Civillietu departaments
Pilnvarnieka tiesības paturēt ienākumus
SKC-203/2020. Pušu strīdā par to, vai pilnvarojuma līgums pieļauj pilnvarniekam paturēt no pilnvarojumā noteiktā uzdevuma izpildes iegūtos līdzekļus, Senāts spriedumā atsaucies uz Augstākās tiesas 2017.gada 17.marta sprieduma lietā Nr.SKC90/2017 11.2.punktā doto Civillikuma 2304.panta interpretāciju un Civillikuma 2289.panta komentāru profesora K.Torgāna vispārīgajā zinātniskajā redakcijā un, ievērojot Civillikuma 2301.panta pirmajā daļā ietvertos vārdus „ja nav noteiktu norādījumu”, atzinis, ka pilnvarnieks drīkst paturēt iegūto peļņu, ja šādas tiesības viņam noteikti (tieši) piešķirtas pilnvarā un tādējādi ir uzskatāmas par noteiktu norādījumu pilnvarniekam, saskaņā ar kuru pilnvarniekam jārīkojas visupirms.
Senāts norādījis, ka pilnvarojums, kura būtība ietverta Civillikuma 2289.pantā, ir uzticības attiecības, kurām pastāvot, viens tiesību subjekts uzdod otram tiesību subjektam vest savas lietas, ievērojot pilnvarojuma apjomu.
Piedziņas vēršana uz parādnieka daļu laulāto kopīgajā mantā
SKC-277/2020. Spriedumā izšķirot strīdu par kreditora tiesībām saskaņā ar Civillikuma 110.panta otro daļu vērst piedziņu uz nekustamā īpašuma vienu domājamo daļu, Senāts atzinis, ka laulāto vienošanās par mantas sadali spēkā neesība vai apstrīdamība nav Civillikuma 110.panta otrās daļas piemērošanas priekšnoteikums, jo Civillikuma 115.panta trešā daļa tieši noteic, ka laulības līguma noteikumi, kas aprobežo trešo personu iegūtās tiesības uz laulāto mantu, šīs trešās personas nesaista. Šāda atziņa izteikta arī Augstākās tiesas 2014.gada 10.marta sprieduma lietā Nr.SKC-146/2014 7.3.1.punktā. Senāts atzinis, ka minētais attiecināms arī uz laulāto vienošanos par mantas sadali, laulību šķirot, kas tiesisko seku ziņā rada līdzīgu situāciju. Proti, laulātie vienojas par kopīgās mantas sadali, tā izbeidzot laulāto likumisko mantisko attiecību režīmu.
Senāts norādījis, ka Civillikuma 110.panta otrā daļa ietver kreditoru tiesību aizsardzības principu, kas darbojas arī pēc laulības šķiršanas, neatkarīgi no kopīgās mantas dalīšanas rezultāta. Līdz ar to tā neparedz kreditoru tiesību aprobežojumu tādā veidā, ka prasība var tikt celta tikai laulības laikā.
SKC-111/2020 un SKC-183/2020. Senāts paudis līdzīgu viedokli, izskatot blakus sūdzības zvērināta tiesu izpildītāja pieteikumu lietās par piedziņas atzīmes vēršanu uz parādniekam kā zemesgrāmatā ierakstītā (reģistrētā) īpašuma īpašnieka laulātajam piederošo daļu laulāto kopīgajā mantā.
SKC-107/2020. Senāts vērtēja, vai Civillikuma 994.panta pirmajā daļā noteiktā nekustamā īpašuma piederības prezumpcija ir tiesisks šķērslis izpildu lietvedības ietvaros ierakstīt piedziņas atzīmi zemesgrāmatā uz vienu domājamo daļu no laulības laikā pirkuma ceļā iegūtā nekustamā īpašuma, kas zemesgrāmatā ierakstīts uz parādnieka laulātā vārda bez ieraksta par atsevišķās mantas statusu kā parādnieka daļu laulāto kopīgajā mantā (Civillikuma 91.panta otrā daļa), un vai šāds režīms piemērojams kreditoru aizsardzībai. Senāts paplašinātā sastāvā atzina, ka, pamatojoties uz Civillikuma 91.panta otro daļu, trešo personu interesēs, it sevišķi kreditoru interesēs, pastāv laulāto kopīgās mantas prezumpcija. Senāta ieskatā šāda prezumpcija noteikta, jo laulāto likumiskās mantiskās attiecības ir ierobežotas mantas kopības režīms, nevis līgumiskās mantas šķirtības (Civillikuma 117.pants) režīma paveids vai visas mantas kopības režīms (Civillikuma 124.pants). Līdz ar to, trūkstot ierakstam (piemetinājumam) par laulības laikā iegūto nekustamo īpašumu kā laulātā atsevišķo mantu vai ipso jure atsevišķas mantas statusu (piemēram, Civillikuma 91.panta pirmās daļas 3.punkts), ir prezumējams, ka laulāto ārējās attiecībās ar trešajām personām, it sevišķi kreditoriem, nekustamajam īpašumam ir laulāto kopīgas mantas tiesiskais statuss jeb pastāv laulāto likumiskās mantiskās attiecības. Senāts atsaucies uz 2003.gada 28.maija lēmumu lietā Nr.SKC-184/2003 un 2004.gada 3.marta lēmumu lietā Nr.SKC-193/2004.
Senāts Civillikuma 93.panta otrās daļas, 1025. un 1026.panta kontekstā kā kļūdainu vērtējis atzinumu, ka pamatprincips laulāto likumiskajās mantiskajās attiecībās ir mantas šķirtība, kas tādējādi izslēdz no likuma izrietošas laulāto kopīgās mantas prezumpcijas pastāvēšanu.
Senāta ieskatā Civillikuma 994.panta pirmā daļa nav piemērojama atrauti no Civillikuma noteikumiem par laulāto likumiskajām mantiskajām attiecībām (89.–110.pants), kas paredz atkāpi no vispārīgajiem noteikumiem par īpašuma tiesībām un, iztulkojot Civillikuma 91.panta otrās daļas normu kopsakarā ar šā panta pirmo daļu un minētā likuma 89.panta pirmo, otro daļu un 93.panta otro daļu, izsecināma laulāto kopīgās mantas prezumpcija.
Senāts paskaidrojis, ka likuma prasība ierakstīt zemesgrāmatā piemetinājumu par atsevišķu mantu ir saprātīgi izskaidrojama ar to, ka laulāto kopmantas attiecības zemesgrāmatā nevar formāli ierakstīt, jo tāds piemetinājums Zemesgrāmatu likumā un Civillikumā nav paredzēts un laulātajiem kā kopmantas biedriem nav skaitliski noteiktas domājamās daļas, ko varētu ierakstīt zemesgrāmatā.
Turklāt Zemesgrāmatu likuma 16.pants, ar atsauci uz Civillikuma 91.pantu, ir procesuālā norma un tā nerada materiāltiesiskas attiecības laulāto starpā, bet tikai nosaka attiecīgo ierakstu veikšanas kārtību zemesgrāmatu procesā.
Pamatojoties uz Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 9.panta sestās daļas 3.punktu, Senāts atzinis, ka konkurencē starp Civillikuma 91.panta otrās daļas (pieņemta 1993.gada 25.augustā) un Civillikuma 994.panta normu (pieņemta 1992.gada 7.jūlijā) priekšroka dodama Civillikuma 91.panta otrajā daļā noteiktajām tiesiskajām sekām.
