Ievads
Kriminālprocesa likuma 2.panta otrā daļa paredz, ka, piemērojot Eiropas Savienības tiesību normu, ņem vērā Eiropas Savienības Tiesas judikatūru, bet Latvijas Republikas tiesību normas piemērošanā ievēro Satversmes tiesas spriedumā sniegto attiecīgās normas interpretāciju.
Šajā rakstā autore īsumā iepazīstina ar pieciem aktuāliem Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk arī – Tiesa) spriedumiem, kuros aktualizēti jautājumi, kas skar kriminālprocesa jomu.
2023.gada 7. septembra spriedums lietā C-162/22
No spriedumā norādītajām ziņām par pamatlietu izriet, ka A.G. pildīja prokurora pienākumus kādā Lietuvas prokuratūrā un sevis vadītas pirmstiesas izmeklēšanas gaitā bija prettiesiski sniedzis aizdomās turētajam un viņa advokātam šai izmeklēšanai nozīmīgu informāciju. Lietuvas Republikas Ģenerālprokuratūra (turpmāk – Ģenerālprokuratūra) uzsāka iekšējo izmeklēšanu, kuras rezultātā konstatēja, ka A.G. ir izdarījis dienesta pārkāpumu, ko pierāda iekšējās izmeklēšanas gaitā savāktie pierādījumi. Ziņojumā par veikto izmeklēšanu Ģenerālprokuratūras komisija norādīja, ka esot apstiprināts, ka starp A.G. un aizdomās turētā advokātu ir bijusi telefoniska saziņa saistībā ar A.G. vadīto izmeklēšanu pret aizdomās turēto. Ziņojumā arī norādīts, ka ar tiesas rīkojumiem tika atļauts pārtvert un ierakstīt elektronisko komunikāciju tīklos nosūtītās informācijas saturu attiecībā uz šo advokātu un A.G.
Pamatojoties uz ziņojumu, Ģenerālprokuratūra atbrīvoja A.G. no amata.
A.G. vērsās Viļņas Administratīvajā apgabaltiesā, kas noraidīja viņa prasību, atzīstot, ka veiktās kriminālizlūkošanas darbības bija likumīgas un ka informācija, kas iegūta saskaņā ar Kriminālizlūkošanas likuma normām, ir likumīgi izmantota, lai konstatētu A.G. iespējami izdarīta dienesta pārkāpuma esību.
A.G. pārsūdzēja Viļņas Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, norādot, ka kriminālizlūkošanas iestāžu piekļuve kriminālizlūkošanas darbības gaitā informācijai par elektronisko komunikāciju datu plūsmu un pašam šo komunikāciju saturam ir smags pamattiesību aizskārums. Ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/58/EK (2002.gada 12.jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009.gada 25.novembra Direktīvu 2009/136/EK (turpmāk – Direktīva 2002/58/EK), un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk – Harta) normas, A.G. norādīja, ka šī piekļuve varēja tikt piešķirta tikai smagu noziegumu apkarošanas nolūkā. Savukārt Kriminālizlūkošanas likuma 19.panta 3.punkts noteic, ka šādus datus var izmantot, lai izmeklētu ne tikai smagus noziedzīgus nodarījumus, bet arī disciplinārpārkāpumus vai dienesta pārkāpumus, kas saistīti ar korupciju.
Lietuvas Augstākā administratīvā tiesa, kurā A.G. iesniedza apelācijas sūdzību par Viļņas Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, vērsās Eiropas Savienības Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.
Tiesa atzina, ka Lietuvas Augstākā administratīvā tiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2002/58/EK 15.panta 1.punkts, lasot to Hartas 7., 8. un 11.panta, kā arī 52.panta 1.punkta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tas, ka ar elektroniskajām komunikācijām saistītie personas dati, kurus elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji ir saglabājuši saskaņā ar tiesību aktu, kas pieņemts, pamatojoties uz šo tiesību normu, un kuri pēc tam saskaņā ar šo tiesību aktu ir nodoti kompetento iestāžu rīcībā smagu noziegumu apkarošanas nolūkos, var tikt izmantoti ar korupciju saistītu dienesta pārkāpumu izmeklēšanā.
Tiesa konstatēja, ka no lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertajām norādēm izriet, ka dati, uz kuriem attiecas uzdotais jautājums, tiek saglabāti saskaņā ar Elektronisko komunikāciju likuma 65.panta 2.punktu, kas, lasot to kopā ar likuma 1.pielikumu, noteic elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem pienākumu visaptveroši un nediferencēti saglabāt ar šādām komunikācijām saistīto informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus smagu noziegumu apkarošanas nolūkos.
Tiesa atgādināja, ka piekļuve minētajiem datiem saskaņā ar tiesību aktu, kas pieņemts, pamatojoties uz Direktīvas 2002/58/EK 15.panta 1.punktu, var tikt piešķirta tikai tad, ja šie pakalpojumu sniedzēji minētos datus ir saglabājuši šai tiesību normai atbilstīgā veidā. Turklāt gan ar šādām komunikācijām saistītās informācijas par datu plūsmu, gan atrašanās vietas datu turpmāka izmantošana smagu noziegumu apkarošanas nolūkos ir iespējama tikai ar nosacījumu, ka 1) elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēju veiktā šo datu saglabāšana atbilst Direktīvas 2002/58/EK 15.panta 1.punktam, kā tas ir interpretēts Tiesas judikatūrā, un 2) kompetentajām iestādēm piešķirtā piekļuve minētajiem datiem arī ir veikta atbilstīgi šai tiesību normai.
Izvērtējot noziedzīgu nodarījumu novēršanas, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas mērķi, Tiesa norādīja, ka saskaņā ar samērīguma principu vienīgi smagu noziegumu apkarošana un nopietnu sabiedrības drošības apdraudējumu novēršana var pamatot tādu nopietnu iejaukšanos Hartas 7. un 8.pantā noteiktajās pamattiesībās, par kādu ir uzskatāma informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu saglabāšana. Tādējādi vienīgi tāda iejaukšanās minētajās pamattiesībās, kas nav smaga, var tikt attaisnota ar vispārīgu noziedzīgu nodarījumu novēršanas, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas mērķi.
