākumi valstī ir pieņemami un piemērotāki, lai nodrošinātu juridisko pakalpojumu sniegšanu, attiecas uz likumdevēja politisko gribu un atbildību. Tādējādi, lemjot par atlīdzības noteikšanu pieteicēja pārstāvim administratīvajā procesā, tiesa nav tiesīga pārkāpt savas kompetences robežas un likumdevēja vietā noteikt citu konkrētu juridiskās palīdzības apjomu un atlīdzības apmēru.
4. Normatīvajos aktos nav noteikta atlīdzība par ārpus tiesas sēdes sniegtajiem pakalpojumiem, un tādējādi pastāv likuma robs. Līdz ar to tas tiesai jāaizpilda, ņemot vērā valsts jau noteikto atlīdzību par valsts nodrošināto juridisko palīdzību Ministru kabineta noteikumos Nr. 407 „Noteikumi par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības veidiem, maksimālo stundu skaitu, samaksas apmēru un kārtību”, jo gan šo noteikumu, gan Administratīvā procesa likuma 18.panta mērķi sakrīt.