Minētajam lēmumam pievienotas Senāta Civillietu departamenta senatoru atsevišķās domas.
Sprieduma pārsūdzēšana apelācijas kārtībā ar pretapelācijas sūdzību
SKC-97/2020. Senāts paplašinātā sastāvā vērtējis, vai lietas dalībniekam, iesniedzot pretapelācijas sūdzību, ir tiesības pārsūdzēt pirmās instances tiesas spriedumu daļā, kura nav pārsūdzēta ar apelācijas sūdzību. Senāts atzinis, ka sprieduma pārsūdzēšana apelācijas kārtībā Civilprocesa likuma 203.panta izpratnē aptver gan apelācijas sūdzības iesniegšanu, gan pretapelācijas sūdzības iesniegšanu, jo abi procesuālie dokumenti (sūdzības) atbilstoši Civilprocesa likuma 413.–424.pantam pieder pie sprieduma pārsūdzēšanas apelācijas kārtībā. Tādējādi ar Civilprocesa likuma 203.panta otrajā daļā minēto „kad notecējis termiņš tā pārsūdzēšanai” ir jāsaprot arī likumā noteiktā termiņa notecēšana pretapelācijas sūdzības iesniegšanai. Ņemot vērā, ka apelācijas tiesvedība ir atkarīga ne vien no apelācijas sūdzības, bet arī no pretapelācijas sūdzības kā patstāvīga apelācijas tiesvedības pamata (sk., piemēram, Civilprocesa likuma 426.panta pirmo daļu un 431.panta otro daļu), Senāts atzinis, ka citāds Civilprocesa likuma 203.panta otrās daļas iztulkojums nonāktu pretrunā ar pušu interešu aizsardzību, jo, stājoties spēkā pirmās instances spriedumam daļā, par kuru nav iesniegta apelācijas sūdzība, tas būtu izpildāms un pretapelācijas sūdzības iesniedzēja intereses nebūtu nodrošinātas, proti, pretapelācijas sūdzības iesniegšana par visu spriedumu kļūtu bezjēdzīga. Senāts vērsis uzmanību, ka līdzīgs atzinums izteikts arī Satversmes tiesas 2008.gada 2.jūnija spriedumā lietā Nr. 2007-22-01.
Senāts secinājis, ka nav pamata atkāpties no judikatūrā (2019.gada 11.februāra spriedums lietā Nr.SKC-4/2019, 2014.gada 28.marta spriedums lietā Nr.SKC-7/2014 un Senāta 2010.gada 26.maija spriedums lietā Nr.SKC145/2010) nostiprinātās atziņas, ka Civilprocesa likuma 424.pants paredz tādas pretapelācijas sūdzības iesniegšanu, ar kuru var pārsūdzēt jebkuru sprieduma daļu.
Senāts atzīmējis, ka arī starpkaru perioda juridiskajā literatūrā pausts viedoklis, ka, „ja viena puse neiesniedz apelācijas sūdzību, nevar uzskatīt, ka tā ir apmierināta ar tiesas spriedumu un tādējādi būtu atteikusies no savām tiesībām apstrīdēt spriedumu. Tas dod iemeslu tikai uzskatīt, ka puse samierinās ar tādu spriedumu, kāds tas ir. Bet ja kāda no pusēm iesniedz apelācijas sūdzību, arī otrai pusei jābūt tiesībām reaģēt uz to. Ja apelācijas sūdzība tiek iesniegta sprieduma pārsūdzēšanas termiņa beigās, otra puse nevar vairs izmantot savas tiesības un likumā noteiktā kārtībā iesniegt apelācijas sūdzību.” Senāts vērsis uzmanību uz Latvijas Senāta 1938.gada 25.februāra spriedumā Nr.149/1938 norādīto, ka „[..] par pretējā parta nodomiem [otra puse] uzzina tikai ar pārsūdzības noraksta saņemšanu, kas parasti iekrīt pēc likumā noteiktā pārsūdzības termiņa notecēšanas. Netaisni būtu atļaut vienam pārsūdzēt tiesas spriedumu tai daļā, ar kuru viņš nav apmierināts, bet otram, kurš spriedumu termiņā nav pārsūdzējis, neatļaut to tikai tādēļ, ka viņš apmierinātos ar spriedumu, ja arī pretējā puse to nepārsūdzētu. Šādos gadījumos izlīdzinošo taisnību var atrast pretapelācijā, ja spriedums pārsūdzams apelācijas kārtībā.[..]”
Spriedumam pievienotas Augstākās tiesas senatoru atsevišķās domas.
Pārtraukumi darba laikā
Nr.SKC-481/2020 un Nr.SKC-577/2020. Senāts vērtējis jautājumu par darba laika un pārtraukuma darba laikā nošķiršanu, piemērojot Darba likuma 130., 141.pantu, 145.panta otro un trešo daļu. No Darba likuma 130. un 141.panta noteikumiem Senāts secinājis, ka jēdziens „atpūtas laiks” aptver arī pārtraukumus. Senāts atsaucies uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2003.gada 4.novembra Direktīvu 2003/88EK, kas integrēta arī Darba likuma 145.panta otrajā un trešajā daļā, un atzinis, ka pārtraukums darbā ir laiks, kurā saskaņā ar likumu un darba devēja darba kārtības noteikumiem (maiņu grafikiem) darbiniekam nav jāveic savi darba pienākumi un viņš drīkst atstāt darba vietu, lai šo laiku izmantotu brīvi pēc sava ieskata, bet galvenokārt tas domāts, lai atpūstos un paēstu.
Senāts norādījis, ka arī līdz iepriekš minētajiem grozījumiem Darba likumā, interpretējot to pēc iespējas atbilstīgi Direktīvas 2003/88 EK mērķim, ja darbinieks nedrīkst atstāt darbavietu, pārtraukums ieskaitāms darba laikā.
Senāts atzinis, ka, nepastāvot sistēmai, kas tiesiski un pēc būtības darbiniekam garantētu pārtraukumu – atpūtas laiku, ko var izmantot pilnībā pēc saviem ieskatiem, netiek ievērotas Darba likumā paredzētās tiesības kā uz maksimālā darba laika ierobežojumu, tā arī uz minimālajiem atpūtas laika posmiem, tostarp pārtraukumiem.
Senāts norādījis, ka tiesības uz atpūtu nodarbinātības attiecībās noteiktas arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31.panta 2.punktā un Latvijas Republikas Satversmes 107.pantā un ka atpūtas laika noteikumu ievērošana, ņemot vērā Direktīvas 2003/88 EK 2.panta 9.punktā definēto principu „pietiekama atpūta”, ir ne vien darbinieka tiesības, bet arī pienākums.
Senāts atzinis, ka, vērtējot attiecīgo laika periodu, jānoskaidro, vai darbinieks tajā ir „dežūras gatavībā” un atrodas darbā darba devēja rīcībā vai atrodas tādā „izsaukuma gatavībā”, kas ļauj atpūtas laiku, konkrētajā lietā – pārtraukumu, izmantot pilnā apjomā atbilstoši savām interesēm. Minētā atzinuma pamatojumam Senāts ņēmis vērā Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā sniegto tiesību normu par darba laiku un atpūtas laiku interpretāciju, kas jāņem vērā, lai noskaidrotu kritērijus darba laika norobežošanai no atpūtas laika, tai skaitā 2018.gada 21.februāra spriedumā lietā „Matzak”, C-518/15, akcentēto, ka izšķirošais faktors, lai noteiktam laika posmam piešķirtu darba laika statusu, ir darba ņēmēja pienākums fiziski atrasties darba devēja noteiktajā vietā un būt pieejamam darba devējam, lai vajadzības gadījumā varētu uzreiz sniegt attiecīgos pakalpojumus. Savukārt, ja darba ņēmējs ir sava darba devēja rīcībā, ciktāl viņam tikai jābūt sasniedzamam, darba ņēmējs var savu laiku organizēt mazāk ierobežojoši un veltīt to pats savām interesēm; šādā gadījumā vienīgi laiks, kurš ir saistīts ar reālu pakalpojumu sniegšanu, Direktīvas 2003/882 izpratnē ir uzskatāms par darba laiku.
