Komerctiesību attīstība: problēmas un perspektīvas

Līdzšinējā normatīvo aktu attīstība

Nedaudz statistikas

Kopš Komerclikuma pieņemšanas 2000.gadā tajā grozījumi izdarīti 22 reizes. Atņemot no tiem pirmos trīs, ar kuriem tikai tika atlikts spēkā stāšanās termiņš, sanāk, ka likums grozīts vidēji biežāk nekā reizi gadā. Turklāt 2017., 2012., 2011. un 2008.gadā likums grozīts divreiz, bet 2013.gadā – pat četrreiz. Ir panti, kuros grozījumi izdarīti četrreiz un piecreiz, it īpaši tie, kuri saistīti ar Uzņēmumu reģistru, piemēram, 8., 9., 15., 149.pants, nemaz nerunājot par divreiz un trīsreiz grozītām normām.

Ar šādu likumu mainības statistiku nebūtu jālepojas. Liela daļa grozījumu ir precizējumi un procedūru apraksti (piem., grozījumi komercreģistra iestādi reglamentējošajās normās), kam normāli būtu bijis jāattīstās tiesību piemērošanas prakses ietvaros. Šāda tiesību jaunrades prakse lielā mērā izstumj tiesību piemērotājus no tiesību attīstības. Piemēram, ņemot vērā Civillikuma 3.pantu, tiesām nereti nākas piemērot likumus redakcijās, kuras jau krietnu laiku nav spēkā. Vienlaikus gan jāatzīst, ka komerctiesību sfērā situācija ar likuma grozījumiem vēl ir samērā stabila, ja to aplūko salīdzinājumā ar, piemēram, Civilprocesa likumu, kuru šajā pašā periodā likumdevējs grozījis 56 reizes, turklāt dažos gados pat pa piecām līdz septiņām reizēm.

Grozījumu saturs

Komerclikuma grozījumus kopumā var iedalīt vairākās grupās.

Pirmām kārtām jāmin grozījumi, kuru nepieciešamību nosaka pati komercdarbības attīstība. Šie grozījumi uzlabo iepriekšējo regulējumu, ieviešot jaunus tiesību institūtus vai būtiski mainot vecos. Kā svarīgākos Komerclikuma grozījumus, kuriem ir bijusi būtiska nozīme komerctiesību attīstībā, jāmin:

1. Komerclikuma papildināšana ar komercdarījumu daļu (18.12.2008. likums), it īpaši uzsverot saīsināta noilguma termiņa ieviešanu;
2. SIA dalībnieku reģistra vešanas kārtības detalizēta noteikšana, kas unificēja dalībnieku reģistrus un padarīja tos saprotamus un pārskatāmus (02.05.2013. likums);
3. pienākuma uzlikšana numurēt SIA kapitāla daļas, kas ļauj tās identificēt pamatkapitāla apmaksas un atsavināšanas darījumos (02.05.2013. likums);
4. kapitāla daļas īpašnieka prezumpcija 188.1 pantā (02.05.2013. likums), kas aizsargā labticīgus kapitāla daļu ieguvējus;
5. rakstveida formas ieviešana kapitāla daļu atsavināšanas darījumam (02.05.2013. likums), kas atvieglo pierādīšanu strīdos;
6. kapitāla daļu reģistrācijas kārtības noteikšana, ja tās mantotas vai ja tās atsavinājis tiesu izpildītājs vai maksātnespējas administrators, kā arī valdes locekļu ievēlēšana šādos gadījumos (15.06.2017. likums). Tas ļauj izvairīties no situācijām, ka valde atsaka reģistrēt izsolē iegūtās kapitāla daļas;
7. ārkārtas dividenžu pieļaušana (16.01.2014. likums), ļaujot dalībniekiem elastīgāk rīkoties ar sabiedrības peļņu;
8. mazkapitāla SIA ieviešana (15.04.2010. likums), atvieglojot SIA dibināšanu, tādējādi stimulējot ekonomikas attīstību un cilvēku iespējas attīstīt mazo biznesu finanšu krīzes periodā;
9. darījumi ar saistītajām personām (14.06.2012. un 15.06.2017. likums), dodot dalībniekiem papildu iespēju kontrolēt valdi;
10. aizliegums Uzņēmumu reģistra valsts notāriem iejaukties kapitālsabiedrību dibināšanas dokumentu privāttiesiskajā saturā (23.03.2017. grozījumi likumā „Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru”). Šis patiešām ir fundamentāls, ilgi gaidīts grozījums, kas dos jaunas iespējas kapitālsabiedrību dalībniekiem pilnā apmērā izmantot privāttiesību dispozitivitāti, tādējādi attīstot komercdarbību, kas atbilst viņu mērķiem un konkrētajām vajadzībām.

