Kopīpašuma tiesība kā lietu tiesība (publiskās ticamības princips)
Tiesu prakses apkopojumā „Kopīpašums” iztirzāts lietu tiesības jēdziens: „Lietu tiesība ir absolūta, t.i., šai tiesībai ir priekšrocība salīdzinājumā ar visām citām tiesībām. Saistību tiesība ir spēkā attiecībā pret konkrētu personu, turpretī lietu tiesība ir spēkā attiecībā pret jebkuru personu.” Taču no šī pareizā skaidrojuma gan neizriet secinājums, ka „nekustama īpašuma kopīpašnieka tiesība prasīt kopīpašuma reālu sadalīšanu saskaņā ar Civillikuma (turpmāk CL) 1075.pantu ir kopīpašnieka lietu tiesība un to nevar aizkavēt cits kopīpašnieks.” Tiesība prasīt kopīpašuma izbeigšanu izriet no CL 1074.panta. Tā ir imperatīva norma. Taču prasījums šajā gadījumā nebūt nav vērsts uz lietu tiesības iegūšanu vai lietu tiesības aizskāruma novēršanu, bet gan uz tās izbeigšanu. Tas, vai esošā lietu tiesība tiks aizstāta ar citu, piemēram, prasītāja īpašuma tiesību uz lietu, kas līdz prasības celšanai bijusi vairāku personu kopīpašums, atkarīgs no lietas iznākuma. Pastāv iespēja, ka lietu tiesības vietā šīs prāvas rezultātā prasītājs iegūs prasījumu par noteiktas naudas summas samaksu. Prasība par kopīpašuma izbeigšanu ir prasība, kas rodas no lietu tiesībām, atbilstoši tam, ka visas prasības iedalāmas personiskās prasībās, kas izriet no saistību tiesībām, un lietu tiesiskās, kurām pandektu tiesībās pieskaitāmas visas pārējās.
Komentējot kopīpašuma dalītas lietošanas noteikšanu starp kopīpašniekiem, pieņemts kā pašsaprotams, ka lietošanas tiesības uz kopīpašumā esoša nekustama īpašuma daļu ir saistošas trešajām personām, tātad – ir lietu tiesības.
Vietējo likumu kopojuma (VLK) komentētāji F. Konradi un A. Valters raksta: „Labākais kritērijs jautājumā, vai konkrētā tiesība zīmējas uz lietiskām vai personiskām tiesībām, ir atbilde uz iepriekšējo jautājumu, vai attiecīgā tiesība izvedama vai nav izvedama arī iepretim bezsaimnieka lietām.”
Tā, piemēram, šāda tiesība „izvedama” attiecībā uz lietai taisītajiem izdevumiem (CL 866. – 869.p.), un personai, kas taisījusi lietai nepieciešamos izdevumus, ir prasījums par to atlīdzināšanu neatkarīgi no tā, vai lietas īpašnieks ir bijusi iena un tā pati persona gan izdevumu izdarīšanas, gan to pieprasīšanas laikā, vai arī izdevumi izdarīti, lietai atrodoties vienas personas īpašumā, bet prasības celšanas laikā lieta jau atrodas citas personas īpašumā.
Vienīgais likumā norādītais gadījums, kad paredzēta līguma ierakstīšana zemesgrāmatā, ir nomas un īres līgums. „Nomas līgums nodibina tikai saistību tiesību, kas pieskaitāma kustamai mantai. Taču, ja nekustama īpašuma nomas līgums ierakstīts zemesgrāmatā, nomnieks līdz ar to ieguvis lietu tiesību”.
Noma nekādā ziņā nav tāda attiecība, kas „izvedama” attiecībā uz bezsaimnieka lietām, pielietojot F. Konradi un A.Valtera piedāvāto kritēriju. Tai pašā laikā, ja reiz tā ierakstīta zemesgrāmatā, tad nomas attiecība spējīga pastāvēt – vismaz kādu laiku – arī, ja iznomātā lieta kļuvusi par bezsaimnieka lietu. Tātad, pastāv lietu tiesības pēc savas „būtības” un lietu tiesības, kas radušās pateicoties speciālam likuma norādījumam. Skaidrs, ka šādas lietu tiesības, kas izriet nevis no tiesību būtības, bet no likuma priekšraksta, nevar pastāvēt bez šiem speciālajiem noteikumiem. Tāpēc arī princips, ka nomas tiesība, kas ierakstīta zemesgrāmatā, atzīstama par lietu tiesību, būs svešs tiesību sistēmai, kur nepastāv nekustamo īpašumu publiska reģistrācija, tā, piemēram, romiešu tiesībām.
Viena no Latvijas tiesību aktualitātēm ir jautājums par to, vai šādus likuma noteikumus iespējams tulkot paplašināti. Pastāv viedoklis, ka tas nav iespējams, jo zemesgrāmatā ierakstāmo tiesību saraksts ir izsmeļošs (numerus clausus) un paplašināti nav tulkojams, bet pastāv arī pretējs viedoklis. Saskaņā ar pirmo uzskatu šāds līgums nav ierakstāms zemesgrāmatā, saskaņā ar otro uzskatu – to iespējams izdarīt, piemērojot normas par nomas līgumu ierakstīšanu zemesgrāmatās pēc analoģijas – „ja noteikta kopējās lietas dalīta lietošana (sk. CL 1070.p.1.d.), katram kopīpašniekam parasti ir tiesība viņa valdījumā un lietošanā nodoto daļu arī patstāvīgi iznomāt vai izīrēt”. Tādējādi uz analoģijas pamata tiktu radītas jaunas, likumā neparedzētas lietu tiesības.
Šis viedoklis radis atspoguļojumu arī tiesu prakses apkopojuma projektā. To jāvērtē kritiski.
Pirmkārt, CL 1070.p.1.d., uz kuru atsaucas šī viedokļa autori, norāda uz specifi sku gadījumu – „kad šo lietu var dalīt”. Tiesiskā ziņā dalāmas ir tikai tās lietas, kuras var, neiznīcinot būtību, dalīt daļās, pie kam katra daļa ir patstāvīgs vesels. Lietas, ko nevar tādā kārtā dalīt, ir nedalāmas (CL 847.p.). Līgumus, kas paredz lietošanas kārtību, turpretim lielākoties slēdz tieši tā iemesla dēļ, ka kopīpašumā esošā lieta fi ziski ir nedalāma.
Otrkārt, šāda līguma priekšmets ir lietošanas kārtība. Lietošana nav tas pats, kas rīcība. Rīcība ir īpašnieka tiesība izlemt lietas juridisko likteni – slēgt darījumus par lietas nodošanu lietošanā, atsavināšanu utt. Slēdzot nomas un īres līgumu, izīrētājs nevis nosaka lietošanu vai lieto, bet tieši rīkojas ar lietu.
Treškārt, diez vai šādi līgumi par lietas dalītu lietošanu vispār var tikt ierakstīti zemesgrāmatā un tā var kļūt saistoši trešajām personām: lietu tiesības var salīdzināt ar „skeletu, kas ir solīds un nepārgrozāms. Visi lietu tiesību veidi doti jau pašā lietu tiesību sistēmā. Ja vienā vai otrā ceļā dzīvē izveidojas faktiski jauni lietu tiesību veidi, tad tie iegūst tiesiska veida nozīmi tikai tad, ja tos par tādiem atzīst lietu tiesību sistēma”.
