16.02.2023.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-28/2023
Ja prasītājs norāda uz iespējamu mobingu darba vietā, nenorādot konkrētu diskriminācijas aizlieguma pazīmi, tiesa noskaidro, vai prasītāja norādītās darba devējas darbības veido vienlīdzības principa pārkāpumu.
02.03.2022.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-280/2022
Ceļot prasību pret dabasgāzes lietotāju par parāda piedziņu sakarā ar iejaukšanos gāzes uzskaites mēraparāta darbībā, dabasgāzes piegādātājam kā sistēmas operatoram jāpierāda iejaukšanās fakts gāzes uzskaites mehānismā. Nav svarīgi, kura persona ir bojājusi dabasgāzes patēriņa skaitītāju, atvērusi verifikācijas plombu vai veikusi citas darbības, tāpēc prasītājam nav jāpierāda tieši lietotāja vainojama rīcība gāzes uzskaites mehānisma bojāšanā.
22.12.2022.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-188/2022
Lai atzītu par pierādītu komercnoslēpuma tiesību pārkāpumu gadījumā, kad iespējamais pārkāpējs apstrīd, ka strīdus informācija ir bijusi komercnoslēpums, tiesai vispirms atbilstoši Komercnoslēpuma aizsardzības likuma 2. panta pirmajai daļai ir jānoskaidro attiecīgās informācijas atbilstība komercnoslēpuma pazīmēm un pēc tam jāvērtē, vai ar konkrētajām darbībām iespējamais pārkāpējs ir nelikumīgi ieguvis, izmantojis vai izpaudis komercnoslēpumu.
31.01.2022.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-133/2022
Enerģētikas likuma 42.3 panta pirmajā daļā (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2016. gada 7. martam) paredzētā kompensācija ir īpaša veida (sui generis) tiesību institūts, kuru tiesa nosaka pēc sava ieskata katrā konkrētā lietā atbilstoši vispārējiem principiem un jēgai. Kompensācijas noteikšanā Civillikuma tiesību normas par līgumsodu tieši nav piemērojamas, bet ir izmantojami no Civillikuma normām izrietošie līgumsoda noteikšanas principi – tiktāl, cik tie ir saderīgi ar tiesību institūta tiesisko dabu un funkcijām.
Kompensācijai ir gan prevencijas, gan sodīšanas funkcija, un tās noteikšanā jāievēro arī tās civiltiesiskais raksturs, soda samērīguma un soda individualizācijas princips. Kompensācijas noteikšanā nav izmantojams kritērijs „sabiedriskā bīstamība”, un kompensācija nedrīkst sasniegt tādu sankcijas smaguma pakāpi, kad tā iegūst krimināltiesisku raksturu. Kompensācijai jābūt taisnīgai pret abām pusēm, un tās apmēram katrā konkrētā gadījumā jābūt samērojamam ar personas izdarīto pārkāpumu. Līdz ar to tiesai ir jāvērtē pārkāpumu raksturojošie apstākļi, tādi kā, piemēram, tā izdarīšanas ilgums, smagums, sekas (tostarp nodarīto zaudējumu apmērs) un citi apstākļi, kuru attiecināmība un būtiskums nosakāms, ņemot vērā katras konkrētās lietas apstākļus.
Nav pieļaujama tāda kompensācija, kas, nevērtējot konkrētās lietas apstākļus, noteikta kādā iepriekšpieņemtā attiecībā pret zaudējumu atlīdzību par patērēto dabasgāzi, piemēram, procentuālā izteiksmē no zaudējumu atlīdzības vai kā zaudējumu atlīdzības divkāršs vai trīskāršs apmērs. Izveidojoties atbilstošai tiesu praksei, tiesas kā palīgavotu taisnīgas un atbilstīgas kompensācijas noteikšanā varēs piemērot tā dēvēto gadījumu salīdzināšanas un tipizēšanas metodi.
31.01.2022.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-133/2022
Nelikumīgi patērētās dabasgāzes daudzuma aprēķināšanas metodēm jābūt tādām, kas nodrošina energoapgādes tiesisko attiecību dalībnieku ekonomisko ekvivalenci – nelikumīgi patērētās dabasgāzes daudzums, kas jāatlīdzina, nosakāms iespējami tuvu tam, kas faktiski patērēts.
Viena no šādām metodēm, kas nodrošina ekonomisko ekvivalenci, ir noteikt faktiski patērēto dabasgāzes daudzumu līdzīgos apstākļos līdzīgā laikposmā. Šo metodi var piemērot divos veidos: 1) vērtēt vēsturiskos datus par pārkāpēja dabasgāzes patēriņu objektā līdzīgos apstākļos pirms pārkāpuma; 2) ja nav pieejami vai nav izmantojami atbildētāja dabasgāzes patēriņa dati pirms pārkāpuma vai arī atbildētāja pārkāpums konstatējams jau no patēriņa uzsākšanas pirmās dienas, vērtēt datus par dabasgāzes patēriņu pārkāpēja dabasgāzes patēriņa objektam līdzīgos citos objektos, kuros nav notikusi iejaukšanās patēriņa uzskaitē.
Dabasgāzes patēriņu var noteikt arī ar tiesas noteiktas ekspertīzes palīdzību, kuras ietvaros analizēti dabasgāzes patēriņu ietekmējošie apstākļi (gāzes patēriņa aparātu skaits, veids, jauda; objekta apsildāmā platība un siltumizolācija; meteoroloģiskie apstākļi u. tml.).
15.09.2022.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-13/2022
Tiesai ir jābauda sabiedrības uzticība, un tāpēc tā ir jāaizsargā pret nopietni kaitējošiem uzbrukumiem, kas ir pēc būtības nepamatoti. Minētais jāņem vērā, vērtējot, vai preses publikācija ir tik aizskaroša, ka pārkāpj uz presi attiecināmās vārda brīvības robežas, un tādējādi ir aizskārusi tiesneša godu un cieņu.
Pat atbildot uz viņu kritizējošu publikāciju, tiesnesim saziņā ir jāievēro diskrētums. Šis apsvērums jāņem vērā pieļaujamās tiesneša kritikas robežu noteikšanā.