Atsevišķi jāmin tā dēvētie pretreiderisma grozījumi, kuri tika izdarīti ar 2013.gada 2.maija likumu un stājās spēkā 2013.gada 1.jūlijā un kuri bija vērsti uz komercsabiedrību prettiesiskas pārņemšanas novēršanu. Pēc 2010.gada publiskajā telpā parādījās ziņas par vairākiem šādiem gadījumiem, kuri guva visai plašu rezonansi. Pārsvarā tie bija gadījumi, kad ar viltotiem dokumentiem vai apejot dalībnieku sapulces sasaukšanas kārtību kāds no SIA dalībniekiem mēģināja izstumt citus dalībniekus vai arī, iegūstot kontroli valdē, atsavināt sabiedrībai piederošus īpašumus. Lai gan tie bija atsevišķi gadījumi un no tiesiskās sistēmas viedokļa tie bija primāri risināmi krimināltiesiskām metodēm, kuras valsts nespēja un, kā izskatās, joprojām nespēj efektīvi izmantot, likumdevējs izvēlējās ieviest ļoti plašu komercsabiedrību dokumentu notarizāciju. Interesantākais ir tas, ka šis priekšlikums Komerclikuma darba grupā neguva speciālistu atbalstu. Lai gan Tieslietu ministrijai tika piedāvāti citi – saudzējošāki, bet ne mazāk efektīvi – risinājumi, notarizācijas priekšlikums tika virzīts uz Saeimu. Rezultātā dažu krimināla rakstura darbību dēļ visām komercsabiedrībām ir uzlikti pienākumi, kuri palielina sabiedrības darbības izmaksas un sarežģī to darbu.

Viens no iemesliem, kādēļ likumi tiek grozīti, ir mēģinājumi ar privāttiesisko regulējumu ierobežot kriminālās aktivitātes (tā dēvētā prevencijas doktrīna, kura aizstāv viedokli, ka ar likumā noteiktiem ierobežojumiem var efektīvi novērst likumpārkāpumus). Tas attiecināms gan uz Valsts ieņēmumu dienesta cīņu pret fiktīviem uzņēmumiem, fiktīviem valdes locekļiem, fiktīvām juridiskajām adresēm, gan uz cīņu pret tā dēvēto reiderismu jeb komercsabiedrību vai to aktīvu prettiesisku pārņemšanu. Tomēr, kā rāda prakse, šādi grozījumi, ja aiz tiem nestāv spēcīga, labi attīstīta un konsekventa krimināltiesiskā bāze, nedod vērā ņemamu rezultātu, un daļa no tiem pat tiek pēc tam atkal atcelta, lai atgrieztos pie sākotnējā regulējuma. Tā, piemēram, ar 2011.gada 16.jūniju grozījumiem, mēģinot ierobežot fiktīvu uzņēmumu izveidošanu, tika ieviests, ka, reģistrējot juridisko adresi, nepieciešama piekrišana no attiecīgās ēkas īpašnieka. Šobrīd jau tiek apsvērta iespēja no šā regulējuma atteikties, jo šīs piekrišanas lielos apmēros tiek viltotas un valsts to nespēj ne pārbaudīt, ne pret to cīnīties. Tas lieku reizi pierāda, ka noziegumu prevencija ir atkarīga ne no likumā noteiktiem ierobežojumiem un ne no soda bardzības, bet gan no soda neizbēgamības, ar ko Latvijā, nepārspīlējot, ir milzīgas problēmas.

Daži grozījumi, lai gan labi domāti, nav devuši īpašu pienesumu. Kā piemēru var minēt izpirkuma tiesību ieviešanu uz SIA kapitāla daļām, ja pārkāptas pirmpirkuma tiesības (02.05.2013. grozījumi). Jau apspriežot šo priekšlikumu, speciālisti brīdināja, ka tam kā pretreiderisma pasākumam praktiskas nozīmes nebūs, jo līdz brīdim, kamēr apietais pirmpirkuma tiesīgais dalībnieks panāks izpirkuma tiesības realizāciju, no sabiedrības aktīviem nekas nebūs palicis pāri. Nav dzirdēts, ka četru gadu laikā kopš grozījumu izdarīšanas šis mehānisms būtu praktiski izmantots.

Ir grozījumi, kuriem nav nekādas praktiskas nozīmes, jo arī bez tiem attiecīgais regulējums pastāv. Piemēram, ar 2013.gada 2.maija likumu tika ieviesta SIA valdes locekļu atbildība par dalībnieku reģistra vešanas noteikumu pārkāpšanu pret dalībniekiem un trešajām personām, lai gan tiesu praksē jau 2012.gadā bija konstatēts, ka Komerclikuma 169.pantā noteiktā valdes locekļu atbildība neatceļ viņu atbildību uz vispārīgiem delikttiesiskiem pamatiem iepretim trešajām personām (SKC-25/2012). Neraugoties uz to, pēc Ārvalstu investoru padomes priekšlikuma Komerclikuma 169.1 pantā tika noteikta arī valdes locekļu delikttiesiskā atbildība, lai gan tā jau izriet no Civillikuma un tiesu prakses. Līdzīgi ar 2017.gada 23.marta likumu tika ieviesta šāda norma: „Attiecībā uz nacionālajai drošībai nozīmīgām komercsabiedrībām šā likuma noteikumi piemērojami tiktāl, ciktāl Nacionālās drošības likums nenosaka citādi.” Abos gadījumos izdarītajiem grozījumiem nav nozīmes, jo ikviens profesionāls jurists zina fundamentālo tiesību principu lex specialis derogat legi generali. Turklāt Latvijā šis princips pat ir nostiprināts rakstītajā tiesību normā – Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 9.panta sestās daļas 2.punktā.

