Administratīvo lietu departaments
Būvniecības tiesības
SKA-201/2019. Senāts turpināja risināt jautājumu, kas tika aizsākts lietā Nr.SKA-262/2019 par atbildīgo personu par patvaļīgas būvniecības seku novēršanu (lietā Nr.SKA-262/2019 Senāts atzina, ka par patvaļīgās būvniecības novēršanu primāri ir atbildīgs nekustamā īpašuma īpašnieks), savukārt lietā Nr.SKA-201/2019 Senāts analizēja jautājumu par to, kura persona ir atbildīga par patvaļīgas būvniecības novēršanu kopīpašuma gadījumā, ja patvaļīgo būvniecību ir veicis viens no kopīpašniekiem. Senāts atzina, ka šādā gadījumā pastāv vispārīgs princips (kurš izriet no Civillikuma 1068.panta un taisnīguma principa), ka par patvaļīgās būvniecības novēršanu ir atbildīgs tas kopīpašnieks, kurš ir veicis šo būvniecību. Vienlaikus Senāts norādīja, ka gadījumā, ja persona ir iegādājusies šādu kopīpašuma domājamo daļu (kurā ir veikta patvaļīga būvniecība), tad ir jārēķinās ar to, ka nākotnē tai būs jānoslēdz attiecīgais būvniecības process.
SKA-67/2019. Senāts turpināja jau iepriekš aizsākto jautājumu par būvdarbu veikšanu kopīpašumā, konkrētajā lietā analizējot jautājumu par būvdarbu veikšanu kopīpašumā bez pārējo kopīpašnieku piekrišanas ar mērķi novērst kopīpašuma apdraudējumu. Senāts atzina, ka Civillikuma 1068. panta trešā daļa ir vērsta uz efektīvu kopīpašuma apdraudējuma novēršanu, līdz ar to līdzekļiem, kuri tiek izmantoti šāda apdraudējuma novēršanai, ir jābūt objektīvi nepieciešamiem un adekvātiem (konkrētajam gadījumam). Vienlaikus analizējot jautājumu par Civillikuma 1068.panta trešās daļas piemērošanu (kā pamatojumu, kādēļ netika prasīta/saņemta pārējo kopīpašnieku piekrišana būvdarbu veikšanai kopīpašumā), Senāts norādīja, ka par atbilstošu šai normai nav uzskatāma tāda kopīpašnieka rīcība, kurā kopīpašuma apdraudējuma novēršana faktiski ir bijusi blakus faktors kopīpašnieka personisko interešu īstenošanai, un situācija objektīvi nav bijusi uzskatāma par ārkārtēju (un līdz ar to nav prasījusi nekavējošu kopīpašnieka rīcību).
SKA-1233/2019. Senāts risināja jautājumu par dzīvokļa īpašnieka tiesībām pārsūdzēt dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumu par patvaļīgas būvniecības seku novēršanu. Senāts atzina – lai persona (dzīvokļa īpašnieks) individuāli varētu izteikt iebildumus pret dzīvokļa īpašnieku kopības izlemtiem jautājumiem par patvaļīgas būvniecības seku novēršanu (konkrētajā gadījumā dzīvokļu īpašnieku kopība lēma par patvaļīgās būvniecības „legalizēšanu”, nevis par iepriekšējā stāvokļa atjaunošanu), ir jāizpildās vienam no diviem (alternatīviem) kritērijiem: dzīvokļu īpašnieku kopības lēmums nav pieņemts atbilstošā procedūrā (proti, nav ievērotas Dzīvokļa īpašuma likuma prasības par lēmumu pieņemšanu); vai arī būvvaldes akcepts tieši skar personas kā atsevišķa dzīvokļa īpašnieka tiesības vai tiesiskās intereses.
Tiesības uz informāciju
SKA-476/2019, SKA-482/2019, SKA-879/2019. Šajās lietās analizēti jautājumi saistībā ar informācijas izsniegšanu (piemēram, par pārbaudāmajiem apstākļiem, lemjot par personas informācijas pieprasījumu (proti, vai izsniegt pieprasīto informāciju vai atteikties izsniegt pieprasīto informāciju) par informācijas pieprasītāja godprātīgu/negodprātīgu tiesību izmantošanu). Lietā Nr.SKA-482/2019 Senāts norādīja, kādi apstākļi un kādā secībā ir jāpārbauda, izlemjot personas informācijas pieprasījumu. Senāts norādīja, ka, sākotnēji izlemjot personas informācijas pieprasījumu, iestādei ir jāpārliecinās, vai pieprasītā informācija ir tāda, uz kuru ir attiecināmas Informācijas atklātības likuma prasības, proti, vai pieprasītā informācija ir iestādes rīcībā (ja nav šādas informācijas, vai iestādei ir bijis pienākums šādu informāciju radīt). Ja informācija nav iestādes rīcībā (un tai šāda informācija nebija jāievāc/jārada), tad iestādei ir jāatsaka sniegt personai informāciju, norādot, ka iestādes rīcībā šādas informācijas nav.
Savukārt, ja iestādes rīcībā ir pieprasītā informācija, tad iestādei ir jānoskaidro, vai šī informācija ir atzīstama par vispārpieejamu informāciju vai par ierobežotas pieejamības informāciju (gadījumā, ja pieprasītajai informācijai ir ierobežotas pieejamības informācijas statuss, tad iestādei ir jāizvērtē informācijas pieprasījumā norādītais pieprasīšanas pamatojums un jāizlemj, vai konkrētajā gadījumā ir pamats izsniegt šādu informāciju). Ja iestāde pieprasīto informāciju atzīst par vispārpieejamu informāciju vai arī atzīst, ka ir pamats izsniegt pieprasīto ierobežotās pieejamības informāciju, iestādei ir jānodrošina tās izsniegšana (vai pieejamība), ja vien nav konstatējams Informācijas atklātības likuma 11.2 panta trešajā daļā norādītais informācijas pieprasījuma izpildīšanas atteikuma pamats, proti, informācijas pieprasījuma vai tā izpildes nosacījumi nav samērojami ar iestādes rīcībā esošajiem resursiem. Vienlaikus Senāts uzsvēra – ja pastāv apstākļi, kas norāda uz to, ka informācijas pieprasītājs negodprātīgi izmanto savas tiesības uz informāciju, tad šāds aspekts ir ņemams vērā un var ietekmēt informācijas izsniegšanu (vai arī informācijas neizsniegšanu). Savukārt lietā Nr.SKA-476/2019 Senāts analizēja vairākus būtiskus jautājumus. Viens no tiem, kas būtu izceļams, ir par informācijas pieprasītāja pienākumu pamatot savu informācijas pieprasījumu. Senāts atzina, ka informācijas pieprasījuma pamatojums ir atkarīgs no pieprasītās informācijas pakāpes, proti, jo plašāka un detalizētāka ir informācija, kuru persona ir pieprasījusi, jo plašākam un detalizētākam ir jābūt arī informācijas pieprasījumā norādītajam pamatojumam, kāpēc konkrētā informācija personai ir nepieciešama. Turklāt Senāts norādīja – ja persona ir pieprasījusi informāciju par amatpersonām izmaksātām atlīdzības summām, tad informācijas pieprasītāja atsaukšanās uz vispārējiem tiesību principiem var nebūt pietiekama, lai secinātu, ka priekšroka ir dodama tieši sabiedrības tiesībām saņemt informāciju, nevis amatpersonu tiesībām uz privāto dzīvi.
