Ievads
[1] Raksts ir veltīts tiesību aizskāruma kompensācijas principa jautājumam Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un tiesas judikatūrā, kā arī tiek mēģināts vilkt atsevišķas paralēles ar zaudējuma atlīdzības tiesību institūtu civiltiesībās un administratīvajās tiesībās Latvijā.
[2] Izejas punkts turpmākajai analīzei ir aksioma, ka viens no tiesisku valsti raksturojošiem principiem ir princips, ka ikviens tiesību aizskārums rada tiesības prasīt zaudējuma atlīdzību. Šajā rakstā netiks analizēts jautājums par tiesību esamību. Raksts balstīsies prezumpcijā, ka konkrēta tiesība tik tiešām ir noteikta vai nu nacionālā likumā vai starptautiskā normā. Tāpat arī raksts pieņem kā vispārzināmu dažādu tradīciju esamību Eiropas Padomes dalībvalstīs attiecībā uz tajās iedibinātajām zaudējuma atlīdzības noteikšanas sistēmām.
Tiesību aizskāruma kompensācijas princips Eiropas Cilvēktiesību konvencijā
Konvencijas 41. pants
[3] Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 41. pants regulē tiesības uz taisnīgu atlīdzību (just satisfaction) Konvencijas un tās protokolu pārkāpuma gadījumā. Šis pants nosaka:
„Ja Tiesa konstatē, ka ir noticis Konvencijas vai tās protokolu pārkāpums un ja attiecīgās Augstās Līgumslēdzējas puses iekšējās tiesību normas paredz tikai daļēju šī pārkāpuma seku novēršanu, Tiesa, ja nepieciešams, cietušajai pusei piešķir taisnīgu atlīdzību.”
[4] Ir trīs principiālas lietas, kas jāņem vērā, izprotot Konvencijas 41. pantu. Pirmām kārtām, Konvencija paredz valsts atbildību par Konvencijā un tās protokolos noteikto cilvēktiesību aizskārumu. No Konvencijas viedokļa valsts atbildība par kādu no Konvencijā garantēto tiesību pārkāpumiem ir zināmā mērā objektīva. Respektīvi, nav nepieciešams pierādīt valsts noziedzīgo nodomu jeb vainu (fault) klasiskā izpratnē, pārkāpjot Konvencijas normu. Pārkāpuma konstatēšanai ir nepieciešams pārkāpums kā objektīvs fakts un radītais zaudējums personai vai personu grupai, kā arī cēloniskais sakars starp minēto pārkāpumu un radīto zaudējumu šai personai vai personu grupai. Pārkāpuma konstatēšana gan var novest pie tā, ka tiek atrasta valsts iestāžu nolaidība, bezdarbība vai apzināta nelikumīga darbība, tomēr vainas elements nekur neparādās kā atsevišķs un nepieciešams elements atbildības konstatēšanai Konvencijas izpratnē.
[5] Valsts atbildības tiesību institūts, pēc kura ir modelēta Konvencijas piemērošana, lielā mērā ir tāds, kāds tas ir izveidojies starptautiskajās tiesībās. Līdz ar to tā izpratnei lieti noder ANO Starptautisko tiesību komisijas 2001. gadā pieņemtās normas „Par valstu atbildību sakarā ar starptautiska pārkāpuma veikšanu”. Jāpievērš uzmanība tam, ka atbilstoši 2. nodaļas normām līdzās klasiskajiem valsts varas pīlāriem ļoti plašs personu vai personu grupu loks var veikt darbības, ar kurām tiek pārkāptas valsts starptautiskās saistības un iestājas valsts starptautiskā atbildība. Līdz ar to nedz no starptautisko tiesību, nedz no Konvencijas viedokļa nacionālajās tiesībās esošajam dalījumam, piemēram, neatkarīgajās institūcijās, pakļautajās vai pārraudzībā esošajās institūcijās nav nekādas nozīmes. Persona, kas īsteno publiskas varas funkciju un pārkāpj Konvencijas normu, radīs problēmas valstij starptautiskajā līmenī. Tomēr ir jāpievērš uzmanība tam, ka atbilstoši Komisijas pantiem, lai rastos valsts atbildība, ir nepieciešams konstatēt valsts starptautiskās saistības pārkāpumu un to, ka šis pārkāpums ir