Līdzīgi jautājumi rodas par šā gada grozījumiem 169.¹ pantā, papildinot to ar otro daļu: „Ja valde šā likuma 187.¹ panta trešajā daļā minētajā gadījumā likumā noteiktajā termiņā un kārtībā neizdara ierakstu dalībnieku reģistrā vai neiesniedz komercreģistra iestādei jauno dalībnieku reģistra nodalījumu, attiecīgās personas saucamas pie administratīvās atbildības.” Tiesību norma, kura, paredzot administratīvo atbildību, nenosaka sodu, ir bezjēdzīga. Šādas „brīdinošās normas” no juridiskās tehnikas viedokļa rada vairāk jautājumu nekā atbilžu. Piemēram, kāpēc šādi „brīdinājumi” nav ietverti pie citām normām, par kuru pārkāpumiem arī var iestāties atbildība, it īpaši tādēļ, ka viena vai cita veida atbildība var iestāties par gandrīz ikvienas normas pārkāpumu?

Daudzi grozījumi ir bijuši, tikai lai formāli kaut ko precizētu vai izskaidrotu, lai gan īpašas praktiskas nozīmes tiem nav. Piemēram, nav izšķirošas nozīmes, vai likumā tiek lietots jēdziens „filiāles dibināšana” vai „filiāles atvēršana”, „tīrā peļņa” vai „pārskata gada peļņa” u.tml. Nav būtiskas nozīmes arī 2017.gada grozījumiem, ar kuriem Komerclikuma 271.pantā vārdi „zaudējumi pārsniedz pusi” aizstāti ar vārdiem „zaudējumi sasniedz vismaz pusi”. Vai tiešām tik nozīmīga ir hipotētiska viena eiro centa starpība, lai tādēļ grozītu likumu? Likumprojekta anotācijā par šo grozījumu nekas nav atrodams.

Diemžēl ir bijuši grozījumi, kuri ieviesti ar argumentāciju, kura ir pilnīgi pretēja šo grozījumu radītajām sekām, kas liecina, ka, visticamāk, priekšlikumu autori, Tieslietu ministrija un likumdevējs nav īsti sapratuši ne grozītās normas, ne izdarīto grozījumu būtību. Tā, piemēram, 2017.gadā Komerclikuma darba grupā tika izvirzīts priekšlikums grozīt Komerclikuma 172.panta otro un sesto daļu. Minētās normas paredzēja mazākumakcionāru īpašu aizsardzību komercsabiedrībās, kuru pamatkapitāls pārsniedz 1 422 000 eiro, nosakot, ka tiesības celt prasību pret valdes locekļiem ir ne vien dalībniekiem, kuri pārstāv vismaz piecus procentus pamatkapitāla, bet arī tiem, kuru ieguldījums pārsniedz 71100 eiro. Priekšlikumu izteica Latvijas Darba devēju konfederācija, argumentējot, ka neesot saprotams, kāpēc noteikts ierobežojums ne vien procentos, bet arī absolūtos skaitļos. Priekšlikumu darba grupas apspriedē atbalstīja Ārvalstu investoru padomes pārstāvis – zvērināts advokāts, argumentējot to ar abstraktu frāzi, ka jāstiprina mazākuma aizsardzība. Netika minēts neviens konkrēts gadījums, kad šī norma būtu radījusi problēmas. Grozījums tika pieņemts, lai gan tā rezultāts ir acīmredzamā pretrunā ar tā skaļi deklarēto mērķi un uz šo neatbilstību Tieslietu ministrijai tika norādīts. Lai gan šis priekšlikumu nebija iekļauts Saeimai nosūtītajā likumprojektā, tas parādījās kā atsevišķs tieslietu ministra priekšlikums likumprojekta izskatīšanas laikā Saeimā. Rezultātā šī aizsardzība lielo kapitālsabiedrību mazākumakcionāriem tika atņemta, tā arī nevienam īsti nesaprotot, kādu konkrētu iemeslu vai problēmu dēļ šī norma bija jāgroza. Šāda prakse, kad grozījumi tiek motivēti ar argumentiem, kuri ir acīmredzami pilnīgi aplami, demokrātiskā valstī ir absolūti nepieņemama, jo rada priekšstatu, ka vai nu valsts pārvalde un tās darba grupās iesaistītās personas īsti nesaprot, ko dara, vai arī īsteno kaut kādu subjektu intereses, slēpjot to aiz nepatiesi deklarētiem mērķiem.