Vienlaikus Senāts norādīja, ka gadījumā, ja informācijas pieprasītājs ir nevis preses pārstāvis, bet gan persona ar žurnālistisku interesi, tad šādai personai, pieprasot informācija, kura satur konkrētu darbinieku/amatpersonu personas datus, ir precīzāk jāpamato sava leģitīmā interese un informācijas pieprasīšanas mērķis, lai iestādei būtu pietiekami daudz informācijas un tā spētu izvērtēt informācijas pieprasījuma mērķi. Vienlaikus šajā Senāta spriedumā analizēts jautājums par tiesību saņemt informāciju no iestādes godprātīgu izmantošanu. Attiecībā uz šo jautājumu Senāts uzsvēra, ka tiesai ir jāpārbauda iestādes norāde par to, ka informācijas pieprasītājs negodprātīgi izmanto savas tiesības uz informāciju, tomēr, ja procesa dalībnieks (iestāde) izvirza šādu argumentu, tad tai arī ir jāiesniedz pierādījumi, kas šādu apgalvojumu pamato, piemēram, pārskati par iesniegumiem (to saturu un biežumu) vai pieprasītās informācijas apjomu. Tāpat Senāts šajā spriedumā norādīja uz apstākļiem, kuri var liecināt par to, vai persona savas tiesības uz informāciju izmanto godprātīgi. Tomēr jānorāda uz vairākiem būtiskiem aspektiem. Pirmkārt, minētie apstākļi var liecināt par tiesību uz informāciju negodprātīgu izmantošanu, tomēr tie neapstiprina, ka persona savas tiesības neizmanto godprātīgi. Proti, tiesai nepietiek tikai ar viena (vai vairāku) apstākļu konstatēšanu, lai atzītu, ka persona savas tiesības izmanto negodprātīgi, bet ir jāvērtē, vai ir atzīstama tiesību negodprātīga izmantošana. Otrkārt, Senāta tēzē noteikto apstākļu uzskaitījums nav izsmeļošs, proti, tiesai ir iespēja konkrēto sarakstu papildināt ar citiem apstākļiem, kuri var liecināt par tiesību negodprātīgu izmantošanu.
Lietā Nr.SKA-879/2019 Senāts analizēja jautājumu par Informācijas atklātības likuma 11.2 panta trešajā daļā noteiktām iestādes tiesībām atteikt izsniegt informāciju vai tā izpildes nosacījumu, pamatojoties uz to, ka informācijas pieprasījums ir atzīstams par apgrūtinošu (tādu, kurš nav samērojams ar iestādes rīcībā esošajiem resursiem, proti, tā izpildes rezultātā ir apdraudēts iestādes darbs vai citu personu tiesības). Senāts atzina, ka apstrādājamās informācijas apjomu (kuru var uzskatīt par galveno iemeslu, lai informācijas pieprasījumu atzītu par apgrūtinošu) var ietekmēt ne tikai laika periods, par kādu informācija ir pieprasīta, bet arī citi faktori, piemēram, vai informāciju iespējams apkopot automātiski (vai arī to var veikt tikai manuāli persona) un informācijas detalizācijas pakāpe. Senāts norādīja, ka šādu novērtējumu var sniegt tikai iestāde, tāpēc, ja iestāde ir izvirzījusi argumentu par informācijas pieprasījuma apgrūtinošo raksturu, tad tieši iestādei ir pienākums iesniegt atbilstošus pierādījumus. Vienlaikus Senāts uzsvēra, ka tiesai ir pienākums novērtēt pieprasītās informācijas sabiedriskā nozīmīguma samērojamību ar iestādes ieguldīto darba apjomu (proti, jo lielāks ir informācijas sabiedriskais nozīmīgums, jo lielāku darba apjomu no iestādes var prasīt). Savukārt informāciju par sabiedrības interesēm (par pieprasīto informāciju un tās svarīgumu) tiesa var iegūt, vērtējot personas norādītos informācijas pieprasīšanas mērķus (skatīt arī iepriekšējās divas rindkopas par atziņām lietā Nr.SKA-476/2019).
Nodokļu tiesības
SKA-382/2019. Šajā lietā Senāts kopsēdē precizēja savu judikatūru, kas bija noteikta ar 2015. gada 11.decembra spriedumu lietā Nr.SKA-119/2015, attiecībā uz uzņēmuma ienākuma nodokļa atlaides piemērošanu par ziedojumiem biedrībām. Šajā spriedumā Senāts uzsvēra, ka likuma „Par uzņēmumu ienākuma nodokli” 20.1 pants, kas liek un ļauj nodalīt ziedojumu, ar kuru paredzēts pretpienākums no ziedojuma, kas veikts ar filantropisku mērķi, nav izprotams tā, ka katrā gadījumā, kad pastāv pretpienākums par ziedojumu, kopējā nodotā summa būtu jādala daļās (proti, ziedojums daļā ar pretpienākumu (kuram netiek piemērota uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaide) un ziedojumu filantropiskajā daļā (kuram tiek piemērota uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaide)). Vienlaikus Senāts uzsvēra – ja ir pamats konstatēt, ka pretpienākums ir saistīts ar visu nodoto finanšu līdzekļu apjomu, vai arī nav iespējams nodalīt summu, kas ir nodota tikai un vienīgi ar filantropisku mērķi, tad šādi apstākļi uzskatāmi par pamatu atzīt, ka uzņēmuma nodotie finanšu līdzekļi biedrībai vai iestādei visā apjomā ir aptverti ar pretpienākumu un nav uzskatāmi par ziedojumu nekādā daļā.
SKA-5/2019. Senāts vērtēja jautājumu par nodokļa maksātāja pienākumu pārbaudīt darījuma partnera robežas pievienotās vērtības nodokļa priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību liegšanas gadījumā. Senāts, atsaucoties arī uz Eiropas Savienības Tiesas spriedumu, atzina, ka prasīt no nodokļu maksātāja, lai tas veiktu darījuma partnera papildu pārbaudes, var tikai tad, ja konkrētajos darījuma apstākļos nodokļu maksātājam būtu vajadzējis rasties objektīvām šaubām par savu darījuma partneri (un līdz ar to būtu pamatoti sagaidīt, ka nodokļu maksātājs noskaidros nepieciešamo informāciju, lai šaubas novērstu).