Tiesa atgādināja, ka iespēja dalībvalstīm pamatot Direktīvas 2002/58/EK tostarp 5., 6. un 9.pantā paredzēto tiesību un pienākumu ierobežojumus ir jāizvērtē, izsverot šāda ierobežojuma radītās iejaukšanās smagumu un pārbaudot, vai šo ierobežojumu pamatojošo vispārējo interešu mērķa nozīmīgums ir samērīgs ar šo smagumu. Turklāt piekļuvi informācijai par datu plūsmu un atrašanās vietas datiem, ko pakalpojumu sniedzēji saglabā saskaņā ar Direktīvas 2002/58/EK 15.panta 1.punktu pieņemtu leģislatīvu pasākumu, kuram pilnībā ir jāatbilst no šo direktīvu interpretējošās judikatūras izrietošajiem nosacījumiem, principā var pamatot vienīgi ar vispārējo interešu mērķi, kura dēļ pakalpojumu sniedzējiem ir ticis uzdots veikt šādu saglabāšanu. Citādi ir tikai gadījumā, ja piekļuves mērķis ir svarīgāks par mērķi, kas ir pamatojis saglabāšanu.
Lai gan administratīvajai izmeklēšanai attiecībā uz disciplinārpārkāpumiem vai dienesta pārkāpumiem saistībā ar korupciju var būt nozīmīga loma šādu nodarījumu apkarošanā, Tiesa atzina, ka tiesību akts, kurā ir paredzēta šāda izmeklēšana, faktiski un strikti neatbilst mērķim izmeklēt noziedzīgus nodarījumus un sodīt par tiem, kas minēts Direktīvas 2002/58/EK 15.panta 1.punkta pirmajā teikumā, kurš savukārt attiecas tikai uz kriminālvajāšanu.
Tiesa nosprieda, ka Direktīvas 2002/58/EK 15.panta 1.punkts, lasot to Hartas 7., 8. un 11.panta, kā arī 52.panta 1.punkta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tas, ka ar elektroniskajām komunikācijām saistītie personas dati, kurus elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji ir saglabājuši saskaņā ar tiesību aktu, kas pieņemts, pamatojoties uz šo tiesību normu, un kuri pēc tam saskaņā ar šo tiesību aktu ir nodoti kompetento iestāžu rīcībā smagu noziegumu apkarošanas nolūkos, var tikt izmantoti ar korupciju saistītu dienesta pārkāpumu izmeklēšanā.
2023.gada 22.jūnija spriedums lietā C-660/21
No spriedumā izklāstītajām ziņām par pamatlietu izriet, ka K.B. un F.S. kriminālprocesā tika celta apsūdzība par degvielas zādzību. Vilfranšas pie Sonas Pirmās instances krimināllietu tiesa (Tribunal correctionnel de Villefranche‑sur‑Saône), kas krimināllietu izskatīja pēc būtības, konstatēja, ka izmeklēšanas darbības tika veiktas un pret sevi vērstas liecības iegūtas pirms K.B. un F.S. tika informēti par savām tiesībām. Tādējādi tika pārkāpts Francijas Kriminālprocesa kodeksa (Code de procédure pénale) 63‑1.pants, ar kuru transponēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2012/13/ES (2012.gada 22.maijs) par tiesībām uz informācijukriminālprocesā (turpmāk – Direktīva 2012/13/ES) 3. un 4.pants. Iesniedzējtiesas ieskatā tika pārkāptas tiesības neliecināt pret sevi, jo K.B. un F.S. aizturēšana kriminālprocesā, paziņojums Republikas prokuroram un informācija par K.B. un F.S. tiesībām – it īpaši tiesībām klusēt – bija novēloti. Ņemot vērā, ka K.B. un F.S. transportlīdzeklis tika pārmeklēts, vēl pirms personām tika paziņots par viņu tiesībām un pirms paziņojuma Republikas prokuroram, kā to prasa Francijas tiesības, atbilstoši Kasācijas tiesas (Cour de cassation) judikatūrai transportlīdzekļa pārmeklēšana, aizdomās turēto aizturēšana un visas ar to saistītās darbības būtu jāatzīst par spēkā neesošām.
Iesniedzējtiesa arī norādīja, ka Francijas Kasācijas tiesa Kriminālprocesa kodeksa 385.pantu ir interpretējusi tādējādi, ka tas liedzot iesniedzējtiesai pēc savas ierosmes, ja persona vai tās advokāts nav iebildis par procesa spēkā neesamību pirms aizstāvības pēc būtības, norādīt uz to, ka nav izpildīts šī kodeksa 63‑1.pantā paredzētais pienākums informēt personu par tiesībām klusēt aizturēšanas brīdī. Iesniedzējtiesa vēlējusies noskaidrot, vai ar Francijas Kriminālprocesa kodeksa 385.pantu tai noteiktais aizliegums pēc savas ierosmes norādīt uz tāda Eiropas Savienības tiesībās paredzēta pienākuma neizpildi kā Direktīvas 2012/13/ES 3. un 4.pantā paredzētais pienākums nekavējoties informēt aizdomās turētās un apsūdzētās personas par tiesībām klusēt atbilst Eiropas Savienības tiesībām.
Lai noskaidrotu, kā jāinterpretē Direktīvas 2012/13/ES 3.pants (Tiesības uz informāciju par tiesībām) un 4.pants (Paziņojums par tiesībām apcietināšanas gadījumā), Direktīvas (ES) 2016/343 7.pants (Tiesības klusēt) kopsakarā ar Hartas 48.pantu (Nevainīguma prezumpcija un tiesības uz aizstāvību), iesniedzējtiesa vērsās Eiropas Savienības Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.
Eiropas Savienības Tiesa spriedumā atgādinājusi, ka saskaņā ar Direktīvas 2012/13/ES 8.panta 2.punktu dalībvalstīm ir jānodrošina, ka aizdomās turētajām vai apsūdzētajām personām vai viņu advokātam ir tiesības saskaņā ar valsts procedūrām iesniegt sūdzību par to, ka kompetentās iestādes nav sniegušas informāciju saskaņā ar šo direktīvu vai atsakās to sniegt.
Tiesa uzsvērusi, ka šī tiesību norma it īpaši ir piemērojama situācijā, kad informācija par tiesībām klusēt ir tikusi sniegta novēloti. Ņemot vērā, ka šīs direktīvas 3.panta 1.punktā un 4.panta 1.punktā ir prasīts, lai aizdomās turētie vai apsūdzētās personas nekavējoties tiktu informētas par tiesībām klusēt, šāda informācija, kas sniegta, neievērojot minēto ātruma prasību, nevar tikt uzskatīta par tādu, kas ir sniegta „saskaņā ar” šo direktīvu. Līdz ar to saskaņā ar minētās direktīvas 8.panta 2.punktu aizdomās turētajām vai apsūdzētajām personām vai viņu advokātam ir jābūt iespējai iesniegt sūdzību par minēto nepaziņošanu.