Vienlaikus fundamentāli jautājumi ilgstoši netika risināti, lai gan tie ir būtiski komerctiesību attīstībā. Kā vienu no šādiem piemēriem jāmin Uzņēmumu reģistra kompetences ierobežošana attiecībā uz iejaukšanos komercsabiedrību dibinātāju un dalībnieku privāttiesiskajās attiecībās. Lai gan par šo jautājumu komerctiesību speciālisti runā jau vismaz 10 gadus, attiecīgs grozījums likumā „Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru” tika izdarīts tikai šā gada martā. Cits piemērs ir akciju „vērtspapirizēšana”, proti to padarīšana par īstu dokumentu, kuru var atsavināt. Šobrīd lielai daļai (ja ne lielākajai) akciju sabiedrību akciju kā vērtspapīru nav vispār, ne papīra, ne elektroniskā formā. Arī šis jautājums tiek aktualizēts ik pa dažiem gadiem, un tikai nupat, šā gada oktobrī, Tieslietu ministrijas Komerclikuma darba grupa pie tā ir ķērusies.

Skats nākotnē

Atskaitot likuma grozīšanu gadījumos, kad pēc tā nav būtiskas nepieciešamības, līdzšinējā komerctiesību attīstība ir notikusi kopumā apmierinoši gan likumdošanas jomā, gan tiesu prakses jomā, pārsvarā ņemot vērā vajadzības, kuras diktē mūsdienu komerciālā apgrozība. Tomēr gribētu minēt vienu aspektu, kas būtu nākotnē uzlabojams.

Viens no būtiskiem trūkumiem tiesību normu jaunrades jomā ir sistemātiska zinātniski analītiskā darba trūkums, Tieslietu ministrijā izstrādājot un pieņemot likumu grozījumus. Netiek izmantotas faktiskās izpētes (case study) metode, modelēšana, izmaksu un ieguvumu (cost-benefit) analīzes u.c. metodes, kuras būtu jāizmanto valsts iestāžu pārziņā esošo politiku izveidē un attīstīšanā.

Diskusijas Komerclikuma darba grupā, kurā iesaistīti dažādu interešu grupu pārstāvji un kurai būtu jākalpo par problēmu definēšanas un ideju ģenerēšanas forumu, faktiski ir pārvērtušās par izglītošanas un informācijas apmaiņas vietu, kur bez nopietnas analīzes ar balsošanu tiek pieņemti lēmumi par to vai citu grozījumu virzīšanu uz Saeimu. Itin bieži darba grupas locekļi piedāvā gatavas grozījumu redakcijas, nemaz neatklājot, kādu iemeslu dēļ tie izstrādāti, aprobežojoties vien ar „mazākuma aizsardzības” vai kādu tikpat abstraktu un hipotētisku apsvērumu. Viens no biežāk minētajiem argumentiem likuma grozījumiem ir: „Nav saprotams, kāpēc tas un tas pants tā nosaka”, un viens no biežāk uzdotajiem jautājumiem darba grupā ir: „Bet kā ir Igaunijā (Vācijā u.tml.)?” Nevar noliegt salīdzinošo tiesību nozīmīgo lomu jurisprudences attīstībā, tomēr vienlaikus jāatzīst, ka nedrīkst tik primitīvi pieiet mūsu valstij nozīmīgu jautājumu risināšanai. Salīdzinošā jurisprudence nenozīmē vienkārši normu pārņemšanu no citu valstu likumiem, tā prasa dziļu izpēti. Savukārt, ja kaut kas nav saprotams, tad pirmām kārtām būtu jāvaicā kvalificētiem speciālistiem, nevis tūlīt jāgroza likums.

Pirmkārt, darba grupai vajadzētu balstīties uz reālās situācijas dziļu izpēti katrā apspriežamajā jautājumā, ieskaitot konkrētu lietu izpēti, salīdzinošo tiesību analīzi un citas analīzes metodes.

Otrkārt, būtu jānodala darba grupa plašākā nozīmē kā informācijas apmaiņas un ideju ģenerēšanas forums no zinātniski analītiskā darba, kura ietvaros šī informācija un idejas tiek analizētas. Ideālā variantā tas varētu darboties tādējādi, ka darba grupā, kurā piedalās interešu grupu pārstāvji, notiek konkrētas informācijas sniegšana par konkrētām problēmām un apzināti viedokļi par iespējamiem risinājumu variantiem. Pēc tam plašākā darba grupā iegūto informāciju apstrādā komerctiesību eksperti, izvērtējot gan problēmas aktualitāti, gan risinājumu variantus un to piemērotību no tiesību sistēmas viedokļa. Tālāk ekspertu grupas atzinums tiek atkal likts priekšā apspriešanai plašākā darba grupā. Tas ne tikai ļautu strukturēt darbu, bet arī objektīvi izvērtēt, vai interešu grupu piedāvātie varianti ir pieņemami no sistēmiskā viedokļa. Prakse rāda, ka divu trīs stundu diskusijā, kurā piedalās 15–20 cilvēki, nav iespējams kvalitatīvi izdiskutēt jautājumu par tiesisko regulējumu un pieņemt adekvātu lēmumu, jo īpaši situācijā, kad pirms jautājuma apspriešanas nav veikta tā pienācīga izpēte.