Ceturtkārt, šāds secinājums izdarīts, neņemot vērā iepriekš minēto E. Virko viedokli, ka šāda likuma iztulkošana ir pretrunā ar numerus clausus principu. Papildus jāpiebilst, ka šāda paplašināta likuma tulkošana nav nepieciešama, ja pastāv tiesības jebkurā laikā prasīt kopīpašuma dalīšanu. Līgumi par kopīpašuma lietošanas kārtību vēsturiski attīstījušies laikposmā pirms civillikuma atjaunošanas, jo to slēgšanu paredzēja toreiz spēkā esošā Latvijas PSR Civilkodkesa 117.p. Pie tam tolaik tā bija vienīgā iespēja noregulēt domstarpības kopīpašnieku starpā, jo kopīpašuma izbeigšanu tiesas ceļā tā laika likums neparedzēja.
Tātad, atgriežoties pie apkopojuma, tiesa vairākos spriedumos secinājusi, ka kopīpašnieka tiesības atsevišķi rīkoties ar kopīpašuma priekšmetu izriet no līguma par lietošanas kārtību. Tomēr, kā izrādās, kopīpašnieka tiesības rīkoties ar lietu neattiecas uz visiem īpašuma tiesību aspektiem, bet tikai uz lietas izīrēšanu vai iznomāšanu.
Pretrunā ar šo tēzi ir secinājumi, kas izdarīti 1999.gada lietā Nr. SKC-58. Nekustamā īpašuma kopīpašnieku starpā noslēgts līgums par kopīpašuma dalītu lietošanu. Kopīpašniece A.V. noslēgusi maiņas līgumu ar M.J., ar kuru A.V. savu 1/5 domājamo daļu maina pret M.J. piederošo dzīvokli, nemainot iepriekš noslēgto līgumu par dalītu lietojumu kopīpašumā. Kopīpašnieks A.G. iesniedzis tiesā prasību par maiņas līguma atzīšanu par spēkā neesošu. Apelācijas instances tiesa, atsaucoties uz CL 1068.pantu, jo pārkāptas līdzīpašnieku tiesības, prasību apmierinājusi. Senāts atzinis apelācijas instances tiesas spriedumu par nelikumīgu, norādot, ka CL 1072.pants paredz kopīpašnieka tiesības rīkoties ar savu domājamo daļu, ciktāl ar to netiek aizskartas citu kopīpašnieku tiesības uz viņu daļām kopīpašumā. Katra kopīpašnieka domājamā daļa ir patstāvīgs civilās apgrozības priekšmets. Kopīpašnieks tiesīgs savu domājamo daļu atsavināt vai ieķīlāt, kā arī slēgt par to maiņas līgumu, kam līdzīpašnieku piekrišana nav vajadzīga. Tātad arī tiesu praksē nav izdevies konsekventi realizēt tēzi, ka ar līgumu par kopīpašumā esošās lietas lietošanas kārtības noteikšanu iespējams koriģēt vispārējos noteikumus par rīcību ar kopīpašuma priekšmetu.
Laulāto īpašuma tiesības un kopīpašuma tiesības
Viena no tiesu prakses apkopojumā iztirzātajām problēmām ir jautājums par to, vai prasība par kopīpašuma dalīšanu ir savienojama ar laulāto kopmantas dalīšanu. Šī problēma savukārt ir saistīta ar jautājumu par laulāto mantisko attiecību raksturu.
1993.gadā veikto pārveidojumu gaitā likumdevējs atstāja negrozītu CL 89. un 91.p. Pilnīgi pārgrozīta CL 90.p. sākotnējā redakcija, kas paredzēja, ka sievas mantu laulības laikā pārvalda vīrs. Sākotnējā redakcija tika aizstāta ar sekojošo: „Katram laulātajam visā laulības pastāvēšanas laikā ir tiesība pārvaldīt un lietot visu savu mantu - kā pirms laulības piederējušo, tā arī laulības laikā iegūto. Abu laulāto kopīgo mantu (89.p.2.d.) laulātie pārvalda un ar to rīkojas kopīgi, bet, abiem laulātajiem vienojoties, to var pārvaldīt arī viens no viņiem. Viena laulātā rīcībai ar šo mantu nepieciešama otra laulātā piekrišana.” Šīs normas pirmā daļa ir triviāla (katrs pārvalda un lieto savu mantu), ja nezinām tās sākotnējo redakciju, kas paredz tieši pretējo – ka sievas mantu pārvalda un lieto vīrs. Tātad šī norma paredz nevis pozitīvu regulējumu (tas, ka īpašnieks lieto pats savu mantu, jau tāpat ir noteikts kā jebkura īpašnieka prerogatīva), bet gan iepriekš pastāvējušās un tagadējo juristu vairumam nezināmās normas noliegumu. Savukārt, šī panta otrā daļa regulē to, kas ir laulības līguma priekšmets, ko savukārt speciāli paredz CL 114. -116.p. Ir acīm redzams, ka mākslīgi izveidotā konstrukcija, kas, saturiski pārveidojot veselu virkni normu (CL 90. – 110.p.), aizstāj „vīra pārvaldības sistēmu” ar „viena laulātā pārvaldības sistēmu”, izveidojusies nolūkā pēc iespējas saglabāt CL sākotnējo ārējo veidolu, kaut arī pēc satura tas vārda tiešā nozīmē apgriezts ar kājām gaisā. Rezultātā šī redakcija neparedzēja ne īsti skaidru mantas šķirtību, ne arī mantas kopību. 2002.gadā CL 93.p. tika papildināts ar vēl vienu precizējumu: „Ja laulāto kopīgais nekustamais īpašums ierakstīts zemesgrāmatā uz viena laulātā vārda, pieņemams, ka otrs laulātais savu daļu šajā īpašumā nodevis viņa pārvaldībā.” Šī norma izraisa jaunas interpretācijas grūtības, jo tā ietver savā regulējumā būtisku nezināmo – vai zemesgrāmatā ierakstītais pēc nostiprinājuma lūguma iesniedzēja domām ir kopīgais nekustamais īpašums vai, tieši otrādi, veicot šādu ierakstu uz abu laulāto saskaņotas gribas pamata, ir nostiprināts viena laulātā atsevišķais īpašums. Ir skaidrs, ka šādā formā minētā norma ir spējīga darboties tikai tad, ja normas interpretētājs pieņem kā dotu, ka jebkura manta vispār ir laulāto kopmanta, līdz netiek pierādīts pretējais. Tā kā vispārēju noteikumu par šādu kopmantas prezumpciju CL nesatur, tad neizbēgami šīs normas piemērošanā radās tieši tās pašas grūtības, kuru novēršanai šis grozījums acīmredzot tika ieviests.
Jautājumā par laulāto kopmantas un daļu kopīpašumā nosacījumu savstarpējo attiecību tiesu prakses nostāja nav skaidra.