Tiesa konstatēja, ka Direktīvā 2012/13/ES nav iekļauti noteikumi, kas reglamentētu iespēju tiesai, kas izskata krimināllietu pēc būtības, procesa atzīšanas par spēkā neesošu vajadzībām pēc savas ierosmes norādīt uz pienākuma nekavējoties informēt aizdomās turētos un apsūdzētās personas par tiesībām klusēt neizpildi.
Tiesa atgādināja, ka dalībvalstīm, īstenojot Direktīvas 2012/13/ES 3.panta 1.punkta e) apakšpunktu, 4.panta 1.punktu un 8.panta 2.punktu, saskaņā ar Hartas 51.panta 1.punktu ir jānodrošina, ka tiek ievērotas prasības, kas izriet gan no Hartas 47.panta pirmajā un otrajā daļā paredzētajām tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un tiesībām uz taisnīgu lietas izskatīšanu, gan no Hartas 48.panta 2.punktā nostiprinātajām tiesībām uz aizstāvību, kuras ir konkretizētas šajās Direktīvas 2012/13/ES tiesību normās.
Vienlaikus Tiesa piebildusi, ka saskaņā ar Hartas 52.panta 3.punktu Hartā ietvertajām tiesībām ir tāda pati nozīme un tvērums kā attiecīgajām tiesībām, ko garantē Konvencija, taču tas neliedz Eiropas Savienības tiesību aktos paredzēt plašāku aizsardzību. Interpretējot Hartas 47.panta pirmajā un otrajā daļā un 48.panta 2.punktā garantētās tiesības, Tiesai tātad kā minimālais aizsardzības līmenis ir jāņem vērā atbilstošās tiesības, kas garantētas Konvencijas 6. un 13.pantā, kā tās ir interpretējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Turklāt Direktīvas 2012/13/ES 14.apsvērumā ir skaidri minēts, ka tas ir balstīts tostarp uz minēto 6.pantu, kā to ir interpretējusi minētā tiesa.
Tiesa norādīja, ka dalībvalstis, ņemot vērā tām ar Direktīvu 2012/13/ES piešķirto rīcības brīvību, var ierobežot laikā iespēju norādīt uz šādu neizpildi, to paredzot tikai stadijā pirms aizstāvības iesniegšanas pēc būtības. It īpaši ir jāuzskata, ka aizliegums krimināltiesai, kas izskata lietu pēc būtības, procesa atzīšanas par spēkā neesošu vajadzībām pēc savas ierosmes norādīt uz šo pārkāpumu principā atbilst Hartas 47.panta pirmajā un otrajā daļā nostiprinātajām tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un lietas taisnīgu izskatīšanu, kā arī Hartas 48.panta 2.punktā nostiprinātajām tiesībām uz aizstāvību, ja aizdomās turētajiem, apsūdzētajām personām vai viņu advokātam ir bijusi konkrēta un efektīva iespēja norādīt uz attiecīgo pārkāpumu un ja viņiem tās izmantošanai ir bijis saprātīgs termiņš, kā arī piekļuve lietas materiāliem.
Vienlaikus Tiesa uzsvēra, ka, lai nodrošinātu tiesību klusēt lietderīgo iedarbību, ir jāprecizē, ka šāds secinājums ir spēkā tikai tad, ja šīm personām atvēlētajā termiņā, lai atsauktos uz Direktīvas 2012/13/ES 3.panta 1.punkta e) apakšpunkta un 4.panta 1.punkta pārkāpumu, ir konkrēti un efektīvi pieejamas tādas tiesības uz advokāta palīdzību kā tās, kuras ir nostiprinātas Direktīvas 2013/48 3.pantā un kuru izmantošanu atvieglo Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2016/1919 (2016.gada 26.oktobris) par juridisko palīdzību aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem kriminālprocesā un pieprasītajām personām Eiropas apcietināšanas ordera procesā (turpmāk – Direktīva (ES) 2016/1919) paredzētais juridiskās palīdzības mehānisms.
Atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras atziņām, Tiesa norādījusi, ka gadījumā, ja tiek konstatēts procesuālo noteikumu pārkāpums, valsts tiesām ir jāizvērtē, vai turpmākajā procesa gaitā šis trūkums ir novērsts, un šāda vērtējuma neesamība pati par sevi prima facie nav saderīga ar lietas taisnīgas izskatīšanas prasībām Konvencijas 6.panta izpratnē. Tādējādi gadījumā, ja aizdomās turētais laikus nav ticis informēts par tiesībām neliecināt pret sevi un klusēt, ir jānosaka, vai, neraugoties uz šo trūkumu, kriminālprocess kopumā var tikt uzskatīts par taisnīgu, ņemot vērā virkni faktoru, tostarp to, vai izteikumi, kas saņemti bez šādas informācijas, ir apsūdzības dokumentu neatņemama vai būtiska daļa, kā arī citu lietas materiālos ietverto pierādījumu spēku.
Ievērojot izklāstīto apsvērumu kopumu, Tiesa nosprieda, ka Direktīvas 2012/13/ES 3. un 4.pants, kā arī 8.panta 2.punkts Hartas 47. un 48.panta aspektā ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas aizliedz tiesai, kura izskata krimināllietu pēc būtības, procesa atzīšanas par spēkā neesošu vajadzībām pēc savas ierosmes norādīt uz 3. un 4. pantā paredzētā kompetento iestāžu pienākuma nekavējoties informēt aizdomās turētos vai apsūdzētās personas par tiesībām klusēt neizpildi, ja viņām nav tikusi liegta konkrēta un efektīva iespēja izmantot advokāta palīdzību saskaņā ar 3.pantu Direktīvā 2013/48/ES par tiesībām uz to, ka pēc brīvības atņemšanas informē trešo personu, un par tiesībām, kamēr atņemta brīvība, sazināties ar trešajām personām un konsulārajām iestādēm, vajadzības gadījumā izmantojot juridisko palīdzību atbilstoši Direktīvā (ES) 2016/1919 paredzētajiem nosacījumiem, un ja viņām, tāpat kā attiecīgā gadījumā viņu advokātam, ir bijušas tiesības piekļūt lietas materiāliem un norādīt uz šo pārkāpumu saprātīgā termiņā saskaņā ar Direktīvas 2012/13/ES 8.panta 2.punktu.
