IEVADS
Saskaņā ar Lietuvas Republikas „Likumu par tiesām” Lietuvas Augstākās tiesas uzdevums ir vienveidīgas tiesu prakses veidošana, tādēļ tās likuma tulkojums rada judikatūru, kas ir saistoša, izskatot līdzīgas lietas.
Pēdējos piecos gados Lietuvas Augstākā tiesa gadā izskatījusi vidēji 240 lietas, kurās piemērojamas līgumtiesību normas. Šīs lietas var iedalīt trīs kategorijās:
1) „klasiskās” līgumtiesību lietas. Strīdi šajās lietās ir par „pastāvīgām” juridiskām problēmām: darījumu spēkā esamība, līguma noslēgšana, pamatojums atbrīvošanai no līgumsaistībām, dažādu līgumu veidu īpatnības utt.;
2) lietas, kas saistītas ar ekonomisko krīzi. Kopējā šo lietu pazīme – tās veicināja 2008.–2012.gada ekonomiskā krīze. Šīs lietas galvenokārt aptver strīdus par līgumu – hipotekāro aizdevumu, kredītu, līzingu, nomas līgumu utt. – izbeigšanu vai grozīšanu;
3) lietas, kas ir saistītas ar banku piedāvātajiem jauniem finanšu instrumentiem (Direktīvas 94/19/EK par noguldījumu garantiju sistēmām un Direktīvas 97/9/EK par ieguldītāju kompensācijas sistēmām piemērošana AS SNORAS Bank līgumiem par noguldījumu sertifikātu iegādi un līgumiem par parakstīšanos uz obligācijām, ar neprofesionālo investoru tiesību aizsardzību saistītās lietas – par AS DNB Bank akciju indeksiem piesaistīto obligāciju (SASO) iegādes līgumiem.
Šī ziņojuma mērķis ir sniegt lasītājiem dažus piemērus par minēto kategoriju lietām.
„KLASISKĀS” LĪGUMTIESĪBU LIETAS
Lietuvas Augstākās tiesas spriedums lietā Nr.3K-3-10-421/2015 SIA „Skinest Baltija” pret AS „Lietuvos geležinkeliai”. Lietas faktiskie apstākļi: divi Lietuvas uzņēmumi noslēdza līgumu par konkrēta Krievijas uzņēmuma ražoto 150 dzelzceļa vagonu piegādi. Pēc tam Lietuvas uzņēmums – pārdevējs – paziņoja, ka tas nevar piegādāt vagonus, jo to nevar izdarīt Krievijas uzņēmums. Kā piegādes neiespējamības iemesls tika minēts fakts, ka Krievijas valdība aizliedza vagonu ražošanai nepieciešamo daļu importu no Ukrainas. Kad pircējs izbeidza līgumu un pieprasīja pārdevējam samaksāt līgumsodu par saistību neizpildi, kas bija noteikts līgumā, pārdevējs apstrīdēja līguma izbeigšanu un atteicās maksāt līgumsodu, atsaucoties uz nepārvaramu varu.
Lietuvas Augstākās tiesas motīvi: lemjot par labu pircējam, tiesa atsaucās uz Lietuvas Republikas Civilkodeksa (turpmāk – CK) 6.256.panta ceturto daļu kopsakarā ar CK 6.212. panta pirmo daļu, norādot, ka līgumslēdzēja puse nevar pamatot saistību neizpildi ar nepārvaramas varas apstākļiem arī gadījumā, ja kāds no tās apakšuzņēmējiem nespēj pildīt savas saistības nepārvaramas varas apstākļu dēļ.
