30.6 nodaļa. LIETAS PAR ZAUDĒJUMU ATLĪDZINĀŠANU PAR KONKURENCES TIESĪBU PĀRKĀPUMIEM (250.65–250.70 pants)
17.12.2025. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-16/2025
Konkurences likuma pašreiz spēkā esošā 21. panta trešā daļa (ja pārkāpums izpaužas kā karteļa vienošanās, tiek prezumēts, ka pārkāpums radījis kaitējumu un tā rezultātā cena paaugstināta par 10 procentiem, ja vien netiek pierādīts pretēji) karteļa gadījumā paredz divas atspēkojamas prezumpcijas – kaitējuma prezumpciju un cenas 10 procentu paaugstinājuma prezumpciju. Šī ir materiālo tiesību norma, tādēļ tā nav piemērojama lietās, kurās pārkāpums izdarīts pirms šīs tiesību normas spēkā stāšanās, proti, pirms 2016. gada 15. jūnija.
Savukārt Konkurences likuma 21. panta pirmās daļas 2. teikums (ja konkurences tiesību [..] pārkāpuma radīto zaudējumu apmēru praktiski nav iespējams noteikt vai ir pārmērīgi grūti precīzi noteikt, tiesa nosaka zaudējumu apmēru, pamatojoties uz lietā esošajiem pierādījumiem), kas ir spēkā kopš 2017. gada 1. novembra, ir procesuālo tiesību norma, un tā ir piemērojama arī tajās lietās, kurās pārkāpums izdarīts pirms šīs normas spēkā stāšanās, bet prasība celta pēc šīs normas spēkā stāšanās.
Atbilstoši Konkurences likuma 21. pantam redakcijā, kas bija spēkā līdz 2016. gada 14. jūnijam, (persona, kura ir cietusi zaudējumus šā likuma pārkāpuma dēļ, ir tiesīga prasīt no pārkāpēja zaudējumu atlīdzību un likumiskos procentus; pēc prasītāja lūguma tiesa var noteikt zaudējumu atlīdzības apmēru pēc saviem ieskatiem) tiesai, lai piedzītu zaudējumu atlīdzību, bija jākonstatē visi trīs vispārīgie zaudējumu atlīdzināšanas priekšnoteikumi: prettiesiska rīcība, radītie zaudējumi (zaudējumu esība un to apmērs) un cēloņsakarība starp prettiesisko rīcību un zaudējumiem. Savukārt šī panta otrais teikums par to, ka pēc prasītāja lūguma tiesa var noteikt zaudējumu atlīdzības apmēru pēc sava ieskata, neatceļ iepriekšminētos trīs priekšnoteikumus, bet gan tikai atļauj tiesai noteikt aptuvenu zaudējumu apmēru tad, ja precīzu zaudējumu apmēru nav iespējams noteikt vai ir pārmērīgi grūti noteikt.
Zaudējumu nodarīšanas un zaudējumu apmēra pierādīšanas nasta ir prasītājam, un Konkurences likuma 21. panta otrais teikums paredzēja izņēmumu vienīgi attiecībā uz pierādīšanas standartu. Proti, gadījumos, kad prasītājs ir izdarījis visu saprātīgi iespējamo, lai pierādītu viņam nodarīto zaudējumu apmēru, tomēr precīzu zaudējumu apmēru ir neiespējami vai pārmērīgi grūti noteikt, tiesa pēc sava ieskata zaudējumu atlīdzības apmēru noteic nevis precīzu, izmantojot matemātiski precīzus aprēķinus, bet gan aptuvenu, izmantojot pēc iespējas tuvākās aplēses. Tomēr arī šādā gadījumā aptuveno aplēšu pamatā ir nevis lietas materiālos nebalstīti vispārīgi pieņēmumi, bet gan ar konkrēto pārkāpumu saistīti konkrēti apstākļi un uz konkrēto pārkāpumu attiecināmi un izskatāmajā lietā iesniegti un pārbaudīti pierādījumi.
Apstāklis, ka prasītājs prasības pieteikumā nav lūdzis atlīdzību noteikt pēc tiesas ieskata saskaņā ar Konkurences likuma 21. panta otro teikumu, neierobežo tiesu to darīt, ja tiesa konstatē, ka prasītājam nav izdevies pierādīt zaudējumu precīzu apmēru atbilstoši Konkurences likuma 21. panta pirmajam teikumam.