2023.gada 8.jūnija spriedums apvienotajās lietās C-430/22 un C-468/22
No spriedumā izklāstītajām ziņām par pamatlietām izriet, ka Bulgārijā bija uzsākta kriminālvajāšana pret VB kopā ar vairākām citām personām par dalību organizētā grupā nolūkā audzēt un izplatīt narkotiskās vielas, kā arī glabāt ieročus. Kriminālprocesi notikuši VB prombūtnē, jo kriminālprocesu izmeklēšanas posmā viņš bija aizbēdzis un tika izsludināts meklēšanā, tostarp ar Eiropas apcietināšanas orderi. VB nebija saņēmis formālu paziņojumu par apsūdzību un nebija informēts par viņa lietas nodošanu tiesai, par attiecīgās tiesas sēdes datumu un vietu, kā arī par sekām, kas izriet no viņa neierašanās tiesā. VB aizstāvēšanu kriminālprocesu izmeklēšanas posmā un tiesvedības stadijā secīgi īstenoja trīs dažādi advokāti, kas tika iecelti pēc iestādes ierosmes un kuriem nebija nekāda kontakta ar VB vai viņa radiniekiem.
Ievērojot apstākli, ka lielākā daļa pierādījumu kriminālprocesos bija savākta un pastāvēja iespēja, ka šajos kriminālprocesos VB tiks piespriests brīvības atņemšanas sods, Specializētā krimināllietu tiesa (Spetsializiran nakazatelen sad) nolēma vērsties Eiropas Savienības Tiesā, lai noskaidrotu, vai, izskatot lietu bez apsūdzētā klātbūtnes apstākļos, no kuriem skaidri izriet, ka Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/343 (2016.gada 9.marts) par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā (turpmāk – Direktīva (ES) 2016/343) 8.panta 2.punktā paredzētie nosacījumi nav izpildīti, aizmuguriski pasludināta notiesājoša sprieduma gadījumā tai spriedumā ir formāli jānorāda, ka notiesātajam ir tiesības uz lietas izskatīšanu no jauna, lai tiktu veikta šīs direktīvas 8. panta 4. punkta otrajā teikumā prasītā informēšana. Turklāt iesniedzējtiesa vēlējās precizēt informācijas saturu, kas šādā gadījumā būtu jāsniedz aizmuguriski notiesātajam.
Eiropas Savienības Tiesa atzina, ka iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas (ES) 2016/343 8.panta 4.punktā valsts tiesai aizmuguriskas notiesāšanas gadījumā, ja nav izpildīti šīs direktīvas 8.panta 2.punktā paredzētie nosacījumi, ir noteikts pienākums notiesājošā spriedumā skaidri norādīt tiesības uz lietas izskatīšanu no jauna, lai nodrošinātu, ka aizmuguriski notiesātais vēlākā posmā būtu informēts par šīm tiesībām, it īpaši, ja šī persona ir tikusi aizturēta soda izpildīšanas nolūkā.
Tiesa, atsaucoties uz judikatūrā paustajām atziņām, norādījusi, ka, pirmkārt, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai šīs tiesību normas teksts, bet arī tās konteksts, regulējuma, kurā šī norma ir ietverta, mērķis un vajadzības gadījumā tās izstrādāšanas vēsture. Otrkārt, it īpaši jāņem vērā attiecīgā Savienības tiesību akta apsvērumi, jo tie var izskaidrot šā akta autora gribu un tie ir svarīgi tā interpretācijas elementi.
Tiesa, piekrītot Eiropas Komisijas norādei, atzinusi, ka Direktīvas (ES) 2016/343 8.panta 4.punktā nav noteikta precīza kārtība, kādā šāda informācija ieinteresētajai personai ir jāsniedz, bet ir tikai paredzēts, ka šī informācija ieinteresētajai personai jāsniedz, ja šī persona ir informēta par aizmugurisko nolēmumu, it īpaši tās aizturēšanas brīdī, ņemot vērā, ka aizturēšana parasti notiek pēc meklētās personas atrašanās vietas noteikšanas. To apstiprina arī Direktīvas (ES) 2016/343 39.apsvērums, kurā noteikts, ka minēto informāciju, kas būtu jāsniedz rakstveidā, var sniegt arī mutiski ar nosacījumu, ka informācijas sniegšanas fakts tiek fiksēts saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzēto reģistrācijas kārtību, kā arī Direktīvas (ES) 2016/343 vienīgais mērķis (ieviest kopīgu noteikumu minimumu un ka tātad ar to nav veikta kriminālprocesa pilnīga un izsmeļoša saskaņošana) un Eiropas Savienības Tiesas judikatūras atziņas.
Tiesa atzinusi, ka Direktīvā (ES) 2016/343 tiesai, kas pieņem aizmugurisku nolēmumu attiecībā uz prombūtnē esošu personu, nav noteikts pienākums iekļaut šajā nolēmumā informāciju par tiesībām uz lietas izskatīšanu no jauna un par iespēju apstrīdēt nolēmumu. Proti, dalībvalstu ziņā ir izvēlēties veidu, kādā šāda informācija ir jādara pieejama attiecīgajām personām, ar nosacījumu, ka šī informācija tiek darīta zināma ieinteresētajai personai brīdī, kad tā tiek informēta par attiecīgo nolēmumu.
Tiesa nosprieda, ka Direktīvas (ES) 2016/343 8.panta 4.punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to valsts tiesai aizmuguriskas notiesāšanas gadījumā, ja nav izpildīti šīs direktīvas 8.panta 2.punktā paredzētie nosacījumi, nav noteikts pienākums notiesājošā spriedumā skaidri norādīt tiesības uz lietas izskatīšanu no jauna.
2023.gada 25.maija spriedums lietā C-608/21
No spriedumā izklāstītajām ziņām par pamatlietu izriet, ka Bulgārijas Galvaspilsētas iekšlietu direktorāta 2.policijas apgabala iecirkņa policijas darbinieks 2020.gada 2.septembrī noformēja personas XN administratīvās aizturēšanas protokolu uz laiku līdz 24 stundām, pamatojoties uz aizdomām par pārkāpuma izdarīšanu. Protokolā bija norādīti šādi aizturēšanas juridiskie un faktiskie iemesli: „Likuma par Iekšlietu ministriju 72.panta 1.punkta 1.apakšpunkts” un „sabiedriskās kārtības traucēšana”. XN atteicās parakstīt administratīvās aizturēšanas protokolu. Viņš tika atbrīvots 2020.gada 3.septembrī plkst.11.10 un tajā pašā dienā apstrīdēja aizturēšanas protokola tiesiskumu Sofijas rajona tiesā (Sofiyski rayonen sad).
Sofijas rajona tiesa nolēma vērsties Eiropas Savienības Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par to, kā jāinterpretē Direktīvas 2012/13/ES 6.panta 2.punkts un 8.panta 1.punkts.