Lietuvas Augstākās tiesas spriedums lietā Nr.3K-3-514/2014 MSIA „Ranga IV” pret SIA „Macro Investment”. Lietas faktiskie apstākļi: divi Lietuvas uzņēmumi noslēdza līgumu par darbu veikšanu, vienojoties, ka samaksa pusei par darbu tiks veikta nevis naudā, bet ar pasūtītāja ražoto produkciju (tas ir, ar plastikāta logiem). Vēlāk, kad vienai pusei iestājās maksātnespēja un tā izbeidza savu darbību, tā pieprasīja pārskatīt nolīgto samaksas veidu un veikt samaksu naudā par jau paveiktajiem darbiem.
Lietuvas Augstākās tiesas motīvi: noraidot līgumslēdzējas puses prasību, tiesa norādīja, ka saskaņā ar UNIDROIT Starptautisko komerclīgumu principu 6.2.2. pantu un CK 6.204. pantu, lai konstatētu grūtības, ir jāpastāv būtiskām līguma līdzsvara izmaiņām. Tiesa secināja, ka līgumslēdzējas puses maksātnespēja nevar kalpot par pamatu nolīgtā samaksas veida pārskatīšanai, jo līgumslēdzēja puse nav pierādījusi, ka sākotnēji nolīgtais samaksas veids būtiski palielināja tās darbu izmaksas vai mazināja otras puses darbu vērtību.
LIETAS, KAS SAISTĪTAS AR EKONOMISKO KRĪZI
Lietuvas Augstākās tiesas spriedums lietā Nr.3K-7-306/2012 J.G. pret AS „SEB Bank”. Lietas faktiskie apstākļi: 2005.gadā Lietuvas rezidents – fiziskā persona – noslēdza ar skandināvu banku kredīta līgumu par aizdevumu 681 543,57 EUR apmērā uz 7 gadiem. Aizdevuma mērķis – komerctelpu iegāde. Finanšu stāvokļa dēļ (ienākumi no telpu nomas samazinājās par 50%) parādnieks iekavēja ikmēneša maksājumus bankai (2009.gadā parāds sasniedza 18000 EUR piecu mēnešu laikā). Parādnieks piecas reizes vērsās bankā ar lūgumu pārskatīt kredīta atmaksas noteikumus. Kad 2009.gadā banka atteica līguma noteikumu pārskatīšanu un vienpusēji izbeidza līgumu, parādnieks vērsās tiesā, lūdzot atzīt līguma izbeigšanu par spēkā neesošu. Tiesai bija jāsniedz atbilde uz jautājumu, vai banka, izbeidzot līgumu, rīkojusies labā ticībā. Prasība balstījās uz favor contractus principu, kas uzliek pusēm pienākumu sadarboties līguma izpildes nodrošināšanai. Pieteicēja ieskatā tas nozīmē, ka, saņemot piecus lūgumus pārskatīt atmaksas noteikumus, banka nevarēja vienpusēji izbeigt līgumu.
Lietuvas Augstākās tiesas motīvi: tiesa norādīja, ka favor contractus princips nozīmē, ka pusēm ir jāsaglabā līgums, ciktāl tas ir iespējams, un līguma izbeigšanai ir jābūt galējam līdzeklim. Tomēr, atzīstot favor contractus principa nozīmi, to nedrīkst padarīt par absolūtu, noraidot kreditora tiesību aizsardzības līdzekļus, ja parādnieks nepilda līgumu. Līgumtiesības ļauj pusēm vienoties par iespēju izbeigt līgumu vienpusēji, nosakot, ka pielīgtie līguma izbeigšanas noteikumi nav pretrunā imperatīvajām tiesību normām, t.i., puses var vienpusēji izbeigt terminēto līgumu pirms termiņa vai ierosināt līguma izbeigšanu tiesā, ja šādas pušu tiesības ir noteiktas līgumā. CK 6.217.panta piektā daļa ļauj pusēm vienpusēji izbeigt līgumu gadījumos, kad līguma pārkāpums nav būtisks, bet šie gadījumi tiek formulēti kā vienpusējas līguma izbeigšanas pamats. Tiesa noraidīja parādnieka prasību, savu lēmumu pamatojot ar CK 6.204.pantu un UNIDROIT Starptautisko komerctiesību principu 6.2.1. , 6.2.2. un 6.2.3.pantu, Tiesa norādīja, ka parādnieka prasība grozīt līgumu būtu iesniedzama nekavējoties pēc otras puses atteikuma mainīt līguma noteikumus saņemšanas. Tā kā prasītājs nebija vērsies tiesā ar lūgumu grozīt līgumu, Lietuvas Augstākā tiesa konstatēja, ka vienas puses iesniegtais lūgums par pārrunām ar mērķi panākt vienošanos neierobežo otras puses tiesības vienpusēji izbeigt līgumu tā neizpildes dēļ, izpildoties līgumā minētajiem gadījumiem.
