Judikatūras un zinātniski analītiskā nodaļa, strādājot ar Augstākās tiesas nolēmumu apstrādi publiskošanai tiesu nolēmumu portālā un atlasi publicēšanai Augstākās tiesas mājaslapas Judikatūras nolēmumu arhīvam, ir sagatavojusi ieskatu tiesību piemērotājiem interesantos nolēmumos. Augstākās tiesas nolēmumos kā ierasti ir aplūkots plašs jautājumu loks, proti, gan vispārīgi procesa jautājumi, gan arī konkrētu nozaru tiesību jautājumi. Šajā apskatā izcelti nolēmumi, kuros paustās atziņas var būt noderīgas vispārīgu zināšanu papildināšanai vai konkrēti attiecīgo tiesību nozaru jomā.
Nolēmumus apkopojuši attiecīgi par katra departamenta nolēmumu apstrādi atbildīgie: par Administratīvo lietu departamenta nolēmumiem – Kaspars Kukmilks; Civillietu departamenta nolēmumiem – Zinaida Indrūna un Evita Frīdentāle, sadarbībā ar Reini Markvartu, par Krimināllietu departamenta nolēmumiem – Kristīne Laganovska.
Administratīvo lietu departaments
Personas subjektīvās tiesības
SKA-888/2018. Kopsēdes lēmumā lietā tiesa risināja divus jautājumus par pašvaldības domes deputāta subjektīvajām tiesībām – tiesībām saņemt domes rīcībā esošu informāciju un deputāta tiesībām uz vienlīdzīgu pieeju pašvaldības finansētajiem komunikācijas līdzekļiem.
Šī lēmuma motīvu daļas I sadaļā risināts jautājumu par pašvaldības domes deputāta subjektīvajām tiesībām saņemt domes rīcībā esošo informāciju. Minētā lēmuma ietvaros tiesa atkāpās no iepriekš lemtā šajā jautājumā un noteica, ka pašvaldības domes deputātam ir subjektīvās tiesības saņemt informāciju, kura ir domes rīcībā. Savukārt tajos gadījumos, kad ir atteikts (vai arī informācija netiek sniegta), ir strīds par pašvaldības deputāta subjektīvo tiesību izmantošanu, kas atbilstoši Satversmes tiesas 2018.gada 29.jūnija spriedumā lietā Nr.2017-32-05 noteiktajam ir pakļauts administratīvo tiesu kontrolei.
Vienlaikus šī paša lēmuma motīvu daļas II sadaļā risināts jautājums par pašvaldības domes deputāta subjektīvajām tiesībām uz vienlīdzīgu pieeju pašvaldības finansētajiem komunikācijas līdzekļiem. Atbilstoši lēmumā noteiktajam pašvaldības domes deputātam ir šādas tiesības, tomēr ir jāņem vērā, ka lēmumā nav noteiktas pašvaldības domes deputāta subjektīvās tiesības uz sava viedokļa publicēšanu pašvaldības komunikācijas līdzekļos (interneta portālos, pašvaldības laikrakstos utt.), bet gan uz pašvaldības deputāta tiesībām prasīt vienlīdzīgu pieeju publiski finansētajiem komunikācijas līdzekļiem. Minēto apsvērumu tiesa pamatoja ar to, ka konkrētajā gadījumā neviena tiesību norma neparedz pašvaldībai pienākumu savos komunikācijas līdzekļos publicēt domes deputātu viedokļus. Vienlaikus ir uzsverams: ja pašvaldība savos saistošajos noteikumos ir noteikusi šādas tiesības (proti, ka tā publicē pašvaldības domes deputātu viedokļus savos komunikācijas līdzekļos), tad personai būtu tiesības prasīt sava viedokļa atsevišķu publicēšanu pašvaldības komunikācijas līdzeklī.
SKA-1372/2018. Šajā lietā tiesa risināja jautājumu par tirgus dalībnieku subjektīvajām tiesībām iesniegt pieteikumu par Konkurences padomes lēmumu par tirgus dalībnieku apvienošanos (turpmāk – Konkurences padomes lēmumu) pārbaudi, un arī šī lēmuma ietvaros tiesa atkāpās no iepriekš lemtā, un mainīja judikatūru. Tomēr vienlaikus ir uzsverams, ka, risinot konkrēto jautājumu (proti, tirgus dalībnieku subjektīvās tiesības pārsūdzēt Konkurences padomes lēmumus), ir būtiski sadalīt tirgus dalībniekus divās grupās – apvienošanās dalībnieku grupā un pārējos tirgus dalībniekos (kuri nepiedalās konkrētajā apvienošanās procesā kā dalībnieki). Šādam tirgus dalībnieku sadalījumam ir nozīme, jo, kā savā lēmumā atzina tiesa, apvienošanās dalībniekiem ir subjektīvās tiesības pārsūdzēt Konkurences padomes lēmumu, ja tas dalībniekiem ir nelabvēlīgs (proti, Konkurences padome ir aizliegusi tirgus dalībnieku apvienošanos) vai arī Konkurences padomes lēmums satur Konkurences padomes izvirzītus saistošus noteikumus, lai tirgus dalībnieki varētu apvienoties.
Savukārt attiecībā uz otru grupu (proti, tirgus dalībnieki, kuri nav konkrētās apvienošanās dalībnieki) tiesa atkāpās no divām savām atziņām, kuras ir norādītas 2011.gada 8.februāra lēmumā lietā Nr.SKA-157/2011. Pirmkārt, ka no Konkurences likuma 16.panta ceturtās daļas izriet tirgus dalībnieku (kuri nav apvienošanās dalībnieki) subjektīvās tiesības prasīt apvienošanās atļaujas pārbaudi tiesā. Šo atziņu tiesa balstīja uz apsvērumu, ka no Konkurences likuma 16.panta trešās un ceturtās daļas formulējuma izrietētu, ka tā būtu vērsta uz kādu konkrētu personu subjektīvo tiesību aizsardzību. Vienlaikus tiesa uzsvēra, ka, lai gan tirgus dalībniekiem nav subjektīvās tiesības uz noteiktu tiem labvēlīgu tirgus situāciju (līdz ar to subjektīvo tiesību aizskārumu dalībnieki nevar pamatot ar vispārīgām izmaiņām tirgū), nav izslēdzams, ka tirgus dalībnieka tiesības vai tiesisko interešu aizskārums var izrietēt no citām tiesību normām.
Savukārt otra atziņa bija tāda, ka šādos jautājumos nav jāpiemēro Eiropas Savienības Tiesas piemērotais kritērijs, kurš nosaka, ka tirgus dalībniekam ir tiesības vērsties tiesā, ja apvienošanās skar šo tirgus dalībnieku tieši un individuāli. Atkāpšanos no šīs atziņas tiesa pamatoja ar to, ka Eiropas Savienības Tiesas veiktā Eiropas Savienības tiesību normu interpretācija nav saistoša, interpretējot Latvijas procesuālās normas, līdz ar to šādos strīdos ir piemērojamas nevis Eiropas Savienības tiesību normas (un līdz ar to Eiropas Savienības Tiesas judikatūra šo normu piemērošanā), bet gan Administratīvā procesa likuma normas. Vienlaikus tomēr būtu uzsverams, ka tiesa norādīja, ka nav pamata pilnībā izslēgt atsaukšanos uz Eiropas Savienības Tiesas atziņām, jo tās var būt derīgas salīdzinoši vērtējot.