attiecināms uz konkrētu valsti. Pienākums atlīdzināt zaudējumu rodas uzreiz. Atbilstoši Starptautisko tiesību komisijas viedoklim atbildības konstatēšanai nav nepieciešams, lai otrai valstij būtu radīts kāds zaudējums. Pilnīgi pietiek ar konkrētās saistības pārkāpumu. Kā var redzēt, starptautiskajās tiesībās atbildības izpratne ir objektīva. Varbūt varētu teikt, ka šādai valsts atbildības institūta izpratnei ir savi vēsturiski iemesli, ņemot vērā to, ka starptautiskās tiesības klasiski ir veidojušās līgumu formā starp divām valstīm. Līdz ar to var vilkt paralēles ar atbildības institūta izpratni līgumtiesībās. Vienlaicīgi ir nepieciešams konstatēt, ka Konvencija tomēr prasa, lai prasības iesniedzējs norāda sev nodarīto kaitējumu jeb, citiem vārdiem, to, ka prasītājs ir cietis no valsts veiktā Konvencijas normas pārkāpuma. Līdz ar to šeit parādās atšķirība starp vispārējām starptautisko tiesību normām un Konvencijas pieeju. Pretrunas gan šeit nav, jo tiek atzīts, ka starptautiskajās tiesībās ir dažāda rakstura speciālās normas un ka šīs normas var precizēt valsts atbildības modalitātes.
[6] Sākotnēji Konvencijas autori bija paredzējuši, ka Tiesa skatīs zaudējuma atlīdzības jautājumu tikai tad, ja nacionālā līmenī šāda atlīdzība nebūs pieejama vai būs pieejama tikai daļēji. Uz to norāda pats 41. panta teksts, kad tas runā par gadījumiem, kad „iekšējās tiesību normas paredz tikai daļēju šī pārkāpuma seku novēršanu”. Tomēr Tiesas prakse ir attīstījusies citādāk. Tiesnesis Malinverni to ir raksturojis tādējādi, ka kompensācijas piešķiršana no izņēmuma ir kļuvusi par normu. Manuprāt to var izskaidrot ar diviem galvenajiem iemesliem. Vispirms no procesa ekonomijas viedokļa Tiesai ir ērtāk kopā ar lietu izspriest arī kompensācijas apmēru. Tiesai, ņemot vērā tās noslogotību, būtu neprātīgi atlikt 41. panta jautājumu atsevišķa sprieduma taisīšanai. Papildus tam starptautiskajās tiesībās valstu atbildības jautājumā jau kopš Pastāvīgās starptautiskās tiesas laikiem ir nostiprinājies princips, ka starptautiskā pienākuma pārkāpuma konstatācija ir pamats valsts atbildībai un ka atbildības pamatforma ir restitutio in integrum jeb situācijas atjaunošana pēc iespējas tādā statusā, kāda tā bija, pirms tika veikts pārkāpums, vai atbilstošā monetārā izteiksmē. Šeit ir vērts gan norādīt uz to, ka ECT ir samērā izplatīts lēmums, ka Konvencijas pārkāpuma konstatācija ir pati par sevi atbilstoša pārkāpuma kompensācija. Šo rindu autores skatījumā šāda pieeja ir nepareiza gan no valstu atbildības tiesību institūta viedokļa starptautiskajās tiesībās, gan no vispārējā zaudējuma atlīdzības principa viedokļa, jo nodarītā zaudējuma izvērtēšana sākas brīdī, kad tiek konstatēts pārkāpuma fakts. Šāda konstatācija principā nevar aizstāt zaudējuma noteikšanu un tā atlīdzību.
Neskatoties uz šo repliku, globālajā 41. panta analīzē ir jānošķir divas lietas. Viens ir jautājums, vai ECT vienmēr un automātiski būtu jāizlemj kompensācija un vai nebūtu vērts noskaidrot, kādas ir nacionālas iespējas risināt tiesību pārkāpuma radīto zaudējuma atlīdzības jautājumu. Otrs ir jautājums par to, ka ECT, lemjot par zaudējuma atlīdzības apmēriem, būtu jāņem vērā šī principa mērķis - pēc iespējas atjaunot situāciju tādu, kāda tā bija, pirms pārkāpums tika veikts; princips, ko pati Tiesa ir atzinusi savā judikatūrā un attiecībā pret kuru pozīcija, ka pārkāpuma konstatēšana jau ir pietiekams zaudējuma atlīdzinājums, nonāk zināmā pretrunā.