2022.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-[J]/2022
Ja prasība celta par negadījuma rezultātā radušos kaitējumu, tiesas pienākums ir vērtēt strīdā iesaistīto pušu rīcības tiesiskumu un atrast cēlonisko sakaru starp attiecīgās puses prettiesisko rīcību un kaitējumu nodarījušo negadījumu, tostarp būtiska nozīme ir paša cietušā darbības vērtējumam. Lai nonāktu pie pamatota atzinuma par notikušā negadījuma cēloni, situācijā, kad prasītājs negadījuma izraisīšanu saista ar atbildētāja prettiesisku darbību vai bezdarbību, tiesai, vērtējot pierādījumus, jānonāk pie secinājuma, ka bez konkrētā cēloņa (prettiesiskās darbības vai bezdarbības) negadījums nebūtu noticis. Citiem vārdiem, nav pietiekami konstatēt, ka atbildētājs ir pārkāpis normatīvā aktā noteiktu prasību, bet arī jāpārliecinās, ka attiecīgās likuma prasības ievērošana būtu novērsusi negadījumu.
2022.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-[L]/2022
Lai apstrīdētu paternitātes pieņēmumu, bērna mātes vīram divu gadu laikā no dienas, kad viņš uzzināja, ka bērns nav cēlies no viņa, jāceļ atbilstoša prasība, norādot un pamatojot apstākļus, kas no objektīva vērotāja skatupunkta var būt piemēroti, lai pamatoti radītu viņam šaubas par to, vai viņš ir bērna bioloģiskais tēvs. Savukārt atbildētājam, kurš apstrīd, ka prasība ir iesniegta likumā paredzētajā termiņā, ir pierādīšanas nasta par pieteikuma iesniegšanas termiņa nokavēšanu. Ja bērna mātes vīrs ir norādījis noteiktu laiku, kad viņam kļuva zināmi paternitātei pretimrunājošie apstākļi, tad atbildētājam ir jāpierāda, ka bērna mātes vīrs jau agrāk par norādīto laiku ir zinājis par paternitātei pretimrunājošiem apstākļiem. Ja atbildētājs iesniedz pārliecinošus (pietiekami ticamus) pierādījumus, tad pierādīšanas nasta pāriet atpakaļ prasītājam.
21.07.2021.
Civillietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKC-925/2021
Civilprocesa likuma tiesību normu sistēma ir vērsta uz to, lai visi prasītāja argumenti un pierādījumi, kā arī atbildētāja iebildumi un tos pamatojošie pierādījumi būtu noskaidroti jau pirmās instances tiesā, tāpēc nav pieļaujama ne tikai apelācijas sūdzības grozīšana vai papildināšana pēc apelācijas sūdzības iesniegšanai paredzētā termiņa notecēšanas, bet arī jaunu pierādījumu iesniegšana apelācijas instances tiesā, nepastāvot objektīviem, attaisnojošiem iemesliem, kuru dēļ šie pierādījumi netika iesniegti pirmās instances tiesā.
07.10.2021.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-615/2021
Strīdos par īpašuma iegūšanu ar ieilgumu tiesai jāpārbauda, vai ar likumā pieļautajiem pierādīšanas līdzekļiem prasītājs ir pierādījis savu apgalvojumu patiesumu līdz tādai ticamības pakāpei, kas ļauj atzīt objekta celtniecību par likumīgu un atzīt tam īpašuma tiesības uz to.
28.01.2021.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-15/2021
Iespējas lūgt pieprasīt pierādījumus ir būtiskas lietas dalībnieka tiesības, jo no to īstenošanas var būt atkarīga iespēja pilnvērtīgi īstenot pierādīšanas pienākumu un gūt savu aizskarto tiesību aizsardzību tiesā. Vienlaikus citiem lietas dalībniekiem vai citām personām var būt tiesības uz kādas viņu rīcībā esošas informācijas aizsardzību (neizpaušanu), un šīs informācijas atklāšana var radīt viņiem būtisku kaitējumu. Līdz ar to tiesai, lemjot par pierādījumu pieprasīšanu, ir jāizsver abu pušu (un, iespējams, citu iesaistīto personu) likumīgās intereses, nosakot, kura tiesība konkrētajos lietas apstākļos ir vairāk aizsargājama, kā arī jāņem vērā samērīguma princips.
Vērtējot nepieciešamību aizsargāt lietas dalībnieka vai citas personas komercnoslēpumu, tiesa nevar secināt, ka izprasāmie pierādījumi ietver komercnoslēpumu, neanalizējot attiecīgās informācijas atbilstību komercnoslēpuma pazīmēm.
09.03.2020.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-79/2020
Ja parādnieks noslēdzis līgumu ar saistītu personu kreditoram par ļaunu, ir prezumējama šīs saistītās personas ļaunprātīga rīcība, t. i. jāpieņem, ka šī persona zināja par parādnieka nolūku nodarīt ar darījuma noslēgšanu zaudējumu saviem kreditoriem, ciktāl tā nepierāda pretējo.
25.11.2020.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-41/2020 un senatoru Intara Bistera, Andas Briedes un Mārītes Zāģeres atsevišķās domas
Puses pieaicinātā tiesību zinātnieka sagatavots atzinums par strīda apstākļu juridiskās kvalifikācijas jautājumiem nav atzīstams par tiesību palīgavotu, kā arī nav atzīstams par pierādījumu Civilprocesa likuma 92. panta izpratnē.
20.08.2019.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-605/2019
Darba likuma 29. panta pirmajā daļā un devītajā daļā norādītās atšķirīgās attieksmes aizliegums ietilpst vienlīdzības principa tvērumā. Minētajās normās vienlīdzības princips konkretizēts kontekstā ar objektīvi atšķirīgu pazīmi, kura, izņemot noteiktus gadījumus, nedrīkst veidot pamatu atšķirīgai attieksmei.
20.08.2019.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-605/2019
Ja darba tiesisko attiecību strīds izriet no darbinieka privāto dzīvi būtiski ietekmējoša vai ar privātās dzīves apstākļiem saistīta darba devēja lēmuma, tas ietilpst „privātās dzīves” tvērumā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. panta izpratnē. Darbiniekam jānorāda uz negatīvajām sekām privātās dzīves jomā, kas viņam radušās, un jāpierāda, ka darba devēja pielietotā līdzekļa (piemēram, atlaišana, pazemināšana amatā, darba algas samazināšana u.tml.) ietekme uz darbinieka privāto dzīvi ir bijusi būtiska.