Augstākās tiesas Senāta 2008.gada lietā Nr. SKC-417 Senāts spriedumā norādījis, ka „ka laulāto kopīgās mantas dalīšana ir kopīpašuma dalīšanas paveids, kur katram laulātajam pieder kopīga manta, bet, tā kā domājamās daļas nav noteiktas, kopīpašums nav izdalāms Civillikuma 1075.panta kārtībā. Uz šādas kopīgas mantas tiesisko statusu attiecināmi Civillikuma noteikumi par kopīpašumu, tostarp arī šā likuma 1068.panta pirmā daļa, t.i., ar laulāto kopīgo mantu rīkojas abi laulātie, bet tas nenozīmē, ka strīda izšķiršanā par laulāto kopīgās mantas sadalīšanu nav piemērojami laulāto kopīgās mantas dalīšanas noteikumi, kas regulēti Civillikuma 89.- 110.pantā, t.i., ņemot vērā laulāto kopīgās mantas dalīšanas reglamentējošos noteikumus. Dalot laulāto kopīgo mantu, laulātiem nododamas īpašumā konkrētas lietas. Ja laulāto kopīpašumā pēc laulāto kopīgās mantas dalīšanas paliek nekustams īpašums, katrā ziņā nosakāmas uz to domājamās daļas, uz kurām tad pilnā apjomā attiecināmi Civillikuma 1068. un turpmākie panti.”
Tātad tiesa paudusi uzskatu, ka iespējams vienlaikus piemērot gan normas par laulāto mantiskajām attiecībām, gan par kopīpašumu. Manuprāt, nav iespējams izskatīt prasību par daļu kopīpašuma izbeigšanu tajā pašā procesā, kurā tiek izskatīts strīds par daļu noteikšanu kopīpašumā.
Situācija būtu pilnīgi citāda, ja tiktu pieņemts – atbilstoši CL sākotnēji ietvertajam laulāto mantas šķirtības principam – ka attiecībā uz laulāto kopīpašumā esošām lietām katram no viņiem pienākas noteiktas daļas. Tad mantiskais strīds starp laulātajiem neatšķirtos no jebkura strīda par kopīpašuma izbeigšanu.
Acīmredzot praksē dominē viedoklis, ka laulāto kopmanta ir īpaša struktūra, kas nav pakļauta CL noteikumiem par kopīpašumu. Uz to norāda pat termins „kopmanta”, ko parasti lieto vispārīgākā termina „kopīpašums” vietā. Nav izslēgts, ka šis viedoklis formējies vēsturiski, pārejot no ģimenes kodeksā pastāvējušās laulāto mantisko attiecību sistēmas, kam pamatā esošais nedalītais kopīpašums izrietēja no likuma. Šo padomju tiesību ietekmes rezultātā radušos „laulāto kopmantas” konstrukciju iespējams aizstāt ar laulāto mantas šķirtības konstrukciju. Tas iespējams uz esošo normu pamata, pielietojot argumentāciju, kas izriet no CL attīstības vēstures, kas apliecina, ka Latvijas teritorijā ilgā laika periodā, izņemot vienīgi padomju okupācijas periodu, spēkā bijis laulāto mantas šķirtības princips. Tajos gadījumos, kad izveidojusies laulāto kopīpašuma attiecība, tās pamatā aizvien bijis brīvprātības princips un pienākums sniegt pārskatu par mantisko stāvokli (tāds pastāvēja arī t.s. vīra aizbildnības sistēmas apstākļos, kas izrietēja no fakta, ka Latvijā pastāvošā mantisko attiecību sistēma attīstījusies no t.s. romiešu dotālās sistēmas, kam tāpat bija raksturīga pušu autonomija, pienākums atskaitīties un noteiktos gadījumos atdot laulības laikā pastāvējušo mantu vienam no laulātajiem). No tā izriet, ka t.s. „kopmanta” nevarētu būt nekas cits, kā vien daļu kopīpašums.
Sacīkstes princips un prasība par kopīpašuma dalīšanu kā konstitutīva prasība
Tiesu prakses apkopojumā kopīpašnieka tiesība prasīt kopīpašuma dalīšanu raksturota kā lietu tiesība.
Analizējot šādas prasības norisi, konstatējams tieši pretējs rezultāts.
Prasības celšanas laikā prasītājs ir lietas domājamās daļas īpašnieks, taču prasījums tieši vērsts uz to, lai viņš tāds vairs nebūtu. Tā lietu tiesība, kas prasītājam pieder prasības celšanas laikā, izbeigsies šīs prasības apmierināšanas rezultātā. Neviens prasītājs arī nevar būt drošs, ka tas, ko viņš iegūs vietā, vispār būs lietu tiesība. Prasītāja prasība pamatota ar likuma noteikumu „nevienu kopīpašnieku nevar piespiest palikt kopīpašumā” (CL 1074.p.). Tātad, šīs prasības priekšmets ir izteikti negatīvs – izbeigt kopīpašuma attiecības. Iespēja, ka šādas prasības rezultātā tiesa piespriedīs prasītājam īpašuma tiesības, ir tikai viena no varbūtībām. Bet, ja arī tiesa piespriedīs īpašuma tiesības viņam, tās pēc satura būs pilnīgi atšķirīgas no tiesībām, kādas kopīpašniekam pastāvēja prasības celšanas laikā. Šī iemesla dēļ prasība par kopīpašuma dalīšanu nav kvalificējama kā atzīšanas prasība, jo tās mērķis nav vienkārši konstatēt kādu tiesību esamību. Atšķirībā no parastas, jau esošu tiesību atzīšanas prasības, prasība par kopīpašuma dalīšanu vērsta uz esošo tiesību pārveidošanu (konstitutīvā prasība). Prasības celšanas pamats ir noteikums, ka nevienu nevar piespiest palikt kopīpašumā, kas savukārt izriet no fakta, ka prasītājs ir viens no kopīpašniekiem. Kopīpašums ir īpašuma tiesību ierobežojums. Prasot izbeigt kopīpašumu, prasītājs uzņemas risku, ka šīs prasības izskatīšanas rezultātā viņš var zaudēt arī īpašuma tiesības. Kaut arī tā ir konstitutīva prasība, kas dod tiesai izvēles iespēju, tas nenozīmē, ka šajās prāvās nedarbojas sacīkstes princips. Prasītājam, tā kā viņa prasījums pamatots uz to, ka nevienu nevar piespiest palikt kopīpašumā, nav pamata sagaidīt, ka lietu kopīpašuma izbeigšanas rezultātā piespriedīs tieši viņam. Tieši otrādi, atbildētājam, kurš nav paudis gribu izbeigt kopīpašumu, būtu pamats sagaidīt, ka īpašuma tiesības, ja vien tās nav iespējams saglabāt abiem, tiktu piešķirtas tieši viņam. Lietas pārdošana izsolē vai īpašuma tiesību noteikšana ar lozi būtu piespriežama, ja ir kādi šķēršļi iepriekš minētajam spriešanas veidam (līdzekļu trūkums īpašuma izpirkšanai u.c.).