Konvencijas 13. pants
[7] Vēl viens nepieciešamais elements pareizai taisnīgas atlīdzības principa izpratnei Konvencijas kontekstā ir tas, ka Konvencija, atšķirībā no citiem starptautiskajiem cilvēktiesību instrumentiem, nesatur neatkarīgu un visaptverošu tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību (right to a remedy). Konvencijas 13. pants runā tikai par Konvencijā garantēto tiesību efektīvu aizsardzību. Šāda Konvencijas autoru izvēle ir tikusi kritizēta, jo tā ierobežo Konvencijas efektivitāti dalībvalstu līmenī. Šāda panta redakcija rada grūtības dalībvalstīm. Līdzko Tiesa precizē vai paplašina Konvencijas substanciālo pantu robežas, var paplašināties arī 13. panta pienākuma robežas dalībvalstīm radīt efektīvus tiesību aizsardzības līdzekļus. Tādi līdzekļi varētu būt jau radīti, ja ir bijis nepieciešams nodrošināt efektīvu konstitucionālo tiesību aizsardzību, ja to apjoms nacionālā līmenī ir plašāks kā Konvencijā. Problēma ir tajā faktā, ka ir ļoti grūti paredzēt, kad un kādi tiesību aizsardzības līdzekļi būs nepieciešami, tiesai paplašinot savu kompetenci ratione materiae. Kā piemēru var ņemt Konvencijas 6. panta pirmo daļu un Tiesas šobrīd ļoti skaidro šī panta interpretāciju jautājumā par tiesvedības norisi saprātīgos termiņos. 6. pants tiešā tekstā nenosaka, ka tiesības uz taisnīgu tiesu sevī ietver lietas izskatīšanu sapratīgos termiņos. Tomēr, tā kā tā ir vispārzināma un acīmredzama patiesība, fakts, ka Tiesa šo principu „ielasīja” Konvencijas 6. pantā, bija pilnīgi dabisks. Taču kopš 2000. gada sprieduma lietā Kudla pret Poliju ir arī zināms, ka 13. pants prasa tādu mehānismu radīšanu nacionālā līmenī, kas ļauj vai nu paātrināt tiesas procesu, vai atlīdzināt ilgo procesu rezultātā radītos zaudējumus. Kopš šīs lietas Tiesai ir pavērusies iespēja vērtēt 13. panta kontekstā, vai dalībvalstīs ir iespējams prasīt kompensāciju par ieilgušu tiesvedības procesu. Tas ir jautājums, kas arī Latvijā vēl nav noregulēts un līdz ar to ir reāls risks zaudēt procesus ECT.
[8] Principam, ka tiesiskā valstī ir jābūt garantētām visu tiesību aizsardzības iespējām, ir vispārējs raksturs. Tas, ka Konvencijas 13. pants attiecas tikai uz Konvencijā un protokolos noteiktām tiesībām, ir Konvencijas sistēmas specifika, kā to arī parādīja lieta Zavoloka pret Latviju. Tas tomēr nekādā ziņā neatbrīvo tiesisku valsti no pienākuma garantēt saviem iedzīvotājiem viņu konstitucionālo tiesību aizsardzību. Savukārt jebkurš tiesību aizskārums sniedz pamatu prasīt zaudējuma atlīdzību, kā to arī nosaka Satversmes 92. pants. Kā zināms, zaudējums principā sevī ietver gan materiālos zaudējumus, gan morālo kaitējumu. Cits ir jautājums, vai prasītājs spēj pamatot gan vienu, gan otru pozīciju un kā tiesu instances skatās uz konkrēto situāciju. ECT pamatā visos Konvencijā noteikto tiesību pārkāpuma gadījumos, ja prasītājs ir prasījis arī morālo kaitējumu, ir gatava atzīt, ka cilvēka tiesību pārkāpums ir tik tiešām radījis zināmu morālo kaitējumu un piešķir noteiktu summu pēc saviem ieskatiem, balstoties uz pušu argumentiem. Tādējādi gan valsts darbība, gan bezdarbība, piemēram, privātuma vai dzīvības aizsardzībā, ja ir ticis konstatēts Konvencijas pārkāpuma fakts, noved pie tā, ka valsts maksā materiālos un/ vai morālos zaudējumus.