Lietuvas Augstākās tiesas spriedums lietā Nr.3K-3-265/2011 SIA „Europa group” pret SIA „Kleta”. Lietas faktiskie apstākļi: divi Lietuvas uzņēmumi noslēdza nomas līgumu par ēku, kuru nomnieks izmantojis viesnīcas pakalpojumu sniegšanai. Puses vienojās, ka nomas maksa ir 50 LTL/m2 . Ekonomiskās krīzes dēļ tūristu skaits samazinājās, tika grozīta PVN likme viesnīcām – no 5 līdz 21 procentam, un tirgus cenas līdzīgām ēkām šajā pašā rajonā samazinājās no 50 LTL/m2 līdz vidējai cenai 33 LTL/m2. Nomnieks vērsās tiesā ar lūgumu grozīt līgumu, tas ir, samazināt nomas maksu līdz 33 LTL/m2.
Lietuvas Augstākās tiesas motīvi: tiesa konstatēja, ka saskaņā ar izveidojušos tiesu praksi ekonomiskā lejupslīde pasaules un valsts līmenī ir labi zināms fakts, kas nav jāpierāda. Tiesa uzsvēra, ka fakts, ka vienai pusei ir jāmaksā tāda pati nomas maksa, kāda bijusi iepriekš, nenozīmē, ka ar līguma izpildi saistītie puses izdevumi nav palielinājušies. Ekonomiskās krīzes dēļ pat tāda pati līguma cena var būtiski grozīt līguma līdzsvaru. Tiesa nolēma, ka pusēm ir jāsadala ekonomiskās krīzes sekas, un samazināja nomas maksu līdz 33 LTL/m2. Jānorāda, ka pēc krīzes Lietuvas Augstākās tiesas judikatūrā notikušas būtiskas izmaiņas, atkāpjoties no rebus sic stantibus principa par labu pacta sunt servanda principam (skatīt, piemēram, Lietuvas Augstākās tiesas spriedumu lietā Nr.3K-3-364-2014 SIA „Palink” pret SIA „Kauno saulėtekis”).
LIETAS, KAS SAISTĪTAS AR BANKU PIEDĀVĀTAJIEM JAUNAJIEM FINANŠU INSTRUMENTIEM
Lietas par AS „DNB Bank” piedāvātajām akciju indeksiem piesaistītajām obligācijām. Lietu faktiskie apstākļi: banka piedāvāja ieguldītājiem iegādāties investīciju produktus – akciju indeksiem piesaistītās obligācijas (turpmāk – SASO obligācijas). 2007.–2008.gadā ieguldītāji un banka noslēdza līgumus par parakstīšanos uz SASO obligācijām un deponējuma līgumus. Saskaņā ar šiem līgumiem ieguldītājiem tika izsniegti kredīti, kas izmantoti bankas izsniegto SASO obligāciju iegādei. Par šiem kredītiem bija jāmaksā arī procentu maksājumi 4–5% apmērā. Saistības pēc deponējuma līgumiem tika nodrošinātas ar ieguldītāju nekustamo īpašumu ķīlu. Banka pārdeva obligācijas gandrīz par 700 miljoniem EUR. Ekonomiskās krīzes laikā obligāciju vērtības pieaugums samazinājās līdz nullei, tādēļ ieguldītājiem radās zaudējumi, atmaksājot bankai aizdevumus un procentus. 2009.gadā Centrālā vērtspapīru komisija secināja, ka banka pārkāpa Lietuvas tiesību aktus par ieguldītāju aizsardzību. Ieguldītāji vērsās tiesā, pieprasot atlīdzināt zaudējumus, kas viņiem radušies par prettiesiskām atzīto bankas darbību dēļ (zaudējumu apmērs – līgumā norādīto procentu summa) vai grozīt deponējuma līgumus, t.i., anulēt noteikumus, saskaņā ar kuriem viņiem bija jāmaksā bankai procenti.