Kopīpašuma tiesība ir lietu tiesība. Taču kopīpašnieku savstarpējie prasījumi var izrietēt, bet var arī neizrietēt no lietu tiesībām. Tā, piemēram, uz lietu tiesību pamata rodas prasījums, „kad kāds no kopīpašniekiem izdara kopīpašuma priekšmetā tādas pārgrozības, ko prasījusi nepieciešama vajadzība, piem., nepieciešamu ēkas izlabojumu. Tad viņam ir tiesība prasīt no pārējiem kopīpašniekiem, lai tie samērīgi atlīdzina viņa izdoto summu līdz ar procentiem.” (CL 1061.p.). Šī norma izriet no vispārējā principa, ka nepieciešamie izdevumi atlīdzināmi katram, kas tos taisījis (CL 866.p.). Turpretim pārējie izdevumi atlīdzināmi tikai tādā gadījumā, ja tie izdarīti ar pārējo kopīpašnieku piekrišanu. Tātad, izdevumu (izņemot nepieciešamo) atlīdzināšanas pienākums kopīpašniekam izriet nevis no lietu tiesības, bet no vienošanās. Šādas saistības saturs pie tam būs atkarīgs no vienošanās satura. Tā, piemēram, ja kopīpašnieks ir parakstījies uz pārbūves projekta saskaņojuma – vai tas nozīmē, ka viņš ir piekritis arī pārbūves izdevumiem vai tikai atļāvis tos veikt?
Ja no vienošanās rakstura to nav iespējams izsecināt, tad acīmredzot vienošanās jātulko šaurākā nozīmē, kas vismazāk saista (CL 1508.p.).
Rīkojoties pēc tā paša principa, jāsecina, ka no līguma par kopīgās lietas lietošanas kārtību nevar izrietēt noteikumi, kas attiecas uz rīcību ar lietu, piemēram, par tiesībām vienpersoniski, bez pārējo kopīpašnieku piekrišanas izīrēt vai iznomāt lietu, izņemot, kad tas ir līgumā tieši paredzēts, jo tā būtu līguma par kopīpašuma lietošanu paplašināta iztulkošana. Tātad, pret tiesību zinātnē un arī praksē izvirzīto ideju, ka, pamatojoties uz zemesgrāmatā ierakstītu līgumu par kopīpašuma lietošanu, arī viens no kopīpašniekiem bez pārējo piekrišanas var veikt lietas izīrēšanu, ir apsvērums par to, ka nav pieļaujama līguma paplašināta tulkošana tajos gadījumos, kad šāda iztulkošana pasliktina saistītā stāvokli.
Dzīvokļa īpašums kā kopīpašuma paveids
Dzīvojamā māja, kurā atrodas dzīvokļu īpašumi, nav tas pats, kas dzīvokļu īpašnieku kopīpašumā esošā mājas daļa. Pirmā (dzīvojamā māja) ietver gan dzīvokļu īpašumus, gan kopīpašumā esošo mājas daļu. Kopīpašumā esošā mājas daļa nevar būt vienāda ar dzīvojamo māju, kas ietver arī dzīvokļu īpašumu kopumu. Daļa nevar būt vienāda ar veselo.
Dzīvokļu īpašniekiem kopumā pieder visa dzīvokļu māja un pieder arī visi dzīvokļi. Ja tā, tad viņi visi kopā veido dzīvojamās mājas īpašuma tiesību subjektu. Nav saprotams, kādēļ viņiem tādā gadījumā liegts realizēt pirmpirkuma tiesības uz zemi.
Tiesu prakses apkopojuma nodaļā „Dzīvokļa īpašums, tā pārvaldīšana un tiesiskais regulējums” norādīts:
„Augstākās tiesas Senāta 2007.gada lietā Nr. SKC-637 dzīvokļu īpašnieki Ā.A., L.S. un I.B. prasīja atzīt par spēkā neesošu Centrālās Dzīvojamo māju privatizācijas komisijas lēmumu privatizēt dzīvojamās mājas pagrabu šo telpu nomniekam G.H. un tam sekojošo pagraba telpu pārdošanu atbildētājai J.C., jo ar to tiek aizskartas prasītāju kā dzīvokļu īpašnieku tiesības. Senāts atzinis, ka pagraba telpas ir dzīvojamās mājas kopīpašuma daļa un tās ir funkcionāli saistītas ar dzīvojamo māju un nevarēja būt patstāvīgs privatizācijas objekts, kādēļ triju kopīpašnieku prasība apelācijas instances tiesā apmierināta pamatoti.” Tātad, šī prasība tieši pamatota uz CL 1068.p. paredzēto noteikumu, ka nepieciešama kopīpašnieku vienota rīcība. „Apstāklis, ka šādu prasību nav iesnieguši citi dzīvokļu īpašnieki, nav pamats sprieduma atcelšanai, jo savu tiesību aizstāvību tiesā nevar padarīt atkarīgu no pārējo dzīvokļu īpašnieku vēlēšanās vai nevēlēšanās aizstāvēt savas tiesības tiesā.” Acīmredzot šāds secinājums izdarīts nevis tādēļ, ka šāda rīcība atbilstu CL 1068.p., bet gan tādēļ, ka dzīvokļu īpašums paredz sevišķu īpašuma formu, uz kuru nav attiecināma 1068.p. paredzētā prasība par kopīpašnieku kopīgu rīcību. Nav saprotams, uz kādu principu tādā gadījumā balstās secinājums, ka šādu prasību var celt arī atsevišķi kopīpašnieki bez pārējo piekrišanas. Šādu rīcību var pamatot ar nepieciešamu vajadzību, uz ko norāda CL 1068.p.3.d., taču to varētu piemērot tikai pēc analoģijas. Nepieciešamu vajadzību varētu skaidrot ar to, ka pārējo kopīpašnieku bezdarbības rezultātā prasījuma tiesības varētu tikt neatgriezeniski zaudētas.
CL 1068.p.3.d. norādītā nepieciešamā vajadzība, kas dod tiesības vienam kopīpašniekam prasīt izdevumu atlīdzināšanu no pārējiem gadījumā, kad kāds no kopīpašniekiem izdara kopīpašuma priekšmetā tādas pārgrozības, ko prasījusi nepieciešama vajadzība, piemēram, nepieciešamu ēkas izlabojumu, norāda uz normām par lietai taisītiem izdevumiem, kas paredzēts CL 865.p.: „Kādai lietai taisītie izdevumi ir vai nu nepieciešami, ar kuriem pašu tās būtību uztur vai aizsargā no pilnīgas bojā ejas, sabrukuma vai izpostījuma, vai derīgi, kas uzlabo lietu, un proti, pavairo ienākumu no tās, vai, beidzot, greznuma izdevumi, kas padara to tikai ērtāku, patīkamāku vai daiļāku.”