Iesniedzējtiesa norādījusi, ka saskaņā ar Bulgārijas judikatūru, lai noteiktu personai piespiedu administratīvo pasākumu – aizturēšanu, nav nepieciešams iegūt neapstrīdētus pierādījumus, kas kategoriski un neapšaubāmi pierāda, ka attiecīgā persona ir vainīga noziedzīgā nodarījumā Bulgārijas Kriminālkodeksa izpratnē, jo šie pierādījumi ir jāsniedz kriminālprocesā, nevis administratīvajā procesā. Pietiek ar to, ka pastāv rakstveida vai mutvārdu informācija, kas norāda, ka ir izdarīts pārkāpums, un pamato aizdomas, ka attiecīgā persona, visticamāk, tajā ir piedalījusies.
Turklāt iesniedzējtiesa precizējusi, ka Bulgārijas Augstākā administratīvā tiesa (Varhoven administrativen sad) Likuma par Iekšlietu ministriju 74.panta 2.punkta 2.apakšpunktu, kurā ietverta prasība policijas darbiniekam aizturēšanas protokolā norādīt personas aizturēšanas faktiskos un juridiskos iemeslus, interpretējot tādējādi, ka ir atļauts šo informāciju ietvert nevis rakstveida aizturēšanas protokolā, bet gan iepriekš vai vēlāk sagatavotos citos tam pievienotajos dokumentos, pat ja tie attiecīgajai personai nav paziņoti brīdī, kad tiek ierobežota tās pārvietošanās brīvība. Iesniedzējtiesas ieskatā šāda Augstākās administratīvās tiesas judikatūra neatbilst Direktīvas 2012/13/ES 6.panta 2.punktam, 8.panta 1.punktam un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 5.panta 1.punkta c) apakšpunktam, kā to interpretējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Izņemot norādīto, tiesības piekļūt lietas materiāliem saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksu (Nakazatelno protsesualen kodeks) tiekot nodrošinātas tikai „apsūdzētajām” personām, jo Direktīvas 2012/13/ES 7.pantā minētās personu, kurām ir „aizdomās turēto” statuss, tiesības piekļūt lietas materiāliem nav tikušas transponētas Bulgārijas tiesībās un tāpēc netiek nodrošinātas.
Eiropas Savienības Tiesa atzina, ka no iesniedzējtiesas norādēm izriet, ka pārkāpums, par kura izdarīšanu XN tika turēts aizdomās, ietilpst Kriminālkodeksa piemērošanas jomā, turklāt neatkarīgi no informācijas, ko valsts policijas darbinieki faktiski ir snieguši XN, ir jāuzskata, ka XN viņa arestēšanas un aizturēšanas dēļ ir ticis informēts, ka viņš tiek turēts aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, līdz ar to Direktīvas 2012/13/ES 2.panta 1.punktā norādītais piemērošanas nosacījums ir izpildīts.
Tiesa norādīja, ka Direktīvas 2012/13/ES 6.panta 2.punktā nav nekādas norādes par brīdi, kurā personai ir jāpaziņo aizturēšanas iemesli. Vienlaikus Tiesa, atsaucoties uz judikatūras atziņām un Direktīvas 2012/13/ES saturu, atzina, ka, ciktāl ir nodrošināts attiecīgās direktīvas 6.panta 2.punktā izvirzītais mērķis, informācija par aizdomās turēto vai apsūdzēto personu apcietināšanas vai aizturēšanas iemesliem, tostarp par noziedzīgo darbību, kuras izdarīšanā tie tiek turēti aizdomās vai apsūdzēti, tām var tikt sniegta citos dokumentos, kas nav aizturēšanas akts. Apstāklis, ka šajā aktā nav ietverta pietiekama informācija par aizturēšanas iemesliem, pats par sevi nav šķērslis tam, lai apcietinātās vai aizturētās personas varētu efektīvi apstrīdēt to apcietināšanas vai aizturēšanas tiesiskumu, ar nosacījumu, ka citos kompetento iestāžu sagatavotajos un šīm personām paziņotajos dokumentos ietvertā informācija tām ļauj saprast šos iemeslus.
Eiropas Savienības Tiesa atzina, ka ir svarīgi, lai apcietinājuma akts vai citi dokumenti, kas nav šis akts, bet kas ietver nepieciešamo informāciju par apcietināšanas vai aizturēšanas iemesliem, apcietinātajām vai aizturētajām personām tiek paziņoti pēc iespējas ātrāk. Tomēr precīzu šīs paziņošanas brīdi var noteikt atbilstoši konkrētiem apstākļiem, kas saistīti ar brīvības atņemšanu.
Tiesa norādījusi, ka elementi, kas jānorāda aizturēšanas protokolā atbilstoši Likuma par Iekšlietu ministriju 74.panta 2. punkta 2.–4.apakšpunktam (proti, aizturēšanas faktiskie un juridiskie iemesli, aizturētās personas identifikācijas dati, aizturēšanas datums un laiks), a priori var nodrošināt pienācīgu aizturētās personas informēšanu, jo tie ļauj tai saprast viņas aizturēšanas iemeslus un attiecīgajā gadījumā efektīvi apstrīdēt tās tiesiskumu. Tomēr valsts tiesai ir jāpārbauda, vai katrā konkrētajā gadījumā sniegtā informācija ir pietiekami pilnīga atbilstoši tam, kas norādīts konkrētā sprieduma 63.–65.punktā, proti: 1) to attiecīgo faktu apraksts, kas ir zināmi kompetentajām iestādēm un kas attiecas uz noziedzīgo nodarījumu, par kura izdarīšanu minētā persona tiek turēta aizdomās vai apsūdzēta; 2) noziedzīgā nodarījuma, par kura izdarīšanu attiecīgā persona tiek turēta aizdomās vai apsūdzēta, juridiskā kvalifikācija, ko provizoriski ir veikušas kompetentās iestādes (šī kvalifikācija ļauj šai personai vai tās advokātam labāk saprast aizturēšanas iemeslus un vajadzības gadījumā efektīvi apstrīdēt tās tiesiskumu kompetentajā tiesā); 3) divos iepriekšējos punktos minētās informācijas detalizācijas pakāpe ir jāpielāgo atkarībā no kriminālprocesa stadijas, lai nekaitētu notiekošās izmeklēšanas virzībai, vienlaikus nodrošinot, ka apcietinātajai vai aizturētajai personai tiek sniegta pietiekama informācija, lai tā varētu saprast tās apcietināšanas vai aizturēšanas iemeslus un attiecīgā gadījumā efektīvi apstrīdēt tās tiesiskumu.