Lietuvas Augstākās tiesas motīvi: tiesa izvēlējās liberālu pieeju, norādot, ka prasības par procentu likmes samazinājumu var formulēt uz atšķirīgiem tiesiskiem pamatiem, un izvēlētais tiesiskais pamats nosaka tiesas vērtējumu, līdz ar to nepastāv viens modelis visām situācijām. Pastāv divi pamata modeļi: (i) deponējuma līgumu grozīšana, piemērojot vispārējos CK 6.64.panta ceturtās daļas noteikumus – „parādniekam ir tiesības prasīt atlīdzināt zaudējumus, kas viņam radušies, kreditoram pārkāpjot savas saistības” – un šī panta otro daļu – „uzskatāms, ka kreditors nepilda līgumu, ja parādnieks nespēj izpildīt savas saistības nepietiekamas sadarbības starp kreditoru un parādnieku vai citas kreditora vainas dēļ; [...]”, kā arī CK 6.206.pantu – „viena puse nevar atsaukties uz faktu, ka otra puse nepilda saistības, ciktāl šādu neizpildi izraisīja pirmās puses darbības vai bezdarbība, vai cits notikums, par kuru pirmā puse uzņēmusies risku.”; (ii) CK 6.256.panta piemērošana: „Ja persona nepilda savas līgumiskās saistības vai pilda tās nepienācīgi, tai ir jākompensē otrai līgumslēdzējas pusei nodarītie zaudējumi un/vai jāmaksā līgumsods (soda nauda, procenti).” Tomēr ieguldītāju prasību apmierināšanas kritēriji un to tiesiskās aizsardzības apjoms abās situācijās ir līdzīgi, proti: (i) ciktāl banka pārkāpusi savus pienākumus ieguldītāju aizsardzības jomā konkrētajā lietā: informācijas iegūšana un novērtēšana par konkrētu ieguldītāju, ieguldījumu riska atklāšana ieguldītājam, interešu konflikta atklāšana un nokārtošana utt.; (ii) ieguldītāja personiskās īpašības: izglītība, ieguldījumu pieredze, vecums, profesija utt.; (iii) ieguldītāja piesardzība un rūpība pirms līguma noslēgšanas. Atkarībā no šiem kritērijiem ieguldītāju prasību apmierināšana katrā konkrētajā lietā ir atšķirīga – ieguldītājiem aprēķinātie procentu maksājumi tika samazināti par 0 – 50 procentiem (Lietuvas Augstākās tiesas spriedums lietā Nr.3K-3-391/2014 A.B. pret AS „DNB Bank”; spriedums lietā Nr.3K-3-446/2014 Z.A. pret AS „DNB Bank”; spriedums lietā Nr.3K-3-88-684/2015 G.K. un citi pret AS „DNB Bank”; spriedums lietā Nr.3K-3-77-378/2015 A.Z. pret AS „DNB Bank”; spriedums lietā Nr.3K-7-168-687/2015 L.S. pret AS „DNB Bank”; spriedums lietā Nr.3K-3-164-378/2015 A.N. un citi pret AS „DNB Bank”; spriedums lietā Nr.3K-3-253-969-2015 Ž.B. un citi pret AS „DNB Bank”).