Senāts norāda (2007.gada lietā Nr. SKC-547), ka „atzīstot izdevumus mājas sienu siltināšanai par nepieciešamiem (Civillikuma 865.pants), par ko lēmumu pieņēmusi dzīvokļu īpašnieku kopsapulce, prasītājai bija jāpiedalās izdevumu segšanā, tādēļ prasība apelācijas instances tiesā, atsaucoties uz likuma „Par dzīvokļa īpašumu” 12.pantu, noraidīta pamatoti”. Šāds tiesas secinājums gan ir pretrunā ar CL sniegto skaidrojumu, ka par nepieciešamiem atzīstami tikai tādi izdevumi, ar kuriem pašu tās būtību uztur vai aizsargā no pilnīgas bojā ejas, sabrukuma vai izpostījuma, jo siltināšana drīzāk atbilst derīgo izdevumu jēdzienam, „kas uzlabo lietu, un proti, pavairo ienākumu no tās” (CL 865.p.), vai, tieši otrādi, samazina lietas izmantošanas izdevumus. Ja tiesu prakses apkopojumā mājas siltināšanas izdevumi pieskaitīti derīgajiem uz tā pamata, ka par ēkas siltināšanu lēmumu pieņēmusi dzīvokļu īpašnieku kopība, tad savukārt nepamatota ir atsaukšanās uz CL 865.p., no kura izriet pilnīgi pretējs secinājums.
Līdzīga rakstura neskaidrības rodas saistībā ar apkopojumā norādītajā Augstākās tiesas Senāta 2008.gada lietā Nr. SKC-349 minētajiem apsaimniekošanas izdevumiem. No vienas puses, šāds pienākums tiesas ieskatā izriet no paša kopīpašuma fakta, jo tie nosakāmi „atbilstoši kopīpašuma domājamās daļas lielumam,” pie tam nav saistīti ar to, vai konkrētā dzīvokļa īpašnieks noslēdzis apsaimniekošanas līgumu vai nē. No otras puses, saskaņā ar likuma „Par dzīvokļa īpašumu” 12.pantu, uz kuru atsaukusies tiesa, „dzīvokļa īpašnieks sedz nepieciešamos izdevumus, kas saistīti ar dzīvojamās mājas, tās komunikāciju un iekārtu uzturēšanu, ekspluatāciju un remontu, kā arī ar zemes gabala uzturēšanu, proporcionāli sava dzīvokļa īpašuma lielumam, tāpat arī norēķinās par saņemtajiem komunālajiem pakalpojumiem neatkarīgi no tā, vai dzīvokļa īpašnieks ir mājas kopīpašumā esošās daļas pārvaldīšanai un apsaimniekošanai izveidotās dzīvokļu īpašnieku sabiedrības dalībnieks un vai viņš ir vai nav noslēdzis attiecīgu līgumu. Ja dzīvokļa īpašnieks ir valsts vai pašvaldība, tā slēdz rakstveida līgumu ar daudzdzīvokļu mājas pārvaldītāju par kopīpašumā esošās daļas pārvaldīšanas un apsaimniekošanas izdevumu segšanu proporcionāli sava dzīvokļa īpašuma lielumam.” Likumā konkrēti un izsmeļoši uzskaitītie nepieciešamie izdevumi nav tas pats, kas no apsaimniekošanas līguma izrietošie izdevumi. Par obligāti atlīdzināmiem būtu uzskatāmi tikai likumā uzskaitītie, nevis apsaimniekošanas līgumā norādītie izdevumi. Pretējā gadījumā, t.i., atzīstot, ka apsaimniekošanas līgumā norādīto izdevumu atlīdzināšanas pienākums rodas neatkarīgi no šī līguma parakstīšanas, novestu pie secinājuma, ka dzīvokļa īpašniekam rodas pienākums no trešo personu noslēgtajiem līgumiem. Tas ir pretrunā ar CL 1519.p.: „No līguma izrietošās tiesības un saistības, ciktāl tās nav tīri personiskas, pāriet uz līdzēju mantiniekiem un tiesību pēcniekiem, ja vien likumā nav paredzēts noteikts izņēmums. Bez šā gadījuma, trešām personām neizriet no līguma vispār ne tiesības, ne saistības, ja vien līdzēji nav viņu vietnieki (1515.-1518.p.)”.
Šāda pieeja padara problemātisku arī netaisna apsaimniekošanas līguma apstrīdēšanas iespēju. Piedevām vēl izzūd robeža starp lietu tiesībām, uz kurām balstās CL 865.p. paredzētais izdevumu atlīdzināšanas pienākums, un saistību tiesībām, uz kurām pamatoti pienākumi pret apsaimniekotāju. Tiesu prakses apkopojumā tie raksturoti kā saistības. Tā, piemēram, Augstākās tiesas Senāta 2006.gada lietā Nr. SKC-754, pamatojot prasību pret dzīvokļa īpašnieku J.B. par apkures sistēmas atjaunošanu iepriekšējā stāvoklī un parāda piedziņu par komunālajiem pakalpojumiem. Taču tas nepadara skaidrāku jautājumu par šo saistību saturu un par to rašanās pamatu. Apkopojumā ietvertais lietas atreferējums norāda nevis uz līgumiskiem, bet gan uz lietu tiesiskiem apsvērumiem, jo uzsvērts, ka „siltumapgādes sistēma ir funkcionāli nedalāma un tā ir uzskatāma par daudzdzīvokļu mājas kopīpašuma daļu”. No šāda priekšnoteikuma var izrietēt secinājums, ka dzīvokļa īpašnieks nedrīkst patvarīgi iznīcināt vai pārveidot kopīpašumā esošo siltumapgādes sistēmu, taču no šī fakta neizriet nekāds dzīvokļa īpašnieka pienākums. Taču no lietu tiesībām nevar rasties saistības. Tāpēc ir saprotama siltumapgādes sistēmas atjaunošanas pienākuma rašanās, kas pamatojama ar viena kopīpašnieka rīcības nepieļaujamību attiecībā pret pārējiem. Taču ar to nav izskaidrojama saistību rašanās, kas izpaužas kā pienākums atlīdzināt par faktiski nepiegādāto siltumu. Šāda saistība nevar rasties arī kā pienākums atlīdzināt nepieciešamos izdevumus, jo tādi nav bijuši, vai kā pienākums atlīdzināt apsaimniekošanas izdevumus, jo apsaimniekotājs saistībā ar nepiegādāto siltumu nekādus apsaimniekošanas pasākumus nav veicis (ja par tādiem neuzskata pašu zaudējumu piedziņas darbību).
Šāds tiesas secinājums ir pretrunā arī ar apkopojumā par dzīvokļu īpašumu Augstākās tiesas Senāta 2011.gada lietā Nr.SKC-43, kā arī Augstākās tiesas Senāta lietās Nr. SKC440/2006 un Nr.SKC-322/2007 pausto tēzi, ka apsaimniekotājs tiesīgs prasīt apsaimniekošanas līguma noslēgšanu. Ja pienākumi dzīvokļa īpašniekam rodas neatkarīgi no apsaimniekošanas līguma noslēgšanas, tad grūti pamatot šāda līguma noslēgšanas nepieciešamību.