SA-3/2018. Sprieduma ietvaros tiesa risināja jautājumu par Saeimas deputāta kandidāta subjektīvajām tiesībām pārsūdzēt Saeimas vēlēšanu iecirkņa komisijas lēmumu par balsu skaitīšanas protokola rezultātu apstiprināšanu. Risinot šo jautājumu, tiesa, pirmkārt, aplūkoja un analizēja to, kuras tiesību normas konkrētajā gadījumā ir jāpiemēro – Republikas pilsētu un novadu vēlēšanu komisiju un vēlēšanu iecirkņu komisiju likuma 32. un 33.pants (paredz, ka tiesības pārsūdzēt vēlēšanu iecirkņa lēmumus ir gan kandidātu saraksta iesniedzējam, gan arī pašiem kandidātiem) vai Saeimas vēlēšanu likuma 35.1pants (paredz to, ka tiesības pārsūdzēt vēlēšanu iecirkņu lēmumus par balsu skaitīšanas rezultātu protokola apstiprināšanu ir tikai kandidātu saraksta iesniedzējam). Pēc šo normu analīzes tiesa nonāca pie secinājuma, ka konkrētajā gadījumā nepastāv kolīzija starp abām šo likumu normām, un noteica, ka ir jāpiemēro Saeimas vēlēšanu likuma 35.1pants kā speciālā tiesību norma, vienlaikus atzīstot, ka minētā norma neatbilst Satversmē noteiktajām vēlēšanu tiesībām un tiesībām uz taisnīgu tiesu.
Tomēr ņemot vērā, ka atbilstoši spēkā esošajam regulējumam lieta ir jāizskata un nolēmums jāpieņem septiņu dienu laikā un tiesiskās stabilitātes principam tiesa tā vietā, lai nodotu jautājumu par Saeimas vēlēšanu likuma 35.1panta atbilstību Satversmei Satversmes tiesai, atzina, ka kandidātam ir subjektīvās tiesības iesniegt pieteikumu par vēlēšanu iecirkņa komisijas lēmumu par balsu skaitīšanas protokola apstiprināšanu.
Atlīdzinājuma prasījumi
SKA-395/2018. Spriedumā tiesa atzina, ka valsts rīcības prettiesiskuma konstatēšana un novēršana pati par sevi var tikt uzskatīta par atbilstīgu atlīdzinājumu par personas tiesību aizskārumu. Tomēr vienlaikus jāņem vērā vairāki apsvērumi attiecībā uz konkrēto tiesas atziņu. Pirmkārt, ir jāņem vērā konkrētā tiesību aizskāruma raksturs – šajā lietā persona vēlējās, lai viņam Iedzīvotāju reģistrā norādītu uzvārdu kā dzimšanas apliecībā ar dubulto līdzskani un izsniegtu jaunu pasi ar šo uzvārdu. Otrkārt, tiesību aizskāruma seku novēršanas veids un ilgums – iestāde pēc tam, kad tiesiskajā regulējumā tika izdarīti grozījumi, kuru rezultātā ir pieļaujama tāda uzvārda rakstība (ar dubulto līdzskani), kādu persona vēlējās, ātrāk nekā mēneša laikā izsniedza personai jaunu personu apliecinošu dokumentu, kurā personas uzvārds ir rakstīts, dubultojot līdzskani. Treškārt, personas rīcība, lai novērstu tiesību aizskārumu – konkrētajā lietā persona vērsās ar iesniegumu par uzvārda rakstību vairāk nekā desmit gadus pēc tam, kad iestāde aktualizēja uzvārda rakstību (šajā laika posmā personai tika izsniegtas trīs pases).
SKA-1372/2018. Atšķirībā no iepriekš aprakstītā sprieduma šajā lēmumā tiesa risināja nevis jautājumu par atlīdzinājuma noteikšanu par kādu konkrētu tiesību aizskārumu, bet gan par Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma (turpmāk – Atlīdzināšanas likums) pārejas noteikumu 2.punkta piemērošanu attiecībā uz tiem nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanas prasījumiem, kuri ir radušies agrāk nekā sešus mēnešus pirms Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās un par kuriem nav ierosināta tiesvedība vispārējās jurisdikcijas tiesā.
Tiesai šāds jautājums bija jārisina tikai tāpēc, ka pirms Atlīdzinājuma likuma spēkā stāšanās iepriekšējais likums (likums „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu”, kas nav spēkā kopš 2018.gada 1.marta) nenoteica nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanas termiņu, līdz ar to tam tika piemērots Civillikuma 1895.pantā paredzētais noilgums – 10 gadi. Pieņemot Atlīdzināšanas likumu, likumdevējs pārejas noteikumos noteica regulējumu tikai tiem atlīdzināšanas gadījumiem, kuri radās pēdējo sešu mēnešu laikā pirms Atlīdzinājuma likuma spēkā stāšanās. Minēto jautājumu tiesa atrisināja, norādot uz saprātīgu tiesību izmantošanas termiņu – seši mēneši no likuma spēkā stāšanās brīža, lai personām, kurām nemantiskais kaitējums ir radies vēlāk nekā sešus mēnešus pirms Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās, būtu iespēja pārorientēties uz jauno tiesisko kārtību un iesniegt atlīdzinājuma pieprasījumu atbilstoši Atlīdzinājuma likumam.
Tiesības uz informāciju un atbildi pēc būtības
SKA-20/2018. Spriedumā tiesa aplūkoja divus jautājumus, proti, par fizisko personu datu izsniegšanas pieļaujamību trešajām personām un par iestādes un tiesas pienākumu izvērtēt informācijas pieprasījuma pamatotību pirms šī informācijas pieprasījuma pamatotības patiesuma noskaidrošanas. Ja aplūko jautājumu par informācijas pieprasījuma pamatotību, tad tiesa šajā gadījumā „atgādināja” iestādēm un Administratīvajai rajona tiesai to, ka informācijas pieprasījuma lietās būtiski ir izvērtēt pašu informācijas pieprasījuma pamatotību. Proti, iestādei (un tiesai, ja strīds nonāk tajā) papildu pierādījumi (t.s. dokumenti par prasību) ir jāpieprasa tikai tādā gadījumā, ja iestādei vai tiesai ir objektīvs pamats šaubām par informācijas pieprasījuma pamata patiesumu.
Savukārt jautājumā par fizisko personu datu apstrādi, tostarp izsniegšanas pieļaujamību trešajām personām, tiesa atsaucās uz Eiropas Savienības Tiesas atziņu Rīgas satiksmes lietā, kurā tika noteikts, ka, lai būtu pieļaujama fizisko personu datu apstrāde, ir jāiestājas trim nosacījumiem trešās personas leģitīmo interešu nodrošināšanai. Pirmkārt, trešās personas likumisko interešu esībai, otrkārt, objektīva vajadzība šo trešo personu likumisko interešu nodrošināšanai apstrādāt fiziskās personas datus, treškārt, ir konstatējams, ka datu subjekta interese uz datu aizsardzību neprevalē pār tām interesēm, kuru nodrošināšanai trešā persona prasa datu atklāšanu.