Tiesa nosprieda, ka Direktīvas 2012/13/ES 6.panta 2.punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj tāda valsts tiesiskā regulējuma piemērošanu, atbilstoši kuram personas, kas tiek turētas aizdomās vai apsūdzētas par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, aizturēšanas iemesli, tostarp informācija par noziedzīgo darbību, kuras izdarīšanā tās tiek turētas aizdomās vai apsūdzētas, var tikt izklāstīti dokumentos, kas nav aizturēšanas protokols. Taču tiesību norma nepieļauj, ka šī informācija personām tiek paziņota tikai saistībā ar iespējamu prasību tiesā, lai apstrīdētu aizturēšanas tiesiskumu, nevis brīvības atņemšanas brīdī vai īsi pēc tā. Turklāt Direktīvas 2012/13/ES 6.panta 2.punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir prasīts, lai aizturēšanas iemeslos personām, kuras tiek turētas aizdomās vai apsūdzētas par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, būtu ietverta visa nepieciešamā informācija, lai tās varētu efektīvi apstrīdēt viņu aizturēšanas tiesiskumu. Ņemot vērā kriminālprocesa stadiju, lai nekaitētu notiekošās izmeklēšanas virzībai, šai informācijai ir jāietver to būtisko faktu apraksts, kas ir zināmi kompetentajām iestādēm, tostarp faktu rašanās laiks un vieta, šo personu konkrētās līdzdalības iespējamajā nodarījumā veids, kā arī provizoriski noteiktā juridiskā kvalifikācija.
2022.gada 1.augusta spriedums lietā C-242/22 PPU
No spriedumā izklāstītajām ziņām par pamatlietu izriet, ka TL ir Moldovas pilsonis, kurš nepārvalda portugāļu valodu un kurš tika apsūdzēts Portugālē par vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem – proti, 1) par pretošanos amatpersonai, 2) par vardarbību pret šo amatpersonu, 3) par bīstamu sauszemes transportlīdzekļa vadīšanu un 4) par braukšanu bez likumā noteiktā kārtībā iegūtas vadītāja apliecības. Protokols par apsūdzības celšanu tika iztulkots rumāņu valodā (tas ir, Moldovas oficiālajā valodā), savukārt TL identitātes un dzīvesvietas deklarācijas (turpmāk – IDD) sagatavošanā tulks netika iesaistīts un šis dokuments rumāņu valodā netika iztulkots.
Lai izpildītu nosacītu notiesāšanu pēc sprieduma stāšanās likumīgā spēkā, kompetentās iestādes centās sazināties ar TL tajā adresē, kas tika norādīta viņa IDD, taču nesekmīgi. Lai uzklausītu TL saistībā ar nosacītas notiesāšanas neizpildi, tiesa nosūtīja divus paziņojumus portugāļu valodā uz IDD norādīto adresi. Ņemot vērā, ka TL neieradās tiesā, viņam noteiktais nosacītais brīvības atņemšanas sods tika atcelts. Izpildot spēkā stājušos tiesas rīkojumu, TL tika aizturēts jaunajā adresē un ievietots ieslodzījuma vietā.
TL iesniedza pieteikumu tiesā, lūdzot atzīt, ka abi tiesas rīkojumi (pirmais, ar kuru viņš tika aicināts uz tiesu, un otrais, ar kuru tika atcelta nosacīta notiesāšana) nav spēkā. Viņš norādījis, ka nebija sasniedzams IDD norādītajā adresē un līdz ar to nav varējis saņemt paziņojumus par tiesas rīkojumiem, savukārt par dzīvesvietas maiņas paziņošanas pienākumu nav zinājis, jo šis pienākums un tā neizpildes sekas nebija iztulkotas rumāņu valodā. Arī abi tiesas rīkojumi netika iztulkoti valodā, kurā TL runā vai kuru saprot.
Pirmās instances tiesa TL pieteikumu noraidīja, atzīstot, ka norādītie procesuālie pārkāpumi izskatāmi par novērstiem, jo TL nebija pret tiem iebildis nacionālajā likumā paredzētajos termiņos. Savukārt Evoras apelācijas tiesai (Tribunal da Relação de Évora), izskatot TL apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas nolēmumu, radušās šaubas, vai nacionālās tiesību normas ir saderīgas ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2010/64/ES (2010.gada 20.oktobris) par tiesībām uz mutisko un rakstisko tulkojumu kriminālprocesā (turpmāk – Direktīva 2010/64/ES) un Direktīvu 2012/13/ES, aplūkojot tās kopā ar Konvencijas 6.pantu. Lai noskaidrotu, kā būtu interpretējams Direktīvas 2010/64/ES 1.–3.pants un Direktīvas 2012/13/ES 3.pants atsevišķi vai kopsakarā ar Konvencijas 6.pantu, apelācijas instances tiesa nolēma vērsties Eiropas Savienības Tiesā un lūgt sniegt prejudiciālu nolēmumu.
Eiropas Savienības Tiesa atzina, ka iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2010/64/ES 2.panta 1.punkts un 3.panta 1.punkts, kā arī Direktīvas 2012/13/ES 3.panta 1.punkta d) apakšpunkts, aplūkojot tos kopā ar Hartas 47.pantu un 48.panta 2.punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru, pirmām kārtām, iebildi par minētajās šo direktīvu tiesību normās nostiprināto tiesību pārkāpumu pienācīgi var celt tikai šo tiesību adresāts un, otrām kārtām, par šo pārkāpumu iebildi var celt noteiktajā termiņā, kuru neievērojot, iestājas noilgums.
Tiesa norādīja, ka Direktīvas 2010/64/ES 2.panta 1.punktā un 3.panta 1.punktā, kā arī Direktīvas 2012/13/ES 3.panta 1.punkta d) apakšpunktā precīzi un bez nosacījumiem ir noteikts aizdomās turēto vai apsūdzēto tiesību saņemt tulka un būtisku dokumentu rakstveida tulkojuma pakalpojumus, kā arī tikt informētam par abām šīm tiesībām saturs un apjoms. Ir jāuzskata, ka šīm tiesību normām ir tieša iedarbība, līdz ar to ikviena persona, kam ir šīs tiesības, var uz tām atsaukties pret dalībvalsti valsts tiesās.