Treškārt, steidzami jārisina problēma, ka lielai daļai Komerclikuma grozījumu nav pieejamas anotācijas pat tiem priekšlikumiem, kurus izstrādājusi Tieslietu ministrija. Tas sakāms pat par tik būtiskiem nupat šogad izdarītiem grozījumiem kā nosacītā pamatkapitāla ieviešana, būtiskas izmaiņas kapitāla daļu atsavināšanā un pirmpirkuma tiesību izlietošanā.

Ceturtkārt, advokātiem, kuri piedalās Tieslietu ministrijas Komerctiesību darba grupā un lobē kāda sava klienta intereses, ir jāatklāj, kā intereses viņi darba grupā pārstāv. Pretējā gadījumā reizēm nepamet sajūta, ka notiek slēpta šo advokātu klientu interešu lobēšana, turklāt, kā minēts iepriekš, dažreiz pat ar klaji aplamiem un pat nepatiesiem argumentiem. Lobēšana nav nekas nosodāms, bet ar nosacījumu, ka tas tiek darīts atklāti.

Nav šaubu, ka vienmēr ir vērts pakonsultēties ar zinošiem un pieredzējušiem ārzemju ekspertiem, kā to šobrīd dara Tieslietu ministrija, piesaistot OECD palīdzību komerctiesību izvērtēšanai. Tomēr ir jāsaprot, ka mums pašiem ir jāuzņemas atbildība par savas tiesību sistēmas attīstīšanu, kurā mums pašiem jādzīvo.

Turpinājums 2017.gada 5.decembra „Jurista Vārdā”

Komerctiesību attīstība piemērošanas praksē

Tiesu prakses ietvaros pēdējos gados ir būtiski attīstījušies vairāki komerctiesību institūti. Kā galvenie jāmin valdes locekļu atbildības jautājumi, dalībnieku izslēgšana no SIA un dalībnieku sapulču lēmumu atzīšana par spēkā neesošiem.

Valdes locekļu atbildība

Vienu no būtiskākajiem jautājumiem ir tiesu prakses attīstība kapitālsabiedrību valdes locekļu atbildības jautājumos, kur ar Augstākās tiesas spriedumiem ir izvirzītas vairākas atziņas, kuras visticamāk iegūs stabilas judikatūras statusu.

Kopš 2012.gada tiesas stabili turas pie spriedumā lietā Nr.SKC-25/2012 paustās atziņas: ja valdes locekļa rīcība ir pretēja saprātīgai komerciālās apgrozības praksei un tiek pierādīts, ka sabiedrībai nodarīts zaudējums, konstatēta valdes locekļa rīcība un pastāv cēloņsakars starp šo rīcību un zaudējumiem, tad apstāklim, ka šī rīcība nesatur ļaunprātīgu tiesību aizskārumu, nav tiesiskas nozīmes, jo valdes loceklis atbild par katru, tostarp vieglu, neuzmanību. Atbildība neiestājas tikai tad, ja valdes loceklis pierāda, ka viņš attiecīgajā situācijā ir rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks, proti, nav pieļāvis pat vieglu neuzmanību.

Lai gan šis virziens pamatā ir pareizs un autors pats ir paudis šādu viedokli jau 2003.gadā, no šodienas skatpunkta raugoties, valdes locekļu atbildības doktrīna un tiesu prakse būtu jāattīsta tai virzienā, ka prasītājam nav īpaši jāpierāda valdes locekļa specifiska rīcība zaudējumu nodarīšanā un līdz ar to arī cēloniskais sakars. Zaudējumu fakts jau pats par sevi ir pietiekams, lai valdes loceklim kā svešas mantas pārzinim (pilnvarniekam), kuram ex officio par šo mantu bija jārūpējas un bija jācenšas no zaudējumiem izvairīties, izvirzītu jautājumu, kāpēc šie zaudējumi radušies. Tādēļ būtu jādiskutē par doktrīnas maiņu tai virzienā, ka prasītājam jāpierāda tikai zaudējumu fakts, savukārt pārējie apstākļi (rīcība un cēloniskais sakars) iekļaujas vainojamības prezumpcijā, kuras atspēkošana ir atbildētāja ziņā.

Otra atziņa šajā lietā, proti, ka ļaunprātīga tiesību aizskāruma nekonstatēšana pati par sevi neatbrīvo valdes locekli no atbildības, ir ļoti būtiska un visticamāk paliks judikatūras statusā. Minētajā lietā valdes loceklis bija izsniedzis ofšoram sabiedrības aizdevumu uz sabiedrībai neizdevīgiem noteikumiem, turklāt pusi no aizdevuma nevarēja atgūt. Minētā atziņa faktiski nozīmē, ka aizdevuma formāls tiesiskums pats par sevi neatceļ valdes locekļa pienākumu rīkoties ar krietna saimnieka rūpību, it īpaši, ja šāda darījuma noteikumi, lai arī formāli tiesiski, tomēr ir pretēji saprātīgai komerciālās apgrozības praksei.