SKA-173/2019. Senāts, analizējot jautājumu par administratīvās tiesas tiesībām grozīt nodokļu administrācijas administratīvos aktus, atzina, ka administratīvajām tiesām nav tiesību grozīt nodokļu administrācijas administratīvos aktus, jo neviens no nodokļu likumiem nav piešķīris šādas tiesības. Vienlaikus Senāts norādīja, ka tiesa, konstatējot administratīvā akta nepareizību, var atcelt vai nu pilnībā, vai daļā nodokļu administrācijas administratīvo aktu un/vai uzlikt par pienākumu nodokļu administrācijai izdot jaunu administratīvo aktu. Tomēr šādā gadījumā tieši iestādei (nodokļu administrācijai) būtu jāapsver, vai šāda rīcība noteikti ir nepieciešama un attaisnojama, un nepieciešamības gadījumā jāuzrāda tiesai pamatojums šādai rīcībai.
Citi
SKA-116/2019. Analizējot jautājumu par apstākļiem ieslodzījuma vietā atlīdzinājuma prasījuma kontekstā, Senāts norādīja, ka tāda tiesu prakse, kurā ieslodzītās personas pieteikums par uzturēšanās apstākļiem ieslodzījuma vietā tiek sadalīts vairākos atsevišķos prasījumos un katrs no tiem tiek analizēts atsevišķi (piemēram, prasījums par apstākļiem ieslodzījuma vietas kamerā tiek sadalīts daļās par nepietiekamu apgaismojumu kamerā, nepietiekamu privātuma nodrošināšanu sanitārā mezgla izmantošanas laikā un pārapdzīvotību kamerā), samazina katra argumenta nozīmi, vērtējot vispārējos apstākļus ieslodzījumā. Tāpat šādā praksē netiek ņemta vērā visu apstākļu kumulatīvā (kopējā) ietekme uz ieslodzīto, kā to prasa Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, un var novest pie secinājuma, ka neviena no sūdzībām par apstākļiem nav pietiekami pamatota, lai pieprasītu kompensāciju, lai gan vispārējā apstākļu ietekme uz konkrēto ieslodzīto sasniegtu konvencijas 3.panta (spīdzināšanas aizlieguma) slieksni.
SKA-241/2019. Senāts vērtēja jautājumu par pašvaldības tiesībām atlīdzības noteikšanas kārtībā par pašvaldības amatpersonas (darbinieka) veselībai nodarīto kaitējumu noteikt citu pabalsta apmēru. Senāts atzina – lai pašvaldībai būtu tiesības nepiemērot Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 19.pantā noteikto pabalsta apmēru, ir jābūt spēkā esošam normatīvajam aktam (nav nozīmes, vai tas ir iekšējais vai ārējais normatīvais akts), kurā pašvaldība būtu noteikusi savu, no likuma atšķirīgu pabalsta apmēru, jo, kā atzina Senāts, atbilstoši juridiskās obstrukcijas aizlieguma principam kārtības nenoteikšana nav atzīstama par pamatu pašvaldībai nepiemērot kādu atlīdzības sastāvdaļu.
Vienlaikus šajā spriedumā Senāts norādīja, ka strīdi starp pašvaldību un tās amatpersonām, kuras strādā uz darba līguma pamata, par tiesībām uz pabalstu nav pakļauti izskatīšanai administratīvā procesa kārtībā (proti, administratīvajā tiesā), bet gan vispārīgās jurisdikcijas tiesā civilprocesuālajā kārtībā. Šādu atziņu Senāts pamatoja ar to, ka no Administratīvā procesa likuma 1.panta trešajā daļā dotās administratīvā akta definīcijas izriet, ka amatpersona Administratīvā procesa likumā nav tāds iestādes darbinieks, ar kuru ir nodibinātas darba tiesiskās attiecības. Līdz ar to strīdi, kas rodas darba tiesiskajās attiecībās (arī strīdi saistībā ar pabalstiem), nav uzskatāmi par strīdiem saistībā ar administratīvajiem aktiem, bet gan strīdiem par privāto tiesību aktiem.
SKA-474/2019. Senāts risināja jautājumu par emocionālo vardarbību iestādē. Senāts atzina, ka par vēršanos pret konkrētu personu (līdz ar to veidot daļu no emocionālās vardarbības) var liecināt regulāra disciplinārsodu piemērošana salīdzinoši neilgā laika periodā, it īpaši, ja citas amatpersonas salīdzināmos apstākļos nav disciplināri sodītas. Nav izslēgts, ka iestāde ar šādu rīcību vēlas panākt atbrīvošanos no konkrētās personas.
Vienlaikus šajā lietā Senāts atzina, ka, pārbaudot, vai ir notikusi emocionālā vardarbība iestādē (kas konkrētajā lietā izpaudās kā vēršanās pret pieteicēju ar disciplinārsodiem), ir jāvērtē visu apstākļu kopums ilgākā laika posmā. Vienlaikus Senāts uzsvēra, ka ilgākā laika periodā ir jāvērtē ne tikai iestādes rīcība ar konkrēto amatpersonas disciplināro pārkāpumu, bet plašākā kontekstā (proti, ar disciplinārlietu tieši nesaistītu apstākļu kopums, kurš var norādīt uz iestādes rīcības patiesajiem motīviem), un arī pašas amatpersonas rīcība, kura, iespējams, var sniegt atbildes par piemērotā disciplinārsoda tiesiskumu.
Civillietu departaments
Individuālā komersanta un laulāto kopīgās mantas norobežojums
SKC-[E]/2019. Slēgtā sēdē skatīta prasība arī par laulāto kopīgās mantas sadali. Viena no pusēm bija individuālais komersants, kas atbilstoši Komerclikuma regulējumam par savām saistībām atbild ar visu savu mantu. Senāts vērsa uzmanību, ka individuālā komersanta mantai vienlaikus nevar būt laulāto kopīgās mantas statuss, jo divi statusi vienai un tai pašai mantai vienlaikus nevar pastāvēt. Senāts atzina, ka manta, ko viens no laulātajiem nošķīris komercdarbības veikšanai un iekļāvis individuālā komersanta mantā, ir tiesiski norobežota no laulāto kopīgās mantas. Individuālā komersanta manta nav iekļaujama laulāto kopīgās mantas sastāvā, nav pakļaujama sadalei kā laulāto kopīgā manta, un uz to nav atzīstamas otra laulātā īpašuma tiesības. Vienlaikus minētais neizslēdz laulātā tiesības saņemt atlīdzību par ieguldījumu laulāto kopīgajā mantā pirms tās pārnešanas uz individuālo komersantu.
Advokāta kā pilnvarnieka atbildība
SKC-316/2019. Šajā lietā advokāta klients cēla prasību pret advokātu par zaudējumu atlīdzību, kas viņam radās, sekojot advokāta padomam un ceļot prasību pret komercsabiedrību likvidācijas procesā, lai gan bija beidzies kreditoru prasījumu pieteikšanas termiņš. Senāts uzskatīja, ka advokātam nebija pamata savu rīcību attaisnot ar likuma normu, ka neveiksmīgs padoms nerada tiesības uz zaudējumu atlīdzību.