Atšķirīgu pārstāvības pilnvarojuma trūkumu civilprocesuālās sekas
Nr.SKC-763/2020. Senāts lēmumā apskatījis jautājumu par Civilprocesa likuma 425.panta otrās daļas 1.punkta piemērošanu situācijā, kad pilnvara nesatur Civilprocesa likuma 86.panta otrajā daļā minēto speciālo pilnvarojumu pārsūdzēt tiesas nolēmumu apelācijas kārtībā.
Senāts norādījis, ka ir nošķiramas divas atšķirīgas situācijas, proti, pirmā, kad apelācijas sūdzībai pilnvara vispār nav pievienota, un otrā, kad tā ir pievienota, bet tajā īpaši nav norādīts pilnvarojums pārsūdzēt tiesas nolēmumus. Proti, ja nav pilnvaras, tad atbilstoši Civilprocesa likuma 416.panta piektajai daļai jau pirmās instances tiesas tiesnesis ar lēmumu atsaka pieņemt apelācijas sūdzību. Savukārt, ja pilnvara ir, bet no tās neizriet pārstāvja tiesības pārsūdzēt tiesas spriedumu, tiesnesim ir pienākums to atstāt bez tālākas virzības, nosakot termiņu trūkuma novēršanai, kā to noteic Civilprocesa likuma 420.panta pirmās daļas 4.punkts. Citiem vārdiem, tas ir trūkums, kas novēršams.
Senāts atzinis, ka Civilprocesa likuma 425.panta otrās daļas 1.punkts nav piemērojams, ja no apelācijas sūdzībai pievienotās pilnvaras neizriet pārstāvja tiesības pārsūdzēt pirmās instances tiesas spriedumu. Šādos apstākļos tiesnesim jāapsver jautājums par lietas nosūtīšanu pirmās instances tiesai Civilprocesa likuma 420.panta pirmās daļas 4.punktā noteikto darbību izpildei.
Senāts atzinis, ka tas, ka pirmās instances tiesas tiesnesis, nepārbaudot pilnvarotā pārstāvja tiesību apjomu, pārsteidzīgi apelācijas sūdzību virzījis otrās instances tiesai, nevar radīt prāvniekam nelabvēlīgākas procesuālās sekas, kādas paredzētas Civilprocesa likuma 420.panta pirmās daļas 4.punktā.
Zemes īpašnieka tiesības prasīt būves nojaukšanu, ja būves īpašnieks rīkojies ļaunticīgi
SKC-150/2020. Lietā zemes īpašnieki cēla prasību pret juridiskām personām par pienākuma uzlikšanu atbildētajiem nojaukt uz prasītāju zemes nelikumīgi uzbūvēto būvi.
Lietā netiek apstrīdēts, ka būve daļēji ir izbūvēta uz prasītājiem piederošās zemes. Tas tiek pamatots ar to, ka bija pazudusi robežzīme, kas atdala pušu zemes īpašumus.
Senāts atgādināja, ka Civillikums nepieļauj situāciju, kad īpašums vai tā daļa tiktu nodota bezatlīdzības lietojumā trešajai personai pret īpašnieka gribu. Jebkādai rīcībai ar īpašumu ir jābūt saskaņotai ar tā īpašnieku, turklāt šim saskaņojumam ir jābūt nepārprotamam, proti, tādam, no kura skaidri izriet īpašnieka griba atteikties no sava īpašuma vai konkrētas tā daļas trešās personas labā.
Civillikums paredz iespēju zemes īpašniekam prasīt būves nojaukšanu, ja būves īpašnieks rīkojies ļaunticīgi, proti, ja viņš cēlis būvi uz zemes, zinot, ka viņam šādu tiesību nav.
Lietas materiālos ir pierādījumi, ka prasītājs būvniecības procesā robežzīmi starp īpašumiem ir nošķūrējis (tā ir izzudusi būvniecības procesā), tai pašā laikā prasītājs vairākkārt lūdzis atjaunot izpostītās robežzīmes un apturēt būvniecību līdz zemes robežu strīda izšķiršanai. Tomēr tiesa šos pierādījumus nav pienācīgi izvērtējusi.
Pienācīgs nomas līguma uzteikums
SKC-20/2020. Senāts spriedumā atgādināja jau gadsimtos piemēroto tiesu prakses atziņu, ka iznomātājs nedrīkst nomnieku izlikt patvarīgi.
Pirmskara juridiskajā literatūrā norādīts: „Ar nomas priekšmeta atsavināšanu nomas līgums netiek atzīts par izbeigušos, tā izbeigšanās ir atkarīga no jaunā ieguvēja gribas. Lai tiktu izbeigts īres līgums, nepieciešams jaunā ieguvēja uzteikums īrniekam” (Буковский В. Сводь гражданскихь узаконений губерний Прибалтийскихь (сь продолжениемь 1912–1914 г.г. и сь разьяснениями) вь 2 томахь. Том II. Право требований. Рига: Г.Гемпель и Ко, 1914, c.1799). Atziņa izriet no Rīgas apgabaltiesas 1897.gada nolēmuma Nr.256 Zvaigznes apelācijas sūdzības lietā.
Komentējot Vietējo Civillikumu kopojuma 4125. pantu (CL 2173.p.), kas noteica: „[..] nekādā ziņā iznomātājs vai izīrētājs nedrīkst, kaut arī tāda tiesība līgumā būtu pielīgta, nomnieku vai īrnieku izlikt patvarīgi”, Vladimirs Bukovskis norādījis, ka īrnieka piespiedu izlikšana var notikt tikai ar tiesas starpniecību (Буковский В. Сводь гражданскихь узаконений губерний Прибалтийскихь (сь продолжениемь 1912–1914 г.г. и сь разьяснениями) вь 2 томахь. Том II. Право требований. Рига: Г.Гемпель и Ко, 1914, c.1796). Atziņa pamatota ar atsauci uz Cvingmaņa izdevuma III sēj. ierakstu Nr.468 (Rīgas apgabaltiesas 1874.gada 11.janvāra spriedums Rīgas Rātes apelācijas sūdzības lietā) un VII Nr.1384 (1882.gada 20.aprīļa atziņa nolēmumā Nr.144).
Arī 21.gadsimtā šīs atziņas nav zaudējušas savu nozīmi. Par to liecina gan spriedums šajā lietā, gan Augstākās tiesas 2019.gada 28.februāra spriedums lietā Nr.SKC-96/2019 (ECLI:LV:AT:2019:0228. C26073716.2.S), gan Senāta 2004.gada 3.novembra spriedums lietā Nr.SKC-600/2004.
Tātad arī šobrīd ar nomas priekšmeta atsavināšanu zemesgrāmatā neierakstīts nomas līgums neizbeidzas ar jaunā īpašnieka ierakstīšanu zemesgrāmatā, tas izbeidzas tikai tad, ja jaunais ieguvējs to ir uzteicis.