Vienlaikus tiesa uzsvēra, ka, vērtējot pirmo kritēriju (personas likumisko interešu esība), nedz iestādes (konkrētajā lietā Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde), nedz tiesas kompetencē nav jautājums par personas iecerētās civilprasības prognozējamo pamatotību (proti, vai tā tiks apmierināta vai noraidīta) un pieļaujamību, jo šis konkrētais jautājums ir vispārējās jurisdikcijas tiesas kompetencē. Tāpat norādīts uz vēl vienu atziņu no Eiropas Savienības Tiesas sprieduma attiecībā uz trešo jautājumu, proti, attiecībā uz samērīgumu starp fiziskās personas datu aizsardzību un trešās personas likumiskajām interesēm. Eiropas Savienības Tiesa ir norādījusi, ka tas ir atkarīgs no katra attiecīgā gadījuma apstākļiem.
SKA-394/2018. Spriedumā tiesa analizēja jautājumu par Elektroniskās deklarēšanas sistēmā (EDS) iekļautās informācijas statusu atbilstoši Informācijas atklātības likuma iedalījumam – vispārpieejama vai ierobežotas pieejamības informācija. Analizējot Informācijas atklātības likuma tiesību normas, tiesa secināja, ka EDS iekļautā informācija ir uzskatāma par ierobežotas pieejamības informāciju. Secinājums pamatots ar to, ka pretēji Administratīvās rajona tiesas secinājumam EDS iekļautā informācija nav uzskatāma par tādu informāciju, kas padarīta par publiski pieejamu (atbilstoši Informācijas atklātības likuma 5.panta sestajai daļai par ierobežoti pieejamu informāciju nav uzskatāma informācija, kas ir publicēta vai pieejama sabiedrībai bez likumā paredzētiem ierobežojumiem), jo, lai informāciju atzītu par publisku pieejamu, tai ir jābūt publicētai/pieejamai tā, lai jebkura persona, kura interesējas par to, var ar to iepazīties, nevis kā ir situācijā ar EDS iekļauto informāciju, kas ir pieejama konkrētam sistēmas lietotājam. Līdz ar to minētā informācija ir uzskatāma par ierobežotas pieejamības informāciju.
Nekustamā īpašuma nodoklis
SKA-16/2018. Lietā tiesa analizēja jautājumu par nekustamā īpašuma nodokļa papildlikmes par neapstrādātu lauksaimniecības zemi maksāšanas pienākumu. Spriedumu tiesa pieņēma pēc tam, kad bija vērsusies Satversmes tiesā ar pieteikumu par likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 7.panta trešās daļas, ciktāl tā nenosaka nodokļa papildlikmes par neapstrādātu lauksaimniecības zemi maksāšanas pienākuma izbeigšanos, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105.pantam. Ņemot vērā Satversmes tiesas sniegto normas interpretāciju, tiesa atzina, ka personai, kurai bija nekustamā īpašuma nodokļa maksāšanas pienākums (kura konkrētajā gadījumā bija nekustamā īpašuma pārdevējs) konkrētajā gadā, ir pienākums maksāt gan nodokļa pamatlikmes, gan papildlikmes (t.sk. arī nodokļa papildlikmi par neapstrādātu lauksaimniecības zemi).
SKA-63/2018 un SKA-90/2018. Šajās lietās mainīta Augstākās tiesas prakse nekustamā īpašuma nodokļa jomā, jo spēkā stājušies grozījumi likumā „Par nekustamā īpašuma nodokli”. Vēl 2018.gada pirmajā pusgadā tika pieņemts spriedums lietā Nr.SKA-63/2018, kurā tiesa risināja jautājumu par pienākumu maksāt nekustamā īpašuma nodokli par neeksistējošu objektu. Šajā spriedumā tiesa atzina, ka līdz ar grozījumiem likumā „Par nekustamā īpašuma nodokli”, kas stājās spēkā 2014.gada 1.janvārī, nekustamā īpašuma nodokļa samaksas pienākuma izbeigšanās saistāma vienīgi ar to laiku, kad Kadastra informācijas sistēmā tiek dzēsts ieraksts par objektu. Iepriekšējā tiesas prakse bija bijusi atšķirīga: tiesa atzina, ka gadījumā, ja persona spēj pierādīt, ka objekts vairs neeksistē, personai nav jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklis par šādu neeksistējošu objektu.
Savukārt lietā Nr.SKA-90/2018 tiesa analizēja jautājumu par nekustamā īpašuma nodokļa apmēra noteikšanu par kopīpašumu. Iepriekšējā tiesas prakse paredzēja, ka, nosakot nekustamā īpašuma nodokļa apmēru par kopīpašumu, ir jāņem vērā arī vienošanās par kopīpašuma lietošanas kārtību, kas ir reģistrēta zemesgrāmatā. Šajā lietā tiesa atkāpās no šīs prakses, jo, ņemot vērā grozījumus likumā „Par nekustamā īpašuma nodokli”, kuri stājās spēkā 2012.gada 1.janvārī, un likumdevēja mērķi, pieņemot šos grozījumus, nosakot nekustamā īpašuma nodokļa apmēru par kopīpašumu, nav vairs jāņem vērā vienošanās par kopīpašuma lietošanas kārtību, kura ir reģistrēta zemesgrāmatā.
Civillietu departaments
Galvinieka ieruna ekspromisoriskā galvojuma gadījumā
SKC-1069/2018. Spriedumā Senāts konstatēja, ka lietā pastāv strīds par to, vai galvinieki ir atbrīvojami no galvojuma saistību izpildes, ja galvenās parādnieces ieķīlātais nekustamais īpašums pārdots labprātīgā izsolē tiesas ceļā, galvinieku ieskatā, nosakot nepamatoti zemu izsoles sākumcenu.
Civillikuma 1701.pants pieļauj galviniekam izlietot visas ierunas, izņemot tās, pret kurām kreditors taisni gribējis nodrošināties ar galvojumu. Aplūkojot jēdziena „ieruna” izpratni vēsturiski, redzams, ka ar šo terminu tika saprasti materiāltiesiski iebildumi, kuru būtība ir tā, ka atbildētājs, neapstrīdot prasītāja norādītos faktus, atsaucas uz apstākļiem, kas uz laiku vai vispār paralizē kreditora tiesības. Tiesa atzina, ka tas, ka galvenās parādnieces ieķīlātais nekustamais īpašums pārdots labprātīgā izsolē, pēc galvinieku domām, nosakot nesamērīgi zemu izsoles sākumcenu saskaņā ar novērtētāja novērtējumu, nav atzīstams par tādu apstākli, kas pats par sevi paralizē kreditora tiesības, un arī galvojuma līgumos neviens punkts pēc satura vai jēgas neparedz galvinieku atbrīvošanu no galvojuma saistības minētā apstākļa dēļ. Spriedumā atgādināts, ka Civillikuma 1692.–1715.panta normas, kas regulē galvojuma institūtu, paredz divu veidu galvojumus: 1) neekspromisorisko (vienkāršo) galvojumu un 2) ekspromisorisko galvojumu. Pastāvot neekspromisoriskam jeb vienkāršam galvojumam, kreditoram ar prasību vispirms ir jāvēršas pie galvenā parādnieka un tikai pēc tam pie galvinieka. Savukārt ekspromisoriskā galvojuma gadījumā galvinieks atsakās no Civillikuma 1702.panta pirmajā daļā paredzētajām tiesībām prasīt, lai kreditors vispirms vēršas ar prasību pie galvenā parādnieka. Apstākļi, vai kreditors vērsīsies pie galvenā parādnieka un kādas darbības šajā sakarā veiktas, lai panāktu saistību izpildījumu, neietekmē ekspromisoriskā galvinieka atbildību.