Senāts atzina, ka
1) minētā materiālo tiesību norma nav attiecināma uz gadījumiem, kad persona vēršas pie zvērināta advokāta kā lietpratēja tiesību jautājumos, lai viņš izpildītu šīs personas pasūtījumu: izpētītu tiesisko situāciju, dotu savu padomu par atlīdzību un vēl jo vairāk pārstāvētu šo personu tiesā.
Zvērināta advokāta statuss ir īpašs starp citiem juridisko padomu devējiem. Šādam statusam jāapliecina jurista augstā kvalifikācija. Turklāt tikai zvērināti advokāti ir atzīti par tiesu sistēmai piederīgām personām. Tāpēc advokātiem likumos ir noteiktas īpašas tiesības, kuras īstenojamas juridiskās palīdzības sniegšanas ietvaros. Lietā nav strīda, ka atbildētājs bija noslēdzis vienošanos ar prasītāju par juridiskās palīdzības sniegšanu un pārstāvību tiesā. Pušu tiesiskās attiecības apspriežamas atbilstoši pilnvarojuma līguma regulējošām tiesību normām;
2) pilnvarniekam, izpildot viņam doto uzdevumu, jādarbojas ar lielāko rūpību, un viņš atbild pilnvarotājam par katru neuzmanību.
Līdz ar to Senāta ieskatā zvērināts advokāts kā pilnvarnieks nav atbrīvots no atbildības par padoma došanu, kas nodarījis pilnvarotājam zaudējumus.
Vienlaikus Senāts vērsa uzmanību – ja prasītājs atzīstams par patērētāju, tad tiesai, izskatot lietu, ir saistošas arī patērētāju tiesību aizsardzības reglamentējošās tiesību normas, tajā skaitā par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos. Piemēram, Eiropas Savienības Tiesa atzinusi, ka advokātu sniegto pakalpojumu jomā principā pastāv nevienlīdzība starp „klientiem patērētājiem” un advokātiem, it īpaši starp tiem esošās informācijas asimetrijas dēļ. Advokātiem ir labas zināšanas, kuru patērētājiem parasti nav, proti, patērētājiem varētu būt grūtības izvērtēt viņiem sniegtā pakalpojuma kvalitāti. Tādējādi advokāts, kurš savas profesionālās darbības ietvaros par atlīdzību sniedz juridiskos pakalpojumus fiziskai personai privātos nolūkos, ir „pārdevējs vai piegādātājs”.
Zemes starpgabala, uz kura atrodas mežs, ierakstīšana zemesgrāmatā
SKC-1318/2019. Pašvaldība iesniedza zemesgrāmatu nodaļai nostiprinājuma lūgumu reģistrēt uz tās vārda 1,4 ha lielu zemesgabalu. Lietā nebija strīda, ka zemes vienība, kas atzīta par starpgabalu, ir meža zeme. Jautājums bija, vai zemes vienība, ievērojot tās starpgabala statusu, ir ierakstāma zemesgrāmatā uz pašvaldības vārda vispārīgā kārtībā, vai arī jāpiemēro speciālais regulējums, kas attiecas uz meža zemes ierakstīšanu zemesgrāmatā.
Senāts atzina, ka tiesību normas, kas reglamentē, kā zemesgrāmatā ir ierakstāms starpgabals un kā meža zeme, ir divi patstāvīgi regulējumi, kas viens otru neizslēdz un savstarpēji nekonkurē.
Starpgabals ir publiskai personai piederošs zemesgabals, kura platība: a) pilsētā ir mazāka par pašvaldības apstiprinātajos apbūves noteikumos paredzēto minimālo apbūves gabala platību vai kura konfigurācija nepieļauj attiecīgā zemesgabala izmantošanu apbūvei, vai kuram nav iespējams nodrošināt pieslēgumu koplietošanas ielai, b) lauku apvidos ir mazāka par pašvaldības saistošajos noteikumos paredzēto minimālo zemesgabala platību vai kura konfigurācija nepieļauj attiecīgā zemesgabala izmantošanu atbilstoši apstiprinātajam teritorijas plānojumam, vai kuram nav iespējams nodrošināt pieslēgumu koplietošanas ielai (ceļam).
Starpgabals ir zemes vienība ar ierobežotu izmantojamību – nav nodrošināta piekļuve, nav racionāla konfigurācija, ir sarežģīta apsaimniekošana utt., tādēļ tie savā būtībā ir izskaužami, piemēram, pēc iespējas atsavināmi trešajām personām – piegulošo zemes gabalu īpašniekiem.
Senāta ieskatā likumdevēja mērķis, iestrādājot likumā starpgabalu reģistrācijas kārtību, bija vienkāršot šo zemes vienību reģistrāciju, lai aktivizētu starpgabalu atsavināšanu un novērstu to stāvokli, kura dēļ zemi nav iespējams izmantot pilnvērtīgi. Līdz ar to viedoklis, ka gadījumā, ja uz starpgabalu atrodas meža zeme, tad tas zemesgrāmatā ierakstāms kārtībā, ko likumdevējs noteicis meža zemes ierakstīšanai, t.i., ievērojot likumu, ir pretrunā likumdevēja mērķim neapgrūtināt starpgabala reģistrāciju ar nesamērīgām un sarežģīti izpildāmām prasībām.
Līdz ar to Senāts atzina, ka arī tad, ja uz zemes starpgabala atrodas mežs, tas zemesgrāmatā ir ierakstāms kā starpgabals, nevis kā meža zeme.
Darba strīda ietekme uz privāto dzīvi
SKC-605/2019. Vērtējot kasācijas sūdzībā norādīto par Darba likuma 29.panta astotās daļas nepareizu piemērošanu, Senāts atzinis, ka nelabvēlīgu seku radīšanas aizliegums Darba likuma izpratnē nav tas pats, kas nelabvēlīga attieksme vai nevēlamas sekas.
Senāts norādījis, ka Darba likuma 29.panta pirmajā daļā un devītajā daļā norādītās atšķirīgās attieksmes aizliegums ir daļa no vienlīdzības principa, kas darba tiesiskajās attiecībās ir konkretizēts Darba likuma 7.panta pirmajā daļā, tikai kontekstā ar objektīvi atšķirīgu pazīmi, kura, izņemot noteiktus gadījumus, nedrīkst veidot pamatu atšķirīgai attieksmei.
Senāts atsaucies uz Satversmes tiesas 2010.gada 2.februāra sprieduma lietā Nr.2009-46-01 7.punktu un norādījis, ka tiesai, lai noskaidrotu, vai norādītās darbības atbilst vienlīdzības principam, jāveic secīgs izvērtējums, vai ir darbinieki, kas atrodas vienādos apstākļos ar darbinieku un vai pret viņu salīdzinājumā ar citiem darbiniekiem bez pietiekama pamatojuma pieļauts vienlīdzīgu tiesību pārkāpums, kas dod pamatu lemt par kaitējuma atlīdzinājumu.