Spriedumā lietā Nr.SKC-102/2014 Augstākā tiesa formulēja jēdziena „krietns un rūpīgs saimnieks” tvērumu, pasakot, ka tas ir atklāts juridisks jēdziens jeb ģenerālklauzula, un tiesas uzdevums ir piepildīt to ar juridiski nozīmīgu saturu. Tiesai jāargumentē, kādi tiesību palīgavoti (ārpus tiesību normām esoši avoti, piemēram, morāle, sociālās vērtības, lietu dabiskā kārtība u.tml.) ņemti vērā, konkretizējot tā saturu, un jāatklāj, kā tas ietekmējis nodibināto strīda apstākļu juridisko kvalifikāciju.

Svarīgu principu Augstākā tiesa formulēja spriedumā lietā Nr.SKC-2/2016. Lietā bija celta prasība pret valdes locekļiem, kuri bija ieņēmuši amatus dažādos periodos, turklāt nebija konstatēts, kurā periodā zaudējumi iestājušies. Augstākā tiesa atzina, ka apstākļos, kad valdes locekļa krietna saimnieka rūpības pienākumā ietilpst arī norēķina došana par savu darbību un lietu nodošana, mainoties valdei (Civillikuma 2305., 2306., 2298.pants), šajā jautājumā Komerclikuma 169.pants jātulko kopsakarā ar Civillikuma 1674.pantu. Tādēļ, ja dažādos periodos darbojošos valdes locekļu rīcības rezultātā ir radīta situācija, kurā nav iespējams konstatēt zaudējumu nodarīšanas brīdi, tad šādi zaudējumi uzskatāmi par nedalītiem Civillikuma 1674.panta izpratnē un par tiem solidāri atbild visi tie valdes locekļi, kuru rīcības rezultātā šāda situācija radusies. Līdzīgā virzienā Augstākā tiesa, pamatojoties uz norēķina došanas pienākuma principu, pauda atziņu lietā Nr.SKC-297/2016, pasakot, ka apstākļos, kad noticis SIA mantas samazinājums, bet maksātnespējas administratoram nav nodoti pierādījumi par minētās mantas tiesisku izlietojumu, valdes loceklis var tikt atbrīvots no atbildības, vienīgi pierādot, ka rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks; lietu nenodošanas un norēķina nedošanas rezultātā radušies zaudējumi jāatlīdzina.

2016.gadā Augstākā tiesa mainīja praksi valdes locekļu atbildības jautājumā par nodokļu nokavējuma naudas pieaugumu kā sabiedrības zaudējumiem. Iepriekš saistību palielinājums, kas nav izpildīts, pats par sevi netika atzīts par zaudējumiem, kas jau cēlušies (Nr.SKC-622/2012). Lietā Nr.SKC-7/2016 Augstākā tiesa šo pieeju mainīja, atzīstot, ka saistību apmēra palielināšanos, ko izraisījis tiesību pārkāpums, nevar traktēt kā priekšā stāvošu zaudējumu, kas nav jāatlīdzina. Tas uzskatāms par jau notikušu mantisku pametumu.

Jautājumā par valdes locekļu atbildību svarīgs spriedums ir taisīts lietā Nr.SKC-108/2017. SIA valdes loceklis (vienlaikus arī dalībnieks) iesniedzis Lauku atbalsta dienestam (LAD) viltotu VID izziņu par nodokļu parāda neesamību, lai saņemtu kompensāciju par kuģa sagriešanu. Pēc kompensācijas saņemšanas nauda pārskaitīta šim valdes loceklim parāda segšanai. SIA izslēgta no komercreģistra. LAD bija cēlis prasību pret valdes locekli par zaudējumu piedziņu, atsaucoties uz Krimināllikuma 169.pantu. Tiesa prasību noraidījusi, jo nav pierādīta valdes locekļa prettiesiska rīcība, turklāt nav sabiedrības, kas var celt prasību uz šā pamata. Augstākā tiesa spriedumu atcēla, motivējot to ar apsvērumu, ka nevar tikt akceptēta situācija, ka juridiskās personas aizsegā fiziskā persona apzināti veic prettiesiskas darbības, neuzņemoties atbildību par trešajām personām nodarītajiem zaudējumiem. Pat ja nav pierādīta valdes locekļa vaina viltojumā, viņam kā lietvedim (KL 221., 222.p.) ir pienākums zināt par nodokļu parādu esamību un līdz ar to arī par viņa iesniegtajā izziņā norādīto ziņu nepatiesumu. Tāpēc šādā situācijā valdes locekļus var saukt pie atbildības par zaudējumiem, kas ar neatļautu darbību izdarīti trešajai personai (CL 1779.p.). Šis spriedums uzturēja lietā Nr.SKC-25/2012 pausto atziņu, ka Civillikuma noteikumus par delikttiesisko atbildību var piemērot pret valdes locekli par kaitējumu, kas ar neatļautu darbību izdarīts trešajai personai. Šie divi spriedumi ir būtisks solis ceļā uz tiesiskās vides sakārtošanu atbilstoši daudzās valstīs atzītajai „korporatīvā plīvura noņemšanas” (lifting the corporate veil) doktrīnai, kura, lai gan piesardzīgi un samērā reti, tomēr tiek piemērota gadījumos, ja juridiskā persona kalpo par aizsegu fiziskās personas prettiesiskai rīcībai.