Piemērs un kompensācijas jautājuma risinājumi nacionālā līmenī
[9] Lai varētu vilkt paralēles starp Konvencijas zaudējuma atlīdzības principu un šā principa izpratni nacionālajās tiesībās, ir vērts apskatīt dažus piemērus. Iedomāsimies šādu situāciju: pilsētā notiek augsta līmeņa forums, tiek paredzētas plašas demonstrācijas, un kārtības uzturēšanai valsts norīko gan policiju, gan armiju, gan zemessardzi. Sadursmju rezultātā jauns policists nogalina kādu demonstrantu. Pēc izmeklēšanas tiek konstatēts, ka policists pielietoja letālu spēku pašaizsardzības nolūkos. Vai valsts ir pārkāpusi Konvencijas 2. pantu? Objektīvais fakts ir tas, ka ir zaudēta dzīvība un ka valsts darbinieks ir vainojams šajā nāvē. Tādējādi 2. pants varētu būt pārkāpts, ja vien uz šo gadījumu nav attiecināmi kādi no pantā minētajiem izņēmumiem. Pašaizsardzības arguments ir vērā ņemams, bet 2. pants prasa izmeklēšanas instancēm izvērtēt, kāpēc policists nonāca situācijā, kad bija nepieciešams pielietot letālu spēku, vai varēja šādu situāciju paredzēt un novērst un vai letāla spēka lietošana bija absolūti nepieciešama. Līdz ar to ir jānodibina, vai pārkāpums ir attaisnojams atbilstoši konkrētā Konvencijas pienākuma saturam. Ir svarīgi secināt, ka valsts atbildības noteikšanai nav nepieciešams konstatēt policista vainu atbilstoši krimināltiesību normām. Konvencija neprasa, lai policists šādā situācijā tiktu kriminālsodīts. Tādas normas Konvencijā nav. Ja tomēr ECT konstatēs, ka letāla spēka lietošana nebija absolūti nepieciešama konkrētajos apstākļos un ka izmeklēšana nav bijusi efektīva nacionālā līmenī, tad mirušā ģimenei (kas parasti ir prasītāji ECT šādās lietās) būs tiesības saņemt kompensāciju atbilstoši 41. panta noteikumiem.
[10] Jautājums, kas rodas nacionālo tiesību ietvaros, ir šāds: ja tiek konstatēti pārkāpumi ieroča lietošanā vai citi procedūras pārkāpumi, kas var novest tikai līdz policista disciplināratbildībai, vai ģimene varētu celt prasību pret Valsts policiju par morālā kaitējuma atlīdzību šādā situācijā? Ja tiek konstatēta policista vaina atbilstoši Krimināllikuma normām, tādā gadījumā, protams, ģimenes locekļiem ir acīmredzama tiesība uz nodarītā morālā kaitējuma atlīdzību. Latvijas tiesību sistēmā šis jautājums ir noregulēts, kā uz to arī pamatoti norādīja AT Senāts 2009. gada 16. decembra spriedumā lietā nr. SKC-579/2009. Ir vērts to Senāta sprieduma izcelt analīzi, kas attiecas uz tiesībām uz morālā kaitējuma atlīdzību līdz Civillikuma 1635. panta 2006. gada grozījumiem, norādot, ka Latvijas tiesību sistēma paredzēja tiesības uz morālā kaitējuma atlīdzību arī pirms 2006. gada, ņemot vērā gan tajā laikā darbojošās konstitucionālās normas, gan Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, kas Latvijā stājās spēkā 1997. gada 27. jūnijā. Tomēr, ja iestājas tikai policista disciplināratbildība, kas ir pietiekami reāls scenārijs gan 2. panta (tiesības uz dzīvību), gan citos gadījumos, kas saistīti ar policistu darbību, tad jautājums par morālā kaitējuma piedziņu Latvijas tiesību sistēmā, iespējams, nav tik viennozīmīgs.