Senāts atzinis, ka vienlīdzīgu tiesību princips var tikt pārkāpts ne vien divos Darba likuma 29.panta astotās daļas normā paredzētajos gadījumos (atšķirīgas attieksmes aizliegums un aizliegums radīt nelabvēlīgas sekas), bet arī citos gadījumos. Senāts norādījis, ka vienlīdzīgu tiesību princips tiek pārkāpts mobinga gadījumā, jo pret vienu darbinieku darba devējs attiecas sliktāk nekā pret citiem darbiniekiem, un šajā situācijā nav nepieciešams norādīt uz pazīmi, kas šo darbinieku atšķir no citiem darbiniekiem (kā tas būtu atšķirīgas attieksmes/diskriminācijas aizlieguma pārkāpuma gadījumā). Darba likuma 29.panta astotajā daļā noteiktais tiesību aizsardzības līdzeklis piemērojams pēc analoģijas, jo atbilstoši Senāta judikatūrai 2017. gada 17.oktobra spriedumā lietā Nr.SKC-1267/2017 (C33308515) darbiniekam šādā situācijā pienākas līdzīga aizsardzība kā darbiniekam, pret kuru pārkāpts atšķirīgas attieksmes aizlieguma princips.
Lai atbilstoši Darba likuma 29.panta astotajai daļai noteiktu morālā kaitējuma atlīdzību par mobingu vai bosingu (citiem vārdiem, emocionālo/psiholoģisko vardarbību, psihisku agresiju pret darbinieku), tiesai jāpārliecinās, vai lietā esošie pierādījumi apliecina šādu darba devēja rīcību.
Senāts vērsis uzmanību uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā nostiprināto atziņu, ka arī ar nodarbinātību saistītie strīdi nav paši par sevi izslēgti no „privātās dzīves” tvēruma Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.panta izpratnē, proti, ka tiesības uz privāto dzīvi ietver arī indivīda tiesības veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, ieskaitot profesionālās un saimnieciskās attiecības, ņemot vērā, ka lielākajā daļā gadījumu tieši darba dzīvē rodas iespēja veidot attiecības ar ārpasauli.
Senāts vērsis uzmanību, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielā palāta 2018.gada 25.septembra spriedumā lietā „Denisov v. Ukraine”, iesnieguma Nr.76639/11, 116.–117.punktā ir atzinusi, ka darbiniekam ir jāpierāda, ka darba devēja lietotais līdzeklis (piemēram, atlaišana, pazemināšana amatā, darba algas samazināšana u.tml.) ir būtiski ietekmējis kādus darbinieka privātās dzīves aspektus, proti, jānorāda uz negatīvajām sekām privātās dzīves jomā, kas darbiniekam radušās. Tiesai prasītāja ciešanas jānovērtē, salīdzinot viņa dzīvi pirms un pēc tam, kad piemērots attiecīgais līdzeklis. Nosakot seku nopietnību ar nodarbinātību saistītos strīdos, ir piemēroti novērtēt prasītāja norādīto subjektīvo uztveri iepretim lietā pastāvošajiem objektīvajiem apstākļiem. Šai analīzei būtu jāaptver gan apstrīdētā līdzekļa mantiskās, gan nemantiskās sekas. Tomēr prasītājam ir jānorāda un jāpamato raksturs un apmērs tām viņa ciešanām, kas ir saistītas ar apstrīdēto līdzekli.
Noilgums prasībās pret dzīvokļa īpašnieku
SKC-69/2020. Vērtējot kasācijas sūdzības argumentu, ka strīdā par dzīvojamās mājas uzturēšanas un apsaimniekošanas izdevumu un dzīvokļa īpašumam piegādāto komunālo pakalpojumu atlīdzības piedziņu piemērojamas Komerclikuma normas, kas regulē noilgumu, Senāts norādījis, ka Komerclikuma 406. pantā minētais noilguma termiņš ir piemērojams prasījumiem, kas izriet no komercdarījumiem un kam Komerclikumā nav noteikts cits noilguma termiņš.
Ievērojot Komerclikuma 388. un 389.pantā noteikto, Senāts atzinis, ka Komerclikuma 406.panta tvērumam ir pakļauts ikviens prasījums, kas vērsts uz peļņas gūšanu, arī gadījumā, kad darījums ir komercdarījums tikai vienam no darījuma dalībniekiem, jo noteikumi par komercdarījumiem vienlīdz piemērojami arī pārējiem darījuma dalībniekiem, ciktāl normatīvajos aktos patērētāju tiesību aizsardzības jomā vai citos likumos nav noteikts citādi. Tas, kā norādījis Senāts, izriet no komerctiesiskā noilguma regulācijas mērķa – radīt tiesisko stabilitāti un noteiktību komerctiesiskajā apgrozībā. Komersantam kā profesionālam tiesisko attiecību dalībniekam ir zināšanas un iespējas laikus kārtot savas lietas. Tikai tad, ja komersanta noslēgtais darījums nav saistīts ar viņa komercdarbību, attiecīgais darījums nav atzīstams par komercdarījumu. Tādējādi, lai noteiktu lietā izvirzītajiem prasījumiem piemērojamo noilguma termiņu, jānoskaidro, starp kādiem tiesību subjektiem pastāv tiesiskās attiecības, no kurām izriet minētie prasījumi, vai vismaz viens tiesisko attiecību dalībnieks ir komersants un vai šiem prasījumiem piemīt komerctiesiska daba. Turklāt komersanta noslēgto darījumu komerctiesiskā daba ir prezumējama, ciktāl komersants nepierāda, ka attiecīgais darījums noslēgts ārpus tā komercdarbības.
Senāts atzinis, ka, vērtējot, vai prasījumam ir iestājies noilguma termiņš, nepieciešams noskaidrot to tiesību subjektu, kuram sakarā ar atbildētāja rīcību, tikai daļēji sedzot dzīvojamās mājas apsaimniekošanas izmaksas, nodarīti zaudējumi. Senāts, atsaucoties uz agrākos nolēmumos paustajām atziņām, atzinis par likumam neatbilstošu tādu stāvokli, kad vienas dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašniekiem jāmaksā atšķirīga pārvaldīšanas maksa. Tomēr dzīvokļa īpašnieks uz šāda pamata nevar atteikties segt pārvaldīšanas izmaksas gadījumā, kad attiecīgie līdzekļi tiek uzkrāti, lai nodrošinātu dzīvojamās mājas ekspluatāciju un uzturēšanu. Tādējādi dzīvokļa īpašniekam, nepiekrītot pārvaldīšanas maksai, tā jāapstrīd kopumā, proti, kā likme, kas noteikta attiecībā uz visiem konkrētās dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašniekiem.
