2025. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-[A]/2025
Civilprocesa likuma 242. panta 3. punkts piemērojams ne vien laulības šķiršanas prasījumam, bet arī tādu tiesāšanās izdevumu sadalīšanai, kas saistīti ar citiem laulības šķiršanas lietā izspriežamajiem prasījumiem, ja tas pamatots ar laulības šķiršanas lietas īpatnībām. Šāda kārtība katrā ziņā ir attiecināma uz prasījumiem par aizgādības noteikšanu un saskarsmes tiesības izmantošanas kārtības noteikšanu, bet nav piemērojama Civilprocesa likuma 238. panta pirmajā daļā norādītajiem mantiskajiem prasījumiem.
Piemērojot Civilprocesa likuma 242. panta 3. punktu tiesāšanās izdevumu sadalīšanai laulības šķiršanas lietā, jāņem vērā taisnīguma un samērīguma principi. Lai noteiktu šiem principiem atbilstošu tiesāšanās izdevumu sadalījumu, tiesai jāizvērtē ne vien pušu mantiskais stāvoklis, bet arī citi apstākļi, proti, apstākļi, kas atklāj strīda būtību (piemēram, kura puse ir veicinājusi laulības iziršanu, neattaisnojami pārkāpusi pušu vienošanos par saskarsmes nodrošināšanu ar bērniem, izvirzījusi nepamatotus materiāltiesiskos prasījumus) un ar lietas izskatīšanu saistīti apstākļi (piemēram, kura no pusēm ir novilcinājusi tiesvedību, negodprātīgi izmantojusi savas procesuālās tiesības, nav ievērojusi sadarbības principu).
Attiecībā uz pušu mantiskā stāvokļa izvērtējumu ņemams vērā, ka pie līdzīgiem pušu ienākumiem tiesāšanās izdevumi sadalāmi starp pusēm līdzīgi, ja vien nav citu apstākļu, kas ir par pamatu tiesāšanās izdevumu atšķirīgam sadalījumam.
Ja laulības šķiršanas lietā puses par savu mantisko stāvokli ir izteikušās neskaidri vai tik vispārīgi, ka tiesa nevar to noteikt un savstarpēji salīdzināt tiesāšanās izdevumu taisnīgai sadalīšanai, tiesai jālūdz pusēm atbilstoši konkretizēt savus apgalvojumus par mantisko stāvokli.
Ja puse neapstrīd otras puses tiesas sēdē apgalvoto par tās ienākumu un nepieciešamo izdevumu apmēru, tiesa var pamatot savu vērtējumu ar šiem neapstrīdētajiem faktiem, ievērojot Civilprocesa likuma 96. panta piektajā daļā noteikto, ka pusei nav jāpierāda fakti, kurus šajā likumā noteiktajā kārtībā nav apstrīdējusi otra puse. Tomēr, ja, lemjot par tiesāšanās izdevumu sadali, tiesai ir radušās pamatotas šaubas, proti, tai nav pārliecības par puses apgalvojumu patiesumu, un tas varētu liegt tiesāšanās izdevumus sadalīt taisnīgi, tā, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 239. panta pirmo daļu, var pēc savas iniciatīvas pieprasīt no attiecīgās puses tādus pierādījumus, kas nepieciešami apgalvoto apstākļu nodibināšanai.
Tiesas atzinums par lietas sarežģītību nevar būt patvaļīgs, proti, lai palielinātu atlīdzināmo advokāta izdevumu apmēra robežas no vispārējā tiesību normā paredzētajiem uz tādām, kas noteiktas speciālajā tiesību normā, tiesai spriedumā jāpamato tas, kādēļ konkrētās lietas sarežģītības dēļ ir bijuši nepieciešami lielāki izdevumi tās efektīvai vešanai tiesā.
Laulības šķiršanas lietā vairāku no ģimenes tiesiskajām attiecībām izrietošu prasījumu esību var ņemt vērā kā vienu no kritērijiem, lai izvērtētu lietas sarežģītību, taču tas nevar būt patstāvīgs pamats, lai nodibinātu Civilprocesa likuma 44. panta pirmās daļas 1. punkta „e” apakšpunkta tiesību normas tiesiskā sastāva pazīmi, ka lieta ir sarežģīta.