Dalībnieka izslēgšana

Pēdējos gados ir attīstījusies arī tiesu prakse par dalībnieka izslēgšanu no sabiedrības Komerclikuma 195.panta kārtībā. Šajā aspektā Augstākā tiesa ir atzinusi, ka dalībnieka izslēgšana no sabiedrības ir uzskatāma par Satversmes 105.pantā noteikto tiesību uz īpašumu ierobežojumu. Tādēļ šis tiesību institūts izmantojams tikai izņēmuma gadījumos un tikai likumā paredzētajos apstākļos, turklāt šajās lietās tiesai īpaši rūpīgi jāpārbauda prasības pamats un tā atbilstība likuma noteikumiem (Nr.SKC-2221/2014).

Tāpat 195.panta piemērošanas ietvaros ir konstatēts, ka tiesai, izslēdzot dalībnieku, spriedumā nav jānosaka atlīdzība par sabiedrībai nododamajām kapitāla daļām saskaņā ar Komerclikuma 195.panta trešo daļu, jo, ņemot vērā likumā noteikto daļu atsavināšanas procedūru (Komerclikuma 195.p. 3.d., 193.p. un 156.p. 2.d.), uz izslēgšanas brīdi tiesa nemaz nevar zināt izmaksas apmēru (Nr.SKC-0222/2014, Nr.SKC-2221/2014).

Citā lietā (Nr.SKC-363/2016) Augstākā tiesa atzina, ka komercsabiedrības dalībnieku intereses var atšķirties un pat konfliktēt, taču tas nedrīkst negatīvi ietekmēt ne dalībnieka lojalitātes pienākumu pret sabiedrību kā sabiedrības līguma priekšmetu, ne vispārīgu dalībnieka pienākumu pildīt sabiedrības līgumu (sk. arī Civillikuma 2250. un 2251.pantu). Kredītreputācija ir būtisks uzņēmuma elements. Tādēļ dalībnieka rīcība, izplatot sabiedrības kreditoru starpā nepatiesas ziņas par tās kredītspēju, kas negatīvi ietekmē sabiedrības kredītreputāciju, ir viens no visbīstamākajiem veidiem, kādā tai kā komersantam var nodarīt kaitējumu. Tādēļ sabiedrības dalībnieka veikta ziņu par komersanta maksātnespēju izplatīšana komersanta kreditoru vidū un viņu uzkūdīšana sniegt nepamatotu maksātnespējas pieteikumu jau pati par sevi ir uzskatāma par būtiska kaitējuma nodarīšanu komersantam Komerclikuma 195.panta izpratnē.

Dalībnieku sapulču lēmumu atzīšana par spēkā neesošiem

Šajā jautājumā tiesu prakse ir stabili balstījusies uz jau 2010.gadā formulētajām atziņām par Komerclikuma 217. un 286.panta dispozitivitāti, proti, tiesai nav pienākuma vienmēr atzīt dalībnieku sapulces lēmumu par spēkā neesošu (Nr.SKC-37/2010, Nr.SKC-1622/2014, Nr.SKC-2950/2014). Vēlāk šīs atziņas tika precizētas, attīstot kritērijus 217.panta piemērošanai.

Kā galveno kritēriju šajā kontekstā tiesu prakse attīsta būtiska pārkāpuma principu. Proti, formāls pārkāpums, ja ar to nav aizskarta dalībnieka tiesība, nevar būt pamats lēmuma atzīšanai par spēkā neesošu. Piemēram, ja dalībnieks apstrīd lēmumu uz sapulces sasaukšanas kārtības pārkāpuma pamata, viņam ir jānorāda ne vien uz formālo pārkāpumu (objektīvo tiesību pārkāpumu), bet arī jāpierāda savu subjektīvo tiesību aizskārums (skat. arī Civilprocesa likuma 1.pantu), kas reti tiek darīts. Tā kā sapulces sasaukšanas procedūras regulācijas mērķis ir aizsargāt dalībnieka tiesības uzzināt par sapulci un dot viņam iespēju uz to ierasties, tad viņa klātbūtne sapulcē, kuras sasaukšanas kārtība ir formāli pārkāpta (piemēram, nosūtot paziņojumu par sapulci nevis divu nedēļu laikā pirms sapulces, bet dienu vēlāk), faktiski šo sapulci leģitimē, ja vien viņš nenorāda uz citiem viņa subjektīvo tiesību pārkāpumiem, kas viņam nodarīti ar sapulces nepareizu sasaukšanu. Tā lietā Nr.SKC-2485/2015 Augstākā tiesa, atsakot ierosināt kasācijas tiesvedību, atzina: „Komerclikuma 217.panta noteikumi par dalībnieku sapulces lēmuma atzīšanu par spēkā neesošiem uz sapulces sasaukšanas procedūras pārkāpuma pamata nav piemērojami formāli. Turklāt, lai šāds pārkāpums būtu par pamatu dalībnieku sapulces lēmuma atzīšanai par spēkā neesošu, tam ir jābūt būtiskam. Konkrētajā gadījumā tiesa [..] konstatējusi, ka prasītājs ir ieradies izsludinātās dalībnieku sapulces vietā un laikā. Līdz ar to prasītāja atsaukšanās uz sapulces sasaukšanas procedūras būtisku pārkāpumu ir formāla un nav ņemama vērā.”