Ja advokāts kā personas pilnvarnieks veicis konkrētas darbības juridiskās palīdzības sniegšanas ietvarā, tad viņam šo darbību apjoms un kvalitāte ir jāpierāda un saskaņā ar Civillikuma 2305.pantu jāsniedz pilnvarotājam norēķins par uzdevuma izpildīšanu.
20.06.2019.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-226/2019
Apstākļos, kad peļņu nenesošs darījums ietilpst darījumu ķēdē vienota biznesa plāna ietvaros, kas kopumā realizējies sekmīgi – gūstot peļņu, Komerclikuma 169.panta otrās daļas piemērošanai nav pamata, jo zaudējumu nodarīšana minētās normas izpratnē nav konstatējama.
30.04.2019.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-175/2019
Īrnieka un izīrētāja tiesiskās attiecības reglamentē likums „Par dzīvojamo telpu īri’ un noslēgtais īres līgums. Šo subjektu attiecībām Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likums un uz šā likuma pamata izdotie normatīvie akti nav piemērojami.
Nav pamatoti līdztekus likuma „Par dzīvojamo telpu īri” kārtībā noteiktajai īres maksai iekasēt papildu maksājumu uz tā pamata, ka tas pēc pazīmēm atbilst kādai no īres maksu veidojošām pozīcijām.
28.12.2018.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-217/2018
1. Gadījumā, kad autortiesību pārkāpējs bez atļaujas izmanto kolektīvā pārvaldījuma organizācijas pārstāvētos autortiesību subjektu darbus, lai gan šīs organizācijas izsniegtas licences ir brīvi pieejamas, licences maksas lielums parasti nosakāms atbilstoši šīs organizācijas iepriekš noteiktajām un faktiski piemērotajām atlīdzības likmēm (tarifam).
Ja tarifs ir noteikts jau pirms pārkāpuma izdarīšanas (vai noteikts vēlāk ar pārkāpumu nesaistītu iemeslu dēļ) un tarifs ticis piemērots, lai noteiktu maksājamo atlīdzību attiecībās ar likumīgiem darbu izmantotājiem, pārkāpēja ieruna par tarifa neatbilstību taisnīgas atlīdzības kritērijiem nav ņemama vērā.
2. Gadījumā, kad attiecībā uz konkrēto izmantojumu kolektīvā pārvaldījuma organizācija nav apstiprinājusi un publiskojusi atlīdzības likmes (tarifu), kolektīvā pārvaldījuma organizācija var lūgt ar vai bez izmaiņām piemērot tarifu par līdzīgu izmantojumu.
Šādā gadījumā, ja ir atbilstoša ieruna no tiesību pārkāpēja puses, tiesai jāpārbauda, vai kolektīvā pārvaldījuma organizācijas norādītais tarifs, ko tā ir piemērojusi, aprēķinot zaudējumus pēc licences maksas metodes, ir tarifs par tādu izmantojumu, kas pēc sava veida un darbu izmantošanas intensitātes pazīmēm ir visvairāk un pietiekami līdzīgs strīdus izmantojuma atbilstošajām pazīmēm.
Ja zaudējumu atlīdzības apmērs tiek noteikts, piemērojot kolektīvā pārvaldījuma organizācijas noteiktu tarifu par līdzīgu izmantojumu, tad autortiesību pārkāpējs var celt ierunu par attiecīgās līdzības nepietiekamību, bet par tarifa neatbilstību taisnīgas atlīdzības noteikšanas kritērijiem – tikai tādā pašā gadījumā, kā piemērojot konkrētajam izmantojumam tieši noteiktu tarifu.
28.12.2018.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-217/2018
Ja autortiesību vai blakustiesību subjektu tiesību individuālā pārvaldījuma īstenošana nav iespējama vai ir apgrūtināta, kā arī nebūtu pamatoti sagaidīt, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācija varēs pierādīt precīzu tās pārstāvēto tiesību subjektu darbu vai blakustiesību objektu izmantojuma apjomu, ir pieņemams, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kura pārstāv ļoti plašu attiecīgā Latvijas un pasaules repertuāra daļu, ir tiesīga pārstāvēt attiecīgās tiesības uz visiem darbiem vai blakustiesību objektiem, kuri tikuši izmantoti.
Šo prezumpciju darbu vai blakustiesību objektu izmantotājs var apgāzt, ja viņš pierāda, ka ir izmantojis darbus vai blakustiesību objektus, kurus nepārstāv attiecīgā kolektīvā pārvaldījuma organizācija, tādā apjomā, kas rada pamatotas šaubas par kolektīvā pārvaldījuma organizācijas pārstāvētā repertuāra izmantojuma ļoti plašo raksturu. Tāpat šo prezumpciju var apgāzt, pierādot, ka nav izpildījies kāds no pārējiem tās piemērošanas priekšnoteikumiem.
11.10.2018.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-215/2018
Pretprasības celšana nav priekšnoteikums, lai aizstāvētos pret prasību par divpusēja līguma izpildi. Pietiek ar līguma neizpildīšanas iebilduma celšanu.
19.02.2018.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-7/2018
Par simulatīvu kvalificējams tāds darījums, aiz kura apslēpts cits – līdzēju patiesi gribētais un likumā regulētais - līguma tips (Civillikuma 1439. pants). Šis gribētais līgums paliek spēkā, ja vien tas nav noslēgts ar mērķi pievilt trešo personu vai apiet likumu. Ja tādu simulatīvu darījumu, kas neskar trešo personu intereses, līdzēji noslēguši, brīvi izteicot savu gribu, tad nav iedomājama tāda situācija, kad šāds darījums varētu tikt atzīts par spēkā neesošu pēc vienas saistītās puses prasījuma.