Kreditoru vienlīdzības princips
SKC-202/2018. Spriedumā tiesa nodibināja, ka darījumā par savstarpējiem norēķiniem starp maksātnespējīgo SIA un šīs sabiedrības valdes locekli puses vienojušās daļu no atdodamā parāda, kuram vēl nav iestājies atmaksas termiņš, dzēst ar sabiedrībai piederošas mantas nodošanu valdes loceklei (atbildētājai), ar mērķi ārpus kārtas samazināt sabiedrības (prasītājas) parādu atbildētājai, faktiski atmaksājot daļu no aizdevuma pirms termiņa. Lietā nav strīda, ka sabiedrībai nepietiek mantas kreditoru prasījumu apmierināšanai.
Maksātnespējas likuma 99.panta mērķis ir atjaunot kreditoru vienlīdzību situācijā, kad parādnieks, būdams faktiski maksātnespējīgs, pilda saistības pret atsevišķiem kreditoriem, vienlaikus nesedzot citu kreditoru prasījumus. Kā norādīts Augstākās tiesas apkopojumā „Tiesu prakse lietās par darījumu apstrīdēšanu un zaudējumu piedziņu no parādnieka pārstāvjiem maksātnespējas procesu ietvaros”, naudas līdzekļu atprasīšana uz šī panta pamata notiek, neapstrīdot darījumus, ar kuriem pamatoti maksājumi un kuri paši par sevi sākotnēji var arī nebūt vērsti uz zaudējumu nodarīšanu.
Proti, pats par sevi valdes locekļa aizdevums sabiedrībai neradīja zaudējumus, bet uzlaboja sabiedrības finansiālo stāvokli. Taču ar to, ka sabiedrība, nonākot finansiālās grūtībās, īsi pirms maksātnespējas pasludināšanas, nepildot saistības pret citiem kreditoriem, daļēji sedza atbildētājas maksājuma saistību, kurai nav iestājies izpildes termiņš, tiek pārkāpts kreditoru vienlīdzības princips. Norādītajos apstākļos apelācijas instances tiesai bija pamats piemērot Maksātnespējas likuma 99.panta pirmās daļas 2.punktu. Pretējā gadījumā tas būtu pretrunā ar Maksātnespējas likuma mērķi – aizsargāt kreditoru kopuma intereses parādnieka maksātnespējas gadījumā, jo nostādītu sabiedrības dalībnieci un bijušo valdes locekli priviliģētākā stāvoklī nekā šīs sabiedrības kreditorus.
Senāts norāda, ka apelācijas instances tiesa, noskaidrojot un izvērtējot pušu nodomu, ir pareizi atzinusi, ka šī darījuma rezultātā faktiski notika nevis mantas pārdošana, bet pirmstermiņa aizdevuma atmaksa.
Kļūdas labošana zemesgrāmatas ierakstā
SKC-1445/2018. Lietā par matemātiskā aprēķina kļūdas labošanu nekustamā īpašuma zemesgrāmatas nodalījuma ierakstā, kas ieviesusies, sadalot garāžu boksu domājamās daļās, Senāts norādījis, ka kļūdu izlabošanas kārtību zemesgrāmatu ierakstos reglamentē Zemesgrāmatu likuma 54.pants, saskaņā ar kuru ierakstu izlabojumi, kas nesaskan ar nostiprinājuma lēmumiem, pielaižami vienīgi 90. un 97.pantā paredzētā kārtībā. Zemesgrāmatu likuma 90.pantā noteiktā kļūdas izlabošana nostiprinājuma lēmumā ir bezstrīdus procedūra zemesgrāmatu procesa ietvaros, kuru var ierosināt gan pats zemesgrāmatu nodaļas tiesnesis, atzīstot savu nostiprinājuma lēmumā pieļauto kļūdu, gan nostiprinājuma lūdzēji, uz kuru nostiprinājuma lūguma pamata taisīts kļūdainais lēmums. Senāts atzinis, ka faktiskie apstākļi lietā nerada dibinātu iemeslu runāt par nostiprinājuma lūgumā ieviesušos kļūdu, kura labojama Zemesgrāmatu likuma 90.panta kārtībā. Senāts secinājis, ka, atzīstot, ka kļūdas izlabošana notikusi atbilstoši Zemesgrāmatu likuma 90.pantam, tiesa nav ņēmusi vērā, ka faktiski lūgums par kļūdas izlabošanu ir vērsts uz citu personu noslēgtā darījuma priekšmeta grozīšanu, nevis pašas tiesību nostiprinājuma kļūdas novēršanu. Konkrētā gadījumā ar matemātiskā aprēķina kļūdas izlabošanu ir pieļauta situācija, ka ir pārgrozīta nostiprinātā tiesība. Nostiprinājuma lūdzēji kļūdas izlabošanu nostiprinājuma lūgumā nav lūguši, tas bijis izpildīts tā, kā lūgts.
Kļūdas labošanas kārtība citas personas tiesību pārgrozīšanai bez šīs personas piekrišanas nav paredzēta (Zemesgrāmatu likuma 61.panta pirmās daļas 2.punkts). Šāda iespēja, kad ar kļūdas izlabojumu (kopīpašuma domājamo daļu pārrēķināšanu) pārgroza kopīpašnieku tiesības, var būt paredzēta speciālā tiesību normā, piemēram, likuma „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 48.panta piektajā daļā noteiktajā gadījumā, bet apskatāmā situācijā acīmredzami nav tā, par ko ir runa šajā normā. Tas nozīmē, ka nostiprināto tiesību pārgrozījums, ja tam nepiekrīt persona, pret kuru tas vērsts, varēja tikt izdarīts tikai prasības kārtībā, kā to noteic Zemesgrāmatu likuma 97.panta otrais teikums.
Sabiedrības dalībnieka tiesības uz informāciju
SKC-293/2018. Senāts secinājis, ka problēmjautājums lietā saistīts ar izpratni par sabiedrības dalībnieku tiesībām uz informāciju, to ierobežošanas tiesisko pamatu, kā arī sekām šo tiesību pārkāpuma gadījumā.
No Komerclikuma 134.panta pirmās daļas un 186.panta trešās daļas normu satura secināts, ka sabiedrības dalībnieki ir tiesīgi piedalīties sabiedrības pārvaldē un ietekmēt sabiedrības darbības, kā arī zināmos jautājumos pat pieņemt lēmumus sabiedrības vārdā. Savukārt tiesisks instruments, kas nodrošina dalībniekus ar šīm ietekmes un lēmumu pieņemšanas iespējām, ir sabiedrības dalībnieku sapulces un lēmumu pieņemšana tajās.
Nolēmumā atzīts, ka dalībnieku tiesības piedalīties sabiedrības pārvaldē ir saistītas ar vienu no Komerclikuma 194.pantā noteiktajām dalībnieka pamattiesībām – tiesībām uz informāciju. Turklāt tiesības pieprasīt informāciju no sabiedrības var realizēt ne tikai dalībnieku sapulcēs, bet arī šo sapulču starplaikos.
