30.09.2019.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-298/2019
1. Ievešana valdījumā var notikt gan kā īpašuma atbrīvošana (izlikšana), gan kā īpašuma stāvokļa fiksēšana. Ievešana valdījumā īrnieka tiesības neskar, jo ieguvējam ir saistošs noslēgtais dzīvojamās telpas īres līgums. Īrnieku patvarīga izlikšana no nekustamā īpašuma, kurā notiek ievešana valdījumā, nav pieļaujama. Tomēr, neskatoties uz īrnieku atrašanos nekustamajā īpašumā, tiesu izpildītājs var veikt darbības jaunā īpašnieka ievešanai nekustamā īpašuma valdījumā, piemēram, fiksēt telpu, mantu stāvokli u.tml., bet, neaizskarot īrnieku tiesības, lietot dzīvojamo telpu.
2. No Civilprocesa likuma 620.8panta pirmās daļas izriet, ka vienīgi tad, ja nekustamais īpašums atrodas kādas trešās personas, ne parādnieka, valdījumā, tās iesniegtā sūdzība par īpašuma (valdījuma) tiesībām uz lietu tiesību pamata ir pamats apturēt ievešanu valdījumā līdz sūdzības izskatīšanai. Strīds par īrnieka tiesībām nav strīds par valdījumu kā lietu tiesību, bet gan par saistībām, kas izriet no līgumiskajām attiecībām.
3. Ievešana nekustamā īpašuma valdījumā ir pietiekami sarežģīts civilprocesuāls izpildes līdzeklis. Bez tiesiskā regulējuma izskaidrošanas izpildes procesā iesaistītām personām, tām var nebūt pilnībā saprotama šā procesa būtība un sekas. Tādējādi zvērināta tiesu izpildītāja rīcība izpildes procesā iesaistītām personām neizskaidrojot tiesību institūta – ievešanas nekustamā īpašuma valdījumā – saturu un sekas, var tikt uzskatīts par ētikas normu pārkāpumu.
4. Tiesu izpildītāja kā tiesu varai piederīgas amatpersonas izvairīšanās no komunikācijas ar masu medijiem nevairo uzticību tiesu izpildītāju institūtam, un secīgi plašāk – tiesu varai – it īpaši par sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem. Ievešana nekustamā īpašuma valdījumā, pārkāpjot īrnieku tiesības, no īrnieku tiesību aizsardzības viedokļa uzskatāms par sabiedrībai nozīmīgu jautājumu. Tādējādi, izvairoties no komunikācijas ar masu mediju pārstāvjiem, tiesu izpildītājs ir pieļāvis ētikas normu pārkāpumu. Metodikas neesība šajā jomā neliedz zvērinātam tiesu izpildītājam kā tiesu varai piederīgajai personai sniegt sabiedrībai saprotamu informāciju pieļaujamības robežās par strīdīgiem un sabiedrībai nozīmīgiem prakses gadījumiem.
30.09.2019.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-298/2019
1. Tiesu izpildītāja disciplināratbildībai un tiesu izpildītāja darbību uzraudzībai civilprocesuālajā kārtībā ir atšķirīgi mērķi. Tāpat šo uzraudzību rezultātā pieņemtie lēmumi ir būtiski atšķirīgi. Vispārējās jurisdikcijas tiesa, izvērtējot tiesu izpildītāja veikto darbību un lēmumu izpildu lietā tiesiskumu, lemj par konkrēto darbību atcelšanu, atzīšanu par prettiesiskām, tādējādi pieņem tiesiski saistošu nolēmumu, kas tieši ietekmē izpildu lietu, tās turpmāko norisi. Tas ir, pilda tiesas spriešanas funkciju.
Savukārt tieslietu ministrs, vērtējot tiesu izpildītāja disciplināratbildību, nepieņem tiesiski saistošu lēmumu izpildu lietā civilprocesuālajā kārtībā (kā vispārējās jurisdikcijas tiesa), bet pieņem administratīvo aktu par tiesu izpildītāja amata pienākumu izpildes kvalitāti un tiesību normu, kā arī ētikas normu pārkāpuma gadījumā piemēro disciplinārsodu. Šāds tieslietu ministra lēmums skar tikai pašu tiesu izpildītāju.
2. Tiesu izpildītāja darbību uzraudzība civilprocesuālajā kārtībā un disciplināratbildība darbojas paralēli un neizslēdz viena otru. Tiesu izpildītāja darbību uzraudzība civilprocesuālajā kārtībā nav priekšnoteikums tiesu izpildītāja amata disciplināratbildībai. Tas ir, neatkarīgi no tā, vai tiesu izpildītāja darbības ir tikušas izvērtētas civilprocesuālajā kārtībā, Tiesu izpildītāju likums paredz iespēju tiesu izpildītāju saukt pie disciplināratbildības.
04.08.2017.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-860/2017
1. Gadījumā, ja par tiesu izpildītāja rīcību persona ir vērsusies vispārējās jurisdikcijas tiesā, minētā tiesa izvērtē tiesu izpildītāja darbību tiesiskumu, tostarp to atcelšanu. Tomēr zvērināta tiesu izpildītāja procesuālo lēmumu vai darbības atcelšana pati par sevi nevar būt pamats zvērināta tiesu izpildītāja disciplinārajai atbildībai, ja vien šis tiesu izpildītājs nav pieļāvis tīšu likuma pārkāpumu vai rupju neuzmanību. Līdz ar to iestāde tiesu izpildītāja disciplinārprocesā un pēc tam administratīvā tiesa, konstatējot, ka zvērināta tiesu izpildītāja darbības ar nolēmumu civillietā ir tikušas atzītas par prettiesiskām, kas iestādei un tiesai administratīvajā lietā ir saistoši, tālāk vērtē, vai konkrētās darbības ir pieļautas tīši vai aiz rupjas neuzmanības.