Sevišķi krasi pretruna starp atzinumu, ka, no vienas puses, pienākums atlīdzināt apsaimniekošanas izdevumus rodas neatkarīgi no tā, vai noslēgts apsaimniekošanas līgums, bet, no otras puses, speciālie likumi paredz šāda līguma noslēgšanu neatkarīgi no pakalpojumu saņēmēja gribas, izpaužas Augstākās tiesas Senāta 2006.gada lietā Nr. SKC-435, kur tiesa uzlikusi par pienākumu abām pusēm noslēgt apsaimniekošanas līgumu pēc prasītājas līguma projekta. Senāts, atzīstot apelācijas instances tiesas spriedumu par likumīgu, norādījis, cita starpā, ka terminētas maksājuma summas pieauguma pievienošana prasībai (parāda summas palielināšanās) procesa laikā nav uzskatāma par jaunu prasījumu vai prasības robežu pārkāpšanu. Neatbildēts paliek jautājums, uz kāda pamata notikusi parāda summas palielināšanās, ja tajā pašā procesā izskatīta arī prasība par līguma noslēgšanu.
Drīzāk situācijā, kad apsaimniekošanas līgums nav noslēgts, bet pakalpojumi piegādāti, būtu piemērojams noteikums, kas izriet no CL 1418.p. (Kad par prasījuma priekšmetu ir atvietojamas lietas (844.p.) un to daudzums vai labums nav noteikts, tad darījums, neraugoties uz to, ir spēkā, ja ar likumu vai privātu rīkojumu dota tiesība minēto priekšmetu noteikt trešai personai vai tiesai pēc sava ieskata vai ja vispār tā noteikšanai ir kāda droša mēraukla. Bet ja trešā persona, kam uzdots priekšmetu noteikt, negrib vai nevar to uzņemties, tad darījums nav spēkā.). Tādā gadījumā būtu jāpieņem, ka ar pašu dzīvokļa iegūšanas faktu tā īpašnieks nevis automātiski parakstās uz jebkuriem apsaimniekošanas līguma noteikumiem, bet ka strīda gadījumā apsaimniekošanas pakalpojumu cenu nosaka tiesa.
Ar noteikumu, kas izriet no CL 1418.p., iespējams pamatot arī Augstākās tiesas Senāta 2010.gada lietā Nr.SKC-151 ietverto atziņu, ka, apmierinot prasību par pakalpojumu un mājas apsaimniekošanas parāda piedziņu pret dzīvokļa īpašnieku, tiesa to daļā par līgumsoda piedziņu noraidījusi. Senāts norādījis, ka „dzīvokļa īpašnieku kopības tiesības nav tulkojamas tik plaši, ka tā varētu noteikt dzīvokļa īpašniekiem arī līgumsodus par maksājumu kavējumiem, jo tas neatbilst līgumsoda definīcijai, kas sniegta Civillikuma 1716. pantā. Līgumsodu patvarīgi nevar noteikt arī apsaimniekotājs, ja līgums nav slēgts.” Neatbildēts paliek jautājums, kā tiesa pamatojusi patvaļīgu pakalpojuma noteikšanas cenu. Iepriekš minētais secinājums par izdevumu atlīdzināšanu ir ļoti tuvs noteikumam, kas izriet no CL 1418.p., jo, izņemot faktu, ka pastāv dzīvokļa īpašums un ka tam tiek piegādāti tipveida pakalpojumi, kas tos padara līdzīgus noteiktu sugas lietu piegādei, uz ko norādīts minētajā normā, nav nekādu citu juridisku faktu, uz kuru pamata var rasties dzīvokļa īpašnieka pienākums segt apsaimniekošanas izdevumus. Arī šajā spriedumā norādītās „dzīvokļa īpašnieku kopības tiesības” nevar rasties nekādā citā veidā. Katrā ziņā tiesas secinājums, ka apsaimniekotāja noteiktā cena ir dzīvokļa īpašniekam bez ierunām jāakceptē, neatstāj dzīvokļa īpašniekam pat teorētisku iespēju apstrīdēt atsevišķus līguma punktus pat pārmērīga zaudējuma gadījumā, t.i., nostāda dzīvokļa īpašnieku, kurš nav noslēdzis līgumu, sliktākā situācijā par to, kurš šādu līgumu noslēdzis.
Rodas neloģiska situācija, kad prasību viena un tā pati persona viena un tā paša procesa ietvaros ceļ uz pilnīgi dažādiem pamatiem – lietu tiesiskiem par lietai taisītiem izdevumiem, nelīgumiskiem izdevumu atlīdzināšanas vai netaisnas iedzīvošanās prasījumiem un vienlaikus arī prasību par šo – jau it kā pastāvošo saistību noformēšanu līgumā. Loģiskāk būtu, ja šajās lietās pret prasītāju, kurš cenšas panākt atlīdzības piedziņu pēc viņa diktētajiem noteikumiem, atbildētāji iesniegtu pretprasību par līguma noslēgšanu uz tiem izdevīgākiem noteikumiem.
Siltuma piegādātājam, tāpat citiem pakalpojumu sniedzējiem, kuru pakalpojumi saistīti ar daudzdzīvokļu mājas izmantošanu tās uzdevumam, ir lietu tiesisks prasījums pret dzīvokļa īpašnieku sakarā ar to, ka viņu pakalpojumu izmaksas ir dzīvokļa īpašnieka īpašumā veiktie nepieciešamie izdevumi. Savukārt, apsaimniekotājam nav lietu tiesisks, bet tikai personisks prasījums. Siltuma piegādātājs pieprasa atlīdzību par jau izdarītiem ieguldījumiem īpašuma saglabāšanā. Apsaimniekotājs neveic nekādus ieguldījumus dzīvokļa īpašumā, bet pieprasa atlīdzību par pakalpojumu – starpniecību attiecībās starp nepieciešamo izdevumu izdarītāju, piemēram, siltuma piegādātāju un dzīvokļa īpašnieku. Tāpēc apsaimniekotāja un dzīvokļa īpašnieka attiecības var veidoties tikai uz līguma pamata. Ja līgums nav noslēgts, bet starpniecības pakalpojumi ir sniegti, tad to apmaksas noteikumi izriet nevis no līgumiem, ko apsaimniekotājs slēdzis ar citiem dzīvokļu īpašniekiem, bet no CL 1418.p.. Nepareizi uzspiest apsaimniekošanas līguma noteikumus, izslēdzot iespēju vienoties par cenu. Izņēmums – ja līguma slēgšanu dzīvokļa īpašnieks deleģējis „kopībai”.
Jautājumā par kopīpašumā esošās daudzdzīvokļu mājas daļas uzturēšanu kārtībā var būt gan pārējo kopīpašnieku prasījumi pret atsevišķu dzīvokļa īpašnieku kā pret vienu no kopīpašumā esošās mājas daļas kopīpašniekiem, gan arī otrādi – kad atsevišķam dzīvokļa īpašniekam ir zaudējumi sakarā ar kopīpašumā esošo elementu defektiem.
Augstākās tiesas Senāta 2007.gada lietā Nr. SKA-102 ietvertas 2 pretrunā esošas formulas: „Par kopīpašumā esošās daļas pārvaldīšanu un apsaimniekošanu lemj tikai dzīvokļu īpašnieku kopsapulce. Par dzīvojamās mājas īpašnieku atzīstama vienīgi visu tajā esošo dzīvokļu īpašnieku kopība.” Šajā negarajā piebildumā ir vairāki aspekti: 1) īpašuma tiesības, 2) lemšanas mehānisms.