[11] Tomēr atbilde uz šo jautājumu būtu meklējama. Atrodoties vēl arvien 2. panta ietvaros, ir vērts atzīmēt, ka ECT ir nošķīrusi materiālo un procesuālo tiesību uz dzīvību aspektus. Bieži ir gadījumi, kad Tiesa nekonstatē pārkāpumu materiālā aspektā, bet konstatē procesuālo pienākumu pārkāpumu no valsts puses, ja, piemēram, nāves apstākļu izmeklēšana nav bijusi adekvāta vai neatkarīga. Arī šādos gadījumos Tiesa piešķirs kompensāciju atbilstoši 41. panta noteikumiem. No šādas Tiesas pieejas var secināt, ka nacionālo tiesību līmenī būtu jābūt iespējām prasīt vismaz morālā kaitējuma atlīdzību administratīvā vai civilprocesa ietvaros, ja ir tikusi konstatēta policistu vai citu atbildīgu darbinieku (kā tas bija Talsu traģēdijas lietā) darbību nelikumība, par ko tie saukti gan tikai pie disciplināratbildības.
[12] Lai arī speciālais likums par valsts pārvaldes nodarīto zaudējumu atlīdzību beidzot tika pieņemts 2005. gadā, tomēr nepieciešams pakavēties arī pie Civillikuma. Daļēji tāpēc, ka morālā kaitējuma jautājums Civillikumā ir bijis samērā neskaidrs, un arī tāpēc, ka Senātam bija iespēja definēt savu nostāju nesen izspriestajā Talsu traģēdijas lietā. Tādējādi Civillikuma 1635. panta otrā daļa (pēc 2006. gada grozījumiem) runā par morālā kaitējuma atlīdzību noziedzīgu nodarījumu gadījumā.
„1635. panta otrā daļa. Ar morālo kaitējumu jāsaprot fiziskas vai garīgas ciešanas, kas izraisītas ar neatļautas darbības rezultātā nodarītu cietušā nemantisko tiesību vai nemantisko labumu aizskārumu. Atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu un sekas.
Ja šā panta otrajā daļā minētā neatļautā darbība izpaudusies kā noziedzīgs nodarījums pret personas dzīvību, veselību, tikumību, dzimumneaizskaramību, brīvību, godu, cieņu vai pret ģimeni, vai nepilngadīgo, pieņemams, ka cietušajam šādas darbības rezultātā ir nodarīts morālais kaitējums. Citos gadījumos morālais kaitējums cietušajam jāpierāda.”
[13] No panta formulējuma izriet, ka ir pamats prezumēt morālo kaitējumu tad, ja ir konstatēts konkrētais noziedzīgais nodarījums. Visos citos gadījumos morālais kaitējums ir jāpierāda. Šādā gadījumā ir nepieciešams parādīt, ka kaitējums ir radies neatļautas darbības rezultātā. Tādējādi gadījumos, kad ir iestājusies kriminālatbildība 1635. panta plaši definētajās lietu kategorijās un ja kriminālprocesa ietvaros nav ticis izskatīts jautājums par kompensāciju, tad civilprocess uz 1635. panta pamatiem ir konkrēts mehānisms tiesību uz morālā kaitējuma atlīdzību īstenošanai. Ja ir iestājusies tikai disciplināratbildība, tā tomēr var norādīt uz „neatļautu darbību” 1635. panta otrās daļas izpratnē. Tikai likumdevējs ir izvēlējies citu pierādījuma nastas mehānismu, kas šādā situācijā ir pilnīgi adekvāti. Protams, Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums, kas paredz tiesības prasīt zaudējuma atlīdzību par prettiesisku faktisko rīcību, arī var tikt piemērots tādā situācijā, kad policists ir veicis darbības, kas ir pretrunā speciālajām normām par ieroču lietošanu un kas ir novedis pie disciplināratbildības. Līdz ar to vietā ir jautājums, vai pieejamie radītā zaudējuma atlīdzības mehānismi Latvijā kopumā veido vienotu un visaptverošu sistēmu (skat. Secinājumus)?