Senāts iepriekš jau norādījis, ka, ņemot vērā Civillikuma 2173. un 2174.pantā noteikto, par pienācīgu nomas līguma uzteikumu var atzīt, ja ieguvējs, pirmkārt, ir paziņojis nomniekam par savu nodomu izbeigt nomas līgumu, otrkārt, ir devis nomniekam vajadzīgo laiku nomas priekšmeta atdošanai.
Šo noteikumu neievērotājam jāatlīdzina visi zaudējumi.
Šajā lietā Senāts atzina, ka nav pierādījumu par nomas līguma uzteikumu, bet ar liecinieku liecībām ir pierādīts, ka nomnieki bez brīdinājuma netika ielaisti nomas objektā, tādējādi iznomātājam jāatlīdzina nomniekam visi zaudējumi.
Pirkuma līguma atcelšana pārmērīga zaudējuma dēļ, ja pilnvarnieks to noslēdzis ar saistīto personu
SKC-114/2020. Prasītāja, lai pamatotu prasījumu par pirkuma līguma atcelšanu pārmērīga zaudējuma dēļ, norādīja, ka pilnvarnieks, ļaunprātīgi izmantojot tam piešķirto pilnvaru, atsavinājis prasītājai piederošo nekustamo īpašumu viņa dēlam piederošajam uzņēmumam par nesamērīgi zemu cenu.
Tiesai bija jānoskaidro, vai ar lietā esošajiem pierādījumiem apstiprinās šie prasības pamatā norādītie apstākļi, cita starpā, vai ir konstatējama zaudējuma nodarītāja puses ļaunprātīga rīcība, lai varētu prasīt pirkuma līguma atcelšanu pārmērīga zaudējuma dēļ.
Arī universālpilnvarniekam ir pienākums pēc labākās apziņas darboties pilnvarotāja interesēs, tāpēc viņš uzdevuma izpildīšanā nevar pielaist kļūdas, kuru dēļ pilnvarotājam rastos zaudējumi.
Ja pilnvarā cita starpā ir paredzētas tiesības pārdot nekustamo īpašumu par cenu pēc pilnvarnieka ieskatiem, bet ne mazāku par pilnvardevēja kredītsaistību apjomu, tad minētais nenozīmē, ka pilnvarniekam nekustamais īpašums jāatsavina par maksimāli zemāko cenu.
Konkrētajā gadījumā tiesa nodibinājusi, ka nekustamais īpašums atsavināts par cenu, kas ir vairāk nekā desmit reizes zemāka par kadastrālo un tirgus vērtību, kas acīmredzami atzīstama par netipisku situāciju pretstatā vispārīgi sagaidāmai pilnvarnieka rīcībai. Līdz ar to šādās situācijās uz atbildētāju gulstas pierādījuma nasta sniegt savas rīcības izsmeļošu un ticamu skaidrojumu (sīkāk par pierādīšanas pienākumu sadalījumu starp prāvniekiem strīdos, kuru pamatā ir netipiska situācija, sk. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017.gada 29.novembra spriedumu lietā Nr.SKC-266/2017 (ECLI:LV:AT:2017:1129. C04277105.1.S)).
Turklāt, vērtējot iesaistīto personu iespējamo ļaunprātību, ja pilnvarnieks atsavina pilnvardevēja nekustamo īpašumu par nesamērīgi zemu cenu, piemēram, savam radiniekam vai ar to saistītam uzņēmumam, jāņem vērā, ka pēc vispārēja noteikuma šāda atsavinājuma līdzdalībnieka ļaunprātīga rīcība ir prezumējama uz vispārēja principa pamata, ja persona, kas iesaistīta šādā darījumā, ir:
1) pilnvarnieka laulātais;
2) pilnvarnieka vai viņa laulātā radinieks taisnā augšupējā vai lejupējā līnijā;
3) pilnvarnieka vai viņa laulātā adoptētājs vai adoptētais;
4) pilnvarnieka vai viņa laulātā brālis vai māsa;
5) kādas no iepriekš minētajos punktos norādītās personas laulātais (sal. Senāta Civillietu departamenta 2020.gada 9.marta sprieduma lietā Nr.SKC-79/2020 (ECLI:LV:AT:2020:0309.C17130915.4.S) 12.3.punkts).
Konkrētajā gadījumā no apelācijas instances tiesas sprieduma redzams, ka tiesa kļūdaini pierādījumu nastu par atbildētāju ļaunprātīgas rīcības esību pārnesa uz prasītāju, kaut gan, ievērojot spriedumā iepriekš minētos apsvērumus par ļaunprātīgas rīcības prezumpciju, tā bija jāatspēko atbildētājiem, sniedzot ticamu un izsmeļošu skaidrojumu par nepieciešamību atsavināt prasītājas nekustamo īpašumu par nesamērīgi zemu cenu.
Rakstveida forma kā darba līguma uzteikuma obligāts priekšnoteikums
SKC-862/2020. Senāta lēmumā atgādināts, ka saskaņā ar Darba likuma 47.panta pirmo daļu darba devēja tiesības pārbaudes laikā uzteikt darba līgumu ir izmantojamas, uzteikumu izsniedzot rakstiska dokumenta veidā.
Lietā tiesvedība izbeigta, jo darbinieks esot nokavējis procesuālo termiņu darba līguma uzteikuma apstrīdēšanai. Senāts atgādina – lai noskaidrotu uzteikuma apstrīdēšanas termiņu, vispirms jābūt pierādītam, ka darbinieks uzteikumu saņēmis. Ja uzteikums nav saņemts, nevar sākties tā apstrīdēšanas termiņš.
Valsts ieņēmumu dienesta elektroniskās deklarēšanas sistēmas ieraksti, kā arī darba devēja mobilā tālruņa īsziņās ietvertie apgalvojumi par atlaišanu neliecina par uzteikuma (rakstveida dokumenta) izsniegšanu.
Krimināllietu departaments
Ierobežojumi prokuroram iesniegt kasācijas protestu
Kriminālprocesa likuma 551.panta piektajā daļā paredzētā tiesību norma noteic ierobežojumus apelācijas protesta iesniegšanai prokuroram, kurš piedalījies pirmās instances tiesā. Proti, prokuroram ir pienākums iesniegt protestu par nelikumīgu vai nepamatotu tiesas nolēmumu. Tomēr prokurors, kas piedalījies pirmās instances tiesā, ir tiesīgs iesniegt protestu tikai par tiem spriedumiem, kuros tiesa nav ņēmusi vērā viņa viedokli lietas iztiesāšanā vai arī pieļāvusi tādus pārkāpumus, ko viņš nevarēja novērst lietas iztiesāšanas gaitā. Šie ierobežojumi neattiecas uz amatā augstāku prokuroru.
SKK-24/2020. Senāts atzina: lai gan Kriminālprocesa likuma 54.nodaļā, kas noteic lietu izskatīšanu kasācijas instances tiesā, šāda satura norma tieši nav iekļauta, tā piemērojama arī kasācijas instances tiesā.