Senāts uzsvēris, ka dzīvojamās mājas pārvaldīšanas darbību veikšanai un komunālo pakalpojumu nodrošināšanai nepieciešamo izdevumu segšana ir katra kopīpašnieka pienākums. Šā pienākuma pamatā atbilstoši jau iepriekš norādītajam pastāv princips, ka visi kopīpašnieki samērīgi ar savu daļu sedz visus izdevumus, kas saistīti ar kopējo īpašumu. Ja kāds šo pienākumu nepilda, viņš atbild pārējiem kopīpašniekiem (kopībai), kuri parādnieka vietā ir nodrošinājuši finansējumu nepieciešamo izdevumu segšanai.
Labas ticības princips kopīpašuma sadalē
SKC-259/2019. Paplašinātā sastāvā izskatot lietu par kopīpašuma izbeigšanu, Senāts no Civillikuma 1068., 1074. un 1075.pantā noteiktā secinājis, ka tiesība prasīt dalīt kopīpašumu ir viena no likumā paredzētajām kopīpašnieka tiesībām un ka priekšnoteikums kopīpašuma dalīšanai tiesas ceļā ir kopīpašnieku nespēja labprātīgi vienoties par dalīšanas veidu.
Ievērojot minēto, kā arī starpkaru perioda juridiskajā literatūrā (Ozoliņš O. Jaunā Civillikuma ievads. Raksti par Prezidenta K. Ulmaņa Civillikumu. Tieslietu Ministrijas Vēstneša 1939.g. 1.burtnīcas pielikums. Tieslietu ministrijas izdevums, 1939, 4.–6.lpp.) un mūsdienu juridiskajā literatūrā (Balodis K. Ievads civiltiesībās. Rīga: Apgāds Zvaigzne ABC, 2007, 140.– 142.lpp.; Balodis K. Labas ticības princips mūsdienu Latvijas civiltiesībās. Jurista Vārds, 03.12.2002., Nr.24 (257)) norādīto par Civillikuma 1.pantā ietverto labas ticības principu, Senāts atzinis, ka personai, ja tā savas tiesības izlieto labā ticībā, nevar liegt tās subjektīvo tiesību izmantošanu. Līdz ar to prasības celšanu tiesā par kopīpašuma dalīšanu, nespējot kopīpašniekiem vienoties par kopējās lietas lietošanu un rīcību ar to, nevar uzskatīt par tiesību izmantošanu neattaisnojamu mērķu sasniegšanai. Turpretī, ja civiltiesību subjekts šo tiesību izlieto netaisnprātīgi, viņš nebauda tiesisku aizsardzību.
Attiecībā uz Civillikuma 1075.panta piemērošanu Senāts atsaucies uz Augstākās tiesas 2011.gada tiesu prakses apkopojuma „Kopīpašums” secinājumu 1.3.punktu (29.lpp.), kā arī uz saviem spriedumiem 2008.gada 19.marta lietā Nr.SKC-118/2008 (C90/02) un 2011.gada 12.janvāra lietā Nr.SKC-15/2011 un norādījis, ka, sadalot kopīpašumu, tiesa piemēro vienu no 1075.pantā norādītajiem nekustamā īpašuma reālās sadalīšanas veidiem, kuru izvēlas, izvērtējot kopīpašnieku savstarpējās attiecības, dalījuma iespējamību un konkrēto situāciju, kā arī izvērtējot dalāmā objekta saimniecisko nozīmi, tā īpašības un kopīpašnieku interešu pamatotību. Izpildot Civillikuma 5.panta norādi, ka gadījumā, kad lieta jāizšķir pēc tiesas ieskata, jo kopīpašnieki nav vienojušies par reālas kopīpašuma sadalīšanas veidu, tiesnesim, izvēloties vienu no Civillikuma 1075.pantā norādītajiem sadalīšanas veidiem, jāspriež pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem.
Senāts atzinis, ka kaut arī Civillikuma 1075.pants kā vienu no iespējamiem kopīpašuma izbeigšanas veidiem neparedz sadalīt nekustamo īpašumu atsevišķos dzīvokļa īpašumos saskaņā ar izstrādāto sadales projektu un, kā atzīts judikatūrā (2008.gada 23.janvāra sprieduma lietā Nr.SKC-34/2008 tēzē) šādā kārtībā veikta daudzdzīvokļu mājas sadale dzīvokļu īpašumos nav kopīpašuma sadale Civillikuma 1074. un 1075.panta izpratnē, tomēr, sadalot nekustamo īpašumu dzīvokļa īpašumos, kopīpašums tā klasiskajā – Civillikuma 1067.panta – izpratnē beidz pastāvēt.
Savstarpēji izslēdzošu prasījumu nepieļaujamība
SKC-181/2020. Senāts lietā secinājis, ka prasības pieteikumā ietverti tādi prasījumi, kas balstīti uz savstarpēji viens otru izslēdzošiem pamatiem, un ka katram no tiem ir savs pierādīšanas priekšmets, atšķirīgi noskaidrojamie apstākļi. Senāts atzinis, ka šāda prasības pieteikuma noformēšana neatbilst Civilprocesa likuma 128.panta otrās daļas 3., 5. un 7.punkta noteikumiem. Senāts norādījis, ka, iztulkojot šos likuma pantus kopsakarā ar minētā likuma 134. panta pirmo daļu, par izšķirošo kritēriju vairāku prasījumu ietveršanai prasības pieteikumā likums atzīst to savstarpējo saistību.
Senāts atsaucies uz Satversmes tiesas 2012. gada 1.novembra sprieduma lietā Nr.2012-06-01 secinājumu daļas 8.punktā norādīto, ka ar saistītiem prasījumiem jāsaprot tādi prasījumi, kuru atsevišķa izlemšana nebūtu iespējama vai lietderīga, kuri var novest pie savstarpēji pretrunīgiem spriedumiem vai kuru izlemšana vienas tiesvedības ietvaros, raugoties no procesa efektivitātes viedokļa, var ietekmēt lietas ātrāku izskatīšanu. Minētā sakarā Senāts vērsis uzmanību, ka arī juridiskajā literatūrā (Bukovskis V. Civīlprocesa mācības grāmata. Rīga: Autora izdevums, 1933, 303.lpp.) atzīts, ka prasības pamatu nepieciešams noformulēt precīzi, lai to varētu skaidri atšķirt no ikvienas citas prasības, kas jau izspriesta vai vēl pastāv, vai nākotnē iespējama starp tām pašām pusēm, bet uz cita pamata.
Krimināllietu departaments
Pierādījumu vērtēšana
SKK-325/2019. Senāts skatīja jautājumu par pierādījumu pieļaujamības izvērtēšanu.