Turpretī šķietama jeb fiktīva darījuma gadījumā griba izteikta tikai izskata pēc, tad tai nav nekādu tiesisku seku, izņemot trešās personas prettiesīga maldinājuma gadījumus (Civillikuma 1438.pants). Līdz ar to, ja griba izteikta izskata pēc, kas nozīmē, ka gribas faktiski nav, tad šādas gribas trūkums nevar radīt tiesiskas sekas, tāpēc šķietams darījums ir nederīgs jeb absolūti spēkā neesošs no noslēgšanas brīža.
09.01.2017.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-461/2017
No Civilprocesa likuma 96. panta trešās daļas izriet, ka tiesai, kas izskata lietu par personas civiltiesisko atbildību, likumīgā spēkā stājies spriedums krimināllietā ir saistošs (obligāts) noteiktā ietvarā, proti, vienīgi jautājumā par to, vai noziedzīga darbība (bezdarbība) notikusi un vai to izdarījusi (pieļāvusi) tā pati persona. Tāpēc prasītāja atzīšana par nevainīgu inkriminētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā automātiski neizslēdz iespēju civilprocesa ietvaros konstatēt prettiesiskumu prasītāja rīcībā, pildot darba līgumā noteiktos darba pienākumus.
30.10.2015.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-229/2015
1. Pamats Konvencijas par kravu starptautisko autopārvadājumu līgumu (CMR Konvencijas) piemērošanai ir tiesas Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā (novērtējot lietas dalībnieku paskaidrojumus un pierādījumus) konstatēta tāda autopārvadājuma līguma esamība, kurā noteiktās kravas nosūtīšanas un saņemšanas vietas atrodas divās dažādās valstīs. CMR Konvencija nav piemērojama ekspedīcijas līgumam, kā arī transporta operācijai. Kad pārvadāšanu veic uz vairāku līgumu pamata, no kuriem katrs attiecas uz kādu ceļojuma daļu, CMR Konvencija ir piemērojama tikai tām ceļojuma daļām, kuras pašas atbilst CMR prasībām attiecībā uz teritoriālo piemērošanas jomu (CMR Konvencijas 1.pants, Commentary on the Convention of 19 May 1956 on the Contract of the International Carriage of Goods by Road (CMR) 21. un 48.punkts).
2. Lai gan parastos gadījumos pavadzīmes trūkums neietekmē pārvadājuma līguma esamību (CMR Konvencijas 4.pants), situācija ir citāda secīgu pārvadātāju gadījumā, kad pavadzīme ir obligāts priekšnoteikums tam, lai pārvadātājs kļūtu par šāda līguma dalībnieku (CMR Konvencijas 34.pants).
3. Pārvadātāja pienākums, pieņemot kravu, ir pārbaudīt kravu un tās iepakojumu un fiksēt bojājumu, ja tāds konstatēts. Ja pavadzīme nesatur īpašus pārvadātāja iebildumus, tiek pieņemts, kamēr nav pierādīts pretējais, ka kravas un tās iesaiņojuma ārējais izskats kravas pieņemšanas brīdī ir bijis labs (CMR Konvencijas 8.panta 1.punkts, 9.panta 2.punkts, Autopārvadājumu likuma 12.panta trešā daļa).
29.05.2014.
Civillietu departamenta lēmums lietā Nr. SKC-2247/2014
Civilprocesa likums nenoteic administratīvo tiesu nolēmumu prejudicialitāti civillietās, tādēļ, apturot tiesvedību atbilstoši Civilprocesa likuma 214.panta 5.punktam, svarīgi ir noskaidrot un izvērtēt, vai administratīvajā tiesā ierosinātās lietas iznākums var ietekmēt civiltiesiska strīda izspriešanu.
15.01.2014.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-101/2014
Maksātnespējas procesā kreditoru interešu aizsardzība īstenojama ciešā kopsakarā ar citiem Latvijas Republikas Satversmē un Civilprocesa likumā nostiprinātiem uzdevumiem, tostarp ikviena tiesību subjekta tiesību un taisnīguma principa stingru ievērošanu. Maksātnespējas administratora, kas darbojas attiecīgas komercsabiedrības vārdā, prasības pret tās valdes locekli ir izskatāmas, ievērojot sacīkstes principu tāpat kā citās civillietās un attiecīgi ievērojot abu pušu tiesības un intereses.
Komerclikuma 169.pantā nostiprināta valdes locekļa vainojamības prezumpcija, kuras atspēkošana ir valdes locekļa pienākums. Taču, lai sāktu darboties minētā prezumpcija, kas pierādīšanas pienākumu pārliek no prasītāja (administratora) uz atbildētāju (valdes locekli), prasītājam nepieciešams pierādīt zaudējumu esamību atbilstoši sacīkstes principam un vispārējiem Civilprocesa likuma noteikumiem, kas regulē pierādījumu iesniegšanu. Prezumpciju paplašinoša piemērošana var novest pie viena procesa dalībnieka likumisko interešu nopietna aizskāruma.
26.11.2014.
Civillietu departamenta lēmums lietā Nr. SPC-30/2014
Lai personu kā komercpilnvarnieku atzītu par ieinteresēto personu, pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 72.panta pirmās daļas 2.punktu, ar vienpusēji izdotas komercpilnvaras faktu nepietiek - ir nepieciešams konstatēt, ka starp pusēm noslēgts pilnvarojuma līgums.
21.05.2014.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-26/2014
Pilnvarojot mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizāciju par savu tiesību īstenotāju, autors nodod tai izņēmuma tiesības uz savu radošo darbu licencēšanu, kuras obligāts elements ir atbilstīgas atlīdzības noteikšana.
Vienotu tarifu, pēc kuriem tiek aprēķināta licences maksa jeb atlīdzība, noteikšana ir efektīvs un piemērots līdzeklis vienlīdzīgas attieksmes pret visiem autoru darbu izmantotājiem nodrošināšanai, tomēr tiem ir priekšlikuma juridiskā daba un darbu izmantotājiem tarifi nav saistoši līdz brīdim, kad puses par tiem ir vienojušās vai kad atlīdzības lielumu ir noteikusi tiesa (Autortiesību likuma 41.panta pirmā un trešā daļa).