Lietā, izsakot viedokli pirmās instances tiesā par apsūdzētajiem piemērojamo sodu, tiesas apgabala prokuratūras prokurors, kurš uzturēja valsts apsūdzību, lūdza tiesu abus apsūdzētos sodīt ar naudas sodu. Pirmās instances tiesa, atzīstot apsūdzētos par vainīgiem krāpšanā lielā apmērā un krāpšanas lielā apmērā atbalstīšanā, abiem apsūdzētajiem noteica brīvības atņemšanas sodu, piemērojot to nosacīti. Apelācijas protestu lietā iesniedza tiesas apgabala prokuratūras virsprokurore, kura protestā norādīja, ka tiesa nepamatoti piemērojusi Krimināllikuma 55.pantu, kas reglamentē nosacītu notiesāšanu, un lūdza šajā daļā spriedumu atcelt. Apelācijas instances tiesa pirmās instances tiesas spriedumu atstāja negrozītu.
Par apelācijas instances tiesas lēmumu daļā par apsūdzētajiem noteikto sodu kasācijas protestu iesniedza prokurors, kurš uzturēja apsūdzību pirmās instances tiesā, lūdzot apelācijas instances tiesas lēmumu atcelt daļā sakarā ar nosacītas notiesāšanas nepamatotu piemērošanu.
Senāts konstatēja, ka kasācijas protestu nav iesniedzis amatā augstāks prokurors, bet gan prokurors, kurš piedalījās pirmās instances tiesā. Turklāt šis prokurors nav pildījis amatā augstāka prokurora uzdevumu. Tādējādi pieļauts Kriminālprocesa likuma 551.panta piektajā daļā noteiktā ierobežojuma pārkāpums.
SKK-35/2020. Senāts vērtēja, ciktāl piemērojama Kriminālprocesa likuma 551.panta piektajā daļā minētā atruna, ka uz amatā augstāku prokuroru neattiecas protesta iesniegšanas apjoma un robežu ierobežojumi, pārsūdzot apelācijas instances tiesas nolēmumu.
Ar pirmās instances tiesas spriedumu apsūdzētais tika atzīts par vainīgu Krimināllikuma 320.panta otrajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā un sodīts ar brīvības atņemšanu uz 3 gadiem, atņemot tiesības ieņemt valsts amatpersonas amatu uz 5 gadiem. Saskaņā ar Krimināllikuma 55.pantu apsūdzētais tika notiesāts nosacīti ar pārbaudes laiku uz 3 gadiem. Lietā tika iesniegts apelācijas protests, kurā prokurore lūdza atcelt pirmās instances tiesas spriedumu daļā par apsūdzētajam noteikto sodu un noteikt apsūdzētajam bargāku brīvības atņemšanas soda mēru, kā arī nepiemērot nosacītu notiesāšanu. Lietas iztiesāšanā apelācijas instances tiesā piedalījās cita prokurore. Apelācijas instances tiesas sēdē šī prokurore uzturēja apelācijas protestā izteikto lūgumu par bargāka brīvības atņemšanas soda mēra noteikšanu. Apelācijas protestu daļā par pirmās instances tiesas sprieduma atcelšanu daļā par apsūdzētā nosacītu notiesāšanu prokurore neuzturēja un lūdza apsūdzēto notiesāt nosacīti, atzīstot, ka apelācijas instances tiesā ir mainījušies apstākļi, kādi tie bija apelācijas protesta sagatavošanas brīdī. Apelācijas instances tiesa apmierināja apelācijas protestu par bargāka brīvības atņemšanas soda mēra noteikšanu nekā pirmās instances tiesā un pievienojās prokurores viedoklim, ka apsūdzēto ir iespējams notiesāt nosacīti. Apsūdzētais ar apelācijas instances tiesas spriedumu tika sodīts ar brīvības atņemšanu uz 4 gadiem, atņemot tiesības ieņemt valsts amatpersonas amatu uz 5 gadiem. Apsūdzētajam tika piemērota nosacīta notiesāšana, un apsūdzētais notiesāts nosacīti ar pārbaudes laiku uz 4 gadiem. Par apelācijas instances tiesas nolēmumu tiesas apgabala prokuratūras virsprokurors, proti, amatā augstāks prokurors, iesniedza kasācijas protestu, kurā lūdza atcelt apelācijas instances tiesas spriedumu daļā par apsūdzētajam noteikto sodu un atceltajā daļā nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.
Senāts apelācijas instances tiesas spriedumu atstāja negrozītu. Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa ir ievērojusi prasību, ka apsūdzētā stāvoklis apelācijas instances tiesā var tikt pasliktināts tikai apelācijas protesta esības gadījumā, un ka bez apelācijas instances tiesā uzturēta apelācijas protesta tiesa nav tiesīga atcelt pirmās instances tiesas spriedumu daļā par apsūdzētā nosacītu notiesāšanu. Prokurorei apelācijas instances tiesā neuzturot protestu daļā par pirmās instances tiesas sprieduma atcelšanu daļā par nepamatotu apsūdzētā nosacītu notiesāšanu, uzskatāms, ka pirmās instances tiesas spriedums netika pārsūdzēts apelācijas protesta neuzturētajā daļā.
Senāts norādīja, ka Kriminālprocesa likuma 551. panta piektajā daļā minētā atruna, ka uz amatā augstāku prokuroru neattiecas protesta iesniegšanas apjoma un robežu ierobežojumi, pārsūdzot apelācijas instances tiesas nolēmumu, ir piemērojama tiktāl, cik tā nav pretrunā ar Kriminālprocesa likuma 562.panta trešajā daļā un 591. panta otrajā daļā noteikto. Kriminālprocesa likuma 562. panta trešajā daļā un 591.panta otrajā daļā nostiprināts procesuālais princips – aizliegums pasliktināt apsūdzētā stāvokli kriminālprocesā, kura mērķis ir nepiespiest apsūdzēto atturēties no nolēmuma pārsūdzēšanas bailēs no bargākas sodīšanas un nodrošināt apsūdzētajam iespēju paredzēt likuma sekas.
Kaitējuma kompensācijas par valstij nenomaksātajiem nodokļiem piedziņa kriminālprocesā
SKK-173/2020. Senāts vērtēja jautājumu par kaitējums kompensācijas par valstij nenomaksātajiem nodokļiem piedziņu kriminālprocesā.
Atsaucoties uz Senāta Krimināllietu departamenta senatoru 2019.gada 19.jūnija kopsapulces lēmumu, Senāts norādīja, ka, vērtējot gadījumus, kad kaitējuma kompensācijas piedziņa varētu notikt no juridiskas personas administratīvā procesa ietvaros, Senāts ir atzinis, ka piedzenamā valstij radītā kaitējuma apmēra noteikšanai kriminālprocesā ņemamas vērā administratīvajā procesā veiktās izmaksas un piedzītās summas, kas nodrošina nepamatota iedzīvošanās riska un dubultās piedziņas nepieļaujamību. Nenomaksāto nodokļu dubultā piedziņa norobežojama no dubultās sodīšanas nepieļaujamības. Kompensācija par valstij nenomaksātajiem nodokļiem pēc iespējas izlemjama kriminālprocesā. Tās nenoteikšanai kriminālprocesā ir izņēmuma raksturs. Ja nenomaksātie nodokļi pilnībā nomaksāti un piedzīti administratīvajā procesā, kriminālprocesā pieteikto kaitējuma kompensāciju noraida. Savukārt, ja administratīvajā procesā nodokļu summa ir nomaksāta un piedzīta daļēji, kriminālprocesā lemj par atlikušā kaitējuma apmēra atlīdzināšanu. Vispārējos gadījumos pierādījumus par atlīdzināto kaitējuma apmēru pirmās instances tiesā un apelācijas instances tiesā iesniedz procesā iesaistītās personas, tostarp cietušais, prokurors. Šie nosacījumi attiecināmi arī uz gadījumiem, kad Valsts ieņēmumu dienests valstij nodarīto zaudējumu atlīdzību pieteicis kā kreditora prasījumu juridiskas personas maksātnespējas procesā. Faktam, ka komersants izslēgts no komercreģistra, nav nozīmes, lemjot jautājumu par valstij nodarīto zaudējumu piedziņu no apsūdzētā kā minētā komersanta atbildīgās amatpersonas.