Lietā apelācijas instances tiesa bija atzinusi, ka protokoli par apsūdzētā uzrādīšanu atpazīšanai pēc fotogrāfijām cietušajam un lieciniekam ir nepieļaujami pierādījumi, jo pirmstiesas procesā pieļauts Kriminālprocesa likuma 177.panta, kas noteic kārtību, kādā notiek uzrādīšana atpazīšanai, pārkāpums. Arī cietušā un liecinieka liecības, kas tika sniegtas uzrādīšanas atpazīšanai pēc fotogrāfijām laikā, apelācijas instances tiesa atzina par nepieļaujamiem pierādījumiem. Šāds atzinums tika pamatots nevis ar Kriminālprocesa likuma normām par pierādījumu pieļaujamību, bet ar „saindētā koka augļu” teoriju. Proti, apelācijas instances tiesa norādīja, ka minētās liecības arī ir atzīstamas par nepieļaujamiem pierādījumiem, jo par tādiem atzīti šajos datumos sastādītie protokoli par uzrādīšanu atpazīšanai pēc fotogrāfijām.
Senāts apelācijas instances tiesas spriedumu atcēla pilnībā un lietu nosūtīja jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā. Senāts atzina, ka cietušā un liecinieka uzrādīšanas atpazīšanai pēc fotogrāfijām laikā sniegtās liecības nepamatoti atzītas par nepieļaujamiem pierādījumiem, un uzsvēra, ka Latvijā atzītajā tiesību doktrīnā nav izmantojama „saindētā koka augļu” teorija. Šāda atziņa iepriekš pausta arī Augstākās tiesas lēmumā lietā Nr.SKK-17/2015. Pierādījumu pieļaujamība un izmantošana pierādīšanā pamatojama ar Kriminālprocesa likuma normām par pierādījumu pieļaujamību, nevis doktrinālu teoriju.
Lietas nepamatota iztiesāšana bez apsūdzētā piedalīšanās
SKK-266/2019. Senāts norādīja, ka apsūdzētajam faktiski tiek liegtas tiesības uz taisnīgu tiesu, proti, ir pārkāpts Kriminālprocesa likuma 15.pantā noteiktais kriminālprocesa pamatprincips, ja pirmās instances tiesā lieta bez tiesiska pamata iztiesāta bez apsūdzētā piedalīšanās un uz viņu attiecinātas nolēmumu vispārīgās pārsūdzības tiesības.
Apsūdzētais 2016.gada 29.janvārī neieradās uz pirmās instances tiesas sēdi, un tiesa grozīja viņam piemēroto drošības līdzekli – uzturēšanos noteiktā vietā – un papildu drošības līdzekli – aizliegumu izbraukt no valsts – uz apcietinājumu. Vienlaikus tika izsludināta apsūdzētā meklēšana un apturēts kriminālprocess. Meklēšanas gaitā tika noskaidrots, ka apsūdzētais atrodas ārpus Latvijas, iespējams, Vācijā. Pēc minēto ziņu saņemšanas ar pirmās instances tiesas tiesneses 2016. gada 14.jūnija lēmumu kriminālprocess tika atjaunots, un lietas iztiesāšana noteikta bez apsūdzētā piedalīšanās. Apsūdzētais nebija lūdzis iztiesāt krimināllietu bez viņa piedalīšanās. Ar 2016.gada 13.jūlija pirmās instances tiesas spriedumu apsūdzētais tika atzīts par vainīgu un sodīts pēc Krimināllikuma 253.2 panta pirmās daļas par narkotiskās vielas neatļautu lietošanu, būdams brīdināts par kriminālatbildību par narkotisko un psihotropo vielu neatļautu lietošanu. Termiņš apelācijas sūdzības iesniegšanai noteikts desmit dienas, t.i., līdz 2016.gada 25.jūlijam.
Par pirmās instances tiesas spriedumu apsūdzētā aizstāve 2018.gada 22.augustā iesniedza apelācijas sūdzību, taču apelācijas instances tiesa izbeidza apelācijas tiesvedību, atzīstot, ka ir nokavēts apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņš un aizstāve nav lūgusi to atjaunot. Apelācijas instances tiesa atzina, ka pirmās instances tiesā lieta saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 464.pantu iztiesāta bez apsūdzētā piedalīšanās, spriedums nav pārsūdzēts un tas ir stājies spēkā 2016.gada 2.augustā.
Senāts atzina, ka, nekonstatējot Kriminālprocesa likuma 464.pantā norādītos nosacījumus, pirmās instances tiesa bez tiesiska pamata lietu iztiesājusi bez apsūdzētā piedalīšanās. Atsaucoties uz tiesu prakses apkopojumu „Tiesu prakse Kriminālprocesa likuma 464. un 465. panta piemērošanā”, Senāts norādīja, ka krimināllietas iztiesāšana bez apsūdzētā piedalīšanās, kas noteikta Kriminālprocesa likuma 464.pantā, atzīstama par tādu apsūdzētā klāt neesības formu, kas saistīta ar viņa tieši (aktīvi) vai netieši (pasīvi) paustu attieksmi nepiedalīties tiesas sēdē. Turklāt, lai šādu attieksmi paustu, personai ir jābūt zināmam, ka viņai ir tiesības piedalīties iztiesāšanā, tieši kad un kur. Personai ir jābūt informētai arī par sekām, kādas var būt, ja tā neieradīsies bez attaisnojoša iemesla, tajā skaitā, ka lietu iespējams iztiesāt bez viņas piedalīšanās. Tādējādi tiesai ir jāgūst pārliecība, ka apsūdzētais atkārtoti neattaisnoti nav ieradies uz lietas iztiesāšanu, būdams informēts par tiesas sēdes laiku un vietu likumā noteiktajā kārtībā. Šādā gadījumā apsūdzētajam nerodas nekādas papildu procesuālās garantijas, jo viņš ir informēts par lietas iztiesāšanas laiku, vietu un sekām.
Senāts atcēla pirmās instances tiesas spriedumu un apelācijas instances tiesas lēmumu, ar kuru izbeigta apelācijas tiesvedība, un nosūtīja lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.
Soda noteikšana
SKK-364/2019. Senāts vērtēja Krimināllikuma 49.1 panta pirmās daļas 2.punkta nosacījumu par soda noteikšanu, ja nav ievērotas tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā, piemērošanas pamatotību.
Piemērojamā Krimināllikuma 253.1 panta pirmās daļas (likuma redakcijā līdz 2013.gada 31.martam) sankcija paredzēja brīvības atņemšanu uz laiku no pieciem līdz desmit gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas, un policijas kontroli uz laiku līdz trim gadiem. Tātad papildsods – policijas kontrole – bija paredzēts kā obligāts.
Apelācijas instances tiesa konstatēja apsūdzētā tiesību uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā pārkāpumu un piemēroja Krimināllikuma 49.1 panta pirmās daļas 2.punktu, atzīstot, ka apsūdzētajam par Krimināllikuma 253.1 panta pirmajā daļā paredzētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem (izdarīti 2013.gada 15. un 25.martā) nav nosakāms papildsods – policijas kontrole.
