03.03.2017.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-10/2017
Valsts policija ir valsts pārvaldes iestāde, kuras funkcija ir aizsargāt personas un sabiedrību no publiskās drošības un kārtības apdraudējumiem. Ar jēdzienu „publiskā drošība” saprotama visas objektīvo tiesību iekārtas (visas tiesību normas un to tiesiskās sekas, kas konkretizētas ar administratīvajiem aktiem) integritāte, valsts pārvaldes institūciju funkciju netraucēta izpilde, kā arī individuālās pamattiesības (cilvēka personiskums, cieņa, dzīvība, veselība, brīvība). Savukārt „publiskā kārtība” ir visu indivīda izturēšanās nerakstīto noteikumu kopums sabiedrībā, kuru ievērošana tiek sagaidīta un uzlūkota kā neatņemama sabiedrības dzīves daļa.
Atkarībā no apdraudējuma veida un rakstura policijai ir piešķirta rīcības brīvība vai arī tās nav. Krimināltiesiskajā jomā policijai nav rīcības brīvības uzsākt vai neuzsākt kriminālprocesu atkarībā no notikuma rakstura, ja vien tas atbilst noziedzīga nodarījuma pazīmēm Administratīvā pārkāpuma gadījumā, pat ja pārkāpums izdarīts, policijai ir piešķirta rīcības brīvība atkarībā no pārkāpuma nozīmīguma. Pārējos publiskās kārtības apdraudējuma gadījumos, saņemot ziņas par apdraudējumu (potenciālu vai jau notikušu), policijas turpmākā rīcība ir pakļauta pamatprincipiem – samērīgumam un rīcības brīvības pareizai izmantošanai. Šeit policijai jārīkojas, izvērtējot interešu aizskāruma intensitāti un nozīmīgumu.
Likuma „Par policiju” 9.pantā lietotais jēdziens „pasākums” aptver jebkuru policijas darbību, kura skar citu personu tiesības un vērsta uz mērķa sasniegšanu. Policija pasākumu izvēlē un pasākumu intensitātes noteikšanā ir saistīta ar samērīguma principu. Atbilstoši tam pasākumam ir jābūt: 1) nepieciešamam, 2) piemērotam, 3) vajadzīgam, 4) atbilstīgam jeb samērīgam.
Ja pastāv vairāku tiesisko interešu (vērtību) vienlaicīgs apdraudējums, policijai ir jānoteic aizskarto tiesisko interešu (vērtību) nozīmīgums un jāievēro apdraudējuma intensitāte un apdraudējuma tuvums (laikā), tomēr sīks, nenozīmīgs apdraudējums var palikt arī nenovērsts, ja tā novēršanai patērējamo resursu apjoms ir nesamērīgs ar apdraudējuma būtību. Līdz ar to policijai jārīkojas, izvērtējot interešu aizskāruma intensitāti un nozīmīgumu.
Sīki aizskārumi vai mantas bojājumi, mutvārdu apvainojumi, nelielas grūstīšanās konfrontācijas apstākļos nav pietiekamas, lai tie paši par sevi veidotu jau tādu publiskās kārtības aizskārumu, kas prasa policijas pienākumu iejaukties.
01.07.2013.
Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-524/2013 (JUDIKATŪRAS MAIŅA)
Atbilstoši vispārējiem tiesību principiem arī sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumi, kas nesasniedz robežvērtību un uz kuru organizēšanu likumi neattiecina detalizētas prasības, nevar būt patvaļīgi. Lai nodrošinātu efektīvu privātpersonu tiesību aizsardzību neatkarīgi no publiskā iepirkuma organizētāja, kā arī neatkarīgi no pretendenta piederības kādai Eiropas Savienības dalībvalstij vai iesaistītajām interesēm, sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju rīkotā iepirkumā, kas nesasniedz robežvērtību, var pēc analoģijas piemērot Publisko iepirkumu likuma 8.1pantā minēto tiesību aizsardzības mehānismu.