Vienošanās procesā (Autortiesību likuma 41.panta pirmā daļa) mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijai būtu jācenšas sniegt sarunu partneriem pēc iespējas plašāku informāciju, tostarp par tarifu veidošanas mehānismu, neaprobežojoties ar apgalvojumiem par noteikto tarifu atbilstību Starptautiskās autoru un komponistu biedrības konfederācijas (CISAC) izstrādātajiem pamatprincipiem.
Pēc tiesas ieskata izšķirot mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas un autoru darbu izmantotāju strīdu par licences maksu (Autortiesību likuma 41.panta trešā daļa), tiesai ne tikai jānoteic atlīdzības lielums,bet arī jāpamato, kādēļ tā piespriesto atlīdzību uzskatījusi par taisnīgu. Turklāt sprieduma pamatojumam jāatklāj, ka tiesa izvērtējusi visus apstākļus, kuriem ir nozīme lietā, un nav balstījusies uz subjektīviem, bet gan racionāliem juridiskiem apsvērumiem.
31.05.2013.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-1563/2013
Pēc vispārēja noteikuma prasītājam nav jāpierāda viņa tiesību aizskāruma fakts, ja tas izpaudies no atbildētāja puses negatīvi, kaut gan atbildētāja pienākumiem pret prasītāju vajadzēja izpausties pozitīvi. Respektīvi, ja prasītājs apstrīdējis darba devēja veikto darbinieku nostrādātā laika uzskaiti un tai atbilstošu algas aprēķinu, kā arī iesniedzis pierādījumus, kuri dod pamatu apšaubīt darba devējas veiktās uzskaites pamatotību, tad atbildētājai, ievērojot Civilprocesa likuma 93.panta pirmo daļu, Darba likuma 62.panta pirmās un otrās daļas noteikumus, ir pienākums pierādīt, ka darbinieka nostrādātā laika uzskaite un aprēķinātā darba alga atbilst faktiski nostrādātajam darba laikam.
28.02.2013.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-812/2013
Ar izsoli, kas minēta Civillikuma 1380.panta otrajā daļā, ir jāsaprot tāda izsole, par kuru ir taisīts tiesas nolēmums (piespiedu izsole, labprātīga izsole tiesas ceļā), nevis lietas īpašnieka privātā kārtībā rīkota izsole, kuras ietvaros tiesu nolēmumi netiek prasīti un nav arī paredzēti.
25.11.2013.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-616/2013
Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 40.panta (pašlaik – 41.pants) otrās daļas 2.punkta norma ir tulkojama, vadoties tieši no izmaksāto līdzekļu atgūšanas mērķa, atzīstot, ka šīs normas sastāvs ir realizējies, kad zaudējumi ir piedzīti no transportlīdzekļa īpašnieka, kurš nav apdrošinājis savu civiltiesisko atbildību, vai tā tiesīgā lietotāja. Šajā normā lietotais saiklis „vai” izslēdz zaudējumu piedziņu no otra subjekta, kad tos jau ir sedzis pirmais.
28.12.2012.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-1594/2012
Apelācijas instances tiesa atbilstoši Civilprocesa likuma 432.panta piektajai daļai var pievienoties pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai vienīgi tad, ja tās spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams.
Apelācijas sūdzībā izvirzītie iebildumi sprieduma pamatojumam un norādījumi par procesuālo tiesību normu pārkāpumiem ir jāizvērtē apelācijas instances tiesā un argumentēti vai nu jāapstiprina vai jānoraida tās spriedumā.
Apelācijas instances tiesas spriedumā nav niansēs jāatspoguļo (jāpārraksta) apelācijas sūdzības saturs, bet atbilstoši celtās prasības priekšmetam un pamatam jānorāda uz tajā iekļautajiem lietas izskatīšanai būtiskajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem.
28.11.2012.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-392/2012
1. Atbilstoši Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas (OCTA) likuma 39.pantam un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvām procenti no apdrošināšanas sabiedrības neizmaksātās apdrošināšanas atlīdzības maksājami līdz atteikuma lēmuma pieņemšanas, nevis pirmās instances tiesas sēdes dienai.
2. Gadījumā, ja prasība celta par zaudējumiem, kas radušies apdrošinātāja vainojamas rīcības dēļ, neizmaksājot apdrošināšanas atlīdzību, saistot šo nepamatoto atteikumu ar papildu zaudējumiem, ko neaptver OCTA likums, civiltiesiskās atbildības pienākums apdrošinātājam iestājas, pamatojoties uz vispārīgo tiesību normu – Civillikuma 1779.pantu.
05.09.2012.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-366/2012
Ja ir iestājies apdrošināšanas gadījums un ir pieņemts lēmums par apdrošināšanas atlīdzības izmaksu, bet tiek kavēta šīs apdrošināšanas izmaksa, tad apdrošinājuma ņēmējs vienlaikus ar apdrošināšanas atlīdzības piedziņas prasījumu ir tiesīgs prasīt likumisko nokavējuma procentu piedziņu.
Savukārt ja pastāv strīds par apdrošināšanas atlīdzības pamatojumu un nav pieņemts lēmums par apdrošināšanas atlīdzības izmaksu, tad atteikumu šo atlīdzību izmaksāt nevar kvalificēt kā parādu, kaut arī tiesa vēlāk atzinusi, ka apdrošinājuma gadījums tomēr iestājies. Citiem vārdiem, ja pastāv strīds par pašu apdrošināšanas atlīdzības pamatojumu, tad nav pamata piedzīt likumiskos procentus par apdrošināšanas atlīdzības izmaksas kavējumu.
07.03.2012.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-115/2012
Galvojuma un solidārām saistībām ir procesuāla līdzība, t.i., prasījumu var vērst gan pret galvinieku, gan parādnieku, taču no materiālo tiesību viedokļa atšķirība ir būtiska: solidāri saistītie nes atbildību, ko vēlāk dala savā starpā, turpretim galvojumā galvinieks pilda akcesoru saistību, kas ļauj lietot regresa prasību pilnā apmērā.
22.02.2012.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-76/2012
Tiesai iesniegti materiāli pierādījumu juridisko statusu iegūst pēc tam, kad, uzklausot visu lietas dalībnieku viedokļus, tiesa izlēmusi jautājumu par to pieņemšanu, vadoties no pierādījumu attiecināmības un pieļaujamības kritērija.