08.08.2025. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-7/2025
Izvērtējums par to, vai darījumā ietvertajam konkurences ierobežojumam piemērojams Konkurences likuma 11. panta pirmajā daļā noteiktais aizliegums ierobežot konkurenci, īstenojams trīs secīgos soļos:
1) vispirms izvērtējams, vai ar darījuma noteikumu, ar kuru tiek ierobežota viena vai vairāku darījuma dalībnieku komerciālā autonomija, tiek nodibināta galvenā saistība vai blakus saistība, kas tikai kalpo galvenajai saistībai, kura savukārt neietekmē vai veicina konkurenci;
2) ja ierobežojošais noteikums ir blakus saistība un galvenā saistība neietekmē vai veicina konkurenci, izvērtējams, vai tas ir objektīvi nepieciešams, lai izpildītu galveno saistību;
3) ja tiek secināts, ka darījuma noteikums ir nepieciešams, izvērtējams, vai tas ir samērīgs ar darījuma (galvenās saistības) mērķiem.
Konkurences ierobežojums ir objektīvi nepieciešams galvenās saistības izpildei tad, ja bez šāda ierobežojuma galvenās saistības īstenošana nebūtu iespējama. Fakts, ka galveno saistību būs grūtāk īstenot vai tas būs mazāk ienesīgi, ja attiecīgā ierobežojuma nebūs, nebūtu jāuzskata par tādu, kas šim ierobežojumam piešķir objektīvi nepieciešama ierobežojuma raksturu, kurš vajadzīgs, lai to varētu kvalificēt par blakus ierobežojumu. Izvērtējumam par to, vai ierobežojums ir objektīvi nepieciešams galvenās saistības izpildei, ir relatīvi vispārīgs un abstrakts raksturs, un tas nav jāpamato vienīgi ar faktu vērtējumu. Šāds izvērtējums var balstīties uz hipotētisku analīzi par to, kā galvenā saistība tiktu īstenota, ja attiecīgais ierobežojums nebūtu noteikts.
Izvērtējot ierobežojuma samērīgumu attiecībā pret galvenās saistības mērķiem, tiesai it īpaši ir jāpārbauda, vai nepastāvēja konkurenci mazāk ierobežojošs risinājums, ko darījuma puses būtu varējušas izmantot tā noslēgšanas brīdī, lai sasniegtu darījuma (galvenās saistības) mērķus. Lai izvērtētu ierobežojuma samērīgumu, tiesai jāizvērtē, vai minētais ierobežojums priekšmetiskajā, teritoriālajā vai laika ziņā nepārsniedz to, kas būtu objektīvi nepieciešams, lai galvenā saistība varētu tikt izpildīta.
Ja, izvērtējot strīdus ierobežojumu, tiesa secina, ka tas nav atzīstams par blakus ierobežojumu konkurences tiesību izpratnē, tad attiecīgais ierobežojums (attiecīgie līguma noteikumi) atzīstams par spēkā neesošu no tā noslēgšanas brīža, ja vien attiecīgā vienošanās netiek atzīta par spēkā esošu saskaņā ar Konkurences likuma 11. panta otro daļu. Pierādīšanas nasta attiecībā uz to, ka strīdus ierobežojums atbilst Konkurences likuma 11. panta otrās daļas prasībām, ir pusei, kas to apgalvo (sk. Konkurences likuma 11. panta 2.1 daļu).
28.12.2022. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-46/2022
Tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/104/ES par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem, darbības jomā ir vienīgi konkurences tiesību pārkāpumi, kas izpaužas kā aizliegtās vienošanās vai dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. un 102. panta izpratnē (Latvijas tiesībās – Konkurences likuma 11. un 13. panta izpratnē), nav pamata atzīt nedz minētās Direktīvas netiešo iedarbību, nedz jebkādu citu tās ietekmi uz tiesiskajām attiecībām, kas izriet no iespējama negodīgas konkurences aizlieguma pārkāpuma Konkurences likuma 18. panta izpratnē.
Aprēķinot tirgus dalībnieka, kura tiesības aizskartas, atrauto peļņu gadījumos, kad negodīgas konkurences aizlieguma pārkāpums izpaudies kā nepamatotu un šim dalībniekam nevajadzīgu darījumu noslēgšanas veicināšana cita tirgus dalībnieka labā, izmantojot aizskartā tirgus dalībnieka darbinieka saikni ar citu tirgus dalībnieku, nevar vienkārši pieņemt, ka tā atbilst pārkāpēja peļņai, kas gūta attiecīgo darījumu rezultātā. Izšķirīga nozīme ir tam, kādu peļņu, ņemot vērā ierasto lietu ritējumu vai arī īpašus apstākļus, ja tādi lietā nodibināti, gūtu tirgus dalībnieks, kura tiesības aizskartas, ja pārkāpjošās darbības, kuras lietā ir pienācīgi jākonstatē, nebūtu izdarītas.