Senāts atzinis, ka dalībnieka tiesība uz informāciju ir katram un ikvienam dalībniekam (neatkarīgi no tā, cik kapitāla daļu viņam pieder) individuāli piemītoša tiesība un nodrošina iespēju saņemt no sabiedrības dalībniekam interesējošu informāciju par sabiedrības darbību.
Analizējot Komerclikuma 194.panta normas saturu, Senāts secinājis, ka tās regulējums ietver divas dalībnieku tiesības: 1) no valdes saņemt informāciju par sabiedrības darbību jeb tiesības uz informāciju; 2) iepazīties ar visiem sabiedrības dokumentiem jeb tiesības pārbaudīt informāciju.
Attiecīgi dalībnieka tiesības uz informāciju jeb tiesības no valdes saņemt informāciju par sabiedrības darbību ietver visu to informāciju, kas saistīta ar sabiedrību un tās lietām. Proti, dalībniekam ir tiesība saņemt ziņas un informāciju par faktiem, kas saistīti ar sabiedrības saimniecisko darbību, tās darījumiem un attiecībām ar trešajām personām, kā arī sabiedrības grāmatvedību. Savukārt dalībnieka tiesības pārbaudīt sabiedrību jeb iepazīties ar visiem sabiedrības dokumentiem nodrošina dalībniekiem tiesības iepazīties ar sabiedrības korespondenci, grāmatvedības, lietvedības un citiem dokumentiem. Sabiedrības valdei savukārt ir pienākums šīs dalībnieka tiesības nodrošināt.
Komerclikuma 194.pantā noteiktās sabiedrības dalībnieka tiesības uz informāciju un tiesības pārbaudīt sabiedrību aplūkojamas kopsakarā ar Komerclikuma 186.panta trešo daļu. Lai ierobežotu Komerclikuma 194.pantā minētās dalībnieka tiesības uz informāciju un tiesības iepazīties ar sabiedrības dokumentiem, ir jārealizējas kumulatīvu pazīmju kopumam. Pirmkārt, jābūt dalībnieku sapulces lēmumam. Otrkārt, šāds lēmums var tikt pieņemts vienīgi pamatotu aizdomu gadījumā par šo ziņu izmantošanu pretēji sabiedrības interesēm, balstoties uz vairāku kritēriju izvērtējumu.
Procesuālo tiesību nodrošināšana, izbeidzot tiesvedību
SKC-1341/2018. Senāts konstatējis, ka tiesvedība lietā izbeigta Civillikuma 705.panta otrajā daļā paredzēto tiesisko seku dēļ sakarā ar to, ka prasītājs mantojuma lietā nebija pieteicis kreditora pretenziju.
Pārbaudot blakus sūdzības argumentu, ka, vērtējot pēc savas iniciatīvas prasības tiesību esamību, apelācijas instances tiesa pārkāpa lietas izskatīšanas robežas, Senāts norādījis, ka pamatus tiesvedības izbeigšanai imperatīvi nosaka Civilprocesa likuma 223.pants, un saskaņā ar minētā panta pirmās daļas 2.punktu tiesa izbeidz tiesvedību, ja prasību cēlusi persona, kurai nav prasības tiesību.
Senāts paudis viedokli, ka prasības tiesību esamības pārbaude, ievērojot Civilprocesa likuma 1.pantā noteikto vispārīgo principu, atbilstoši kuram prasības tiesību esamība veido pamatu tiesas aizsardzībai un kas jāievēro pirms konkrētā strīda izšķiršanas neatkarīgi no pušu izvirzītajiem argumentiem. Līdz ar to prasības tiesību esamības pārbaude nav uzskatāma par lietas izskatīšanas robežu pārkāpumu, bet gan par primāru tiesas pienākumu, lai tiesas aizsardzība būtu nodrošināta personai, kurai ir tiesības to saņemt.
Tas tomēr nenozīmē, ka lēmumu par tiesvedības izbeigšanu tiesa var pieņemt, neuzklausot pirms tam lietas dalībnieku paskaidrojumus par apstākļiem, no kuru esamības vai neesamības ir atkarīgs, vai tiesvedība lietā tiks izbeigta, kā arī nenodrošinot lietas dalībniekiem iespēju izmantot citas Civilprocesa likumā lietas dalībniekiem garantētās procesuālās tiesības. Pretējā gadījumā būtu pārkāpts Civilprocesā nostiprinātais sacīkstes princips, kā arī radīts aizskārums lietas dalībnieku tiesībām uz taisnīgu tiesu.
Tulka nodrošināšana maznodrošinātai personai
SKC-1458/2018. Lēmumā šajā lietā Senāts atgādina, ka Civilprocesa likuma 13.panta ceturtā daļa noteic, ka lietas dalībniekiem, kuri lietā saņem valsts nodrošināto juridisko palīdzību vai ir atbrīvoti no tiesas izdevumu samaksas, tiesa nodrošina tiesības iepazīties ar lietas materiāliem un piedalīties procesuālajās darbībās, izmantojot tulka palīdzību, ja viņi nepārvalda tiesvedības valodu.
Prasītājs norādīja, ka nepārvalda valsts valodu un pats nevar nodrošināt tulka pakalpojumus, tādēļ ir vērsies sociālajā dienestā jautājumā par maznodrošinātas personas statusa piešķiršanu. Tā kā viņa pieteikums vēl nav izlemts, lūdza lietas izskatīšanu atlikt. Apelācijas instances tiesa, ņemot vērā to, ka lietas izskatīšanas brīdī prasītājam nebija piešķirts maznodrošinātas personas statuss un jau pirmās instances tiesa ir izskaidrojusi personai par nepieciešamību pašam nodrošināt tulku, prasītāja lūgumu noraidīja un izskatīja lietu pēc būtības.
Ar Juridiskās palīdzības administrācijas lēmumu prasītājam tika piešķirta valsts apmaksātā juridiskā palīdzība. Prasītājs iesniegtajā kasācijas sūdzībā norādīja uz minētajiem apstākļiem, lūdzot atjaunot nokavēto kasācijas sūdzības iesniegšanas termiņu, jo Civilprocesa likuma 453.panta prasībām atbilstošas kasācijas sūdzības sastādīšana bija iespējama tikai pēc Juridiskās palīdzības administrācijas lēmuma, ar kuru prasītājam piešķirta valsts nodrošinātā juridiskā palīdzība, saņemšanas.
Augstākās tiesas ieskatā, apelācijas instances tiesas atzinums, ka kasācijas sūdzības neiesniegšana likumā noteiktajā termiņā sakarā ar valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības nesaņemšanu nevar tikt atzīta par objektīvu no prasītāja gribas un rīcības neatkarīgu apstākli un līdz ar to būt par pamatu nokavētā procesuālā termiņa atjaunošanai, konkrētajos apstākļos ir formāls. It īpaši tāpēc, ka lieta izskatīta, prasītājam nepārvaldot tiesvedības valodu, tādējādi liedzot prasītājam Satversmes 92.pantā garantētās tiesības uz savu tiesību aizsardzību tiesā.
Īres līguma statuss, ja nepastāv tiesisks īres priekšmets
SKC-222/2018. Spriedumā norādīts, ka, konstatējot, ka dzīvojamās telpas īres līgums ir noslēgts par telpām, kas neatbilst likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 3.panta 1.teikumā noteiktajam īres līguma priekšmetam (objektam), noslēgtais līgums ir atzīstams par spēkā neesošu tā būtiskās sastāvdaļas – tiesiska īres priekšmeta – neesības dēļ.
Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija 1971.gadā būvēto ēku atzina par nelikumīgi uzceltu un nojaucamu sešu mēnešu laikā pēc šī sprieduma spēkā stāšanās.
Pretēji atziņai, ka par nelikumīgi uzceltā ēkā esošām telpām nevar slēgt dzīvojamās telpas īres līgumus, divām ģimenēm 1978.gadā un 1984.gadā bija izsniegti orderi un noslēgti dzīvojamo telpu īres līgumi, kuri pārslēgti 2005.gadā.
Senāts atzina, ka strīdus būve 1971.gadā uzcelta kā nedzīvojamā – saimniecības ēka. Tas, ka saimniecības ēkas telpas vēlāk – 1977.gadā – nelikumīgas būvniecības rezultātā pārveidotas un turpmāk izmantotas kā dzīvojamās telpas, nepiešķir tām dzīvojamo telpu statusu.
Nedzīvojamu telpu lietošana un personas faktiska dzīvošana šādā telpā nerada tiesības noslēgt dzīvojamās telpas īres līgumu, bet, ja tāds ir noformēts, tam nav juridiska spēka. Spriedumā dota norāde uz judikatūrā nostiprināto atziņu, ka nedzīvojamo telpu izmantošana pastāvīgai dzīvošanai nedod pamatu piemērot likuma „Par dzīvojamo telpu īri” normas un nerada pamatu šo telpu atzīšanai par dzīvojamām telpām.
Civilprocesa likuma 475.panta septītās daļas pielietojums
Senāts šajā lietā atzina, ka apelācijas instances tiesa, izspriežot prasītāja prejudiciālo atzīšanas prasību pēc būtības, atstājusi bez ievērības judikatūrā nostiprinātās juridiskās tēzes, ka mūsdienās spēkā esošās civilprocesuālās tiesību normas neparedz personai tiesību preventīvi vērsties tiesā gadījumā, kad atbildētājs vēl nav pārkāpis (traucējis) prasītāja tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses. Turklāt tiesa nav sniegusi pamatojumu, kas ļautu saprast iemeslus, kāpēc notikusi atkāpšanās no tādas līdzšinējās un nemainīgās tiesu prakses, kurai ir principiāla nozīme.
Līdz ar to Senāts konstatēja Civilprocesa likuma 5.panta sestās daļas pārkāpumu, kas atbilstoši šā likuma 452.panta otrajai daļai vērtējams kā būtisks, jo novedis pie lietas nepareizas izspriešanas.
Šāda situācija Civilprocesa likuma 475.panta septītās daļas izpratnē rada patstāvīgu pamatu apelācijas instances tiesas sprieduma atcelšanai, neanalizējot kasācijas sūdzībā norādītos apsvērumus, kuros apstrīdēta prasības noraidīšanas argumentācija. Citiem vārdiem, Senātam saskaņā ar minēto tiesību normu ir paredzētas tiesības nevērtēt tos kasācijas sūdzībā ietvertos motīvus, kas attiecas uz apelācijas instances tiesas sprieduma, kurā tikušas pilnīgi ignorētas judikatūras atziņas, būtību, jo tie katrā ziņā nevar iespaidot lietas iznākumu.
Senāts norāda, ka, tā kā prasību cēlusi persona, kurai nav prasības tiesību, kas izslēdz tiesvedību lietā, pārsūdzēto spriedumu nevar atzīt par tiesisku. Spriedums tika atcelts, un tiesvedība izbeigta.
Krimināllietu departaments
Neatļautu darbību ar muitošanai pakļautām precēm un citām vērtībām (Krimināllikuma 191.pants) un alkoholisko dzērienu un tabakas izstrādājumu nelikumīgas uzglabāšanas, pārvietošanas (pārvadāšanas) un realizācijas (Krimināllikuma 221.pants) nošķiršana
SKK-57/2018. Atzīstot, ka lietai var būt īpaša nozīme likuma normu interpretēšanā, Augstākā tiesa mutvārdu procesā 2018.gada 25.oktobrī izskatīja lietu par noziedzīgu darbību, kas veiktas ar alkoholiskajiem dzērieniem vai tabakas izstrādājumiem, kuri Latvijas Republikā nonākuši, apejot muitas kontroli, kvalifikāciju. Augstākā tiesa konstatēja atšķirīgu tiesu praksi, kvalificējot šos noziedzīgos nodarījumus. Proti, darbības ar šādām precēm atsevišķos gadījumos ir kvalificētas pēc Krimināllikuma 191.panta, bet citos – pēc Krimināllikuma 221.panta. Krimināllikuma 191.pants paredz atbildību par neatļautām darbībām ar muitošanai pakļautām precēm un citām vērtībām, savukārt Krimināllikuma 221.pantā ir paredzēta atbildība par alkoholisko dzērienu un tabakas izstrādājumu nelikumīgu uzglabāšanu, pārvietošanu (pārvadāšanu) un realizāciju. Abiem šiem noziedzīgajiem nodarījumiem ir atšķirīgs gan noziedzīgā nodarījuma objekts, gan priekšmets. Tā kā arī alkoholiskie dzērieni un tabakas izstrādājumi var būt muitošanai pakļautas preces, Augstākā tiesa uzsvēra, ka izšķiroša nozīme noziedzīga nodarījuma kvalifikācijā, nošķirot Krimināllikuma 191.pantā paredzētos noziedzīgos nodarījumus no 221.pantā paredzētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, ir apstāklim, vai konkrētai precei inkriminētā noziedzīgā nodarījuma laikā ir bijis muitošanai pakļautās preces statuss. Par muitošanai pakļautu preci Krimināllikuma 191.panta izpratnē Augstākā tiesa atzina preci, kas Latvijas teritorijā nonākusi, šķērsojot Eiropas Savienības teritorijas ārējo robežu, apejot muitas kontroli, kā arī ārpussavienības preci, kas Latvijas teritorijā nonākusi, izejot muitas kontroli, bet kuras statuss nav mainīts, kura nav izvesta no Savienības muitas teritorijas un nav arī iznīcināta. Tas, vai attiecīgajai precei ir muitošanai pakļautās preces statuss, ir nosakāms, ņemot vērā attiecīgajā laika periodā spēkā esošos normatīvos tiesību aktus un izvērtējot pierādījumus lietā. Augstākā tiesa uzsvēra, ka, lemjot par noziedzīgā nodarījuma kvalifikāciju gadījumos, kad konstatētas nelikumīgas darbības ar muitošanai pakļautiem alkoholiskiem dzērieniem vai tabakas izstrādājumiem, būtiska nozīme ir celtās apsūdzības saturam – tajā norādītajiem faktiskajiem apstākļiem, kas noteic noziedzīgā nodarījuma juridisko kvalifikāciju, un apsūdzības viedoklim par noziedzīgā nodarījuma juridisko kvalifikāciju.