Lēmuma neesamība par pierādījumu pievienošanu lietas materiāliem pati par sevi nenozīmē sprieduma a priori atzīšanu par tiesiskuma prasībai neatbilstošu – būtiskākais ir tas, vai iesniegtie pierādījumi lietas dalībniekiem ir bijuši pieejami un vai viņiem ir bijusi iespēja tos vērtēt un par tiem izteikties tiesas procesa laikā, realizējot Civilprocesa likuma 74.panta otrajā daļā paredzētās procesuālās tiesības.
09.05.2012.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-41/2012
1. Zemes īpašnieka tiesības brīvi rīkoties ar savu īpašumu speciālās tiesību normas (likuma „Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību” 14.panta pirmā daļa, likuma „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 12.panta pirmās daļas 2.punkta piezīme) ierobežo situācijās, ja uz šā zemes īpašuma atrodas citai personai piederošs ēkas īpašums.
2. Tiesiskais stāvoklis, kad zeme aizsargājamās teritorijās ir privātpersonas īpašums vai uz tās atrodas ēka – kultūras piemineklis, pamatojoties uz Civillikuma 1036.pantu, kvalificējama kā īpašuma likumisks publiski tiesisks aprobežojums. Likuma „Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 3., 8. un 11.pantā uzskaitītieīpašuma lietošanas tiesību aprobežojumiattiecas uz to, ka īpašniekam jāatturas no zināmām lietošanas un rīcības ar ēku īpašumu tiesībām, bet nenosaka viņiem pienākumu samierināties ar tādu stāvokli, kad minētās tiesības izlieto citi.
23.11.2011.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-377/2011 (JUDIKATŪRAS MAIŅA)
Apelācijas instances tiesa, konstatējot, ka kvītis par juridiskās palīdzības sniegšanu prasītājai ir izrakstījis nevis zvērināts advokāts, bet gan juristu asociācijas pārstāvis, pamatoti noraidījusi prasījumu par izdevumu juridiskās palīdzības samaksai piedziņu.
28.09.2011.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-266/2011
1. Ar Kooperatīvo sabiedrību likuma 18.panta piektās daļas normu, nosakot, ka biedra tiesības un pienākumi ir spēkā ar brīdi, kad valde pieņēmusi lēmumu par viņa uzņemšanu kooperatīvajā sabiedrībā, valdes lēmumam ir piešķirts kooperatīva biedra statusu nodibinošs spēks.
2. Kooperatīvo sabiedrību likuma 18.panta piektās daļas otrajā teikumā noteiktais viena mēneša termiņš attiecas uz maksājumu izdarīšanu, bet neattiecas uz biedru kopsapulces (pilnvaroto sapulces) sasaukšanu.
3. Valdes lēmums par biedra uzņemšanu ir atzīstams par spēkā neesošu, ja biedru kopsapulce (pilnvaroto sapulce) to ir izvērtējusi un nav apstiprinājusi. Tādējādi, lai attiecībā uz konkrēto kooperatīvās sabiedrības biedru valdes lēmumu par uzņemšanu atzītu par spēkā neesošu, ir jābūt negatīvam kopsapulces (pilnvaroto sapulces) balsojumam.
11.05.2011.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-198/2011
1. Ja apelācijas sūdzībā norādīts, ka spriedums tiek pārsūdzēts pilnā apjomā, apelācijas instances tiesai atbilstoši Civilprocesa likuma 426.panta otrajai daļai jāizskata visi tie prasījumi, kas izskatīti pirmās instances tiesā un par kuriem pirmās instances tiesa pieņēmusi spriedumu.
2. Ja kasācijas sūdzībā nav norādīti argumenti, kā tieši izpaudusies kādas materiālo tiesību normas piemērošanas vai iztulkošanas nepareizība un kā tas ietekmējis lietas izspriešanu, kas pēc būtības nozīmē, ka attiecīgajā daļā kasācijas sūdzība neatbilst Civilprocesa likuma 453.panta pirmās daļas 5.punktam, Senātam nav iespēju izvērtēt šādu neargumentētu apgalvojumu, kas ir pamats kasācijas sūdzības noraidīšanai šajā daļā.
3. Civilprocesa likuma 189.panta trešajā daļā noteiktais, ka spriedumam jābūt likumīgam un pamatotam, attiecas arī uz jautājumu par tiesāšanās izdevumu piedziņu. Ja spriedumā nav norādes uz likuma normām, pamatojoties uz kurām šie izdevumi no lietas dalībnieka ir piedzenami, un nav piedzenamās summas aprēķina, spriedumu daļā par tiesāšanās izdevumu piedziņu nevar atzīt par likumīgu un pamatotu.
26.01.2011.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-47/2011
1. Nosakot mantai laulāto kopīgas mantas statusu, atbilstoši Civillikuma 89.panta otrajai daļai svarīgi ir noskaidrot, vai strīdā esošais īpašums ir iegūts laulības laikā, t.i., laikā, kad puses ir bijušas patiesās laulāto attiecībās un viņiem ir bijusi kopīga saimniecība, un vai manta iegūta par abu laulāto līdzekļiem vai vismaz ar otra laulātā darbības palīdzību.
2. Ja strīdus īpašums iegādāts un reģistrēts uz viena laulātā vārda laikā, kad pušu laulība faktiski jau bija izirusi un laulātajiem nebija kopīgas saimniecības, laulātais, uz kura vārda īpašums nav reģistrēts, nevar pretendēt uz šo īpašumu, - viņam, pierādot savu līdzekļu ieguldījumu īpašuma iegādē, ir tiesības atprasīt ieguldīto līdzekļu atmaksāšanu.
3. Ja īpašums iegādāts laikā, kad pušu laulība nebija izirusi un pusēm bija saimniecība (pusēm bijušas patiesas laulāto attiecības), laulātajam, uz kura vārda īpašums nav reģistrēts, pretendējot uz īpašumu/tā daļu, jāpierāda vai nu savu līdzekļu ieguldījums īpašuma iegādē (kredīta maksājumu veikšanā u.c.), vai veikto darbību raksturs un apjoms, ar kuru palīdzību būtu sekmēta strīdus nekustamā īpašuma iegāde. Šaubu gadījumā jāpieņem, ka šī manta pieder abiem līdzīgās daļās (Civillikuma 89.panta otrā daļa).