Lietas par AS „Bank SNORAS” līgumiem par inflācijai piesaistīto noguldījumu sertifikātu iegādi un līgumiem par parakstīšanos uz obligācijām. Lietu faktiskie apstākļi: 2010.– 2011.gadā daudzas privātpersonas noslēdza ar AS „Bank SNORAS” līgumus par inflācijai piesaistīto noguldījumu sertifikātu iegādi un līgumus par parakstīšanos uz obligācijām. 2011.gadā banka tika atzīta par maksātnespējīgu. Bankas klienti ierosināja vairākas tiesvedības: (i) prasības pret banku – ar mērķi panākt ar AS „Bank SNORAS” noslēgto līgumu atzīšanu par spēkā neesošiem; (ii) prasības pret valsts uzņēmumu „Depozītu un ieguldījumu apdrošināšana”, pieprasot apdrošinājuma maksājumus par ieguldījumu un noguldījumu daļu, kas nepārsniedz 100000 EUR – šādu apmēru noguldītājiem garantē ES Direktīva par noguldījumu garantiju sistēmām (94/19/EK) un/vai ieguldītājiem – saskaņā ar ES Direktīvu par ieguldītāju kompensāciju sistēmām (97/9/EK). Būtībā viņi apgalvoja, ka banka sniedza viņiem maldinošu un nepilnīgu informāciju par garantijas piemērošanu iegādātajiem finanšu instrumentiem un bankas finansiālo stāvokli.
Lietuvas Augstākās tiesas motīvi: tiesa uzskatīja, ka strīdi ir izskatāmi, ievērojot ES tiesību normas par bankas klientu kā noguldītāju vai ieguldītāju tiesisko aizsardzību. 2013.gada decembrī Lietuvas Augstākā tiesa uzdeva Eiropas Savienības Tiesai jautājumus prejudiciālu nolēmumu pieņemšanai, lūdzot paskaidrot, vai ES Direktīvas par noguldījumu garantiju sistēmām (94/19/EK) un Direktīva par ieguldītāju kompensācijas sistēmām (97/9/EK) tika pareizi pārņemtas nacionālajos tiesību aktos, nenodrošinot AS „Bank SNORAS” obligāciju un noguldījumu sertifikātu turētāju aizsardzību. 2015.gada 25.jūlijā Eiropas Savienības Tiesa pieņēma nolēmumu lietā Indėlių ir investicijų draudimas and Nemaniūnas (C-671/13), kurā sniedza atbildi uz jautājumu par AS „Bank SNORAS” obligāciju un noguldījumu sertifikātu turētājiem pieejamajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Pēc tam Lietuvas Augstākā tiesa atjaunoja tiesvedību lietās, kurās iztiesāšana bija apturēta līdz EST nolēmuma stāšanās spēkā. Lietuvas Augstākā tiesa taisīs pirmos nolēmumus šajās lietās 2015.gada rudenī.
SECINĀJUMI
Līgumtiesības, iespējams, ir visdinamiskākā tiesību joma, jo tā tieši atspoguļo sabiedrības sociālās un ekonomiskās attīstības tendences. Praksē tas veicina daudzveidīgas līgumiskās attiecības starp personām, tātad – arī daudzveidīgus strīdus līgumslēdzēju pušu starpā, kuri tiek atrisināti tiesā. Lietuvas Augstākās tiesas judikatūra līgumtiesību jomā atspoguļo pieaugošo unifikācijas dokumentu, kam nav tiesību avotu spēks, bet kas pauž autoritatīvu zinātnieku atziņas, piemēram, UNIDROIT Starptautisko komerclīgumu principu, kā arī ES tiesību aktu ietekmi, kas veicina saistīto nacionālo tiesību aktu tulkošanu un palīdz tiesai rast līdzsvarotāku pieeju konfliktējošām interesēm.
QR