Tiesa konstatēja, ka no iesniedzējtiesas lēmuma un no Portugāles Kriminālprocesa kodeksa (Código do Processo Penal) 196.panta izriet, ka IDD, kas kopš apsūdzības celšanas ir sagatavota personai kā kriminālprocesa posms, ir iepriekšējs obligāts pasākums, kura rezultātā šai personai tiek noteikta virkne pienākumu un kurš izraisa arī procesuālas sekas šo pienākumu neizpildes gadījumā, un ļauj tostarp kompetentajām iestādēm uzzināt adresi, kurā minētajai personai ir jābūt tām pieejamai, turklāt pastāvot pienākumam ziņot par jebkādām izmaiņām šajā ziņā. IDD paliek spēkā līdz personai piespriestā soda izciešanas beigām, IDD neievērošana var izraisīt piespriestā nosacītā soda atcelšanu. Ņemot vērā būtiskos pienākumus un sekas, kas personai izriet no IDD visā kriminālprocesa gaitā, un to, ka tā par šo pienākumu un šīm sekām ir informēta ar šo deklarāciju, Tiesa piekritusi iesniedzējtiesas viedoklim un atzinusi, ka šāds dokuments ir būtisks dokuments Direktīvas 2010/64/ES 3.panta 1. un 2.punkta izpratnē, ievērojot arī šī panta 3.punktā ietverto precizējumu, ka „par to, vai kāds cits dokuments uzskatāms par būtisku, katrā konkrētajā gadījumā lemj kompetentās iestādes”.
Tiesa atzina, ka saskaņā ar Direktīvas 2010/64/ES 2.panta 1.punktu un 3.panta 1.punktu TL bija tiesības uz IDD rakstisku tulkojumu un uz tulka palīdzību IDD sagatavošanā. Saskaņā ar Direktīvas 2012/13/ES 3.panta 1.punkta d) apakšpunktu TL bija tiesības tikt informētam par šīm tiesībām – no attiecīgās direktīvas 19.apsvēruma izriet, ka, lai savas procesuālās tiesības varētu īstenot praktiski un efektīvi, tajā paredzētā informācija procesa gaitā ir jāsniedz savlaicīgi un ne vēlāk kā pirms aizdomās turētā vai apsūdzētā pirmās oficiālās pratināšanas.
Tiesa, izvērtējusi tiesas sēdē pausto Portugāles valdības viedokli par to, ka parasti iepriekš minētās tiesības kriminālprocesos ir ievērotas, atzina, ka no iesniedzējtiesas lēmuma tomēr izriet, ka TL nebija informēts par pienākumu nemainīt dzīvesvietu, nepaziņojot savu jauno adresi, un līdz ar to nav varējis izpildīt šo pienākumu. Savukārt kompetentās iestādes nesekmīgi bija centušās sazināties ar viņu IDD norādītajā adresē, lai īstenotu ar nosacītu notiesāšanu saistītos pienākumus. Turklāt abi tiesas rīkojumi (pirmais, ar kuru viņš tika aicināts uz tiesu, un otrais, ar kuru tika atcelta nosacīta notiesāšana) tika paziņoti uz IDD norādīto adresi, nevis uz jaunās dzīvesvietas adresi, tādējādi liedzot TL iespēju uzzināt par šiem rīkojumiem.
Tiesa turklāt konstatēja, ka no Portugāles valdības un Komisijas norādītā izriet, ka konkrētajā gadījumā minētie tiesas rīkojumi ir procesuāli akti, kas papildina attiecīgās personas notiesāšanu un kas ir kriminālprocesa sastāvdaļa Direktīvu 2010/64/ES un 2012/13/ES izpratnē.
Tiesa norādīja, ka Hartas 47.pantā nostiprinātās tiesības uz taisnīgu tiesu un Hartas 48.panta 2.punktā garantētās tiesības uz aizstāvību būtu apdraudētas, ja personai, kurai par noziedzīgu nodarījumu ir piespriests nosacīts brīvības atņemšanas sods, būtu liegta iespēja tikt uzklausītai it īpaši par iemesliem, kuru dēļ tā nav izpildījusi nosacītas notiesāšanas režīma pienākumus. Šāda iespēja nozīmē, ka 1) attiecīgā persona saņem uzaicinājumu uz tiesas sēdi saistībā ar iespējamu nosacītas notiesāšanas režīma atcelšanu valodā, kurā tā runā vai kuru tā saprot, pretējā gadījumā nevar uzskatīt, ka tā ir tikusi pienācīgi uzaicināta uz tiesas sēdi un informēta par šī uzaicinājuma iemesliem, un ka 2) vajadzības gadījumā persona var saņemt tulka palīdzību šajā tiesas sēdē, lai faktiski spētu paskaidrot iemeslus, kādēļ nav izpildīti ar nosacītas notiesāšanas režīmu saistītie pienākumi, jo šie iemesli attiecīgā gadījumā var būt leģitīmi un tādējādi pamatot nosacītas notiesāšanas saglabāšanu.
Turklāt, ciktāl lēmums par nosacītas notiesāšanas atcelšanu izraisa attiecīgajai personai piespriestā brīvības atņemšanas soda izpildi, šis lēmums ir jāiztulko arī tad, ja persona nerunā tiesvedības valodā vai nesaprot to, lai ļautu tai tostarp saprast iemeslus, uz kuriem ir balstīts minētais lēmums, un attiecīgā gadījumā celt prasību pret to.
Tiesa, atsaucoties uz 2017.gada 12.oktobra spriedumā lietā C278/16 pausto atziņu, norādīja, ka gadījumā, ja procesuāls akts personai ir nosūtīts tikai attiecīgajā tiesvedības valodā, bet tā šo valodu nepārvalda, šī persona nevar saprast, kas tai tiek pārmests. Persona nevar pienācīgi īstenot savas tiesības uz aizstāvību, ja nesaņem minētā akta tulkojumu valodā, kurā tā runā vai kuru tā saprot.
Konkrētajā gadījumā tiesas rīkojums, ar ko TL uzaicināts ierasties tiesā, un rīkojums par nosacītas notiesāšanas atcelšanu netika iztulkots rumāņu valodā, turklāt TL netika informēts par tiesībām saņemt šo rīkojumu rakstisku tulkojumu. Tiesa konstatējusi, ka no tās rīcībā esošajiem lietas materiāliem neizriet, ka tiesas sēdē par pienākumu, kas izriet no nosacītas notiesāšanas režīma neizpildi, TL būtu saņēmis tulka palīdzību vai pat būtu ticis informēts par šīm tiesībām. Tiesa atzina, ka pamatlietā aplūkotajā kriminālprocesā ir pārkāptas TL tiesības, kādas viņam ir saskaņā ar Direktīvas 2010/64/ES 2.panta 1.punktu un 3.panta 1.punktu, kā arī Direktīvas 2012/13/ES 3.panta 1.punkta d) apakšpunktu.