12.01.2011.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-16/2011
Pierādījumi par to, ka pilnvarotājs ir devis papildu rīkojumus, kas salīdzinājumā ar izdoto pilnvaru ir paplašinājuši pilnvarnieka pilnvaras un viņa rīcības brīvību dotā uzdevuma izpildē, atbilstoši Civilprocesa likuma 93.panta pirmajai daļai ir jāpierāda pilnvarniekam.
12.01.2011.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-7/2011
Prasījuma priekšmets prasības tiesvedības kārtībā nevar būt ekspertīzes atzinuma anulēšana un tiesai nav tiesiska pamata izskatīt to kā patstāvīgu prasījumu. Eksperta atzinums ir viens no pierādīšanas līdzekļiem civilprocesā, ar kuru palīdzību tiesa nosaka tādu faktu esamību vai neesamību, kuriem ir nozīme lietas izspriešanā. Veicot pierādījumu novērtēšanu, tiesa atbilstoši Civilprocesa likuma 97.panta trešajai daļai spriedumā norāda, kādēļ tā vienam pierādījumam devusi priekšroku salīdzinājumā ar citu pierādījumu un atzinusi vienus faktus par pierādītiem, bet citus par nepierādītiem. No minētās likuma normas izriet, ka nekādas procesuāli tiesiskas darbības, bez to novērtēšanas, attiecībā uz pierādījumiem netiek veiktas (izņēmums-Civilprocesa likuma 178., 179.pants).
24.11.2010.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-233/2010
1.Likuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” 2.pants nosaka, ka zaudējumu atlīdzināšanas tiesiskais pamats ir attaisnojošs spriedums neatkarīgi no attaisnošanas motīviem, krimināllietas izbeigšana personu reabilitējošu apstākļu dēļ un administratīvā aresta atzīšana par nelikumīgu un administratīvās lietvedības izbeigšana. Minētais likums nav tiesiskais pamats prasījumam par atbilstīgu atlīdzinājumu nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā, kas radies tiesvedības procesā citos gadījumos.
2. Tāpat kā jebkura cilvēktiesību norma, arī Satversmes 92.panta trešajā teikumā ietvertā tiesību norma ir piemērojama tieši un nepastarpināti.
3. Neesot normatīvajam regulējumam par to, kas sakarā ar indivīda prasību pārstāv valsti kā atbildētāju, tiesai par šādu pārstāvi ir pamats akceptēt valsts institūciju, uz kuru varētu attiekties tiesas nolēmums. Sadarbības valsts pārvaldē ietvaros (Valsts pārvaldes iekārtas likuma 55.panta trešā daļa) iestāde var ierosināt citai iestādei sniegt tai atzinumu jautājumā, kas ietilpst atzinuma sniedzējas iestādes kompetencē.
4. Izšķirot strīdu par atlīdzinājumu nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā, tiesai jāizvērtē tiesvedībā pieļautais pārkāpums pamattiesību ievērošanas aspektā.
4. Izšķirot strīdu par atlīdzinājumu nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā, tiesai jāizvērtē tiesvedībā pieļautais pārkāpums pamattiesību ievērošanas aspektā.
28.01.2009.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-32/2009
Atbilstoši Civilprocesa likuma 193.panta piektajai daļai tiesai spriedumā jāizvērtē un juridiski jāpamato arī atbildētāju iebildumi pret celto prasību.
28.01.2009.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-25/2009
Prasītāja paskaidrojumi, kuri ietver ziņas par faktiem, uz kuriem pamatoti viņa prasījumi, atzīstami par pierādītiem tikai tad, ja tos apstiprina citi tiesas sēdē pārbaudīti un novērtēti pierādījumi.
14.01.2009.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-5/2009
Civillikuma 477.panta pirmajā daļā noteikts, ka testamentā ieceltam mantiniekam, ja tas negribētu vai kaut kāda iemesla dēļ nevarētu mantojumu pieņemt, testators var iecelt atvietotāju, kuru sauc par substitūtu. Šā panta otrajā daļā noteikts, ka testators var iecelt substitūtu pēc sava ieskata vai nu tikai vienam no šajā pantā norādītajiem gadījumiem, vai abiem; tomēr, ja rodas šaubas, jāpieņem, ka viņš domājis abus gadījumus, kaut arī būtu minējis tikai vienu.
29.10.2008.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-386/2008
1. Saskaņā ar Civillikuma 1838.pantu samaksa jāpierāda tam, kas to apgalvo. Samaksu var pierādīt ar visiem atļautiem pierādījuma līdzekļiem, bet sevišķi ar rakstisku apliecinājuma kvīti; samaksas saņēmējs nedrīkst attiekties to izdot parādniekam.
2. Atbilstoši Civillikuma 1838.pantam rakstveida apliecinājums var tikt atzīts par pārliecinošāku samaksas pierādījumu, tomēr Civillikums pieļauj arī jebkura cita pierādīšanas līdzekļa, tostarp liecinieku liecību izmantošanu samaksas pierādīšanai.
3. Lai ievērotu Civilprocesa likuma 10.pantā nostiprināto sacīkstes principu, atbildētājam jādod iespēja pierādīt savus iebildumus pret celto prasību. Noraidot lūgumu par liecinieku nopratināšanu, nav dota iespēja ar visiem atļautajiem pierādīšanas līdzekļiem aizstāvēties pret celto prasību, ar ko pārkāpti Civilprocesa likuma 9., 10. un 95.panta noteikumi.
11.06.2008.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-259/2008
1.Civiltiesiskā atbildība tiek attiecināta uz diviem atbildības veidiem – līgumisko un deliktatbildību. Līgumiskās atbildības pamats ir līgumpārkāpums (Civillikuma 1785.pants), turpretī deliktatbildības (ārpuslīgumiskās atbildības) pamats ir delikts – prettiesiska darbība vispār (Civillikuma 1784.pants).