Būtu nepareizi secināt, ka, pirmkārt, tiem pašiem dzīvokļu īpašniekiem, kuru kopīpašumā ir mājas daļa, kopīpašumā pieder arī visa dzīvojamā māja kā vienots nekustamais īpašums, jo viņiem ne kopumā, ne katram atsevišķi nav un nevar būt nekādu kopīpašuma tiesību uz kādu atsevišķu dzīvokli, kas atrodas šai pašā mājā, izņemot tos, kas viņiem pieder kā atsevišķais īpašums. Otrkārt, vēl mazākā mērā viņiem pieder visi šie dzīvokļi to kopumā kā kopīpašums, jo uz katru dzīvokli atsevišķi savas īpašuma tiesības realizē katrs dzīvokļa īpašnieks. Pretējs secinājums nozīmētu, ka dzīvokļu īpašnieku kopība tiesīga lemt arī par katru atsevišķu dzīvokli. Tas būtu konkrēta dzīvokļu īpašnieka tiesību pārkāpums. Ja tā nav tiesīga lemt par katru atsevišķu dzīvokli, tad tā nav tiesīga lemt arī par dzīvokļu īpašumu kopumu. Attiecībā pret dzīvojamo māju atsevišķie dzīvokļu īpašumi, tāpat arī kopīpašumā esošā mājas daļa ir apgrūtinājumi, jo dzīvojamā māja, kurā nevienam nepieder atsevišķs dzīvokļu īpašums, ir vērtīgāka, nekā māja, kurā šāds dzīvokļu īpašums ir. Atbilstoši šai konstrukcijai ir lemts Augstākās tiesas Senāta 2008.gada lietā Nr.SKC-52, kur prasītāji – dzīvokļu īpašnieki V.A.B. un citi, iesnieguši prasību pret zemes gabala īpašniekiem M.G., D.K. un I.Dž., kuri savu zemes gabalu pārdevuši atbildētājam G.S., par īpašuma tiesību atzīšanu uz pārdoto zemes gabalu uz izpirkuma tiesību pamata, jo esot pārkāptas prasītāju pirmpirkuma tiesības. Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta, kas skatījusi lietu apelācijas kārtībā, prasību noraidījusi, atzīstot, ka pirmpirkuma tiesības dzīvokļu īpašniekiem, ja tiek pārdots zemes gabals, uz kura atrodas daudzdzīvokļu māja, kurā dzīvokļi nostiprināti zemesgrāmatā kā atsevišķi dzīvokļu īpašumi, likumā nav paredzētas. Likuma „Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību” 14.pants nav attiecināms uz daudzdzīvokļu mājām ar dzīvokļu īpašumiem, jo daudzdzīvokļa māju, kas sadalīta dzīvokļu īpašumos, nevar atzīt par prasītāju kopīpašumā esošu ēku. Kopīpašums nodibināts tikai uz ēkas daļu, nevis ēku kopumā. Dzīvokļa īpašums daudzdzīvokļu mājā ir pilnīgi patstāvīgs īpašuma tiesību objekts, tāpēc nevar šādu daudzdzīvokļu māju kvalificēt kā kopīpašumā esošu ēku. Saskaņā ar likuma „Par dzīvokļa īpašumu” 3.panta pirmo daļu, zemesgabals, kas pieder citai personai, neietilpst dzīvokļu īpašnieku domājamā daļā. Arī Senāts savā spriedumā norāda, ka nav tiesiska pamata atzīt dzīvojamo māju, kas sadalīta atsevišķos dzīvokļu īpašumos, par kopīpašumā esošu ēku, tāpēc apelācijas instances tiesas spriedums ir likumīgs un atstājams negrozīts.
Pretrunā ar iepriekš izdarīto secinājumu ir Augstākās tiesas Senāta 2010.gada lietā Nr.SKC-1147 konstatētais, ka blakus sūdzības iesniedzējs SIA „Vāgners”, kurš ir „dzīvojamās mājas kā nedalīta īpašuma vienīgais īpašnieks”, ar dzīvokļa Nr.11 īpašnieku V.L. ir atzīstami par kopīpašniekiem, un ka uz daudzdzīvokļu mājas kopīpašumā esošo daļu attiecināmi Civillikuma 1067.-1072.panta noteikumi, „SIA „Vāgners” un V.L. kopīpašumā ir noteiktas domājamās daļas no kopīpašumā esošās dzīvojamās ēkas daļas un zemesgabala un tas neliedz dzīvokļu īpašniekus atzīt par kopīpašniekiem un tāpēc nepastāv tiesiski šķēršļi, kas liegtu dzīvokļu īpašniekiem vienoties par kopīpašumā esošas ēkas un zemes gabala dalītu lietošanu.” Viens no diviem. Vai nu SIA ir nedalīta īpašuma vienīgais īpašnieks, vai kopīpašnieks. Ja lietošanas kārtības līgums tiek slēgts, kā to var secināt no lietas atreferējuma, nevis par visu māju, bet tikai par daudzdzīvokļu mājas kopīpašumā esošo daļu, tad uz šo gadījumu attiecināmi speciālie noteikumi par dzīvokļu īpašumu, ja par visu māju – tad vispārīgie noteikumi par kopīpašumu, bet nevar attiecināt gan vienu, gan otru likumu uz abiem gadījumiem. Šā nolēmuma atreferējumā izdarītais secinājums ir pretrunā ar apkopojuma projekta secinājumu 1. tēzi, kur teikts, ka Vispārējās Civillikuma tiesību normas 1067.-1082.pants piemērojamas, ja tiesiskā attiecība nav regulēta Dzīvokļa īpašuma likumā. Respektīvi, gadījumos, kad uz objektu attiecināms dzīvokļa īpašuma likums, tās nav piemērojamas vai piemērojamas tikai subsidiāri.
Dzīvokļu īpašuma tiesības un lemšanas mehānisms
Kopsapulce nav tas pats, kas kopība. Taču gan pirmā, gan otrā ir tikai lēmējinstitūcija dzīvokļu īpašnieku sabiedrībā, kas tādā veidā kļūst nedaudz līdzīga juridiskai personai. Taču līdzība ir tikai ārēja. Dzīvokļu īpašnieki var apvienoties dzīvokļu īpašnieku sabiedrībā. Kamēr tas nav noticis, tie ir atsevišķi dzīvokļu īpašnieki. Pat arī sabiedrībā lēmējinstitūcija nav vienlaikus atzīstama arī par īpašnieku. Vēl jo mazākā mērā tas pieļaujams, ja dzīvokļu īpašnieki nav izveidojuši šādu sabiedrību. Bez tam kopsapulce – vecā likuma formula, kopība – jaunā likuma formula. No jaunā likuma 17.p. bez tam redzams, ka ar šo jēdzienu dažādos gadījumos saprotams dažāds „kopības” sastāvs. Tā var būt puse (50 %)(Dzīvokļa īpašuma likuma 17.p. (6)), 2/3 (Dzīvokļa īpašuma likuma 17.p. (7)) un visi dzīvokļu īpašnieki, kas pie tam vienoti nobalsojuši „par” (Dzīvokļa īpašuma likuma 17.p. (5)). Drīzāk domājams, ka „kopība” ir institūcija, kurai nodotas atsevišķas dzīvokļa īpašnieka rīcības funkcijas ar viņa dzīvokļa īpašumu (Dzīvokļa īpašuma likuma 17.p. (6)) vai ar viņa daļu kopīpašumā (Dzīvokļa īpašuma likuma 17.p. (5)). No šī likuma saprotams, ka ar „kopību” domā nevis īpašnieku, bet lēmējinstitūciju. Pretējā gadījumā būtu jāpieņem, ka „īpašnieks” pieņem lēmumu tādā veidā, ka, piemēram, 2/3 no īpašnieka apzinīgās daļas lemj par „pilnvarojuma došanu un atsaukšanu”.