Tiesa atzina, ka Direktīvas 2010/64/ES 2.panta 1.punkts un 3.panta 1.punkts, kā arī Direktīvas 2012/13/ES 3.panta 1.punkta d) apakšpunkts, aplūkojot tos kopā ar Hartas 47.pantu un 48.panta 2.punktu, kā arī efektivitātes principu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru par minētajās direktīvu tiesību normās paredzēto tiesību pārkāpumu šo tiesību adresātam iebilde ir jāceļ noteiktā termiņā, pretējā gadījumā iestājoties noilgumam, ja šo termiņu sāk skaitīt, pat pirms attiecīgā persona ir tikusi informēta valodā, kurā tā runā vai kuru tā saprot, pirmkārt, par tiesību uz mutisko un rakstisko tulkojumu esamību un apjomu un, otrkārt, par attiecīgā būtiskā dokumenta esamību un saturu, kā arī par tā sekām.
Secinājumi
Rezumējot aplūkoto Eiropas Savienības Tiesas spriedumu saturu, autore izvirza šādus secinājumus un atziņas.
1. No 2023.gada 7.septembra sprieduma lietā C-162/22 izriet, ka informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu saglabāšana ir uzskatāma par nopietnu iejaukšanos Hartas 7. un 8.pantā noteiktajās pamattiesībās. Līdz ar to šāda iejaukšanās, ievērojot samērīguma principu, ir pamatota vienīgi smagu noziegumu apkarošanas un nopietnu sabiedrības drošības apdraudējumu novēršanas gadījumā.
Ar korupciju saistītu dienesta pārkāpumu izmeklēšanā nav pieļaujams izmantot tādus ar elektroniskajām komunikācijām saistītos personas datus, kas ir saglabāti saskaņā ar dalībvalsts normatīvo tiesību aktu, kas pieņemts, pamatojoties uz Direktīvas 2002/58/EK 15.panta 1.punktu, un kuri pēc tam saskaņā ar šo tiesību aktu ir nodoti kompetento iestāžu rīcībā, lai apkarotu smagus noziegumus.
2. No 2023.gada 22.jūnija sprieduma lietā C-660/21 izriet vairākas atziņas.
Dalībvalstij ir pieļaujams normatīvajā tiesību aktā paredzēt aizliegumu tiesai, kura izskata krimināllietu pēc būtības, pēc savas iniciatīvas norādīt uz to, ka kriminālprocesā nav ievērotas aizdomās turētā vai apsūdzētā tiesības klusēt, ja viņam nav liegta konkrēta un efektīva iespēja izmantot advokāta palīdzību un ja aizdomās turētajam vai apsūdzētajam un viņa aizstāvim ir bijušas tiesības piekļūt lietas materiāliem un norādīt uz šo pārkāpumu saprātīgā termiņā.
Konstatējot procesuālo pārkāpumu, tiesai ir jāizvērtē, vai turpmākajā procesa gaitā šis trūkums ir novērsts. Šāda vērtējuma nesniegšana ir pretrunā Konvencijas 6.pantā garantētajām tiesībām uz taisnīgu tiesu.
Gadījumā, ja aizdomās turētais laikus nav ticis informēts par tiesībām neliecināt pret sevi un klusēt, tiesai ir jāizvērtē, vai, neraugoties uz šo trūkumu, kriminālprocess kopumā var tikt uzskatīts par taisnīgu, ņemot vērā virkni faktoru, tostarp to, vai izteikumi, kas saņemti bez šādas informācijas, ir apsūdzības dokumentu neatņemama vai būtiska daļa, kā arī citu lietas materiālos ietverto pierādījumu spēku.
3. No 2023.gada 8.jūnija sprieduma apvienotajās lietās C-430/22 un C-468/22 izriet, ka dalībvalstis var izvēlēties veidu, kādā informēt prombūtnē esošo personu, pret kuru notiesājošs spriedums pieņemts aizmuguriski, par tiesībām uz lietas izskatīšanu no jauna un par iespēju apstrīdēt minēto spriedumu, ja šo informāciju personai sniedz brīdī, kad tā tiek informēta par attiecīgo spriedumu. Dalībvalstīm nav pienākums iekļaut informāciju par tiesībām uz lietas izskatīšanu no jauna un par iespēju apstrīdēt aizmugurisko spriedumu tieši šajā spriedumā.
4. No 2023.gada 25.maija sprieduma lietā C-608/21 izriet vairākas atziņas.
Dalībvalstis var izklāstīt personas aizturēšanas iemeslus (tostarp informāciju par noziedzīgo darbību, kuras izdarīšanā tā tiek turēta aizdomās vai apsūdzēta) dokumentos, kas nav aizturēšanas protokols. Tomēr nav pieļaujams sniegt personai šo informāciju tikai saistībā ar iespējamo sūdzību par aizturēšanas tiesiskumu.
Lai nodrošinātu aizdomās turētajam vai apsūdzētajam tiesības efektīvi apstrīdēt aizturēšanas tiesiskumu, aizturēšanas iemeslos ir jānorāda visa nepieciešamā informācija, proti, 1) būtisko faktu apraksts, kas ir zināmi kompetentajām iestādēm (tostarp faktu rašanās laiks un vieta), 2) šo personu konkrētās līdzdalības iespējamajā nodarījumā veids, kā arī 3) provizoriski noteiktā juridiskā kvalifikācija. Informācija jāsniedz, ņemot vērā kriminālprocesa stadiju, lai nekaitētu izmeklēšanas virzībai.
5. No 2022.gada 1.augusta sprieduma lietā C-242/22 PPU izriet vairāki secinājumi.
Ja nosacīti notiesātajam tiek liegta iespēja tikt uzklausītam it īpaši par iemesliem, kuru dēļ viņš nav izpildījis nosacītas notiesāšanas pienākumus, tiek apdraudētas personai garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesības uz aizstāvību. Iespēja tikt uzklausītam šādā gadījumā nozīmē, ka personu uzaicina uz tiesas sēdi par iespējamu nosacītas notiesāšanas atcelšanu valodā, kurā tā runā vai kuru tā saprot, un, ja nepieciešams, persona var saņemt tulka palīdzību tiesas sēdē, lai sniegtu paskaidrojumus par iemesliem, kādēļ netika pildīti nosacītas notiesāšanas nosacījumi.
Lēmums par nosacītas notiesāšanas atcelšanu, kas izraisa attiecīgajai personai piespriestā brīvības atņemšanas soda izpildi, ir jāiztulko arī tad, ja šī persona nerunā tiesvedības valodā vai nesaprot to, lai ļautu tai saprast iemeslus, uz kuriem ir balstīts minētais lēmums, un paust iebildumus pret to.
QR