SKK-189/2018. Augstākā tiesa atzina, ka apelācijas instances tiesa lietā nepareizi piemērojusi Krimināllikuma pantu, atzīstot, ka apsūdzētā nodarījums kvalificējams pēc Krimināllikuma 221.panta pirmās daļas. Ar pirmās instances tiesas spriedumu apsūdzētais tika atzīts par vainīgu Krimināllikuma 191.panta pirmajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā par to, ka viņš Latvijas Republikas muitas teritorijā bez muitas iestāžu atļaujas pārvadāja muitošanai pakļautas preces, radot būtisku kaitējumu. Savukārt apelācijas instances tiesa apsūdzēto atzina par nevainīgu Krimināllikuma 191.panta pirmajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā un attaisnoja. Tiesa atzina, ka pie apsūdzētā izņemtās cigaretes Latvijas Republikas teritorijā ir ievestas nelikumīgi, apejot muitas kontroli, un tādējādi tās neatradās un nevarēja atrasties muitas iestāžu kontrolē. Apelācijas instances tiesas spriedums tika atcelts, un lieta nosūtīta jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesai.
Pierādīšana un pierādījumi
Kasācijas instances tiesa pierādījumus no jauna nevērtē, taču tās kompetencē ietilpst pārbaudīt, vai apelācijas instances tiesa, vērtējot pierādījumus, ievērojusi Kriminālprocesa likuma normas.
SKK-540/2018. Šajā lietā Augstākā tiesa izskaidroja pierādījumu vērtēšanas prasības. Kasācijas instances tiesa atsaucās uz pierādīšanas standartu, proti, ka pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā izslēgtas jebkādas saprātīgas šaubas par to esamību vai neesamību. Pierādīšanas priekšmetā ietilpstošos apstākļus pierāda ar pieļaujamiem, attiecināmiem, ticamiem un pietiekošiem pierādījumiem, kas iegūti, pārbaudīti un novērtēti Kriminālprocesa likuma noteiktajā kārtībā. Augstākā tiesa uzsvēra, ka Kriminālprocesa likums neparedz pierādījumu vērtēšanas veidu – objektīva vērtēšana vai objektīvās patiesības noskaidrošana. Kasācijas sūdzībā bija norādīts, ka apelācijas instances tiesa ir pārkāpusi Kriminālprocesa likuma 15.pantā noteiktās apsūdzētā tiesības uz lietas izskatīšanu taisnīgā, objektīvā un neatkarīgā tiesā, kā argumentu minot, ka „apelācijas instances tiesa pierādījumus šajā lietā vērtējusi neobjektīvi un tendenciozi, piešķirot augstāku ticamības pakāpi acīmredzami pretrunīgiem pierādījumiem”.
SKK-439/2018. Savukārt šajā lietā Senāts par nepamatotu atzina tiesas secinājumu, ka kā patstāvīgs pierādījums nav vērtējams Valsts ieņēmumu dienesta nodokļu pārskata atzinums daļā par to, ka komersanta darījumi ar citiem četriem komersantiem nav atzīstami par notikušiem. Kasācijas instances tiesa izskaidroja, ka Kriminālprocesa likumā nav jēdziena „patstāvīgs pierādījums” un tiesa nevar kādu pierādījuma daļu „nevērtēt kā patstāvīgu pierādījumu”. Tas neatbilst Kriminālprocesa likuma normu prasībām par pierādījumu vērtējumu.
SKK-333/2018. Augstākā tiesa atzina, ka tiesai ir jāizvērtē apsūdzētā citā kriminālprocesā liecinieka statusā sniegtajās liecībās ietverto ziņu pieļaujamība pierādīšanā izskatāmajā kriminālprocesā, tostarp jāvērtē ziņas par viņa faktisko saistību ar kriminālprocesu, kurā viņš tika pratināts liecinieka statusā, liecinieka statusa ilgums un šā statusa pamatotība visā tā esības laikā, kā arī attieksme pret liecību sniegšanu kontekstā ar tiesībām neliecināt apjomu. Apelācijas instances tiesa spriedumā izdarītos atzinumus par apsūdzētā vainu cita starpā bija pamatojusi ar apsūdzētā liecībām, kuras sniegtas liecinieka statusā citā kriminālprocesā. Šajā kriminālprocesā apsūdzētais tika nopratināts citā kriminālprocesā kā liecinieks trīs reizes. Pirms nopratināšanas personai tika izskaidrotas viņa kā liecinieka tiesības un pienākumi, izskaidrotas tiesības neliecināt pret sevi un sev tuviem radiniekiem. Persona tika brīdināta par kriminālatbildību par apzināti nepatiesu liecību sniegšanu un par nepamatotu atteikšanos dot liecību. No minētā kriminālprocesa tika izdalīts kriminālprocess, kurā persona ir apsūdzētā statusā, un nopratināšanas protokolu kopijas pievienotas izdalītajam kriminālprocesam. Būdama nopratināta apsūdzētā statusā, persona izmantoja tiesības neliecināt.
SKK-297/2018. Augstākā tiesa akcentēja, ka par pierādījumiem atzīstamas likumā paredzētajā kārtībā iegūtas un noteiktā procesuālā formā nostiprinātas ziņas par faktiem, nevis liecinošās personas sniegtais šo ziņu vērtējums. Pirmās instances tiesa atzina par pierādītu, ka apsūdzētā ir izdarījusi desmit svešas kustamas mantas slepenas zādzības nelielā apmērā no veikala. Atzinumu par apsūdzētās vainīgumu pirmās instances tiesa cita starpā pamatoja ar cietušā pārstāves un liecinieku liecībām par apstākļiem, kurus liecinošās personas saskatījušas videonovērošanas kameru ierakstos, un viņu secinājumiem par šiem apstākļiem. Apelācijas instances tiesa pirmās instances tiesas spriedumu atstāja negrozītu. Augstākā tiesa atzina, ka abas zemāko instanču tiesas pretēji Kriminālprocesa likuma 127.panta pirmajā daļā noteiktajam izmantojušas kā pierādījumus arī liecinošo personu subjektīvo viedokli par viņu uztvertajiem faktiem.
Apjoms un ietvari, kādos lieta tiek iztiesāta apelācijas instances tiesā
SKK-413/2018. Augstākā tiesa norādīja, ka Kriminālprocesa likuma 562.panta trešā daļa, kas pieļauj smagāka soda noteikšanu apsūdzētajam apelācijas instances tiesā tad, kad prokurors apelācijas protestā vai cietušais apelācijas sūdzībā ir lūdzis noteikt smagāku sodu, kā arī tad, ja pēc prokurora protesta vai cietušā sūdzības apsūdzība grozīta uz smagāku, interpretējama tādējādi, ka prokurora apelācijas protestā vai cietušā apelācijas sūdzībā izteiktajiem prasījumiem par smagāka soda noteikšanu jābūt motivētiem. Tikai pēc motivēta protesta vai sūdzības tiesa var noteikt apsūdzētajam smagāku sodu. Vienlaikus Augstākā tiesa izskaidroja, ka Kriminālprocesa likuma 562.panta pirmajā daļā noteiktais, ka apelācijas instances tiesa var pārsniegt apelācijas protestā izteikto prasību apjomu, ja tai rodas šaubas par apsūdzētā atbildību pastiprinošiem apstākļiem, jāsaprot tā, ka tiesa pēc savas iniciatīvas nevar konstatēt jaunus atbildību pastiprinošos apstākļus vai tos vērtēt par sliktu apsūdzētajai personai.