Līdzīgi lietā Nr.SKC-2221/2015 Augstākā tiesa konstatēja, ka „konkrētajā gadījumā prasītājs nenoliedz, ka ir zinājis gan par sākotnējās, gan par atkārtotās sapulces sasaukšanu, turklāt pats labprātīgi ir izvēlējies tajā nepiedalīties. Šādos apstākļos Komerclikuma 222.panta pārkāpums, uz ko atsaucas prasītājs, nav pietiekams pamatojums pārkāpuma būtiskumam”.

Šos principus Augstākā tiesa uzturēja arī spriedumā lietā Nr.SKC-2778/2015, kurā pašvaldības SIA valdes locekle, kura uzticības zaudēšanas dēļ atsaukta no amata ar pašvaldības SIA vienīgā dalībnieka lēmumu, bija cēlusi prasību par šā lēmuma atcelšanu. Prasības pamats – dalībnieku sapulces sasaukšanas pārkāpums un atsaukšanas nepamatotība pēc būtības. Tiesa prasību apmierināja. Augstākās tiesas Civillietu departaments spriedumu atcēla, pamatojot spriedumu ar to, ka sapulces sasaukšanas kārtības regulācijas mērķis ir dalībnieka aizsardzība, nevis valdes locekļa aizsardzība; prasītājai konkrētajā gadījumā ir interese tikai pieņemtajā lēmumā, ar kuru viņa atsaukta no valdes priekšsēdētājas amata, savukārt viņas interese dalībnieku sapulces sasaukšanas procedūras ievērošanā lietas ietvaros nav konstatēta.

Minētajā lietā Nr.SKC-2778/2015 Augstākā tiesa uzturēja arī iepriekš iedibināto praksi (Nr.SKC-805/2007), kurā atzīts, ka valdes locekļa amats ir uzticības amats, kā rezultātā uzticību zaudējušais valdes loceklis nevar tiesas ceļā prasīt atjaunošanu amatā. Tas, vai uzticības zaudēšanai ir bijis objektīvs iemesls, neietekmē minēto atziņu, jo uzticība un tās zaudēšana ir subjektīvi faktori. Tādēļ tiesa nevar uzspiest valdes locekli sabiedrībai un tās dalībniekiem pretēji viņu gribai, un tādēļ arī atsauktajam valdes loceklim nav prasījuma tiesības atjaunot viņu amatā.

Iepriekš minētajā „pretreiderisma grozījumu” paketē līdz ar 2013.gada grozījumiem Komerclikumā tika ieviests arī saīsinātais tiesvedības process dažu kategoriju dalībnieku sapulču lēmumu atzīšanai par spēkā neesošu (t.s. Jelgavas process, Civilprocesa likuma 34.nodaļa). Šis jauninājums sākotnēji bija visai populārs. Pirmajos divarpus gados (no 2013.gada vidus līdz 2015.gada beigām) Jelgavas tiesa saņēma 35 prasības pieteikumus. Diemžēl jāsaka, ka no tiem mazāk nekā 15% gadījumu prasība tika apmierināta un spriedumi palika spēkā. 85% gadījumu prasība netika pieņemta, tika noraidīta vai tika izbeigta tiesvedība. Tas varētu liecināt par dalībnieku mēģinājumiem savstarpējos strīdus risināt ar nepiemērotām metodēm un traucēt citus dalībniekus ar nepamatotām prasībām, kas nebūt nav labākā tendence komerctiesībās. Ir bijuši arī gadījumi, kad prasītāja lūgtais prasības nodrošināšanas vai pagaidu aizsardzības līdzeklis ir tik pārmērīgs un prasības priekšmetam un pamatam neatbilstošs, ka rodas iespaids, ka patiesībā prasītājs varētu būt tas, kurš mēģina nodarboties ar reiderismu. Turpmākajos gados šādu prasību skaits paliek aptuveni tāds pats – vidēji 17 prasības pieteikumi gadā, bet pieņemto un apmierināto prasību proporcija nav būtiski mainījusies, kas apstiprina speciālistu prognozēto, ka būtiska nozīme šiem grozījumiem nebūs.