[14] Pievēršoties nacionālo tiesu judikatūrai, vēlos salīdzināt divus nolēmumus. Augstākās tiesas Civillietu Senāts 2009. gada 16. decembra spriedumā lietā nr. SKC-579/2009 principā apmierināja civilprasību par morālā kaitējuma piedziņu no Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) sakarā ar Talsu traģēdijā bojā gājušā vecāku sūdzību. Senāts norādīja uz valsts atbildību šajos notikumos un nošķīra konkrēto lietu no kaitējuma piedziņas privātpersonu starpā. Kā var secināt no Senāta sprieduma aprakstošās daļas, civiltiesu skatījumā šajā lietā būtisks bija tas fakts, ka VUGD darbinieku vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā tika pierādīta, kā arī tas, ka nepastāvēja strīds starp pusēm par to, ka prasītājiem ir nodarīts morālais kaitējums. Divi principiālie iebildumi saistījās ar to, vai tiesai bija kompetence atbilstoši notikuma brīdī spēkā esošajām tiesību normām risināt morālā kaitējuma jautājumu, un vai bija pierādīta nepieciešamā vaina, lai iestātos civiltiesiskā atbildība.
No Konvencijas viedokļa, pat ja šādos gadījumos iestātos tikai atsevišķu darbinieku disciplināratbildība, valsts uzņemas atbildību par to, lai masu pasākumi būtu droši. Nevar, protams, pilnīgi izslēgt negadījumus, bet valstij ir vismaz jāspēj pierādīt, ka tā ir darījusi visu iespējamo, lai negadījumu risku samazinātu. Tādējādi Talsu traģēdijā cietušajiem ir tiesības saņemt zaudējuma atlīdzību situācijā, kad valsts nenodrošināja pasākuma drošību un bojā gāja cilvēki. AT Civillietu Senāts pareizi konstatēja, ka šiem cilvēkiem ir tiesības uz morālā kaitējuma atlīdzību. Ņemot vērā, ka 1997. gadā nebija nedz administratīvo tiesu, nedz Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma un kriminālprocesa ietvaros kompensācijas jautājums netika atrisināts, civilprocesuālais ceļš bija vienīgā iespēja risināt morālā kaitējuma jautājumu. Senāts konstatēja, ka jau 1997. gadā tiesības uz dzīvību tika aizsargātas Latvijas tiesību sistēmā un līdz ar to aizskāruma gadījumā „personai ir tiesības saņemt atbilstīgu atlīdzību”. Tādējādi Senāts atzina, ka „atlīdzinājuma sniegšana par jebkuru tiesību pārkāpumu, ko indivīdam nodarījusi valsts, tikai piepilda cilvēktiesību aizsardzības principu ar konkrētu saturu”.
Senāts gan nosūtīja lietu atpakaļ jaunai izskatīšanai jautājumā par morālā kaitējuma apmēru un šāda apmēra noteikšanas metodoloģiju, norādot, ka apelācijas instancei būtu jāvadās no tiem piemēriem, kas ir pieejami zaudējuma noteikšanai administratīvā procesa ietvaros, kur valsts ir izvēlējusies prasībām noteikt „griestus”. No vienas puses, šādam Senāta viedoklim ir zināma loģika, jo tā izriet no Senāta pozīcijas, ka šīs lietas ietvaros tika nošķirts zaudējums, kas radies publiski tiesisko attiecību ietvaros, no privāttiesiskām attiecībām. Senāts uzskatīja, ka labāka foruma neesamības gadījumā civiltiesas pildīja administratīvi procesuālu lomu. Cita starpā var piebilst, ka tas nebūt nav jāuzskata par Latvijas gadījuma īpatnību. Tāda prakse ir zināma rietumu demokrātijās (skat. zemāk). No otras puses, pilnīgi pamatota būtu arī pretēja pozīcija, kas teiktu, ka, tā kā konkrētajā laikā likumdevējs nebija radījis speciālu mehānismu zaudējuma atlīdzības prasību skatīšanai, kas radušies publisko tiesību ietvaros, un līdz ar to civiltiesām bija jāpilda šī funkcija, jo to tiešām prasīja vispārējie tiesību principi, īpaši cilvēktiesību aizsardzības un tiesiskas valsts principi, tad civiltiesas, skatot morālā kaitējuma prasības, var noteikt savus kritērijus atbilstoši tai praksei un tradīcijām, kādas ir civiltiesās privāttiesisko strīdu kontekstā. Tas nozīmētu, ka vismaz pagaidām Latvijā nav noteikti „griesti” prasību summām un tiesa taisa savu nolēmumu, vadoties no pušu argumentiem. Abas pieejas ir pamatotas un izvēle ir tiesas politikas (judicial policy) jautājums. Atkarībā no izvēles, var sasniegt dažādus mērķus, piemēram, likt likumdevējam sakārtot sistēmu utml..