Izskatot lietu kasācijas kārtībā, Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa, nosakot sodu, nav ievērojusi Krimināllikuma 49.1 panta pirmās daļas 2.punkta prasības un noteikusi apsūdzētajam sodu, nepamatoti nepiemērojot Krimināllikuma Sevišķās daļas panta sankcijā obligāti piemērojamu papildsodu, un tādējādi pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 574.panta 1.punktā norādīto Krimināllikuma pārkāpumu. Senāta ieskatā Krimināllikuma 49.1 panta pirmās daļas 2.punktā paredzētais „var noteikt sodu, kas ir zemāks par minimālo robežu” norāda, ka tiesa var noteikt zemāku soda mēru par sankcijā norādīto minimālo robežu, bet minētā tiesību norma nepiešķir tiesai tiesības nepiemērot soda veidu, kas par attiecīgo noziedzīgo nodarījumu sankcijā paredzēts kā obligāts. Apelācijas instances tiesas spriedums tika atcelts daļā par apsūdzētajam noteikto sodu, un lieta atceltajā daļā nosūtīta jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.
SKK-590/2019. Lietā Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa, vērtējot nosacītas notiesāšanas piemērošanas iespējamību apsūdzētajam, nav izvērtējusi Krimināllikuma 55.panta pirmajā daļā noteiktos apstākļus. Senāts konstatēja, ka apelācijas instances tiesa atbilstoši Augstākās tiesas judikatūrā un Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta un Krimināllietu tiesu palātas tiesnešu 2008.gada 1.jūlija kopsapulces lēmumā paustajām atziņām spriedumā norādījusi, ka, nosakot sodu nosacīti, jāizvērtē noziedzīgā nodarījuma raksturs un radītais kaitējums, nosacītu notiesāšanu nevar pamatot tikai ar personību raksturojošiem datiem un nevienu no Krimināllikuma 55.pantā noteiktajiem apstākļiem, kas tiesai jāņem vērā, lemjot par nosacītas notiesāšanas iespējamību, nedrīkst ignorēt. Tomēr, lemjot par apsūdzētajam nosakāmo sodu, apelācijas instances tiesa minētos apstākļus ir uzskaitījusi vispārīgi un nav attiecinājusi uz konkrēto lietu. Senāts uzsvēra, ka formāla norāde uz Krimināllikumā definēto noziedzīgo nodarījumu klasifikāciju nav atzīstama par sodu ietekmējošo apstākļu izvērtēšanu pēc būtības un ir nepietiekama, lai konstatētu apstākļus, kas raksturo konkrēto noziedzīgo nodarījumu un atšķir to no citiem tāda paša veida noziedzīgiem nodarījumiem.
Kriminālprocesa likuma 573.1 panta otrajā daļā noteiktie pamati atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību
SKK-453/2019. Senāts atteica ierosināt kasācijas tiesvedību, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 573.1 panta pirmo daļu un otrās daļas 1.punktu, proti, kasācijas sūdzībā vai protestā norādītajos tiesību normu piemērošanas jautājumos ir izveidojusies Augstākās tiesas judikatūra, un pārsūdzētais nolēmums tai atbilst. Senāts konstatēja, ka norādes kasācijas sūdzībā par atbildību pastiprinošu apstākļu nepamatotu konstatēšanu ir saistītas ar pierādījumu vērtēšanu un lietas faktisko apstākļu skaidrošanu, turklāt Augstākā tiesa jau iepriekš atzinusi, ka mantkārība nav Krimināllikuma 253.1 pantā paredzētā nozieguma sastāva pazīme un tādēļ mantkārību var atzīt par atbildību pastiprinošu apstākli. Lietā Nr. SKK-56/2014 kasācijas instances tiesa ir norādījusi, ka jautājums par atbildību pastiprinošo un mīkstinošo apstākļu esību vai neesību nav Krimināllikuma 253.1 panta noziedzīga nodarījuma kvalifikācijas jautājums. Narkotisko vielu realizācijas noziedzīgā nodarījuma sastāva obligāta pazīme nav mantkārība, tāpēc realizācija aiz mantkārības var veidot atbildību pastiprinošu apstākli.
Senāts secināja, ka kasācijas sūdzībā norādītajā jautājumā attiecībā uz Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 11.punkta piemērošanu ir izveidojusies Augstākās tiesas judikatūra un pārsūdzētais nolēmums tai atbilst.
SKK-592/2019. Senāts atteica ierosināt kasācijas tiesvedību, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 573.1 panta otrās daļas 1. un 2. punktu.
Apsūdzētais kasācijas sūdzībā norādīja, ka pirmās instances tiesas tiesnesis, pieņemot spriedumu, bija personiski ieinteresēts bargāka soda noteikšanā viņam. Šis tiesnesis piecas reizes ir iztiesājis krimināllietas, kurās kasācijas sūdzības iesniedzējam bija apsūdzētā statuss, un citas personas procesā izraidījis viņu no tiesas zāles. Lietas izskatīšanas laikā tiesnesis pieļāvis ētikas un procesuālo normu pārkāpumu, izsakot piezīmi, ka jaunam cilvēkam nepienākas slimot.
Augstākā tiesa jau iepriekš ir izteikusi atziņu, ka apstāklis, ka tiesnesis piedalījies citas krimināllietas iztiesāšanā, kurā apsūdzēta tā pati persona, pats par sevi nevar būt par pietiekamu pamatu, lai atzītu, ka tiesnesis iztiesājis izskatāmo lietu interešu konflikta apstākļos. Šāda atziņa izteikta 2019.gada 29.marta lēmumā lietā Nr.SKK-26/2019. Tādējādi Senāts secināja, ka minētais jautājums atbilst Augstākās tiesas judikatūrai un pastāv Kriminālprocesa likuma 573.1 panta otrās daļas 1.punktā paredzētais pamats atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību lietā, proti, kasācijas sūdzībā vai protestā norādītajos tiesību normu piemērošanas jautājumos ir izveidojusies Augstākās tiesas judikatūra, un pārsūdzētais nolēmums tai atbilst.
Vienlaikus Senāts atzina, ka kasācijas sūdzībā norādītais arguments par tiesneša rīcību, izsakot piezīmi un izraidot apsūdzēto no tiesas zāles citas personas procesā, neizraisa šaubas par pārsūdzētā nolēmuma tiesiskumu un izskatāmajai lietai nav būtiskas nozīmes judikatūras veidošanā, t.i., ir konstatējams Kriminālprocesa likuma 573.1 panta otrās daļas 2.punktā paredzētais pamats atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību.
Pārskatu sagatavoja Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas konsultanti:
par Administratīvo lietu departamenta nolēmumiem Kaspars Kukmilks,
par Civillietu departamenta nolēmumiem Evita Frīdentāle un Zinaīda Indrūna,
par Krimināllietu departamenta lēmumiem Kristīne Ivulāne
QR