SKK-420/2018. Augstākā tiesa norādīja, ka, lai gan Kriminālprocesa likums paredz, ka smagāka soda noteikšana apsūdzētajam apelācijas instances tiesā pieļaujama, ja cietušais apelācijas sūdzībā ir lūdzis noteikt smagāku sodu (šajā gadījumā nav nepieciešams, lai prokurors atbalsta cietušā apelācijas sūdzību), tomēr cietušais un viņa pārstāvis apelācijas sūdzībā nevar lūgt vairāk par to, ko viņi lūguši iztiesāšanā pirmās instances tiesā. Pirmās instances tiesas sēdē cietušās pārstāve norādīja, ka cietusī pilnībā pievienojas prokurora viedoklim par apsūdzētajam nosakāmo sodu. Prokurors apelācijas protestu neiesniedza. Savukārt cietušās pārstāve apelācijas sūdzībā lūdza atcelt pirmās instances tiesas spriedumu daļā par noteikto sodu un noteikt apsūdzētajam bargāku sodu. Apelācijas instances tiesa cietušās pārstāves apelācijas sūdzību daļā par apsūdzētajam noteikto sodu apmierināja un noteica viņam bargāku sodu. Augstākā tiesa atzina, ka apelācijas instances tiesa nav ievērojusi Krimināllikuma 551.panta ceturtajā daļā noteikto, ka cietušais un viņa pārstāvis apelācijas sūdzībā nevar lūgt vairāk par to, ko viņi lūguši iztiesāšanā pirmās instances tiesā.
Tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā
SKK-337/2018. Augstākā tiesa atzina, ka par objektīvu iemeslu iztiesāšanas pagarināšanai nav atzīstams tāds iemesls, kas saistīts ar tiesas darba organizāciju. Kasācijas instances tiesa konstatēja, ka pirmās instances tiesā starp divām tiesas sēdēm ir bijis 10 mēnešu pārtraukums, kam par iemeslu bija apstāklis, ka tiesnesis, kas vadīja iztiesāšanu, bija iecelts par izmeklēšanas tiesnesi.
Soda noteikšanas jautājumi
SKK-643/2018. Augstākā tiesa atzina, ka savas vainas neatzīšana un tiesību uz sadarbību neizmantošana nav pamats noteikt bargāku sodu. Apelācijas instances tiesa, iztiesājot lietu apelācijas kārtībā sakarā ar apelācijas protestu, atcēla pirmās instances tiesas spriedumu daļā cita starpā par apsūdzētā notiesāšanu nosacīti. Pamatojot spriedumu šajā daļā, apelācijas instances tiesa norādīja arī uz to, ka apsūdzētais pirmstiesas procesa laikā kategoriski noliedzis savu vainu un nav sadarbojies ar procesa virzītāju. Apelācijas instances tiesa atzina, ka šie fakti negatīvi raksturo apsūdzēto un ir ņemami vērā, lemjot par nosacītas notiesāšanas iespējamību. Augstākā tiesa atzina, ka iepriekš norādītos faktus (to, ka apsūdzētais pirmstiesas procesa laikā kategoriski noliedzis savu vainu un nav sadarbojies ar procesa virzītāju) apelācijas instances tiesa ir nepamatoti novērtējusi kā apsūdzētā personību raksturojošas ziņas Krimināllikuma 55.panta izpratnē un, atsaucoties uz šiem faktiem, nepamatoti lēmusi par pirmās instances tiesas sprieduma atcelšanu daļā par notiesāšanu nosacīti. Augstākā tiesa norādīja, ka personas tiesības sevi neapsūdzēt, kas ietver arī tiesības neatzīt savu vainu, ir viens no taisnīgas tiesas elementiem. Vainas atzīšana kopsakarā ar pieteikšanos par vainīgu un izdarītā nožēlošanu saskaņā ar Krimināllikuma 47.panta pirmās daļas pirmo punktu ir atzīstama par atbildību mīkstinošu apstākli, kas ir pamats vieglāka soda noteikšanai, savukārt vainas neatzīšana nevar pastiprināt personas atbildību un pasliktināt tās stāvokli lietā. Arī Kriminālprocesa likuma 21.pantā paredzētās personas tiesības uz sadarbību, kas var izpausties procesa norises veicināšanā, ir personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, procesuālās tiesības, kuru īstenošanu raksturo šīs personas brīva griba. Savu procesuālo tiesību neizmantošana nevar būt par pamatu bargāka soda noteikšanai.
SKK-434/2018. Augstākā tiesa uzsvēra, ka, lemjot par iespēju notiesāt personu nosacīti, ir jāievēro kriminālsoda mērķi. Ir jāizvērtē, kā konkrētās krimināltiesiskās represijas piemērošana sekmēs taisnīguma atjaunošanu, noziedzīgu nodarījumu recidīvu novēršanu, aizsargās sabiedrisko drošību, atturēs citu personu no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas, sekmēs notiesāto personu resocializāciju. Jāievēro ne tikai vainīgā personību raksturojošie dati, bet arī fakti, kas saistīti ar noziedzīgu nodarījumu (piem., noziedzīgu nodarījumu smagums, izdarīto noziedzīgo nodarījumu skaits, nodarītais kaitējums utt.). Turklāt tiesai pēc visu šo apstākļu izvērtēšanas ir jārodas pārliecībai, ka, sodu neizciešot, vainīgais turpmāk neizdarīs likumpārkāpumus.
Pretrunīgs tiesas nolēmums
Vairākās lietās Augstākā tiesa ir atzinusi zemāko instanču tiesu nolēmumus par pretrunīgiem. Pretrunīgs tiesas nolēmums nav atzīstams par tiesisku un pamatotu Kriminālprocesa likuma 511.panta otrās daļas un 512.panta pirmās daļas izpratnē.
SKK-194/2018. Šajā lietā Augstākā tiesa par pretrunīgu atzina apelācijas instances tiesas sniegto par pierādītu atzītā noziedzīgā nodarījuma aprakstu apsūdzībā pēc Krimināllikuma 185.panta. Apelācijas instances tiesa bija atzinusi, ka apsūdzētie tīši sabojāja ārdurvis un iekšdurvis. Vienlaikus apelācijas instances tiesa norādījusi, ka durvis kļuva pilnīgi nederīgas, zaudēja savu lietošanas vērtību un tādēļ nebija izmantojamas pēc to nozīmes, proti, tiesa norādījusi pazīmes, kas raksturo mantas iznīcināšanu. Turklāt pirms pierādītā noziedzīgā nodarījuma apraksta, formulējot noziedzīgo nodarījumu atbilstoši Krimināllikuma 185.panta pirmās daļas dispozīcijai, tiesa norādījusi, ka apsūdzētie tīši iznīcināja mantu, savukārt pierādītā noziedzīgā nodarījuma apraksta beigās, rezumējot aprakstā norādīto, tiesa secinājusi, ka apsūdzētie tīši sabojāja svešu mantu. Augstākā tiesa uzsvēra, ka Krimināllikuma 185.panta pirmajā daļā paredzēta atbildība par diviem dažādiem darbības vai bezdarbības veidiem – svešas mantas tīšu iznīcināšanu un svešas mantas tīšu bojāšanu. Tādējādi par pierādītu atzītā noziedzīgā nodarījuma aprakstā jānorāda, vai manta ir sabojāta vai iznīcināta. Tāds par pierādītu atzītā noziedzīgā nodarījuma apraksts, kurā norādīts, ka manta ir sabojāta, vienlaikus norādot pazīmes, kas raksturo mantas iznīcināšanu, atzīstams par pretrunīgu.
QR