Apkopojuma secinājumos ietvertā tēze „Katra dzīvokļa īpašnieka atsevišķais dzīvokļa īpašums ir patstāvīgs īpašuma tiesību objekts, kas kopā ar dzīvokļa īpašuma domājamo daļu kopīpašumā veido dzīvokļa īpašumu kā tiesiski nedalāmu nekustamo īpašumu,” ir pretrunā ar tiesību zinātnē izteiktajām atziņām un ar likuma noteikumiem.
Kaut arī nekustamā īpašuma satura interpretācijas var būt atšķirīgas, piemēram, vieni uzskata, ka nekustamais īpašums var būt ne tikai zeme, bet arī ēkas, tomēr tiesību zinātnē ir vienots viedoklis par to, ka ar nekustamu īpašumu parasti saprot tikai ķermenisku lietu. Līdz ar to tēze, ka par nekustamu īpašumu atzīstams dzīvokļa īpašums kopā ar kopīpašumā esošo domājamo daļu, ir pretrunā ar šīm atziņām. CL atzīst kopīpašuma domājamās daļas par bezķermeniskām lietām.
Tādu konstrukciju neparedz arī Dzīvokļa īpašuma likums (2.p.).
No apkopojuma secinājumiem nav skaidrs, kāda ir attiecība starp dzīvokļa īpašumu kā nekustamu īpašumu (t.i. dzīvokļa īpašums kopā ar kopīpašumā esošo domājamo daļu) un atsevišķo īpašumu. Kā avots norādīts Dzīvokļa īpašuma likuma 9.pants. No tā izriet, ka dzīvokļa īpašums ir tas pats atsevišķais īpašums. Ar pēdējo gan varētu saprast arī tikai pašu dzīvokli. Tieši tāda izpratne izriet no likuma 3.panta.
Šāds atsevišķā īpašuma jēdziens atšķiras no secinājumos norādītā atsevišķā īpašuma jēdziena. Ja atsevišķais īpašums ir telpiski norobežota trīsdimensionāla ķermeniska lieta, kas atbilst tiesību zinātnē izteiktajai definīcijai, tad nevar vienlaikus par atsevišķo nekustamo īpašumu uzskatīt šo telpiski norobežoto lietu kopā ar kopīpašuma domājamo daļu, kas ir bezķermeniska lieta. Pēdējā nevar būt arī telpiski norobežotā dzīvokļa kā nekustama īpašuma piederums. Pirmkārt, pret šādu konstrukciju iebilsts no tāda viedokļa, ka bezķermeniskas lietas nevar būt ķermenisku lietu piederumi, (kam šī ziņojuma autors nepiekrīt). Otrkārt, ja telpiski norobežotā nekustamā dzīvokļa īpašuma piederums ir tiesības uz citas ķermeniskas lietas (dzīvojamās mājas) daļas domājamo daļu, tad tās nevar vienlaikus būt citas lietas – kopīpašumā esošās mājas – sastāvdaļa vai piederums. Pie tam jāņem vērā, ka kopīpašumā esošās mājas daļas, atsevišķi no katra dzīvokļa īpašuma kā telpiski norobežotas daļas arī savukārt ir telpiski norobežota ķermeniska lieta. Šāda teorija nav konsekventa, pie tam tā rada problēmas tā juridiskā mehānisma izskaidrošanai, uz kura pamata dzīvokļu īpašnieki patstāvīgi rīkojas ar savu daļu kopīpašumā.
Jāšaubās, vai iespējams, kā tas norādīts apkopojuma secinājumos, ka „Dzīvokļa īpašnieks saskaņā ar šā [1995.gada likuma 7.panta un 2010.gada likuma 9.panta – J.R.] panta noteikumiem tiesīgs savu atsevišķo dzīvokli kopā ar domājamo daļu kopīpašumā atsavināt, izīrēt, iznomāt vai ieķīlāt.” Iznomāšana un izīrēšana paredz lietas nodošanu valdījumā un lietojumā. Ja dzīvokļa īpašnieks nodod savu domājamo daļu kopīpašumā citu personu lietošanā bez pārējo kopīpašnieku piekrišanas, tad uz šo īpašumu neattiecas kopīpašuma noteiktie aprobežojumi, respektīvi, tas vairs nav kopīpašums. Loģiskāk teikt, ka persona, kam lietošanā un valdījumā nodots dzīvoklis, ir tiesīga lietot dzīvokļu īpašnieku kopīpašumā esošo mājas daļu.
Arī CL 878.p. paredz: „Viena un tā pati lieta nevar vienā un tajā pašā laikā atrasties vairāku personu valdījumā tā, ka katra no viņām valda visu šo lietu.
Vairākas personas var valdīt kopīgi vienu un to pašu lietu tā, ka katra no viņām, šo lietu faktiski nesadalot, valda tās domājamo daļu.
Viena persona var valdīt pašu lietu, bet otra, tajā pašā laikā, kādu tiesību uz to.”
Secinājumos teikts, ka „Atsevišķa dzīvokļa īpašnieka tiesības lietot dzīvokļa īpašumā esošo kopīpašuma domājamo daļu ir dzīvokļa īpašnieka lietu tiesība (Dzīvokļa īpašuma likuma 9.panta 7.punkts).” Taču minētā norma skan šādi: „7) lietot kopīpašumā esošo daļu, ciktāl lietošanas ierobežojumus nenosaka šajā likumā noteiktajā kārtībā pieņemtie dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumi.” Tur nav teikts, ka tā ir lietu tiesība. Tiesība lietot arī nav lietu tiesība citādi, kā vien lietojuma, respektīvi, personālservitūta gadījumā. Apgalvojums, ka lietošanas tiesība ir lietu tiesība, ved uz nepareizu secinājumu, līdzīgu tam, ka zemesgrāmatā ierakstīta nomas tiesība ir personālservitūts, kas literatūrā pamatoti kritizēts.
Secinājumos teikts, ka „Neapdzīvojamas telpas un mākslinieku darbnīcas īpašnieku tiesības, pienākumi un atbildība pielīdzināmi dzīvokļa īpašnieka tiesībām, pienākumiem un atbildībai.” Vai tas nozīmē, ka dzīvokļa īpašnieka tiesības ir brīvi konvertējamas mākslinieku darbnīcas īpašnieka tiesībās un otrādi?
QR