2. Tiesu izpildītāju likums neparedz rupjas neuzmanības legāldefinīciju. No citos normatīvajos aktos definētā izriet, ka rupja neuzmanība ir konstatējama gadījumā, ja persona ir apzinājusies savas rīcības nelabvēlīgo seku iestāšanās iespēju, bet vieglprātīgi paļāvusies, ka tās neiestāsies vai varēs novērst (pretstatā vieglai neuzmanībai, kas konstatējama gadījumā, ja persona nav paredzējusi savas rīcības nelabvēlīgo seku iestāšanās iespēju un nav vēlējusies šādu seku iestāšanos, kaut gan tās varēja paredzēt un bija jāparedz). Tātad rupjas neuzmanības gadījumā jāpastāv apstākļiem, kas liecina, ka persona ir apzinājusies savas rīcības un tās seku prettiesisko raksturu.
05.01.2012.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-34/2012
1.Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 3.punkts saprotams tā, ka ar nodokli netiek aplikti vienīgi tie ienākumi no noguldījumiem un depozītiem, kuru avots ir fiziskās personas personīgie līdzekļi.
2.Depozīta konts, kas atvērts uz zvērināta tiesu izpildītāja vārda, atbilstoši tiesu izpildītāja profesionālās darbības saturam kalpo vienīgi citu personu naudas līdzekļu glabāšanai. Šajā kontā nav glabājami tiesu izpildītāja naudas līdzekļi. Proti, naudas līdzekļi, kas tajā ieskaitīti no parādniekiem un tur glabājas līdz to atdošanai kreditoriem, nav uzskatāmi par tiesu izpildītāja naudas līdzekļiem. Tādējādi depozīta procenti, kas gūti no šā depozīta konta nav nošķirami no zvērināta tiesu izpildītāja darbības un nav aplūkojami kā depozīta ienākumi likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 3.punkta izpratnē.
11.03.2010.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-83/2010
1.Skaidras un noteiktas tiesību normas ir tiesību pamats un būtiska tiesiskas, demokrātiskas valsts sastāvdaļa. Prasība pēc tiesību normu saturiskās noteiktības nozīmē, ka tiesību normu regulējumā iekļautajam rīcības modelim vai rīcības aizliegumam jābūt pietiekami precīzam tā, lai tiesību normu adresāti atpazītu tiesības un varētu pakārtot savu rīcību tām.
2.Tiesu izpildītāju institūta būtība ir ātri, kvalitatīvi un efektīvi izpildīt tiesu un citu institūciju nolēmumus tā, kā to darītu atbildīga un kompetenta valsts amatpersona, tostarp ievērojot atklātību, datu aizsardzību, taisnīgu procedūru īstenošanu saprātīgā laikā un citus noteikumus, kuru pamatvērtība ir privātpersonas tiesību un tiesisko interešu ievērošana.
3. Lai padarītu izpildi vēl efektīvāku nekā tad, ja to veiktu valsts amatpersona, tiesu izpildītājam ir piešķirta plaša neatkarība tiesu izpildes jautājumos, tāpēc tiesu izpildītāja darbības ātrumam un kvalitātei ir jābūt pakāpi augstākai nekā, ja tos pašus pienākumus veiktu valsts amatpersonas.
31.01.2006.
Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-119/2006
1. Atbilstoši Tiesu izpildītāju likuma 83.panta otrajai daļai uzraudzību par zvērinātu tiesu izpildītāju amata darbībām rajona (pilsētas) tiesa veic civilprocesuālajā kārtībā. Tādējādi likumdevējs skaidrā tekstā (expresis verbis) ir noteicis, ka uzraudzība par zvērinātu tiesu izpildītāju amata darbībām tiek veikta civilprocesuālā, nevis administratīvā procesa kārtībā. Līdz ar to, pat atzīstot, ka zvērinātu tiesu izpildītāju darbība ir darbība publisko tiesību jomā, ievērojot Administratīvā procesa likuma 15.panta septītajā daļā ietvertās kolīziju normas nosacījumus, jāsecina, ka Administratīvā procesa likuma normas ir piemērojamas tikai tiktāl, ciktāl Tiesu izpildītāju likuma norma nenosaka citādi. Tādējādi nav nozīmes apstāklim, ka atbilstoši Tiesu izpildītāju likuma 5.pantam amata darbībā zvērināti tiesu izpildītāji ir pielīdzināti valsts amatpersonām.
2. Atbilstoši Satversmes 86.pantam tiesu var spriest tikai tie orgāni, kam šīs tiesības piešķir likums, un tikai likumā paredzētajā kārtībā. Ievērojot minēto, atzīstams, ka administratīvā tiesa, pieņemot izskatīšanai lietu, kas saskaņā ar tiesību normām ir pakļauta izskatīšanai civilprocesuālā kārtībā, pieļautu ne tikai lietu pakļautību regulējošo tiesību normu, bet arī minētā Satversmes panta un tiesiskuma principa pārkāpumu.