[15] Skatot citu gadījumu, Senāta Civillietu departaments 2010. gada 21. aprīļa lēmumā lietā nr. SKC-721 atteica personai prasībā par morālā kaitējuma piedziņu no prokuratūras, kas nebija izskatījusi personas sūdzību par necilvēcīgiem apstākļiem īslaicīgās aizturēšanas izolatorā un bija norādījusi, ka ar zaudējuma prasību ir jāvēršas tiesā. Senāts norādīja, ka Prokuratūras likuma 16. un 17. pantam, uz ko prasības pieteikumā bija atsaucies prasītājs, ir publiski tiesisks raksturs. Tiesa secināja, ka „prasība par morālā kaitējuma atlīdzināšanu, kas balstīta uz prokuratūras rīcības tiesiskuma izvērtēšanu, neizriet no civiltiesiskajām attiecībām, tādēļ saskaņā ar Civilprocesa likuma 132. panta pirmās daļas 1. punktu tā pamatoti atteikta pieņemt”. Salīdzinot ar Talsu traģēdijas lietu, rodas vairāki jautājumi. Svarīgākais no tiem ir jautājums, kura tiesa varētu skatīt jautājumu par zaudējuma atlīdzību sakarā ar apstākļiem policijas izolatorā un prokuratūras bezdarbību, nepildot likumā noteiktos uzdevumus garantēt cilvēktiesības sodu izpildes vietās?
[16] Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums runā par iestādi. Uz iepriekš minētā piemēra bāzes jautājums ir par to, vai prokuratūru var uzskatīt par valsts pārvaldes iestādi un kura augstākstāvoša iestāde izvērtēs, vai prokuratūra tiešām nav rīkojusies prettiesiski? Valsts pārvaldes iekārtas likums nosaka: „Valsts pārvaldes principi un citi šā likuma noteikumi attiecināmi arī uz iestādēm, kuras nav padotas Ministru kabinetam, ciktāl citu likumu speciālajās tiesību normās nav noteikts citādi.” Prokuratūras likums nosaka, ka „prokuratūra ir tiesu varas institūcija”, kas, cita starpā, uzrauga „vietas, kur tiek turētas apcietinātās, aizturētās un apsardzībā turamās personas …”. Līdz ar to Latvijas tiesību sistēmā ir situācija, kad tiesu varas institūcijai ir uzlikts konkrēts pienākums, bet tā acīmredzot nevar šo pienākumu izpildīt. Izskatās, ka Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums uz šādu gadījumu neattiecas. Prokuratūra pati ir norādījusi, ka personai ir jāvēršas tiesā. Varētu domāt, ka būtu jārunā par diviem iespējamiem administratīvajiem procesiem Tieslietu ministrijas (cietumi) vai Iekšlietu ministrijas (policijas izolatori) ietvaros. Ja tas tā ir un prokuratūrai nav iespēju aizsargāt tās cilvēktiesības, kas tiek skartas sakarā ar necilvēcīgiem apstākļiem cietumos un policijas izolatoros, tad būtu nepieciešams sakārtot Prokuratūras likumu, lai tas nemaldinātu iedzīvotājus. Tomēr līdz brīdim, kamēr tas nav noticis, kompensācijas pieprasīšana civiltiesiskā kārtībā paliek vienīgā procedūra, kuru varētu piemērot tieši prokuroru bezdarbības gadījumā, jo prasītājs lietā nesūdzējās par policistu darbību. Jāatceras, ka lietā Kadiķis pret Latviju (II) šī problēma jau tika skatīta. ECT norādīja, ka nedz policija, nedz prokuratūra nespēja kaut ko izdarīt sakarā ar necilvēcīgiem apstākļiem policijas izolatorā. Līdz ar to tika konstatēts, ka ir pārkāpts Konvencijas 13. pants. Gan dzīvības zaudējums, gan apstākļi aizturēšanas izolatorā ir fakti, kurus ir samērā viegli parādīt un nodibināt. Ja seko objektīvās atbildības principam, tad civiltiesai ir kompetence izvērtēt nodarītā kaitējuma apmērus; ja seko klasiskajai atbildības institūta izpratnei saistību tiesībās, tad neapšaubāmi būs problēma ar noziedzīga nodarījuma