Pierādījumu vērtēšana
Nevainīguma prezumpcijas pamatprincips noteic, ka visas saprātīgās šaubas par vainu, kuras nav iespējams novērst, jāvērtē par labu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību.
SKK-256/2020. Lietā Senāts uzsvēra, ka šis nevainīguma prezumpcijas elements jāpiemēro tikai pēc visu pierādījumu novērtēšanas. Tas nav piemērojams attiecībā uz atsevišķiem pierādījumiem.
Senāts arī norādīja: lai varētu pārliecināties par liecības ticamību, atbilstoši Kriminālprocesa likuma 128.panta pirmajai daļai jāpārliecinās, vai liecībā sniegtās ziņas ir patiesas. Par pierādījumiem kriminālprocesā nevar būt baumas, pieņēmumi un liecinošo personu subjektīvie viedokļi, jo tajā ietilpstošo ziņu par faktiem izcelsme nav konkrēti noteikta, tādējādi tām trūkst pamatojuma un par to patiesumu nav iespējams pārliecināties.
Izspiešana
Krimināllikuma 183.pantā ir paredzēta atbildība par izspiešanu, t.i., par pieprasījumu bez tiesiska pamata atdot mantu vai tiesības uz mantu vai izdarīt kādas mantiska rakstura darbības, piedraudot izpaust apkaunojošas ziņas par cietušo vai viņa tuviniekiem.
SKK-33/2020. Senāts atzina, ka Krimināllikuma 183.panta izpratnē apkaunojošām ziņām ir jābūt ar noteiktu konkretizācijas pakāpi, kas atklāj šo ziņu saturu. Ja personai celtajā apsūdzībā nav norādīts, kādas tieši ziņas ir atzīstamas par apkaunojošām, apsūdzētais nevar pilnvērtīgi realizēt savas tiesības uz aizstāvību. Tiesai savi atzinumi, kādēļ ziņas ir vai nav konkrētajā gadījumā apkaunojošas, ir jābalsta uz pierādījumiem, un tā nevar pamatot savu atzinumu ar nekonkrētām ziņām, par kuru saturu nav informēts ne cietušais, ne apsūdzētie.
Kasācijas instances tiesa piekrita apelācijas instances tiesas atziņai, ka nav izšķirošas nozīmes, kādā veidā, izdarot izspiešanu, izteikts naudas pieprasījums – pieklājīgi, draudzīgi, rupji vai pavēloši. Arī apstāklis, ka abi apsūdzētie ir materiāli nodrošinātas personas, proti, viens no viņiem nodarbojas ar labdarību, tiek pozitīvi raksturots, savukārt cietušo daļa liecinieku raksturo negatīvi, neietekmē noziedzīga nodarījuma sastāva konstatēšanu. Proti, raksturojumiem kā pierādījumiem lietā nav izšķirošas nozīmes, konstatējot apsūdzētā vainīgumu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā.
Narkotisko vielu realizēšana Krimināllikuma 253.1 panta izpratnē
SKK-31/2020. Senāts norādīja, ka ar narkotisko vielu realizēšanu jāsaprot jebkādi to tālāk nodošanas paņēmieni, ar kuru palīdzību šīs vielas nonāk citas personas īpašumā vai valdījumā, proti, pārdošana, aizdošana, uzdāvināšana, parāda atdošana, injicēšana citai personai. Arī uzcienāšana ar narkotiskajām vielām atzīstama par to realizēšanu.
Administratīvo lietu departaments
Bērnu/vecāku tiesības
SKA-34/2020. Senāts risināja būtisku jautājumu par bērna tiesībām uzaugt ģimeniskā vidē un par izvērtējumu personai, kura iepriekš ir sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību, kā adoptētāju. Senāts norādīja, ka par vienlīdz prioritāriem ir uzskatāmi tādi divi bērnu tiesību aizsardzības apsvērumi kā bērna tiesības uz aizsardzību no vardarbības un bērna tiesības uzaugt ģimeniskā vidē. Gadījumos, kad starp šiem diviem apsvērumiem pastāv kolīzija, tos ir nepieciešams savstarpēji līdzsvarot, lai atrastu risinājumu, kurš atbilstu bērna vislabākajām interesēm. Vienlaikus šajā spriedumā Senāts, atsaucoties uz Satversmes tiesas spriedumu, norādīja, ka Civillikuma 163.panta ceturtās daļas 1.punkts (minētā tiesību norma paredz absolūtu aizliegumu kļūt par adoptētāju personai, kura ir sodīta par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai tās piedraudējumu) neatbilst samērīguma principam. Tomēr uzsverams, ka Senāts vienlaikus norādīja, ka iestādei ir jāveic katra konkrētā gadījuma individuāls novērtējums, proti, bāriņtiesai, izmantojot tiesiskajā regulējumā noteikto mehānismu, ir jāizvērtē, vai potenciālā adoptētāja (persona, kura iepriekš ir bijusi sodīta) personība neliecina par vardarbības risku (un no tā izrietošā adoptējamā bērna apdraudējumu).
SKA-606/2020. Senāts, analizējot jautājumu par bērna saskarsmes tiesībām ar vecvecāku un šo tiesību ierobežošanu, izteica vairākas būtiskas atziņas. Senāts atzina, ka vecvecāka un mazbērna savstarpējo saskarsmi aizsargā tiesības uz ģimenes dzīvi (it īpaši, ja vecvecāks ar mazbērnu ir ilgstoši dzīvojuši kopā). Ja vecvecākam tiek liegta saskarsme ar mazbērnu laikā, kad mazbērns atrodas ārpusģimenes aprūpē, tiek aizskartas ģimeniskās attiecības, kas ir izveidojušās starp bērnu un vecvecāku.
Vienlaikus Senāts šajā spriedumā norādīja, ka bērna saskarsme ar personām, kuras nav bērna vecāki, bet ar kurām bērnam ir izveidojušās ciešas ģimeniskās attiecības, līdzīgi kā bērna saskarsmē ar vecākiem, ir iespējama tikai tad, ja šāda saskarsme nav pretēja bērna vislabākajām interesēm. Tomēr ir uzsverams, ka jautājums par saskarsmes ierobežošanu ietilpst bāriņtiesas kompetencē, jo tieši bāriņtiesai ir tiesības (un pienākums) lemt par bērna (kurš atrodas ārpusģimenes aprūpē) saskarsmes tiesību ierobežošanu gan ar bērna vecākiem, gan arī vecvecākiem, ja saskarsme starp bērnu un kādu no šīm personām ir pretēja bērna vislabākajām interesēm (piemēram, kaitē bērna veselībai, attīstībai vai drošībai).