17.03.2010.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-237/2010
1.Tiesību normas noteic, ka Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu persona pilda līdz 50 gadu vecumam. Pēc šā vecuma sasniegšanas iestādei ir rīcības brīvība izlemt, vai un uz cik ilgu laiku attiecīgā persona var turpināt dienestu. Tādējādi noteikta vecuma sasniegšana ir apstāklis, kas pats par sevi dod iespēju dienesta attiecības izbeigt, ja vien iestāde nesaskata konkrētajā gadījumā pieļaujamību (personas spējas) un nepieciešamību dienesta attiecību turpināšanai.
2. Iestādes rīcības brīvība, izlemjot jautājumu par iespēju pagarināt Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta amatpersonas dienesta pildīšanas laiku, ir ļoti plaša. Proti, personas palikšana dienestā pēc 50 gadu vecuma ir atkarīga ne tikai no personas fiziskā stāvokļa un profesionālajām iemaņām, bet ir saistīta ar konkrētās personas nepieciešamību dienestam. Nepieciešamība dienestam ir atklātais tiesību jēdziens, kas iestādei ir jāpiepilda ar saturu. Proti, iestādei ir iespējas izvērtēt plašu apstākļu kopumu katrā konkrētā gadījumā, izsverot attiecīgās personas nepieciešamību attiecīgajā amatā, struktūrvienībā, kā arī iestādē vispār.
3. Ar tiesību normām iestādei piešķirta plaša rīcības brīvība nenozīmē iestādes tiesības pieņemt patvaļīgu lēmumu (patvaļas aizlieguma princips). Tādējādi, ja tiesa, vērtējot tādu iestāde lēmumu, kura izdošanai iestādei piešķirta plaša rīcības brīvība, secina, ka lietā konstatētie fakti ir pretrunā ar iestādes norādīto pamatojumu, tiesai var būt pamats atzinumam, ka iestādes lēmums bijis patvaļīgs. Tiesa nevar principiāli norobežoties no kontroles pār iestādes apsvērumu tiesiskumu tikai tāpēc, ka iestādes rīcības brīvība ir ļoti plaša.
22.03.2010.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-58/2010
1. Patvaļas aizlieguma princips pieprasa, lai valsts rīcībai būtu saprātīgs attaisnojums un lai ikviens varētu pārliecināties par šī attaisnojuma esamību. Tā kā valsts rīcības attaisnojums tiek atspoguļots pamatojumā, tad patvaļas aizlieguma princips ir cieši saistīts ar pamatojuma principu. Tiesai, pārbaudot iestādes lēmumu, ir jāvērtē, vai iestāde ir izvērtējusi visus jautājuma izšķiršanai būtiskos faktus un vai iestādes lēmuma pamatojumā norādītais ir balstīts uz ar šādiem faktiem un no tiem izrietošiem objektīviem un racionāliem juridiskiem apsvērumiem.
2. Tas, ka tiesā atbildētāja pusē nav bijusi pieaicināta tieši tā iestāde, kuras izdoto lēmumu pieteicējs pārsūdzējis, ne vienmēr būtu vērtējams kā būtisks procesuāls pārkāpums, kas pats par sevi ir pamats tiesas sprieduma atcelšanai. To, vai šāda tiesas rīcība varēja vai nevarēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas, jāizvērtē katrā konkrētā gadījumā.
15.03.2005.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-59/2005
1. Vērtējot procesuālo tiesību normu pārkāpumus un to ietekmi uz procesa rezultātu, ir jānoskaidro, vai šis pārkāpums varēja ietekmēt administratīvā akta saturu. Ja pārkāpums varēja to ietekmēt, tas uzskatāms par būtisku.
2. Ja procesuālais pārkāpums ir tik nozīmīgs, ka varēja ietekmēt administratīvā akta saturu, tiesa šādu administratīvo aktu var atcelt, nevērtējot materiālo tiesību normu ievērošanu.
3. Ja netika pārbaudīti argumenti, kas tieši bija attiecināmi uz konkrēto lietu un to pārbaude varēja izmainīt administratīvā akta saturu, vai vismaz to pārbaude netika atspoguļota iestādes lēmumā, šis pārkāpums ir uzskatāms par būtisku.
4. Ja netiek uzklausīti argumenti, kas attiecas uz lietu, tiek pārkāpts arī administratīvā akta pamatojuma princips, jo iestāde nepamato, kāpēc attiecīgie argumenti netiek ņemti vērā.