konstatāciju un valsts iestādes vainas konstatēšanu. Tomēr, lai kādas arī nebūtu izvirzītās teorijas, ir skaidrs, ja likums prokuratūrai ir uzdevis konkrētus uzdevumus, kurus nepildot, personām var tikt nodarīts kaitējums un var gadīties, ka Konvencija prasa, lai tas tiktu atlīdzināts. Līdz ar to ir jāmeklē risinājums. Līdz iespējamai prokuratūras funkciju precizēšanai un ievērojot Talsu traģēdijas judikatūru, civiltiesām būtu jāpieņem morālā kaitējuma atlīdzības prasības. Patiesībā varētu veidoties tiesu un prokuratūras sadarbība, jo prokuratūra gan var konstatēt situāciju cietumos un policijas izolatoros, bet prokuratūra nevar risināt kompensācijas jautājumu. Līdz ar to civiltiesas var lemt kompensācijas jautājumus, ņemot vērā prokuratūras atzinumu par apstākļiem policijas izolatoros. Tādējādi Latvija varētu pildīt savu pienākumu risināt tās problēmas, uz kurām norādīja ECT lietās Kadiķis pret Latviju un Bazjaks pret Latviju tieši jautājumā par prokuratūras efektivitāti, pildot savas likumā noteiktās funkcijas, jo prokuratūras bezdarbību administratīvā procesā nevar skatīt.
[17] Līdz ar to, kā parāda Senāts Talsu traģēdijas lietā, prasības pieņemšanai izskatīšanai ne vienmēr palīdz klasiskais dalījums publiski tiesiskajās un civiltiesiskajās attiecībās modernajā tiesību sistēmā, kura balstās uz cilvēktiesību ievērošanas principu. Varētu pat teikt, ka šis dalījums, ja pie tā pieturas strikti, var novest pie šauri formāliem risinājumiem. Var pieminēt, piemēram, Holandes praksi, kur spēkā ir princips, ja cilvēkam nav nevienas citas iespējas prasīt zaudējuma atlīdzību, kas radusies publiski tiesisko attiecību ietvaros, tad vienmēr var vērsties ar šo prasību civiltiesās. Tā ir tāda iespējamo robu aiztaisīšanas metode.
Secinājumi
[18] No iepriekš teiktā izriet secinājums, ka iestādēm un tiesām, risinot kompetences jautājumu kompensāciju prasību gadījumos, neapšaubāmi ir jāvadās gan no lex specialis, gan lex posterior principiem. Tādējādi, pat ja konkrētā gadījumā tas ir saistīts ar tiesību aizskārumu, kura autors nav otra privātpersona, bet ir valsts darbinieks, un ja nav speciālais regulējums par zaudējuma atlīdzību šāda tiesību aizskāruma gadījumā, būtu piemērojams Civillikums un tā vispārējā norma par kaitējuma atlīdzību, kā arī šādā gadījumā būtu nepieciešams vadīties no objektīvās atbildības institūta izpratnes. Vēlos arī piebilst, ka pat situācijā, kad tiesību aizskārumu ir radījusi otra privātpersona, valstij var būt pienākums, kas izriet gan no Konvencijas, gan no Satversmes, pieņemt normatīvo tiesību aktu un radīt mehānismus, kas garantētu vienas personas tiesību aizsardzību attiecībās ar otru personu. Tādējādi arī šī būs cilvēktiesību regulējuma situācija. Tiesību doktrīnā šādi gadījumi parasti tiek apskatīti zem tēmas „cilvēktiesību horizontālais efekts”. Tad visnotaļ ir piemērojams Civillikuma 1635. pants kā, piemēram, klasiskajos goda un cieņas aizskāruma gadījumos. Pareizai morālā kaitējuma izvērtēšanai gan vainas elements 1635. panta pirmajā daļā, gan noziedzīga nodarījuma kritērijs panta otrajā daļā ir problemātiski.
[19] Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka atbildības institūta un zaudējuma atlīdzības jautājumā, īpaši gadījumos, kas ir saistīti ar cilvēka tiesību aizskārumu, ir vēl daudz darāmā gan doktrīnas, gan judikatūras attīstībā.
QR