Līdzīgi kā lietā Nr.SKA-34/2020, arī šajā lietā Senāts norādīja uz divu bērnu tiesību aizsardzības apsvērumu, kuri ir vienlīdz svarīgi, līdzsvarošanu. Proti, bērna interesēs ir gan uzturēt saskarsmi ar savu ģimeni (pirmais apsvērums), gan vienlaikus tikt pasargātam no tādas rīcības, kas kaitē bērna interesēm, piemēram, vardarbīgas rīcības (otrs apsvērums). Tomēr uzsverams, ka minēto apsvērumu līdzsvarošanā ir jāievēro katra konkrētā gadījuma faktiskie apstākļi, lai varētu atrast bērna vislabākajām interesēm atbilstošu risinājumu. Turklāt, kā uzsvēra Senāts, šo apsvērumu līdzsvarošanā primāra ir bērna tiesību un interešu objektīva ievērošana, nevis vecāka (vai vecvecāka) vēlme satikt bērnu.
SKA-857/2020. Šajā lietā Senāts risināja jautājumu par personas, kura dzīvo faktiskās ģimeniskās attiecībās ar bērnu, subjektīvajām tiesībām tikt ieceltai par bērna aizbildni (konkrētajā lietā bērna vecāsmātes laulātais, kurš nav bērna radinieks). Senāts norādīja, ka likums neapšaubāmi priekšroku tikt ieceltam par bērna aizbildni dod bērna tuvākajiem radiniekiem. Senāts norādīja, ka gadījumā, kad bērns, palicis bez vecāku un vecvecāku aizgādības, dzīvojis faktiskās ģimeniskās attiecībās ar personu, ar kuru tai nav tieša radniecība, ir atzīstamas šādas personas subjektīvās tiesības prasīt iecelšanu par bērna aizbildni. Tomēr ir jāņem vērā divi būtiski nosacījumi – pirmkārt, bērna tuvākā radinieka interese nodrošināt bērna intereses arī ir aizsargājama. Otrkārt, bērna interesēm konkrētajā jautājumā ir prioritārs raksturs.
Valsts civildienests
SKA-450/2020. Senāts kopsēdē skatīja jautājumu par personas, kurai ir invaliditāte, atbrīvošanu no valsts civildienesta saistībā ar personas ilgstošu prombūtni. Senāts atzina, ka attiecībā uz nodarbinātības attiecību izbeigšanu ilgstošas prombūtnes dēļ (proti, sakarā ar pārejošu darbnespēju) civildienestā esošie ierēdņi un darbinieki darba tiesiskajās attiecībās ir salīdzināmā situācijā, tomēr abām pusēm ir atšķirīgs tiesiskais regulējums (proti, Valsts civildienesta likuma normas neaizliedz atbrīvot ierēdni ar invaliditāti no civildienesta ilgstošas prombūtnes gadījumā, kamēr Darba likums šādu rīcību liedz). Tomēr, kā atzina Senāts, nav konstatējama diskriminācija attiecībā uz ierēdņiem, jo šādai atšķirīgai attieksmei pret personām ar invaliditāti valsts civildienestā ir ne tikai objektīvs pamats, bet šāda attieksme ir arī attaisnojama, proti, tā ir samērīga, ņemot vērā sabiedrības interesi uz efektīvu valsts pārvaldes funkcijas veikšanu.
SKA-877/2020. Šajā lietā Senāts skatīja divus citus ar personas atbrīvošanu saistītus jautājumus. Par termiņu, kādā persona var prasīt izmaksāt atlaišanas pabalstu, ja tiek atbrīvota no civildienesta, un par civildienesta attiecību izbeigšanas pamatu, ja civildienesta attiecības tiek izbeigtas ar personu, kura ir sasniegusi pensijas vecumu un ir turpinājusi pildīt amata pienākumus uz noteiktu termiņu.
Vērtējot jautājumu par termiņu, kādā persona var prasīt izmaksāt atlaišanas pabalstu, ja tiek atbrīvota no civildienesta, Senāts atzina, ka uz tādām tiesiskajām attiecībām, kas skar amatpersonas (ierēdņa) darba samaksas (kurā ietilpst arī atlaišanas pabalsts) un ar tiem saistīto termiņu jautājumus, ir piemērojami darba tiesiskās attiecības regulējošie normatīvie akti un to prasības, proti, šādos gadījumos ir piemērojams divu gadu noilguma termiņš.
Analizējot jautājumu par civildienesta attiecību izbeigšanas pamatu, Senāts norādīja, ka valsts rīcība, ļaujot personai, kura ir sasniegusi pensijas vecumu, turpināt pildīt amata pienākumus noteiktu termiņu, jo tas konkrētajā brīdī bija valsts interesēs, bet pēc tam atbrīvojot personu no ierēdņa amata uz tāda pamata, kas neparedz atlaišanas pabalstu, ir pretēji tiesiskajai noteiktībai un tiesiskajai paļāvībai. Vienlaikus Senāts uzsvēra, ka valsts pārvaldes iestādēm tiesiskais regulējums ir jāpiemēro nevis formāli, bet pēc tā jēgas, un iestādēm ir jāspēj atzīt arī savas kļūdas un jācenšas novērst nelabvēlīgās sekas, kuras ir radušās personai ar šādu valsts iestādes kļūdu.
Vides tiesības
SKA-91/2020. Departamenta kopsēdē risināts jautājums par pašvaldības tiesībām vides aizsardzības jomā. Senāts spriedumā norādīja, ka efektīva piesārņojuma novēršana un piesārņojošo darbību pieļaujamības regulējums ir daļa no vides aizsardzības sistēmas, kuru valstij ir jāizveido, savukārt minēto regulējumu Latvijas likumdevējs ir iekļāvis likumā „Par piesārņojumu” un uz tā pamata izdotajos Ministru kabineta noteikumos. Taču tas nenozīmē, ka piesārņojošo darbību pieļaujamība var būt ietverta tikai konkrētajā likumā vai Ministru kabineta noteikumos. Senāts uzsvēra, ka pašvaldībai, pieņemot teritorijas plānojumu, ir tiesības aizliegt veikt noteiktas piesārņojošas darbības un noteikt citas vides aizsardzības prasības. Tomēr piebilstams, ka šīs tiesības nav neierobežotas, proti, lemjot par šādu vides aizsardzības prasību noteikšanu, pašvaldībai ir jāievēro augstāka juridiskā spēka tiesību normās noteiktais, un šīm prasībām ir jābūt saistītām ar konkrētās teritorijas izmantošanu.
Vienlaikus šajā spriedumā Senāts analizēja jautājumu par pašvaldību tiesībām noteikt īpašas vides aizsardzības prasības ostu teritorijās. Senāts atzina, ka pašvaldībai, kuras teritorijā atrodas osta, ir kompetence konkrētās ostas noteikumos noteikt vides aizsardzības prasības, kuras ir jāievēro ostas teritorijā. Šo secinājumu Senāts pamatoja ar pašvaldībai no Satversmes 115.panta izrietošajiem pienākumiem uzraudzīt, lai ostas teritorijā radītais piesārņojums pēc iespējas efektīvāk tiktu novērsts (vai vismaz pēc iespējas mazināts).
SKA-118/2020. Senāts analizēja jautājumu par likuma „Par ietekmes uz vidi novērtējumu” 3.panta 7.punktā ietvertā aizlieguma sadalīt to paredzēto darbību saturu, ar kurām var tikt ietekmēta vide. Senāts spriedumā uzsvēra, ka minētā aizlieguma mērķis (proti, sadalīt paredzētās darbības) nav ierobežot paredzēto darbību ierosinātāja (veicēja) darbību konkrētā teritorijā vai vietā, bet gan novērst situāciju, kad paredzētā darbība (kurai var būt būtiska ietekme uz vidi) tiek mākslīgi sadalīta vairākās darbībās, lai tādējādi panāktu, ka netiek pienācīgi izvērtēta šo darbību kopīgā ietekme uz vidi. Vienlaikus Senāts norādīja, ka konkrētajā gadījumā (kad vienā un tajā pašā teritorijā ir pieteiktas vairākas paredzētās darbības un līdz ar to pastāv risks, ka darbības ierosinātājs ir pārkāpis noteikto aizliegumu sadalīt vienu darbību vairākās) iespējamais aizlieguma pārkāpums ir jāizvērtē kompetentajai institūcijai – Vides pārraudzības valsts birojam, novērtējot pieteiktās darbības kopumā un savstarpējā kopsakarā.