2.Ja līgumiskās atbildības pamats izriet no pušu starpā noslēgtā telpu nomas līgumā ietvertā nosacījuma, ka nomnieks atbild par visu personu darbībām iznomātajā objektā, atbildība iestājas par zaudējumiem, ko nodarījušas trešās personas, lietojot nomas līguma objektu (Civillikuma 1785.pants).
3.Civillikuma 2129.pants, kas reglamentē nomas un īres līguma tiesiskās attiecības un nosaka, ka par zaudējumu, ko nodarījušas trešās personas, viena puse atbild otrai tikai tad, kad viņa pati, pretēji līgumam, devusi iespēju šo zaudējumu nodarīt, nav piemērojams, ja nomnieks ir uzņēmies atbildību par visu trešo personu darbībām iznomātajā objektā.
02.04.2008.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-143/2008
Sabiedrisko organizāciju vai nodibinājumu paziņojumiem, kas adresēti personīgi procesa dalībniekam kā Krievijas Federācijas pilsonim, nav jāatbilst Līguma starp Latvijas un Krievijas Federāciju par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām civilajās, ģimenes un krimināllietās 13.panta pirmajā daļā minētajiem līguma noteikumiem un tie saskaņā ar Civilprocesa likuma 92.,93.pantu uzskatāmi par rakstveida pierādījumiem lietā.
09.01.2008.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-9/2008
1. Izskatot prasību par apdrošināšanas atlīdzības piedziņu atbilstoši Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma noteikumiem, tiesa nedrīkst pierādījumus vērtēt tikai no administratīvā pārkāpuma aspekta. Saskaņā ar Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības likuma 31.panta pirmo un sesto daļu apdrošinātājam ir tiesība izvērtēt ceļu negadījuma apstākļus. Ja ceļu negadījumā iesaistītas divas vai vairākas personas, zaudējumi atlīdzināmi, ņemot vērā katras ceļu satiksmes negadījumā iesaistītās personas atbildības pakāpi (31.panta piektā daļa), vai, ja ceļu satiksmes negadījumu izraisījusi viena persona, bet par zaudējumu nodarīšanu vai to apmēru palielināšanu ir atbildīgas arī citas ceļu satiksmes negadījumā iesaistītās personas, zaudējumus atlīdzina, ņemot vērā ceļu satiksmes negadījumā iesaistīto personu atbildības pakāpi (31.panta sestā daļa).
2. Likuma „Par apdrošināšanas līgumu” 24.pants ir vispārēja norma attiecībā pret Sauszemes transporta līdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma speciālajām normām.
05.12.2007.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-796/2007
Tiesai pierādījumi jānovērtē pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz tiesas sēdē vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē gūtiem novērojumiem (Civilprocesa likuma 97.panta pirmā daļa
26.09.2007.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-635/2007
1. Eksperta brīdināšana tiesas sēdē pēc tam, kad ekspertīze bija pabeigta, nerada tiesiskas sekas, un tas atzīstams par procesuālo tiesību normu pārkāpumu (Civilprocesa likuma 122.panta sestā daļa).
2. Procesa dalībniekiem ir tiesības pieteikt noraidījumu ekspertam (Civilprocesa likuma 123.panta ceturtā daļa).
31.10.2007.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-546/2007
1. Piemērojot Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 31.panta pirmo daļu par zaudējumu atlīdzību, apdrošinātāji, kas apdrošinājuši ceļu satiksmes negadījumos iesaistīto transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesisko atbildību, ņemot vērā notikuma apstākļus un pamatojoties uz Valsts policijas sastādītajiem dokumentiem un pieņemtajiem lēmumiem, izvērtē un nosaka katras ceļu satiksmes negadījumā iesaistītās personas atbildību par nodarītajiem zaudējumiem.
2. Strīdā par personas tiesībām saņemt apdrošinājuma atlīdzību tiesai jālemj, vai atteikums izmaksāt apdrošināšanas atteikumu ir pamatots ar likumu un vai ir pierādīti apstākļi, uz kuriem pamatots atteikums.
01.11.2006.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-600/2006
1. Juridiskas personas rīcībspēja nav saistāma ar tādas fiziskas personas rīcībspēju, kura līgumu parakstījusi juridiskas personas vārdā, pamatojoties uz pilnvaru, kas izbeigusies. Šāds apstāklis nav pamats Civillikuma 1405.panta piemērošanai, jo pilnvarnieks likuma izpratnē nav uzskatāms par darījuma dalībnieku, no kura rīcībspējas būtu atkarīgs darījums.
2. Civillikuma 1432.panta norma liedz vēlāk ierobežot savu piekrišanu tam, kas klusējot vai noteikti izsakot savu piekrišanu apstiprināts, pieņemot pilnvarnieka darbību ar visām tās tiesiskajām sekām.
3. Pirkuma maksas pieņemšana un pārdotās mantas nodošana pircēja valdījumā liecina par darījuma apstiprināšanu (Civillikuma 1518.pants).
18.10.2006.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-561/2006
Kopīpašumā ietilpstoša būve, neceļot prasību par kopīpašuma dalīšanu un to nesadalot, nevar būt par patstāvīgu veselu un atsevišķu īpašuma tiesību priekšmetu, neatkarīgi no tā, kurš no kopīpašuma dalībniekiem ieguldījis līdzekļus tās celtniecībā, jo celtniecība pati par sevi neizbeidz kopīpašumu (Civillikuma 1067.panta pirmā daļa, 1084.pants).
06.09.2006.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-458/2006
Latvijas Republikas Patentu valdes Apelācijas padomes lēmums, kurš pārsūdzēts un nav stājies spēkā, nevar būt par pierādījumu, izskatot prasību par preču zīmes reģistrācijas atzīšanu par spēkā neesošu (Civilprocesa likuma 95.pants).
22.02.2006.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-108/2006
1. Norāde spriedumā, ka lietas materiālos ir pretrunīgi pierādījumi, nevar būt pamats prasības noraidīšanai. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 97.panta piekto daļu tiesai pierādījumi jāvērtē, norādot attiecīgus argumentus.
2. Konstatējot, ka prasītājs nav iesniedzis pierādījumus, tiesai, atbilstoši Civilprocesa likuma 93.panta ceturtajai daļai, par to jāpaziņo prasītājam un jānosaka termiņš pierādījumu iesniegšanai.