Citi
SKA-235/2020. Departaments kopsēdē analizēja jautājumu par publiskās funkcijas veicēja – ostas pārvaldes – rīcību, piešķirot komersantiem tiesības sniegt ostas pakalpojumus, un ostas pakalpojuma līguma tiesisko dabu. Vērtējot līgumu par ostas pakalpojumu sniegšanu (kuģa atkritumu un piesārņoto ūdeņu pieņemšanu), Senāts norādīja, ka konkrētais līguma veids ir vērtējams nevis kā privāto tiesību līgums, bet kā publisko tiesību līgums. Savukārt analizējot jautājumu par publiskās funkcijas veicēja rīcību, piešķirot privātpersonām tiesības, kas saistītas ar publiskā finansējuma iegūšanu saimnieciskajai darbībai, publiskas lietas izmantošanu saimnieciskajā darbībā vai pakalpojumu sniegšanu publiskās funkcijas īstenošanā, Senāts norādīja, ka šāda rīcība nedrīkst būt patvaļīga un ir jāievēro publisko iepirkumu principi (atklātība, pārredzamība un vienlīdzīga attieksme pret visiem pretendentiem).
Senāts spriedumā uzsvēra: tas vien, ka rakstītajās tiesību normās nav noteikts, kādā procedūrā ostas pārvaldei jāizvēlas ostas pakalpojumu sniedzēji, nenozīmē, ka ostas pārvaldei nav pienākums ievērot taisnīgu atlases procedūru. Arī ostas pārvaldei, piešķirot komersantiem tiesības sniegt ostas pakalpojumus, ir pienākums pakalpojumu sniedzēju izvēlēties tādā procesā, kurā ir nodrošināta šo principu (atklātība, pārredzamība un vienlīdzīga attieksme) ievērošana. Vienlaikus Senāts norādīja, ka vispārīgi iespējai sniegt ostas pakalpojumus būtu jābūt pieejamai visiem pakalpojumu sniedzējiem, kuri atbilst nepieciešamajām prasībām (prasībām, kuras nepieciešamas, lai pakalpojums tiktu sniegts kvalitatīvi), un pakalpojumu sniedzēju skaita ierobežošana ir uzskatāma par izņēmumu, kas pieļaujams tikai gadījumā, ja pastāv objektīvi apstākļi, kuri ir paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes 2017.gada 15.februāra regulā Nr.2017/352, ar ko izveido ostas pakalpojumu sniegšanas sistēmu un kopīgos noteikumus par ostu finanšu pārredzamību.
SKA-233/2020. Senāts risināja jautājumu par draudzes (reliģiskās organizācijas) reorganizāciju, ja tā ir pieņēmusi lēmumu izstāties no baznīcas (reliģiskās savienības). Senāts spriedumā norādīja, ka reliģiskās organizācijas lēmums par izstāšanos no konkrētās reliģiskās savienības ir uzskatāms par reorganizāciju un šādā gadījumā ir piemērojams Reliģisko organizāciju likums. Šādu secinājumu Senāts balstīja uz to, ka, lai gan Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas likums ir uzskatāms par speciālo likumu, salīdzinot ar Reliģisko organizāciju likumu, tomēr tajā nav ietverts regulējums par reliģisko organizāciju likvidēšanas un reorganizācijas kārtību, līdz ar to ir piemērojams tieši Reliģisko organizāciju likums.
Tomēr jāņem vērā, ka Reliģisko organizāciju likuma 17.pantā, kas regulē reliģisko organizāciju likvidēšanas un reorganizāciju kārtību, nav definēts reorganizācijas jēdziens un veidi. No minētā panta pirmās daļas izriet, ka draudzes (reliģiskās organizācijas) un baznīcas (reliģiskās savienības) reorganizācijas vai likvidācijas kārtībai ir jābūt paredzētai to statūtos. Savukārt šī panta ceturtajā daļā ir noteikta kārtība, kādā tiek pārreģistrēta draudze, kura ir izstājusies no reliģiskās savienības (baznīcas). Vienlaikus ir jānorāda, ka konkrētajā spriedumā (un arī lietā) netika skatīts jautājums par draudzes īpašumu piederību (proti, kam tie pieder – draudzei vai baznīcai), jo šis jautājums ir risināms tiesā civilprocesuālā kārtībā.
SKA-669/2020. Lietā Senāts risināja jautājumu par informācijas par personas, kura ir politiķis, privāto dzīvi (konkrētajā lietā par iespējamu vārda un uzvārda maiņu). Viena no Senāta atziņām ir saistīta ar to, ka politiķa statuss pats par sevi nav uzskatāms par pietiekamu pamatu informācijas par personas (politiķa) privāto dzīvi atklāšanai. Senāts norādīja: lai gan personas politiķa statuss prasa lielāku iecietību (toleranci) pret sabiedrības interesi uzzināt dažādus (t.sk. arī privāta rakstura) datus, tomēr ir jāņem vērā arī tas, ka, pirmkārt, politiķim ir privātās dzīves daļa, kuru tas leģitīmi var neizpaust sabiedrībai (ja persona to nevēlas), otrkārt, politiķa iecietība (tolerance) nav bezizmēra, proti, sabiedrībai (t.sk. žurnālistiem) ir jānorāda iemesls, kāpēc konkrētā privātās dzīves fakta atklāšana sabiedrībai ir nozīmīga (par pamatotu iemeslu nevar būt vienīgi „plika” ziņkāre).
Otra atziņa ir saistīta ar informācijas par vārda un uzvārda maiņu pieprasīšanas pamatu. Senāts norādīja, ka informācija par iespējamā vārda un/vai uzvārda maiņu ir ļoti personiski dati, kuru atklāšanai sabiedrības interesēm nepieciešams dziļāks pamatojums (interese), proti, nepietiek ar „pliku” ziņkāri. Analizējot jautājumu par pamatojuma (intereses) būtiskumu, Senāts norādīja, ka interese var tikt uzskatīta par sabiedriski nozīmīgu, ja iespējamā iepriekšējā vārda un/vai uzvārda izpaušana ir būtiska, lai sabiedrība uzzinātu par politiķi kādu būtisku informāciju (piemēram, rīcību, kas raksturo viņu kā personu vai identificē viņu kādas konkrētas rīcības kontekstā). Senāts uzsvēra, ka gadījumā, kad ir konstatējama būtiska sabiedrības interese, var runāt, ka sabiedrības interese zināt personas iepriekšējo vārdu un/vai uzvārdu ir lielāka nekā personas tiesības šīs ziņas neizpaust.
Pārskatu sagatavoja Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas konsultanti:
par Civillietu departamenta nolēmumiem Evita FRĪDENTĀLE un Zinaīda INDRŪNA,
par Krimināllietu departamenta lēmumiem Kristīne IVULĀNE,
par Administratīvo lietu departamenta nolēmumiem Kaspars KUKMILKS
QR
